gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Profesora Taivāna draudi – kaķa lāsti

Aleksandrs Kiršteins

RAIDĪJUMS (Krustpunkti): mms://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20100730A130600140000

Streipa un Taivāna kungi 30. jūlija radioraidijumā nodemonstrēja kārtējo mankurtisma paraugstundu, kauninot latviešus par nežēlīgo apiešanos ar krieviski runājošiem kā arī nespēju pieņemt Eiropas identitāti un multikulturālismu.  Kas tās par Eiropas vērtībām, kuru latviešiem neesot, ne ASV dzimušais Streips, ne 35 gadus krieviskā vidē nodzīvojošais profesors, protams, nezināja, tomēr gudri pamācīja atteikties no domas par nacionālu valsti un izvēlēties angļu valodu kā oficiālo vai vismaz mācību valodu Latvijā. Tad netikšot aizskarta krievu identitāte, kas, kādas šausmas, notiekot ikdienas. Žēl, ka eiropeiskās identitātes prasītāji paši nespēja paskaidrot, kas mums būtu jāpārņem – Rumānijas čigānu dzīvesveids,  britu kreisās joslas satiksme, vai varbūt grieķu bezbēdīgums finansu atskaitēs eirokomisāriem, lai mēs kļūtu īsti eiropeiski.. Viens gan skaidrs – ātri jāizmet pa logu Dainu skapis, jābeidz pieminēt deportācijas un ciešanas (tā privilēģija jāatstāj Izraēlai) un jāsaprot, ka esam pārāk mazi, lai spirinātos. Vēl labāk vispār būtu uzreiz pāriet uz krievu valodu, bet to laikam Taivāna kungs vēl nedrīkst teikt, vēl drusku par agru.

Bet, ja latvieši nepratīsies, tad 9.maijā pārdaugavā sanākšot vairāk krievu, kā Daugavmalas Atmodas laika mītiņos, un ja viņi tikai paprasīšot, tad viss beigsies (laikam jau Latvija vai latviskums) vienā dienā. Vai kaut ko jau līdzīgu nedzirdējām no Urbanoviča? Protams, varētu jau pasmaidīt gan par Streipa uzskatiem, gan par Taivāna kaķa lāstiem, ja vien abi neskalotu jauniešiem smadzenes Latvijas Universitātē. Manuprāt ar šādiem “profesoriem” LU nebūtu no valsts budžeta jāpiešķir pat 1 santīms.

July 31, 2010 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

Drāma «Vilku midzenī»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=82556
Inesis Feldmanis, LU profesors, vēst. hab. dokt. , akadēmiķis.

“Mājas Viesa” publikāciju sērijā “Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara” šoreiz, pēc lasītāja Laimoņa Niedres ierosinājuma, rakstām par 1944. gada 20. jūlija drāmu Hitlera “Vilku midzenī” – pulkveža Štaufenberga īstenoto atentātu pret fīreru, kurā tikai nejaušība izglāba viņam dzīvību. Vai Hitlers tiešām bija dzimis “laimes krekliņā”? Un kā pavērstos vēstures gaita, ja atentāts būtu izdevies?

Austriešu vēsturniece Anna Marija Zigmunda raksta, ka pret Hitleru plānoja un īstenoja vairāk atentātu nekā pret jebkuru citu politiķi visā pasaules vēsturē. Vācu autors Vils Bertholds nosauc precīzu skaitli – 42 sazvērestības ar nolūku nogalināt, no kurām gan daudzas pat nemēģināja īstenot. Taču Hitlers bija īsts laimes putns un viņu vienmēr glāba neticamas nejaušības vai, kā pats fīrers mēdza teikt: providence.

Plašākai sabiedrībai bija zināms tikai par diviem atentātiem, kurus gluži vienkārši nevarēja noklusēt, jo tie gandrīz izdevās. Pirmo rūpīgi sagatavoja galdnieks Georgs Elzers, ievietojot bumbu ar laika degli Minhenes alus pagraba  pīlārā, pie kura atradās runātāja pults. 1939. gada 8. novembrī Hitlers tur uzstājas ar ikgadējo runu, pieminot Minhenes alus puču un vecos cīnītājus. Bumba sprāga noteiktajā laikā. Bojā gāja 8 cilvēki, 63 ievainoja. Hitlers alus pagrabu bija atstājis pirms trīspadsmit minūtēm, saīsinot savu uzstāšanos, jo miglas dēļ viņam vajadzēja prom doties ar vilcienu, nevis lidmašīnu. Sliktais laiks izglāba Hitleram dzīvību.

Otru vācu sabiedrībai plaši zināmo atentātu sagatavoja vācu virsnieku grupa, bet 1944. gada 20. jūlijā īstenoja pulkvedis Klauss Šenks fon Štaufenbergs. Sazvērnieki bija ļoti tuvu Hitlera nogalināšanai, bet viņam atkal neticami palaimējās.

“Valkīra” cīņā par jaunu Vāciju

Sazvērnieku loks bija visai plašs, viņu rindās iekļāvās militāras personas, valsts pārvaldes darbinieki, diplomāti un intelektuāļi. Vēlāk notiesāto un ar nāvi sodīto personu vidū bija viens ģenerālfeldmaršals, 19 ģenerāļi, 26 pulkveži, divi vēstnieki, septiņi diplomāti, trīs valsts sekretāri, vairāki augsti policijas ierēdņi.

Vairākus gadus sazvērnieki grupējās ap bijušo vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieku ģenerālpulkvedi Ludvigu Beku. Atklāti opozīcijā Hitleram viņš nostājās pēc 1937. gada novembra, kad fīrers pavēlēja vērmahtam sākt konkrētu gatavošanos agresīvam karam, bet amatu atstāja 1938. gada 18. augustā. Vairāku pētnieku skatījumā viņš bija vienīgais vācu ģenerālis, kas darīja visu iespējamo, lai izjauktu Hitlera nodomus.

Sazvērnieki plānoja ne vien novākt fīreru, bet arī likvidēt nacistisko režīmu un izveidot jaunu valdību. Ja iecere izdotos, Beks Hitlera vietā kļūtu par Vācijas valsts galvu. Kanclera amatu iegūtu nacionāli konservatīvi noskaņotais Karls Fridrihs Gerdelers, kurš 30. gados bija Leipcigas oberbirģermeistars, bet vēlāk aktīvi iekļāvās pretošanās kustībā, kļūstot par vienu no tās līderiem. Vācu armijas virspavēlnieka posteni paredzēja ģenerālfeldmaršalam Ervinam fon Viclēbenam.

Ironiskā kārtā sazvērnieki nolēma savās interesēs izmantot arī paša fīrera akceptētu plānu ar kodētu nosaukumu – operācija “Valkīra”. Tas bija iecerēts gadījumam, ja vērmahtam Vācijā nāktos apspiest karagūstekņu vai spaidu darbos nodarbināto dumpi. Pavēli sākt operāciju varēja dot Hitlers personiski vai arī rezerves armijas pavēlnieks. Šo amatu ieņēma ģenerālpulkvedis Frīdrihs Froms, kas zināja par sazvērnieku plāniem, bet svārstījās un īsti viņiem nepievienojās.

Štaufenbergs, kurš pakāpeniski izvirzījās par atentāta galveno organizatoru, kopā ar vācu sauszemes armijas vispārējās pārvaldes priekšnieku ģenerāli Fridrihu Olbrihtu un citiem virsniekiem neuzkrītoši pielāgoja un palaboja “Valkīru” atbilstoši sazvērnieku interesēm. Piemēram, paredzēja neitralizēt trešā reiha varenākās organizācijas SS (Shutzstaffel – apsardzes vienība) militārās vienības, apcietināt SS un nacistu partijas vadību.

Sazvērnieki sāka steigties pēc britu un amerikāņu karaspēka izcelšanās Normandijā 1944. gada jūnija sākumā, jo bija skaidrs, ka neizbēgami tuvojās Vācijas militārā sakāve. Šajā situācijā Štaufenbergs nolēma atentātu veikt pats. Tāda iespēja pavērās pēc 1944. gada 1. jūlija, kad viņu iecēla rezerves armijas pavēlnieka štāba priekšnieka amatā. Tagad viņam bija iespējas bieži redzēt Hitleru.

Ellesmašīna sprāgst “Vilka midzenī”

1944. gada 18. jūlijā Štaufenbergs saņēma pavēli pēc divām dienām ierasties fīrera galvenajā mītnē “Vilka midzenī” (Wolfsschanze, Austrumprūsijā). Viņam bija jāziņo Hitleram par karaspēka rezervēm, kuras varētu nosūtīt uz austrumu fronti. Sazvērnieki saprata, ka ir pienācis izšķirīgais mirklis un citas iespējas var arī vairs nebūt. 20. jūlijā paredzētā apspriede par militāro stāvokli “Vilka midzenī” nenotika, kā parasti, betona bunkurā, bet gan neciešamās tveices dēļ koka barakā, kurā bija atvērti visi logi. Tā sākās pusvienos dienā, pusstundu agrāk. Steigā Štaufenbergs pieļāva visai būtisku kļūdu. Viņš paspēja aktivizēt tikai vienu bumbu, kurai bija jāsprāgst pēc piecpadsmit minūtēm. Otru viņš pat neielika portfelī. Vācu militārais vēsturnieks Hanss Dīters Otto ir neizpratnē par šādu rīcību: “Tam taču laika viņam pietika. Vienas bumbas detonācija noteikti izraisītu arī otras eksploziju.” Tad izredzes palikt dzīvam nebūtu nevienam apspriedes dalībniekam.

