Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Četri izdzīvojušie padomju formās

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=81490

Dažiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem 1941. gada represijas tika aiztaupītas

1941. gada vasarā padomju okupācijas vara apcietināja, deportēja vai nogalināja gandrīz 600 agrākās Latvijas armijas virsnieku, tajā skaitā pulkvežus, ģenerāļus. Taču dažus tā tikai sev vien zināmu apsvērumu dēļ saudzēja, ļāva nēsāt padomju virsnieku uniformas un saņemt personālās pensijas.

Padomju okupācijas režīma represiju tehnoloģijas aprakstot, bieži minēts, ka 1941. gada 12. jūnijā ar ieganstu, ka jāapmeklē kvalifikācijas celšanas kursi, no Rīgas uz Maskavu tika nosūtīta augsta ranga latviešu virsnieku grupa. Latvijas virsniecības ziedu Krievijā apcietināja un represēja. Tomēr reti kad piemin, ka pret dažiem čekisti izrādīja apbrīnojamu augstsirdību. Šie ļaudis pēc kara bija sastopami Rīgas ielās, turklāt jau padomju ģenerāļu un pulkvežu formās.

Pāris dienas pirms latviešiem liktenīgā 14. jūnija vilcienā uz Maskavu izbrauca kopumā 22 virsnieki. Viņi pārstāvēja likvidētās Latvijas armijas vietā izveidotā sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vadību. Vīri aizbrauca vēl kā brīvi cilvēki, tuvinieku pavadīti, apgādājušies ar pārtikas rezervēm un apģērbu, jo īsti neticēja propagandas runām, ka PSRS visa kā ir gana. Jādomā, uz jauno galvaspilsētu komandētos nomāca drūmas nojausmas. Nosūtīšana uz Maskavu faktiski notika piespiedu kārtā, piekrišanu neprasot.

Aizbraucēju pulkā bija trīs ģenerāļi – Roberts Kļaviņš, Jānis Liepiņš, Oto (Otis) Ūdentiņš; divpadsmit pulkveži un septiņi pulkvežleitnanti. Korpusa komandierim ģenerālim Kļaviņam un ģenerālim Liepiņam, pulkvežiem Lejiņam un Jurēvičam bija lemts arests un nošaušana. Citus gaidīja nometne Sibīrijā pie Lamas ezera. No “komandētajiem” tur nonāca trīspadsmit latviešu virsnieki. Kaut dzīves apstākļi šajā lēģerī nebija tik skarbi kā citās gulaga nometnēs, tomēr pulkveži un pulkvežleitnanti mira no novājēšanas, smagā darba un tīfa epidēmijas. Pie Lamas nomira septiņi, bet izdzīvoja seši šīs grupas latviešu virsnieki, no kuriem Latvijā atgriezās pieci. Jāpiebilst, ka no visiem izsūtītajiem virsniekiem pēc Staļina nāves mājup pārradās tikai kādi 90.

Četri neskartie

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons raksta: “Visi kursanti, izņemot ģenerālmajoru Oto Ūdentiņu, pulkvežus Robertu Lielbiksi, Kārli Priedīti un Valteru Konrādu Bruņinieku, kuri vēlāk dienēja sarkanajā armijā kā militāro mācību iestāžu pasniedzēji, tika apcietināti, sodīti ar nāvi vai gāja bojā padomju soda nometnēs.” Vien pieminētie netika ne tiesāti, ne izsūtīti. Viņi patiešām beidza solītos kursus Maskavā, turpināja dienestu sarkanajā armijā kā pasniedzēji karaskolās. Viņiem atļāva atgriezties dzimtenē, baudīt padomju nomenklatūras labumus un nomirt savā nāvē.

Tā 24. teritoriālā strēlnieku korpusa štāba priekšnieks, padomju ģenerālmajors Ūdentiņš kara gados bija docētājs sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā Maskavā. 1946. gadā viņš ieradās Rīgā, vadīja Latvijas Valsts universitātes (LVU) militārās mācības katedru, bet no 1956. gada kļuva par personālo pensionāru. Nomira 1988. gada 22. janvārī.

Pulkvedis Bruņinieks Maskavā bija pasniedzējs M. Frunzes Kara akadēmijā un arī kursos “Vistrel”. Kad pēc kara atgriezās Rīgā, strādāja uzņēmumā VEF. Nomira 1960. gadā. Par mācībspēku M. Frunzes Kara akadēmijā un kursos “Vistrel” kalpoja arī pulkvedis Priedītis. Pēc kara viņš turpināja pasniedzēja darbu Baltijas sevišķā kara apgabala kvalifikācijas celšanas kursos, tad Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta un LVU militārās mācības katedrā. Nomira 1975. gadā. Karu PSRS militārajās mācību iestādēs tāpat pārlaida agrākais ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotais sarkano latviešu strēlnieku virsnieks, pulkvedis Lielbiksis. Arī viņš vēlāk kļuva par LVU kara katedras mācībspēku. Nomira 1982. gadā.

Tas, kādu apsvērumu dēļ un ar kādiem noteikumiem tieši šie augsta ranga virsnieki izpelnījās padomju varas uzticību un tika saudzēti, ir interesants, taču neizzināts jautājums, pie kura vēsturniekiem nākotnē pienāktos palauzīt galvas. “Kādā veidā viņi palika dzīvi, tā joprojām ir mīkla. To varētu noskaidrot tikai Krievijas arhīvos. Pieļauju, ka patiesībā konkrētu dokumentu varētu nebūt pat tur, jo tas tomēr bija kara sākums ar neskaidrībām, jukām. Bet, ja tādi dokumenti ir bijuši, viņi jebkurā gadījumā nav nonākuši Latvijas vēsturnieku rīcībā. Man grūti iedomāties, kad pienāks tāds brīdis, kad tie varētu nonākt,” atzīst Kara muzeja starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane. Iespējams, karam sākoties, patiešām radās vajadzība saglabāt kādus pieredzējušus speciālistus sarkanarmijas virsnieku apmācīšanai frontei. “Varbūt bija atlase, pēc kādiem kritērijiem šo personību izmantot, bet citu nošaut. Tikpat labi varēja gadīties, ka cilvēks atradās īstajā brīdī īstajā vietā, vai gluži pretēji,” spriež vēsturniece. Nav šaubu, ar šiem cilvēkiem tika manipulēts, bet pēc kara viņi noderēja kā “nacionālie kadri” iespaida radīšanai, ka, lūk, vecie latviešu virsnieki ir sveiki un veseli un vēl “audzina latviešu virsnieku jauno paaudzi”. Pēdējais tika klāstīts 1962. gada martā latviešiem ārzemēs adresētajā laikraksta “Dzimtenes Balss” numurā, kur lasāma intervija ar prestižā Ausekļa ielas dzīvoklī mītošo ģenerāli Ūdentiņu.

Ūdentiņš patiesībā bija vienīgais sabiedrībā pazīstamais Latvijas armijas ģenerālis, ko padomju specdienesti izmantoja kā trumpi propagandas nolūkos. “Tepat Rīgā dzīvo un pensijas saņem pulkveži Priedītis un Lielbiksis, pulkvežleitnanti Palejs un Purmalis. Baldonē dzīvoja pensionētais Ābeltiņš, pulkveži Bruņinieks un Žīds jau miruši. No vecajiem virsniekiem bieži sastopu ģenerāļus Jāni Balodi, Mārtiņu Peniķi un Olekšu, pulkvežleitnantus Tarto un Kauki-Daugi. Jelgavā dzīvo pulkvedis Frickaus, lauku mājās Bauskas apkaimē kādreiz pazīstamais sportists, kapteinis Dzelzskalējs. Pensionējušies arī ģenerāļi Strombergs un Brantkalns, kas kalpoja padomju armijā jau no revolūcijas un Pilsoņu kara laikiem. Šo virsnieku vietā izaugusi jaunā maiņa,” avīzei braši stāsta Ūdentiņš. Ne mājiena par to, ka vairākums viņa nosaukto no gulaga atgriezušies tikai pirms dažiem gadiem un faktiski ir varas izstumti, bez iespējām dabūt normāli atalgotu darbu! Oto Ūdentiņam, šajā avīžrakstā maizes devēji uzticēja arī nomelnot trimdā aktīvos latviešu leģiona virsniekus Vili Janumu un Kārli Lobi. Latvijas PSR VDK šos vīrus laikam uzskatīja par traucējošiem, kamdēļ ģenerālis bijušos Latvijas armijas dienesta biedrus aprakstījis attiecīgi kā “bodnieku”, kas tikai meklējot “personisko labumu sev”, un mutes bajāru, kurš dzīvojot vien pa “padebešiem”.

Atstāti rezervei?

Jāšaubās, vai ģenerāļa Ūdentiņa attiecības ar Sibīrijas elli izgājušajiem bijušajiem ieroču brāļiem bija tik labas, kā “Dzimtenes Balsī” sludināts. Akadēmiķis, arheologs Andris Caune, kurš 60. gados bija draudzīgās attiecībās ar ģenerāli Jāni Balodi, Ūdentiņa apgalvojumu, ka viņš bieži tiekoties ar Balodi, uzskata par tukšu – Ūdentiņš vienkārši teicis, ko viņam lika. “Balodis vairījās tikties ar tādiem cilvēkiem. Ar ģenerāli [Mārtiņu] Peniķi gan tikās,” liecina Caunes kungs. Bijušais kara ministrs vadīja dienas Saulkrastos un nekad neesot izteicis neko tādu, kas izskaidrotu, kāpēc agrākajam padotajam izdevies izbēgt no represijām. “Viņš nerunāja par politiski jūtīgiem jautājumiem. Pieminēja neatkarības kara cīņas, ulmaņlaikus, bet ne to, kas notika pēc tam. Atšķirībā, piemēram, no Vilhelma Muntera Balodis nekur nepiedalījās, lai arī padomju iekārta viņu bija iecerējusi izmantot propagandas nolūkos, tāpat kā Munteru. Baloža kundze reiz sacīja, ka Munters atklāti teicis: “Es gribu dzīvot, nevis eksistēt”,” atcerējās vēsturnieks. Andra Caunes pieļāvumā, Ūdentiņa liktenim izšķiroša varēja izrādīties viņa loma 1940. gada 17. jūnijā. Toreiz ģenerālis vadīja armijas virsnieku delegāciju, kura pie Lietuvas robežas sagaidīja Staļina pilnvaroto, Baltkrievijas kara apgabala priekšnieku ģenerāli Pavlovu. “Varbūt viņš tādā veidā guva uzticību,” min akadēmiķis.

Latvijas armijas kapteiņa A. Krimuldēna atmiņas par šo epizodi pierakstītas vēl padomju laikos. Krimuldēns piemin, ka Latvijas armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis leitnants Ūdentiņš Jonišķu stacijas restorānā sarīkotajā neoficiālajā maltītē jautājis Pavlovam: “Kas ar mums būs?”, bet tas atbildējis: “Mēs būsim sabiedrotie karā pret Vāciju. Tā ir mūsu kopējais ienaidnieks. Mēs iesim uz Berlīni”. Krimuldēns tāpat atstājis kolorītu liecību par Latvijas armijas delegācijas atgriešanos Rīgā 17. jūnija pēcpusdienā: “Torņakalnā Rīgas pagrīdnieki bija izsūtījuši savus posteņus krievu tanku sagaidīšanai un apsveikšanai. Aiz pārskatīšanās mūsu mašīnai iznāca pretī un pasniedza rozes Ūdentiņam Rīgas žīdiete. Ūdentiņš iemeta rozes pasniedzējai acīs. Pasniedzēja lādēdamās aizskrēja.”

Izvēloties, kuru no Latvijas armijas virsniekiem represēt, kuru izmantot, čekisti nedemonstrēja konsekvenci. 1940./1941. gadā ne vienam vien virsniekam kļuva liktenīgi pat pārdesmit gadu seni notikumi Krievijas Pilsoņu kara laikos, kad bija gadījies dienēt “ne tajā” frontes pusē. Tomēr, piemēram, pulkvedim Lielbiksim 1919. gada vasaras dezertēšana no sarkano strēlnieku rindām, kā redzams, tika “piedota”. Varbūt kādam arguments šķita tas, ka pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma pulkvedis bija kritis nežēlastībā un atvaļināts kā no Saeimas komandanta posteņa, tā armijas vispār. No otras puses, mēs nezinām, kā ģenerāļa Ūdentiņa dzīvi ietekmēja tas, ka viņa jaunākais brālis Jānis kapteiņa pakāpē karoja latviešu leģiona rindās. “Kad čekistiem vajadzēja, tad viņi tādus faktus izmantoja, kad nevajadzēja, neņēma vērā. Sava nozīme likteņos varēja būt arī padomju aģentūras ziņojumiem, kuri par konkrētiem virsniekiem tapa vēl 30. gados,” saka Barba Ekmane. Spriežot pēc līdzīgas prakses Lietuvā un Igaunijā, var teikt, ka tā bija sistēma atstāt neskartus kādai “neatskārstai vajadzībai” pa atsevišķam augsta ranga ģenerālim, pulkvedim. “Mēs nezinām, kādi bija politisko risinājumu varianti, kas tika izskatīti Maskavā. Bet man ir nepatīkami, ja kādu mēģina nosodīt, ka viņu skāris tieši tāds liktenis. Cik starp mums pašiem ir tādu, kuri varētu pateikt, ka nerīkotos tā, lai saglabātu savu vai savas ģimenes locekļu dzīvību?” spriež Ekmane.



July 12, 2010 - Posted by | Okupācija, represijas, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: