gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ziemassvētku paciņas leģionāriem uz fronti

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=91113

Noklausoties radio raidījumu, ka bērni sūtīs eņģelīšus, un paskatoties ASV filmu “Ziemassvētku kartiņa”, atcerējos notikumus tālajā 1943. gadā, kad mācījos Jēkabnieku pamatskolas 6. klasē.

Mājturības skolotāja mums ierosināja gatavot Ziemassvētku paciņas, ko nosūtīt uz fronti latviešu leģionāriem. Vecāko klašu meitenēm vajadzēja noadīt divus pārus vilnas īszeķītes, bet piparkūkas nolēmām cept skolā visas kopīgi. Bija karš, daudz kā trūka, pat nebija cukura, tāpēc mājās vajadzēja izvārīt cukurbiešu sīrupu. Dienām ilgi lielos katlos vajadzēja vārīt sasmalcinātas cukurbietes, kamēr iznāca kādi pāris litri sīrupa. Piparkūkas cepām gan skolā, gan mājās. Mums tās izdevās izcept ļoti gardas. Manai paciņai vecāmāte noadīja divus pārus cimdu ar šaušanai atdalīto īkšķi un rādījtājpirkstu. Māte iedeva krietnu gabalu žāvēta šķiņķa. Visu to aiznesu uz skolu, kur sapildījām zēnu izgatavotajās finiera kastiņās. Pie skolas augošajās eglītēs norāvām pāris zariņus, ielikām divas svecītes, apsveikuma kartiņu un paciņu aizveda uz Jelgavu. Tās pēc savākšanas tika aizvestas uz fronti.

Pēc Jaungada saņēmu trīsstūrainu vēstulīti no diviem Vidzemes puses puišiem. Tā bija tik sirsnīga, pateicīga par sirds siltumu, ko viņos izraisījuši dzimtenes zaļie egles zariņi. Taču tas vēl nebeidzās. Pēc nepilna gada 1944. gada rudens novakarē mūsu mājās ienāca daži latviešu sarkanie strēlnieki ar lielu baru vīriešu privātās drēbēs. Komandieris paskaidroja, ka tie ir jauniesaucamie un tos šeit sagatavošot zvēresta nodošanai. Tad kāds no jauniesaucamajiem pienāca mātei, nosauca māju nosaukumu un manu uzvārdu. Liels bija visiem pārsteigums, ka tas izrādījās viens no leģionāriem, kurš saņēma manu paciņu. Viņi abi izbēguši no vācu armijas un atgriezušies mājās. Tad viņš atkal iesaukts sarkanajā armijā. Par otru viņš vairs neko nezināja. Jauniesaucamie mūsu mājās pavadīja kādas divas nedēļas. Tad skaistā, saulainā rudens pēcpusdienā nodeva zvērestu mūsu kūts aizmugurē.

Par apmācību laiku bijām sadraudzējušies ar vairākiem puišiem. Vairāki solīja rakstīt. Taču nevienu vēstuli vai kādu ziņu no viņiem nesaņēmām. dzirdējām, ka tur notikušas smagas kaujas un nodomājām, ka tur palikuši visi mūsu karavīri.

 

December 23, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Uzrāda apsūdzību par 1941.gada deportāciju publisku attaisnošanu

Rīgas tiesas apgabala prokuratūra uzrādījusi apsūdzību vīrietim, kurš Daugavpils ziņu portālā “gorod.lv” publicēja rakstu, kurā pausts, ka 1941.gadā Latvijā notikušās deportācijas uzskatāmas par pārāk maigām.

Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā aģentūra BNS noskaidroja, ka 1976.gadā dzimušajam Ruslanam Jefimovam decembra sākumā apsūdzība uzrādīta pēc Krimināllikuma panta par genocīda un noziegumu pret cilvēci attaisnošanu. Par šādu noziegumu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu.

Saskaņā ar apsūdzību šogad jūnijā portālā krievu valodā publicēts Jefimova raksts “Deportācija – pārlieka padomju varas humānisma izpausme”, kurā raksta autors pauda savas simpātijas un atbalstu padomju režīma īstenotajam teroram – 1941.gada deportācijai un attaisnoja to, raksturojot deportāciju kā padomju varas lieka humānisma izpausmi, bet deportācijas izpildi par pārāk mīkstu un nepabeigtu.

Attaisnojot noziegumu pret cilvēci, kas izpaudies Latvijas civiliedzīvotāju deportācijā 1941.gada 14.jūnijā, Jefimovs raksturoja deportāciju kā padomju varas lieka humānisma izpausmi. Viņš secinājis, ka lēmumu par deportāciju var nosaukt par stingru, tomēr tā realizācija ir bijusi pārāk mīksta un nepabeigta.

Jefimovs aicināja kritiski pārvērtēt deportācijas nepieciešamību, uzsverot, ka no Latvijas tika izsūtīts viens procents neuzticamo personu.

Rakstītājs arī norādīja, ka deportācijas organizētas nevis lai īstenotu Latvijas tautas genocīdu, bet lai cīnītos ar piekto kolonnu – Baltijas nacionālistiem, kuri ir bijuši saistīti ar nacistu specdienestiem.

Vīrietis rakstā uzsvēra, ka deportācija ir bijusi nepieciešama, ievērojot PSRS militārās intereses un notikušajā deportācijā ir vainojami Baltijas (un Latvijas) nacionālisti, kuri nav bijuši lojāli PSRS.

“Secinājums ir nepārprotams – jūnija deportācija no Baltijas PSRS bija piespiedu līdzeklis. Ja Baltijas nacionālisti nesadarbotos ar vācu specdienestiem un negatavotu diversijas izvirzīšanos, deportācija nebūtu nepieciešama. Tieši nacionālistu un nacistu aģentūras darbība izraisīja deportāciju,” rakstīja Jefimovs.

Jau ziņots, ka šonedēļ Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) Latvijas un vēl piecu valstu ierosinājumu Eiropas Savienībā (ES) noteikt kriminālsodu par komunistu režīmu noziegumu noliegšanu nodēvējusi par mēģinājumu politizēt vēsturi.

“Tas var liecināt par to, ka, lai gan mēs par to izjūtam dziļu nožēlu, atsevišķām Eiropas Savienības valstīm vēstures politizācija ir viens no prioritārajiem valsts uzdevumiem,” brīfingā Maskavā paziņojis Krievijas ĀM preses sekretāra vietnieks Aleksejs Sazonovs.

BNS

December 18, 2010 Posted by | deportācijas, Okupācijas sekas | Leave a comment

Krievijai nepatīk Latvijas ierosinājums

Foto: Shutterstock
BNS

Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) Latvijas un vēl piecu valstu ierosinājumu Eiropas Savienībā (ES) noteikt kriminālsodu par komunistu režīmu noziegumu noliegšanu nodēvējusi par mēģinājumu politizēt vēsturi.

“Tas var liecināt par to, ka, lai gan mēs par to izjūtam dziļu nožēlu, atsevišķām Eiropas Savienības valstīm vēstures politizācija ir viens no prioritārajiem valsts uzdevumiem,” brīfingā Maskavā teica Krievijas ĀM preses sekretāra vietnieks Aleksejs Sazonovs.

“Iniciatori deklarē labus mērķus – piemiņas saglabāšanu par upuriem, lai nepieļautu totalitārisma atzīšanu,” sacīja Sazonovs.

“Taču visiem ir acīmredzams, ka viņu patiesais uzdevums ir komunistiskās pagātnes demonizācija, tās objektīvās izpētes traucēšana, bet perspektīvā – komunisma ideoloģijas pielīdzināšana nacismam,” piebilda Krievijas ĀM pārstāvis.

Viņš uzsvēra, ka Krievija konsekventi iestājas pret vēstures politizāciju.

“Tikai esot brīviem no politiskajām važām, vēsturnieki varēs iepazīstināt sabiedrību ar pagātnes notikumu objektīvu ainu,” sacīja Sazonovs.

Viņš pauda cerību, ka “mūsu partneri Eiropas Savienībā pareizi sapratīs Krievijas pozīciju”.

Sešas Centrālās un Austrumeiropas valstis, to vidū Latvija un Lietuva, otrdien aicināja Eiropas Komisiju (EK) atzīt par krimināli sodāmu komunistu režīmu noziegumu noliegšanu, tādējādi pievēršot lielāku uzmanību šo režīmu upuriem.

Latvijas, Lietuvas, Bulgārijas, Čehijas, Rumānijas un Ungārijas ārlietu ministru parakstītajā vēstulē ES tiesiskuma, pamattiesību un pilsonības komisārei Vivianai Redingai teikts, ka “taisnīguma principam ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visu totalitāro režīmu upuriem, kā arī atbilstoša visu starptautisko noziegumu novēršana”.

“Lai novērstu labvēlīgus apstākļus totalitārisma ideoloģiju atjaunošanai un atdzimšanai, pret katru starptautiska nozieguma noliegšanas gadījumu ir jāvēršas pēc vienotiem standartiem,” teikts aģentūras BNS rīcībā esošajā vēstules kopijā.

“Publiska piedošana, noliegšana vai uzkrītoša totalitārisma noziegumu trivializēšana” ir krimināli jāsoda, nešķirojot, kāda režīma laikā šis noziegums pastrādāts, uzskata ārlietu ministri. Viņi piebilda, ka holokausta noliegšana jau tagad daudzās ES valstīs ir aizliegta, bet šādai attieksmei jābūt arī pret Padomju Savienības un tās sabiedroto pastrādātajiem noziegumiem.

Šī vēstule ir nosūtīta neilgi pirms tam, kad EK publiskos secinājumus par totalitārisma režīmu noziegumu novērtējumu un atbilstošu tiesisko instrumentu ieviešanu Eiropas Savienības (ES) līmenī. Vēstules iniciators ir Lietuvas ārlietu ministrs Audronis Ažubalis.

Gada sākumā Lietuva ar likumu aizliedza nacistu un komunistu režīmu noziegumu noliegšanu.



December 17, 2010 Posted by | genocīds, kara noziegumi, Krievija, PSRS, totalitārisms, Vēsture | 2 Comments

«Kad rakstu, tad esmu»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/persona/?doc=90673

Dzejniece ANDRA MANFELDE Rīgas dzelzceļa stacijas kafejnīcā savai trīs gadus vecajai meitiņai Annai nopērk sulu un trīs smalkmaizītes. Jāieturas ir, tālu ceļu no paša Tukuma mērojušas un vēl kāds gabals jābrauc līdz Kaspara Dimitera studijai Siguldā. Andra ierunās CD formātā savu grāmatu “Zemnīcas bērni”, kas nāca klajā vasaras vidū. Kad septembrī par šo darbu dzejniece saņēma Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu “Sudraba tintnīca”, sarunājāmies pirmo reizi. Gribas zināt, kā Andrai tagad klājas, ko jaunu sarakstījusi, ko domā.

– Septembra sarunā teicāt, ka dosieties uz Gotlandi, Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centru…

– Nedomāju, ka Visbijā būs tik skaisti! Dzīvoju mājā uz klints, lejā katedrāle, vēl zemāk – kalns un jūra. Sēdēju pie datora un pa logu redzēju, kā saule riet jūrā, kā aizslīd kuģi, kā debesīs pazūd lidmašīnas aste… Bieži aplūkoju katedrāli. Izstaigāju arī Fores salu, kur sava mūža pēdējos 40 gadus dzīvojis slavenais zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans. Man patika klaiņot pa klintīm, nezinu, kā tas varēja notikt, ka esmu redzējusi tik daudz!

Visbijas laikam Kaspars Dimiters man uztaisīja blogu http//andramanfelde.posterous.com, lai rakstu. Biju diezgan skeptiska – kā tā uzreiz var tīmeklī krāmēt iekšā? Bet tieši bloga esamība mani pamudināja domāt – tā, šodien taču arī kaut kas ir noticis! Trīs nedēļas un trīs dienas, kamēr biju Visbijā, man ik dienu bija ko teikt un rakstīt blogā, izņemot divas. Viendien bija uznākušas lielās skumjas, bet otrā rakstīju stāstu.

– Bet vairāk tomēr dzejoļus?

– Rakstīju dzejā un starpžanrā – līdzīgi kā grāmatā “Zemnīcas bērni”. Kādu dienu aizgāju uz katedrāli, paskatījos uz vitrāžām, aplūkoju veco altāri ar kokgrebumu. Tur attēlots resns, trīs gadus veca bērna lieluma eņģelis, kurš stāv pie Paradīzes vārtiem un nelaiž iekšā Ievu un Ādamu. Tas mani tā iedvesmoja, ka nolēmu nākamgad apkopot un izdot mazu kabatas formāta krājumiņu “Eņģeļtaures Gotlandes klintīs. Dzejas un esejas”. Tās eņģeļtaures ir puķes, kas pilnīgi neiespējami uzdīgst klintīs, lai gan tām vajadzīga trekna zeme. Bet tā klints ir mana dvēsele. Visbijas dabas vienreizējais, lielais skaistums, rudens skaistums… un es vienā brīdī tur uzplauku kā eņģeļtaure.

Atgriezusies mājās, domāju, ka blogu neturpināšu. Tomēr rakstu gan. Tā ir savāda pieredze. Kad Ojārs Vācietis uzrakstīja dzejoli, viņš zvanīja draugiem un nolasīja to, jo pirmajā brīdī gribas dalīties ar kādu. Tagad ir interneta laikmets un es tikko uzrakstīto līdzdalu blogā. Lai arī saprotu, ka varbūt pēc nedēļas, mēneša, gada domāšu, ka dzejolis nekur neder, bet tieši tajā brīdī ir izdevies pateikt tieši TĀ.

Otrs mans radošais nodoms ir izdot kompaktdiskā “Zemnīcas bērnus” – manas mammas, viņas brāļa un māsu atmiņu stāstījumu par pārdzīvoto Sibīrijā. Iztēlē kopā ar mammu stigu dubļos, ar viņas māsu skaļi raudāju par izlaistīto pienu, ar viņu brālīti pazudu kukurūzas laukā… Ceru, ka saņemšu atbalstu, lai disku laistu tautās. Vēlējos, lai tas iznāktu uz Ziemassvētkiem. Bet laiks iet ātrāk, nekā biju rēķinājusies, un tagad man šis darbs noteikti jāpadara līdz 25. martam – deportācijas upuru piemiņas dienai.

– Kā jums un mums visiem veiksies nākamgad?

– Kas gan ir veiksme? Grāmatu uzrakstīt ir labi, saņemt par to atzinības balvu vēl labāk. Bet kas ir svarīgākais? Lai tevi iedvesmo, lai vispār ir ko teikt, lai tu vari tajā visā dzīvot. Politiķiem ļoti populāri saukļi – nenoskumstiet, palieciet šeit, neaizbrauciet svešumā… Bet tas neskan no sirds. Rakstot “Zemnīcas bērnus”, daudz sapratu. Piemēram, tagad ir auksts laiks, bet mājās ir silti. Ko es ar bērnu darītu Sibīrijā, kad vienīgais izdzīvošanas jautājums – kā sagādāt malku un maizi? Ja uz dzīvi paraugās no šāda skatpunkta, daudzas problēmas atbirst. Novēlu katram sevi atrast, saglabāt, nepazaudēt. Ja tu esi stiprs, priecīgs un drošs, tad politiķi un pat vulkāni neko nespēs nodarīt.



December 17, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aicina komunistu režīmu noziegumu noliegšanu atzīt par krimināli sodāmu

Latvija un vēl piecas Centrālās un Austrumeiropas valstis otrdien aicinājušas Eiropas Komisiju (EK) atzīt par krimināli sodāmu komunistu režīmu noziegumu noliegšanu, tādējādi pievēršot lielāku uzmanību šo režīmu upuriem.

Latvijas, Lietuvas, Bulgārijas, Čehijas, Rumānijas un Ungārijas ārlietu ministru parakstītajā vēstulē ES tiesiskuma, pamattiesību un pilsonības komisārei Vivianai Redingai teikts, ka “taisnīguma principam ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visu totalitāro režīmu upuriem, kā arī atbilstoša visu starptautisko noziegumu novēršana”.

“Lai novērstu labvēlīgus apstākļus totalitārisma ideoloģiju atjaunošanai un atdzimšanai, pret katru starptautiska nozieguma noliegšanas gadījumu ir jāvēršas pēc vienotiem standartiem,” teikts aģentūras BNS rīcībā esošajā vēstules kopijā.

Šī vēstule ir nosūtīta, neilgi pirms EK publiskos secinājumus par totalitārisma režīmu noziegumu novērtējumu un atbilstošu tiesisko instrumentu ieviešanu Eiropas Savienības (ES) līmenī, aģentūru BNS informēja Lietuvas Ārlietu ministrijā.

Šīs vēstules ierosinātājs ir Lietuvas ārlietu ministrs Audronis Ažubalis. Viņš aģentūrai BNS paskaidroja, ka daļā Eiropas joprojām nav izpratnes par komunistu režīma laikā pastrādātajiem noziegumiem.

“Visi zina par nacisma noziegumiem, bet totalitārā komunistu režīma noziegumi ir zināmi tikai daļai Eiropas,” uzsver Ažubalis.

“Publiska piedošana, noliegšana vai uzkrītoša totalitārisma noziegumu trivializēšana” ir krimināli jāsoda, nešķirojot, kāda režīma laikā šis noziegums pastrādāts, uzskata ārlietu ministri, piebilstot, ka holokausta noliegšana jau tagad daudzās ES valstīs ir aizliegta, bet šādai attieksmei jābūt arī pret Padomju Savienības un tās sabiedroto pastrādātajiem noziegumiem.

“Eiropas Komisijai ir jānovērtē jauno ES dalībvalstu jutīgums [šajā jautājumā],” uzskata Lietuvas ārlietu ministrs, piebilstot, ka vēstule ir modinātājzvans EK, kas pašlaik izstrādā ziņojumu par komunistu režīmiem.

Gada sākumā Lietuva ar likumu aizliedza nacistu un komunistu režīmu noziegumu noliegšanu.

BNS

December 14, 2010 Posted by | nāves nometnes, represijas, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

1953. gadā Vorkutas nometnē

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=90524

Jau nezin kuro diennakti ārā plosās sniega vētra “purga”. Sliktās redzamības un aizputināto ceļu dēļ mūs, ieslodzītos, apsardze nedzen uz darba vietām pilsētā. Esam ieslodzīti barakās. Pārrauti elektrības vadi, izkurinātas pēdējās ogles. Arī atnest ēdienu no ēdnīcas nevaram. Esam ieputināti, un durvis no ārpuses aizslēgtas.

Pa visu plašo baraku vidū vairāk kvēp nekā deg sarkanīga ploška. Pārējais viss grimst tumsā. Salst! Esam saģērbuši visu iespējamo, pat sasegušies segām, kam tādas vēl saglabājušās. Ja varētu redzēt, tad no mūsu mutēm izelpojot gaisā celtos gaiši garaiņi, kas, tūlīt sasalstot, kā smalks sniegs birst pār mums. Esam kā smalku pelnu apbiruši, bet tie saldē pirkstus, ja aizskar. Gandrīz nekūst, pirksti pārsaluši.

Nedaudzie latvieši, kopā sasēdušies, cieši saspiedušies, cenšas sasildīties. Spriežam, kāda šodien varētu būt diena, ja ir diena, galvenais, kāds datums. Tā kā vajadzētu būt Ziemassvētku vakaram, kāds ieminas, vai kaut kur līdzās. Un ja nu tiešām mēs svinētu, kāds ieminas? Tikai, lūdzu, ne vārda par ēšanu, no tumsas atskan kāds aizsmacis čuksts.

Ilgāku laiku klusums, ko pārtrauc nemitīga klepošana. Beidzot kāds sadūšojas un iesāk runāt par Dieva bērniņu, kas dzimis, lai nestu pasaulē prieku un saticību. Cik neīsti liekas šie vārdi, un, to apjautis, runātājs pieklust. Nodziedāsim kādu Ziemassvētku dziesmu, kāds ieminas. Voldis iesāk “Jūs, bērniņi, nāciet…”. Klusām piebiedrojas vēl kāda un vēl kāda balss, bet tās ir tik čerkstošas, aizsmakušas, neradušas dziedāt. Dziesmu pārtrauc ilga klepošana. Pēc pirmā panta dziesma apraujas. Neatceramies vārdus, jau tik daudzus gadus nedzirdētus. Iestājas klusums. To pēkšņi pārtrauc spēcīga balss ar dziesmu “Klusa nakts”. Savādi, ārā aiz sienām vārās dabas raganu katls, te pūš un elš, te iegaudojas, te vaid. Bet tālāk vārdi “Svēta nakts…” it kā visu pieklusina, apslāpē. Pat mūžīgie klepotāji iespiežas dziļāk skrandās, lai netraucētu skanēt dziesmai.

Dziedātājs ir mūsu barakas dieninieks, un tās, ko saucām par kājām, viņam velkas līdzi, pārvietojoties uz kruķiem, kā nevajadzīgas. Pirms dažiem gadiem šurp atbrauca jauns spēcīgs cilvēks, vēl nenovārdzināts. Viņam bija spēks veikt jebkuru darbu. Te nelaime – ielūza bedrē, kas bija pilna ar ūdeni. Apkārtējie izglāba, bet kur apžāvēties nebija, kaut turpat blakām dega varens ugunskurs. Pie tā sildījās lēģera “varenie”, zagļi, tur netuvojies, ja vēlies izdzīvot. Lielajā salā drēbes sasala, un, pēc darba pārnākot barakā, viņš vairs nebija spējīgs aiziet uz ēdnīcu. Iekrita gultā, sasedzām ar visu, ko spējām atrast. Kārlis dega kā ugunīs, bet durvis atslēgs tikai no rīta. Mums atkal darbā, viņš palika. Vakarā atgriežoties, viņa nebija, aizvests uz sanitāro daļu, no tās reti kurš atgriezās. Kārlis atgriezās, bet kāju, kas tā mācēja dejot, vairs nebija, to vietā piekari. Pa visiem še kopā pavadītiem gadiem viņš nekad nebija dziedājis. Lielais Kārlis dziedāja un tad skanēja “Ave Marija”. Liekas, nekad tik izjustu dziedājumu nebiju dzirdējis un vēl joprojām, šo melodiju dzirdot, es salīdzinu ar Kārli – nevienam neskan tik izjusti, aizraujoši kā toreiz nekurinātā barakā tālu aiz polārā loka. Lielais Kārlis bija beidzis, un barakā iestājies klusums, kuru netraucēja pat ārā trakojošais negaiss. Mēs bijām dziesmas varā. Pilnīgs Svētvakara klusums.

Kaut kur no tumsas tuvojās šļūcoši soļi, šaurajā ejā pie Kārļa pieslīdēja kāds driskās satuntuļojies stāvs un Kārlim lielajā plaukstā kaut ko ielika, aizspieda pirkstus un izgaisa tumsā. Kad Kārlis pavēra pirkstus, plaukstā bija ielikts neliels egles zariņš. Mēs visi liecāmies tuvāk un vārajā iesārtajā gaismā centāmies to saskatīt. Tikai dažas skujiņas, bet vietā, kur egles neauga, kur vēstules nepienāca, bija uzradies egles zars un kā tas smaržoja! Liekas, neviena bērnības egle tā nebija smaržojusi, tā priecējusi. Kārlis kā apburts skatījās tajā, un mēs redzējām viņu smaidām. Cilvēks, kas tik daudz zaudējis, vēl spēja smaidīt! Tas bija vienreizēji. Ne vārda neteikuši, izklīdām, ierakāmies savās guļvietās, savos kankaros un domās aizslīdējām tālu prom no šīs pasaules malas, no mūžīgā sniega un ledus valstības pie savējiem Dzimtenē.

Tā arī neuzzinājām, kas zariņu atnesa. Varbūt tas bija pats Dievs?!

Guntars



December 14, 2010 Posted by | gulags, REPRESĒTIE | Leave a comment

Taiga svētsvinīgi klusēja

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=90451

Toreiz, 1952. gadā, Ziemassvētkus sagaidīju Sibīrijas taigā, sagatavojot kokmateriālus. Dienas ritēja smagā darbā – drūmas un vienmuļas. Visu laiku pieturējās sals no –40 oC līdz pat –50 oC. Strādājām ne jau ar modernu tehniku, bet vilkām parastu 2,2 metrus garu zāģi. Mana pāriniece bija strādājusi meža darbos, bet man tie bija jāapgūst. Viegli nebija. Tuvojās Ziemassvētki. Nebija ne svecīšu, ne piparkūku, nekādas iespējas svētkus nosvinēt.

Krieviem tie bija divas nedēļas vēlāk, bet tos tāpat nesvētīja, jo pār zemi valdīja cita ideoloģija. Abas ar Valdu nospriedām, ka svētkos paslinkosim, pasēdēsim pie ugunskura garāku pusdienas laiku, tie tad arī būs mūsu svētki.

24. decembra rīts bija ļoti auksts. Kā parasti pulksten sešos devāmies uz cirsmu, pa ceļam baļķu vedēji mūs turp aizvizināja. Cirsmā aizdedzinājām iepriekšējā vakarā sakrauto zaru kaudzi un sākām darbu. Darbs ritēja raiti. Īsā ziemas diena pamazām sāka krēslot. Pa mijkrēsli nozāģējām vēl vienu ciedru, kura tilpums varēja būt 2,5 – 3 m3 koksnes (dienas norma 15 m3). Kad nozāģējām pirmo baļķi, ugunskura gaismā ieraudzījām, ka tas ir marmora ciedrs (koksne veido skaistu marmora rakstu), kas skaitījās brāķis. Mūsu darbs bija velts, brāķa koks bija jānomizo, jo palika trūdēšanai, bet par šāda koka apstrādi algu nemaksāja. Citi strādnieki blakus cirsmās darbu jau beidza un devās uz baraku, bet mēs ugunskura gaismā mizojām ciedru. Cītīgi strādājot, nejutām laika ritumu. Taigā visi trokšņi bija norimuši, tikai mūsu cirvji klaudzēja pret sasalušo koku.

Darbā aizrāvušās, nemanījām, ka taigu sāk izgaismot mēness. Pabeidzām darbu. Sarušinājām ugunskuru, uz gailošām oglēm uzmestās skujas smaržoja kā svētku vīraks. Taiga svētsvinīgi klusēja. Zilganajā mēnessgaismā ciedru un dižegļu skujās mirdzēja retas sniegpārslas. Cirsmai blakus bija neliels sniegots klajums, kurš vizēja vienos sniega briljantos.

Sals, klusums, zilā mēnessgaisma, gailošās ogles ugunskurā un Valdas klusi dziedātā “Klusa nakts, svēta nakts…” darīja šo mirkli skaistu un neaizmirstamu – tas gaismojas cauri visam mūža gājumam.

Vēl brīdi stāvējām, ieklausoties svētsvinīgajā klusumā.

Likās, ka klusums dīvaini čukst. Varbūt tas bija sniegs un sals? Varbūt mēs bijām nozāģējušas leģendām apvīto skanošo ciedru? Varbūt pirms daudziem gadu simteņiem šajā stundā piedzima Jēzus?

Barakā atgriezāmies vienpadsmitajā vakara stundā. Klusi ieslīdējām pārapdzīvotajā telpā pie savām guļamlāvām. Nogurušas, bet piepildītas ar Ziemassvētku kluso un silto gaismu.

Lai visiem gaiši un silti Ziemassvētki un veiksmīgs 2011. gads!

Veronika “Oškalnos”

December 11, 2010 Posted by | REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

Latvijai trūkst internacionālas taures

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=90285

ASV dzīvojošajam vēstures profesoram Andrievam Ezergailim – 80

Latvijas 20. gadsimta notikumu pētnieka Andrieva Ezergaiļa vārds vēstures interesentu aprindās komentārus neprasa. Šodien, 10. decembrī, ASV dzīvojošais Itakas koledžas vēstures profesors atskatās uz 80 mūža gadiem. Apaļajā jubilejā vēsturniekam sveicienus sūta arī ”Latvijas Avīze”.

Profesors Ezergailis savos rakstos jo bieži izcēlies ar nesaudzīgiem, toties domāšanu stimulējošiem spriedumiem. Bijuši laiki, kad godīgās attieksmes dēļ kritikas ugunis pret profesoru vērsušās no visām pusēm, arī no latviešu sabiedrības. ”Nodarbojoties ar vēsturi, iekritu robā, kuru sākumā neapzinājos un arī nebūtu sapratis. Tas ir nodarbības lauks, kas tā kā boksera maiss katram sitienam ar piedevām dod pretim,” spriež vēsturnieks. Saistībā ar apaļo jubileju Ezergaiļa kungs laipni piekrita sniegt neklātienes interviju, atbildot uz ”Latvijas Avīzes” žurnālistu Voldemāra Krustiņa un Viestura Sprūdes jautājumiem.

– Latvijā un Krievijā šobrīd nereti piemin Vasīlija Kononova prāvu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Krievija par katru cenu cenšas panākt, lai Latgales civiliedzīvotāju nogalināšanā vainojamais bijušais padomju partizāns tiktu attaisnots.

A. Ezergailis: – Kononova lieta ir saistīta ar krievu emocijām un Krievijas imperiālistisko neirozi. Latvijas nelaime – ja pārdomā, varbūt arī laime – ir bijusi dzīvot impēriju krustceļos. Nelaime tā ir tādēļ, ka tas nozīmē nemitīgu cīņu pret daždažādiem meliem, apšaubāmām vēstures teorijām un antikvāriem ”pasaules kārtības” uzskatiem. Bet laime ir tā, ka šīs runas lielākoties ir absurdas, tātad atspēkojamas. Vajadzīga vien bezgala pacietība. Domāju, Latvijas vēsturnieki, divdesmit brīvības gados savu darbu ir veikuši – izrāvuši to no imperiālistu zobiem. Vienīgi Latvijas vēstures nezinātāji vai ļaudis ar šķību aci turpina runāt par ”baltiem plankumiem”.

Latvijas nelaime ir, ka tai trūkst internacionālas taures, aģentūras, varbūt Tālavas taurētāja, kas nemitīgi Eiropā un pasaulē aizstāvētu Latvijas patiesību. Krievija, lai aizstāvētu savas intereses un izplatītu indi par saviem kaimiņiem, izveicīgi izmanto diplomātiskos kadrus. Latvijas diplomātiem šinī frontē kaut kas buksē.

Ne bez ironijas jāsaka: ir labi, ka Krievija nav spējusi atkratīties no imperiālistiskās un staļiniskās bagāžas. Tas Kremli piezemina pie buršanās ap viņu pagātnes ilūzijām. Vēsture vārda īstā nozīmē kā izziņa par pagātnes patiesību imperiālistiskās zemēs ir neiespējama. Objektīvam impērijas vēsturniekam būtu jābūt tādam, kas var skriet gan ar suņiem, gan ar zaķiem, vienlaikus aizstāvēt verga un verdzinātāja viedokļus. Iekšējās sabiedriskās, intelektuālās, cilvēciskās un kulturālās pretešķības spiež imperiālistisko zemju vēsturniekiem agrāk vai vēlāk sākt melošanu par tautām un ļaudīm, kas dzīvo viņu zemēs vai kalpībā. Arī Amerikas vēstures stāstījumi šinī ziņā nav bez problēmām. Jāsaka, nevienu pēcpadomju latviešu vēsturnieku pie melošanas neesmu noķēris.

Cik par Kononova prāvu zinu, tā bija godīgi tiesāta, par to neviens pasaules jurists neko sliktu nav varējis pateikt. Krievi tomēr to prāvu izjuta graujoši, jo viņi uz to skatījās no savas īpatnēji mītiskas, ne – juridiskās perspektīvas. Viņi nav varējuši izprast Otro pasaules karu kā traģisku notikumu savai valstij un tautai. Vēl ļaunāk, viņi nav sapratuši, ka pie šīs traģēdijas lielā mērā bija vainojams Staļins, gan karu iesākot, gan iejaucoties kara taktikā. Krievi, šķiet, nezina, ka ārpus Krievijas mīts par karu kā varoņu epopeju, gudro Staļinu un varonīgo krievu tautu nav atradis apstiprinājumu.

– Droši vien lasījāt novembrī ”The New York Times” publicēto 2006. gada ASV Tieslietu departamenta ziņojumu, kas runā par Hitlera laiku nacistu meklēšanas gaitu pasaulē. Tur pieminēta arī Latvija, bet latviešu politiķi raksturoti gandrīz kā nacistu sargātāji.

– Vispirms jāsaprot, kas par ”zvēru” tas ziņojums ir. Tas ir Īpašo izmeklēšanu biroja (OSI) iekšējs pārskats par darbību. OSI ir ar ASV Kongresa lēmumu radīta Tieslietu departamenta apakšnodaļa. Tās uzdevums ir uzsākt lietas, izmeklēt un tiesāt kara noziedzniekus ASV. Paškritiku no birokrātiskas organizācijas mēs sagaidīt nevaram. Tās tendence ir uzvelt savus trūkumus citiem. Kritiskās piezīmes par Latviju, man šķiet, ir nevajadzīgas un ne pilnīgi saprotamas, ja mērķētas uz brīvās Latvijas pārstāvjiem, jo Konrāda Kalēja lieta 90. gados taču bija Austrālijas rokās.

Lietās, kuras OSI sāka pret latviešiem, lielākoties tā cieta neveiksmi, un tādēļ saprotams, ka organizācijas pārstāvji varētu just pret Latviju rūgtumu ne tikai drusku. Vispilnīgāko sakāvi OSI cieta Viļa Hāznera lietā 1979. gadā. Ievērojiet, ka it kā objektīvais izziņas autors Hāzneru nepiemin ne ar pusvārdu. OSI tās pirmajā tiesu tūrē nebija spējusi iepazīties pat ar vācu okupācijas varas struktūru. Vēl ļaunāk – viņu galvenais ziņu avots bija Pauļa Ducmaņa sarakstītais, PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) finansētais pamflets ”Kas ir Daugavas Vanagi?”. OSI zināšanas uzlabojās, kad viņi darbā pieņēma latvieti Hermani Redinu, kurš bija pensionēts armijas pulkvedis. Starp citu, mēs ar Redinu Latvijas arhīvos savācām tuvu pie 2000 latviešu SD vīru vārdu. Neviens no viņiem neatradās Savienotajās Valstīs. Ar OSI man bijuši labi sakari, un viņi man, kad rakstīju savu pētījumu, daudz palīdzēja. Bet šī ziņojuma autors, šķiet, bijis Efraima Zurofa ietekmē.

– Savulaik publiski piesolījāt 10 000 ASV dolāru tam, kurš spēs pierādīt, ka ebreju iznīcināšana Latvijā 1941. gada vasarā notikusi vēl pirms vāciešu ienākšanas. Tāpat solījāties “apēst savu cepuri Doma laukumā”, ja izrādītos, ka padomju laikā visur rādītais foto par ebreju iznīcināšanu Biķernieku mežā patiešām būtu uzņemts šajā mežā, nevis kādā klajā laukā, kā redzams fotogrāfijā. Krievijā tikmēr baltiešus joprojām attēlo kā dedzīgākus ebreju slepkavotājus pat par vāciešiem.

– Mans piedāvājums joprojām ir spēkā. Arī no solījuma apēst cepuri neesmu atteicies. Tādas neorganizētas šaušanas starpvaru posmā, kad krievi bija ārā, bet vācieši vēl nebija ienākuši, nemaz nevarēja notikt. Nebija ne cilvēku, kas šautu, ne tādas noskaņas pret žīdiem, lai latvieši vai lietuvieši varētu uzsākt viņu šaušanu bez vāciešu organizējošās klātbūtnes un pavēles.

Es neko ne noliedzu, ne apstiprinu, tas ir vienkārši zināšanu jautājums. Uzskats, ka vietējie šauj žīdus, vispirms parādījās vāciešu propagandas aģentūras ziņojumos un filmās, kas tika rādītas Vācijas kinoteātros un Berlīnē mītošajiem žurnālistiem un diplomātiem. Nepārprotami, šīs ziņas aizplūda uz ārzemēm. Viens Hitlera antisemītiskās propagandas aspekts, atkārtots simtiem variācijās bija, ka visa pasaule ienīst ebrejus. Liela daļa ebreju, ja ne visi, šim Hitlera bļāvienam noticēja, neņemot vērā racionālos apstākļus, ka ebrejiem gan reliģijas, gan kultūras, gan komerciālo sakaru dēļ bija arī vispasaules draugi. Hitlera galvenajam sauklim, ka žīdi ir boļševiki un vainojami pie bērnu izvešanas uz Sibīriju, pat holokausta laikā ticēja varbūt tikai šaurās aprindās. No savas bērnības vides atceros vienu otru antisemītu, bet nevienu tādu, kas būtu ticējis, ka žīdi ir boļševiki.

Kad īsti Hitlera propaganda nonāca Maskavā, nezinu teikt. Tagad tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur to vēl aktīvi uzbungo. Krieviem vienmēr bijis kāds tumšais kakts, kur mudž visādas melnās vīzijas, domas, kuras racionālie Rietumi noraidījuši. Tagad, šķiet, tas tumšais kakts pārņēmis visu Kremli un lielu daļu tautas. Nesen kādā aptaujā ap 70% Krievijas iedzīvotāju domāja, ka latvieši ir viņu lielākie ienaidnieki. Ja būtu pie varas, es lūgtu kādu internacionāli tiesisku institūciju, lai jautājumu izmeklē.

– Nodarbošanās ar holokausta pētniecību gan ASV un pat šejienes latviešu sabiedrībā jums brīžiem sagādājusi neērtības…

– Atceros, mani sūtījuši gan uz Raudu mūri Jeruzalemē, gan uz Kremli Maskavā. Tagad tas viss man ir aizmirsies. Jāatceras, ka mana holokausta pētniecība norisinājās vienlaikus ar PSRS sabrukumu, kad arhīvi atvērās un radās jaunas iespējas. Toreiz tas viss likās daudz uztraucošāk nekā raizēties par draudiem un pārmetumiem. Arī stāsts, kā mani ”izkorķēja” no studentu korporācijas ”Tālavija”, detaļās aizmirsies, tāpat kā to cilvēku vārdi, kas tad vadīja emigrācijas globālo ”Tālaviju”. Toreiz kaut kāda korporeļu grupa ārpus un iekšpus korporācijas saņēmās mani uz 99 gadiem izraidīt no korporācijas dēļ mana raksta ”Jaunajā Gaitā”, kurā biju rakstījis, ka pie žīdu šaušanas aktīvs bija ne tikai ”Letonijas” biedrs Arājs, bet arī manas korporācijas ”Tālavija” biedrs jelgavnieks Vagulāns. Viegli tikt no manis vaļā viņiem nebija, jo beigās bija jāķeras pie nelikumībām. Korporācijas vadība man paziņoja, ka esmu izslēgts un lai sūtot atpakaļ krāsas, deķeli un ieročus. Bet, uzskatot lēmumu par nelikumīgu, vadībai neesmu atbildējis.

– Astoņdesmito gadu beigās iekļūt Latvijas arhīvos jums palīdzēja akadēmiķis Vilis Samsons. Starp citu, šis vīrs nesen atzīmēja 90 gadu jubileju. Latviešu sabiedrībā padomju pagātnes dēļ viņu uztver drīzāk negatīvi. Kādas ir jūsu atmiņas par sadarbību ar Samsonu?

– Tubrālības ar lielo Vili Samsonu nekad nesadzērām, tomēr no pirmās reizes, kad tikāmies, Samsons mani vienmēr apsedza ar tādu kā drošības seģeni. Ar rokas spiedienu viņš parasti arī kaut ko uzdāvināja – grāmatu, dokumentu vai padomu.

Tas bija 1988. gada augustā. Holokausta dokumentus meklējot, biju Rīgā. Tautas frontes karogi jau plīvoja. Neteikdams, kādēļ, Samsons mani solīja vest uz Misiņa bibliotēku. Samsons mani ieveda pirmā stāva koridorā, kur iepriekš nebiju bijis. Pēc pāris pagriezieniem atvēra durvis mazam kambarītim ar logu uz ielas pusi, piebāztu ar liela formāta sējumiem: ”Te ir tas, ko meklējat.” Atstāts viens, redzēju, ka Samsons mani ievedis kambarī, kur visus padomju okupācijas gadus VDK no tautas slēpa vācu okupācijas presi, centrālo un lokālo. Gadu vēlāk Samsons mani aizveda uz Slokas ielas arhīvu un sagādāja sēdvietu ārzemnieku istabā, kur pasūtījumus atnesa ārpus rindas.

Neticu, ka Latvijā Samsons ir aizmirsts. Drīzulis un Pelše, kas bijās kā no virskungiem, tā ārzemniekiem, ir aizmirsts. Neesmu vienīgais ārlatvietis, kuru Samsons uzņēma atvērtām rokām. Vai ciemiņus no austrumiem viņš būtu siltāk apstarojis, neticu. Atceros, ka pirmajā braucienā uz Latviju pēc mana referāta mēs šņabojām Kultūras sakaru komitejas telpās. Arvīda Griguļa un droši vien vairāku VDK pārstāvju klātbūtnē Samsons mani nosauca par ”patriotu”. ”Daudz baltu dieniņu…” lielajam Vilim novēl Nikolajs Balabkins, Ezergailis un no aizsaules Edgars Andersons. Pieminu tikai trīs klaidiniekus, kuri man par Samsona draudzību stāstījuši.

– Ja palūkojaties atpakaļ, vai bija vērts nodarboties ar vēsturi? Kāds varbūt teiktu, ka Amerikā prātīgāk taisīt naudu?

– Vēsturē krustojas visas humanitārās zinātnes: politika, ētika, estētika, retorika, filozofija… Viss atkarīgs no pētnieka paša, tā, kā vēsturnieks sevi un savu darbu noskaņo: sit bungas, pūš ragā vai spēlē uz stīgām. Tādā nozīmē, darbojoties ar vēsturi, cilvēks var nonākt pie būtības saknēm, kas varbūt nemaz nav tik atšķirīgas no dzejnieku samedītām epifānijām. Vai vēsturnieks spēj ietekmēt cilvēces attīstības gaitu, ir neatbildams jautājums. Bet, pat ja iluzors, tomēr ir viens no vēsturnieka vilinājumiem.

– Pirms pieciem gadiem vēl pieļāvāt, ka varētu reiz atgriezties Latvijā. Kā ar šiem plāniem?

– Nekādu atgriešanās plānu man nav. Liekas, meitai būs jāizgudro, ko ar maniem pelniem darīt. Pēdējos gados vairāk esmu nodarbojies ar manas sievas Intas Miškes atgriešanos dzimtenē (ASV Kornellas universitātes vācu literatūras profesore Inta Ezergaile, dzim. Miške, aizsaulē aizgāja 2005. gada 1. janvārī. – Aut.) nekā savējo. Nodarbojos ar atstāto dienasgrāmatu pārliešanu viņas dzīves biogrāfijā. Tur būs vairāk psihiloģijas nekā vēstures: stāsts par emigrantu traumu.



December 9, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Represētie «okupanti» – karavergi

Arturs Mauriņš.  http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=90203

Piekrītot teiktajam B. Bāra rakstā “Darbavergi un karavergi. Pagātne jāvērtē neliekuļojot” (“LA”, 3. dec.), vēlos pastāstīt par vienu Otrā pasaules kara epizodi. Pēc sarkanās armijas ienākšanas Latgalē un Vidzemē 1944. gada jūlijā – augustā visus vācu armijā nemobilizētos astoņpadsmitgadniekus un vecāka gadagājuma vīrus vardarbīgi savāca citā okupācijas armijā. Sekoja trīs mēnešus ilga dresēšana Višņijvoločekas klosterī. Oktobrī tur bija ap 15 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, tiem bija jākļūst par 130. korpusa trešo divīziju. Taču asiņainās smagās kaujas Kurzemē prasīja lielus zaudējumus. No trešās latviešu divīzijas formēšanas atteicās un steigā apmācītos karavergus nosūtīja divu esošo divīziju papildināšanai. Kārtējā “lielgabalu gaļas” porcija svešu varu lielajā karā…

Jāpiekrīt Bruno Bāram, ka īstie Latvijas brīvības cīnītāji bija tie, kurus atceramies Lāčplēša dienā. Vēl arī ģenerāļa Kureļa grupējuma kapteiņa Rubeņa bataljons, kas nepakļāvās Jekelna pavēlei atbruņoties un Ventspils Stiklu mežos varonīgi cīnījās pret okupantu karaspēku.



December 7, 2010 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Virsraksti, kuri neparādīsies

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=90123

Pārlūkojot ziņas no Latvijas sakarā ar Valsts prezidenta Zatlera gaidāmo vizīti Krievijā un lasot par parakstīšanai gatavotajiem iespējamajiem līgumiem, neatradu kādu, kuram šajā uzskaitījumā vajadzēja būt. Šis līgums varētu saukties “Par kultūrvērtību un arhīvu atdošanu”.

Represēto pilsoņu dokumentu tēma jau krietni ilgi figurējusi abu valstu starpvaldību komisijas “darba kārtībā”. Respektīvi, Latvijas puse lūdz represēto lietas vai šo lietu apstiprinātas kopijas, bet, kā pagājušā gada vasarā, saņem vien Krievijas Federālā drošības dienesta informatīvās izziņas jeb “spravkas”, ka lietas par tādu un tādu personu arhīvā atrodas vai neatrodas. Tādējādi zināms, ka minētajā arhīvā glabājas dokumenti par Kārli Ulmani, Marģeru Skujenieku, Ludvigu Sēju un vēl citiem valstsvīriem un diplomātiem. Piekļuve šai informācijai tiek aizšķērsota ar Krievijas tiesību aktiem. Bet ir arī dokumenti, kuru piederība Latvijai nav apšaubāma. Piemēram, Ārlietu ministrijas arhīvu fondi, kurus 1940. gadā izveda uz PSRS, kas būtībā uzskatāms par nacionālo vērtību izlaupīšanu. Vēlāk viena jeb “nekaitīgākā” daļa nonāca atpakaļ Latvijas Valsts vēstures arhīvā, taču, strādājot ar šiem materiāliem, var pamanīt kādu likumsakarību – jo vairāk dokumentu hronoloģiskā secība tuvojas 1940. gadam, jo to kļūst mazāk…

Tāpēc attiecīgas jomas juristu (arī kāda pieredzējuša no “vecās Eiropas”) un arhīva speciālistu lielākā iesaistīšanās, šķiet, būtu noderīgāka par kārtējo vēsturnieku komisiju, ja vien tā nerisina dokumentu pieejamības un atgūšanas problēmas. Bet šī komisija, cik noprotams no Rīgas pils sacītā, esot iecerēta, “lai tuvinātos izpratnē par grūtajiem 20. gadsimta vēstures jautājumiem”. Kaut gan – kāda vēl “izpratne”, izņemot jau esošo, varētu rasties attiecībā uz Molotova–Ribentropa paktu un PSRS–Vācijas līgumu “par draudzību un robežām”, kas bija visa pamatā, nosakot Austrumeiropas sadalīšanu un okupāciju. Nevajadzētu uz vēsturniekiem novelt to, kas jādara pašai valsts varai, kurai jāpieņem politisks lēmums. Tuvākais piemērs – Maskavas nesen izteiktā oficiālā nostāja Katiņas lietas sakarā. Tam bija vajadzīga ne jau komisija, kas no jauna izgudro riteni, bet Polijas principialitāte un Krievijas politiskā griba. Jā, arī šā brīža konjunktūras apsvērumi.

Krievijā gan vienmēr bijuši cilvēki, un pirmkārt no organizācijas “Memoriāls”, kuri ir apzinājuši staļinisko represiju upurus, tajā skaitā latviešus, aiz idejiskas pārliecības, maksājot visnotaļ augstu cenu. Cerams, uz Maskavu beidzot veiksmīgi aizdabūtais Zatlera kungs atradīs iespēju pateikt Latvijas vārdā paldies. (Nevajadzētu jau nu baidīties, jo ar “Memoriālu” ir tikušies vairāki demokrātisko valstu vadītāji, kuriem patiesībā bijis krietni mazāk iemeslu to darīt.) Tas būtu pat svarīgāk nekā parakstīt līgumu par izvairīšanos no dubultās nodokļu aplikšanas. Pretējā gadījumā vēl varētu padomāt, ka mūsu varas pārstāvji pieturas pie tādas kā dubultpolitikas vai pat dubultmorāles.

Pēc tādas arī drusku izskatās Latvijas vēlme “apskatīt” totalitārisma sekas “attiecīgā veidā”, kā piesardzīgi formulējis Rīgas pils kancelejas vadītājs Rinkēviča kungs, kurš “negribētu, lai parādītos virsraksti, ka “Zatlera vizīte nenotika vēstures dēļ” vai citu iemeslu dēļ”. Die’s pasarg, taču uztraukums ir pilnīgi nevietā. Īpaši zinot, un tas jau stipri savlaicīgi ir ticis pieteikts, ka šoreiz “grūtā” vēsture, kurā tomēr vairāk vai mazāk sakņojas visa mūsu šodienas realitāte, nebūs “centrālais jautājums”. Bet vai tad kādreiz ir bijis un vai vispār būs?

December 6, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: