gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Kad rakstu, tad esmu»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/persona/?doc=90673

Dzejniece ANDRA MANFELDE Rīgas dzelzceļa stacijas kafejnīcā savai trīs gadus vecajai meitiņai Annai nopērk sulu un trīs smalkmaizītes. Jāieturas ir, tālu ceļu no paša Tukuma mērojušas un vēl kāds gabals jābrauc līdz Kaspara Dimitera studijai Siguldā. Andra ierunās CD formātā savu grāmatu “Zemnīcas bērni”, kas nāca klajā vasaras vidū. Kad septembrī par šo darbu dzejniece saņēma Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu “Sudraba tintnīca”, sarunājāmies pirmo reizi. Gribas zināt, kā Andrai tagad klājas, ko jaunu sarakstījusi, ko domā.

– Septembra sarunā teicāt, ka dosieties uz Gotlandi, Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centru…

– Nedomāju, ka Visbijā būs tik skaisti! Dzīvoju mājā uz klints, lejā katedrāle, vēl zemāk – kalns un jūra. Sēdēju pie datora un pa logu redzēju, kā saule riet jūrā, kā aizslīd kuģi, kā debesīs pazūd lidmašīnas aste… Bieži aplūkoju katedrāli. Izstaigāju arī Fores salu, kur sava mūža pēdējos 40 gadus dzīvojis slavenais zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans. Man patika klaiņot pa klintīm, nezinu, kā tas varēja notikt, ka esmu redzējusi tik daudz!

Visbijas laikam Kaspars Dimiters man uztaisīja blogu http//andramanfelde.posterous.com, lai rakstu. Biju diezgan skeptiska – kā tā uzreiz var tīmeklī krāmēt iekšā? Bet tieši bloga esamība mani pamudināja domāt – tā, šodien taču arī kaut kas ir noticis! Trīs nedēļas un trīs dienas, kamēr biju Visbijā, man ik dienu bija ko teikt un rakstīt blogā, izņemot divas. Viendien bija uznākušas lielās skumjas, bet otrā rakstīju stāstu.

– Bet vairāk tomēr dzejoļus?

– Rakstīju dzejā un starpžanrā – līdzīgi kā grāmatā “Zemnīcas bērni”. Kādu dienu aizgāju uz katedrāli, paskatījos uz vitrāžām, aplūkoju veco altāri ar kokgrebumu. Tur attēlots resns, trīs gadus veca bērna lieluma eņģelis, kurš stāv pie Paradīzes vārtiem un nelaiž iekšā Ievu un Ādamu. Tas mani tā iedvesmoja, ka nolēmu nākamgad apkopot un izdot mazu kabatas formāta krājumiņu “Eņģeļtaures Gotlandes klintīs. Dzejas un esejas”. Tās eņģeļtaures ir puķes, kas pilnīgi neiespējami uzdīgst klintīs, lai gan tām vajadzīga trekna zeme. Bet tā klints ir mana dvēsele. Visbijas dabas vienreizējais, lielais skaistums, rudens skaistums… un es vienā brīdī tur uzplauku kā eņģeļtaure.

Atgriezusies mājās, domāju, ka blogu neturpināšu. Tomēr rakstu gan. Tā ir savāda pieredze. Kad Ojārs Vācietis uzrakstīja dzejoli, viņš zvanīja draugiem un nolasīja to, jo pirmajā brīdī gribas dalīties ar kādu. Tagad ir interneta laikmets un es tikko uzrakstīto līdzdalu blogā. Lai arī saprotu, ka varbūt pēc nedēļas, mēneša, gada domāšu, ka dzejolis nekur neder, bet tieši tajā brīdī ir izdevies pateikt tieši TĀ.

Otrs mans radošais nodoms ir izdot kompaktdiskā “Zemnīcas bērnus” – manas mammas, viņas brāļa un māsu atmiņu stāstījumu par pārdzīvoto Sibīrijā. Iztēlē kopā ar mammu stigu dubļos, ar viņas māsu skaļi raudāju par izlaistīto pienu, ar viņu brālīti pazudu kukurūzas laukā… Ceru, ka saņemšu atbalstu, lai disku laistu tautās. Vēlējos, lai tas iznāktu uz Ziemassvētkiem. Bet laiks iet ātrāk, nekā biju rēķinājusies, un tagad man šis darbs noteikti jāpadara līdz 25. martam – deportācijas upuru piemiņas dienai.

– Kā jums un mums visiem veiksies nākamgad?

– Kas gan ir veiksme? Grāmatu uzrakstīt ir labi, saņemt par to atzinības balvu vēl labāk. Bet kas ir svarīgākais? Lai tevi iedvesmo, lai vispār ir ko teikt, lai tu vari tajā visā dzīvot. Politiķiem ļoti populāri saukļi – nenoskumstiet, palieciet šeit, neaizbrauciet svešumā… Bet tas neskan no sirds. Rakstot “Zemnīcas bērnus”, daudz sapratu. Piemēram, tagad ir auksts laiks, bet mājās ir silti. Ko es ar bērnu darītu Sibīrijā, kad vienīgais izdzīvošanas jautājums – kā sagādāt malku un maizi? Ja uz dzīvi paraugās no šāda skatpunkta, daudzas problēmas atbirst. Novēlu katram sevi atrast, saglabāt, nepazaudēt. Ja tu esi stiprs, priecīgs un drošs, tad politiķi un pat vulkāni neko nespēs nodarīt.



December 17, 2010 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: