Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijai nepatīk Latvijas ierosinājums

Foto: Shutterstock
BNS

Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) Latvijas un vēl piecu valstu ierosinājumu Eiropas Savienībā (ES) noteikt kriminālsodu par komunistu režīmu noziegumu noliegšanu nodēvējusi par mēģinājumu politizēt vēsturi.

“Tas var liecināt par to, ka, lai gan mēs par to izjūtam dziļu nožēlu, atsevišķām Eiropas Savienības valstīm vēstures politizācija ir viens no prioritārajiem valsts uzdevumiem,” brīfingā Maskavā teica Krievijas ĀM preses sekretāra vietnieks Aleksejs Sazonovs.

“Iniciatori deklarē labus mērķus – piemiņas saglabāšanu par upuriem, lai nepieļautu totalitārisma atzīšanu,” sacīja Sazonovs.

“Taču visiem ir acīmredzams, ka viņu patiesais uzdevums ir komunistiskās pagātnes demonizācija, tās objektīvās izpētes traucēšana, bet perspektīvā – komunisma ideoloģijas pielīdzināšana nacismam,” piebilda Krievijas ĀM pārstāvis.

Viņš uzsvēra, ka Krievija konsekventi iestājas pret vēstures politizāciju.

“Tikai esot brīviem no politiskajām važām, vēsturnieki varēs iepazīstināt sabiedrību ar pagātnes notikumu objektīvu ainu,” sacīja Sazonovs.

Viņš pauda cerību, ka “mūsu partneri Eiropas Savienībā pareizi sapratīs Krievijas pozīciju”.

Sešas Centrālās un Austrumeiropas valstis, to vidū Latvija un Lietuva, otrdien aicināja Eiropas Komisiju (EK) atzīt par krimināli sodāmu komunistu režīmu noziegumu noliegšanu, tādējādi pievēršot lielāku uzmanību šo režīmu upuriem.

Latvijas, Lietuvas, Bulgārijas, Čehijas, Rumānijas un Ungārijas ārlietu ministru parakstītajā vēstulē ES tiesiskuma, pamattiesību un pilsonības komisārei Vivianai Redingai teikts, ka “taisnīguma principam ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visu totalitāro režīmu upuriem, kā arī atbilstoša visu starptautisko noziegumu novēršana”.

“Lai novērstu labvēlīgus apstākļus totalitārisma ideoloģiju atjaunošanai un atdzimšanai, pret katru starptautiska nozieguma noliegšanas gadījumu ir jāvēršas pēc vienotiem standartiem,” teikts aģentūras BNS rīcībā esošajā vēstules kopijā.

“Publiska piedošana, noliegšana vai uzkrītoša totalitārisma noziegumu trivializēšana” ir krimināli jāsoda, nešķirojot, kāda režīma laikā šis noziegums pastrādāts, uzskata ārlietu ministri. Viņi piebilda, ka holokausta noliegšana jau tagad daudzās ES valstīs ir aizliegta, bet šādai attieksmei jābūt arī pret Padomju Savienības un tās sabiedroto pastrādātajiem noziegumiem.

Šī vēstule ir nosūtīta neilgi pirms tam, kad EK publiskos secinājumus par totalitārisma režīmu noziegumu novērtējumu un atbilstošu tiesisko instrumentu ieviešanu Eiropas Savienības (ES) līmenī. Vēstules iniciators ir Lietuvas ārlietu ministrs Audronis Ažubalis.

Gada sākumā Lietuva ar likumu aizliedza nacistu un komunistu režīmu noziegumu noliegšanu.



December 17, 2010 Posted by | genocīds, kara noziegumi, Krievija, PSRS, totalitārisms, Vēsture | 2 Comments

«Kad rakstu, tad esmu»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/persona/?doc=90673

Dzejniece ANDRA MANFELDE Rīgas dzelzceļa stacijas kafejnīcā savai trīs gadus vecajai meitiņai Annai nopērk sulu un trīs smalkmaizītes. Jāieturas ir, tālu ceļu no paša Tukuma mērojušas un vēl kāds gabals jābrauc līdz Kaspara Dimitera studijai Siguldā. Andra ierunās CD formātā savu grāmatu “Zemnīcas bērni”, kas nāca klajā vasaras vidū. Kad septembrī par šo darbu dzejniece saņēma Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu “Sudraba tintnīca”, sarunājāmies pirmo reizi. Gribas zināt, kā Andrai tagad klājas, ko jaunu sarakstījusi, ko domā.

– Septembra sarunā teicāt, ka dosieties uz Gotlandi, Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centru…

– Nedomāju, ka Visbijā būs tik skaisti! Dzīvoju mājā uz klints, lejā katedrāle, vēl zemāk – kalns un jūra. Sēdēju pie datora un pa logu redzēju, kā saule riet jūrā, kā aizslīd kuģi, kā debesīs pazūd lidmašīnas aste… Bieži aplūkoju katedrāli. Izstaigāju arī Fores salu, kur sava mūža pēdējos 40 gadus dzīvojis slavenais zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans. Man patika klaiņot pa klintīm, nezinu, kā tas varēja notikt, ka esmu redzējusi tik daudz!

Visbijas laikam Kaspars Dimiters man uztaisīja blogu http//andramanfelde.posterous.com, lai rakstu. Biju diezgan skeptiska – kā tā uzreiz var tīmeklī krāmēt iekšā? Bet tieši bloga esamība mani pamudināja domāt – tā, šodien taču arī kaut kas ir noticis! Trīs nedēļas un trīs dienas, kamēr biju Visbijā, man ik dienu bija ko teikt un rakstīt blogā, izņemot divas. Viendien bija uznākušas lielās skumjas, bet otrā rakstīju stāstu.

– Bet vairāk tomēr dzejoļus?

– Rakstīju dzejā un starpžanrā – līdzīgi kā grāmatā “Zemnīcas bērni”. Kādu dienu aizgāju uz katedrāli, paskatījos uz vitrāžām, aplūkoju veco altāri ar kokgrebumu. Tur attēlots resns, trīs gadus veca bērna lieluma eņģelis, kurš stāv pie Paradīzes vārtiem un nelaiž iekšā Ievu un Ādamu. Tas mani tā iedvesmoja, ka nolēmu nākamgad apkopot un izdot mazu kabatas formāta krājumiņu “Eņģeļtaures Gotlandes klintīs. Dzejas un esejas”. Tās eņģeļtaures ir puķes, kas pilnīgi neiespējami uzdīgst klintīs, lai gan tām vajadzīga trekna zeme. Bet tā klints ir mana dvēsele. Visbijas dabas vienreizējais, lielais skaistums, rudens skaistums… un es vienā brīdī tur uzplauku kā eņģeļtaure.

Atgriezusies mājās, domāju, ka blogu neturpināšu. Tomēr rakstu gan. Tā ir savāda pieredze. Kad Ojārs Vācietis uzrakstīja dzejoli, viņš zvanīja draugiem un nolasīja to, jo pirmajā brīdī gribas dalīties ar kādu. Tagad ir interneta laikmets un es tikko uzrakstīto līdzdalu blogā. Lai arī saprotu, ka varbūt pēc nedēļas, mēneša, gada domāšu, ka dzejolis nekur neder, bet tieši tajā brīdī ir izdevies pateikt tieši TĀ.

Otrs mans radošais nodoms ir izdot kompaktdiskā “Zemnīcas bērnus” – manas mammas, viņas brāļa un māsu atmiņu stāstījumu par pārdzīvoto Sibīrijā. Iztēlē kopā ar mammu stigu dubļos, ar viņas māsu skaļi raudāju par izlaistīto pienu, ar viņu brālīti pazudu kukurūzas laukā… Ceru, ka saņemšu atbalstu, lai disku laistu tautās. Vēlējos, lai tas iznāktu uz Ziemassvētkiem. Bet laiks iet ātrāk, nekā biju rēķinājusies, un tagad man šis darbs noteikti jāpadara līdz 25. martam – deportācijas upuru piemiņas dienai.

– Kā jums un mums visiem veiksies nākamgad?

– Kas gan ir veiksme? Grāmatu uzrakstīt ir labi, saņemt par to atzinības balvu vēl labāk. Bet kas ir svarīgākais? Lai tevi iedvesmo, lai vispār ir ko teikt, lai tu vari tajā visā dzīvot. Politiķiem ļoti populāri saukļi – nenoskumstiet, palieciet šeit, neaizbrauciet svešumā… Bet tas neskan no sirds. Rakstot “Zemnīcas bērnus”, daudz sapratu. Piemēram, tagad ir auksts laiks, bet mājās ir silti. Ko es ar bērnu darītu Sibīrijā, kad vienīgais izdzīvošanas jautājums – kā sagādāt malku un maizi? Ja uz dzīvi paraugās no šāda skatpunkta, daudzas problēmas atbirst. Novēlu katram sevi atrast, saglabāt, nepazaudēt. Ja tu esi stiprs, priecīgs un drošs, tad politiķi un pat vulkāni neko nespēs nodarīt.



December 17, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: