Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Valmieras atbrīvošana no komunistiem

http://www.valmiera24.lv/zinas/48/22980

1919.gada maijā, pēc nepilnu piecu mēnešu komunistu valdīšanas padomju Latvijas proletāriskais cietoksnis sāka ļodzīties visās šuvēs. Ja sarkanajiem strēlniekiem ienākot Latvijā “vismaz 75 procenti tautas bija par komunistiem”, rakstīja Linards Laicens 1919.g. 8.augustā tapušajā rakstā “Kāpēc krita Padomju Latvija?”, tad maijā “varbūt nebija virs 15-20 procentu”. Padomju Latvijas sabrukuma iemesli bija iekšēji: tautai svešā un nepieņemamā komunistiskā ideoloģija, kļūdainā tautsaimnieciskā politika un nežēlīgais terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem. “Mūsu uzdevums”, paziņoja Stučka ceļā uz Latviju 1918.g. decembrī, “ir pēc iespējas daudz iznīcināt, ne tik daudz un vienīgi buržuāzijas šķiras varu, bet viņas personīgo sastāvu”.

Kurš bija vai nebija buržujs, kuru iznīcināt, kuram tikai atņemt mantu, to noteica Revolucionārie tribunāli. Tribunāliem nebija citu likumu, kā vienīgi tā sauktā “revolucionārā sirdsapziņa”. Diemžēl, vairumā gadījumu tribunālu locekļi bija ļauni un sadistiski slepkavas, tribunālos iekļāva arī no Padomju Krievijas ieradušos latviešu čekistus ar “jau piešautu roku” padomju varas ienaidnieku iznīdēšanā. Viena no bēdīgi slavenajām komunistu upuru slepkavošanas vietām bija Valmiera, kurā, kā apriņķa pilsētā, uz sodīšanu tika nogādāti nelaimīgie no tuvākas un tālākas apkārtnes.

Komunistu tribunālu lēmumi tika publicēti padomju varas oficiālajos izdevumos. Tā, piemēram, 25.aprīlī Valmieras apriņķa strādnieku padomes Biļetens, sadaļā “Vietējā dzīve” ziņoja, ka tribunāls 16.aprīlī līdz ar profesionāliem zagļiem Kristapu Netti, Jāni Lūžu, Jēkabu Belovu un Frici Ilvesu nāves sodu nošaujot piespriedis arī Ansim Krustkalnam, kas “Tukuma pagasta pilsonis, 41.g. vecs, kā uzticīgs baronu kalps okupācijas varas laikā, kalpodams Koku muižā par pārvaldnieku, nodevis vācu varai strādniekus, draudējis izlikt no dzīvokļiem izsūtīto Padomju darbinieku ģimenes, neskatoties uz viņu grūto bezizejas stāvokli.”, un Jūlijam Vankinam, kas “Koku pagasta pilsonis -viens no krasākiem vācu okupācijas kalpiem – sarkano gvardu nodevējs un strādniecības pretinieks, uzturējis sakarus ar izbēgušiem kontrrevolucionāriem un pastāvīgi gājis pret strādniecību”.

Tribunāla sēdes notika vidēji 2-3 dienas nedēļā, piespriesto nāves sodu skaits dažāds. Šķiet, viena no briesmīgākajām Valmieras tribunāla sēdēm notika 20.martā, kad nāves sodu piesprieda 48 cilvēkiem no Burtnieku, Rencēnu, Vecates, Puikules, Mazsalacas, Limbažu, Vidrižu u. c. pagastiem. Laikam tobrīd pilsētā dislocētās strēlnieku vienības uz šāda daudzuma notiesāto nogalināšanu nebija pierunājamas, tāpēc visus aizveda uz Rīgu un 26.martā tagadējo Meža kapu teritorijā nošāva.

Jo tuvāk komunisti sajuta savas varas beigas, jo zvērīgāki palika. Pēc Valmieras atbrīvošanas šausmu ainas atklājās Mācītājmuižā (tagad Rehabilitācijas centrs “Dardedze”). 1931.gadā publicetajā Otto Vīcupa “Melnajā grāmatā” ievietotas vairākas fotogrāfijas ar Valmierā nomocītiem un sakropļotiem komunistu upuriem. Zīmīgs ir attēls, kurā nošautajam uz muguras sasietas rokas un redzamas svārku caurās piedurknes – tipiska “buržuja” pazīme.

Augusta Melnalkšņa redakcijā iznākošais pilsoniskais laikraksts “Vidzemnieks”, 12.jūnija numurā publicēja rakstu par to, kā Ozolu pagasta komunisti izrēķinājušies ar šī pagasta cilvēkiem, kas gaidīja tiesu, ieslodzīti Valmieras koncentrācijas nometnē. “Atsvabināšanas pulkiem Valmierai tuvojoties, Ozolos dzīvojošie Ed. un Teodors Brieži, Jānis Krīgers, Kampuši (Kampusi?), Drillis un citi, kopā 8, redzēdami, ka viņu upuri var no viņu rokām izsprukt, iebrukdami Valmieras mācītāja muižā, necilvēcīgā kārtā izrēķinājās ar saviem iedomātajiem pretiniekiem. Noslepkavoti: 1) Arturs Raudiņš par to, ka vācu okupācijas laikā izpildījis pagasta rakstveža pienākumus, 2) Purleimaņu majas Apsīts par to, ka, redzēdams biedriem smukas plintes uz pleciem, vaicājis, pa kuru galu tad nāk uguns ārā, 3) Vizlas mājas saimnieks Melnalksnis, ka bijis pag. vecākā palīgs, viņam dzīvam būdamam nokapāti locekļi un beigās nošķelta galvas mala, 4) rokpelnis Briedis, pats komitejas loceklis un izvēlētais par priekšsēdētāju pie tribunāla, par to, ka atteicies šo amatu pieņemt, jo pats, grēcīgs cilvēks būdams, nezinot citiem nāvi spriest; viņam pārlauzta mugura un štikiem sadurstīts, 5) zirgu pasta kalējs Ludiņš, pats sirdīgs sociālists, izteicis kādu greizu vārdu, par ko tas sakropļots līdz nepazīšanai, 6) pag. ziņnesis Bukaus par to, ka iedrošinājies dažās sapulcēs pretī runāt, 7) Paegļu mājas saimnieka dēls Mednis par to, ka esot bijis draugs kādam pret-lieliniekam. Agrāk nošauti 2 cilvēki, bez tam pēdējā laikā, kad zaldāti sākuši protestēt pret pārmērīgām nošaušanām, starp apcietinātiem sāka izplatīties “ātra epidēmija” ar nāves gala iznākumiem, caur ko arī vairāki ozolieši bij jāgulda smilšu kalniņā.

“Varoņi” aizbraukdami teikuši, ka Ozolos vēl esot 140 cilvēki (no apm. 500 cilvēkiem) jāaizraida uz viņu sauli” . Tas tikai par Ozolu upuriem. Līdzīgus stāstus varēja stāstīt par katru no Valmieras apriņķa pagastiem.

Pēc tam, kad 22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvoja Rīgu, Padomju Latvijas daļas zaudēja cīņas sparu un, baidoties nokļūt ielenkumā atkāpās visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību. Jau 26.maijā Igaunijas nacionālā armija, pulkveža J. Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei piedaloties, atbrīvoja Pleskavu, Strenčus, Salacgrīvu un Valmieru. Laikraksts “Vidzemnieks” par Valmieras atbrīvošanu rakstīja: “Tiklīdz bija saņemtas neskaidras ziņas par Rīgas krišanu, mūsu komunisti steidzās pievākt vērtīgāko, lai kurā katrā brīdī varētu pazust no Valmieras skatuves. Kamēr varas vīri apsprieda bēgšanas un atvadīšanās (apšaušanas!) plānus, viņu aģenti uz ielām un laukumiem čukstēja jaunākās ziņas par Jelgavas, Rūjenes un Maz-Salaces ieņemšanu un Rīgas un Valkas aplēģerēšanu un citām sarkanarmiešu uzvarām. Piektdiena, 23.maijs, pagāja vienā uztraukumā. Pilsētā cirkulēja dažādas baumas par vairāk desmit cietumnieku apšaušanu un priekšā stāvošiem arestiem un komunistu izrēķināšanos ar buržujiem un inteliģentiem.

Sestdienas rītā uztraukums bija rimis un visās komunistiskās iestādēs tika paustas un sludinātas sarkano uzvaras visās frontēs; tomēr, kad Valmieras nesaudzīgais “tribulis” (tribunāla priekšsēdētājs – V.G.) Ošlejs pārtrauca tribulēšanu, lai dotos uz Izpildu komiteju un tur izrēķinātos ar Valkas apr. “tribuli” Zaķi, visi baigās gaidīja notikumus.

Samērā mierīgi pagāja sestdienas pēcpusdiena un nakts uz svētdienu. Tikai svētdienas pusdienā, kad aiz pilsētas tika apšauti 8 arestētie, kad tādi netika taupīti arī II. pilsētas slimnīcā, uztraukums pieauga un katrs, kam bija dārga dzīvība, lūkoja nolīst pie malas. Caur pilsētu bez mitēšanās klīda lopu pūļi un vezumu rindas ar salaupītām mantām. Kā apsviluši skraidīja komunistisko iestāžu darbinieki un nodurtām galvām un portfeļiem padusēs laidās pār tiltu, uz kura stāvēja sagatavotas degošas vielas. Visi kustējās lielā steigā, kā likās, ka viņu vajātājs tiem jau mītu uz papēžiem. Tomēr šis stāvoklis vēl vilkās līdz pirmdienas pusdienai, lai gan partizāņi-komunisti jau vairāk reizes bija pacēlušies spārnos un atkal nolaidušies mīkstos krēslos uz ielām, kur tie, aiz namu stūriem aizslēpušies, gaidīja ienaidnieku.

Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki-izlūki.

Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Balt. Lauks. Biedrības noliktavas un magazinu un citas tirgotavas un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauks. Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par apm. 450.000 rubļiem. 7.45 min. vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc apm. 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieku, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem. Bruņotie automobīļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķi un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pils. ielām.

Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdedzās Priedīša nams pilsētā un daudzi nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem, ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas.

Visbargākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un P[?]ieļa namus.

Igauņu batareja tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju.

Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smagām artilērijām un visi panikā meklēja drošākus pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bij atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju.

No privātpersonām pilsētā kritušu nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā krituši daži, kas apšaudīšanas laikā nodarbojās ar dažādu mantu pievākšanu.

Ceturtdienā dzīve pilsētā sāka ieiet normālās sliedēs”.

Viena no igauņu karaspēka grupām, kas atbrīvoja Valmieru bija Vīlandes skolnieku rota. Brašo igauņu puišu iedvesmoti, savas zemes atbrīvotājiem, atsaucoties Valmieras reālskolas vingrošanas skolotāja Alfreda Lukstiņa aicinājumam, pievienojās arī Valmieras skolnieki. Bruņojušies ar šautenēm, viņi no namu jumtiem uzturēja uguni uz komunistu pozīcijām Pārgaujā, kā arī, dažas dienas veica kārtības uzturēšanu pilsētā. Valmieras puišiem apvienojoties ar cēsniekiem, jūnijā sākumā izveidoja Cēsu pulka Skolnieku rotu, kas piedalījās gan Cēsu kaujās, gan turpmākajās Latvijas Brīvības kara cīņās.

Domāju, tagad, kad Valmieras centrs ir labiekārtots un apzaļumots, būtu laiks padomāt kā par 1919.gada komunistu upuru, tā arī Valmieras skolnieku – Skolnieku rotas cīnītāju – pieminekļa (šobrīd Paegles ielas malā pie bij. reālskolas nama novietotā akmens plāksne nav nosaucama par pieminekli, bet tikai par piemiņas zīmi, pie tam tās atrašanās vieta ir visai necila) izveidošanu un uzstādīšanu labi redzamā un piemērotā vietā. Piemineklis varētu attēlot igauņu un latviešu skolniekus, kas plecu pie pleca cīnās par savas tēvzemes brīvību.

June 19, 2010 Posted by | boļševiki, piemiņas vietas, Vēsture | Leave a comment

Politiķi izvairīgi par padomju režīma noziegumu noliegšanu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=80298
  • Iteikt draugiem

Lietuvas seims nesen pieņēma grozījumus kriminālkodeksā, kas paredz: personām, kas publiski noliegs vai vārdiski atbalstīs PSRS vai nacistiskās Vācijas režīmu veiktos noziegumus pret Lietuvu un tās iedzīvotājiem, var piemērot naudas sodu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem. Latvijas politiķi par līdzīgas normas ieviešanu mūsu valstī gan izteicās visai izvairīgi.

Nesen Daugavpils ziņu portālā “Gorod.lv” kāds Ruslans Jefimovs tieši pirms 17. jūnija deportāciju 70. gadskārtas bija uzstājies ar rakstu “Deportācija kā padomju varas pārmērīga humānisma izpausme”, kurā skaidrojis savu viedokli: 1941. gada deportācija bijusi, pēc viņa domām, “pārlieku maiga un nepabeigta”. Šis piemērs gan nav vienīgais.

Vairāki vēsturnieki, tajā skaitā Heinrihs Strods, Ritvars Jansons un Juris Ciganovs, uzskata: līdzīga norma, izpētot Lietuvas pieredzi, būtu jāievieš arī Latvijā. “Esmu abām rokām par! Ko tas dotu? Ap pusmiljona Latvijas iedzīvotāju, kuri dažādā veidā cieta no totalitārā komunisma noziegumiem, ar to tiktu savā ziņā pieminēti. Otrkārt, tas neļautu, izmantojot vēsturi, par mūsu tautu ņirgāties šodien. Treškārt, tas būtu svarīgi arī starptautiskajā līmenī, skaidrojot Latvijas vēsturi,” saka H. Strods. Tam, ka jautājums par līdzīgas normas ieviešanu arī Latvijā būtu pamazām jākustina, piekrīt arī J. Ciganovs: “Virknē Eiropas valstu ir aizliegta holokausta noliegšana. Ja līdzīga norma tiktu ieviesta Latvijā, tā liegtu tik brīvi un bezatbildīgi sludināt ar vēstures interpretāciju saistītus viedokļus, kas šķeļ sabiedrību, un stiprinātu valsts prestižu. Protams, šāda norma nedrīkstētu ietekmēt diskusijas akadēmiskajās aprindās.” Ēriks Jēkabsons gan apgalvoja, ka, “ņemot vērā situācijas attīstību un loģiku, šāda norma Latvijā būtu jāievieš. Bet, ņemot vērā iekšpolitisko situāciju, tas var izrādīties arī bīstami”.

Kā Lietuvas pieredzi vērtē politiķi, kuru ziņā būtu šādu normu pieņemt? Janīna Kursīte (Pilsoniskā savienība): “Esmu par, jo tas liktu cilvēkiem atbildīgāk izturēties pret to, ko viņi dara un saka. Citādi Latvijā noteiktas personas atļaujas sabiedriskajā telpā bezatbildīgi šļakstīt netīrumus, un zem to biezās kārtas nevar uzdīgt ne sabiedriskā sapratne, ne saskaņa. Situācija ar Otrā pasaules kara vēsturi vēl ir ļoti jūtīga, tāpēc ir jābūt likumiem, kas nostiprinātu Latvijas vēstures pieminēšanu korektā veidā.”

Saeimas ZZS frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis bija noskaņots piesardzīgi: sak, ja tēvzemieši ar šādu likumdošanas iniciatīvu nāktu klajā, tad ZZS to atbalstītu. Paši ar šādu iniciatīvu klajā nākt nebūtu gatavi, jo “tad jau teiks, ka mēs gribam zvejot vēlētāju balsis. “Vienotība”, domājot par nākamās valdības veidošanu, to neatbalstīs, jo arvien vairāk sliecas uz “Saskaņas centra” pusi”, – tā A. Brigmanis.

Ainars Latkovskis, vēsturnieks un “Jaunā laika” deputāts, ironiski norādīja: tieši ZZS ir tie, kas, rēķinoties ar nākamās valdības veidošanu, sliecas uz “Saskaņas centra” pusi. A. Latkovskis uzskata: Lietuvas pieredzi vajadzētu izpētīt: latviski pārtulkot grozījumu tekstu, attiecīgās Lietuvas parlamenta debates, būtu vērts tikties ar lietuviešu kolēģiem un izzināt, kādi apstākļi viņus mudinājuši pieņemt šādus grozījumus.

“Vēstures interpretācija ir nacionālās drošības jautājums,” ir pārliecināta tautpartijiete Anta Rugāte. Viņa kopumā sašutusi par visatļautību, kāda valdot internetā, jo “trūkst tikumisko, morālo kritēriju”. Aplama vai nu tīši, vai aiz nezināšanas sagrozīta vēstures pasniegšana jāvērtē ļoti nopietni, jo uz tās āķa var viegli uzķerties tie, kam trūkst zināšanu, kāda bijusi patiesā vēstures gaita, domā deputāte. Par līdzīgas normas ieviešanu Latvijā viņa gan šaubās: “Jautājums, kā sabiedrība pieņemtu šādus grozījumus, vai tos respektēs un kā uz tiem reaģēs. Ja ignorēs un viss paliks pa vecam, tad tos pieņemt nav jēgas.”

Lietuvā par padomju vai nacistiskās okupācijas atzīšanu par labu un šo režīmu noziegumu noliegšanu draudēs naudassods vai cietumsods līdz diviem gadiem, vēsta portāls “Delfi.lt”. Sods tiktu piemērots tikai tādā gadījumā, ja šo noziegumu noliegšana vai mazināšana tikusi veikta īpaši draudīgā vai aizvainojošā veidā vai arī veicinājusi sabiedriskās nekārtības. Tiesa, šos Kriminālkodeksa grozījumus vēl jāapstiprina valsts prezidentam.

Sodītas var tikt vairākas iedzīvotāju grupas. Pirmkārt, tie, kas noliedz vai cenšas mazināt starptautiskajā līmenī atzīta genocīda mērogus, noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus. Otrkārt, tos, kas izsakās atzinīgi par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotajām agresijām pret Lietuvu vai attaisno to nodarītos noziegumus attiecībā pret Lietuvas iedzīvotājiem. Treškārt, tos, kas atbalsta, kā arī noliedz vai cenšas mazināt 1990. – 1991. gadā izdarītos smagos un ļoti smagos noziegumus pret Lietuvu un tās iedzīvotājiem, uzsver “Delfi.lt”. Lietuvas parlamentāriete V. Aleknaite-Abramikene, kas ir viena no likumdošanas iniciatīvas autorēm, norādījusi: “Nav loģiski, ja nedrīkst noliegt holokaustu, bet ir atļauts atbalstīt padomju režīma veiktās represijas, izsūtīšanas un slepkavības.”

June 19, 2010 Posted by | Apmelojumi, Okupācijas sekas | Leave a comment

   

%d bloggers like this: