Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Likteņdārzs – piemiņas, mierinājuma un apskaidrības vieta

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/tema/?doc=89878

Iespējams, ka Dievs, pasaulē radot tieši šo salu Daugavas vidū, to bija iecerējis latviešu vienošanai un stiprināšanai 21. gadsimtā. Labāku vietu Likteņdārzam nemaz nevar iedomāties – tā pirms pieciem gadiem nosprieda arī Vilis Vītols, sekmīgs uzņēmējs un dāsns mecenāts. Sadarbībā ar Kokneses pašvaldību un domubiedriem nodibināja bezpeļņas sabiedrisko organizāciju “Kokneses fonds” un ziedoja teju pusmiljonu latu, lai īstenotu cēlu nodomu. Šajā dārzā godinās 600 000 iedzīvotāju, kas zuduši Latvijai 20. gadsimtā. Gājuši bojā, represēti, bijuši spiesti pamest Latviju, kā arī vēlāk cietuši savu uzskatu vai radurakstu dēļ.

Projekts top par ziedojumiem, lai mēs visi kopā radītu unikālu vietu, kur gan apzinātos un godātu tautas pagātni, gan smeltos spēku un latvisko pašapziņu.

Valda Auziņa, “Kokneses fonda” valdes priekšsēdētāja: – Kā Latvijas iepriekšējās paaudzes aiz sevis atstāja Brīvības pieminekli, tā mēs šajā gadsimtā gribam atstāt Likteņdārzu. Ar koku stādījumiem katra zudušā vai cietušā tuvinieka piemiņai, ar amfiteātri, piemiņas namu, kurā paredzēts eksponēt visu to cilvēku vārdus, ko Latvija zaudēja 20. gadsimtā.

Kad Likteņdārzs būs gatavs?

Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai 22 hektāru lielā sala Koknesē patiešām kļūtu par Likteņdārzu mūsu apziņā un dzīvē?

Māra Zālīte, dzejniece un dramaturģe, viena no “Kokneses fonda” dibinātājām:

– Bērnu iemīļo, viņam augot. Tāpat ar šo vietu – Likteņdārzu. Spējā iemīlēt svarīgi, vai pats tur līdzdarbojies. Ja pie tevis pieved trīsdesmitgadīgu, “gatavu” bērnu, ko pats neesi audzinājis, un saka – mīli viņu! – nezinu, kā būs. Bet Likteņdārzu jau veidojuši 10 000 cilvēku, sākot ar bērniem, kas sēj zīles un gaida ozoliņus izaugam, ko dēstīt dārzā… Ja redz, kā tas top, ja pats piedalās, vai nu stādot kokus, vai atvedot pelēku laukakmeni, vai ziedojot naudu, rodas līdzdalības prieks. Likteņdārza dzīvība atkarīga no mūsu gribas un jūtām. Es ceru un domāju (domām vien liels spēks), ka uz Latvijas valsts 100 gadiem dārzs jau būs ieguvis savas skaistās formas un ka tas kalpos par iecerēto piemiņas, mierinājuma, apskaidrības vietu. Man šķiet, ka Likteņdārzs var izvērsties arī par starptautiski interesantu objektu, kas piesaistītu pasaules sabiedrību mūsu vēsturei, kultūrai un šodienai. Pasaules tautas Likteņdārzā varētu iegūt lielāku sapratni ne tikai par mūsu zemi, tautu, bet arī par mūsu estētisko izjūtu, ainavu. Bet galvenais esam mēs paši, mūsu apziņa – lūk, visi kopā esam izveidojuši šo dārzu! Likteņdārzā taps mūsdienīga moderna ēka ar visjaunākajām tehnoloģijām, kur latviešu piemiņa tiks saglabāta elektroniskā datu bāzē. Ir svarīgi katru no zudušajām dvēselēm atrast un pieminēt, lai arī cik ilgus gadus tas prasītu. Akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš arī ir “Kokneses fonda” dibinātāju lokā, minēja, ka somi četrdesmit gadus meklējuši savu varonīgo tautiešu, kuri pretojās padomju okupācijai, vārdus un uzvārdus. Arī mums jārīkojas tāpat. Katram ir kāds radinieks, kura vārda nav nevienā datu bāzē. Likteņdārza topošās daudzfunkcionālās celtnes interneta istabā ikviens varētu, piemēram, savam vectēvam atvērt lapu, salikt fotogrāfijas… Caur šo lapu arī citi spēs iegūt informāciju. Līdz ar to Likteņdārzs būs arī virtuāla dzimtas pulcēšanās vieta.

Ābelīte, nevis sakura

2008. gada 23. aprīlī, Jurģu dienā, ar ābelīšu aleju tiek atklāts Likteņdārzs. Izcilais japāņu ainavu arhitekts Sjunmjo Masuno, pēc kura projekta top Likteņdārzs, gan bija iecerējis stādīt ķiršus. Bet Māra Zālīte pārliecinājusi, ka latviešu dvēselei tuvākas ir ābeles. Un tapusi ābeļu aleja. Pati dzejniece augļu kociņu iestādījusi sava vectēva Hugo Jūlija Kalnaķivuļa piemiņai. – Viņš tika nomocīts Vjatlagas gulaga nometnē 37 gadu vecumā 1942. gadā. Bet mēs, ģimene, par to uzzinājām tikai 1989. gadā, – stāsta dzejniece.

Viesturs Cīrulis, “Kokneses fonda” dibinātājs un padomes priekšsēdētāja vietnieks, Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājs, ābelīti stādījis savam tēvam Arvīdam, kas nomira izsūtījumā Vjatkas nometnē 1942. gada aprīlī.

Gundars Āboliņš, JRT aktieris, ābelīti veltījis “Maijiņai Noriļskā”. – Maija ir mana tēta māsīca. Ābelīti iestādīju viņas piemiņai. Esmu piedalījies arī talkās Likteņdārzā. Manuprāt, tas ir labi, ka dārzs ilgi top. Tieši laikā ir jēga, lai Likteņdārzs pastāvētu laikā. Nevis gatavs un punkts, – domā aktieris.

Herta Līvija Astra, Gunāra Astras atraitne, ābeli veltījusi Gunāram Astram, Gunāram Rodem. Rakstniece Marina Kosteņecka – tēvam Grigorijam Kosteņeckim. “Latvijas Avīzes” žurnāliste Dace Kokarēviča – vectēvam Prof. Dr. jur. Kārlim Dišleram. Gvido Zvaigznes, 1991. gada barikāžu dalībnieka, piemiņai ābeli iestādījusi mamma Ilona, sieva Daiga, bērni Krišjānis un Una. Klimoviču ģimenes ābele – “Svešumā bez tiesas nobendētajam…”, Ingmāra Līdakas – “Tai zemei, kas palika bez saimnieka”.

Piedalāmies!

Katrs var palīdzēt Likteņdārza tapšanā, turklāt vairākos veidos.

Pārskaitot naudu uz fonda norēķinu kontu vai veicot pārskaitījumu ar maksājumu karti projekta mājas lapā http://www.likteņdarzs.lv, vai piezvanot pa Likteņdārza pastāvīgo ziedojumu tālruni 90006787 un ziedojot 1 LVL tā izveidei. Iegādājoties Likteņdārza ziedojumu zīmes 5, 10, 20 un 100 latu vērtībā. Visvaldis Dzenis (89), kurš dzīvo ASV, ziedojis 1000 latu par ziedojumu zīmēm. Viņa tēvs bijis izsūtīts uz Sibīriju. Kopā ar sava brālēna dēlu Gunāru Dzeni Latvijā nodibinājis veiksmīgu rūpnīcu “Kokpārstrāde 98”. Gunārs Dzenis piekrīt, ka Likteņdārzs ir laba piemiņas vieta arī viņa vecākiem, kurus kā krietnus zemniekus no Ilūkstes apriņķa izsūtīja uz Sibīriju.

Likteņdārza amfiteātra pelēkā akmens krāvumam var atvest savu tumši pelēko laukakmeni (tam jābūt apaļam, 20 – 30 cm diametrā).

Var piedalīties talkā vai iestādīt koku. Par koka stādīšanu fonds lūdz ziedojumu 50 latu apmērā. Koku stādus Likteņdārzam gādā AS “Latvijas valsts meži”. Līdz šā gada 31. oktobrim ir iestādīti 520 kociņi. Ar kārtas numuru 517. Ērgļu vidusskolas 2. un 4. klases skolēni un viņu vecāki ir iestādījuši parasto priedi ar veltījumu “Par pagātni un gaišu nākotni mums katram un mūsu valstij”.

Jaunas tradīcijas

Rauls Vēliņš, SIA “Roche Latvija” direktors, savu dzimšanas dienu svinējis Likteņdārzā.

– Tuvojās dzimšana diena, un domāju – apnicis svētkos tikai sēdēt pie galda un ēst! Varētu dzimšanas dienas viesus uzlūgt uz lapu talku Likteņdārzā, lai viņi man dāvina sagrābto lapu maisus. Bija milzīga atsaucība, ieradās četrdesmit ciemiņu. Pēc tam vairāki viesi arī savas dzimšanas dienas vēlējās pavadīt talkā Likteņdārzā un jautāja, vai man neesot nekas pretim, ka patapinot manu ideju? Protams, ka ne – tas taču būtu brīnišķīgi! Likteņdārzā mani pārsteidza, cik daudz jau ir izdarīts un ka Vilis Vītols tautas lietā ir ieguldījis pusmiljonu latu.

***

• Likteņdārzs top pēc izcilā Japānas ainavu arhitekta Sjunmjo Masuno projekta. Viņa darbs 2006. gadā “Kokneses fonda” rīkotā starptautiskā konkursā atzīts par labāko.

• Projekta realizācija ir sadalīta desmit apakšprojektos, un to paredzēts pabeigt līdz Latvijas 100 gadu jubilejai 2018. gadā.

• Pirmie darbi uz salas sākti 2008. gadā. Projekta idejas autors Vilis Vītols un Marta Vītola fondā ir ieguldījuši 450 000 latu, un visi sākuma darbi dārzā ir veikti par fonda dibinātāju ieguldītajiem līdzekļiem.

• 2008. gadā top Likteņdārza pirmā kārta: ceļš uz dārza centrālo daļu – amfiteātri – un ābelīšu aleja.

• 2009. gada 18. martā Likteņdārza aizbildnis Valsts prezidents Valdis Zatlers, iegādājoties pirmo Likteņdārza ziedojumu zīmi, atklāj Likteņdārza ziedojumu akciju. Top perimetrālais ceļš līdz šķembu stadijai, tiek izstrādāti daudzfunkcionālās sabiedriskās ēkas, saimniecības ēkas, dārza apgaismojuma un elektroapgādes tehniskie projekti, izkopta meža daļa. Notiek trīs lielākas talkas, LTV pirmā ziedojumu akcija “Top Latvijas Likteņdārzs”.

• 2010. gadā paveikti amfiteātra zemes darbi, uzbūvēta pagaidu informācijas ēka, meža daļā izveidotas gājēju takas, salai pievilkta elektrība, uzbērts Mazais kalns, uz kura paredzēta piemiņas nama būvniecība, notikusi Lielā talka, LTV otrā ziedojumu akcija “Top Latvijas Likteņdārzs”.

• 2011. gadā, ja netrūks naudas, iecerēts turpināt amfiteātra būvniecību, veidot Mazo kalnu, laivu piestātni, būvēt piemiņas namu, izgatavot informatīvās norādes, sēdmēbeles, atkritumu urnas. Labiekārtot piecas ainavu arhitektu izstrādātās zonas, turpināt stādīt kokus.

• 2010. gadā Likteņdārzu apmeklējuši vairāk nekā 10 000 cilvēku no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Austrālijas, Kanādas, ASV, Lielbritānijas, Brazīlijas, Japānas, Somijas u. c.

• Sezonas laikā katru mēnesi Likteņdārzu apmeklē ap 40 grupu – ekskursijās, stādot kokus, arī talkās.

December 3, 2010 Posted by | piemiņas vietas | 1 Comment

Lielinieku upurus pieminot

Heinrihs Strods, profesors.

5. decembrī – pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena

“Bezkonfliktu vēstures skaidrošana” – par šādu tematu 2010. gada 20. oktobrī Maskavā notika zinātniski praktiska konference. Šai konferencei patiešām bija vairāki praktiski mērķi. Piemēram, atjaunot lielinieku vēstures mītus par “saldajiem krievu laikiem Latvijā” 18., 19. un 20. gadsimtā. Vēstures mīti cilvēku apziņā izrādījušies noturīgāki nekā vēstures patiesība, īpaši, ja sabiedrības daļa, tauta tos vēlas dzirdēt. 5. decembrī, pret latviešu tautu vērstā totalitārā lielinieku režīma genocīda upuru piemiņas dienā, mēs atceramies totāla terora upurus, genocīda upurus. Ja par genocīdu sauc serbu 9000 musulmaņu nogalināšanu, kā lai nosauc radikālā komunisma izdarības pusgadsimta garumā un viņu upurus?

Genocīds ir valsts vadīta masu slepkavība, balstoties uz rasu, etnisko, reliģisko, nacionālo un sociālo pamatu. 20. gadsimtam – noziegumu gadsimtam – nav vēsturisku paralēļu. Genocīdā ietilpa kārtu iznīcināšana (stratocīds), tautību iznīcināšana (etnocīds). Radikālie komunisti, tāpat kā nacisti, mēģināja iznīcināt veselas tautas, pārvietojot uz Sibīriju un Kazahstānu. PSRS iznīcināja 40 – 60 miljonu “tautas ienaidnieku”, bet nacisti apmēram sešus miljonus ebreju.

Lasot Latvijas Valsts arhīvā politiski apsūdzēto dokumentus, redzam, ka stratocīda īstenošanai varas iestādes bija izstrādājušas īpašu etiķešu klāstu “piestiprināšanai” cilvēkiem, lai būtu iemesls tos iznīcināt. Vieni bija “sociāli kaitīgi elementi” (“социально вредный элемент” – СБЭ), otrus dēvēja par “sociāli bīstamiem elementiem” (“социально опасный элемент” – СОЭ), trešajiem, ja arī nebija nekādas mantas, pratinātāji piekāra etiķeti “sociālā izcelšanās” (“социальное происхождение” – СП). Lai nacionāli noskaņotu trūcīgo zemnieku ierakstītu “kulakos”, viņu ierakstīja “kulaku atbalstītājos” (“подкулачник” – ПК) vai “politiskajos kulakos”. Ja nevarēja ierakstīt nevienā no šīm grupām, tad derēja formulējums “tautas nodevēja ģimenes loceklis” (“член семьи изменника ролины” – ЧСИР) vai “tautas ienaidnieka ģimenes loceklis” (“член семьи врага народа” – ЧСВА).

1949. gadā no Latvijas izveda 9250 “kulaku” ģimenes. Šie noziegumi minēti ikgadējās PSRS IeM “gulaga” pilnīgi slepenajās atskaitēs. Uzskaitīt visus noziegumus šajā rakstā nav iespējams. 1949. gada 1. janvārī to kopskaits bija 67. Arī šajās pilnīgi slepenajās atskaitēs minētais tautību grupējumu saraksts ir visai iespaidīgs – 32 tautības. Arestēto latviešu skaits starp visām PSRS tautām PSRS IeM speciālajās nometnēs ieņēma goda pilno ceturto vietu. Acīmredzot tāpēc Maskavas arhīva darbiniekiem bija pamats uz dokumenta kopijas uzlikt spiedoga nospiedumu ķīmiskās tintes krāsā: “Bez tiesībām publicēt” (“без права публикации”). Arī nacisti blakus 164 000 vāciešu ievešanai Latvijā bija paredzējuši 800 000 rasiski mazvērtīgo latviešu pārvietot uz Ļeņingradas apgabalu un dokumentam uzlika spiedogu “Pilnīgi slepens” (“streng geheim”).

Genocīds ne Krievijas, ne Vācijas 20. gadsimta totalitārajām impērijām nebija kāda viena valdnieka (Staļina vai Hitlera) izdomājums, bet viņu impērisko mērķu sasniegšanas metode. Totalitārās Krievijas IV impērijas “spiešanās ceļā uz Rietumiem” 20. gadsimtā vai, kā rakstīja lielinieku vadoņi 1939. – 1940. gadā, “atbrīvošanas karagājienu ceļā” atradās Baltija, kuras iznīcināšana jau kopš 16. un 18. gadsimta bija ierakstīta austrumu impērijas caru, imperatoru un ģenerālsekretāru plānos. Baltijas ģeopolitiski svarīgas teritorijas pārvēršanai par impērijas sastāvdaļu bija nepieciešama asimilācijai nederīgo iedzīvotāju iznīcināšana, izvešana, kolonizācija ar valdītājtautas pārstāvjiem un palikušo iedzīvotāju rusifikācija vai ģermanizācija. No 175 PSRS koncentrācijas nometnēm 1953. gadā 44 nometnēs bija ieslodzīti latvieši. Kopā nometnēs bija ieslodzīti 2,5 miljoni, bet cietumos 152 600 arestēto. Gandrīz puse nometņu ieslodzīto bija nodarbināti meža darbos un nomira smagā darbā un badā. Lielinieku politsodīto un nogalināto skaits divās okupācijās sasniedz 200 000, t. i., 10% no Latvijas iedzīvotāju kopējā skaita. Vjatlagā no 3500 ieslodzītajiem latviešiem mira vai tika nošauti 2373 (67,8%). Šis mirstības koeficients bija vairākas reizes augstāks nekā Būhenvaldes nometnē. Lielinieku koncentrācijas nometnes, ko viņi oficiāli sauca par “labošanas darbu nometnēm”, patiesībā bija nāves nometnes. Vjatlagā latvieši ieņēma trešo vietu starp pārējo tautību ieslodzītajiem, un Jagodnajas ciemā atrodas lielākā lielinieku terora upuru kapsēta ar 942 apbedījumiem, kurus pārklāj mežs.

Skaita ziņā Latvijas iedzīvotāji vairāk cietuši no boļševisma nekā no nacisma un no lieliniekiem vairāk nekā citas tautas. Tikai impēriski noskaņotais var neievērot lielinieku genocīda etnisko virzību. No 1949. gada 25. – 30. martā 42 125 izvestajiem 40 176 (95,4%) bija latvieši un tikai 790 (1,9%) krievi, lai gan krievu skaits Latvijā sasniedza 30%. Viena no genocīda īstenošanas formām Latvijā bija karelizācija. Daļa pamatnācijas (ap 200 000), tuvojoties sarkanajai armijai, devās uz Rietumiem, daļu palikušos (ap 100 000) deportēja un viņu vietā nometināja PSRS pamatiedzīvotājus. Tādējādi krievu skaits Latvijā – 905,6 tūkstoši (37%) – 1990. gadā bija lielākais starp PSRS republikām. Tomēr kolonistu bija mazāk nekā pamatnācijas pārstāvju, tāpēc veidojās politikānisms un militāra diktatūra.

Latvijas politiskās, militārās, saimnieciskās un kulturālās elites deportācija, slēpjoties aiz “tautas ienaidnieku” iznīcināšanas nepieciešamības, tāpat kā Latvijas kolonizācija, bija boļševiku Latvijas PSR “integrācijas” plāns Krievijas IV totalitārajā impērijā, iznīcinot latviešu nāciju. Genocīda postījumi bija lielāki zemēs, kur tautas dabiskais pieaugums jau pirms lielinieku genocīda bija vājāks, to skaitā arī Latvijā. Vainīgs šajos noziegumos bija totalitārais komunisms, kas nodarīja zaudējumus tautai ar mūsu pašu lielinieku partijas biedru atbalstu, nevis tikai krievi. Lietojot Egila Levita terminoloģiju, bijušie kompartijnieki būtu jādala sīkkomunistos un lielkomunistos, bet sīkkomunisti neveica tikai sīkos un lielkomunisti tikai lielos noziegumus. Ne nacisma, ne komunisma iekārtu latvieši neizdomāja. Abas šīs iekārtas tika izdomātas ārpus Latvijas, ar varu ievestas Latvijā un tai uzspiestas. Taču latviešu nācijas pārstāvji piedalījās gan nacisma, gan lielinieku noziedzīgo ideju īstenošanā. Mums bija savas Arāja un savas Novika un Pelšes komandas, kuras ne tikai iznīcināja cilvēkus, bet arī ap 17 miljonu izdevumu un īstenoja t. s. maigo varu (“soft power”) kultūrā (ateisms, padomju tradīcijas u. c.). Mūsu nācijas pārstāvji, sākot no Arāja komandas līdz dalībai PSRS VDK slepenajā operācijā “Krasta banga” 1949. gada 25. martā, atstājuši dziļas pēdas mūsu tautas genocīdā. 1949. gada 25. – 30. marta izvešanās blakus 7456 PSRS VDK karavīriem piedalījās 6931 pašmāju iznīcinātājs un ap 12 000 komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvistu. Tātad no

26 387 cilvēku izvedējiem 18 931 (71,7%) bija Latvijas iedzīvotājs un piedalījās 42 125 cilvēku izvešanā, no kuriem daudzi neatgriezās.

Katras politiskās sistēmas izveidošanā ievērojama loma ir pašai tautai – monarhijā, demokrātijā vai totalitārismā. Tāpēc arī literatūrā runā par vācu nacismu un krievu boļševismu. Izcilais krievu vēsturnieks profesors Jurijs Afanasjevs kā speciālu tipu krievu boļševisma īstenošanā izdala krievu padomju sistēmu. 1995. gadā 5. centrālās un Austrumeiropas pētīšanas kongresā profesors R. Paips teica: “Agrāk mēs domājām, ka “homo rusicus” ir tāds pats cilvēks kā mēs, tikai valdība viņam slikta. Tagad mēs redzam, ka esam kļūdījušies.” Tāpēc apvainot tikai Krievijas IV impēriju mēs nedrīkstam, jo zinām, ka ļaunumu savam nācijas dzīvajam un gara spēkam darījām mēs paši kā sīkboļševiki un lielboļševiki. Taču iezīmējas vairākas raksturīgas mūsu austrumu kaimiņa īpašības, kas atspoguļojas arī genocīdā Latvijā. Pirmkārt, valsts terorisms Krievijā bija likumsakarība visā tās vēstures dažādībā. Otrkārt, naids pret bagātākajiem šeit bija tik spēcīgs, ka boļševiku tipa sociālisms un t. s. komunistiskā celtniecība ne tikai Krievijā kļuva par Krievijas IV impērijas maskēšanās tērpu. Treškārt, austrumslāvu mesiānisms, piedēvējot sev patiesības monopolu, attaisnoja un šodien attaisno arī genocīdu, īpaši dominējot uzvarētāju versijai PSRS vēstures skaidrojumā pēc Otrā pasaules kara.

Valstij visbīstamākais laiks ir izcilo uzvaru laiks, varas orgasma laiks. Vaterlo kaujas uzvarētājs ģenerālis Velingtons teicis: “Dažkārt uzvara ir briesmīgāka nekā zaudējums.” Lielbritānija pārbaudījumu ar uzvaru 19. un 20. gadsimtā izturēja, turpretī PSRS pārbaudījumu ar uzvaru 20. gadsimtā zaudēja. Nācija, kas domā, ka viņa nekad nav kļūdījusies, veic pirmo galveno kļūdu. Krievijā šodien ir vēsturnieki, kas genocīdu neuzskata tikai par Staļina kļūdu, bet par lielinieku noziegumu. 2005. gadā Krievijas Kara vēstures arhīvā Maskavā bija atklāta PSRS uzvarai Otrajā pasaules karā veltīta dokumentu un fotoattēlu izstāde. Taču pie izstādes nosaukuma “Mēs uzvarējām” bija divas zīmes – izsaukuma un jautājuma zīme. Būtu labi, ja nostalģijas vietā Latvijā sarīkotu līdzīgas izstādes.

Genocīda upuru atceres dienā pieminēsim tos, kuri nepārnāca, tos, kuri nepiedzima, tos, kuri pārnāca kā invalīdi un kropļi, fiziski un garīgi sagrauti, tos, kuri vēl šodien nav saņēmuši pat morālu kompensāciju un atvainošanos. Genocīda piemiņas diena šodien ir mūsu dzīvā atmiņa par lielinieku noziegumiem un vienlaikus cerība uz brīvas Latvijas nākotni. Latviešu nācijas politiskās, saimnieciskās, militārās un kultūras elites iznīcināšana genocīdā gadu desmitus atsviedusi atpakaļ nācijas attīstību, Latvijas attīstību. Mūsu nācijas pēdās lielinieku genocīda fiziskās un garīgās rētas vēl ilgi nesadzīs un glabāsies nācijas vēstures atmiņā. Pret latviešu tautu vērstā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienā jāatceras, ka latviešu nāciju no tās tiesību un valsts noliedzējiem nešķir tautas, bet simtiem tūkstošu politrepresēto mocības “pasīlijā” un viņu kapi.

Jo noziegumam pret cilvēcību noilguma nav.

December 3, 2010 Posted by | genocīds, PSRS, Staļins, Vēsture | Leave a comment

Nepārkāpt vēstures sarkanās līnijas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=89932

Latvijas Universitātes vēstures profesors Inesis Feldmanis ir gan Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs, gan šoruden dibinātās sabiedriskā labuma organizācijas ”Latvijas vēstures mazās bibliotēkas fonds” valdes priekšsēdētājs. Pazīstamo vēsturnieku par Latvijas dzīves aktualitātēm un jaundibināto fondu iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.

– Paskatoties kaut vai pēdējā laika avīzēs, redzam, ka vēsture pie mums nav nekas rāms vai mierīgs. Te Daugavpilī kāds raksta, ka latvieši vēl par maz izsūtīti, te atkal tiesa atzīst, ka krievu skolu aizstāvis Aleksandrs Kazakovs izraidīts nelikumīgi…

– Es teikšu, ka tā ir mūsu valsts politikas bezprincipialitāte. Vācu laika notikumus vērtējam pēc vieniem, bet padomju laika norises jau pēc citiem kritērijiem. Tur mums uzreiz ir demokrātija un nekādas valsts iestādes neiejaucas. Kaut vai tie paši Viktora Guščina izteikumi, ka Krievijai vajadzētu “piemērot Baltijas valstīm tādu pašu pieeju kā Abhāzijai un Dienvidosetijai”. Manuprāt, citās valstīs pusstundas laikā viņu izsauktu uz policiju! Kā viena sabiedrības daļa tā var izaicināt valsts varu, ņirgāties par to?! Bet neesmu dzirdējis, ka būtu bijusi kāda reakcija. Tādēļ lielā daļā sabiedrības rodas neticība valsts varai. Palasiet interneta komentārus! Es pat nezinu, vai tā var sacīt, taču, manuprāt, ir sācies valsts pašiznīcināšanās process. Izskatās, ka valsts iestādes absolūti nekontrolē situāciju ar Krievijas valsts pilsoņiem Latvijā. Cik te ir Krievijas pilsoņu tikai ar Krievijas pasi? Cik ar Krievijas pilsoņa un ar Latvijas nepilsoņa pasi? Cik ar Krievijas un Latvijas pilsoņa pasi? Vai to kāds zina?

– Kārtīgiem letiņiem jau pieklājas nemaz nemanīt, ko tādi guščini runā. Ja paprasīsiet kādam politiķim, viņš teiks, ka neko nav dzirdējis, nav bijis klāt, ka bijis ārzemēs.

– Tāpēc jau mēs dibinājām ”Latvijas vēstures mazās bibliotēkas fondu” – lai pretotos propagandas politikai, ko Krievija piekopj pret Latviju un citām bijušās PSRS republikām. Viņu mērķis ir mainīt mūsu nacionālo identitāti, lai Latvija kļūtu aizvien krieviskāka. Un tajā viņi jau guvuši diezgan labus panākumus. Var sacīt, ka fonda dibināšana ir jau nedaudz novēlota. Pat Imants Ziedonis saka, ka mēs dzīvojam ”krieviskā Latvijā”! Arī jaunā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, kaut ne tieši, tomēr runā, ka mums ir jāmaina kultūras politika, lai latvieši un te dzīvojošie krievi uzskatītu Latviju par savu dzimteni. Citādi dzirdēts, ka ir skolas, kur vairāk nekā 60% aptaujāto bērnu par savu dzimteni uzskata Krieviju. Mēs jau gadiem dzīvojam Krievijas TV informācijas telpā! Paskatieties TV kanālu piedāvājumā!

– Varbūt tā top tas, ko dzirdēts saucam par ”trešo republiku”?

– Iespējams. Propagandas mērķis ir panākt, lai latviešu nostāja pret Krieviju kļūtu aizvien labvēlīgāka un Latvija kļūtu krieviskāka. Es te gribētu mest akmeni žurnālistu dārziņā. Es nesaprotu, kāpēc mūsu masu mediji, konkrēti Latvijas radio, atļaujas rīkot diskusiju par to, vai bija vai nebija okupācija. Tā taču ir pilnīgi skaidra lieta, ka bija! Kas tur ko cilāt? Tā ir sarkanā līnija, ko nedrīkst pārkāpt! Okupācijas fakts ir neapstrīdams! Kāpēc mums PSRS darbību vajadzētu vērtēt citādi nekā nacistiskās Vācijas darbību?

– Mēs te runājam un spriežam, braukt vai nebraukt uz Maskavu un ko teikt. Bet daudz vairāk vajadzētu uztraukties, vai okupāciju atzīst tie, kas mums te visapkārt, ne jau Maskavā! Vācieši nokaunējās par to, ko darījis Hitlers, bet nav dzirdēts, ka kāda šejienes partija būtu latviešu priekšā nokaunējusies par Staļina briesmu darbiem.

– Pie mums jau pat augstākās varas struktūras iesaka okupācijas jēdzienu lietot mazāk! Es saprotu, ka vārds ”okupants” nav tas labākais. Staļins un Molotovs no šī vārda lietošanas baidījās jau 1939. gadā, kad PSRS piespieda Baltijas valstis parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu. Bet vēsture taču ir jāatspoguļo adekvātos jēdzienos, un okupācija ir adekvāts jēdziens. Es saprotu, ka daļai jaunās krievu paaudzes to ir grūti pieņemt, bet ko var darīt, ja Latvijā dzīvo arī okupantu pēcteči? Protams, mums tas nav katrā vietā jādaudzina, taču ko lai dara, ja tā ir? Man šķiet, daļa krievu kopienas dzīvo ilūziju pasaulē. Viņi konstruē savu šķietamo pasauli un pieņem idejas, ka te nekādas okupācijas nav bijis. Bet tas jau nemaina lietas būtību! Tādēļ jau nevaram mainīt vēsturi. Tā ir jāpieņem un jāizprot. Manuprāt, šajā ziņā jābūt stingrai politikai. Tāpēc nav īsti saprotamas šaubas, vai Latvijas vēsture skolās jāmāca kā atsevišķs mācību priekšmets. Ja dzīvojam nacionālā valstī, mums ir jāmāca sava vēsture. Varbūt atkārtošos, bet, ja mēs pie tā neturamies, tad paši savām rokām iznīcinām savas nacionālās vērtības.

Vācijā vēl 90. gados atzina, ka vēsture, ja to sāk mācīt no kosmopolītiskām pozīcijām, zaudē jebkādu vērtību. Skolēni zaudē par to interesi. Es arī apšaubu, vai iespējams uzrakstīt vienotu Eiropas vēsturi. Tā droši vien vajadzētu, taču nez vai tas ir iespējams. Eiropas tautas ir daudz ķīvējušās savā starpā, lai katrai tur būtu kaut kas savs.

– Bet kuram valstī gan būtu funkcionālais pienākums domāt par nacionālo vērtību saglabāšanu, iekšpolitisko situāciju? Loģiski būtu, ja par to atbildētu Iekšlietu ministrija. Un ko galu galā darīs jūsu fonds?

– Es varu teikt tikai to, ka ”Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds” ir sabiedrisks nodibinājums, kas grasās ne tikai izdot grāmatas. Decembrī mums būs arī savs interneta portāls, kur visi varēs izteikties par asajiem vēstures jautājumiem. Sadarbosimies gan ar Vēsturnieku komisiju, gan LU Vēstures un filozofijas fakultāti, Latvijas Vēstures institūtu. Mājaslapu veidos vēsturnieki Bonifācijs Daukšts un Ainārs Lerhis. Būs Vēstures apguves izpētes centrs, par ko atbildīga Vid­zemes augstskolas rektore Vija Daukšte. Bet es gribētu uzsvērt vēl vienu ļoti svarīgu mūsu aktivitāti, kas jau novesta gandrīz līdz kondīcijai. Rīkosim Latvijas vēsturē pirmo Latvijas vēsturnieku kongresu! Pirmskara Latvijā bija arheologu un arī vēstures skolotāju kongress, bet ne vēsturnieku kopumā. Plānojam to noturēt nākamā gada jūnija beigās. Būs pieaicināti vēsturnieki no citām Baltijas valstīm, Polijas. Pirmkārt, tāds kongress cels vēsturnieku pašapziņu, otrkārt, mēs varēsim parevidēt, ko esam izdarījuši, izstrādāsim rezolūciju. Vēl nākamā gada jūnijā mums sadarbībā ar Gulbenes pilsētas pašvaldību paredzēta liela konference, kas būs veltīta traģiskajiem Litenes notikumiem 1941. gadā un Latvijas armijas iznīcināšanai.

– Pasakiet, kas jūsu fondu finansiāli atbalsta!

– Pašreiz naudas mums ir kādiem desmit mēnešiem. Tā nav valsts nauda. Tie ir Eiropas fondi. Varētu teikt tā: mūs atbalsta valsts iestādēs strādājoši cilvēki, kam ir liela pieredze Eiropas līdzekļu piesaistē. Ceram arī uz ziedotājiem.

– Sakiet, krievvalodīgajā presē palaikam parādās arī visādu krievu vēsturnieku vārdi. Arī viņi raksta grāmatiņas. Un nodarbojas ar Krievijas impērijas mantojuma augšāmcelšanu. Raksta par saviem bīskapiem, ģenerāļiem un ģenerālgubernatoriem, kas te bijuši, un virza lietas tādā virzienā, lai mēģinātu pierādīt, ka arī krievi te bijuši valsti veidojoša nācija, ne tikai latvieši.

– Latvija pēc Pirmā pasaules kara tomēr veidojās kā nacionāla valsts. Ja esam 18. novembra valsts pēcteči, tad esam arī nacionālas valsts mantinieki. Var jau ar to saprast arī politisku nāciju, kurā saplūduši dažādu tautību pārstāvji, bet tur ir viena nelaime – šīs valsts krievu iedzīvotāju daļa ir tik nacionālistiski noskaņota, ka nepakļaujas integrācijai. Tā ka izveidot īstu Latvijas politisko nāciju nemaz nav iespējams. Daļa krievu vienmēr būs aizņemti ar savu impērismu, kas ir vērsts pavisam uz citu pusi nekā latviešu intereses.

– Šā rudens valdības deklarācijā integrācija nav pat pieminēta.

– Tas ir saprotams. Manuprāt, reti kura tauta ir nacionālāk noskaņota par krieviem. Tik mazai tautiņai kā latvieši tīri objektīvi viņus integrēt ir bezcerīgs pasākums. Citas Latvijā dzīvojošas tautības – jā. Kas attiecas uz Latvijas krievu vēsturniekiem, tad arī viņi nemaz nepiedalās latviešu vēsturnieku darbā un projektos. Paskatieties jebkurā Latvijas vēstures pētniecības centrā, vai tas būtu arhīvs, muzejs vai universitāte. Ar retiem izņēmumiem tur visur būs latviešu vēsturnieki.

***

Tie, kas vēlas atbalstīt “Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu”, sazinieties ar fondu pa tālr. 67284678, e-pastu ainars_lerhis@yahoo.co.uk. Adrese: K. Valdemāra iela 20 – 6, Rīga, LV-1010.

December 3, 2010 Posted by | Okupācijas sekas, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: