gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešiem jānīdē Stokholmas sindroms

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=82997

Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, Rietumos tiek izolētas laikā un telpā; baltiešiem atšķirībā no rietumeiropiešiem negrib ļaut atcerēties pagātni, – saka Latvijas draugs no Nīderlandes RONALDS REUDERINKS. Viņš studējis demogrāfiju, socioloģiju, ģeogrāfiju; pensionējies, tomēr joprojām daudz dara, lai Nīderlandē skaidrotu Latvijas vēsturi un šodienas norises.

R. Reuderinks: – Es vienmēr esmu interesējies par vēsturi, ģeogrāfiju un markām. Kad man bija septiņi gadi, no vecvecākiem saņēmu marku albumu un sākumā krāju markas no visas pasaules. Vēlāk sapratu, ka tas par plašu, un aprobežojos ar markām no Eiropas. Bet arī tas bija par plašu un vidusskolā nolēmu krāt markas no Skandināvijas un Baltijas valstīm. Kad sāku studēt augstskolā, atradu grāmatas par Baltiju angļu, vācu un franču valodā. Vienu gadu pat centos apgūt igauņu valodu, jo biju sācis mācīties somu valodu.

Sazinoties ar filatēlistiem, kuri arī krāja Baltijas valstu markas, secinājām, ka Nīderlandes sabiedrība par Latviju, Lietuvu un Igauniju, kur bija sākusies atmoda, neko daudz nezina. Nolēmām: tā to nevar atstāt, un radās doma izveidot biedrību, kas pārstāvētu Baltijas valstu intereses Nīderlandē. Tā aicināja atjaunot diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm, izveidot tur Nīderlandes vēstniecību, centāmies informēt sabiedrību un parlamentāriešus par situāciju Baltijā. Biedrība joprojām pastāv, vienīgi vairāk darbojas kultūras jomā.

Līdz 1991. un 1992. gadam cilvēki Nīderlandē ļoti maz zināja par Baltijas valstīm, tomēr vairākumam pret Baltiju bija neitrāla vai pozitīva attieksme. Tad nāca Krievijas propaganda, un situācija mainījās. Otra problēma: lielākā daļa Nīderlandes žurnālistu ir kreisi noskaņoti un tie, kas rakstīja par Latviju, Lietuvu un Igauniju, bija studējuši Maskavā vai mācījušies krievu valodu. Liekas: ar tādu sagatavotību būtu loģiski strādāt Maskavā un rakstīt par Krieviju… Diemžēl šie žurnālisti izrādījās prokrieviski.

– Vai tagad, 20 gadus pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, arī ir tāpat?

– Agrāk Nīderlandes lielākajos laikrakstos par Baltijas valstīm rakstīja Maskavas korespondents. Pēc 13 gadu ilgas cīņas, atgādinājumiem un pārmetumiem panācām, ka Nīderlandes dienas laikraksts, kurš sevi sauc par labāko, izveido jaunu štata vietu: Baltijas valstu korespondents. Jāpiebilst, šis žurnālists strādā no Varšavas. Bet, ja kādā jautājumā ir domstarpības Krievijas un Baltijas valstu starpā, tad redakcija aicina rakstīt savu korespondentu Krievijā un viss tiek pasniegts “Maskavas mērcē”. Lai arī Baltijas valstu biedrība Nīderlandē darījusi daudz, šī paļaušanās uz Krievijas viedokli Nīderlandē ir pārsteidzoša.

– Kā jūs to skaidrojat?

– Ir vairāki cēloņi. Pirmais: sabiedrībai par lielvalstīm parasti ir lielāka interese, vairāk jauniešu izvēlas studēt krievu valodu, nevis Baltijas valstu valodas. Baltijas valstu pozīcija līdz ar to paliek otrajā plānā. Otrkārt, daudzi žurnālisti Nīderlandē arī šodien ir kreisi noskaņoti. Ilgu laiku viņi ignorēja komunisma melno pusi, noliedza padomju okupāciju Baltijā. Pēc padomju bloka izjukšanas un jo sevišķi Vācijas atkalapvienošanās, kad sāka ieplūst informācija vācu valodā (vairākums holandiešu lasa vāciski), viņi bija spiesti atzīt, ka kaut kas īsti nebija labi… Tomēr šī atzīšana nāca sakostiem zobiem un viņi savu pozīciju mainīja no prokomunistiskas uz prokrievisku. Šajā tradīcijā ir uzauguši arī gados jaunākie Nīderlandes žurnālisti.

Trešais iemesls: Nīderlandē neizprot, ka Baltijas valstīm vēsturiski Otrā pasaules kara laikā bija jāpārdzīvo trīs okupācijas un divi okupācijas spēki. Kad Nīderlandē runā par okupāciju, ar to saprot vienu – vācu okupāciju. Ar domu: Nīderlandē vācu okupācija ilga piecus gadus, un tas bija šausmīgs laiks, bet Baltijā padomju okupācija ilga aptuveni pusgadsimtu, tāpēc tā vienkārši “nevar būt” tik šausmīga kā vācu okupācija Nīderlandē, un vai vispār bija okupācija… jo tauta taču izdzīvoja. Centrālais punkts Nīderlandes sabiedrības vēstures izpratnē: Nīderlandē bija vācu okupācija, bija holokausts un, neraugoties uz to, ka pretošanās kustība palīdzēja ebrejus glābt, tiek uzsvērts kolaborācijas moments. Tas, ka vācu kolaboracionistu bija tikai pieci procenti, sabiedrības apziņā nekrīt svarā, par to joprojām sabiedrībā valda liela vainas izjūta…

Es skaidroju, ka atšķirībā no Nīderlandes Baltijas iedzīvotāji tika iesaukti vācu armijā piespiedu kārtā. Nīderlandē automātiski pieņem: ja esat bijuši kopā ar nacistiem, tad paši esat nacisti. Es šīs vēstures atšķirības cenšos izskaidrot saviem tautiešiem, parlamentāriešiem, runāt ar viņu palīgiem, zvanīt žurnālistiem, rakstīt vēstules laikrakstiem. Skaidrot, skaidrot un atkal skaidrot… Tā ir tāda nebeidzama cīņa ar vējdzirnavām, un brīžam jūtos kā dons Kihots… Kad dari kaut ko desmit un divdesmit gadus no vietas un redzi, ka sekmes nebūt nav tik lielas, kā gribētos… Ir grūti.

– Tomēr ir arī uzlabojumi, un ir arī Eiropas Parlamenta pieņemtā deklarācija par komunisma noziegumu nosodījumu. Tie ir arī Baltijas draugu darba augļi.

– Man gribētos, lai šie soļi uz priekšu būtu lielāki. Jo savu skaidrošanas darbu es sāku jau 1991. gadā. Ne tik sen vairāki Eiropas Parlamenta parlamentārieši publicēja grāmatu par vēsturi. Secināju, ka tajā apzināti nav lietots jēdziens “padomju okupācija”, izlīdzoties ar “padomju laiki”. Bet pat Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Baltijā bija padomju okupācija. Šiem deputātiem aizsūtīju vēstuli, par to lūdzot skaidrojumu. Lieki teikt, ka atbildi neesmu saņēmis. Tik pesimistiski esmu noskaņots varbūt tāpēc, ka Nīderlandē sabiedrības izpratne par situāciju Baltijas valstīs nebūt nav laba, jo vairāk sadzird Krieviju.

Rietumvalstīs joprojām pastāv, kā es to dēvēju, Baltijas valstu izolācija laikā un telpā. Šo terminu es ieviesu, kad domāju, kāpēc baltiešiem atšķirībā no rietumeiropiešiem negrib ļaut atcerēties pagātni. Tas, protams, ir trakums, bet arī trakums ir jāsauc vārdā. Jums saka: nerunājiet par vēsturi, nerunājiet par situāciju pirms 1990. gada, jums jāskatās nākotnē… Kādā seminārā par situāciju Lietuvā Nīderlandes parlamentārieši aicināja: “Nedzīvojiet vēsturē!” Šī konference notika aprīlī, kad Nīderlande dzīvoja 4. maija – piemiņas dienas Otrajā pasaules karā bojāgājušajiem – gaidās, un 5. maijs ir Nīderlandes atbrīvošanas diena. Es vaicāju: ja jau skatīties pagātnē “nav labi”, vai Nīderlandē būtu jāatceļ 4. maija piemiņas diena? Auditorija bija šokēta. Lūk, Nīderlandes iedzīvotājiem nepārmet, ka viņi vēlas atcerēties to, kas notika pirms vairāk nekā 50 gadiem, bet Baltijas iedzīvotājiem negrib ļaut atcerēties pavisam nesenu vēsturi – līdz 1990. gadam. Tāds pats trakums valda arī citur Rietumeiropā.

Somiem, kuri ieradās Zviedrijā 50. un 60. gados, meklējot tur darbu, netiek dotas nekādas lingvistiskās tiesības. Tādas bauda tikai vēsturiskā somu minoritāte, kas dzīvo Zviedrijas ziemeļos, bet ne somi imigranti. Tiem Nīderlandes parlamentāriešiem un viņu palīgiem, kuri uzskata, ka krievu valodai Latvijā būtu jādod lielākas tiesības, es vaicāju: kāpēc jūs nesūdzaties par somu imigrantu valodas tiesībām Zviedrijā? “Viņi ir imigranti, un viņiem valsts valoda ir jālieto,” man atbild. Tad vaicāju: “Kāpēc krieviem, kas Latvijā ieradās okupācijas laikā, turklāt nelegāli, jūsuprāt, būtu jādod vairāk tiesību nekā somiem, kuri Zviedrijā ieradās legāli?” Nekādu prātīgu atbildi es uz to nesaņemu, vien: “Tas ir atšķirīgi…” Šādi jautājumi nepatīk. Tāpēc es saku, ka Baltijas valstis tiek izolētas: jums netiek ļauts skatīties vēsturē un, runājot par valodas situāciju, imigrantu prasībām un citiem jautājumiem, neļauj veidot salīdzinājumu ar Rietumeiropas valstīm.

– Vai Latvijā būtu jāveido kāda institūcija, kas Latvijas un arī Baltijas valstu situāciju skaidrotu starptautiskajā līmenī? Acīmredzot esošās vai nu nespēj ar to tikt galā, vai arī to neuzskata par prioritāti.

– Jā, protams, un tas jau sen bija jāizdara! Tas būtu intensīvi jādara ne vien šai institūcijai, bet arī jūsu valsts Ārlietu ministrijai. Mēs, holandieši, esam ļoti tieši, ne tik diplomātiski, un es šajā ziņā esmu ļoti holandisks. Latvieši ir pārāk kautrīgi, kolektīva Stokholmas sindroma skarti.

Kas ir Stokholmas sindroms? Tas rodas, kad teroristi nolaupa noteiktus, parasti ietekmīgus cilvēkus. Kā atklāj pētījumi, šie cilvēki gūstā cenšas izdzīvot, pieņemot savu nolaupītāju, teroristu, idejas. Tas ir īpašs psiholoģisks fenomens; turklāt šīs idejas pieņem patiesi un tās viņos paliek visas turpmākās dzīves laikā. Diemžēl man jāsaka, ka, raugoties uz Baltiju, tieši Latvijā cilvēki ir visvairāk ideoloģiski apstrādāti. Viņi par pagātni izvairās runāt tieši, atklāti.

– Varbūt baidījās paaudzes, kuras bija pieredzējušas deportācijas, bet ne jau tie, kas uzauguši padomju laika pēdējos gadu desmitos.

– Arī jūs esat ideoloģiski apstrādāta. Jums ir iedvests, ka bijis “padomju laiks”, nevis padomju okupācija. Mēs Nīderlandē nekad, es uzsveru, nekad nerunājam par vācu okupāciju kā par “vācu laiku”. Redziet, te nu ir tā jūsu kolektīvā Stokholmas sindroma izpausme.

Rietumu pasaulē atšķirība starp jēdzieniem “padomju okupācija” un “padomju laiks” ir ļoti būtiska. Padomju okupācija nozīmē, ka valsts bija okupēta, ka nebija brīvas Latvijas valsts ar tās pilsoņiem, un tad vēlāk jūs atjaunojāt Latvijas valsts neatkarību. Līdz ar to Latvijas pilsonību atguva vēsturiskie Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji. Tiem cilvēkiem, kuri bija ieradušies okupācijas laikā, tātad nelegāli, valsts jāpamet. Bet, ja jūs runājat un rakstāt par “padomju laiku”, tad Nīderlandē un citur Rietumos saprot, ka Latvija ir vienkārši atdalījusies no Padomju Savienības, izveidota jauna valsts. Bet tad ikvienam šīs valsts iedzīvotājam, kurš te bija valsts dibināšanas brīdī, ir tiesības uz šīs valsts pilsonību. Šie jēdzieni Rietumos ir ļoti skaidri. Viena no manām problēmām Nīderlandē ir panākt, lai, runājot par Baltiju, nelietotu jēdzienu “padomju laiki”.

– Pusgadsimtu ilgā Latvijas okupācija ir garš posms, un vēsturnieki to cenšas sadalīt, nodalīt pašu okupācijas faktu. Kā ir Nīderlandē?

– Nīderlandē vēsturnieki vienmēr lieto jēdzienu “okupācija” un – runājot par visiem pieciem okupācijas gadiem. Tomēr Nīderlandē piecu okupācijas gadu laikā proporcionāli bija mazāk zaudējumu nekā Latvijā viena padomju okupācijas gada laikā. Jums stingri jāturas pie jēdziena “padomju okupācija”, jo citādi Latvijas vēsturi Rietumos uztvers sagrozītā veidā.

Lasīt tālāk…

August 5, 2010 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

Okupācijas izpētes biedrība atdzimst

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82988

Pirmais pieteikums – 1940. gada notikumiem veltīta konference

Atzīmējot gadskārtu, kopš apturēta Latvijas Ministru kabineta iedibinātās komisijas padomju okupācijas radīto seku apzināšanai darbība, vakar Latvijas Zinātņu akadēmijā notika šīs institūcijas mantinieces – sabiedriskās organizācijas ”Latvijas okupācijas izpētes biedrība” (LOIB) kopsapulce.

Par LOIB darbību pēc nodibināšanas pagājušā gada decembrī nekas nebija dzirdēts, tomēr tagad biedrība nolēmusi šāgada beigās pieteikt sevi ar 1940. gada notikumiem veltītas konferences sarīkošanu. Iecerētais konferences nosaukums – ”Kā norisinājās padomju okupācija Latvijā”. Ideālā variantā tā aptvertu pēc iespējas lielāku jautājumu loku – okupācijas karaspēka ienākšanu, vēlēšanas un citus. ”Šogad taču aprit 70 gadu kopš 1940. gada notikumiem, bet nākamgad jau varētu domāt par Latvijas otru – vācu okupāciju, kurai tad arī būs apaļa gadadiena,” ieceres atklāja LOIB valdes priekšsēdētājs zvērināts advokāts Edmunds Stankevičs.

Biedrības statūtos sacīts, ka tās mērķis ir ”sabiedriskā labuma darbība, kas vērsta uz totalitāro režīmu izpēti un tajos cietušo Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, kā arī veicināt Latvijā pilsoniskās sabiedrības attīstību, izglītību, zinātni, kultūru un vēsturisko atmiņu”.

LOIB misija ir turpināt un papildināt ekonomista Modra Šmuldera vadītās darba grupas 1990. gadā paveikto. Toreiz Latvijas Republikas Ministru padomes uzdevumā statistiķu un ekonomistu grupa aplēsa Latvijas un PSRS savstarpējo norēķinu bilanci laika posmam no 1940. līdz 1988. gadam, pierādot, ka Latvijas PSR Padomju Savienībā bijusi naudas devēja, nevis otrādi. Sanāksmē viens no 1990. gada ziņojuma sastādītājiem Juris Prikulis norādīja, ka tā saukto Šmuldera ziņojumu līdz šim neviens nav apgāzis un tajā nav būtisku kļūdu.

Pēc E. Stankeviča vārdiem, LOIB patlaban apvieno aptuveni 40 biedru. Pārsvarā tie ir zinātnieki – vēsturnieki, ekonomisti, demogrāfi, kuri agrāk darbojās arī valdības komisijā. Biedrības galvenais finansējuma avots ir biedru naudas Ls 3 mēnesī. Ir cerības iegūt finansējumu no Eiropas Komisijas programmas ”Eiropa pilsoņiem”. Tās darbības mērķos minēts: ”Izkopt Eiropas identitātes izjūtu, kuras pamatā ir kopīgas vērtības, vēsture un kultūra.” ”Pieteikšanās uz programmu ir septembrī, un mēs jau tam gatavojamies. Esam vērsušies arī pie ārzemju latviešiem. Ceram uz atbalstu,” informēja LOIB valdes priekšsēdētājs.

Biedrība pagaidām nav rīkojusi nekādus publiskus pasākumus, kuros popularizētu savu pastāvēšanu un idejas. Taču šīs vasaras sākumā notikusi tikšanās ar “TB”/LNNK politiķiem un vēl agrāk savas simpātijas LOIB izteikuši Pilsoniskās savienības politiķi Ģirts Valdis Kristovskis, Sandra Kalniete un Inese Vaidere.

August 5, 2010 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Latvijas lūdzēji Maskavā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=82935

Pirms 70 gadiem Latvija tika oficiāli ieskaitīta PSRS sastāvā

PSRS Augstākās Padomes (AP) 1940. gada 5. augusta ”vēsturiskā” sesija, kurā no Rīgas atbraukusī ”Tautas Saeimas” delegācija lūdza uzņemt Latviju PSRS, protams, bija ciniska izrāde, kam vajadzēja radīt ilūziju par Baltijas okupācijas leģitimitāti. Kas bija tie, kuri šo uzņemšanu lūdza?

Delegātus, kas 30. jūlijā vilcienā devās uz Maskavu, lai noformētu Latvijas pievienošanu PSRS, bija apstiprinājusi tā sauktās Tautas Saeimas sēde. Tiesa, pēdējā brīdī šajā 20 personu pulkā neskaidru iemeslu dēļ ieviesa korekcijas, taču braucēju atlase nešaubīgi bija saskaņota ar PSRS sūtniecību Rīgā un pašu Maskavu. Kandidātus atlasīja tā, lai rastos iespaids, ka par padomju varu Latvijā sajūsmā ir visi – no vienkārša strādnieka līdz armijas virsniekam un inteliģentam buržuāzisko laiku deputātam. Nepārsteidz, ka Maskavas braucēju rindās atrodam vietējos komunistus, propagandas apmātus strādniekus un zemniekus. Toties uz pārdomām vedina tas, ka pazemojošajai misijai bija gatavas arī Kārļa Ulmaņa laika prominences, cilvēki, kas allaž baudīja labklājību, personības, kam daudzi Latvijas iedzīvotāji uzticējās. Vēl pirms gada nevienam nebūtu nācis prātā šos ļaudis saukt par nodevējiem.

Raiba publika

Maskavas emisāru stūrētās valdības galvam Augustam Kirhenšteinam lūgt savas zemes pievienošanu PSRS bija nolemtība, no kuras tas nevarēja izvairīties. Sirmais Latvijas mikrobioloģijas pamatlicējs Maskavā nolasīja no lapiņām runas, kuras bija uzrakstījis kāds cits un kuras sastāvēja no Latvijas neatkarības nomelnošanas un PSRS cildināšanas. Tobrīd nepilnus 68 gadus vecais un politikā naivais profesors laikam tiešām ne vienmēr līdz galam izprata notiekošo. Vismaz tā mēdz uzskatīt vēsturnieki. Kirhenšteinu māca rūgtums, ka iepriekšējā vara nebija pienācīgi atbalstījusi zinātni. Un ja nu šī ir atsaucīgāka?

Pirmajā brīdī grūtāk izprast, ko delegācijā meklēja ģenerālis Roberts Dambītis, Kirhenšteina valdības kara ministrs. 1919. gadā Dambītis, aizstāvot Rīgu pret bermontiešiem, bija gatavs par Latviju atdot dzīvību. Lieta kļūst skaidrāka, ja atgādina, ka ģenerālis bija padomju izlūkdienestu savervēts. Vismaz tā kādā ar 1940. gada 8. jūniju datētā ziņojumā atklāj PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija. Diemžēl kopš 1936. gada par čekas aģentu ar segvārdu ”Obščestveņņik” bija kļuvis arī ”Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņu kavalieris, dedzīgs latvietības aizstāvis Pēteris Blaus.

Viņa kolēģis no ”Jaunākajām Ziņām” Jūlijs Lācis bija viens no tiem izredzētajiem, kurš 5. augustā drīkstēja uzrunāt PSRS AP deputātus un skaļi izteikt ”Latvijas tautas lūgumu”. Bet Maskavas braucēju kompānijā viņš īsti neiederējās. Līdzīgi delegācijā pēc svešinieka izskatījās botāniķis, profesors Pauls Galenieks. Akadēmiķis Jānis Stradiņš atzīmē, ka viņš iekļauts delegācijā kā Tautas Saeimas priekšsēdētāja vietnieks, taču liktenīgajā AP sesijā profesors uzstāties atteicies, jo pasniegtajā runas tekstā bijuši absurdi apgalvojumi par Ulmaņa režīmu un augstskolu stāvokli Latvijā. Izrādās, varēja rīkoties arī tā.

Ar rūgtumu par Ulmaņa autoritārismā piedzīvoto Saeimas atlaišanu un pāridarījumiem, tāpat naivām cerībām uz sociāldemokrātijas ideju īstenošanos var izskaidrot demokrātiskās Latvijas Saeimas deputāta Anša Bušēvica došanos uz Maskavu. Bušēvicam tur vārdu nedeva, toties runāt bija ļauts citam demokrātijas laiku veterānam Jurim Pabērzam. Pilsoniskās Latvijas laikos viņš allaž centās aizstāvēt latgaliešu intereses. Par tām Pabērzs runāja pat Maskavā.

Tikai daži braucēji – tādi kā Plēsums, Ieva Paldiņa-Rūsis un liepājnieks Sīmanis Simanovičs bija komunisti un šīm idejām ticēja. Pārējie, tajā skaitā Latvijas PSR (LPSR) rakstniecības nākamais diriģētājs Andrejs Upīts, drīzāk vai nu cerēja, ka notiekošais veicinās karjeru, vai vienkārši pakļāvās procesam, paļaujoties, ka viss notiek uz labu.

”Karsti lūdzam”

Maskavā 1940. gada 5. augustā no AP tribīnes runāja Kirhenšteins, Plēsums, Paldiņa-Rūsis, Pabērzs un Lācis. Runas, kurās ar dažādu iztapības līmeni tika ”lūgts” uzņemt Latviju PSRS, izskanēja latviešu valodā. Kirhenšteina teikto pēc tam tulkojumā nolasīja Blaus. Pārējo runas tulkoja delegāti no Latgales, kas prata krievu valodu. Paldiņa savu sakāmo pateica latviešu tautastērpā. To bija uzcirtusi vēl kāda dāma, jo ”Cīņa” atzīmēja: ”Divas delegātes ģērbušās latviešu tautastērpos, kas izpelnās vispārēju ievērību.” Runu saturs bija krasā pretrunā ar latviešu tautas jau piedzīvoto un jo vairāk ar to, kas tautu tuvākā gada laikā gaidīja.

Līdzās padomiskā absurdai slavināšanai un visa ar Latvijas valsti saistītā noliegšanai, runas saturēja tekstus, kurus var iedomāties arī mūsdienu populistisko politiķu mutēs. Teiksim, šos Kirhenšteina vārdus: ”Uz tautas rēķina iedzīvojās neliela saujiņa kapitālistu un spekulantu, kuru rokās atradās ne vien saimnieciskā, bet arī politiskā vara. Tādā pašā mākslīgā ceļā ar noziedzīgām metodēm un nelietderīgi izmantoja valsts līdzekļus lauksaimniecības atbalstīšanai. Tā saucamā demokrātiskā republika faktiski bija zaudējusi savu saimniecisko un politisko neatkarību, jo tās vadība bija nožēlojama lelle imperiālistu kliķes rokās.”

Juris Pabērzs Maskavā atļāvās runāt visu latgaliešu vārdā: ”Latgales iedzīvotāji kopā ar visu padomju Latvijas darba tautu karsti lūdz AP uz mūžīgiem laikiem Latvijas padomju republiku uzņemt Padomju Sociālistisko republiku lielajā saimē. Latgalieši ir pārliecināti, ka pēc tam, kad Latvijas Tautas Saeima būs nodibinājusi padomju iekārtu un kad padomju Latvija būs kļuvusi PSRS pilntiesīgs loceklis, uz visiem laikiem tiks darīts gals visām tām apspiešanām un netaisnībām, kas tik smagi nospieda Latvijas darbaļaudis, sevišķi latgaliešus.”

Ulmaņlaiku prominentais ”Jaunāko Ziņu” un ”Atpūtas” žurnālists, populārā romāna ”Mūža meža maldi” autors Jūlijs Lācis sūdzējās par Ulmaņa laiku cenzūras spaidiem: ”Varēja rakstīt par mīlu, bet ne kuru katru mīlu. Brīvības mīlestību, Padomju Savienības mīlestību, komunisma mīlestību uzskatīja par visbriesmīgāko noziegumu. Neviens nedrīkstēja zināt patiesību par Padomju Savienību.”

AP nešaubīgi vienbalsīgais balsojums par Latvijas uzņemšanu noslēdzās plkst. 22.15 pēc Maskavas laika. 10. augusta pievakarē lūdzējus pieņēma pats Staļins un viņa svītas augstākās amatpersonas – Molotovs, Višinskis, AP prezidija loceklis Ždanovs, ārlietu komisāra vietnieks Dekanozovs.

Dažādie likteņi

Kas tālāk gaidīja šos ļaudis? Daži Maskavas braucēji krita kara laikā. Kā Ludvigs Kažemaks, kurš karoja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā. Arī virkne citu te nosaukto personību pazuda kara virpuļos. Augusts Kirhenšteins turpināja būt LPSR AP prezidija priekšsēdētājs līdz 1952. gadam un vietu varas elitē nezaudēja. Bet kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis pēc Maskavas brauciena ķērās pie Latvijas armijas likvidācijas, bija LPSR AP vadībā, kļuva par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Kara katedras pasniedzēju. Vāciešiem atnākot, viņš nebēga. Dambīti arestēja un nosūtīja uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometni. Vācu okupācijas laika avīze ”Tēvija” tikmēr apgalvoja, ka ģenerāli lielinieki 1941. gadā nošāvuši Centrālcietumā. Tomēr Dambītis Zaksenhauzenē izdzīvoja un atgriezās dzimtajā Trikātā, kur 1957. gadā nomira. No vāciešiem tāpat nebēga profesors Pēteris Galenieks. Botāniķis izturēja Salaspils nometni, pēc kara nodevās zinātnei, kļuva par LVU Bioloģijas fakultātes dekānu.

Dedzīgā Ventspils apgabala kompartijas sekretāre Paldiņa-Rūsis 1942. gada vasarā kopā ar vairākiem latviešu komunistiem tika sūtīta pāri frontei uz Latviju, lai izvērstu pagrīdes darbību. Pierobežā kādā apšaudē viņu smagi ievainoja. Pagrīdnieces tālākais liktenis nav zināms. Labāk klājās Olgai Augustei – viņas karjera sekmējās un līdz 1959. gadam tā pildīja LPSR AP priekšsēdētāja vietnieces pienākumus. Tāpat par likteni nesūdzējās kurpnieks Kārlis Šics – viņš pēc kara kļuva par LPSR vieglās rūpniecības tautas komisāru. Vadošus amatus Lauksaimniecības ministrijā tajā laikā ieņēma arī ”cauruļu licējs” Jānis Salnis.

Delegācijas vadītāju Pēteri Plēsumu padomju Latvijas realitāte piespieda revidēt uzskatus. Plēsums pieslējās Eduarda Berklava nacionālkomunistiem un bija viens no tiem 17 latviešu komunistiem, kuru sastādītā un 1972. gadā slepus uz ārzemēm nosūtītā protesta vēstule izraisīja sensāciju Rietumos, jo latviešu komunisti atklāti sūdzējās par Latvijā notiekošo rusifikāciju un padomju imperiālisma politiku. Mūsdienu vēsturnieki šo dokumentu uzskata par vienu no nozīmīgākajām latviešu pretestības akcijām padomju Latvijā. Tiesa, Plēsums vēstules publicēšanu nepiedzīvoja, jo nomira 1968. gadā.

No sociāldemokrātiem komunistu nometnē pārgājušais Ansis Bušēvics 1941. gadā bēga kopā ar padomju karaspēku un nomira evakuācijā Krievijā. Latgaliešu deputāts Juris Pabērzs pēc kara turpināja darboties LPSR AP prezidijā, vēlāk strādāja par advokātu un juriskonsultu Rīgā un Jūrmalā.

Teicienu par revolūciju, kas apēd savus bērnus, varētu attiecināt uz Kirhenšteina valdības izglītības tautas komisāru Jūliju Lāci. Amatus viņš zaudēja 1941. gada janvārī, kad Lāci apcietināja par ”naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju” un nosūtīja uz cietumu Astrahaņā. Gada beigās viņš nomira. Tikai par mata tiesu no tāda likteņa paglābās Pēteris Blaus. Jaunizcepto komunistu čekisti 1943. gadā apcietināja Baškīrijā. Viņam inkriminēja izdomātas pretpadomju organizācijas ”Latviešu centrs” izveidošanu un piesprieda 15 gadus. Pēc Staļina nāves un amnestijas Blauu atsauca žurnālistikā, iesaistīja trimdas tautiešiem domāto, VDK kūrēto radio un preses izdevumu darbībā. Tomēr 1959. gadā viņu pieskaitīja berklaviešiem, kas nozīmēja kārtējo krišanu nežēlastībā.

***

Uzziņa

Latvijas Tautas Saeimas delegāti, kas lūdza Latvijas pievienošanu PSRS

Pēteris Plēsums – delegācijas vadītājs, LKP centrālkomitejas loceklis

Augusts Kirhenšteins – mikrobiologs, ministru prezidents, valsts prezidenta pienākumu izpildītājs

Roberts Dambītis – ģenerālis, kara ministrs

Pēteris Blaus – ”Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, sabiedrisko lietu ministrs

Jūlijs Lācis – žurnālists, tautas labklājības ministrs

Juris Pabērzs – tieslietu ministrs, agrākais Latgales Progresistu partijas politiķis

Ieva Paldiņa-Rūsis – komuniste, pagrīdniece

Sīmanis Simanovičs – komunists ar stāžu, tobrīd Liepājas apgabaltiesas priekšsēdētājs

Andrejs Upītis – rakstnieks, Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs

Pauls Galenieks – profesors, biologs

Ansis Bušēvics – jurists, agrākais sociāldemokrātu politiķis

Ludvigs Kažemaks – dzelzceļnieks

Olga Auguste – LKP centrālkomitejas locekle

Trīne Birģele – strādniece

Pāvels Dergačs – zemkopis

Aleksandrs Eizaks – kareivis

Galaktions Iļjins – zemkopis

Jānis Salnis – strādnieks, cauruļu licējs

Kārlis Šics – kurpnieks

Dāvids Krūze – Jelgavas apriņķa zemnieks



August 4, 2010 Posted by | Okupācija, PSRS, Vēsture | Leave a comment

5. augustā aprit 70. gadu kopš Latvijas „uzņemšanas” Padomju Savienībā

http://www.citavesture.lv/2010/08/04/latvijas-%E2%80%9Euznemsanas%E2%80%9D-padomju-savieniba-sviniga-ceremonija-maskava-1940-gada-5-augusts/

August 4, 2010 Posted by | Okupācija, PSRS | Leave a comment

Leģionāru salidojums Igaunijā

ttp://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82767
Aizvadītajā sestdienā Sinimē Igaunijā notika gadskārtējais igauņu leģionāru salidojums – pasākums, kas salīdzināms ar 16. martu pie mums.

Piemiņas brīdī piedalījās arī viesi no Latvijas. Par spīti ”antifašistu” rosībai, kritušo biedru pieminēšanai organizētais 20. igauņu ieroču SS grenadieru divīzijas salidojums pie Sinimē memoriāla noritējis mierīgi. Lai arī Igaunijas krievvalodīgo organizācijas ”Nakts sardze” pārstāvji pirms tam draudēja ar protestiem, kuros piedalīšoties biedri no Latvijas, Lietuvas, Krievijas un Somijas, Igaunijas policija ziņo, ka nekādi starpgadījumi nav reģistrēti. Sākotnēji Igaunijas varas iestādes aizliedza protestētāju pasākumu vienā laikā ar kritušo igauņu leģionāru piemiņas brīdi, tomēr beigās Vaivaras apriņķa pašvaldība atļāva ”antifašistiem” pulcēties autostāvvietā pie memoriāla ieejas.

”Kaut kur lejā dzirdēju tālas balsis, bet tas netraucēja pasākumam. Apkarotāji netika ielaisti,” pastāstīja Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) priekšsēdētājs Edgars Skreija. Skreijas kungs Igaunijā pārstāvēja latviešu leģionārus. Piemiņas pasākumu norises vietas perimetrs bijis norobežots, un to sargājuši policisti. Igaunijas mediji leģionāru salidojuma dalībnieku skaitu lēš uz pāris tūkstošiem, kamēr ”antifašistu” bijis labi ja 150. Par lielām dusmām pēdējiem, Igaunijas teritorijā netika ielaists somu ”antifašists” Johans Bekmans un viņa domubiedri. Tāpat piektdienas vakarā uz Latvijas un Igaunijas robežas aizturēts autobuss ar apmēram 30 Latvijas un Lietuvas antifašistisko komiteju locekļiem. Kā ziņo aģentūra BNS, seši braucēji izrādījušies iekļauti to personu “melnajā sarakstā”, kam iebraukšana Igaunijā nav atļauta. Runa ir par “PCTVL” biedriem Jāni Kuzinu, Juriju Zaicevu, kā arī vēl diviem Latvijas un diviem Lietuvas pilsoņiem. Kuzins šajā sakarā draudējis ar sūdzību Eiropas kopienu tiesā Luksemburgā, jo notikušais esot ES dalībvalstu pilsoņiem pārvietošanās brīvības pārkāpums. Portāls ”Delfi.ee” atzīmē, ka ”Nakts sardze” aktīvisti, salīdzinot ar citiem gadiem, savu pasākumu sarīkojuši labāk nekā agrāk – sagādājuši skatuvīti un apsardzi. Ap desmit ”antifašistu” nēsājuši arī Rīgā pazīstamās ”formas” – Sv. Georgija lentītēm pušķotos, svītrainos cietumnieka tērpus. Skaļruņos atskaņotas padomju laiku kara dziesmas.

Edgars Skreija novēroja, ka leģionāru piemiņas brīdī klāt bijis visai maz pašu veterānu, kauju dalībnieku: ”Viņiem ir arī jaunatnes organizācija (”Igauņu leģiona draugu biedrība”). Tā tur visu organizēja.” Salidojumā piedalījās un ar runām uzstājās pāris Igaunijas parlamenta deputātu, kā arī vietējās pašvaldības vadība. ”Problēmas igauņiem tās pašas mīļās, kas pie mums – par leģionāru statusu, valsts varas attieksmi,” konstatēja LNKB vadītājs.

Latviju pārstāvējusi arī nacionāli noskaņotu Jēkabpils jauniešu grupa ar Latvijas karogiem, bet portālā ”Delfi.ee” apskatāmās fotogalerijas liecina, ka Sinimē grozījies pērkoņkrustietis Igors Šiškins, kuru fotogrāfs pamanījis uz krekla piedurknes uzšūtā ugunskrusta dēļ. Ar provokatīvām darbībām policijas redzeslokā vairākkārt nonākušajam vīram pasākuma rīkotāji beigās devuši vārdu, un Šiškins teicis ”īsu, kvēlu runu latviešu valodā” par igauņu un latviešu ieroču brālību neatkarības cīņu laikos.

20. igauņu divīzijas veterāni ik gadu jūlija beigās pulcējas Sinimē, lai godinātu to biedru piemiņu, kuri šajā apkaimē 1944. gada vasarā krita asiņainās kaujās ar uzbrūkošo padomju armiju. Pēc vēsturnieku aplēsēm, laikā no 1944. gada 26. jūlija līdz 12. augustam Sinimē krita vai tika ievainoti ap 200 tūkstošiem karotāju no abām pusēm.

FOTO: http://www.delfi.ee/news/paevauudised/eesti/fotod-sinimagede-kokkutulekule-on-kogunenud-paartuhat-inimest.d?id=32384719

August 3, 2010 Posted by | Leģions, nepakļaušanās, piemiņa | Leave a comment

Politiski represētie aicina nebalsot par “dzelteno solījumu kladzinātājiem”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82756

Ar katru salidojumu publika Ikšķilē kļūst arvien jaunāka – ne tādēļ, ka politiski represētajiem gadu nasta ietu mazumā, bet gan tāpēc, ka daudzus tā nospiedusi jau nepanesami smagi. Vēl pirms dažiem gadiem starp salidojuma viesiem bija sastopami arī tādi sirmi vīri un sievas, kuri izvešanas pārcietuši apzinīgā vecumā, bet tagad pasākums pulcē lielākoties viņu bērnus. “Laikam tieši tādēļ, ka tik daudz pārdzīvots, mēs neesam prasīgi. Es zinu, kā bija, es zinu, kā dzīvo citi. Ko mēs gribam, to mēs domājam, mūsu bērnus neviens nevajā, mums ir sava valsts un zeme – par to vairs nav jācīnās. Tāpēc es esmu laimīga,” sacīja jēkabpiliete Aina Brodežonoka, kura ceļu uz Ikšķili mēro jau desmito vasaru.

“Bērniem bija vieglāk”

“Visi esam klasesbiedri un skolasbiedri. No vienas sādžas,” uz mirkli pārtraukusi draudzīgās sarunas ar zālienā sasēdušajiem, no dažādām Latvijas malām sabraukušajiem likteņbiedriem, paskaidroja Aina Brodežonoka, kura ceļu uz Ikšķili jau desmito gadu mēro no Jēkabpils.

Izvesta vienpadsmit gadu vecumā, A. Brodežonoka Sibīrijā pavadījusi septiņus gadus. Brīdi gremdējusies atmiņās par ciesto trūkumu, par to, kā ēduši zāli, košļājuši sveķus, viņa gan nospriež: “Mums, bērniem, tomēr bija vieglāk. Mēs jau īsti neapzinājāmies to traģēdiju. Tiem, kurus atrāva no ģimenēm un darbavietām, aizdzenot strādāt, bija jācieš drausmīgas sāpes. Mēs ziemā bijām skolā un to visu tik spilgti neredzējām.” Tiekoties Ikšķilē, par Sibīrijas laikiem gan runāts netiekot daudz – vairāk par šodienu. “Par to, kā katram klājas, kā iegrozījusies dzīve. Esam taču visi no viena katla,” piebilda rīdzinieks Pēteris Ozols. Viņu “katls”, kas aprijis bērnību, – Tomskas apgabala Petuhovas ciems, kolhozs “Ļeņina novēlējums”.

“Laikam tieši tādēļ, ka tik daudz pārdzīvots, mēs neesam prasīgi. Es ne par ko nesūdzos. Es zinu, kā bija, es zinu, kā dzīvo citi. Ja salīdzina, kā dzīvo krievi, kā dzīvo čečeni, kaukāzieši, tad mums ir labi. Ko mēs gribam, to mēs domājam, mūsu bērnus neviens nevajā, mums ir sava valsts un zeme – par to vairs nav jācīnās. Tāpēc es esmu laimīga,” sacīja A. Brodežonoka.

Ievadot salidojuma oficiālo daļu, Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais klātesošajiem nodeva sveicienus no eksprezidenta, kustības “Par labu Latviju” vadītāja un nesen oficiālu represētā statusu saņēmušā Gunta Ulmaņa. Viņš piezvanījis un novēlējis “labu atpūtu”: “Atvainojās, ka gribējis būt ar mums, bet nevar, jo ir lieli sabiedriski pasākumi sakarā ar Rīgas hokeja klubu “Dinamo”.” Šo ziņu apslāpēja publikas skaļas irgas, toties aplausus izpelnījās nolasītais Valsts prezidenta Valda Zatlera rakstiskais vēstījums. Tajā prezidents atgādināja, ka politiski represētie ir sabiedrības daļa, kas vissmagāk cietusi no okupācijas režīma: “Mēs to nekad neaizmirsīsim. Jūs visi esat liecinieki mūsu valsts un sabiedrības pārciestajam un pārdzīvotajam.”

Bažījas par nāciju konfrontāciju

G. Resnais atzina, ka par spīti grūtiem laikiem represēto saime par aizmirstību no valsts puses tomēr nevarot sūdzēties: “Laikā, kad visiem ir grūti, mums viss ir palicis tā, kā ir.” Par to paldies partijām un ministrijām, kas “atceras, ka mēs, represētie, esam sava veida izņēmums”. Tāpat G. Resnais izteica pateicību pašvaldībām, kas ik gadus palīdz salidojuma dalībniekiem nokļūt Ikšķilē. Aizvainojums gan joprojām ir par pērnvasaras valdības lēmumu liegt strādājošiem pensionāriem saņemt pilnu pensiju un par it kā represēto skaita pieaugumu, jo pēc statusa pēdējā laikā “burtiski laužas cilvēki, kuriem tas nepienākas”.

Latvijas nākotni G. Resnais zīmēja drūmās krāsās: “Pagājušogad mums šeit bija aplausi par to, ka kritizējām politisko sistēmu. Jārunā godīgi arī šogad: tā mums ir izsmelta.” Ja divdesmit gadus “viss gājis sliktāk un sliktāk, tad ir grūti noticēt, ja tie paši politiskie spēki pēkšņi saka: tagad viss ies uz augšu.” Un te represēto apvienības vadītājs pacēla balsi: “Esam iestiguši visļaunākajā – nāciju konfrontācijā. Mums neveidojas cīņa par vēlētāju balsīm, par to, kāda ekonomiskā politika valdīs, bet tikai cīņa – latvietis vai krievs.” Viņam par to reizēm esot kauns no krievu cilvēkiem, kuri Latviju aizstāvēja jau Ulmaņa laikos: “Viņi arī jūtas aizskarti un politisko spēku klaji musināti.” Par piemēru G. Resnais minēja rakstu Daugavpils ziņu portālā, kurā šopavasar kāds Ruslans Jefimovs nodēvējis deportācijas par pārlieku humānu rīcību. Par to represēto apvienība ziņoja Valsts drošības policijai. “Tā nav tikai ekonomiski saimnieciska ņirgāšanās – tas atkal ir mēģinājums sanaidot represētos, kas ir latviski ļaudis, ar tiem, kuriem gribas lielo plašo impēriju.”

Aicina balsot par speciālistiem

Mierīgāk runāja latviešu mācītājs no Floridas Aivars Pelds, kurš aicināja apvaldīt instinktu, ka vajadzētu atriebties pāridarītājiem, bet labāk atstāt to Dieva rokās. Daugavpils politiski represēto kluba pārstāvis Foma Morozovs gan iebilda: “Mēs neprasām atriebību, neprasām komunistu nošaušanu, bet prasām taisnīgu, objektīvu tiesas prāvu, un liels kauns mūsu valstij, ka tā nav to rosinājusi.”

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība) uzrunā brīdināja no “reālpolitiķiem”, kas “stabilitāti vērtē naftas un gāzes cenās”. Šie ļaudis tiecoties pēc varas ne vien Latvijā, bet visā Eiropā, un esot bail domāt, kas notiks, ja viņi uzvarēs vēlēšanās: “Jo izvēle jau ir ļoti vienkārša – starp premjerministru Urbanoviču un premjerministru Dombrovski.” Savukārt apvienības “Visu Latvijai” līderis Raivis Dzintars uzteica represētos par viņu sīkstumu un aicināja latviešus kļūt par lielu ģimeni. Par Saeimas vēlēšanām represētie rosināja domāt arī savā rezolūcijā, kurā mudina noteikti doties uz vēlēšanām: “Aicināsim savus piederīgos un kaimiņus piedalīties, jo šoreiz tās var izvērsties par sabiedrības lūzumu un dalīšanos pēc nacionālās piederības.” Rezolūcijā arī mudināts analizēt “partiju programmas un sarakstus” un balsot par speciālistiem, nevis atpazīstamiem cilvēkiem un “dzelteno solījumu kladzinātājiem”, noslēgumā pieminot, ka “vienotībā ir uzvara”.

Politiski represēto salidojumā šogad piedalījās ap 3000 cilvēku.

August 3, 2010 Posted by | REPRESĒTIE | Leave a comment

   

%d bloggers like this: