Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pie latviešiem aiz Polārā loka

Edvīns Kamoliņš, Latvijas Avīze

Noriļska, Dudinka, Ustjporta, Karaula, Lamas ezers, Krasnojarska, Tomska – tādas bija mūsu ceļakartes lielākās pieturvietas 16 dienu ilgajā fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā braucienā. Jūsu uzmanībai – daži pieskārieni redzētajam un izjustajam.

Šķiet, esmu vienīgais, kurš Noriļskas itin modernajā nelielajā lidostā “Nadežda” (“Cerība”) ieradies šortos. Rēns polārais rīts, saules nav, spocīgi gaišs, ap plus 12 grādiem, līņā. Ieelpoju mikli vēsu Taimiras pussalas polāro gaisu.

Pa šauru asfaltētu lenti vecais netīri dzeltenais paziks strauji griež pa kreisi – uz Dudinku, ostaspilsētu Jeņisejas krastā. Noriļska paliek pretējā pusē, tur būsim parīt. Busiņš zvalstās un rēc, pārmākdams gida balsi, siltumkrāsniņa aizsvīdina logus. Līdz pat apvārsnim tumšzaļām sūnām, ķērpjiem apaugusi zeme, plakana kā galds. Rets zemu krūmu puduris. Pa kādai ūdens tērcītei, kas izdaiļo apkārtni. Zemi mākoņi, šķiet, ieķērušies mūsu antīkajā spēkratā. Uz jebkuru pusi lūkojoties, vismaz 600 kilometru apkārtnē vienīgi tundra.

Taimiras novadā dzīvo 300 000 cilvēku. Piecas pamattautības – evenki, eveni, ņenci, nganasani un dolgani – ziemeļbriežu mednieki.

Dudinka

ir viena no pilsētām, kas pasaulē atrodas vistālāk ziemeļos. Ass vējš no pelēkziliem ūdeņiem ar baltām putu galotnēm – Jeņisejas (tulk. no ņencu val. – platā upe). Brāzmās grūti nostāvēt kājās. Ostai robežu nav, tā ierīkota gar upes malu, atkarībā no noslodzes izvietotas piestātnes. Kad jūnijā ar milzu dabas spēku tiek uzplēsts vairākus metrus biezais Jeņisejas ledus, tā atlūzas noklāj pat pilsētas centrālo laukumu. Lai palos pasargātu celtņus no ieskalošanas Jeņisejā, savulaik tos izjauca, pēc tam lika kopā, tā nodrošinot daļai pilsētas iedzīvotāju darbu. Mūsdienās lielie celtņi aprīkoti ar riteņiem un nu ir par vairākiem simtiem bezdarbnieku vairāk.

Taimiras novada novadpētniecības muzejs Dudinkā pārsteidz ar moderno un labi pārdomāto iekārtojumu. Lielākā daļa ekspozīciju šķiet nesen ierīkotas vai atjaunotas. Mūs cienā ar karstu tēju un maizītēm. Pirmās brokastis aiz Polārā loka. Augšstāvā izvietota padomju laikiem veltītā ekspozīcija ar gulaga (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenā nometņu pārvalde) materiāliem un izsūtīto liecībām.

Pirmos 1200 ieslodzītos uz Noriļskas kombināta un pilsētas celtniecību nosūtīja 1935. gadā. Ar Mihaila Prohorova kultūras fonda atbalstu Dudinkā izdots krājums “Atmiņu svece”. Pirmie izsūtītie no Baltijas šeit nokļuva 1942. gada vasarā reizē ar navigācijas atklāšanu upē. Viņus pārvietoja baržās, uz klāja cieši saspiedušies sēdēja nolemtie, kas no Krasnojarskas bija mērojuši apmēram divus tūkstošus kilometru.

Muzejā luterāņu mācītājs Guntis Kalme iesvēta pirmo no piecām piemiņas plāksnēm ar visiem uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem veltītā pieminekļa “Bārenīte” attēlu, kuras sarūpējis Dzintras Gekas vadītais Sibīrijas bērnu fonds.

Ustjporta

Pirmā apdzīvotā vieta kuģojumā pa Jeņiseju. Stāvkrastā koka baznīciņa ar zeltītu krustu un plēvēm logu ailās. Vietējās administrācijas pārstāvis Aleksandrs ar prezidenta attēlu un lielu Krievijas karti rotātā kabinetā, mums piepalīdzot, klāj vienkāršu galdu. Ziežam sviestmaizes. Pirmo reizi nobaudu svaigu sīgu dzimtas zivi čiri.

Šobrīd Ustjportā ir apmēram puse no 410 iedzīvotājiem. Pārējie devušies atvaļinājumos uz materik (kontinentu). Šādu greznību var atļauties budžeta iestāžu darbinieki, skolotāji u. tml.

Ciematā galvenais kurināmais ir ogles. Par papildu kurināmo gādā Jeņiseja, kura izskalo kokmateriālus. Tos laikus jāprot izķeksēt un apžāvēt, kas labi izdodas vietējiem iedzīvotājiem ņenciem. Ustjportā nav mobilo sakaru. Lai kādam piezvanītu, jādodas trīs kilometrus līdz lielajai sopkai, kur ir pārklājuma zona. Līdz tuvākajai bāzes stacijai 39 km.

– Padomju laikos te bija agrofirma, zivju rūpnīca strādāja, putnu fabrika, 6500 lopus gadā nokāvām… Cilvēki bija pieraduši, ka par viņiem kāds rūpējas.

Labs degvīns veikalā maksā 280 rubļus (5 – 6 lati). Izvēle neliela. Kandžu gan nedzenam. Vēl ir bērnudārzs ar 22 vietām, iecirkņa slimnīca ar piecām gultām un futbola, basketbola laukums bērniem. Skolēni vasarās dodas uz nometnēm kontinentā, galvenokārt Hakasijā.

Ledus Jeņisejā šogad gāja līdz pat 12. jūnijam. Jauns ledus vāks veidojas jau apmēram oktobra divdesmitajos datumos. Tad vispirms iemēģinām sniega močus, citu vieglāku tehniku – liekam tīklus zem ledus. Decembrī jau ar smagajiem “Urāliem” braucam uz Dudinku, Diksonu.

Šogad bija auksta vasara. Jeņisejā retais kurš peldas. Vietējos ezeriņos ūdens siltāks.

Es pats divus mēnešus gadā pavadu kontinentā. Sieva skolotāja, dzimusi šeit, arī no nometināto dzimtas. Kopā ar jums atpakaļceļā kuģos uz Dudinku. Pēc tam viņa dosies uz Krasnojarsku, un mēs satiksimies atvaļinājumā Rostovā, – Aleksandra acis sirsnīgi smaida.

Karaula

Esam mūsu brauciena vistālākajā vietā. Līdz upes ietekai Ziemeļu Ledus okeānā 600 kilometru.

Arī šeit kuģa pienākšana no Dudinkas vietējiem pārvēršas par maziem svētkiem. Vietējie neliela auguma un melnīgsnēji stipras miesasbūves jaunieši burtiski ielenc mūs, ziņkāri aplūko un ieklausās svešajā valodā. Jautāju par sadzīvi. Aprautas atbildes, slaidi spļāvieni caur zobu spraugām, papirosu dūmi, ārēja bravūrība.

– Vai jums te ir internets, čatojat ar vienaudžiem pasaulē? – vaicāju.

– Ir, bet kam mums tas, mums ir Jeņiseja, – pārsteidzoši lepni un prātīgi skan atbilde. Šajā vienkāršajā patiesīgumā jaušams dziļums. Pie upes viņi piedzimst, ar to saistās viss mūžs. Jeņiseja reizē ir māte barotāja un tēvs skolotājs.

Vietējie stāsta, ka polārlāči redzēti itin bieži, pat netālajā Kazancevas ciematā. Pārvietojies pa tundru, kur mednieks dalījis alni. Ķepainis aizbiedējis viņu un ķēries pie gatavās maltītes. Kad vīrs atguvies, ķēris pēc šaujamā. Bet brūnie lāči ir reti viesi Karaulas apkaimē. Aļņu ģimenes nākot un tos cietsirdīgi nogalinot ar visiem mazuļiem.

– It kā mums ziemeļbriežu pietrūktu, ko medīt! – patiesā sašutumā sūrojas administrācijas pārstāvis un aicina mūs te palikt uz ilgāku laiku. – Te viegli izdzīvot, brauciet. Ziemai var iegādāties ekoloģiski tīras zivis, gaļu. Nopirksiet dažus briežu kautķermeņus, sadalīsiet, uzglabāsit sasalumā ar polietilēnu izklātās mucās – līdz pat jaunajai sezonai pietiks. Maizi arī paši cepam.

Tomēr realitāte ir daudz skarbāka. Mājlopus netur. Izputinātas zilo polārlapsu audzētavas. Arī tundrā vairs nav izdevīgi medīt baltās polārlapsas. Malumednieku arteļi, īsta mafija, kā jau visur izkonkurējot ar cenu. Neģērētas polārlapsas āda maksā smieklīgi maz – 150 rubļu, apmēram 2,5 latus. Atliek zvejot un medīt vien savai iztikai. Kolhozu vairs nav, uzņēmēji burtiski par velti uzpērk medījumus. Pietiekot degvīnam un maizei. Bērniem pietrūkst augļu. Karaulas veikalā ir, bet attālajās apmetnēs tundrā, zvejnieku arteļos nav…

Šogad maz savvaļas ziemeļbriežu. Tāpēc gaļas cena ir augsta – 200 rubļi jeb četri lati kilogramā. Vidēji kautķermenis sver 25 – 40 kilogramus.

Kurinātājs kopā ar ziemeļu un kaitīga darba piemaksām “uz rokas” saņemot 20 000 rubļus mēnesī jeb nepilnus 400 latus. Skolotāji un ārsti 40 000 – 50 000 rubļus mēnesī. Reizi divos gados apmaksā ceļu uz kontinentu līdz jebkurai pilsētai Krievijā.

Karaulā mums par godu tīrītas ielas un uzposta apkārtne. Vēlā vakarā mūs izmitina skolā un satiekamies ar vietējo administrāciju. Uzzinām, ka pēdējos piecos gados esam vienīgie rietumnieki, kuriem izdevies nokļūt līdz šejienei.

Karaulā vienīgās latvietes ir māsas Mirdza un Zenta, kuras dzīvo kopā ar bērniem un mazbērniem, taču tikšanās ar tautietēm pajuka. Ja ticēt amatpersonu oficiālajam skaidrojumam, viena tieši tagad aizbraukusi uz kontinentu, bet otra iepriekšējā dienā esot daudz strādājusi un nogurusi, nevarot atnākt…

Vietējie novadpētnieki mums dāvina detalizētu sarakstu ar datumiem, kopiju no muzeja arhīva ar 1942. gadā Voroncovo (apmetne 200 kilometrus no Karaulas) nometināto uzvārdiem, viņu vidū daudz latviešu.

Piemiņas zīme

Tolstij Nos

Mūsu mērķis ir nokļūt pa upi vēl dažus desmitus kilometru zemāk, līdz apmetnēm Pimena un Tolstij Nos, kur izmitināja izsūtītos latviešus. No Latvijas esam atveduši koka krustu. Tikai pateicoties Dzintras Gekas uzstājībai, steigā tika sameklēta neliela motorlaiva un vietējais vīrs, kurš pusnaktī nebaidījās doties uz kapiem. Vienā reizē visus nav iespējams pārvest, tāpēc pēdējiem krastā odu un knišļu mākonī nācās gaidīt pusotras stundas. Vienam grupas dalībniekam tomēr laivā nepietiek vietas. Ināra Pavlova atvadām māj ar roku, dodas uz skolu, lai pussešos no rīta pēdējos atbraucējus sagaidītu ar siltiem kartupeļiem un tēju. Paldies viņai!

Kāpēc esam šeit, tālu Sibīrijas ziemeļos?

Mācītājs Guntis Kalme: – Tā ir mūsu katra līdz galam nenoformulējamā, neizteicamā cilvēcība, kas mums to liek, lūdz, pavēl, aicina darīt. Tāpēc šis brauciens nav ekskursija, tā nav ekspedīcija, pat ne svētceļojums. Tā ir šeit palikušo testamenta – “Pieminiet mūs!” – izpilde. Un tieši tādēļ esam vietā, kur apglabāta brauciena dalībnieces Livetas Sprūdes vecmāmiņa Otīlija Vītola. Dzimusi Rīgā 1894. gadā, gājusi bojā 1946. gadā Tolstij Nos. Šodien mēs viņu izvadām kristīgi, kā tas atbilst cilvēka cieņai.

Ir sajūta, ka esi pasaules malā. Smalks dzīvības pavediens – motorlaiva, kas kādreiz pienāks… Knišļu mākonis tā vien mēģina iekosties acu baltumos, degunā un mutē. Odi ķekariem apsēduši zeķes un vējjaku. No drēgnuma nav kur patverties. Krasts gludiem sprunguļiem nosēts, taču slapjais koks nedeg. Sūnas zem soļu smaguma šūpojas kā maigs paklājs, taču zeme dziļāk nedzīva, auksta un sasalusi. Tepat dekabristam Lisovskim veltīts piemineklis ar zvanu, kura skaņas spējais vējš aiznesot līdz pat Karaulai. Viņš 1827. gadā tika izsūtīts no Pēterburgas Pētera–Pāvila cietokšņa un palicis atmiņā kā talantīgs tirgotājs un novadpētnieks.

Par mūka Pimena pēdējo nometinājumu saglabājis liecības norvēģu polārpētnieks Fritjofs Nansens, kurš te bijis 1913. gadā. Vēl ķeizarienes Katrīnas laikā mūks Pimens atvests nometinājumā un pats sev izracis kapu, lūdzis, lai viņu nogalina pakarot, jo nav varējis pārdzīvot apmelošanu kādā noziegumā. Tas arī izdarīts. Pēc tam drīz no dienvidiem pienācis kuģis ar apžēlošanas vēstuli.

Ieraugu garenas koka kastes, kurās vietējie apglabājuši aizgājējus. Aizkapa dzīvei līdzi tika doti pirmās nepieciešamības rīki: tējkanna, bļodiņa, karote, medību ieroči un rotaslietas. Kastes neaprok mūžīgajā sasalumā, un piederīgie, lai netraucētu aizgājēju garus, vairs nekad neapmeklē kapus. Gada laikā sals, vējš un ūdens izārda apbedījumu. Pārējo paveic savvaļas zvēri – izvazātajos dēļos skaidri saskatāmas lāču nagu svītras… Cilvēku kauli, galvaskausi balo Jeņisejas krastā. Ir 2010. gada 29. jūlija agrs rīts…

Noriļska

Netālu no šosejas Dudinka–Noriļska pamanām sliedes. Divi dzīvības, lasi, arī nāves ceļi… Noriļskas vienīgo sauszemes šaursliežu nabassaiti ar Jeņisejas upi un Dudinkas ostu uzbūvēja ļoti ātri, atklāja 1937. gadā. Uzbērumu veidoja no sasalušu augu atliekām, kūdras. 112 kilometrus no Noriļskas līdz Dudinkai veica vienā nedēļā. Vēlāk tas pārtapa normālā dzelzceļā, kur uz katru gultni esot ap diviem bojāgājušiem celtniekiem no izsūtīto vidus. Būvēts ar rokām, nekādas mehanizācijas. Ziemā, 50 – 60 grādu salā, pa priekšu vilcienam gāja ar lāpstām bruņojušies cilvēki – sniega tīrītāji, kuri metru pa metram sniegā raka eju, kas līdzinājās tunelim. Mūsdienās pa šo ceļu pārvadā tikai kravas. Šoseju izmanto arī sabiedriskais transports.

Noriļskā iegūst 35% no pasaules platīna, 25% pallādija, 20% niķeļa, 20% rodija un 10% kobalta produkcijas. Kur vēl akmeņogļu un gāzes atradnes! Lūkojoties satelīta fotogrāfijās, ap Noriļsku apmēram 100 kilometru apkārtnē redzama mirusī zona. Pilsēta izvietota triju rūpnīcu – niķeļa pārstādes kombināta, vara rūpnīcas un Nadeždinskas metalurģiskā kombināta – ielenkumā. Pilsētu bieži klāj skābie jeb sērskābes lieti, kuri veidojas, sēra anhidrīdam savienojoties ar sīkiem ūdens pilieniņiem. Dienvidu puses vējš atpūš indīgos dūmus no vara pārstrādes kombināta, veselībai nekaitīgākie esot metalurģiskā kombināta izmeši…

Pirmais iespaids satriecošs. Sasniedzot nomali, aklo logu ailām uz mums lūkojas daudzstāvu korpusi. Mūžīgajā sasalumā sašķobījušās likvidētās karaspēka daļas un citas daudzstāvu ēkas. Pirmo dzīvojamo māju pamati Noriļskā tika likti mūžīgajā sasalumā. Pēc gada, uznākot atkusnim, tās šķobījušās kā kāršu namiņi… Tad mājas sāka būvēt uz pāļiem.

Jūlija beigās melnas sniega cepures pakalnos. Ogļu kalni, dūmi, pelni… Neviena zaļuma, neviena zāles stiebra.

Zaļzilas ūdens lāmas apkaimē nokaltuši tieviņi koku stumbeņi… Un pāri visam – desmitiem kūpošu dūmeņu, no kuriem augstākais sasniedzot pat 176 metrus… Komunikāciju, siltumtrašu un gāzes caurules izvagojušas pilsētas vaigu. Tās izskatās pēc milzu zirnekļa tīmekļa, kurā kā mušas sapinušās dzīvojamās mājas. Mūžīgajā sasalumā caurules nav iespējams ierakt un noslēpt.

Braucam garām plakātam, kurā attēlots pilsētas simbols – izslējies baltais lācis ar zelta atslēgu ķepās. Zem tā milzu burtiem: esi sveicināta, mūsu mīļā pilsēta!

Noriļskas centrālā apbūve atgādina Pēterburgas arhitektūru. Lokveida mājas ar portāliem un kolonnām, platas ielas. Mūžīgajā sasalumā būvēti 12 un 16 stāvu nami, kinoteātris, plašs restorāns, koncertzāle un kultūras nams, muzejs un sporta halle, redzami daži milzu reklāmas ekrāni un elektroniskā avīze uz jumta…

Tieksmi pēc ārējās greznības it visā var atļauties pilsēta, kuras uzņēmumu īpašnieki atrodas pasaules bagātāko cilvēku, miljardieru sarakstā.

Noriļskā tikai sešas dienas gadā iespējams sauļoties. Tad burtiski visa pilsēta dodas tvert skopos saulesstarus.

Pāri pilsētai slejas Šmita kalns vai Golgāta. Piemiņas vieta pusmiljonam izsūtīto un ieslodzīto, kuri mocījušies akmeņogļu raktuvēs, nošauti. Šeit gājuši bojā vairāk nekā 560 latviešu karavīri, leģionāri, virsnieki. Noriļskas muzejā novietojam un mācītājs Kalme iesvēta piemiņas plāksni. Uz pasākumu atnākuši nedaudzie latvieši un represēto pārstāvji, pilsētas administrācijas speciāliste sociālajos jautājumos. Runājam par Noriļskas delegācijas viesošanos Rīgā.

Lamas ezera noslēpumi

Ar upju tramvaju dodamies piecu stundu ilgā braucienā uz dabas parku – Lamas ezeru. Kuģojot pa Noriļskas un Talojes upēm, vērojam, kā, attālinoties no rūpniecības centra, mainās – atkopjas – daba. Parādās 300 – 600 metru augsti pakalni ar ūdenskritumiem. Pašā Lamas ezerā ir ļoti auksts, dzidrs un tīrs dzeramais ūdens.

Pirmo atpūtas bāzi Lamas krastos cēla ieslodzītie un nometinātie, viņu vidū artilērijas virsnieki no Baltijas. 1942. gadā nomocīto virsnieku atdusas vietā 1990. gadā izveidota piemiņas plāksne.

Pulkvedis Jomerts, pateicoties savam garīgajam spēkam, kļuva par ieslodzīto līderi. Pie viņa nāca pēc stiprinājuma un padoma. Kad Jomerts 1942. gadā nomira, uz viņa bērēm sapulcējās visi ieslodzītie. Noturam īsu piemiņas dievkalpojumu, un pāri pulkveža Žaņa Jomerta kapakmenim gulst ziedi.

Par daudzstāvu atpūtas bāzi, kas būvēta no lapegles baļķiem un pēc formas atgādina kuģi, kura ieapaļais priekšgals vērsts pret Lamas ezeru, ar lepnumu stāsta darbinieki. Vienlaikus te varot atpūsties 144 cilvēki. Pārtiku piegādājot ar helikopteriem un laivām. Pirmie bāzes iemītnieki Otrā pasaules kara gados bija Noriļskas strādnieku bērni. Bāze pieder Noriļskas niķela kombinātam, kura strādnieki šeit par 1200 rubļiem (25 latiem) var uzturēties divas dienas gadā.

Vērojam, kā taciņas malā vienlaikus zied maijpuķītes un mežrozes.

Astoņdesmit kilometrus garā Lamas ezera galā uzņēmējs un šamanis Oļegs Kraševskis (attēlā), kura vectēvs bija latvietis, izveidojis pirmo etnogrāfisko dabas parku. Šeit arī pārnakšņojam.

Ejam pirtī, cienājamies ar žāvētu lāča gaļas desu un vērojam, kā smalkās sloksnēs tiek dalīta lašveidīgā saldētā zivs, kuru tūlīt pat vakariņās notiesājam. Mutē burtiski izkūst maigi rozā saldētās šķēles. Oļega māja atgādina muzeju, kurā savākti vietējo cilšu, pārsvarā nganasanu, sadzīves un kulta priekšmeti. Te ir bibliotēka, sienas rotā lāčādas, bultu, rotaslietu un savvaļas dzīvnieku ragu kolekcija.

Kad nomira vietējās nganasanu cilts šamanis, pie Oļega ieradās vecajie un nodeva viņam šamaņa cepuri un bungas, tādējādi jaunais vadonis bija nolūkots.

Improvizētā dārzā koka kastēs, lecektīs izdodas izaudzēt zaļumus viesu galdam: biešu lapas, dilles, lociņus, salātus.

Saulrietā vērojam, kā kalns ieslīd mākoņos. Ir klusi un mierīgi.

Pēc divām dienām mēs jau būsim pie latviešiem Krasnojarskā un Tomskā, bet tas jau cits stāsts.

Pilnā versija un jauni foto:
http://kamolins.blogspot.com/2010/10/pie-latviesiem-aiz-polara-loka-i.html

Fotoattēli

October 22, 2010 - Posted by | gulags, Krievija, Vēsture

2 Comments »

  1. pilnā versija un jauni foto
    http://kamolins.blogspot.com/2010/10/pie-latviesiem-aiz-polara-loka-i.html

    Comment by autors | October 25, 2010 | Reply

  2. PALDIES PAR LINKU!

    Comment by gulags.lv | October 29, 2010 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: