gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Drāma «Vilku midzenī»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=82556
Inesis Feldmanis, LU profesors, vēst. hab. dokt. , akadēmiķis.

“Mājas Viesa” publikāciju sērijā “Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara” šoreiz, pēc lasītāja Laimoņa Niedres ierosinājuma, rakstām par 1944. gada 20. jūlija drāmu Hitlera “Vilku midzenī” – pulkveža Štaufenberga īstenoto atentātu pret fīreru, kurā tikai nejaušība izglāba viņam dzīvību. Vai Hitlers tiešām bija dzimis “laimes krekliņā”? Un kā pavērstos vēstures gaita, ja atentāts būtu izdevies?

Austriešu vēsturniece Anna Marija Zigmunda raksta, ka pret Hitleru plānoja un īstenoja vairāk atentātu nekā pret jebkuru citu politiķi visā pasaules vēsturē. Vācu autors Vils Bertholds nosauc precīzu skaitli – 42 sazvērestības ar nolūku nogalināt, no kurām gan daudzas pat nemēģināja īstenot. Taču Hitlers bija īsts laimes putns un viņu vienmēr glāba neticamas nejaušības vai, kā pats fīrers mēdza teikt: providence.

Plašākai sabiedrībai bija zināms tikai par diviem atentātiem, kurus gluži vienkārši nevarēja noklusēt, jo tie gandrīz izdevās. Pirmo rūpīgi sagatavoja galdnieks Georgs Elzers, ievietojot bumbu ar laika degli Minhenes alus pagraba  pīlārā, pie kura atradās runātāja pults. 1939. gada 8. novembrī Hitlers tur uzstājas ar ikgadējo runu, pieminot Minhenes alus puču un vecos cīnītājus. Bumba sprāga noteiktajā laikā. Bojā gāja 8 cilvēki, 63 ievainoja. Hitlers alus pagrabu bija atstājis pirms trīspadsmit minūtēm, saīsinot savu uzstāšanos, jo miglas dēļ viņam vajadzēja prom doties ar vilcienu, nevis lidmašīnu. Sliktais laiks izglāba Hitleram dzīvību.

Otru vācu sabiedrībai plaši zināmo atentātu sagatavoja vācu virsnieku grupa, bet 1944. gada 20. jūlijā īstenoja pulkvedis Klauss Šenks fon Štaufenbergs. Sazvērnieki bija ļoti tuvu Hitlera nogalināšanai, bet viņam atkal neticami palaimējās.

“Valkīra” cīņā par jaunu Vāciju

Sazvērnieku loks bija visai plašs, viņu rindās iekļāvās militāras personas, valsts pārvaldes darbinieki, diplomāti un intelektuāļi. Vēlāk notiesāto un ar nāvi sodīto personu vidū bija viens ģenerālfeldmaršals, 19 ģenerāļi, 26 pulkveži, divi vēstnieki, septiņi diplomāti, trīs valsts sekretāri, vairāki augsti policijas ierēdņi.

Vairākus gadus sazvērnieki grupējās ap bijušo vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieku ģenerālpulkvedi Ludvigu Beku. Atklāti opozīcijā Hitleram viņš nostājās pēc 1937. gada novembra, kad fīrers pavēlēja vērmahtam sākt konkrētu gatavošanos agresīvam karam, bet amatu atstāja 1938. gada 18. augustā. Vairāku pētnieku skatījumā viņš bija vienīgais vācu ģenerālis, kas darīja visu iespējamo, lai izjauktu Hitlera nodomus.

Sazvērnieki plānoja ne vien novākt fīreru, bet arī likvidēt nacistisko režīmu un izveidot jaunu valdību. Ja iecere izdotos, Beks Hitlera vietā kļūtu par Vācijas valsts galvu. Kanclera amatu iegūtu nacionāli konservatīvi noskaņotais Karls Fridrihs Gerdelers, kurš 30. gados bija Leipcigas oberbirģermeistars, bet vēlāk aktīvi iekļāvās pretošanās kustībā, kļūstot par vienu no tās līderiem. Vācu armijas virspavēlnieka posteni paredzēja ģenerālfeldmaršalam Ervinam fon Viclēbenam.

Ironiskā kārtā sazvērnieki nolēma savās interesēs izmantot arī paša fīrera akceptētu plānu ar kodētu nosaukumu – operācija “Valkīra”. Tas bija iecerēts gadījumam, ja vērmahtam Vācijā nāktos apspiest karagūstekņu vai spaidu darbos nodarbināto dumpi. Pavēli sākt operāciju varēja dot Hitlers personiski vai arī rezerves armijas pavēlnieks. Šo amatu ieņēma ģenerālpulkvedis Frīdrihs Froms, kas zināja par sazvērnieku plāniem, bet svārstījās un īsti viņiem nepievienojās.

Štaufenbergs, kurš pakāpeniski izvirzījās par atentāta galveno organizatoru, kopā ar vācu sauszemes armijas vispārējās pārvaldes priekšnieku ģenerāli Fridrihu Olbrihtu un citiem virsniekiem neuzkrītoši pielāgoja un palaboja “Valkīru” atbilstoši sazvērnieku interesēm. Piemēram, paredzēja neitralizēt trešā reiha varenākās organizācijas SS (Shutzstaffel – apsardzes vienība) militārās vienības, apcietināt SS un nacistu partijas vadību.

Sazvērnieki sāka steigties pēc britu un amerikāņu karaspēka izcelšanās Normandijā 1944. gada jūnija sākumā, jo bija skaidrs, ka neizbēgami tuvojās Vācijas militārā sakāve. Šajā situācijā Štaufenbergs nolēma atentātu veikt pats. Tāda iespēja pavērās pēc 1944. gada 1. jūlija, kad viņu iecēla rezerves armijas pavēlnieka štāba priekšnieka amatā. Tagad viņam bija iespējas bieži redzēt Hitleru.

Ellesmašīna sprāgst “Vilka midzenī”

1944. gada 18. jūlijā Štaufenbergs saņēma pavēli pēc divām dienām ierasties fīrera galvenajā mītnē “Vilka midzenī” (Wolfsschanze, Austrumprūsijā). Viņam bija jāziņo Hitleram par karaspēka rezervēm, kuras varētu nosūtīt uz austrumu fronti. Sazvērnieki saprata, ka ir pienācis izšķirīgais mirklis un citas iespējas var arī vairs nebūt. 20. jūlijā paredzētā apspriede par militāro stāvokli “Vilka midzenī” nenotika, kā parasti, betona bunkurā, bet gan neciešamās tveices dēļ koka barakā, kurā bija atvērti visi logi. Tā sākās pusvienos dienā, pusstundu agrāk. Steigā Štaufenbergs pieļāva visai būtisku kļūdu. Viņš paspēja aktivizēt tikai vienu bumbu, kurai bija jāsprāgst pēc piecpadsmit minūtēm. Otru viņš pat neielika portfelī. Vācu militārais vēsturnieks Hanss Dīters Otto ir neizpratnē par šādu rīcību: “Tam taču laika viņam pietika. Vienas bumbas detonācija noteikti izraisītu arī otras eksploziju.” Tad izredzes palikt dzīvam nebūtu nevienam apspriedes dalībniekam.

Ienācis apspriedes telpā, Štaufenbergs nostājās pie garā ozolkoka galda līdzās referentam ģenerālim Ādolfam Heizingeram. Viņš novietoja portfeli ar spridzekli zem galda tā, ka tas atspiedās pret galda balstu aptuveni divu metru attālumā no fīrera. Vēstures ironija – referenta adjutants pulkvedis Heincs Brants, pieejot tuvāk galdam un noliecoties pār karti, kas bija uz tā izklāta, aizķēra ar kāju Štaufenberga portfeli. Viņš to nolika galda balstam otrā pusē. Sprādziena brīdī arī Hitlers meklēja kādu punktu kartes augšējā malā. Balstoties uz elkoņiem, vienā rokā turot zīmuli, otrā lupu, viņš ar visu ķermeņa augšējo daļu bija uzgūlies uz galda, nenojaušot, ka tieši tas varbūt izglāba viņam dzīvību. Hitlers tika cauri ar izbīli un vieglām brūcēm. Četri virsnieki gāja bojā. Vairākus smagi ievainoja.

Hitlera personiskais adjutants Otto Ginše, kuru sprādziena vilnis izmeta ārā pa logu, vēlāk liecināja, ka drēbes fīreram bija skrandās, mati izspūruši un apsviluši. Kad Hitleru aizveda uz bunkura ēdamtelpu un apsēdināja atzveltnes krēslā, viņš esot gārdzis: “Atentāts… Bumba… Kas tas bija? Kāda laime… Es esmu dzīvs… Tas bija providences pirksts.”

Hitlera sekretāre Krista Šrēdere savās atmiņās raksta, ka šefs viņu liktenīgajā dienā izsaucis ap pulksten trijiem. Viņš izskatījies apbrīnojami labi atpūties un stāstījis par atentātu: “Smagais galda balsts mazināja sprādziena spēku. Man blakus sēdošajam stenogrāfistam norāva abas kājas. Man ārkārtīgi paveicās! Ja sprādziens būtu noticis bunkurā, bet ne koka barakā, neviens nebūtu palicis dzīvs.”

Tieši 20. jūlijā vizītē pie Hitlera “Vilka midzenī” ieradās Musolīni. Fīrers uzreiz steidza viesim izrādīt nozieguma vietu. “Abi klusēdami aplūkoja sagrauto apspriežu telpu. Musolīni apsēdās krēslā, Hitlers uz kādas kastes. Apsēdies viņš turpināja stāstīt – kā gids, kurš izrāda tūristiem Romas drupas. Musolīni pārsteigts klausījās. Tad Hitlers parādīja savas saplēstās bikses un diezgan bezrūpīgi piezīmēja: žēl, bija pavisam jaunas. Duče piespiesti iesmējās,” tā abu diktatoru tikšanos apraksta amerikāņu autors Džons Tolands.

Hitlers ir dzīvs!

Štaufenbergam, kurš atstāja baraku īsi pirms sprādziena, izdevās izkļūt no fīrera galvenās mītnes apsargātās teritorijas un aizlidot uz Berlīni. Būdams pārliecināts, ka atentāts ir izdevies, viņš bija sašutis, uzzinot, ka Berlīnē vēl nekas nav pasākts. Sazvērniekus apstulbināja no galvenās mītnes saņemtā ziņa, ka vadonis ir dzīvs. Rezerves armijas pavēlnieks Froms atteicās izdot pavēli un sākt operāciju “Valkīra”. Zaudēts bija vērtīgs laiks, jo pēc atentāta nacistu vadība bija šokā un darbojās kā paralizēta.

Operāciju “Valkīra” sāka tikai ap puspieciem pēcpusdienā – īsi pirms Štaufenberga ierašanās Bendlera ielā (tur atradās sazvērnieku mītne). Tas notika, pateicoties pulkveža Albrehta Merca fon Kvirnheima enerģiskajai rīcībai – viņš izdeva pavēli Froma vārdā.

Berlīnē sardzes bataljona “Lielvācija” komandieris majors Otto Rēmers saņēma pavēli bloķēt valdības kvartālu un arestēt Vācijas propagandas ministru Jozefu Gebelsu. Šo pavēli viņš tomēr nespēja izpildīt. Gebelss viņam pateica, ka Hitlers ir dzīvs, un savienoja viņu ar fīreru. Rēmers pazina fīrera balsi, uzreiz apliecināja Hitleram lojalitāti un saņēma neierobežotas pilnvaras.

Pakāpeniski virsroku atguva nacistu vadība. Sākās izrēķināšanās ar atentāta rīkotājiem. Pēc Froma pavēles (tā viņš gribēja notušēt saistību ar sazvērniekiem) īsi pēc pusnakts nošāva Štaufenbergu, kurš mira ar vārdiem: “Lai dzīvo mūsu svētā Vācija,” – viņa adjutantu virsleitnantu Verneru fon Heftenu, kā arī Olbrihtu un Kvirnheimu. Beks divas reizes nesekmīgi mēģināja nošauties, līdz beidzot viņam palīdzēja kāds feldfēbelis.

Pašnāvību izdarīja arī vairāki citi augsti virsnieki, kuri bija piedalījušies apvērsumā vai arī par to zināja. Noindējās divi slaveni vācu ģenerālfeldmaršali – Hanss Ginters Klūge un Ervins Romels. Galu sev padarīja arī militārās pretošanās kustības līderis ģenerālmajors Henings fon Treskovs.

Turpmāk apcietināja vairāk nekā 700 personas (vēstures literatūrā gan minēti ļoti atšķirīgi skaitļi). Sazvērnieku līdzzinātājus un citus nacisma režīma pretiniekus sodīja ar nāvi līdz pat pēdējām kara dienām. Vēl 1945. gada 9. aprīlī pakāra vācu militārā izlūkdienesta šefu admirāli Vilhelmu Kanarisu un viņa vietnieku ģenerālmajoru Hansu Ostinu.

Lai cik dīvaini tas skanētu, sazvērestība un tās izgāšanās nāca Hitleram par labu. Par spīti smagajam stāvoklim frontēs, viņam vācu tautā no jauna nostiprinājās atbalsts. Cīņā pret dzīvu Hitleru Vācijā nevienam nebija gandrīz nekādu izredžu.

Daži vērtējumi

Mūsdienu vācu vēstures literatūrā 1944. gada 20. jūliju parasti uztver kā vācu pretošanās simbolu pret Hitleru. Apliecinājumu tam, ka daudzi vācieši nevēlējās samierināties ar nacistisko režīmu un bija gatavi tēvzemes mīlestības dēļ ziedot savu dzīvību. Atsevišķi autori uzsver, ka sazvērestība bija citas Vācijas “sirdsapziņas sacelšanās” izpausme.

Vācu vēsturnieku darbos ir novērojama arī tendence kritiski vērtēt sazvērnieku darbību. Parasti viņiem pārmet nacistu līderu spēju nenovērtēšanu un diletantismu. Vācu vēsturnieks Otto daudz raksta par Štaufenberga pieļautajām kļūdām. Viņš ir nesaprašanā, kāpēc pulkvedim tā vajadzēja pieķerties domai, ka Hitlers ir miris, un iestāties par operācijas “Valkīra” īstenošanu. Sekas taču bija tik traģiskas.

***

• Par 1944. gada 20. jūlija notikumiem uzņemtas vismaz 13 filmas. Viena no pēdējām – “Operācija Valkīra. Štaufenberga atentāts” ar pazīstamo aktieri Tomu Krūzu galvenajā lomā (2008).

• 1944. gada 20. jūlija apspriedē “Vilka midzenī” piedalījās 24 dalībnieki. Bojā gāja ģenerālis Ginters Kortens, pulkvedis Heincs Brants, ģenerālleitnants Rūdolfs Šmunts un stenogrāfists Heinrihs Bergers.

• Saistībā ar 20. jūlija atentāta 50. gadadienu (1994) Vācijā izlaida speciālu pastmarku sēriju.

• Pēc 20. jūlija atentāta Hitlers nosūtīja Evai Braunai savu saplosīto formastērpu, kuru viņa glabāja kā vēsturisku relikviju. Tai pēc “galīgās uzvaras” bija jākļūst par eksponātu fīrera muzejā.

• Britu premjers Vinstons Čērčils novērtēja 20. jūlija atentātu nicīgi un pazemojoši. 1944. gada 2. augustā, uzstājoties britu parlamentā, viņš sacīja: “Vācu reiha vadošās personības viena otru nogalina.”

***

• Pirmo reizi Hitlera dzīvība bija apdraudēta 1921. gada novembrī, kad divus šāvienus uz viņu kādā Minhenes alus pagrabā raidīja nenoskaidroti politiskie pretinieki.

• Pēdējo sazvērestību pret fīreru perināja – tā vismaz uzskata britu vēsturnieks Ričards Overijs – viņa bruņojuma ministrs Alberts Špērs. 1945. gada aprīlī viņš apsvēris iespēju pa ventilācijas šahtām ieplūdināt fīrera Berlīnes bunkurā indīgu gāzi. Špēra iecere gan liekas nereāla un turklāt izdomāta. Ja viņš patiesi būtu gribējis fīreru nogalināt, tad nebūtu to īpaši grūti izdarīt. Špērs bija Hitlera uzticības persona, pat mīlulis, un varēja jebkurā laikā un bez jebkādas kontroles piekļūt pie fīrera.

July 30, 2010 - Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: