Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvijas lūdzēji Maskavā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=82935

Pirms 70 gadiem Latvija tika oficiāli ieskaitīta PSRS sastāvā

PSRS Augstākās Padomes (AP) 1940. gada 5. augusta ”vēsturiskā” sesija, kurā no Rīgas atbraukusī ”Tautas Saeimas” delegācija lūdza uzņemt Latviju PSRS, protams, bija ciniska izrāde, kam vajadzēja radīt ilūziju par Baltijas okupācijas leģitimitāti. Kas bija tie, kuri šo uzņemšanu lūdza?

Delegātus, kas 30. jūlijā vilcienā devās uz Maskavu, lai noformētu Latvijas pievienošanu PSRS, bija apstiprinājusi tā sauktās Tautas Saeimas sēde. Tiesa, pēdējā brīdī šajā 20 personu pulkā neskaidru iemeslu dēļ ieviesa korekcijas, taču braucēju atlase nešaubīgi bija saskaņota ar PSRS sūtniecību Rīgā un pašu Maskavu. Kandidātus atlasīja tā, lai rastos iespaids, ka par padomju varu Latvijā sajūsmā ir visi – no vienkārša strādnieka līdz armijas virsniekam un inteliģentam buržuāzisko laiku deputātam. Nepārsteidz, ka Maskavas braucēju rindās atrodam vietējos komunistus, propagandas apmātus strādniekus un zemniekus. Toties uz pārdomām vedina tas, ka pazemojošajai misijai bija gatavas arī Kārļa Ulmaņa laika prominences, cilvēki, kas allaž baudīja labklājību, personības, kam daudzi Latvijas iedzīvotāji uzticējās. Vēl pirms gada nevienam nebūtu nācis prātā šos ļaudis saukt par nodevējiem.

Raiba publika

Maskavas emisāru stūrētās valdības galvam Augustam Kirhenšteinam lūgt savas zemes pievienošanu PSRS bija nolemtība, no kuras tas nevarēja izvairīties. Sirmais Latvijas mikrobioloģijas pamatlicējs Maskavā nolasīja no lapiņām runas, kuras bija uzrakstījis kāds cits un kuras sastāvēja no Latvijas neatkarības nomelnošanas un PSRS cildināšanas. Tobrīd nepilnus 68 gadus vecais un politikā naivais profesors laikam tiešām ne vienmēr līdz galam izprata notiekošo. Vismaz tā mēdz uzskatīt vēsturnieki. Kirhenšteinu māca rūgtums, ka iepriekšējā vara nebija pienācīgi atbalstījusi zinātni. Un ja nu šī ir atsaucīgāka?

Pirmajā brīdī grūtāk izprast, ko delegācijā meklēja ģenerālis Roberts Dambītis, Kirhenšteina valdības kara ministrs. 1919. gadā Dambītis, aizstāvot Rīgu pret bermontiešiem, bija gatavs par Latviju atdot dzīvību. Lieta kļūst skaidrāka, ja atgādina, ka ģenerālis bija padomju izlūkdienestu savervēts. Vismaz tā kādā ar 1940. gada 8. jūniju datētā ziņojumā atklāj PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija. Diemžēl kopš 1936. gada par čekas aģentu ar segvārdu ”Obščestveņņik” bija kļuvis arī ”Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņu kavalieris, dedzīgs latvietības aizstāvis Pēteris Blaus.

Viņa kolēģis no ”Jaunākajām Ziņām” Jūlijs Lācis bija viens no tiem izredzētajiem, kurš 5. augustā drīkstēja uzrunāt PSRS AP deputātus un skaļi izteikt ”Latvijas tautas lūgumu”. Bet Maskavas braucēju kompānijā viņš īsti neiederējās. Līdzīgi delegācijā pēc svešinieka izskatījās botāniķis, profesors Pauls Galenieks. Akadēmiķis Jānis Stradiņš atzīmē, ka viņš iekļauts delegācijā kā Tautas Saeimas priekšsēdētāja vietnieks, taču liktenīgajā AP sesijā profesors uzstāties atteicies, jo pasniegtajā runas tekstā bijuši absurdi apgalvojumi par Ulmaņa režīmu un augstskolu stāvokli Latvijā. Izrādās, varēja rīkoties arī tā.

Ar rūgtumu par Ulmaņa autoritārismā piedzīvoto Saeimas atlaišanu un pāridarījumiem, tāpat naivām cerībām uz sociāldemokrātijas ideju īstenošanos var izskaidrot demokrātiskās Latvijas Saeimas deputāta Anša Bušēvica došanos uz Maskavu. Bušēvicam tur vārdu nedeva, toties runāt bija ļauts citam demokrātijas laiku veterānam Jurim Pabērzam. Pilsoniskās Latvijas laikos viņš allaž centās aizstāvēt latgaliešu intereses. Par tām Pabērzs runāja pat Maskavā.

Tikai daži braucēji – tādi kā Plēsums, Ieva Paldiņa-Rūsis un liepājnieks Sīmanis Simanovičs bija komunisti un šīm idejām ticēja. Pārējie, tajā skaitā Latvijas PSR (LPSR) rakstniecības nākamais diriģētājs Andrejs Upīts, drīzāk vai nu cerēja, ka notiekošais veicinās karjeru, vai vienkārši pakļāvās procesam, paļaujoties, ka viss notiek uz labu.

”Karsti lūdzam”

Maskavā 1940. gada 5. augustā no AP tribīnes runāja Kirhenšteins, Plēsums, Paldiņa-Rūsis, Pabērzs un Lācis. Runas, kurās ar dažādu iztapības līmeni tika ”lūgts” uzņemt Latviju PSRS, izskanēja latviešu valodā. Kirhenšteina teikto pēc tam tulkojumā nolasīja Blaus. Pārējo runas tulkoja delegāti no Latgales, kas prata krievu valodu. Paldiņa savu sakāmo pateica latviešu tautastērpā. To bija uzcirtusi vēl kāda dāma, jo ”Cīņa” atzīmēja: ”Divas delegātes ģērbušās latviešu tautastērpos, kas izpelnās vispārēju ievērību.” Runu saturs bija krasā pretrunā ar latviešu tautas jau piedzīvoto un jo vairāk ar to, kas tautu tuvākā gada laikā gaidīja.

Līdzās padomiskā absurdai slavināšanai un visa ar Latvijas valsti saistītā noliegšanai, runas saturēja tekstus, kurus var iedomāties arī mūsdienu populistisko politiķu mutēs. Teiksim, šos Kirhenšteina vārdus: ”Uz tautas rēķina iedzīvojās neliela saujiņa kapitālistu un spekulantu, kuru rokās atradās ne vien saimnieciskā, bet arī politiskā vara. Tādā pašā mākslīgā ceļā ar noziedzīgām metodēm un nelietderīgi izmantoja valsts līdzekļus lauksaimniecības atbalstīšanai. Tā saucamā demokrātiskā republika faktiski bija zaudējusi savu saimniecisko un politisko neatkarību, jo tās vadība bija nožēlojama lelle imperiālistu kliķes rokās.”

Juris Pabērzs Maskavā atļāvās runāt visu latgaliešu vārdā: ”Latgales iedzīvotāji kopā ar visu padomju Latvijas darba tautu karsti lūdz AP uz mūžīgiem laikiem Latvijas padomju republiku uzņemt Padomju Sociālistisko republiku lielajā saimē. Latgalieši ir pārliecināti, ka pēc tam, kad Latvijas Tautas Saeima būs nodibinājusi padomju iekārtu un kad padomju Latvija būs kļuvusi PSRS pilntiesīgs loceklis, uz visiem laikiem tiks darīts gals visām tām apspiešanām un netaisnībām, kas tik smagi nospieda Latvijas darbaļaudis, sevišķi latgaliešus.”

Ulmaņlaiku prominentais ”Jaunāko Ziņu” un ”Atpūtas” žurnālists, populārā romāna ”Mūža meža maldi” autors Jūlijs Lācis sūdzējās par Ulmaņa laiku cenzūras spaidiem: ”Varēja rakstīt par mīlu, bet ne kuru katru mīlu. Brīvības mīlestību, Padomju Savienības mīlestību, komunisma mīlestību uzskatīja par visbriesmīgāko noziegumu. Neviens nedrīkstēja zināt patiesību par Padomju Savienību.”

AP nešaubīgi vienbalsīgais balsojums par Latvijas uzņemšanu noslēdzās plkst. 22.15 pēc Maskavas laika. 10. augusta pievakarē lūdzējus pieņēma pats Staļins un viņa svītas augstākās amatpersonas – Molotovs, Višinskis, AP prezidija loceklis Ždanovs, ārlietu komisāra vietnieks Dekanozovs.

Dažādie likteņi

Kas tālāk gaidīja šos ļaudis? Daži Maskavas braucēji krita kara laikā. Kā Ludvigs Kažemaks, kurš karoja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā. Arī virkne citu te nosaukto personību pazuda kara virpuļos. Augusts Kirhenšteins turpināja būt LPSR AP prezidija priekšsēdētājs līdz 1952. gadam un vietu varas elitē nezaudēja. Bet kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis pēc Maskavas brauciena ķērās pie Latvijas armijas likvidācijas, bija LPSR AP vadībā, kļuva par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Kara katedras pasniedzēju. Vāciešiem atnākot, viņš nebēga. Dambīti arestēja un nosūtīja uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometni. Vācu okupācijas laika avīze ”Tēvija” tikmēr apgalvoja, ka ģenerāli lielinieki 1941. gadā nošāvuši Centrālcietumā. Tomēr Dambītis Zaksenhauzenē izdzīvoja un atgriezās dzimtajā Trikātā, kur 1957. gadā nomira. No vāciešiem tāpat nebēga profesors Pēteris Galenieks. Botāniķis izturēja Salaspils nometni, pēc kara nodevās zinātnei, kļuva par LVU Bioloģijas fakultātes dekānu.

Dedzīgā Ventspils apgabala kompartijas sekretāre Paldiņa-Rūsis 1942. gada vasarā kopā ar vairākiem latviešu komunistiem tika sūtīta pāri frontei uz Latviju, lai izvērstu pagrīdes darbību. Pierobežā kādā apšaudē viņu smagi ievainoja. Pagrīdnieces tālākais liktenis nav zināms. Labāk klājās Olgai Augustei – viņas karjera sekmējās un līdz 1959. gadam tā pildīja LPSR AP priekšsēdētāja vietnieces pienākumus. Tāpat par likteni nesūdzējās kurpnieks Kārlis Šics – viņš pēc kara kļuva par LPSR vieglās rūpniecības tautas komisāru. Vadošus amatus Lauksaimniecības ministrijā tajā laikā ieņēma arī ”cauruļu licējs” Jānis Salnis.

Delegācijas vadītāju Pēteri Plēsumu padomju Latvijas realitāte piespieda revidēt uzskatus. Plēsums pieslējās Eduarda Berklava nacionālkomunistiem un bija viens no tiem 17 latviešu komunistiem, kuru sastādītā un 1972. gadā slepus uz ārzemēm nosūtītā protesta vēstule izraisīja sensāciju Rietumos, jo latviešu komunisti atklāti sūdzējās par Latvijā notiekošo rusifikāciju un padomju imperiālisma politiku. Mūsdienu vēsturnieki šo dokumentu uzskata par vienu no nozīmīgākajām latviešu pretestības akcijām padomju Latvijā. Tiesa, Plēsums vēstules publicēšanu nepiedzīvoja, jo nomira 1968. gadā.

No sociāldemokrātiem komunistu nometnē pārgājušais Ansis Bušēvics 1941. gadā bēga kopā ar padomju karaspēku un nomira evakuācijā Krievijā. Latgaliešu deputāts Juris Pabērzs pēc kara turpināja darboties LPSR AP prezidijā, vēlāk strādāja par advokātu un juriskonsultu Rīgā un Jūrmalā.

Teicienu par revolūciju, kas apēd savus bērnus, varētu attiecināt uz Kirhenšteina valdības izglītības tautas komisāru Jūliju Lāci. Amatus viņš zaudēja 1941. gada janvārī, kad Lāci apcietināja par ”naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju” un nosūtīja uz cietumu Astrahaņā. Gada beigās viņš nomira. Tikai par mata tiesu no tāda likteņa paglābās Pēteris Blaus. Jaunizcepto komunistu čekisti 1943. gadā apcietināja Baškīrijā. Viņam inkriminēja izdomātas pretpadomju organizācijas ”Latviešu centrs” izveidošanu un piesprieda 15 gadus. Pēc Staļina nāves un amnestijas Blauu atsauca žurnālistikā, iesaistīja trimdas tautiešiem domāto, VDK kūrēto radio un preses izdevumu darbībā. Tomēr 1959. gadā viņu pieskaitīja berklaviešiem, kas nozīmēja kārtējo krišanu nežēlastībā.

***

Uzziņa

Latvijas Tautas Saeimas delegāti, kas lūdza Latvijas pievienošanu PSRS

Pēteris Plēsums – delegācijas vadītājs, LKP centrālkomitejas loceklis

Augusts Kirhenšteins – mikrobiologs, ministru prezidents, valsts prezidenta pienākumu izpildītājs

Roberts Dambītis – ģenerālis, kara ministrs

Pēteris Blaus – ”Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, sabiedrisko lietu ministrs

Jūlijs Lācis – žurnālists, tautas labklājības ministrs

Juris Pabērzs – tieslietu ministrs, agrākais Latgales Progresistu partijas politiķis

Ieva Paldiņa-Rūsis – komuniste, pagrīdniece

Sīmanis Simanovičs – komunists ar stāžu, tobrīd Liepājas apgabaltiesas priekšsēdētājs

Andrejs Upītis – rakstnieks, Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs

Pauls Galenieks – profesors, biologs

Ansis Bušēvics – jurists, agrākais sociāldemokrātu politiķis

Ludvigs Kažemaks – dzelzceļnieks

Olga Auguste – LKP centrālkomitejas locekle

Trīne Birģele – strādniece

Pāvels Dergačs – zemkopis

Aleksandrs Eizaks – kareivis

Galaktions Iļjins – zemkopis

Jānis Salnis – strādnieks, cauruļu licējs

Kārlis Šics – kurpnieks

Dāvids Krūze – Jelgavas apriņķa zemnieks



August 4, 2010 - Posted by | Okupācija, PSRS, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: