Virsraksti, kuri neparādīsies

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=90123

Pārlūkojot ziņas no Latvijas sakarā ar Valsts prezidenta Zatlera gaidāmo vizīti Krievijā un lasot par parakstīšanai gatavotajiem iespējamajiem līgumiem, neatradu kādu, kuram šajā uzskaitījumā vajadzēja būt. Šis līgums varētu saukties “Par kultūrvērtību un arhīvu atdošanu”.

Represēto pilsoņu dokumentu tēma jau krietni ilgi figurējusi abu valstu starpvaldību komisijas “darba kārtībā”. Respektīvi, Latvijas puse lūdz represēto lietas vai šo lietu apstiprinātas kopijas, bet, kā pagājušā gada vasarā, saņem vien Krievijas Federālā drošības dienesta informatīvās izziņas jeb “spravkas”, ka lietas par tādu un tādu personu arhīvā atrodas vai neatrodas. Tādējādi zināms, ka minētajā arhīvā glabājas dokumenti par Kārli Ulmani, Marģeru Skujenieku, Ludvigu Sēju un vēl citiem valstsvīriem un diplomātiem. Piekļuve šai informācijai tiek aizšķērsota ar Krievijas tiesību aktiem. Bet ir arī dokumenti, kuru piederība Latvijai nav apšaubāma. Piemēram, Ārlietu ministrijas arhīvu fondi, kurus 1940. gadā izveda uz PSRS, kas būtībā uzskatāms par nacionālo vērtību izlaupīšanu. Vēlāk viena jeb “nekaitīgākā” daļa nonāca atpakaļ Latvijas Valsts vēstures arhīvā, taču, strādājot ar šiem materiāliem, var pamanīt kādu likumsakarību – jo vairāk dokumentu hronoloģiskā secība tuvojas 1940. gadam, jo to kļūst mazāk…

Tāpēc attiecīgas jomas juristu (arī kāda pieredzējuša no “vecās Eiropas”) un arhīva speciālistu lielākā iesaistīšanās, šķiet, būtu noderīgāka par kārtējo vēsturnieku komisiju, ja vien tā nerisina dokumentu pieejamības un atgūšanas problēmas. Bet šī komisija, cik noprotams no Rīgas pils sacītā, esot iecerēta, “lai tuvinātos izpratnē par grūtajiem 20. gadsimta vēstures jautājumiem”. Kaut gan – kāda vēl “izpratne”, izņemot jau esošo, varētu rasties attiecībā uz Molotova–Ribentropa paktu un PSRS–Vācijas līgumu “par draudzību un robežām”, kas bija visa pamatā, nosakot Austrumeiropas sadalīšanu un okupāciju. Nevajadzētu uz vēsturniekiem novelt to, kas jādara pašai valsts varai, kurai jāpieņem politisks lēmums. Tuvākais piemērs – Maskavas nesen izteiktā oficiālā nostāja Katiņas lietas sakarā. Tam bija vajadzīga ne jau komisija, kas no jauna izgudro riteni, bet Polijas principialitāte un Krievijas politiskā griba. Jā, arī šā brīža konjunktūras apsvērumi.

Krievijā gan vienmēr bijuši cilvēki, un pirmkārt no organizācijas “Memoriāls”, kuri ir apzinājuši staļinisko represiju upurus, tajā skaitā latviešus, aiz idejiskas pārliecības, maksājot visnotaļ augstu cenu. Cerams, uz Maskavu beidzot veiksmīgi aizdabūtais Zatlera kungs atradīs iespēju pateikt Latvijas vārdā paldies. (Nevajadzētu jau nu baidīties, jo ar “Memoriālu” ir tikušies vairāki demokrātisko valstu vadītāji, kuriem patiesībā bijis krietni mazāk iemeslu to darīt.) Tas būtu pat svarīgāk nekā parakstīt līgumu par izvairīšanos no dubultās nodokļu aplikšanas. Pretējā gadījumā vēl varētu padomāt, ka mūsu varas pārstāvji pieturas pie tādas kā dubultpolitikas vai pat dubultmorāles.

Pēc tādas arī drusku izskatās Latvijas vēlme “apskatīt” totalitārisma sekas “attiecīgā veidā”, kā piesardzīgi formulējis Rīgas pils kancelejas vadītājs Rinkēviča kungs, kurš “negribētu, lai parādītos virsraksti, ka “Zatlera vizīte nenotika vēstures dēļ” vai citu iemeslu dēļ”. Die’s pasarg, taču uztraukums ir pilnīgi nevietā. Īpaši zinot, un tas jau stipri savlaicīgi ir ticis pieteikts, ka šoreiz “grūtā” vēsture, kurā tomēr vairāk vai mazāk sakņojas visa mūsu šodienas realitāte, nebūs “centrālais jautājums”. Bet vai tad kādreiz ir bijis un vai vispār būs?