Ienācis apspriedes telpā, Štaufenbergs nostājās pie garā ozolkoka galda līdzās referentam ģenerālim Ādolfam Heizingeram. Viņš novietoja portfeli ar spridzekli zem galda tā, ka tas atspiedās pret galda balstu aptuveni divu metru attālumā no fīrera. Vēstures ironija – referenta adjutants pulkvedis Heincs Brants, pieejot tuvāk galdam un noliecoties pār karti, kas bija uz tā izklāta, aizķēra ar kāju Štaufenberga portfeli. Viņš to nolika galda balstam otrā pusē. Sprādziena brīdī arī Hitlers meklēja kādu punktu kartes augšējā malā. Balstoties uz elkoņiem, vienā rokā turot zīmuli, otrā lupu, viņš ar visu ķermeņa augšējo daļu bija uzgūlies uz galda, nenojaušot, ka tieši tas varbūt izglāba viņam dzīvību. Hitlers tika cauri ar izbīli un vieglām brūcēm. Četri virsnieki gāja bojā. Vairākus smagi ievainoja.

Hitlera personiskais adjutants Otto Ginše, kuru sprādziena vilnis izmeta ārā pa logu, vēlāk liecināja, ka drēbes fīreram bija skrandās, mati izspūruši un apsviluši. Kad Hitleru aizveda uz bunkura ēdamtelpu un apsēdināja atzveltnes krēslā, viņš esot gārdzis: “Atentāts… Bumba… Kas tas bija? Kāda laime… Es esmu dzīvs… Tas bija providences pirksts.”

Hitlera sekretāre Krista Šrēdere savās atmiņās raksta, ka šefs viņu liktenīgajā dienā izsaucis ap pulksten trijiem. Viņš izskatījies apbrīnojami labi atpūties un stāstījis par atentātu: “Smagais galda balsts mazināja sprādziena spēku. Man blakus sēdošajam stenogrāfistam norāva abas kājas. Man ārkārtīgi paveicās! Ja sprādziens būtu noticis bunkurā, bet ne koka barakā, neviens nebūtu palicis dzīvs.”

Tieši 20. jūlijā vizītē pie Hitlera “Vilka midzenī” ieradās Musolīni. Fīrers uzreiz steidza viesim izrādīt nozieguma vietu. “Abi klusēdami aplūkoja sagrauto apspriežu telpu. Musolīni apsēdās krēslā, Hitlers uz kādas kastes. Apsēdies viņš turpināja stāstīt – kā gids, kurš izrāda tūristiem Romas drupas. Musolīni pārsteigts klausījās. Tad Hitlers parādīja savas saplēstās bikses un diezgan bezrūpīgi piezīmēja: žēl, bija pavisam jaunas. Duče piespiesti iesmējās,” tā abu diktatoru tikšanos apraksta amerikāņu autors Džons Tolands.

Hitlers ir dzīvs!

Štaufenbergam, kurš atstāja baraku īsi pirms sprādziena, izdevās izkļūt no fīrera galvenās mītnes apsargātās teritorijas un aizlidot uz Berlīni. Būdams pārliecināts, ka atentāts ir izdevies, viņš bija sašutis, uzzinot, ka Berlīnē vēl nekas nav pasākts. Sazvērniekus apstulbināja no galvenās mītnes saņemtā ziņa, ka vadonis ir dzīvs. Rezerves armijas pavēlnieks Froms atteicās izdot pavēli un sākt operāciju “Valkīra”. Zaudēts bija vērtīgs laiks, jo pēc atentāta nacistu vadība bija šokā un darbojās kā paralizēta.

Operāciju “Valkīra” sāka tikai ap puspieciem pēcpusdienā – īsi pirms Štaufenberga ierašanās Bendlera ielā (tur atradās sazvērnieku mītne). Tas notika, pateicoties pulkveža Albrehta Merca fon Kvirnheima enerģiskajai rīcībai – viņš izdeva pavēli Froma vārdā.

Berlīnē sardzes bataljona “Lielvācija” komandieris majors Otto Rēmers saņēma pavēli bloķēt valdības kvartālu un arestēt Vācijas propagandas ministru Jozefu Gebelsu. Šo pavēli viņš tomēr nespēja izpildīt. Gebelss viņam pateica, ka Hitlers ir dzīvs, un savienoja viņu ar fīreru. Rēmers pazina fīrera balsi, uzreiz apliecināja Hitleram lojalitāti un saņēma neierobežotas pilnvaras.

Pakāpeniski virsroku atguva nacistu vadība. Sākās izrēķināšanās ar atentāta rīkotājiem. Pēc Froma pavēles (tā viņš gribēja notušēt saistību ar sazvērniekiem) īsi pēc pusnakts nošāva Štaufenbergu, kurš mira ar vārdiem: “Lai dzīvo mūsu svētā Vācija,” – viņa adjutantu virsleitnantu Verneru fon Heftenu, kā arī Olbrihtu un Kvirnheimu. Beks divas reizes nesekmīgi mēģināja nošauties, līdz beidzot viņam palīdzēja kāds feldfēbelis.

Pašnāvību izdarīja arī vairāki citi augsti virsnieki, kuri bija piedalījušies apvērsumā vai arī par to zināja. Noindējās divi slaveni vācu ģenerālfeldmaršali – Hanss Ginters Klūge un Ervins Romels. Galu sev padarīja arī militārās pretošanās kustības līderis ģenerālmajors Henings fon Treskovs.

Turpmāk apcietināja vairāk nekā 700 personas (vēstures literatūrā gan minēti ļoti atšķirīgi skaitļi). Sazvērnieku līdzzinātājus un citus nacisma režīma pretiniekus sodīja ar nāvi līdz pat pēdējām kara dienām. Vēl 1945. gada 9. aprīlī pakāra vācu militārā izlūkdienesta šefu admirāli Vilhelmu Kanarisu un viņa vietnieku ģenerālmajoru Hansu Ostinu.

Lai cik dīvaini tas skanētu, sazvērestība un tās izgāšanās nāca Hitleram par labu. Par spīti smagajam stāvoklim frontēs, viņam vācu tautā no jauna nostiprinājās atbalsts. Cīņā pret dzīvu Hitleru Vācijā nevienam nebija gandrīz nekādu izredžu.

Daži vērtējumi

Mūsdienu vācu vēstures literatūrā 1944. gada 20. jūliju parasti uztver kā vācu pretošanās simbolu pret Hitleru. Apliecinājumu tam, ka daudzi vācieši nevēlējās samierināties ar nacistisko režīmu un bija gatavi tēvzemes mīlestības dēļ ziedot savu dzīvību. Atsevišķi autori uzsver, ka sazvērestība bija citas Vācijas “sirdsapziņas sacelšanās” izpausme.

Vācu vēsturnieku darbos ir novērojama arī tendence kritiski vērtēt sazvērnieku darbību. Parasti viņiem pārmet nacistu līderu spēju nenovērtēšanu un diletantismu. Vācu vēsturnieks Otto daudz raksta par Štaufenberga pieļautajām kļūdām. Viņš ir nesaprašanā, kāpēc pulkvedim tā vajadzēja pieķerties domai, ka Hitlers ir miris, un iestāties par operācijas “Valkīra” īstenošanu. Sekas taču bija tik traģiskas.

***

• Par 1944. gada 20. jūlija notikumiem uzņemtas vismaz 13 filmas. Viena no pēdējām – “Operācija Valkīra. Štaufenberga atentāts” ar pazīstamo aktieri Tomu Krūzu galvenajā lomā (2008).

• 1944. gada 20. jūlija apspriedē “Vilka midzenī” piedalījās 24 dalībnieki. Bojā gāja ģenerālis Ginters Kortens, pulkvedis Heincs Brants, ģenerālleitnants Rūdolfs Šmunts un stenogrāfists Heinrihs Bergers.

• Saistībā ar 20. jūlija atentāta 50. gadadienu (1994) Vācijā izlaida speciālu pastmarku sēriju.

• Pēc 20. jūlija atentāta Hitlers nosūtīja Evai Braunai savu saplosīto formastērpu, kuru viņa glabāja kā vēsturisku relikviju. Tai pēc “galīgās uzvaras” bija jākļūst par eksponātu fīrera muzejā.

• Britu premjers Vinstons Čērčils novērtēja 20. jūlija atentātu nicīgi un pazemojoši. 1944. gada 2. augustā, uzstājoties britu parlamentā, viņš sacīja: “Vācu reiha vadošās personības viena otru nogalina.”

***

• Pirmo reizi Hitlera dzīvība bija apdraudēta 1921. gada novembrī, kad divus šāvienus uz viņu kādā Minhenes alus pagrabā raidīja nenoskaidroti politiskie pretinieki.

• Pēdējo sazvērestību pret fīreru perināja – tā vismaz uzskata britu vēsturnieks Ričards Overijs – viņa bruņojuma ministrs Alberts Špērs. 1945. gada aprīlī viņš apsvēris iespēju pa ventilācijas šahtām ieplūdināt fīrera Berlīnes bunkurā indīgu gāzi. Špēra iecere gan liekas nereāla un turklāt izdomāta. Ja viņš patiesi būtu gribējis fīreru nogalināt, tad nebūtu to īpaši grūti izdarīt. Špērs bija Hitlera uzticības persona, pat mīlulis, un varēja jebkurā laikā un bez jebkādas kontroles piekļūt pie fīrera.

July 30, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Valsts pret tiesnesi: vai tiesai jākļūst par uzskatu cenzoru?

Jānis Pleps, Jurista vārds

“Jurista Vārda” redakcijas sleja un fragmenti no Administratīvās rajona tiesas 2010. gada 29. jūnija sprieduma, ar kuru tika atļauts gājiens sakarā ar 69. gadadienu kopš Rīgas atbrīvošanas no PSRS karaspēka. Pilns sprieduma teksts publicēts žurnālā “Jurista Vārds” Nr. 30, 2010. gada 27. jūlijā (pieejams arī http://www.juristavards.lv).

Ne tik sen Administratīvā rajona tiesa pieņēma spriedumu, atļaujot kārtējo Rīgas domes aizliegto pulcēšanās pasākumu. Tā, šķiet, Latvijā jau ir ierasta prakse – Rīgas dome aizliedz, tiesa atļauj un judikatūra pulcēšanās brīvības jomā attīstās. Tomēr šajā reizē pulcēšanās pasākuma tematika bija specifiska – nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas Rīgā jubilejas pieminēšana.

Attiecīgais tiesas nolēmums guva plašu ievērību. Nesagaidot pilno tiesas sprieduma tekstu, tiesa tika vērienīgi kritizēta. Ministru prezidents un ārlietu ministrs pauda neizpratni un satraukumu par tiesas nolēmumu. Tāpat savu vārdu Latvijas vēstures skaidrošanā teica Valsts prezidents, saskatot šāda pasākuma rīkošanā Latvijas neatkarības zaimošanu. Kāds atzīts cilvēktiesību eksperts pat bija negaidīti tiešs – šāds spriedums esot tiesas kļūda.

Tiesnesis pēc sava lēmuma palika viens pats. Rakstiskā atbildē plašsaziņas līdzekļos viņš skaidroja sava lēmuma motīvus. Taču sajūta plašsaziņas līdzekļos jau bija radīta – tiesa rīkojusies slikti un nevalstiski. Un nevienu vairs neinteresē pilnais tiesas spriedums, kurā tiesa pamatojusi savu lēmumu. Tostarp atzīstot, ka “tiesa pēc būtības nevar noteikt, ka sabiedrībā ir tiesiski atļauts tikai viens viedoklis par kāda vēsturiskā notikuma nozīmi, savukārt visi pārējie viedokļi ir aizliedzami. Šāda pieeja novestu pie viedokļu cenzūras, kas demokrātiskā valstī ir aizliegta”.

Jautājums, kas palicis neuzdots, – vai nebūtu īstais brīdis runāt par spiedienu uz tiesu varu. Pirms pusgada Satversmes tiesa paziņoja par nepieļaujamu spiedienu uz tiesu apstākļos, kad notika krietni vien nevainīgāka diskusija par kādu šīs tiesas spriedumu. Šobrīd arī tik vērīgās augstākās tiesu varas amatpersonas klusē.

Protams, tas ir tikai Administratīvās rajona tiesas spriedums. Taču jautājums – kā nākamgad lems Administratīvās rajona tiesas tiesneši par jutīgajiem pulcēšanās brīvības jautājumiem. Cerams, tāpat kā šobrīd – atbilstoši Satversmei un neieklausoties politiķu padomos.

Izvilkumi no Administratīvās rajona tiesas 2010. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. A420672710

Pulcēšanās brīvība konstitucionāli nostiprināta Satversmes 103. pantā, kas noteic, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Šī brīvība nav neierobežota, tomēr tiesību ierobežošana var notikt vienīgi uz likuma pamata.

[11] Likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 16. panta pirmā daļa nosaka, ka pašvaldība ir tiesīga pieņemt lēmumu aizliegt pasākuma norisi, ja ir konstatēts, ka tā rīkošana apdraudēs citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.

Administratīvajā aktā ir norādīts: “No iesniegtā pieteikuma un gājiena organizatora izteikumiem, kas saistīti ar gājiena rīkošanas mērķi, secināts, ka gājiens faktiski vērsts uz nacionālā un, iespējams, arī rasu naida publisku sludināšanu.” (skatīt lietas 7. lapas 6. rindkopu no augšas).

[12] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteikumā par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu ir norādīts, ka pasākuma mērķis ir atzīmēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS. Papildus paziņojumā, kas bija iesniegts Rīgas pilsētas pašvaldībai uz lietas izskatīšanas brīdi, ir norādīts, ka pasākuma mērķis ir godināt Latvijas Republikas patriotus, kuri cīnījās pret PSRS okupāciju un pirms vācu karaspēka ienākšanas atsevišķās Latvijas vietās atjaunoja Latvijas Republiku.

Šajā paziņojumā ir norādīts, ka pasākuma organizētāji vienādi nosoda gan padomju, gan hitleriešu okupantu noziegumus (skatīt lietas 26. lapu).

Tiesas vērtējumā, pasākuma organizatora norādītais mērķis – godināt Latvijas patriotus, kuri cīnījās pret padomju varu, neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, kā arī citu cilvēku tiesības. Katras valsts pamatu veido patriotiski noskaņoti cilvēki, kuri ir gatavi aizstāvēt valsts intereses, tajā skaitā arī cīnoties pret dažāda veida agresoriem.

Līdz ar to tiesa konstatē, ka pieteicēja norādītais pasākuma mērķis pats par sevi nav atzīstams par tādu, kas aicinātu uz nacionālo vai rasu naidu, vai arī slavinātu nacisma idejas.

[13] Pašvaldība Lēmumā nav norādījusi, kādā veidā tā nonākusi pie secinājuma, ka pasākuma mērķis ir nacionālā naida kurināšana.

Tiesa konstatē, ka Lēmumā netiek pieminēti un vērtēti kādi vēsturiskie notikumi (piemēram, 1941. gada 1. jūlija notikumi Latvijā), tāpat nav izdarīti nekādi secinājumi, kas būtu balstīti uz vēsturisku notikumu analīzi. Līdz ar to var konstatēt, ka šādai argumentācijai nav piešķirta nozīme un tie neveido Lēmuma pamatojumu.

[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150. panta otro daļu iestāde var atsaukties tikai uz tiem pamatojumiem, kuri minēti administratīvajā aktā. No normas satura izriet, ka tiesas  kontroles robežas ir saistītas ar administratīvā akta pamatojumu un nav pieļaujama papildu argumentācija un pierādījumu pievienošana. Līdz ar to tiesa secina, ka tiesai nav pamata uzsākt analizēt vēsturiskos notikumus un to nozīmi saistībā ar gājiena mērķa noteikšanu.

[15] Noklausoties atbildētāja pārstāves paskaidrojumus tiesas sēdē un pārbaudot Lēmuma saturu, tiesa konstatē, ka aizliegums pamatots ar pieteicēja izteikumiem 2010. gada 19. jūnijā Rīgas domē. Lēmumā ir norādīts: “Ņemot vērā gājiena organizatora izteikumus attiecībā uz vairākām rasēm un nācijām, rodas pamatotas šaubas par likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10. panta otrās daļas respektēšanu gājiena laikā.”

Līdz ar to tiesa konstatē, ka administratīvais akts pamatots arī ar to, ka pieteicēja izteikumi, kas izdarīti 2010. gada 19. jūnijā, liecina, ka pasākuma organizatoram ir nacionālistiski un/vai rasistiski uzskati, kas var tikt pausti arī pasākuma laikā.

[16] Pieteicējs tiesas sēdē noliedza, ka būtu paudis uzskatus, kas vērsti pret kādu rasi vai arī pret kādu nacionalitāti. Tāpat arī norādīja, ka Rīgas domē pieteicējs tika iesaistīts diskusijā par dažādiem jautājumiem. Izdarītie izteikumi nav saistāmi ar paredzētā pasākuma mērķi.

[17] Tiesas sēdes laikā tika konstatēts, ka pieteikuma izskatīšanas gaita Rīgas domē nav protokolēta. Līdz ar to nav iespējams konstatēt notikušās sarunas gaitu, tajā skaitā pārbaudīt, kādi tieši izteikumi ir bijuši, kādā kontekstā tie ir izdarīti un vai tie ir attiecināmi uz pasākuma mērķi.

Atsevišķu izteikumu vērtēšana, ja nav iespējams konstatēt, ka izteikumi ir izdarīti, lai precizētu pasākuma mērķi, nav tiesiski pamatota.

[18] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150. panta pirmo daļu iestādei jāpierāda apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu.

Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, tiesa konstatē, ka iestāde nav nodrošinājusi pierādījumus lietā saistībā ar Lēmumā norādīto, ka pieteicēja izteikumi liecināja, ka pasākuma mērķis ir nacionālā naida kurināšana.

[19] Tiesa kritiski vērtē Rīgas pašvaldības viedokli, ka pašvaldība var aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar teorētisku iespējamību, ka gājiena laikā tiks pārkāptas likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10. panta otrās daļas prasības (nacionālo un rasu naida, klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju propaganda).

Jebkura publiska pasākuma laikā pastāv iespējamība, ka var notikt administratīvi un pat krimināli sodāmas darbības, tai skaitā arī nacisma vai komunisma ideoloģijas slavināšana vai nacionālā un rasu naida sludināšana. Šādas situācijas var radīt gan pasākuma organizatori, gan arī citas personas.

Tādos gadījumos likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 23. panta otrā daļa nosaka policijas darbinieka vai pašvaldības pārstāvja tiesības paziņot pasākumu par slēgtu un pieprasīt, lai tā dalībnieki nekavējoties atstāj pasākuma vietu. Taču šādu sodāmu darbību teorētiska iespējamība nedod pamatu pulcēšanās brīvības ierobežošanai (skatīt arī: Guidelines on Freedom of Peaceful Assembly. http://www.osce.org/ documents/odihr /2007/03/23837_en.pdf, p. 135).

[20] Tiesas vērtējumā, cilvēku pamattiesību ierobežošana uz pieņēmumu pamata nav pieļaujama. Līdz ar to iestāde nevar aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar iespējamību, ka pasākuma laikā tiks pārkāptas likumdošanas prasības. Šāda pieeja kopumā novestu pie tā, ka jebkuru pasākumu varētu aizliegt uz pieņēmumu pamata.

[21] Tiesa konstatē, ka Lēmumā nav papildu informācijas no Valsts policijas vai citiem drošības dienestiem par iespējamiem apdraudējumiem (tajā skaitā Lēmums nesatur arī informāciju par pieteicēja personību, iepriekšējiem pārkāpumiem saistībā ar publisku pasākumu organizēšanu).

No administratīvā akta satura redzams, ka 2010. gada 19. jūnijā iesniegtā pieteikuma izskatīšanas laikā piedalījās arī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks un Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis. Tādējādi secināms, ka atbilstošās iestādes bija informētas par pasākumu norisi.

Tiesas iepriekšējā pieredze liecina, ka Valsts policija un Drošības policija gadījumos, kad ir konstatēti no likuma normām izrietoši apdraudējumi, sniedz pašvaldībai un arī tiesai detalizētu informāciju par iespējamiem riskiem.

Arī tiesas sēdē netika konstatēts, ka Atbildētāja rīcībā būtu kāda papildus informācija no drošības iestādēm, kam būtu nozīme lietas izskatīšanā.

[22] Tiesas vērtējumā, ir būtiski norādīt arī uz līdzīgiem pasākumiem un iepriekšējo iestādes un tiesu praksi, izskatot pieteikumus par gājienu, sapulču un mītiņu rīkošanu.

Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas 1990. gadā Rīgas pilsētā regulāri notiek vairāki pasākumi, kurus atsevišķas sabiedrības daļas vērtē kā nacionālā naida slavināšanu un arī kā komunisma vai nacisma ideoloģijas sludināšanu, piemēram, gājieni un mītiņi par godu PSRS armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada 13. oktobrī, leģionāru piemiņas pasākumi 16. martā. Kopējā tiesu prakse šāda veida lietās norāda, ka tiesa atturas pārvērtēt viedokļus par atsevišķu vēsturisku notikumu nozīmi.

Šāda tiesas nostāja ir pamatota ar to, ka secinājumi, kas tiek izdarīti, analizējot vēsturiska notikuma nozīmi, var būtiski atšķirties, ņemot vērā, ka personas izvēlas dažādus vērtēšanas kritērijus. Tiesa pēc būtības nevar noteikt, ka sabiedrībā ir tiesiski atļauts tikai viens viedoklis par kāda vēsturiskā notikuma nozīmi, savukārt visi pārējie viedokļi ir aizliedzami. Šāda pieeja novestu pie viedokļu cenzūras, kas demokrātiskā valstī ir aizliegta.

[23] Satversmes tiesa 2006. gada 23. novembra spriedumā lietā Nr. 2006-03-0106 34.3. punktā ir norādījusi: “Valsts, aizsargājot pulcēšanās brīvību, nedrīkst izvērtēt konkrētos pasākumus pēc to satura. [..]. Tas, ka valsts aizsargā viedokļa paušanu, nenozīmē, ka valsts solidarizējas ar šā viedokļa paudējiem vai atzīst šā viedokļa pareizību, bet nozīmē to, ka valsts aizsargā savu iedzīvotāju tiesības publiski paust savu viedokli un pievērst konkrētam jautājumam plašākas sabiedrības uzmanību.”

Tiesa vēlas norādīt, ka tiesas uzdevums nav viedokļa paušana par pasākumu, bet gan Lēmuma tiesiskuma pārbaude. Lēmuma pārbaudē Administratīvā rajona tiesa darbojas tai piešķirtās kompetences ietvaros, ko nosaka Administratīvā procesa likuma regulējums.
[24] Apkopojot iepriekš minēto, tiesa secina, ka pulcēšanās brīvība ir konstitucionāli nostiprināta Satversmes 103. pantā. Personas pamattiesību ierobežošanas gadījumā pašvaldībai sava rīcība ir pienācīgi jāpamato. Tiesa pārbauda attiecīgā pamatojuma esamību un pietiekamību. Ja pamatojums nav pietiekams, tad aizliegums ir atceļams. Ņemot vērā spriedumā norādīto, tiesa secina, ka Lēmums ir atceļams. [..]

July 28, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Leģionārus pagodina augstas amatpersonas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82349

Pagājušajā sestdienā Bauskas novada Mežotnes pagastā vienkopus pulcējās nacionālie partizāni uz savu 20. saietu un latviešu leģionāri uz savu 12. saietu. Kopā ar atbalstītājiem pasākums pulcēja vairākus simtus cilvēku. Sirmos vīrus pagodināja arī augstas amatpersonas.

Grūti atcerēties reizi, kad nacionālos partizānus un, jo īpaši, politiski neērtos latviešu leģionārus viņu saietos vienlaikus būtu pagodinājušas tik augstas valsts amatpersonas: gan valdības vadītāja vietas izpildītājs, satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (“TB”/LNNK), gan aizsardzības ministrs Imants Lieģis (PS). Arī I. Lieģa tēvs bijis leģionārs, laimīgi izdzīvojis un kara beigas sagaidījis uz robežas starp Vāciju un Dāniju, kas ļāvis palikt Rietumos. Bet viens mammas brālis karojis un kritis krievu pusē, bet otrs cīnījies Vācijas pusē un, kad latvieši gājuši pret latviešiem, šāvis gaisā, jo baidījies nošaut savu brāli.

Luterāņu mācītājs no ASV Aivars Pelds savā uzrunā klātesošajiem kaunināja latviešu politiķus, kuri pieļāvuši, ka atceļ 16. martu kā svinamu dienu. Viņš katram partizānam un leģionāram pasniedza goda rakstu. Mācītājs nolieca galvu leģionāru priekšā, bez kuru varonīgās cīņas nebūtu bijusi iespējama latviešu trimda.

Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Kārlis Šadurskis (PS) leģionārus nosauca par 20. gadsimta Latvijas stiprāko spēku. Juris Dobelis (“TB”/LNNK) aicināja Saeimas vēlēšanās balsot par latvisku Latviju, ļoti uzmanīties no “Saskaņas centra” un tām partijām, kas vēlas no politiskās leksikas izskaust vārdus “okupācija”, “okupants”. Par nacionālām vērtībām iestājās arī Aleksandrs Kiršteins (ZZS), liekot aizdomāties, kas notiks ar Latviju, ja pie varas nokļūs tie paši spēki, kas Rīgā. “Vai jūs varat iedomāties, ka Maskavā par mēru varētu kļūt vācu vērmahta karavīra dēls?” ironiski jautāja A. Kiršteins. Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieks Egils Helmanis (“Visu Latvijai”) sacīja, ka ieradies godināt savu vectēvu leģionāru, kurš kritis kaujā pie Bauskas un kura kapa vieta nav zināma. Viņš kritizēja valsts attieksmi pret jaunsardzi, kurai piešķir par maz līdzekļu, un aicināja darīt visu, lai sāktu latviešu karavīru kapu kopšanu ārpus valsts robežām.

Leģionārus sauc par 20. gadsimta Latvijas stiprāko spēku

Rīgas domes deputāts Ģirts Valdis Kristovskis (PS) oponēja runātājiem, kuri lepojās ar virsaišiem Nameju un Viesturu: pēc Ģ. V. Kristovska domām, mūsdienās politiķiem jābūt tālredzīgākiem, jo cilvēku skaits ar baltu ādas krāsu sarūk un latviešu virsaišiem zaudētu kauju ir bijis vairāk nekā uzvarētu.

Saietu organizēja un visus izdevumus no savas Vācijas kara invalīda pensijas apmaksāja turpat Mežotnes pagastā dzīvojušais Imants Zeltiņš, kurš kaujās pie Bauskas zaudējis plaukstas.

Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājam Edgaram Skreijam vislielākais prieks, ka, neraugoties uz lielo karstumu, dežurējošās ātras medicīniskās palīdzības pakalpojumus neviens leģionārs un partizāns neesot izmantojis, bet mundrākie pat izpeldējušies Lielupē kopā ar aizsardzības ministru.

July 26, 2010 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Leģions, nepakļaušanās, Patriotisms, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Divi laikmeta dokumenti

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=82066

Ko bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš 50. gados rakstīja Vilim Lācim

Divdesmitā gadsimta Latvijas vēsture ir bagāta pretrunīgu, šķietami nesavienojamu personību saskarsmes liecībām. Ilustrācija tam ir divas savdabīgas, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja kolekcijas vēstules, kas adresētas Vilim Lācim.

Kad Mežaparkā vēl pastāvēja Viļa Lāča muzejs un apmeklētājiem tika pavērts kabineta vēstuļu skapītis, šo vēstuļu starp citām nebija, jo muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Voldemārs Kalpiņš tās glabāja savā rakstāmgaldā – muzejs taču nedrīkstēja nodarboties ar buržuāziskā nacionālisma propagandu! Taču tagad vairs nav nepieciešamības slēpt abu vēstuļu esamību.

Kārļa Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis pārstāvēja divus radikāli atšķirīgus Latvijas nākotnes redzējumus. Alfrēda Bērziņa pārliecība viņu noveda Vācijas koncentrācijas nometnēs un pēc tam caur bēgļu nometnēm ASV, bet Vili Lāci viņa manipulējamā pārliecība tuvināja varas virsotnēm, kurās ideālkomunistam tomēr nācās parakstīt arī noziedzīgus lēmumus. Sagrautu veselību, pavirši ārstēts, Lācis nodzīvoja ievērojami īsāku mūžu nekā tikai piecus gadus vecākais Alfrēds Bērziņš, kurš 1951. gadā bija kļuvis par Komitejas Latvijas brīvībai locekli. Droši vien 1953. gada pavasarī Staļina nāves iedrošināts, Bērziņš ķērās pie spalvas, lai savas pārdomas izklāstītu Vilim Lācim. Iespējams, viņš cerēja, ka vēstule kaut kā ietekmēs Latvijas likteni.

Ļaujiet salīdzināt!

Vēstule rakstīta Ņujorkā 1954. gada 5. martā un sākas ar uzrunu ”Lācis kungs!”: ”Ir pagājis laiks un ļauni gadi, kopš Jūs ar režisoru Munci kopīgi strādājāt pie Jūsu pretkomunistiskās lugas “Tālais ceļš” inscenēšanas. Šajā lugā, kā pats to teicāt, esat komunismu tēlojis tādu, kā jūs to kā latviešu bēglis skatījis, būdams ar vecākiem bēgļu gaitās tālajā Sibīrijā. Vai atceraties Jūsu spalvas veidoto komisāru Priedkalnu? Tas bija ļaunuma iemiesojums pret visu, kas godīgs un latvisks.

Kopš šīm dienām daudz kas ir mainījies. No Jūsu sarakstīto un publicēto grāmatu saraksta ir strīpots “Tālais ceļš”. Tā vietā esat uzrakstījis citas grāmatas, kurās līdzīgi komisāri Priedkalni ir kļuvuši varoņi. Kā Jūs savas personīgās dzīves “tālo ceļu” esat nostaigājis, no komunisma noliedzēja līdz tā slavinātājam, pa kādiem ceļiem ejot, esat uzkāpis “Jaunā krastā” – nav svarīgi un nav šīs vēstules mērķis to noskaidrot. Šodien Jūs esat Ministru padomes priekšsēdētājs Padomju Latvijā. Un tajā sakarībā arī griežos pie Jums.

Savās runās Jūs un citi komunistu partijas varasvīri stāsta, ka latviešu tauta nekad neesot dzīvojusi tik laimīgu dzīvi kā tagad. Pēc tam, kad brālīgā krievu tauta un sarkanarmija palīdzējuse Jums tikt pie varas, latviešu tauta īsti apzinoties brīvības laimi. Tās kulturālie un saimnieciskie sasniegumi pārspējot visu, ko jebkad latviešu tauta sasniegusi.

Bet, ja tas saskan ar patiesību, kālab Padomju Latvijā nedrīkst iebraukt neviens ārzemnieks? Kālab tiem nedaudziem rietumu žurnālistiem, kam izsniegtas vīzas ceļojumam pa Krieviju, ir noliegts iegriezties Latvijā un kopīgi ar Jums un komunisma aplaimoto latviešu tautu priecāties par tiem milzu sasniegumiem, par kuriem stāsta Rīgas radiofons un raksta komunistu prese. Tagad vēl rietumos ir liels skaits žurnālistu, kuri Rīgu un Latviju apceļoja Latvijas neatkarības laikā. Dodat viņiem iespēju salīdzināt brīvo Latviju ar to Latviju, kuras valdības galva Jūs skaitāties. Tas būs labākais līdzeklis, kā darīt galu tām šaubām, kas valda brīvā pasaulē par komunistu aizsargātām zemēm.

Jeb jums ir kaut kas, ko slēpt, varbūt pat pārāk daudz? Varbūt tiešamība Padomju Latvijā ir tik ļauna, ka to nedrīkst redzēt neviens cilvēks no ārpasaules? Citādi šo Latvijas izolēšanu no ārpasaules ir grūti izskaidrot. Jums ir visas iespējas kā valdības galvai šīs aizdomas izklīdināt, dodot iespēju ārzemju žurnālistiem apceļot Latvijas pilsētas un laukus. Bet varbūt Jūsu Ministru padomes priekšsēdētāja vara nesniedzas tik tālu? Tādā gadījumā Jums vēl vienmēr paliek iespēja šo ierosinājumu virzīt uz turieni, kam ir vara to pozitīvi izšķirt.

Tālāk man ir jāpieskaras vēl otram jautājumam. Pēc ziņām no jūsu pašu avotiem, Padomju Latvijā iznākot vairums labu grāmatu, žurnālu un laikrakstu. Kālab jūsu komunistiskās “demokrātijas” cenzūra ir tik nesaudzīga, ka pat savas partijas izdevumus neļauj piesūtīt abonentiem ārpasaulē? Ja jau pastāv vārda un preses brīvība, kā tas lepni ir drukāts Padomju Latvijas konstitūcijā, kālab tad tādi, šajā gadījumā būtu jāsaka, pretkonstitucionāli ierobežojumi?

Es ceru, ka Jūs ar savu Ministru padomes priekšsēdētāja autoritāti šos no manis labi domātos ierosinājumus atrisināsit pozitīvi.

Gaidīšu uz Jūsu atbildi trīs nedēļas, jo pielaižu, ka vēstule var ceļā kavēties, un ņemu vērā arī Jūsu lielo darba slodzi. Bet domāju, ka trīs nedēļas ir pietiekams laiks atbildes saņemšanai. Ja šajā laikā atbilde nepienāks, pieņemšu, ka arī Jūs esat komunistiskās iekārtas gūsteknis un mana vēstule nav Jūs sasniegusi. Tādā gadījumā griezīšos pie brīvo rietumu raidītājiem, lai tie palīdz man darīt šo vēstuli zināmu Jums pa citu ceļu.

Alfrēds Bērziņš, 4 West 57 street, suite 907, New – York City, N.Y. USA.”

”Ulmaņa atgriešanās”

Vēstule tika saņemta Rīgā pēc desmit dienām. Uz tās ir zīmogs un paraksts, ka aploksne ir nebojāta – tātad to atvēra adresāts pats. Lāča turpmākā rīcība nav zināma – maz ticams, ka viņš būtu rakstījis atbildi, jo Alfrēda Nīkura tēls romānā “Vētra” skaidri parāda rakstnieka attieksmi, kuru valdības vadītājs neaizmirsa. Iespējams, Alfrēdam Bērziņam šis romāns nebija pazīstams, pretējā gadījumā vēstule kā fakts būtu vēl interesantāka.

Ar 1955. gada 29. septembri datēto otro Alfrēda Bērziņa vēstuli Vilim Lācim varbūt varētu pat nepieminēt, ja šā gada sākumā nebūtu atrastas liecības (K. Ulmaņa diplomātiskā pase un citi dokumenti), kas apliecina laikabiedru viedokli, ka Vilis Lācis un Augusts Kirhenšteins Kārlim Ulmanim bija sagatavojuši dokumentus izceļošanai uz Šveici.

Alfrēds Bērziņš 50. gados tomēr pārstāvēja citu viedokli, kas atradumu kontekstā atklāj padomju valdības patiesās iespējas: ”Pirms neilga laika Somijas laikrakstos parādījās ziņa, ka Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kuru deportēja spaidu kārtā uz Padomju Savienību īsi pēc Latvijas okupācijas no sarkanās armijas 21. jūlijā 1940. gadā, esot atgriezies un uzturoties Rīgā. Pēc Somijas laikrakstu ziņām, šo informāciju sniedzis parlamentāriešu ūnijas laikā kāds Padomju Savienības delegāts.

Kā Latvijas valdības pēdējā kabineta locekli mani lielā mērā interesē prezidenta Kārļa Ulmaņa liktenis. Mans lūgums tālab ir pie Jums apstiprināt šīs ziņas pareizību un gadījumā, ja prezidents Ulmanis atrodas Latvijā, uzdot man viņa adresi. Ja šī ziņa par Ulmaņa atrašanos Latvijā ir maldīga, lūdzu neliegt informāciju par viņa tagadējo atrašanās vietu. Pieņemu, ka Jums par no Latvijas deportēto prezidentu Ulmani un viņa likteni būs pilnīga informācija, jo laikā, kad prezidentu deportēja, Jūs bijāt Višinska sastādītās valdības iekšlietu ministrs.”

Laikabiedri daudzkārt apliecinājuši, ka Vilis Lācis atbildēja katram, kurš viņam bija uzrakstījis. Bet maz ticams, ka viņš būtu rakstījis Bērziņam uz Ņujorku pēc Komitejas Latvijas brīvībai biroja adreses – tas noteikti būtu pamanīts. Protams, Kārļa Ulmaņa dzīves noslēgumu viņš zināja, taču detaļas Lāci neinteresēja.

Interesantākais ir tas, ka Vilis Lācis abas vēstules tomēr saglabāja.

July 21, 2010 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Svētceļojumā uz Sibīriju

21.jūlijā 19 cilvēki dodas ceļā uz Sibīriju, tālajiem ziemeļiem, lai aizvestu piecas plāksnes un noliktu kā piemiņas zīmi Latvijas bērniem, kuri palikuši Sibīrijas zemē.

Aicinām visus atbalstītājus atnākt un pavadīt braucējus, pulcēties uz Rīgas dzelzceļa stacijas perona plkst. 18.30 pie Rīgas- Sanktpēterburgas vilciena 11. vagona.

Vistālākā vieta, kur paredzēts nokļūt, atrodas apmēram 300 klometrus no Noriļskas. Pa Jeņiseju ar kuģi 300 kilometrus uz augšu, gandrīz līdz Ziemeļu ledus okeānam, apmetnei Tolstij Nos un Timenas kapsētai, kur atdusas brauciena dalībnieces Livetas Sprūdes vecmāmiņa. Mācītājs Guntis Kalme aizlūgs par visu Sibīrijā palikušo dvēselēm. Savukārt Noriļskā pilsētas muzejā paredzēts novietot pirmo piemiņas plāksni.

Fonda ”Sibīrijas bērni” dibinātāja Dzintra Geka : – Mūs sagaidīs Oļegs Kraševskis, latviešu strēlnieka mazdēls, kurš vedīs uz Lamas ezeru, pie 1942.gadā nošauto Baltijas virsnieku pieminekļa. Tad atgriezīsimies Dudinkā, kur muzejā novietosim otro piemiņas plāksni un tiksimies ar represētajiem. Tālāk mūsu ceļš vedīs uz Krasnojarsku,tiksimies ar Sibīrijas bērniem un organizācijas „Memoriāls” pārstāvjiem. Tālāk uz Ačinsku- apciemosim Sibīrijas bērnus – Skaidrīti Bulāns un Arni Circeni. Visi kopā dosimies uz Biruļusiem un vietējā muzejā liksim trešo piemiņas plāksni. Plānojam izbraukt maršrutu Tomska–Kolpaševa–Parabeļa–Kargasoka. Brauciena dalībnieces Dace Siliņa un Biruta Eda Ikauniece, kuras kā bērnus izsūtīja 1941.gadā vēlreiz redzēs savas izsūtījuma vietas Starokorotkino un Kolpaševu. Piemiņas plāksnes atstāsim Tomskas un Kargasokas muzejos.

Ceļa dodas filmēšanas grupa: kinorežisore Dzintra Geka, operators Aivars Lubānietis, montāžas režisors Armands Zvirbulis. Braucienā piedalās Amerikas latvieši- Aivars Jerumanis- jau trešo reizi, bet Valdim Ķerim tā būs Sibīrijas un Krievijas iepazīšana.

Dzintra Geka: – Liekas neticami, bet interese par mūsu vēsturi, Sibīrijas bērnu likteņstāstiem pieaug. 14.jūnijā Latvijas televīzijā rādītā filma Piemini Sibīriju, kurā atspoguļojām 2009.gadā braucienā piedzīvoto, bija viens no skatītākajiem raidījumiem ar 170 tūkstošu lielu auditoriju. Tautas atmiņa nezūd. Tāpēc arī nākamajā gadā mēs jau plānojam dodies ekspedīcijā uz Vjatlagu, pieteikušies jau desmit braucēji. 1941.gadā uz Sibīriju aizveda gandrīz 16 000 Latvijas iedzīvotāju, viņu vidū bija ap 4000 bērnu. Ģimenes tika sadalītas- tēvus, vecostēvus sūtīja uz Vjatlagu. Soļikamskā, Vjatlagā gājuši bojā apmēram 3000 Latvijas vīriešu.

Pagājušā gadā šajās ciešanu un sāpju vietās, iesvētot piemiņas plāksnes, bija apbrīnojama gaiša un viegla sajūta. Šķita, simtiem un tūkstošiem pateicīgu dvēseļu noraugās uz mums ar ticību un cerību par dzīvajiem, kuri turēs svētu piemiņu, un nepieļaus jaunu traģēdiju. Mūsu tautas atmiņa un nākotne rit taču caur bērniem,- pārliecināta Dzintra Geka.

Filmas Piemini Sibīriju pirmizrādē Kinomuzejā š.g. 2 jūlijā piedalījās arī ansambļa Čikāgas piecīši dalībnieks Armands Birkens, kurš ieradās no ASV.

LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas konsultante Dace Siliņa (dz. Plūmane) atzīst, ka izgājusi cauri trejiem dzīves lokiem. To pirmo, kur izsūtījumā Tomskas apgabalā pavadīti sākotnējie 16 dzīves gadi, pavisam drīz viņa ieraudzīs no jauna. Līdzbraucējos dēls Toms un vedekla Ilze. Interese radusies un uzturēta, klausoties vecākos un lasot vecāsmātes atmiņu stāstu. Savukārt mazdēlu, piecpadsmitgadīgu pusaudzi, nācās pat pierunāt šogad palikt mājās, jo tiek domāts par braucienu uz Sibīriju atsevišķi jauniešiem.

– Protams, vēlētos satikties ar pazīstamiem cilvēkiem. Piemēram, par gadu vecāku- Sarmīti Bajevu (Prāms), kura dažādu iemeslu dēļ palikusi Sibīrijā. – Caur viņu sākumā iemācījos lasīt un rakstīt, citai dzīves, lasi, izdzīvošanas pieredzei. Joprojām sarakstos ar Sarmīti. Zinu, ka saglabājusies mana skola…Varbūt izdosies paieties pa Tomskas ceļu, kur 1957.gada 14.jūnijā mēs sākumā kājām devāmies uz Dzimteni. Ļoti ilgojos nokļūt Latvijā, par kuru es zināju gan tikai no mātes nostāstiem..

Valdis Ķeris:- Pirms pieciem gadiem, kad Pensilvānijā vēl bija dzīvs tēvs, dabūju ziņas, ka mana vecmāmiņa, manas mammas māte, izsūtīta uz Krasnojarsku. Viņa nomira svešumā 1952. gadā. Ar laiku atmiņu stāsts pamazām tikai nostiprināja vēlēšanos doties uz Sibīriju. Kinorežisori Dzintru Geku satiku Amerikā, noskatījos pirmo filmu par izsūtītajiem. Aivars Jerumanis arī dalījās iespaidos. Esmu aktīvs latviešu sabiedrībā Amerikā. Pats augu latviskā vidē un arī savus bērnus centos audzināt Pēc dabas esmu ceļotājs, savulaik strādāju aviokompānijā Delta Air Lines. Būts daudzās pasaules malās. Dažādi, gan materiāli, gan – pēc vajadzības, tehniski, atbalstu Sibīrijas bērnu fondu. Krievijā biju pirms 20 gadiem un arī tikai uz dienu Pēterburgā… Krievu valodu neprotu, bet jūs taču būsiet man blakus! Par braucienā redzēto un pārdzīvoto kopā ar Aivaru Jerumani stāstīsim un rādīsim Amerikas latviešiem. Dienasgrāmata iekārtota un detalizēta maršruta karte arī.

Iecavniece Skaidrīte Jostmane līdzekļus braucienam vairākus gadus atlicinājusi no pensijas, pārdevusi dārziņā izaudzēto, daļu nācies vēl aizņemties.

-Astoņi gadi izsūtījumā pavadīti Omskā. Tā ir mana bērnība. Ir kas tāds, kas pievelk, ‘’ieēdies asinīs’’, tā ir daļa no manas dzīves. Bērna acīm raugoties, dzīvi uztveru savādāk. Atceros, mēs bijām sādžā (ģerevņā), līdz tuvākajam pastam mammīte ar brāli gāja 50 kilometrus, satiksmes nekādas. Protams, brālītis apsaldējās. Strādājošiem (mammītei bija jāslauc govis četras reizes dienā) deva 200 gramus maizes. Maizi veda 200 kilometrus, bija jāizstāv gara rinda. Gadījās, ka vienkārši izstūma no rindas vai nepietika maizes. Maizi glabājām īpašā kastītē un dalījām trijās daļās. Brālis deviņos gados sāka iet ganos un arī nopelnīja savu maizes devu… Pēc atbrīvošanas martā, līdz tuvākai dzelzceļa stacijai 120 kilometrus mērojām divas nedēļas.

Aivara Jerumaņa domas un cerības ved cauri Krievijai svētceļojumā uz Sibīriju. – Es domāju par līdzbraucējiem kas izcieta un tagad atgriežas uz nozieguma pekli. Vai viņi raud par  pazaudēto jaunību, māti vai vecmāti kas neizturēja šo velnišķīgo dzīves pārbaudījumu un traģiski mira? Šķiet laimīgi tie kas atrod piederīgo kapu kopiņu vai satrūdējušo kapa krustu. Es braucu uz Sibīriju apciemot kapsētas kur nevainīgie tagad mierā atdusas, kamēr mēs palikušie meklējam dzīves jēgu. Vai kāds ir atzinies, vai uzņēmies atbildību kaut vai par vienu netaisnīgi notiesāto, izsūtīto un nomocīto? Bet tur miljonu dvēseles gaida uz atbildi. Vai cilvēce no tā ko iemācījās? Vai ir kāds, kas to nožēlo? Vai šīs ciešanas bija velti? Tur tūkstošiem veļu valstībā tikai tāpēc, ka bija latvieši!

Es braucu uz Sibīriju un meklēju atbildi jautājumam:

“Kas palīdzēja daudziem izsūtītajiem izturēt un atgriezties mājās nesalauztiem savā
garīgumā?”.

Esmu pārliecināts ka mēs pratīsim cienīt savu tautu un valsti un mīlēt savu tuvāko. Ja mēs to nedarīsim, pasaule mūs aizmirsīs. Mēs asimilēsimies pasaules masās un latviešu tauta būs zudusi uz visiem laikiem.

Baiba Ārenta ir tas labais ‘’gariņš’’, kurš palīdz kārtot ar braucienu saistītās formalitātes. 2008.gada sākumā pieteikusies kā režisore asistente, bet tagad ar visu sirdi un dvēseli veic visu nepieciešamo Sibīrijas Bērnu fondā. Viņas vecāki arī tika izsūtīti.

-Visapbrīnojamākais ir redzēt izsūtījumā pārdzīvoto šausmu un grūtību liecinieku acis: tās ir mierīgas, gaišas un pat mirdzošas. Garā stipro un nesalauzto acis…

Braucienu informatīvi atbalsta Latvijas Avīze.

Raksts atrasts: http://www.google.lv/url?sa=t&source=web&cd=1&ved=0CBMQFjAA&url=http%3A%2F%2Fkamolins.blogspot.com%2F2010%2F07%2Fsvetcelojums-uz-sibiriju.html&ei=Mp1FTKvOM9_fsAbk1bFx&usg=AFQjCNH_bb3_77vThHKN5NrjDAEfkfhmsw&sig2=8dlZqJy62gBqmvyuhMTnMw

July 20, 2010 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Vilis Daudziņš meklē filmas un izrādes varoņus

http://www.tvnet.lv/izklaide/skatuve/339096-vilis_daudzins_mekle_filmas_un_izrades_varonus

Preiļu novadu apmeklēja Rīgas Jaunā teātra aktieris Vilis Daudziņš ar radošo grupu, lai iepazītu savas iecerētās filmas varoni Jāni Pīnupu, kurš līdz 1995. gadam slēpās mežā no padomju varas, pastāstīja Preiļu novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Paegle.

Vilis Daudziņš ar Preiļu novadu sadarbojas jau trīs gadus. Pirms tam aktieris šajā novadā vācis vēsturiskās liecības par leģionāriem un Latvijas ebreju likteni, kā arī dažādus sadzīves stāstus, vēlāk atrastos materiālus viņš izmantojis Rīgas Jaunā teātra izrādē “Vectēvs”, kas “Spēlmaņu naktī” saņēma Gada latviešu autora iestudējuma balvu, bet V.Daudziņš tika atzīts arī par Gada aktieri.

Savukārt jaunajai izrādei “Kapusvētki” Vilis Daudziņš sasmēlies ierosmes, pats klāt būdams kapusvētkos Preiļu novada Dzeņu un Šoldru kapsētā.

Savukārt šogad Vilim Daudziņam ir iecere veidot filmu par Jāni Pīnupu. Tāpēc viņš kopā ar režisoru Mārtiņu Graudu un dramaturgu, scenārija autoru Ivo Briedi apmeklēja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeju, Pelēču pagastu, aprunājās ar Preiļu novada domes Kancelejas vadītāju Annu Bulmeisteri un iedzīvotājiem. Jaunajā darbā V. Daudziņš vēlas pastāstīt par cilvēku likteņiem padomju laikos, par varas centieniem samalt cilvēkus un pretošanās kustību.

Tiekoties ar Preiļu novada domes priekšsēdētāju Aldi Adamoviču, Vilis Daudziņš pārrunāja Jaunā Rīgas teātra viesošanos Preiļu novadā. “Preiļu novads ir sakoptības, dziļas atsaucības vieta. Žēl, ka laukos daudzviet tukšas stāv padomju laika daudzdzīvokļu mājas. Bet cilvēki te ir fantastiski,” atzina aktieris.


Jānis Pīnups
Vikipēdijas raksts

Jānis Pīnups (*1925. gada 10. maijs — †2007. gada 16. jūnijs) bija pēdējais Otrā pasaules kara mežabrālis, kurš no mežiem iznāca tikai 1995. gadā, kad viņam bija jau septiņdesmit gadi.[1]

1944. gada augustā viņu iesauca Sarkanajā armijā. Viņš tika nosūtīts uz fronti un paspēja piedalīties divās kaujās. Otrās laikā viņš tika kontuzēts, kad viņš atmodās, tad pamanīja, ka kaujas laukā neviena vairs nav palicis, tad viņš nolēma izmantot izdevību un “dezertēt”[2] no dienesta, lai atgrieztos mājās. Tur gan viņš nonāca tikai 1944. gada 7. oktobrī.[3]

Aquote1.pngDievs mani no visa ir pasargājis, viņš man palīdzēja izvairīties no vajātājiem, kad es bēgu no armijas. Es zinu, kas notika ar bēdzējiem. Divus tādus dezertierus mūsu acu priekšā nošāva. Bet es nebēgu pa krūmiem vai tīrumiem, tikai pa ceļiem. Lai dievs svētī tos Kokneses zemniekus, kas man iedeva civilo apģērbu, kad no Madlienas biju līdz turienei ticis.Aquote2.png Jānis Pīnups[1]

No tā brīža viņš vairāk kā piecdesmit gadus slēpās no varas iestādēm un svešām acīm. Par viņa eksistenci bija zināms tikai viņa brāļiem un māsai. Sākotnēji viņš dzīvoja mežā, bet uznākot aukstākam laikam iekārtoja sev slepenu zemnīcu pie radu saimniecības. Piecdesmitajos gados viņa radinieki uzcēla jaunu māju un vecā kļuva neapdzīvota. Tā kļuva par Jāņa Pīnupa jauno patvērumu brīžos, kad vajadzēja noslēpties no svešiem skatieniem.[3] Dienas laikā viņš radu mājas pagalmā ienāca tikai, tad kad kaimiņi viņu nevarēja ieraudzīt. Saviem brāļiem viņš palīdzēja lauku darbos, kā arī gādāja sēnes un ogas no meža. To viņš darīja arī tikai nakts tumsā. Viņa patvērums bija vairāki bunkuri mežā.[1]

Visa tā karošana man likās bezjēdzīga, tāpat tas, ka mūs dzina tieši virsū vācu tankiem. Par laimi, man šajā karā nebija jāšauj nevienu reizi. Cilvēku nogalināt es nespētu, es pat vistu nokaut nevaru. Tāpat, kad mežā slēpos, vairākas reizes mani gandrīz atklāja, tomēr izdevās paglābties. Tas tāpēc, ka es ik dienu skaitīju lūgšanas. Tagad es katru svētdienu eju baznīcā.Aquote2.png Jānis Pīnups[1]

Vienreiz nejauši iemaldījies pagasta centrā viņš sastapa autobusu pieturā vīru, kurš teica, ka pazīstot viņu, bet nevarot atcerēties vārdu. Toreiz Pīnups uzreiz aizbēga no tās vietas. Šis gadījums viņu darīja uzmanīgu, jo viņš bija pārliecināts, ka pēc ceturtdaļgadsimta viņu neviens vairs neatcerēsies. Astoņdesmitajos gados, kad Jānis bija izmežģījis potīti, viņš pat devās pēc ārsta palīdzības uz rajona centru ar izdomātu uzvārdu.[3]

Pēdējos divdesmit gados viņš slēpās īpaši uzmanīgi. Sevišķi grūti palika slēpties, kad nomira visi viņa brāļi un bija palikusi tikai viņa māsa Veronika. Bet viņš nevarēja palīdzēt pat viņai, jo vienreiz kaimiņi bija interesējušies, kas tas par vīrieti, kurš nāk pie viņas. Uzzinājis, ka Latvija ir atjaunojusi savu valstiskumu 1991. gadā Pīnups, tomēr nesteidzās atklāt savu esamību, jo zināja, ka Krievijas karaspēks vēl joprojām atrodas valstī. Tikai pēc pusgada, kad tas bija pametis Latvijas teritoriju, viņš 1995. gada 9. maijā nojaucis savus meža bunkurus, septiņdesmit gadu vecumā, vērsās Pelēču pagasta policijas iecirknī, lai pavēstītu, ka viņš ir piecdesmit gadus slēpies vietējos mežos no varas iestādēm.[3][1]

Pēc iznākšanas no meža viņam tika piešķirta Latvijas pilsonība un pase. Viņš dzīvoja kopā ar savu māsu, kurai nebija ģimenes. Ilgāku laiku viņam tikai maksāts tikai sociālais pabalsts 25 latu apmērā, jo Labklājības ministrija uzskatīja, ka viņam nepienākas pensija, bet vēlāk šis jautājums tika atrisināts. 2007. gadā viņš nomira astoņdesmit divu gadu vecumā.[4][5]]

1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 “Nozust uz gadiem” Sestdiena (11.05.02.)
2. ↑ Okupēto teritoriju iedzīvotājus mobilizēt aizliedza starptautiskie normatīvie akti, tādēļ mobilizācija Sarkanajā armijā bija nelikumīga.
3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 “Участник Второй мировой скрывался от властей 50 лет” Komersant (20.05.95.) (krieviski)
4. ↑ Pēdējo mežabrāļu atgriešanās (27.11.97.)
5. ↑ Grīnberga Māra, Pēdējā pasaules kara pēdējais mežabrālis // Diena (18.05.95.)

July 20, 2010 Posted by | Filmas, nepakļaušanās | Leave a comment

Nauda latviešu kapiem Krievijā kavējas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=81714

No valdības joprojām tiek gaidīta nauda, lai uzsāktu darbus pie latviešu kapu apzināšanas Krievijā.

Kā zināms, jūnija sākumā Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par Latvijas un Krievijas valdību vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”. Apbedījumu apzināšanas un kopšanas tehnisko darbu veikšanu deleģēja biedrībai “Brāļu kapu komiteja”, savukārt koordinējošās funkcijas uzticēja Aizsardzības ministrijai.

Ministru kabinets nolēma no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Brāļu kapu komitejai darba uzsākšanai piešķirt 15 800 latus, diemžēl lēmumu apstiprināt varēja tikai pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā 6. jūlijā. Nauda varētu tikt piešķirta kādā no tuvākajām valdības sēdēm.

Nauda nepieciešama, lai izveidotu datu bāzi par Krievijas teritorijā apbedītajiem Latvijas iedzīvotājiem un par Krievijā fiksētajām Latvijas apbedījumu vietām. Tāpat paredzēts veikt Latvijas apbedījumu saraksta projekta izstrādi, Krievijas apbedījumu Latvijā zemes gabalu un to īpašnieku kadastrālo noteikšanu, pārbaudīt informāciju par Latvijas apbedījumu vietu esamību Krievijā valsts Kara vēstures arhīvā, kā arī piedalīties Krievijas apbedījumu apsekošanā Latvijas teritorijā, lai kontrolētu Krievijas apbedījumu saraksta veidošanu. Kā paskaidroja Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis, ar paredzēto naudu pietiktu, lai šogad sāktu veidot datu bāzi, citiem tehniskiem darbiem, noalgotu vienu cilvēku un varbūt vienreiz aizbrauktu uz Krieviju. Bet, tā kā naudas vēl nav, nekas arī nenotiek, jo “Brāļi kapu komitejai nav naudas, lai finansētu sadarbību ar Krieviju. Kad būs nauda, tad arī plānosim darbus, tajā skaitā arī došanos uz Krievijas arhīviem”.

Kā novērojis E. Upmanis, Krievija savu kapu uzturēšanā Latvijā iegulda pietiekami lielu naudu – ciparu viņa rīcībā neesot, bet krievu tēriņus varot redzēt, braukājot pa Latviju un redzot uzlabojumus viņu kapos. 2011. gadā latviešu kapiem Krievijā tiekot plānoti 17,2 tūkstoši latu – Finanšu ministrija tuvākos divus gadus lielāku naudu nesolot.

Krievijā ir vairāk nekā 100 apbedījumu vietas, kurās apglabāti Latvijas cilvēki. Par tām ir atsevišķas ziņas represēto, leģionāru grāmatās, pierakstos un atmiņās, taču vienotas datu bāzes nav, tāpat līdz šim nav bijusi valstiska pieeja to kopšanā – ir bijušas tikai atsevišķas iniciatīvas. Atšķirīga ir situācija ar Otrā pasaules karā kritušajiem latviešu leģionāriem – tos Vācija uzskata par saviem karavīriem un viņi, ja vien tiek identificēti aizlaistās vai nopostītās apbedījumu vietās, tiek pārapbedīti labiekārtotās kapsētās saskaņā ar Krievijas – Vācijas līgumu.

July 16, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Partijām prasa skaidru attieksmi pret okupāciju vēstures pētīšanu

http://www.diena.lv/lat/politics/hot/partijam-prasa-skaidru-attieksmi-pret-okupaciju-vestures-petisanu

Pirms Saeimas vēlēšanām Okupācijas muzeja biedrība sešām partiju apvienībām nosūtījusi vēstuli ar jautājumiem, lūdzot skaidri izteikt partiju apvienību nostāju okupācijas vēstures izpētes, publiskošanas un Latvijas Okupācijas muzeja nākotnes atbalsta jautājumos, informē Okupācijas muzeja sabiedrisko lietu speciāliste Līga Strazda.

Ceturtdien nosūtītajā vēstulē Okupācijas muzeja biedrība (OMB) partiju apvienībām uzdevusi šādus jautājumus:

«1. Vai partiju apvienība principā atbalsta Latvijas valsts trīs okupāciju periodu (1940. – 1991.g.) vēstures izpētes turpināšanu un atspoguļošanu publiskajā telpā, kā arī Okupācijas muzeja apmeklējuma iekļaušanu oficiālo viesu vizīšu programmā?

2. Vai partiju apvienības iespējamie Saeimas deputāti un valdības locekļi atbalstīs Latvijas Okupācijas muzeja likumā paredzētā valsts līdzfinansējuma piešķiršanu Okupācijas muzejam? Kādā apmērā?

3. Vai partiju apvienības Saeimas deputāti un iespējamie valdības locekļi atbalstīs valstij piederošās muzeja ēkas rekonstrukciju par valsts līdzekļiem?»

Kā zināms, valsts muzeja darbam ir piešķīrusi ēku, tomēr atbalsts tās uzturēšanai un operatīvo izdevumu segšanai bijis samērā mazs. Ir izstrādāts arī muzeja paplašināšanas projekts, kura autors ir slavenais arhitekts Gunārs Birkerts. L.Strazda informē, ka muzejs, maksājot algas un nodokļus par 40 darbiniekiem, ik gadu valsts budžetam atdod vairāk nekā gada laikā saņem no valsts dotāciju veidā, jo muzeju gadā apmeklē vidēji ap 100 000 cilvēku.

Biedrība vēstuli tās locekļu un gandrīz 5000 ziedotāju vārdā, kas ar savu naudu un attieksmi ir nodrošinājuši muzeja pastāvēšanu, ir nosūtījusi partiju apvienībām Par labu Latviju!, Vienotībai, Saskaņas centram, Nacionālajai apvienībai Visu Latvijai! – TB/LNNK, sociāldemokrātisko partiju apvienībai Atbildība un Zaļo un Zemnieku savienībai.

July 15, 2010 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Atzīmē ASV «vēsturisko izšķiršanos»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=81590

Atzīmējot 70. gadadienu, kopš ASV sākušas Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas eiroparlamentārieši nosūtījuši pateicības vēstuli ASV valsts sekretārei Hilarijai Klintonei.

Pateicības vēstule ASV tapusi pēc Igaunijas eiroparlamentārieša Tunnes Kelama iniciatīvas, un to parakstījuši 18 Baltijas valstu Eiropas Parlamenta locekļi. No Latvijas parakstītāju skaitā ir Sandra Kalniete un Inese Vaidere (Pilsoniskā savienība), Krišjānis Kariņš (“Jaunais laiks”), Roberts Zīle (“TB”/LNNK) un Ivars Godmanis (LPP/”LC”).

“Baltijas valstis ir pateicīgas par ASV īstenoto politiku, kas neatzina Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu PSRS. Mūsu tautām padomju okupācijas laikā tas ļāva saglabāt savu identitāti, lai pēc tam atjaunotu valstu neatkarību,” sarunā teica T. Kelams, piebilstot: Baltijas un ASV partnerattiecību vārdā ir būtiski, lai ASV virzienā neizskanētu tikai lūgumi un prasības pēc palīdzības, bet arī apliecinājumi, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā augstu novērtē sava stratēģiskā partnera paveikto.

Atskatoties vēsturē, minēts, ka 1940. gada 23. jūlijā ASV valsts sekretāra vietnieks Samners Velss atzinis, ka Baltijas valstu neatkarība tām atņemta “negodīgā ceļā” un ka “ASV tauta nostājas pret šo brutālo rīcību – un vienalga, vai tā veikta, izmantojot [militāru] spēku vai draudus izmantot spēku”. Vēstulē teikts, ka “pasaulē lielākās demokrātiskās valsts politika, neatzīstot Baltijas valstu nelegālo okupāciju” ilgusi pusgadsimtu, neraugoties uz spēcīgo reālpolitikas spiedienu. Tas, ka ASV atzina Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības par ārvalstu diplomātiskā korpusa daļu līdz 1991. gada augustam, iedrošinājis arī citas Rietumu demokrātijas nepakļauties PSRS spiedienam un uzskatīt Baltijas valstis par nelegāli okupētām.

Vēstulē sacīts, ka S. Velsa 1940. gadā paziņotie principi nekādā ziņā nav zaudējuši savu praktisko nozīmi arī mūsdienās: “Diemžēl Krievija, PSRS tiesiskā mantiniece, pat šodien joprojām apgalvo, ka trīs Baltijas valstu okupācija un tālākā aneksija bijusi tautu brīvas gribas izpausme. Kamēr vien brīvas demokrātiskas valstis piemēro neatzīšanas politikas principus attiecībā uz jebkādas teritorijas sagrābšanu, izmantojot spēku, tas var tikt uzskatīts par labāko garantiju, lai šādas “bandītiskas metodes” (“New York Times” ievadraksts, 1940. gada 24. jūlijs) nekad netiktu izmantotas, lai mazām valstīm atņemtu neatkarību.”

“Mēs, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji Eiropas Parlamentā, vēlamies jūs, valsts sekretāres kundze, sveikt šīs vēsturiskās, politiskās un morālās izšķiršanās 70. gadadienā, ar ko ASV var patiesi lepoties,” teikts vēstulē.



July 15, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: