Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Taiga svētsvinīgi klusēja

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=90451

Toreiz, 1952. gadā, Ziemassvētkus sagaidīju Sibīrijas taigā, sagatavojot kokmateriālus. Dienas ritēja smagā darbā – drūmas un vienmuļas. Visu laiku pieturējās sals no –40 oC līdz pat –50 oC. Strādājām ne jau ar modernu tehniku, bet vilkām parastu 2,2 metrus garu zāģi. Mana pāriniece bija strādājusi meža darbos, bet man tie bija jāapgūst. Viegli nebija. Tuvojās Ziemassvētki. Nebija ne svecīšu, ne piparkūku, nekādas iespējas svētkus nosvinēt.

Krieviem tie bija divas nedēļas vēlāk, bet tos tāpat nesvētīja, jo pār zemi valdīja cita ideoloģija. Abas ar Valdu nospriedām, ka svētkos paslinkosim, pasēdēsim pie ugunskura garāku pusdienas laiku, tie tad arī būs mūsu svētki.

24. decembra rīts bija ļoti auksts. Kā parasti pulksten sešos devāmies uz cirsmu, pa ceļam baļķu vedēji mūs turp aizvizināja. Cirsmā aizdedzinājām iepriekšējā vakarā sakrauto zaru kaudzi un sākām darbu. Darbs ritēja raiti. Īsā ziemas diena pamazām sāka krēslot. Pa mijkrēsli nozāģējām vēl vienu ciedru, kura tilpums varēja būt 2,5 – 3 m3 koksnes (dienas norma 15 m3). Kad nozāģējām pirmo baļķi, ugunskura gaismā ieraudzījām, ka tas ir marmora ciedrs (koksne veido skaistu marmora rakstu), kas skaitījās brāķis. Mūsu darbs bija velts, brāķa koks bija jānomizo, jo palika trūdēšanai, bet par šāda koka apstrādi algu nemaksāja. Citi strādnieki blakus cirsmās darbu jau beidza un devās uz baraku, bet mēs ugunskura gaismā mizojām ciedru. Cītīgi strādājot, nejutām laika ritumu. Taigā visi trokšņi bija norimuši, tikai mūsu cirvji klaudzēja pret sasalušo koku.

Darbā aizrāvušās, nemanījām, ka taigu sāk izgaismot mēness. Pabeidzām darbu. Sarušinājām ugunskuru, uz gailošām oglēm uzmestās skujas smaržoja kā svētku vīraks. Taiga svētsvinīgi klusēja. Zilganajā mēnessgaismā ciedru un dižegļu skujās mirdzēja retas sniegpārslas. Cirsmai blakus bija neliels sniegots klajums, kurš vizēja vienos sniega briljantos.

Sals, klusums, zilā mēnessgaisma, gailošās ogles ugunskurā un Valdas klusi dziedātā “Klusa nakts, svēta nakts…” darīja šo mirkli skaistu un neaizmirstamu – tas gaismojas cauri visam mūža gājumam.

Vēl brīdi stāvējām, ieklausoties svētsvinīgajā klusumā.

Likās, ka klusums dīvaini čukst. Varbūt tas bija sniegs un sals? Varbūt mēs bijām nozāģējušas leģendām apvīto skanošo ciedru? Varbūt pirms daudziem gadu simteņiem šajā stundā piedzima Jēzus?

Barakā atgriezāmies vienpadsmitajā vakara stundā. Klusi ieslīdējām pārapdzīvotajā telpā pie savām guļamlāvām. Nogurušas, bet piepildītas ar Ziemassvētku kluso un silto gaismu.

Lai visiem gaiši un silti Ziemassvētki un veiksmīgs 2011. gads!

Veronika “Oškalnos”

December 11, 2010 - Posted by | REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: