gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

1953. gadā Vorkutas nometnē

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=90524

Jau nezin kuro diennakti ārā plosās sniega vētra “purga”. Sliktās redzamības un aizputināto ceļu dēļ mūs, ieslodzītos, apsardze nedzen uz darba vietām pilsētā. Esam ieslodzīti barakās. Pārrauti elektrības vadi, izkurinātas pēdējās ogles. Arī atnest ēdienu no ēdnīcas nevaram. Esam ieputināti, un durvis no ārpuses aizslēgtas.

Pa visu plašo baraku vidū vairāk kvēp nekā deg sarkanīga ploška. Pārējais viss grimst tumsā. Salst! Esam saģērbuši visu iespējamo, pat sasegušies segām, kam tādas vēl saglabājušās. Ja varētu redzēt, tad no mūsu mutēm izelpojot gaisā celtos gaiši garaiņi, kas, tūlīt sasalstot, kā smalks sniegs birst pār mums. Esam kā smalku pelnu apbiruši, bet tie saldē pirkstus, ja aizskar. Gandrīz nekūst, pirksti pārsaluši.

Nedaudzie latvieši, kopā sasēdušies, cieši saspiedušies, cenšas sasildīties. Spriežam, kāda šodien varētu būt diena, ja ir diena, galvenais, kāds datums. Tā kā vajadzētu būt Ziemassvētku vakaram, kāds ieminas, vai kaut kur līdzās. Un ja nu tiešām mēs svinētu, kāds ieminas? Tikai, lūdzu, ne vārda par ēšanu, no tumsas atskan kāds aizsmacis čuksts.

Ilgāku laiku klusums, ko pārtrauc nemitīga klepošana. Beidzot kāds sadūšojas un iesāk runāt par Dieva bērniņu, kas dzimis, lai nestu pasaulē prieku un saticību. Cik neīsti liekas šie vārdi, un, to apjautis, runātājs pieklust. Nodziedāsim kādu Ziemassvētku dziesmu, kāds ieminas. Voldis iesāk “Jūs, bērniņi, nāciet…”. Klusām piebiedrojas vēl kāda un vēl kāda balss, bet tās ir tik čerkstošas, aizsmakušas, neradušas dziedāt. Dziesmu pārtrauc ilga klepošana. Pēc pirmā panta dziesma apraujas. Neatceramies vārdus, jau tik daudzus gadus nedzirdētus. Iestājas klusums. To pēkšņi pārtrauc spēcīga balss ar dziesmu “Klusa nakts”. Savādi, ārā aiz sienām vārās dabas raganu katls, te pūš un elš, te iegaudojas, te vaid. Bet tālāk vārdi “Svēta nakts…” it kā visu pieklusina, apslāpē. Pat mūžīgie klepotāji iespiežas dziļāk skrandās, lai netraucētu skanēt dziesmai.

Dziedātājs ir mūsu barakas dieninieks, un tās, ko saucām par kājām, viņam velkas līdzi, pārvietojoties uz kruķiem, kā nevajadzīgas. Pirms dažiem gadiem šurp atbrauca jauns spēcīgs cilvēks, vēl nenovārdzināts. Viņam bija spēks veikt jebkuru darbu. Te nelaime – ielūza bedrē, kas bija pilna ar ūdeni. Apkārtējie izglāba, bet kur apžāvēties nebija, kaut turpat blakām dega varens ugunskurs. Pie tā sildījās lēģera “varenie”, zagļi, tur netuvojies, ja vēlies izdzīvot. Lielajā salā drēbes sasala, un, pēc darba pārnākot barakā, viņš vairs nebija spējīgs aiziet uz ēdnīcu. Iekrita gultā, sasedzām ar visu, ko spējām atrast. Kārlis dega kā ugunīs, bet durvis atslēgs tikai no rīta. Mums atkal darbā, viņš palika. Vakarā atgriežoties, viņa nebija, aizvests uz sanitāro daļu, no tās reti kurš atgriezās. Kārlis atgriezās, bet kāju, kas tā mācēja dejot, vairs nebija, to vietā piekari. Pa visiem še kopā pavadītiem gadiem viņš nekad nebija dziedājis. Lielais Kārlis dziedāja un tad skanēja “Ave Marija”. Liekas, nekad tik izjustu dziedājumu nebiju dzirdējis un vēl joprojām, šo melodiju dzirdot, es salīdzinu ar Kārli – nevienam neskan tik izjusti, aizraujoši kā toreiz nekurinātā barakā tālu aiz polārā loka. Lielais Kārlis bija beidzis, un barakā iestājies klusums, kuru netraucēja pat ārā trakojošais negaiss. Mēs bijām dziesmas varā. Pilnīgs Svētvakara klusums.

Kaut kur no tumsas tuvojās šļūcoši soļi, šaurajā ejā pie Kārļa pieslīdēja kāds driskās satuntuļojies stāvs un Kārlim lielajā plaukstā kaut ko ielika, aizspieda pirkstus un izgaisa tumsā. Kad Kārlis pavēra pirkstus, plaukstā bija ielikts neliels egles zariņš. Mēs visi liecāmies tuvāk un vārajā iesārtajā gaismā centāmies to saskatīt. Tikai dažas skujiņas, bet vietā, kur egles neauga, kur vēstules nepienāca, bija uzradies egles zars un kā tas smaržoja! Liekas, neviena bērnības egle tā nebija smaržojusi, tā priecējusi. Kārlis kā apburts skatījās tajā, un mēs redzējām viņu smaidām. Cilvēks, kas tik daudz zaudējis, vēl spēja smaidīt! Tas bija vienreizēji. Ne vārda neteikuši, izklīdām, ierakāmies savās guļvietās, savos kankaros un domās aizslīdējām tālu prom no šīs pasaules malas, no mūžīgā sniega un ledus valstības pie savējiem Dzimtenē.

Tā arī neuzzinājām, kas zariņu atnesa. Varbūt tas bija pats Dievs?!

Guntars



December 14, 2010 - Posted by | gulags, REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: