gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

ĻEŅINS UKRAINĀ. Tāds tu mums patīc.

October 30, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ukraiņu politiskie posteri (demotivatori)

Skaties, draugs!
Staļina un PSRS vairs nav, Hitlera un viņa Vācijas arī nav.
Bet Ukraina ir! Bandera ir uzvarējis!


Tagad Eiropa būs mūsu.
Galvenais, lai Bandera neiztraucētu


Vai visi gatavi? Drīz sāksim bombardēt.

Uz veiksmi 2. pasaules karā!

October 30, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Internetā būs pieejamas komunistu koncentrācijas nometnēs ieslodzīto austrumeiropiešu atmiņas

LETA-AFP

Austrumeiropas un Krievijas vēsturnieku projekta «Gulaga arhīvu skaņas» ietvaros apkopotie padomju koncentrācijas nometnēs izdzīvojušo stāsti martā būs pieejami internetā, pavēstījuši projekta kuratori.

Īstenojot projektu, apkopoti 160 komunistiskā režīma upuru atmiņu stāstījumu ieraksti, sarunā ar aģentūru AFP šonedēļ pavēstīja projekta koordinatore Marta Kraveri.
Viņu vidū ir poļi, lietuvieši, igauņi un latvieši, kā arī citu Austrumeiropas valstu pilsoņi, tostarp čehi, ungāri, rumāņi un vācieši.

«Padomes uz gulagu deportēja miljonu eiropiešu. Tā ir pagātne, kas ilgu laiku tika slēpta aiz dzelzs priekškara, un joprojām tā maz zināma» vairumam rietumeiropiešu, norādīja Kraveri, otrdien Varšavā iepazīstinot ar projektu.

2004.gadā Eiropas savienībā iestājoties savulaik PSRS okupētajām un komunistisko marionešu režīmu pārvaldītajām Austrumeiropas valstīm, «mēs apzinājāmies šīs pagātnes zināšanu trūkumu un nolēmām, ka ir laiks apkopot aculiecinieku liecības, lai radītu virtuālo muzeju», piebilda pētniece.

Projekts īstenots Krievijas, Kaukāza un Centrāleiropas centram sadarbojoties ar Francijas raidorganizāciju «Radio France Internationale».

Lai gan atmiņas ierakstītas 11 valodās, internetā tās būs pieejamas tikai četrās – franciski, angliski, poliski un krieviski.

Ierakstīti gan to cilvēku atmiņu stāstījumi, kuri pēc ieslodzījuma komunistu koncentrācijas nometnēs atgriezušies dzimtenē, gan to, kuri tā arī palikuši uz dzīvi Krievijā.
«Projekta mērķis ir pārsniegt šo deportāciju nacionālo aspektu un aplūkot tās kā Eiropas pieredzi,» norādīja vēsturnieks Alēns Blūms.

 


Grāmata (krievu valodā)
Marta Craveri: Кризис ГУЛага : Кенгирское восстание 1954 года в документах МВД

 

October 28, 2010 Posted by | gulags, Vēsture | Leave a comment

Atgādinājums par kureliešiem

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=87725

22.10.2010. Kara muzejā aizsardzības ministra Imanta Lieģa un eirodeputātes Ineses Vaideres klātbūtnē notika grāmatas “Virzība uz demokrātisko Eiropu 2. pasaules kara laikā – Latvijas Centrālā padome un ”kurelieši”” atvēršana.

Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā izdotās grāmatas 108 lappusēs apkopoti desmit referāti, kas nolasīti šā gada maija sākumā muzejā sarīkotajā tāda paša nosaukuma starptautiskajā konferencē. Jau pats nosaukums pietiekami skaidri liecina par saturu. Vēstures interesents te koncentrētā veidā atradīs rakstus par Latvijas Centrālo padomi (LCP), tās sadarbību ar ģenerāli Jāni Kureli, vācu attieksmi pret kureliešiem, varonīgā leitnanta Rubeņa bataljona gaitām, kā arī to, kā LCP uztvēra Rietumos. ”Viņi toreiz cerēja, ka Latviju palīdzēs atbrīvot angļi un amerikāņi, bet šodien mēs jau esam kopā ar saviem sabiedrotajiem, un tādi brīži kā tad vairs neatkārtosies,” savā uzrunā sacīja aizsardzības ministrs Lieģis. Tikmēr Eiropas Parlamenta deputāte no Eiropas Tautas partiju grupas Vaidere atgādināja, ka kureliešu grupas rašanās apliecinājusi latviešu noraidošo attieksmi kā pret vācu, tā padomju okupāciju. Eirodeputāte, ar kuras atbalstu grāmata izdota, tāpat uzsvēra, ka arī ekonomiskās krīzes apstākļos nacionālās vēstures jautājumi saglabā aktualitāti un par tiem nav jāaizmirst.

Profesors Inesis Feldmanis savā runā skāra nepieciešamību atkal un atkal atgādināt, ka Baltijas valstīm kā padomju, tā vācu okupācija nozīmēja ļaunumu. To neizprotot, nevar izprast tā laika Latvijas sabiedrības noskaņojumu un līdz ar to Otrā pasaules kara norises Latvijā. ”Sabiedrības noskaņojumu noteica valstiskuma zaudēšana padomju okupācijā 1940. gadā un Baigais gads. Tas izskaidro sadarbību ar vāciešiem,” sacīja vēsturnieks, akcentējot, ka kureliešiem veltītā grāmata attiecīgi atspoguļo latviešu pretestību nacismam.

Kureliešu vienības kā 1943. gada vasarā Latvijas demokrātiski noskaņotās inteliģences un politisko aprindu izveidotās LCP militārais spārns noformējās 1944. gada augustā Kurzemē. Ģenerāļa Kureļa komandētos latviešu karavīrus vācieši vēlējās izmantot frontes vienībās un kā diversantus, taču kurelieši centās izvairīties no karošanas vācu pusē. Bija plānots, ka kurelieši varētu veidot nākamās Latvijas armijas kodolu, ja vien Rietumi sniegtu palīdzību. Šīs cerības neattaisnojās, un 1944. gada novembrī vācu SS un SD vienības arestēja kureliešu vienības komandierus, bet pašu vienību izformēja. Daļa tās karavīru izrādīja bruņotu pretestību. Grāmata “Virzība uz demokrātisko Eiropu 2. pasaules kara laikā – Latvijas Centrālā padome un ”kurelieši”” ir neparasta ar to, ka tā nav paredzēta brīvai tirdzniecībai, jo ir ar EP atbalstu tapis izdevums. Aptuveni 200 šīs grāmatas eksemplāru paredzēts bez maksas nosūtīt Latvijas skolām un bibliotēkām vienotas Latvijas vēstures izpratnes veicināšanai.


Vaideres un Lieģa iniciētā konference akcentē Latvijas sapni par demokrātisku un neatkarīgu valsti 2. Pasaules kara laikā

 

08.05.2010

8.maijs (2010) Partijas Pilsoniskā savienība (PS) Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres un PS aizsardzības ministra Imanta Lieģa organizētā konference “Virzība uz demokrātisko Eiropu 2. Pasaules kara laikā – Latvijas Centrālā padome un kurelieši”, kas notika Kara muzejā, pavēra līdz šim mazāk zināmu lappusi Latvijas vēsturē un akcentēja mūsu valsts sapni par virzību uz demokrātisko Eiropu 2. Pasaules kara beigās.

Pasākuma ideja dzima martā, kad PS biedru sarakstē I.Vaidere pastāstīja par savu ideju rīkot konferenci par vēsturisko situāciju Latvijā 2. Pasaules kara laikā, lai lauztu nepatiesos mītus par tālaika politiskajiem procesiem mūsu valstī, savukārt I.Lieģis bija lolojis ideju sarīkot konferenci par ģenerāli Kureli un Latvijas Centrālo Padomi 1944.gadā, to saistot ar 8.maiju un centieniem saglabāt brīvu, demokrātisku un eiropisku valsti. Apvienojot abas šīs idejas, tapa konferences programma.

Konferenci ar ievadvārdiem atklāja EP deputāte I.Vaidere un aizsardzības ministrs I.Lieģis. Ar referātiem uzstājās Eiropas Komisijas pārstāvis un PS biedrs Dr.Pēteris Zilgalvis, igauņu vēsturnieks Tune Kelams, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārstāve Anita Vaivade, vēsturnieki Juris Ciganovs, Valdis Kuzmins, Ulids Neiburgs, Dr. Dzintars Ērglis, Dr. Kārlis Kangers, profesors Džefrijs Sveins (Lielbritānija). Diskusijas pēc katras sadaļas vadīja profesore Rasma Kārkliņa un Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš.

Konferencē ar uzrunu uzstājās arī PS valdes priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis. Klausītāju vidū bija daudzi PS biedri. Konferences gaitai sekoja politiķi, vēsturnieki, žurnālisti un citi interesenti.

Konferencē tika demonstrēti fragmenti no režisores Dzintras Gekas topošās filmas par pretošanos kustību Latvijā „Konstantīns”. Kā zināms, Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste vācu okupācijas laikā uzņēmās grūtu un atbildīgu uzdevumu – vadīt Latvijas Centrālo padomi.

Pēc šīs konferences ar EP deputātes I.Vaideres un EP Tautas partiju grupas atbalstu tiks izdots rakstu krājums, kurā būs apkopoti konferencē nolasītie ziņojumi.

Konference tapa sadarbībā ar Kara muzeju un Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecību Latvijā. Pateicoties EK pārstāvniecībai konference bija redzama arī tiešraidē internetā. Pēc neilga laika organizētājiem tiks nodots arī konferences videoieraksts.

Konferencei, kas norisinājās šodien, bija trīs galvenās tematiskās sadaļas. Pirmā – „Vēsturiskā patiesība un pēckara izlīgums” – akcentēja Šūmaņa deklarācijas nozīmi pēckara izlīgumam Eiropā un jauna konceptuāla skatījuma nepieciešamību uz Latviju 2. Pasaules karā. Kā zināms, tieši pirms 60 gadiem – 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmanis nāca klajā ar paziņojumu, ko pazīstam kā Šūmaņa deklarāciju. Viņš runāja par vienotāku Eiropu un par iestādēm, kas šo sapni spētu īstenot. Diemžēl Latvija piecus gadu desmitus pēc kara beigām padomju okupācijas dēļ nevarēja atrasties šajā vienotajā Eiropā.

Otrā konferences tematiskā sadaļa – „Latvijas centrālā padome (LCP) – sapnis par demokrātisku un neatkarīgu valsti, LCP memorands. Šis dokuments ir unikāla kultūras un vēstures liecība, tā oriģināls glabājas Kara muzejā, un šā gada martā LCP memorands iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Šis dokuments, ko 1944.gada augustā parakstīja 190 politiskie, kultūras, izglītības, zinātnes, militārie darbinieki un uzņēmēji, skaidri apliecina centienus Latvijas valsts neatkarībai meklēt „trešo ceļu”, kas būtu brīvs gan no vācu, gan padomju okupācijas.

Trešā tematiskā sadaļa – „Starp divām varām dzimtenes aizstāvībai: pretošanās kustības militārās izpausmes” deva dziļāku ieskatu ģenerāļa Kureļas grupas un leitnanta Rubeņa bataljona darbības militārajos aspektos.
……………………………………………………………………………………..
Lieģis: „Kureliešu drosme un ticība Latvijas nākotnei ir aktuāla joprojām”

Šodien, atklājot Latvijas Centrālajai Padomei (LCP) un kureliešu kustībai veltītu konferenci Kara muzejā, aizsardzības ministrs Imants Lieģis uzsvēra LCP darbinieku un kureliešu darbību, kas bija vērsta, lai 2.Pasaules kara laikā aizstāvētu Latvijas intereses, kuras balstījās un Satversmi, un no šodienas skatu punkta bija visnotaļ Eiropeiskas. „Es vēlos uzsvērt Latvijas Centrālās Padomes darbinieku un kureliešu drosmi un ticību Latvijas nākotnei. Šīs īpašības joprojām ir aktuālas arī šodien”, norādīja aizsardzības ministrs.

Konferenci „Virzība uz demokrātisko Eiropu 2. Pasaules kara laikā – Latvijas Centrālā Padome un „kurelieši”” rīkoja aizsardzības ministrs Imants Lieģis un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Viņa uzsvēra, ka kurelieši 2. Pasaules kara laikā meklēja trešo ceļu, lai īstenotu Latvijas neatkarības ideju. „Ir būtiski skaidrot šos vēsturiskos notikumus arī šodien,” norādīja I.Vaidere.

Kureliešu kustība radās 1944.gada augustā, kad ģenerālis Jānis Kurelis veidoja militāru vienību. Sākotnēji no Rīgas apriņķa aizsargiem sastāvošā vienība bija paredzēta frontes aizstāvēšanai un speciāli apmācītu cilvēku grupu nosūtīšanai partizānu darbībai aiz frontes līnijas. Kurelieši nevēlējās karot Vācijas pusē un uzņēma sakarus ar Latvijas Centrālo padomi. 1944.gada novembrī vācu SS un SD vienības arestēja kureliešu vienības komandierus.

Savukārt LCP tika nodibināta 1943. gada 13. augustā To izveidoja lielāko pirmskara latviešu politisko partiju pārstāvji. 1944. gada 17. martā sastādītajā LCP Memorandā Latvijas politiskie un kultūras darbinieki deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. 1944. gada pavasarī Vācijas drošības iestādes arestēja LCP vadītājus, kuri nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Latvijas Centrālās Padomes Memorands, kura oriģināls glabājas Kara muzejā, šā gada martā iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Konferencē ar saviem priekšlasījumiem uzstājās profesors Inesis Feldmanis, vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs un citi.

LR Aizsardzības ministrija

Ģen. Jānis Kurelis (L.k.o.k.) piedzima 1882. gadā, Ērģemes pagasta ,<< Bērņos >>. Ģenerālis miris 1954. gadā un ir apglabāts Čikāgā, Irving Park Acacia Cemetery (Akācijas kapsētā).

Divi, ar Čikāgu saistīti latvieši, parakstīja LCP memorandu: ģen. Jānis Kurelis un Hermanis Kreicers, Rīgas pilsētas Izglītības valdes Skolu inspekcijas daļas vadītājs un bijušais Rīgas latviešu skolotāju pr-ks. Hermanis Kreicers piedalijās Čikāgas Krišjāņa Barona latviešu skolas dibināsānā 1950 gadā un bija skolas pirmais pārzinis.
_________________
www.cikaga.com 

October 22, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, pretošanās, Vēsture | Leave a comment

Pie latviešiem aiz Polārā loka

Edvīns Kamoliņš, Latvijas Avīze

Noriļska, Dudinka, Ustjporta, Karaula, Lamas ezers, Krasnojarska, Tomska – tādas bija mūsu ceļakartes lielākās pieturvietas 16 dienu ilgajā fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā braucienā. Jūsu uzmanībai – daži pieskārieni redzētajam un izjustajam.

Šķiet, esmu vienīgais, kurš Noriļskas itin modernajā nelielajā lidostā “Nadežda” (“Cerība”) ieradies šortos. Rēns polārais rīts, saules nav, spocīgi gaišs, ap plus 12 grādiem, līņā. Ieelpoju mikli vēsu Taimiras pussalas polāro gaisu.

Pa šauru asfaltētu lenti vecais netīri dzeltenais paziks strauji griež pa kreisi – uz Dudinku, ostaspilsētu Jeņisejas krastā. Noriļska paliek pretējā pusē, tur būsim parīt. Busiņš zvalstās un rēc, pārmākdams gida balsi, siltumkrāsniņa aizsvīdina logus. Līdz pat apvārsnim tumšzaļām sūnām, ķērpjiem apaugusi zeme, plakana kā galds. Rets zemu krūmu puduris. Pa kādai ūdens tērcītei, kas izdaiļo apkārtni. Zemi mākoņi, šķiet, ieķērušies mūsu antīkajā spēkratā. Uz jebkuru pusi lūkojoties, vismaz 600 kilometru apkārtnē vienīgi tundra.

Taimiras novadā dzīvo 300 000 cilvēku. Piecas pamattautības – evenki, eveni, ņenci, nganasani un dolgani – ziemeļbriežu mednieki.

Dudinka

ir viena no pilsētām, kas pasaulē atrodas vistālāk ziemeļos. Ass vējš no pelēkziliem ūdeņiem ar baltām putu galotnēm – Jeņisejas (tulk. no ņencu val. – platā upe). Brāzmās grūti nostāvēt kājās. Ostai robežu nav, tā ierīkota gar upes malu, atkarībā no noslodzes izvietotas piestātnes. Kad jūnijā ar milzu dabas spēku tiek uzplēsts vairākus metrus biezais Jeņisejas ledus, tā atlūzas noklāj pat pilsētas centrālo laukumu. Lai palos pasargātu celtņus no ieskalošanas Jeņisejā, savulaik tos izjauca, pēc tam lika kopā, tā nodrošinot daļai pilsētas iedzīvotāju darbu. Mūsdienās lielie celtņi aprīkoti ar riteņiem un nu ir par vairākiem simtiem bezdarbnieku vairāk.

Taimiras novada novadpētniecības muzejs Dudinkā pārsteidz ar moderno un labi pārdomāto iekārtojumu. Lielākā daļa ekspozīciju šķiet nesen ierīkotas vai atjaunotas. Mūs cienā ar karstu tēju un maizītēm. Pirmās brokastis aiz Polārā loka. Augšstāvā izvietota padomju laikiem veltītā ekspozīcija ar gulaga (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenā nometņu pārvalde) materiāliem un izsūtīto liecībām.

Pirmos 1200 ieslodzītos uz Noriļskas kombināta un pilsētas celtniecību nosūtīja 1935. gadā. Ar Mihaila Prohorova kultūras fonda atbalstu Dudinkā izdots krājums “Atmiņu svece”. Pirmie izsūtītie no Baltijas šeit nokļuva 1942. gada vasarā reizē ar navigācijas atklāšanu upē. Viņus pārvietoja baržās, uz klāja cieši saspiedušies sēdēja nolemtie, kas no Krasnojarskas bija mērojuši apmēram divus tūkstošus kilometru.

Muzejā luterāņu mācītājs Guntis Kalme iesvēta pirmo no piecām piemiņas plāksnēm ar visiem uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem veltītā pieminekļa “Bārenīte” attēlu, kuras sarūpējis Dzintras Gekas vadītais Sibīrijas bērnu fonds.

Ustjporta

Pirmā apdzīvotā vieta kuģojumā pa Jeņiseju. Stāvkrastā koka baznīciņa ar zeltītu krustu un plēvēm logu ailās. Vietējās administrācijas pārstāvis Aleksandrs ar prezidenta attēlu un lielu Krievijas karti rotātā kabinetā, mums piepalīdzot, klāj vienkāršu galdu. Ziežam sviestmaizes. Pirmo reizi nobaudu svaigu sīgu dzimtas zivi čiri.

Šobrīd Ustjportā ir apmēram puse no 410 iedzīvotājiem. Pārējie devušies atvaļinājumos uz materik (kontinentu). Šādu greznību var atļauties budžeta iestāžu darbinieki, skolotāji u. tml.

Ciematā galvenais kurināmais ir ogles. Par papildu kurināmo gādā Jeņiseja, kura izskalo kokmateriālus. Tos laikus jāprot izķeksēt un apžāvēt, kas labi izdodas vietējiem iedzīvotājiem ņenciem. Ustjportā nav mobilo sakaru. Lai kādam piezvanītu, jādodas trīs kilometrus līdz lielajai sopkai, kur ir pārklājuma zona. Līdz tuvākajai bāzes stacijai 39 km.

– Padomju laikos te bija agrofirma, zivju rūpnīca strādāja, putnu fabrika, 6500 lopus gadā nokāvām… Cilvēki bija pieraduši, ka par viņiem kāds rūpējas.

Labs degvīns veikalā maksā 280 rubļus (5 – 6 lati). Izvēle neliela. Kandžu gan nedzenam. Vēl ir bērnudārzs ar 22 vietām, iecirkņa slimnīca ar piecām gultām un futbola, basketbola laukums bērniem. Skolēni vasarās dodas uz nometnēm kontinentā, galvenokārt Hakasijā.

Ledus Jeņisejā šogad gāja līdz pat 12. jūnijam. Jauns ledus vāks veidojas jau apmēram oktobra divdesmitajos datumos. Tad vispirms iemēģinām sniega močus, citu vieglāku tehniku – liekam tīklus zem ledus. Decembrī jau ar smagajiem “Urāliem” braucam uz Dudinku, Diksonu.

Šogad bija auksta vasara. Jeņisejā retais kurš peldas. Vietējos ezeriņos ūdens siltāks.

Es pats divus mēnešus gadā pavadu kontinentā. Sieva skolotāja, dzimusi šeit, arī no nometināto dzimtas. Kopā ar jums atpakaļceļā kuģos uz Dudinku. Pēc tam viņa dosies uz Krasnojarsku, un mēs satiksimies atvaļinājumā Rostovā, – Aleksandra acis sirsnīgi smaida.

Karaula

Esam mūsu brauciena vistālākajā vietā. Līdz upes ietekai Ziemeļu Ledus okeānā 600 kilometru.

Arī šeit kuģa pienākšana no Dudinkas vietējiem pārvēršas par maziem svētkiem. Vietējie neliela auguma un melnīgsnēji stipras miesasbūves jaunieši burtiski ielenc mūs, ziņkāri aplūko un ieklausās svešajā valodā. Jautāju par sadzīvi. Aprautas atbildes, slaidi spļāvieni caur zobu spraugām, papirosu dūmi, ārēja bravūrība.

– Vai jums te ir internets, čatojat ar vienaudžiem pasaulē? – vaicāju.

– Ir, bet kam mums tas, mums ir Jeņiseja, – pārsteidzoši lepni un prātīgi skan atbilde. Šajā vienkāršajā patiesīgumā jaušams dziļums. Pie upes viņi piedzimst, ar to saistās viss mūžs. Jeņiseja reizē ir māte barotāja un tēvs skolotājs.

Vietējie stāsta, ka polārlāči redzēti itin bieži, pat netālajā Kazancevas ciematā. Pārvietojies pa tundru, kur mednieks dalījis alni. Ķepainis aizbiedējis viņu un ķēries pie gatavās maltītes. Kad vīrs atguvies, ķēris pēc šaujamā. Bet brūnie lāči ir reti viesi Karaulas apkaimē. Aļņu ģimenes nākot un tos cietsirdīgi nogalinot ar visiem mazuļiem.

– It kā mums ziemeļbriežu pietrūktu, ko medīt! – patiesā sašutumā sūrojas administrācijas pārstāvis un aicina mūs te palikt uz ilgāku laiku. – Te viegli izdzīvot, brauciet. Ziemai var iegādāties ekoloģiski tīras zivis, gaļu. Nopirksiet dažus briežu kautķermeņus, sadalīsiet, uzglabāsit sasalumā ar polietilēnu izklātās mucās – līdz pat jaunajai sezonai pietiks. Maizi arī paši cepam.

Tomēr realitāte ir daudz skarbāka. Mājlopus netur. Izputinātas zilo polārlapsu audzētavas. Arī tundrā vairs nav izdevīgi medīt baltās polārlapsas. Malumednieku arteļi, īsta mafija, kā jau visur izkonkurējot ar cenu. Neģērētas polārlapsas āda maksā smieklīgi maz – 150 rubļu, apmēram 2,5 latus. Atliek zvejot un medīt vien savai iztikai. Kolhozu vairs nav, uzņēmēji burtiski par velti uzpērk medījumus. Pietiekot degvīnam un maizei. Bērniem pietrūkst augļu. Karaulas veikalā ir, bet attālajās apmetnēs tundrā, zvejnieku arteļos nav…

Šogad maz savvaļas ziemeļbriežu. Tāpēc gaļas cena ir augsta – 200 rubļi jeb četri lati kilogramā. Vidēji kautķermenis sver 25 – 40 kilogramus.

Kurinātājs kopā ar ziemeļu un kaitīga darba piemaksām “uz rokas” saņemot 20 000 rubļus mēnesī jeb nepilnus 400 latus. Skolotāji un ārsti 40 000 – 50 000 rubļus mēnesī. Reizi divos gados apmaksā ceļu uz kontinentu līdz jebkurai pilsētai Krievijā.

Karaulā mums par godu tīrītas ielas un uzposta apkārtne. Vēlā vakarā mūs izmitina skolā un satiekamies ar vietējo administrāciju. Uzzinām, ka pēdējos piecos gados esam vienīgie rietumnieki, kuriem izdevies nokļūt līdz šejienei.

Karaulā vienīgās latvietes ir māsas Mirdza un Zenta, kuras dzīvo kopā ar bērniem un mazbērniem, taču tikšanās ar tautietēm pajuka. Ja ticēt amatpersonu oficiālajam skaidrojumam, viena tieši tagad aizbraukusi uz kontinentu, bet otra iepriekšējā dienā esot daudz strādājusi un nogurusi, nevarot atnākt…

Vietējie novadpētnieki mums dāvina detalizētu sarakstu ar datumiem, kopiju no muzeja arhīva ar 1942. gadā Voroncovo (apmetne 200 kilometrus no Karaulas) nometināto uzvārdiem, viņu vidū daudz latviešu.

Piemiņas zīme

Tolstij Nos

Mūsu mērķis ir nokļūt pa upi vēl dažus desmitus kilometru zemāk, līdz apmetnēm Pimena un Tolstij Nos, kur izmitināja izsūtītos latviešus. No Latvijas esam atveduši koka krustu. Tikai pateicoties Dzintras Gekas uzstājībai, steigā tika sameklēta neliela motorlaiva un vietējais vīrs, kurš pusnaktī nebaidījās doties uz kapiem. Vienā reizē visus nav iespējams pārvest, tāpēc pēdējiem krastā odu un knišļu mākonī nācās gaidīt pusotras stundas. Vienam grupas dalībniekam tomēr laivā nepietiek vietas. Ināra Pavlova atvadām māj ar roku, dodas uz skolu, lai pussešos no rīta pēdējos atbraucējus sagaidītu ar siltiem kartupeļiem un tēju. Paldies viņai!

Kāpēc esam šeit, tālu Sibīrijas ziemeļos?

Mācītājs Guntis Kalme: – Tā ir mūsu katra līdz galam nenoformulējamā, neizteicamā cilvēcība, kas mums to liek, lūdz, pavēl, aicina darīt. Tāpēc šis brauciens nav ekskursija, tā nav ekspedīcija, pat ne svētceļojums. Tā ir šeit palikušo testamenta – “Pieminiet mūs!” – izpilde. Un tieši tādēļ esam vietā, kur apglabāta brauciena dalībnieces Livetas Sprūdes vecmāmiņa Otīlija Vītola. Dzimusi Rīgā 1894. gadā, gājusi bojā 1946. gadā Tolstij Nos. Šodien mēs viņu izvadām kristīgi, kā tas atbilst cilvēka cieņai.

Ir sajūta, ka esi pasaules malā. Smalks dzīvības pavediens – motorlaiva, kas kādreiz pienāks… Knišļu mākonis tā vien mēģina iekosties acu baltumos, degunā un mutē. Odi ķekariem apsēduši zeķes un vējjaku. No drēgnuma nav kur patverties. Krasts gludiem sprunguļiem nosēts, taču slapjais koks nedeg. Sūnas zem soļu smaguma šūpojas kā maigs paklājs, taču zeme dziļāk nedzīva, auksta un sasalusi. Tepat dekabristam Lisovskim veltīts piemineklis ar zvanu, kura skaņas spējais vējš aiznesot līdz pat Karaulai. Viņš 1827. gadā tika izsūtīts no Pēterburgas Pētera–Pāvila cietokšņa un palicis atmiņā kā talantīgs tirgotājs un novadpētnieks.

Par mūka Pimena pēdējo nometinājumu saglabājis liecības norvēģu polārpētnieks Fritjofs Nansens, kurš te bijis 1913. gadā. Vēl ķeizarienes Katrīnas laikā mūks Pimens atvests nometinājumā un pats sev izracis kapu, lūdzis, lai viņu nogalina pakarot, jo nav varējis pārdzīvot apmelošanu kādā noziegumā. Tas arī izdarīts. Pēc tam drīz no dienvidiem pienācis kuģis ar apžēlošanas vēstuli.

Ieraugu garenas koka kastes, kurās vietējie apglabājuši aizgājējus. Aizkapa dzīvei līdzi tika doti pirmās nepieciešamības rīki: tējkanna, bļodiņa, karote, medību ieroči un rotaslietas. Kastes neaprok mūžīgajā sasalumā, un piederīgie, lai netraucētu aizgājēju garus, vairs nekad neapmeklē kapus. Gada laikā sals, vējš un ūdens izārda apbedījumu. Pārējo paveic savvaļas zvēri – izvazātajos dēļos skaidri saskatāmas lāču nagu svītras… Cilvēku kauli, galvaskausi balo Jeņisejas krastā. Ir 2010. gada 29. jūlija agrs rīts…

Noriļska

Netālu no šosejas Dudinka–Noriļska pamanām sliedes. Divi dzīvības, lasi, arī nāves ceļi… Noriļskas vienīgo sauszemes šaursliežu nabassaiti ar Jeņisejas upi un Dudinkas ostu uzbūvēja ļoti ātri, atklāja 1937. gadā. Uzbērumu veidoja no sasalušu augu atliekām, kūdras. 112 kilometrus no Noriļskas līdz Dudinkai veica vienā nedēļā. Vēlāk tas pārtapa normālā dzelzceļā, kur uz katru gultni esot ap diviem bojāgājušiem celtniekiem no izsūtīto vidus. Būvēts ar rokām, nekādas mehanizācijas. Ziemā, 50 – 60 grādu salā, pa priekšu vilcienam gāja ar lāpstām bruņojušies cilvēki – sniega tīrītāji, kuri metru pa metram sniegā raka eju, kas līdzinājās tunelim. Mūsdienās pa šo ceļu pārvadā tikai kravas. Šoseju izmanto arī sabiedriskais transports.

Noriļskā iegūst 35% no pasaules platīna, 25% pallādija, 20% niķeļa, 20% rodija un 10% kobalta produkcijas. Kur vēl akmeņogļu un gāzes atradnes! Lūkojoties satelīta fotogrāfijās, ap Noriļsku apmēram 100 kilometru apkārtnē redzama mirusī zona. Pilsēta izvietota triju rūpnīcu – niķeļa pārstādes kombināta, vara rūpnīcas un Nadeždinskas metalurģiskā kombināta – ielenkumā. Pilsētu bieži klāj skābie jeb sērskābes lieti, kuri veidojas, sēra anhidrīdam savienojoties ar sīkiem ūdens pilieniņiem. Dienvidu puses vējš atpūš indīgos dūmus no vara pārstrādes kombināta, veselībai nekaitīgākie esot metalurģiskā kombināta izmeši…

Pirmais iespaids satriecošs. Sasniedzot nomali, aklo logu ailām uz mums lūkojas daudzstāvu korpusi. Mūžīgajā sasalumā sašķobījušās likvidētās karaspēka daļas un citas daudzstāvu ēkas. Pirmo dzīvojamo māju pamati Noriļskā tika likti mūžīgajā sasalumā. Pēc gada, uznākot atkusnim, tās šķobījušās kā kāršu namiņi… Tad mājas sāka būvēt uz pāļiem.

Jūlija beigās melnas sniega cepures pakalnos. Ogļu kalni, dūmi, pelni… Neviena zaļuma, neviena zāles stiebra.

Zaļzilas ūdens lāmas apkaimē nokaltuši tieviņi koku stumbeņi… Un pāri visam – desmitiem kūpošu dūmeņu, no kuriem augstākais sasniedzot pat 176 metrus… Komunikāciju, siltumtrašu un gāzes caurules izvagojušas pilsētas vaigu. Tās izskatās pēc milzu zirnekļa tīmekļa, kurā kā mušas sapinušās dzīvojamās mājas. Mūžīgajā sasalumā caurules nav iespējams ierakt un noslēpt.

Braucam garām plakātam, kurā attēlots pilsētas simbols – izslējies baltais lācis ar zelta atslēgu ķepās. Zem tā milzu burtiem: esi sveicināta, mūsu mīļā pilsēta!

Noriļskas centrālā apbūve atgādina Pēterburgas arhitektūru. Lokveida mājas ar portāliem un kolonnām, platas ielas. Mūžīgajā sasalumā būvēti 12 un 16 stāvu nami, kinoteātris, plašs restorāns, koncertzāle un kultūras nams, muzejs un sporta halle, redzami daži milzu reklāmas ekrāni un elektroniskā avīze uz jumta…

Tieksmi pēc ārējās greznības it visā var atļauties pilsēta, kuras uzņēmumu īpašnieki atrodas pasaules bagātāko cilvēku, miljardieru sarakstā.

Noriļskā tikai sešas dienas gadā iespējams sauļoties. Tad burtiski visa pilsēta dodas tvert skopos saulesstarus.

Pāri pilsētai slejas Šmita kalns vai Golgāta. Piemiņas vieta pusmiljonam izsūtīto un ieslodzīto, kuri mocījušies akmeņogļu raktuvēs, nošauti. Šeit gājuši bojā vairāk nekā 560 latviešu karavīri, leģionāri, virsnieki. Noriļskas muzejā novietojam un mācītājs Kalme iesvēta piemiņas plāksni. Uz pasākumu atnākuši nedaudzie latvieši un represēto pārstāvji, pilsētas administrācijas speciāliste sociālajos jautājumos. Runājam par Noriļskas delegācijas viesošanos Rīgā.

Lamas ezera noslēpumi

Ar upju tramvaju dodamies piecu stundu ilgā braucienā uz dabas parku – Lamas ezeru. Kuģojot pa Noriļskas un Talojes upēm, vērojam, kā, attālinoties no rūpniecības centra, mainās – atkopjas – daba. Parādās 300 – 600 metru augsti pakalni ar ūdenskritumiem. Pašā Lamas ezerā ir ļoti auksts, dzidrs un tīrs dzeramais ūdens.

Pirmo atpūtas bāzi Lamas krastos cēla ieslodzītie un nometinātie, viņu vidū artilērijas virsnieki no Baltijas. 1942. gadā nomocīto virsnieku atdusas vietā 1990. gadā izveidota piemiņas plāksne.

Pulkvedis Jomerts, pateicoties savam garīgajam spēkam, kļuva par ieslodzīto līderi. Pie viņa nāca pēc stiprinājuma un padoma. Kad Jomerts 1942. gadā nomira, uz viņa bērēm sapulcējās visi ieslodzītie. Noturam īsu piemiņas dievkalpojumu, un pāri pulkveža Žaņa Jomerta kapakmenim gulst ziedi.

Par daudzstāvu atpūtas bāzi, kas būvēta no lapegles baļķiem un pēc formas atgādina kuģi, kura ieapaļais priekšgals vērsts pret Lamas ezeru, ar lepnumu stāsta darbinieki. Vienlaikus te varot atpūsties 144 cilvēki. Pārtiku piegādājot ar helikopteriem un laivām. Pirmie bāzes iemītnieki Otrā pasaules kara gados bija Noriļskas strādnieku bērni. Bāze pieder Noriļskas niķela kombinātam, kura strādnieki šeit par 1200 rubļiem (25 latiem) var uzturēties divas dienas gadā.

Vērojam, kā taciņas malā vienlaikus zied maijpuķītes un mežrozes.

Astoņdesmit kilometrus garā Lamas ezera galā uzņēmējs un šamanis Oļegs Kraševskis (attēlā), kura vectēvs bija latvietis, izveidojis pirmo etnogrāfisko dabas parku. Šeit arī pārnakšņojam.

Ejam pirtī, cienājamies ar žāvētu lāča gaļas desu un vērojam, kā smalkās sloksnēs tiek dalīta lašveidīgā saldētā zivs, kuru tūlīt pat vakariņās notiesājam. Mutē burtiski izkūst maigi rozā saldētās šķēles. Oļega māja atgādina muzeju, kurā savākti vietējo cilšu, pārsvarā nganasanu, sadzīves un kulta priekšmeti. Te ir bibliotēka, sienas rotā lāčādas, bultu, rotaslietu un savvaļas dzīvnieku ragu kolekcija.

Kad nomira vietējās nganasanu cilts šamanis, pie Oļega ieradās vecajie un nodeva viņam šamaņa cepuri un bungas, tādējādi jaunais vadonis bija nolūkots.

Improvizētā dārzā koka kastēs, lecektīs izdodas izaudzēt zaļumus viesu galdam: biešu lapas, dilles, lociņus, salātus.

Saulrietā vērojam, kā kalns ieslīd mākoņos. Ir klusi un mierīgi.

Pēc divām dienām mēs jau būsim pie latviešiem Krasnojarskā un Tomskā, bet tas jau cits stāsts.

Pilnā versija un jauni foto:
http://kamolins.blogspot.com/2010/10/pie-latviesiem-aiz-polara-loka-i.html

Fotoattēli

October 22, 2010 Posted by | gulags, Krievija, Vēsture | 2 Comments

Lietuvas deputāts: man ir kauns, ka Latviju Eiroparlamentā pārstāv tādi cilvēki kā Ždanoka un Rubiks

«Apollo»

«Padomju okupācijas noliedzēji gan Krievijā, gan ārpus tās labi zina, ka okupācija bija. Viņi tikai vicina šo koku, lai latvieši un lietuvieši neteiktu oficiālajai Krievijai netīkamas patiesības,» tā intervijā laikrakstam «Latvijas avīze» atzīst  Eiropas Parlamenta deputāts no Lietuvas, filozofs Leonīds Donskis.

Viņš uzskata – pietiktu vien Kremlim izšķirties uzlabot attiecības ar Baltijas valstīm un sarīkot oficiālu Medvedeva vai Putina vizīti, lai šī paradigma mainītos, viņš gan neuzskata, ka tas varētu notikt drīz – kaut vai tāpēc, ka Putinam ir personiska nepatika pret Baltijas valstīm.

«Baltijas valstis ir tās, kuras sāka graut šo impēriju, un vai cilvēkam, kurš izteicies, ka PSRS sabrukums bijusi lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa, pret Baltiju var būt draudzīga attieksme? Psiholoģiski zināmā mērā viņš joprojām ir VDK virsnieks – un ne pirmā ešelona, bet sīka skrūvīte. Cilvēks no bijušā Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka svītas. Un pēkšņi šī skrūvīte kļūst par «Krievijas supermenu» – tā taču ir pilnīga groteska!» saka Donskis.

«Kā teicu, Krievijā pastāvošais vēsturiskais revizionisms ir psiholoģiska problēma. Ja tur pēkšņi sapratīs, ka pienācis laiks beigt Baltijas demonizāciju, tas tiks izbeigts. Ko tad darīs tie cilvēki Latvijā, kuri dzīvo pilnīgā atkarībā no šīs paradigmas un to atkārto kā atbalsi? Es taču pazīstu savus Eiroparlamenta kolēģus Tatjanu Ždanoku un Alfrēdu Rubiku, un man kā lietuvietim ir sāpīgi, ka šādi cilvēki pārstāv Latviju. Ziniet, ko Ždanokai sacīja Sergejs Kovaļovs, pazīstamais krievu disidents? Kādā seminārā Ždanoka izteicās, ka Latvija neesot ne drusciņas labāka par valstīm, kurās notiek ļoti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi: sak, nosoda Ķīnu un Krieviju, bet ar ko labāka Latvija? Kovaļovs viņai atbildēja: salīdzināt normālas valstis, kādas ir Latvija, Lietuva un Igaunija, ar Krieviju ir vienkārši bezjēdzīgi,» tā Donskis.

Donskis uzskata, ka baltiešu, morālais pienākums ir saprast citam citu un to, ka mūsdienu Krievija ir valsts, ar kuru  ir jāatrod kopīga valoda. «Tā ir liela valsts, kuras kultūru es ļoti mīlu, bet diemžēl groteskās personas tās priekšgalā nekādi neveicina Eiropas valstu tuvināšanos ar Krieviju. Putina nostalģisko attieksmi pret PSRS un pat nepatiku pret Rietumiem un ASV radījis tas, ka Krievija no valstu superlīgas pārgājusi uz otro līgu. Lūk, ko viņi īstenībā nespēj mums, baltiešiem, piedot. Tie ir Krievijas politiskās elites kompleksi,» norāda Donskis.



October 22, 2010 Posted by | Krievija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Kļūda vainīgo meklējumos

Травля историков Александра Барсенкова и Александра Вдовина

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=87463

Vēstures mācību grāmata Krievijas augstskolām izraisa ebreju un čečenu protestus

Viegli un droši apmelot tos, kuri atrodas tālu, bet gauži var gadīties tad, ja aprunājamais atrodas līdzās un nav gatavs norīt apvainojumus. Izskatās, par to aizmirsuši Krievijas augstskolu vēstures fakultātēm domātās grāmatas “Krievijas vēsture. 1917 – 2009″ autori. Šīs grāmatas saturs nu jau vairākus mēnešus mūsu austrumu kaimiņzemē ir ne tik daudz vēstures disputu, cik starpetnisko attiecību politikas objekts. ”Mācību līdzeklis zinātniskajā antisemītismā un ksenofobijā,” saka vieni. ”Darbs, kas piesātināts ar dzimtenes mīlestību un patriotismu”, strīdas pretī otri, lepni savā pārliecībā par ”dižās krievu tautas” pārākumu pār citām. Kremļa polittehnologiem tuvās vēsturnieku aprindas šoreiz ir acīmredzami pāršāvušas pār strīpu. Pilsoņu vairākumam kaimiņvalstī nav īpašu iebildumu, kamēr kāds apgalvo, ka pie Krievijas nelaimēm vainīgi latviešu strēlnieki un ”nodevīgie baltieši” kopumā. Kuru gan tāda veida apmelojumi aizskar, atskaitot pašus baltiešus!? Krievijā katrs zina, ka esam pacietīgi ”miera mikas”, ka starptautisku kašķi necelsim. Bet laikam kādam šķita, ka naidnieku meklēšanā jāiet vēl tālāk, un “Krievijas vēsture. 1917 – 2009″ tieši to arī dara.

Grāmata, kas ir divu Maskavas Valsts universitātes profesoru Aleksandra Barsenkova un Aleksandra Vdovina darbs, grāmata, pēc kuras paredzēts mācīt Krievijas vēsturi ne tikai ”civilo” augstskolu vēstures fakultātēs, bet arī Krievijas drošības dienesta FDD un Iekšlietu ministrijas akadēmijās, ne tikai attaisno staļiniskās represijas, bet arī mēģina nogrūst visu vainu par padomju režīma noziegumiem uz ”nekrieviem”, visus panākumus pierakstot krieviem. Citāts no topošajai intelektuālajai elitei domātā mācību līdzekļa: ”No PSRS pastāvēšanas vēstures 70 gadiem lielākā daļa attiecas uz laikiem, kad valsts līderi bija nekrievu tautību ļaudis. Boļševiku nacionālās politikas vēsture jau kopš padomju varas pirmajiem gadiem bija daudznacionālajā valstī pastāvīgi veidojošos grūtību pārvarēšanas, pirmām kārtām jau ar krievu tautas pūlēm, vēsture.” Ebreju diaspora kā Krievijā, tā ārzemēs bija šausmās, lasot, ka boļševiku vara patiesībā bijusi ”ebreju diktatūra” un līdz ar to līdzinājusies ”ārējo spēku okupācijai”. Šī ideja nav jauna un sastopama šovinistiski noskaņotu autoru darbos, taču pirmo reizi kaut kas tāds iekļuvis oficiālā augstskolu mācību grāmatā! Grāmatā bez komentāriem, kā autoritatīva pamācība citēti Vjačeslava Molotova vārdi, ka 1937. gada represijas bijušas nepieciešamas. Tikai to dēļ kara laikā padomju aizmugurē neesot bijis ”5. kolonnas”! Staļins ir mazgāts balts, jo terorā esot vainojams vien NKVD. Tas, ka rīkojumus deva un nošaujamo sarakstus parakstīja tas pats ”tautu tēvs”, ir noklusēts. Čečenu pārstāvji pat apsvēruši iespēju sūdzēt autorus tiesā, jo grāmatā apgalvots, ka 63% Otrā pasaules kara sākumā sarkanajā armijā mobilizēto čečenu vīriešu dezertējuši, tātad simpatizējuši nacistiem. Šie apšaubāmie dati savulaik bija sacerēti, lai pamatotu čečenu un citu tautu deportācijas, kas sākās kara beigās. Baltiešiem būtu interesanti uzzināt, ka ”padomju imperiālisms nebija ne drusku sliktāks par Rietumu klasiskajiem paraugiem”, savukārt mazākumtautībām PSRS bijušas lielākas iespējas nekā mazākumtautībām Rietumos.

Krievijā, kur starpetniskās attiecības jau tāpat saspīlētas, tāda satura akadēmiskas grāmatas izplatīšanai varētu būt tālejošas sekas – to lieliski apzinās demokrātiski noskaņotā inteliģence, kas pagaidām spējusi panākt, lai “Krievijas vēsture. 1917 – 2009″ nonirtu atpakaļ Maskavas Valsts universitātes dzīlēs otrreizējai caurskatīšanai īpašā vēsturnieku komisijā. Žurnālista Nikolaja Svanidzes vadītā Krievijas Federācijas Sabiedriskās palātas Starpetnisko attiecību komisija atzinusi, ka grāmata satur ”tendenciozus uzskatus un vēstures interpretācijas radikāla nacionālisma garā”. Taču cīņa vēl nav galā. Ir versija, ka šī grāmata ne tuvu nav kļūda vai pārpratums, jo abi autori augstskolas pasniedzēji ir vēsturnieki ar stāžu, kas zina, ko dara. Var saprast tās Krievijas inteliģences daļas satraukumu, kas pēkšņi atģidusi, kādi vēji pūš universitāšu vēstures lekcijās.

Дело Вдовина — Барсенкова. Материал из Википедии

October 19, 2010 Posted by | grāmatas, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Eiropas Parlamentā – filma par Sandru Kalnieti

Ina Strazdiņa, Briselē, speciāli “Latvijas Avīzei”

Eiropas Parlamenta deputāti, kas atrodas ikmēneša plenārsesijā Strasbūrā, varēs noskatīties filmu franču valodā par deputāti Sandru Kalnieti.

Režisores Dominikas Blānas veidotās filmas “Sandra Kalniete: Dāma no Latvijas” tapšanai ir interesanta vēsture. 2004. gadā D. Blāna ieradās Latvijā, lai uzņemtu filmu par toreizējo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, un Rīgā sastapa Sandru Kalnieti. Izlasījusi S. Kalnietes franču valodā izdoto grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, Blāna bija aizkustināta līdz sirds dziļumiem un piedāvāja veidot filmu par Latvijas traģisko likteni un S. Kalnietes ģimeni.

Francijas televīzijas ekrānos filma pirmizrādi piedzīvoja 2006. gadā 18. novembrī, pirms tam tā vairākkārt izrādīta arī Francijas kinoteātros, taču līdz šim vēl nekad nav publiski demonstrēta Latvijā.

Filma ir emocionāls stāsts par Latvijas traģiskākajām vēstures lappusēm un S. Kalnietes ģimeni laika griežos. Filmā ir ainas no arhīviem, epizodes no Okupācijas muzeja, Rīgas ielām. Ir arī daudz emocionālu brīžu, piemēram, kad S. Kalnietes tēvs, saņēmies un iekāpis vēsturiskajā Torņakalna vilciena vagonā, atceras izsūtījuma dienas.

“Mans mērķis ir skatītājam atklāt sarežģīto Latvijas vēsturi, kas ļauj saprast, ka divdesmitais gadsimts ar trīs okupācijām ir atstājis dziļas pēdas mūsu tautas pasaules izjūtā un to, cik nozīmīga ir dzelzs priekškara krišana un atgriešanās Eiropā – tur, kur vienmēr esam piederējuši,” norāda S. Kalniete.

Filmu joprojām ik gadu 18. novembrī turpina demonstrēt Francijas televīzijā.



October 19, 2010 Posted by | Filmas | Leave a comment

Patriotiskie cilvēku vārdi PSRS

Jau nepa laikā Švonders jaundzimušās meitenītes ierosināja nodēvēt par Bebelīnu un Pestilīnu, un šī tradīcija plauka Padomju Savienības laikos.

PSRS laikos bija tendence garus, sarežģītus jēdzienus noreducēt uz īsiem vārdiem, tādēļ ikvienam cilvēkam bija skaidrs, kas ir kolhozs, kamazs vai genseks.

Krievijas presē un blogosfērā publicēti atsevišķi vārdi, ko vecāki ielikuši savām atvasēm, kā arī piedāvāti to izcelsmes skaidrojumi. Lūk, daži piemēri:

Арвиль – Армия В. И. Ленина
Артака – Артиллерийская академия
Бестрева – Берия — страж революции
Ватерпежекосма – Валентина Терешкова — первая женщина-космонавт
Вектор – Великий коммунизм торжествует
Велиор – Великая Октябрьская революция
Велира – Великий рабочий
Веор – Великая Октябрьская революция
Видлен – Великие идеи Ленина
Вилан – В. И. Ленин и Академия наук
Вилен – В. И. Ленин
Виленор – Владимир Ильич Ленин — отец революции
Вилор(а) – В. И. Ленин — организатор революции
Вилорд – В. И. Ленин — организатор рабочего движения
Вилорик – В. И. Ленин — освободитель рабочих и крестьян
Вилюр – Владимир Ильич любит Родину
Виль – В. И. Ленин
Винун – Владимир Ильич не умрет никогда
Вист – Великая историческая сила труда
Владилен – Владимир Ильич Ленин
Владлен – Владимир Ленин
Волен – Воля Ленина
Ворс – Ворошиловский стрелок
Гертруда – Героиня труда
Дазвсемир – Да здравствует всемирная революция
Даздрасен – Да здравствует седьмое ноября
Даздрасмыгда – Да здравствует смычка города и деревни
Даздраперма – Да здравствует первое мая
Далис – Да здравствуют Ленин и Сталин
Дележ – Дело Ленина живет
Динэр(а) – Дитя новой эры
Донэра – Дочь новой эры
Дотнара – Дочь трудового народа
Идлен – Идеи Ленина
Изаида – Иди за Ильичем, детка
Изили – Исполнитель заветов Ильича
Изиль – Исполняй заветы Ильича
Кид – Коммунистический идеал
Ким – Коммунистический Интернационал молодежи
Крармия – Красная армия
Кукуцаполь – Кукуруза — царица полей
Лагшмивара – Лагерь Шмидта в Арктике
(!!!) Ласт – Латышский стрелок
Лапанальда – Лагерь папанинцев на льдине
Ледат – Лев Давидович Троцкий
Ледруд – Ленин — друг детей
Лелюд – Ленин любит детей
Ленар(а) – Ленинская армия
Ленгенмир – Ленин — гений мира
Ленинид – Ленинские идеи
Ленинир – Ленин и революция
Лениор – Ленин и Октябрьская революция
Ленора – Ленин — наше оружие
Лента – Ленинская трудовая армия
Лентрош – Ленин, Троцкий, Шаумян
Лес – Ленин, Сталин
Лестак – Ленин, Сталин, коммунизм
Леундеж – Ленин умер, но дело его живет
Лист – Ленин и Сталин
Лориэрик – Ленин, Октябрьская революция, индустриализация, электрификация, радиофикация и коммунизм
Луиджи(а) – Ленин умер, но идеи живы
Лунио – Ленин умер, но идеи остались
Люблен – Люби Ленина
Марлен – Маркс, Ленин
Маэлс – Маркс, Энгельс, Ленин, Сталин
Маэнлест – Маркс, Энгельс, Ленин, Сталин
Меженда – Международный женский день
Мэлор – Маркс, Энгельс, Ленин, Октябрьская революция
Мюнд – Международный юношеский день
Нинель – Ленин (наоборот и с мягким знаком)
Нисерха – Никита Сергеевич Хрущев
Одвар – Особая Дальневосточная армия
Орлетос – Октябрьская революция, Ленин, труд — основа социализма
Оюшминальд(а) – Отто Юльевич Шмидт на льдине
Папиp – Паpтийная пиpамида
Персо(в?)страт – Первый советский стратостат
Пол(ь)за – Помни ленинские заветы
Порес – Помни решение съездов
Пофистал – Победитель фашизма Иосиф Сталин
Правлен – Правда Ленина
Придеспар – Привет делегатам съезда партии
Пятвчет – Пятилетку в четыре года
Райтия – Районная типография
Ревмарк – Революционный марксизм
Pевмиpа – Революции миpовой аpмии (революция мира)
Рем – Революция мировая
Рим – Революция и мир
Роблен – Родился быть ленинцем
Pосик – Pоссийский исполнительный комитет
Рэм – Революция, Энгельс, Маркс
Силен – Cила Ленина
Стален – Сталин, Ленин
Статор – Сталин торжествует
Таклис – Тактика Ленина и Сталина
Томик – Тоpжествyют маpксизм и коммyнизм
Томил – Тоpжество Маpкса и Ленина
Тpик(ом) – Тpи «К» — комсомол, Коминтеpн, коммyнизм
Тролебузина – Троцкий, Ленин, Бухарин, Зиновьев
Тролен – Троцкий, Ленин
Урюрвкос – Ура, Юра в космосе
Фэд – Феликс Эдмyндович Дзеpжинский (А ещё был завод ФЭД, который делал хорошие фотоаппараты)
Челнальдин(а) – Челюскин на льдине
Эрлен – Эра Ленина
Юралга – Юрий Алексеевич Гагарин
Ясленик – Я с Лениным и Кpyпской…

http://www.kp.ru/daily/24366.3/549912/

October 19, 2010 Posted by | PSRS | Leave a comment

Katiņa – Andžeja Vaidas mākslas filmas seanss

Latvijas Okupācijas muzejs aicina visus interesentus uz režisora Andžeja Vaidas mākslas filmas Katiņa seansu Latvijas Okupācijas muzejā 20. oktobrī plkst. 18:00. Ieeja par ziedojumiem. Filma poļu valodā ar latviešu subtitriem.

No 1940. gada 3. aprīļa padomju armija nogalināja vairāk nekā 22 000 poļu armijas virsnieku, policijas virsnieku, ārstu, profesoru un priesteru, kas tika sagūstīti pēc padomju armijas iebrukuma Polijā 1939.gadā. Pirmās gūstekņu nogalināšanas notika Katiņas mežā pie Ukrainas robežas.

Vēsturiska drāma. Polija, 2007.
Režisors: Andžejs Vajda.
Lomās: Arturs Zmijevskis, Maja Ostaševska, Agneška Glinska, Maja Komorovska.

Filmas režisors poļu kino vecmeistars Andžejs Vajda par savu filmu teicis, ka vēlējies, lai cilvēki iepazīst vēsturi. “Domāju, ka tautu veido tās vēsture, tādēļ uzskatu, ka tā ir liela nelaime, ja ir kāda tēma, par kuru visi kaut ko zina, taču cenšas to neskart.”
Filma ir par 1940. gadā notikušo masu slepkavību Katiņā, kad padomju armija tur noslepkavoja vairāk nekā 15 000 karagūstekņu. Katiņas notikumi joprojām ir ļoti sāpīga problēma Polijas un Krievijas attiecībās, un Andžejs Vajda uzskata, ka atklāti runāt par šo traģēdiju, kaut arī pēc tik daudziem gadiem, ir ļoti svarīgi nācijas veselībai. Turklāt Katiņas notikumi Andžeju Vajdu skar arī dziļi personīgi – tur nogalināts viņa tēvs Jakubs Vajda, tomēr režisors nevēlas, ka filmas sakarā tiktu īpaši akcentēts šis fakts, lai filmu neuzskatītu par personīgu veltījumu. Bet taisnoties par to, ka filma par Katiņas slepkavību uzņemta tikai tagad, pēc tik daudziem gadiem, nav nekādas vajadzības: Vajda pats atzīst, ka pirms komunistiskās sistēmas sabrukuma tādu filmu uzņemt nebija iespējams. Katiņas slaktiņš bija aizliegts temats gan Padomju Savienībā, gan Polijā līdz 1989. gadam, kad Mihails Gorbačovs beidzot atzina, ka par noziegumu atbildīgs ir Staļins. Pirms tam Katiņas notikumus izmantoja propagandai – Padomju Savienība uzvēla visu vainu nacistiem un gandrīz pusgadsimtu neatzina patiesību.
Filma stāsta par Polijas armijas kapteini Andžeju, kuru 1939. gadā sagūsta padomju armija, kad tā ar Vācijas svētību iebrūk Polijā. Viņa sieva Anna un meita nespēj noticēt Andžeja nāvei. Tomēr drīz vien viņām pašām nākas saskarties ar nežēlīgo īstenību… Andžejs Vajda savā filmā detalizēti rekonstruē slepkavošanas mašīnas darbību – lai cik šausminoši tas arī būtu. Slepkavošanas konveijers. Filmā minētie fakti apliecina, ka Katiņa bija tikai sākums…
Filma nominēta OSKARAM, saņēmusi vienpadsmit nozīmīgus apbalvojumus, ir vēl piecas nominācijas. Režisors Andžejs Vajda 2000. gadā saņēmis OSKARU par mūža ieguldījumu.

October 18, 2010 Posted by | Filmas, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: