Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Piemin Latvijas okupācijas 70.gadskārtu

http://www.DELFI.lv, 17. jūnijs 2010

Aprit 70.gadi kopš brīža, kad 1940.gadā Latvijas Republika zaudēja valstisko neatkarību un, pārkāpjot starptautiskās tiesības, tika iekļauta PSRS sastāvā.

Latvijas okupācijas dienā piemin 1940.gada 17.jūnija notikumus, kad, balstoties uz 1939.gada 23.augustā PSRS un Vācijas noslēgto Molotova-Ribentropa paktu, Padomju Savienība sāka īstenot plānu, kura mērķis bija Latvijas neatkarības sagraušana. Protokols sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā, un Baltijas valstis nokļuva PSRS ziņā.

1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5. un 10.oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja PSRS uzspiestos palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem PSRS ieveda Baltijas valstīs karaspēku, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes.

1940.gada 15.jūnijā PSRS robežsargi uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3.Abrenes bataljona 2.sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Uzbrukums robežsargiem Masļenkos bija iecerēts vai nu kā provokācija, lai radītu ieganstu Latvijas okupācijai, vai arī kā staļinisma garā izteikts brīdinājums Latvijas valdībai nekādā gadījumā nepretoties.

16.jūnijā padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā. Ultimātā PSRS brīdināja – ja līdz plkst.23 Latvijas valdība nebūs atbildējusi, padomju bruņotie spēki ieies Latvijas teritorijā un apspiedīs jebkādu pretošanos.

Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas valsti. Ulmanis, kas loloja ilūzijas par iespēju saglabāt Latvijas suverenitāti ierobežotā formā, neizšķīrās arī par simbolisku militāro pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku protestu.

Latvijā ienāca padomju karaspēks un 1940.gada 20.jūnijā Ulmaņa kabineta vietā stājās padomju marionešu valdība ar Aleksandru Kirhenšteinu priekšgalā, kuru oficiāli dēvēja par Latvijas tautas valdību. Valdība pārstāvēja PSRS intereses.

Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14. un 15.jūlijā, startēja tikai viens – Darba tautas bloka – kandidātu saraksts. Citi alternatīvie saraksti tika noraidīti. Padomju ziņu aģentūra TASS Maskavā jau 12 stundas pirms balsu skaitīšanas Latvijā paziņoja, ka par šo sarakstu nodotas 97,5% vēlētāju balsis.

Jaunievēlētā Saeima pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS. Bez debatēm pieņemtā deklarācija “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā” mainīja valsts iekārtu un likvidēja formālo neatkarību.

Pieminot šos notikumus, ceturtdien visā Latvijā jāpaceļ valsts karogi sēru noformējumā.

Savukārt Rīgā pie Okupācijas muzeja iekārtota izstāde “Latvija pirms 70 gadiem”.

June 17, 2010 Posted by | Okupācija, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Melnā sotņa paceļ galvu. Sitīsim?

http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/klementine/nelietiba

Lietuva ieņem principiālu pozīciju

Vakar izskanēja ziņa par Lietuvas kriminālkodeksa papildinājumu, ko Lietuvas Okupācijas un genocīda dienā pieņēmis Lietuvas Seims. Turpmāk personas, kas Lietuvā publiski noliegs vai atbalstīs PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumus pret Lietuvas Republiku un tās iedzīvotājiem, tiks sodītas ar naudas sodu, brīvības ierobežošanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.

“Mūsu valsts pieredze pārliecinoši parādījusi, ka, neraugoties uz atšķirībām ideoloģijās, divi totalitārie režīmi – nacisms un komunisms – izdarījuši noziegumus pret cilvēcību. Tāpēc nedrīkst vienu režīmu nosodīt, bet otra noziegumus noklusēt,” uzsvēra likumdošanas iniciatīvas autore, Seima deputāte Vilija Aleknaite-Abramiķiene (avots).

Piektā kolona paceļ galvu

Iespējams, šis likumdošanas papildinājums no komunistisko revanšistu puses tiks traktēts kā vārda brīvību ierobežojošs mehānisms. Taču reāli izvērtējot situāciju, es teiktu, ka šāda aizsardzība ir elementāra nepieciešamība arī Latvijā. Masīvā kādas kaimiņvalsts propaganda, kas ielauzusies mūsu masu saziņas telpā, jau kļūst smacējoša.

Demokrātiskie principi izrādījušies ērta vide elementiem, kas ienīst Latviju. Viņuprāt, padomju varas noziegumi ir saprātīgi un attaisnojami. Viņu acīs Kononovs un tamlīdzīgi slepkavas ir atdarināšanas cienīgi varoņi. Šādas tēzes varam lasīt pat Dienas mājaslapā, nemaz nerunājot par Latvijas valstij klaji naidīgiem medijiem (piemēram, Delfi.ru).

Rīga – skaista padomju pilsēta?

Nupat šopavasar iebraucu Rīgā apciemot draudzeni. Mikroautobusā pa visu salonu mundri bļaustījās krievu radio (starp citu, tajos nekad vēl neesmu dzirdējusi latviešu radio: vai valodas likums Rīgā nedarbojas?). Cita starpā radio diktore, jauna meitene, teica – “šī diena vēsturē … 25.marts … tika izvesti tik un tik tūkstoši valsts varas ienaidnieku. Nacionālisti šo soli nepamatoti mēģinājuši dramatizēt, taču ir labi zināms, ka Sibīrijā šiem cilvēkiem slikti neklājās: ne visi atgriezās pēc reabilitācijas.”

Tajā brīdī gandrīz zaudēju samaņu. Cik ģimenes tika izpostītās, cik bērnu un sirmgalvju aizdzīti verdzībā un nāvē! Tā bija visu Latvijas ierdzīvotāju traģēdija: nezvēri izpostīja saimes, neraugoties uz tautību. Bet skuķis, kam nav ne mazākā priekšstata par to, cik vērta cilvēka dzīvība, Latvijas masu medijā PUBLISKI MELO.

Atceroties šo epizodi, es abām rokām balsošu PAR. Par šādu likumdošanas aktu Latvijas teritorijā. Lai padomju režīma noziegumus, slepkavu Kononovu un citus mēslus publiski neuzdrošinātos attaisnot un slavināt ne svešu valstu oficiālie sūtņi, ne viņu algoti čeloveki. Prasīšu to no Saeimas deputātu kandidātiem savā apgabalā!

Kopš manas apņemšanās nebija pagājis vairāk par diennakti, kad guvu nepārprotamu apstiprinājumu šāda likumdošanas akta nepieciešamībai. Daugavpils pilsētas oficiālais (!) portāls publiski sludinājis, ka izvešanas bijis “mīkstsirdīgs solis”. No šīs publikācijas noprotams, ka deportācijas bijušas lieka greznība – noprotams, ka viņaprāt Latvijas valstij lojālos pilsoņus racionālāk bijis nogalināt uz vietas.

Deportācijas – pārlieka humānisma izpausme

Tēvzemei un Brīvībai / LNNK Saeimas frakcija vērsusies Drošības policijā ar lūgumu ierosināt krimināllietu pēc Krimināllikuma panta “Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana”, kā arī par nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu – par Daugavpils oficiālajā ziņu portālā “Gorod.lv”  publicēto rakstu “Deportācijas – pārlieka Padomju varas humānisma izpausme” (pilns publikācijas teksts lasāms šeit).

“Šī raksta autors 1941.gada deportācijas atzīst par “pārāk maigām”, vienlaikus veltot nicinošus izteikumus šo notikumu pieminētājiem. Šādi izteikumi, kas apzināti publicēti dienu pēc Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, ir uzskatāmi par spļāvienu sejā visiem totalitāro režīmu upuriem. Tie tālu pārsniedz jebkādas preses brīvības robežas, aizskarot un aizvainojot nevainīgu upuru un viņu radinieku jūtas”, norāda TB/LNNK (avots).

Pienācis laiks aizstāvēt noslepkavoto piemiņu un dot pretsparu neliešiem.

June 17, 2010 Posted by | Apmelojumi, Okupācijas sekas | 1 Comment

Par 1940. gada 17. jūnija mācību

17.06.2010.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=80072

Diskutēt par okupācijas esamību vai neesamību ir absurdi

Masu mediji ne vienmēr sadzird akadēmisko vēsturnieku balsi. Lai labotu šo situāciju un uzrunātu žurnālistu auditoriju, vakar Okupācijas muzejā tika rīkota apaļā galda diskusija ”Latvijas okupācija. 1940. gads. Vēstures problēmas un mūsdienu aktualitātes”, uz kuru pulcējās, varētu teikt, Latvijas vēstures pētniecības zieds.

Pie diskusiju galda un arī zālē sēdošo vidū redzēja Latvijas Vēsturnieku komisijas locekļus, augstskolu pasniedzējus un, protams, mediju, tajā skaitā krievvalodīgo, pārstāvjus. Kā sākumā aizrādīja profesore Ilga Kreituse, diskutēt par okupācijas esamību vai neesamību šodienas Latvijā ir absurdi, jo jau 1996. gadā Saeima pieņēmusi deklarāciju par okupāciju, bet Saeimas pieņemtajiem dokumentiem ir likuma spēks. Tāpat vairākumu atbilžu okupācijas lietas jautājumā var atrast vēl 1995. gadā iznākušajā dokumentu krājumā ”Latvijas okupācija un inkorporācija 1939 – 1940”, kuru politiķi nez kādēļ vairoties ņemt rokās. Kreituses kundze aktualizēja virkni citu, ar mūsdienām saistītu jautājumu, uz kuriem atbildes gan netika sniegtas. Proti, kādai vispār jābūt valdības rīcībai krīzes situācijā, ja tiek apdraudēta valsts suverenitāte un tālākā eksistence. Debatēs vairākkārt izskanēja, ka 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta slepenā papildprotokola saturs Latvijas valdībai nepalika noslēpums. Tā par dokumentu uzzināja jau pēc dažām dienām ar žurnālistu starpniecību. Par to liecinājis tā laika aģentūras LETA korespondents Vācijā Ernests Treiguts-Tāle, to zināja vēstnieks Berlīnē Edgars Krieviņš. ”Latvijas valdība saņēma pretrunīgu informāciju par paktu, bet tajā skaitā arī ļoti ticamu,” atzīmēja profesors Inesis Feldmanis. Nevarētu teikt, ka Rīga neko nedarīja – Ulmaņa valdība sāka visiem spēkiem kāpināt Vācijas ekonomisko interesi par Latviju, tā cerot izlīdzināt radušos situāciju. Bet vai ar to pietika? Traģiski, ka līdz sabiedrībai informācija par nacistiskās Vācijas un PSRS Baltijas ”darījumu” nenonāca pat ne maigākā formā. Līdz ar to sabiedrība nebija sagatavota tālākajam. ”Vai valdībai ir tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumu par tālāko valsts likteni, neinformējot sabiedrību? Cik dziļai jābūt sabiedrības informācijai par starptautiskajiem līgumiem?” vaicāja Kreituse.

Vēl jautājums, kāpēc Baltijas valstis pat neatkarības apdraudējuma priekšā nebija spējīgas nogludināt savstarpējās politiskās un subjektīvās pretrunas, atrast kompromisu, vienoties, lai aizkavētu Molotova–Ribentropa pakta īstenošanu. Mūsdienās vajadzētu izanalizēt, kādi faktori toreiz traucēja veidot koalīciju, lai varam pateikt, cik lielā mērā baltiešiem iespējams apvienoties, lai risinātu ne vairs okupācijas draudu, bet ekonomiskās problēmas.

Izskanēja arī atgādinājumi, ka 1939./1940. gadā Latvijas masu mediji neko nerakstīja par represijām PSRS un tēloja itin pozitīvu šīs valsts tēlu. Problēma arī tā, kā toreiz izdevās panākt, ka Augusta Kirhenšteina marionešu valdībā ienāca latviešu inteliģences pārstāvji, kas baudīja sabiedrības uzticību, turklāt viens otrs no viņiem bija pazīstams tieši pēc darba masu informācijas līdzekļos.

Diskusija ”Latvijas okupācija. 1940. gads. Vēstures problēmas un mūsdienu aktualitātes” tika ierakstīta video, muzeja ļaudis sola to publicēt Okupācijas muzeja interneta mājas lapā vai atsevišķā izdevumā.

June 17, 2010 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: