gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ziemassvētku paciņas leģionāriem uz fronti

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=91113

Noklausoties radio raidījumu, ka bērni sūtīs eņģelīšus, un paskatoties ASV filmu “Ziemassvētku kartiņa”, atcerējos notikumus tālajā 1943. gadā, kad mācījos Jēkabnieku pamatskolas 6. klasē.

Mājturības skolotāja mums ierosināja gatavot Ziemassvētku paciņas, ko nosūtīt uz fronti latviešu leģionāriem. Vecāko klašu meitenēm vajadzēja noadīt divus pārus vilnas īszeķītes, bet piparkūkas nolēmām cept skolā visas kopīgi. Bija karš, daudz kā trūka, pat nebija cukura, tāpēc mājās vajadzēja izvārīt cukurbiešu sīrupu. Dienām ilgi lielos katlos vajadzēja vārīt sasmalcinātas cukurbietes, kamēr iznāca kādi pāris litri sīrupa. Piparkūkas cepām gan skolā, gan mājās. Mums tās izdevās izcept ļoti gardas. Manai paciņai vecāmāte noadīja divus pārus cimdu ar šaušanai atdalīto īkšķi un rādījtājpirkstu. Māte iedeva krietnu gabalu žāvēta šķiņķa. Visu to aiznesu uz skolu, kur sapildījām zēnu izgatavotajās finiera kastiņās. Pie skolas augošajās eglītēs norāvām pāris zariņus, ielikām divas svecītes, apsveikuma kartiņu un paciņu aizveda uz Jelgavu. Tās pēc savākšanas tika aizvestas uz fronti.

Pēc Jaungada saņēmu trīsstūrainu vēstulīti no diviem Vidzemes puses puišiem. Tā bija tik sirsnīga, pateicīga par sirds siltumu, ko viņos izraisījuši dzimtenes zaļie egles zariņi. Taču tas vēl nebeidzās. Pēc nepilna gada 1944. gada rudens novakarē mūsu mājās ienāca daži latviešu sarkanie strēlnieki ar lielu baru vīriešu privātās drēbēs. Komandieris paskaidroja, ka tie ir jauniesaucamie un tos šeit sagatavošot zvēresta nodošanai. Tad kāds no jauniesaucamajiem pienāca mātei, nosauca māju nosaukumu un manu uzvārdu. Liels bija visiem pārsteigums, ka tas izrādījās viens no leģionāriem, kurš saņēma manu paciņu. Viņi abi izbēguši no vācu armijas un atgriezušies mājās. Tad viņš atkal iesaukts sarkanajā armijā. Par otru viņš vairs neko nezināja. Jauniesaucamie mūsu mājās pavadīja kādas divas nedēļas. Tad skaistā, saulainā rudens pēcpusdienā nodeva zvērestu mūsu kūts aizmugurē.

Par apmācību laiku bijām sadraudzējušies ar vairākiem puišiem. Vairāki solīja rakstīt. Taču nevienu vēstuli vai kādu ziņu no viņiem nesaņēmām. dzirdējām, ka tur notikušas smagas kaujas un nodomājām, ka tur palikuši visi mūsu karavīri.

 

December 23, 2010 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: