gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Stranga: cerība uz Krieviju baltiešiem reti kad attaisnojās

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=92961

“Latvijas Avīzē” viesojās vēstures profesors AIVARS STRANGA. Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Parlamentā rīt – ārpolitiskās debates. Kā atgādinājis Pabrika kungs, iepriekšējās notika pirms robežlīguma ar Krieviju slēgšanas. Vai jums, vēsturniekam, ir kas sakāms par pieredzi un mācībām, ko tādās apspriešanās der ņemt vērā?

A. Stranga: – No 1919. līdz 1933. gadam parlamentā notika vienpadsmit šādas debates. Pirmās bija ārkārtīgi pamācošas un nozīmīgas – 1919. g. 6. oktobrī, kad bijām saņēmuši Krievijas piedāvājumu slēgt miera līgumu. Te parādījās divi liktenīgi jautājumi Latvijai. Pirmais – Meierovics uzstāja, ka ar lielinieku režīmu mieru slēgt vispār nevar. Iespējams tikai pamiers. Izrādījās – un tā ir reālpolitika – ka tieši ar viņiem mieru noslēdzām, jo citu, ar ko slēgt mieru, nebija. Tobrīd sociāldemokrāti uzskatīja, ka līgt ar Krieviju var, bet tikai tad, ja ir plaša, pret iebrukumu vērsta neitrālā zona. Otrs tikpat liktenīgs jautājums – vai par miera slēgšanu gādāt Baltijas valstīm kopā, kā ļoti vēlējās Meierovics, vai, kā iznāca, ka līgumu slēdza katra atsevišķi. Nākotne pierādīja, ka arī turpmāk katra no trim valstīm gāja savu ceļu, jo nacionālais egoisms raksturīgs jebkurai valstij. Igauņi krievus bija jau padzinuši un gribēja ātri tirgoties. Krievija izveda tonnām zelta caur Igauniju, bet ieveda ieročus. Igauņi trīs gados uzplauka, bet 1923. g. finansiāli sabruka. Ja krievi beidza vest preces, krona nokrita zemāk par zemu. Tā ka galu galā cerības uz Krieviju baltiešiem reti kad attaisnojās.

Beidzamās debates pirmskara saeimās noritēja pilnīgi citā atmosfērā 1933. g. jūnijā, kad pie varas Berlīnē bija nācis Hitlers. Latvijā parādījās nacistu ideju aizstāvji advokāta E. Krēgera vadībā, un Saeimā asās diskusijās centās to izvērtēt. Ārpolitiskajās debatēs ne vienmēr skāra lielas stratēģijas jautājumus, bet neizbēgami runāja arī par vēstniecību budžetu (un dažreiz teica, ka vēstniecību par daudz), apsprieda algas un – vai Latvijas vārds pasaulē pazīstams. Daudziem šķita – nav pazīstams. Pirmskara parlamentā debašu tradīcija bija ļoti dziļa un intelektuāli bagāta. Pirms miera līguma ratificēšanas ar Krieviju gandrīz katrs gribēja izteikties, vai spēsim ar kaimiņu dzīvot mierā, vai viņi uzbruks vai neuzbruks. Negribu pārmest, bet vai šodien runas no tribīnes reizumis nepārvērš par tādu kā skaistu politisku izrādīšanos? Otra lieta, kas pašlaik nav būtiska, Saeimā nav ratificējams līgums, kas “prasītos” pēc apspriešanas un partiju pozicionēšanās. Vēl divas ārlietu neprofesionāļa piezīmes – ka ir kritiski jautājumi mums kā nācijai un valstij. Pirmais ir ekonomiskā attīstība, proti, vai spēsim apturēt cilvēku izbraukšanu, otrs – enerģētiskā atkarība. Taču tie droši vien ir risināmi jautājumi ne debatēs, bet konsekventā valdības darbā.

– Secināsim, ka interesantas, lietderīgas debates rīt nemaz nevar būt?

– Politiķi 20. gados bija ļoti intelektuāli cilvēki un labi oratori. Kaut vai Menders ar diviem Šveicē iegūtiem doktora grādiem – uzrakstījis vienu no pirmajām muitas tiesību grāmatām Eiropā. Kad runāja viņš, Cielēns vai pret sociāldemokrātiem neiecietīgais pareizticīgo bīskaps Pommers, tas izklausījās ļoti artistiski, kaut ne vienmēr deva panākumus. Spožs intelekts piemita arī mazākumtautību deputātiem, piemēram, baltvācietim Paulam Šīmanim, un mums bija profesionāli Ārlietu komisijas priekšsēdētāji – Menders, Cielēns un Hugo Celmiņš no Zemnieku savienības. Bet arī intelektu ne vienmēr var pārvērst praktiskos ārpolitikas ieguvumos.

– Jūs pareizi teicāt, ka šoreiz nav īsti apspriežama “priekšmeta”. Nu, teiksim, kā prezidenta Maskavas vizītes rezultāts, bet darba kārtībā tas nešķiet paredzēts. Ir inventarizējošs ziņojums – atskaite, bet ko lai apspriež?

– Lielā mērā jums taisnība, jo ārpolitiskā koncepcija visumā ir formulēta un tiek uzturēta. Esam ES un NATO valsts. Nākamā prioritāte ir labas attiecības ar ASV. Tālāk – labas kaimiņattiecības un, protams, cik iespējams korektas attiecības no mūsu puses ar Krieviju. Nesen iecēla jaunu ārlietu ministru. Neņemšos spriest, cik kvalificētu vai ne, bet ir bijušas domas, ka ministram ir liela vēlme sevi kaut kādā veidā reprezentēt, apstiprināt, ka viņam ir savs ārpolitiskais redzējums. Diezin vai tas demokrātiskā valstī nosodāmi, bet diez vai arī tas ko mainīs reālajā, praktiskajā dzīvē.

– Jūsu kolēģis Inesis Feldmanis būšot Latvijas–Krievijas topošās vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs. Citēšu profesoru Feldmani – “cik imūni esam pret t. s. Krievijas humanitārās ietekmes politiku, kuras mērķi ir reintegrēt bijušās PSRS telpu Krievijas informatīvi politiskajā un kulturālajā laukā”? Viņš saka – to vēršot ne vien pret krieviem, bet arī latviešiem, lai tie vēlīgi izturētos pret Krievijas interesēm Latvijā. Kā galveno šīs politikas uzdevumu Feldmanis saskatījis – tas esot nodrošināt Latvijas iedzīvotāju identitātes maiņu par labu Krievijai. Latvijai esot jākļūst daudz krieviskākai nekā pašreiz. Ja tā runājusi vēstures autoritāte, kurš devis godprātīgu, reālistisku stāvokļa ainavu, vai Saeimas deputātiem nav uzreiz jājautā Kristovskim – cik un ko no tā mēs ņemam vērā pie ārpolitiskās koncepcijas radīšanas vai neko neņemam vērā?

– Nepateikšu, vai ārlietu ministrs liekas vai neliekas par to zinām. Taču neapšaubāmi un nemainīgi, ka Krievijas iespējas informācijas resursu ziņā ir un būs nesalīdzināmi lielākas. No mūsu iespēju viedokļa – apzināmies, ka esam pavāji populārzinātniskā vēstures atspoguļojumā. Pārsvarā ir akadēmiski darbi ar daudzām atsaucēm, kas mērķēti attiecīgai auditorijai. Nesen kolēģis Ēriks Jēkabsons man rādīja enciklopēdiju plašam lasītāju lokam par baltiešu lomu boļševisma nodibināšanā. Sastādītājs ir manās acīs līdz šim samērā augstu vērtētais autors A. Kokurins. Šī enciklopēdija ir nepatīkams izņēmums. Nevar teikt, ka sastopamies ar falsifikācijām, drīzāk tā ir zināma sociālā pasūtījuma izpilde, piemēram, sadaļā par cara noslepkavošanu. Minēti divi it kā klāt bijuši latvieši Sviķis un Celms, bet ar liecībām to neapstiprina. Otrajā lappusē jau nosaukti eksekutori – nevienam nav latviska uzvārda, taču tas rakstīts mazākiem burtiņiem, nepamanāmāk. Taču visā akadēmiskā pasaulē ir zināmi Roberta Servisa darbi, kuri pierāda, ka pavēli nošaut caru deva tieši Ļeņins un Jakovs Sverdlovs, nevis kāds necils latvietis. Mūsu vēsturniekiem būtu pienākums līdzīgā populārā manierē uzrakstīt par pulkvedi Briedi, pulkvedi Gopperu un citiem latviešiem, kuri pretdarbībā boļševismam dažkārt bija nozīmīgāki par gandrīz leģendāro Savinkovu. Taču jāņem vērā mūsu materiālās un tīri fiziskās iespējas, kas vienmēr būs mazākas nekā krievu jauda. Nespēsim līdzvērtīgi izdarīt to, ko panāk viena krievu filma vai pat reklāma, kura par savu subjektu iedomāsies izmantot latviešu strēlnieku. Jā, varam strādāt un daudz ko panākt akadēmiskā vidē, bet tā ir stipri ierobežota vide. Nesen Krievijā uzņēma tehniski visai spilgtu filmu ar labiem aktierdarbiem un kauju skatiem – “Tarass Buļba”, taču reizē tā iemiesoja tik ļaunu stereotipu par poļiem, ka tie nāvē krievus gandrīz tāpat kā viena SS Einsatz komanda.

– Vai domājat, ka abu valstu vēsturnieku komisija spēs tuvināt pušu oficiālu vēstures izpratni?

– Pagaidām to nevar zināt, kamēr komisija nestāsies pie pienākumu pildīšanas. Pie prezidenta kancelejas jau darbojās vēsturnieku komisija, kas bija starptautiska un kurā piedalījās – kamēr paši neatteicās – arī krievi.

Zinātnieki saņēma skaidru mandātu. Viņi pētīja totalitāro valstu – nacistiskās Vācijas un staļiniskās PSRS – noziegumus un politiku pret Latviju. Tā nav pārāk plaša tēma, bet, sadarbojoties ar Krievijas vēsturniekiem, varbūt viņi vēlēsies paplašināt pētāmo tematu. Nu, piemēram, par Krievijas un Baltijas vēsturiskajiem sakariem. Šis plašais mandāts varētu sākties ar Nīštates mieru un ritēt tālāk, skarot arī tādu problemātiku, par kuru nav daudz domstarpību.

Otrs variants ir aptvert XX gadsimtu. Tādā gadījumā nav iespējams apiet Latvijas okupāciju. Pie jebkuras vēlmes sadarboties agri vai vēlu nonāksim pie šī izejas punkta, ko nevar ignorēt. Akadēmiķis Čubarjans – iespējams, priekšsēdētājs no Krievijas puses, izteicies, ka gribētu piedāvāt materiālus, kuri liecina, ka Anglija, Francija 30. gados nevēlējās mūs aizstāvēt. Mana atbilde būtu – tas ir labi zināms, viņi pat nav mums melojuši, ka gribētu šai ziņā ko pasākt. Bet ir milzīga starpība – jā, žēl, ka angļi vai franči nevēlējās aizstāvēt, toties PSRS okupēja Baltijas valstis! Tās kļūst nesalīdzināmas lietas. Viens nodarījums, ka okupēja, iznīcināja valsti, deportēja cilvēkus – noziegums, pret otru, ka neaizstāvēja – morāli un politiski kritizējams, bet ne noziegums, bet tas, kas notika 17. jūnijā, ir gan noziegums. 20. – 30. gadu laikposms ir pietiekami ietilpīgs pētniecībai. Latvijā bija daudz tā saucamo balto krievu, kurus Maskavā šausmīgi necieta un izsekoja. Ja mēs savienotu savas izcilās arhīvu lietas ar krievu izlūkdienesta materiāliem, iespējams, iegūtu ļoti būtisku pētījumu, taču, lai kurā virzienā vēsturnieki dotos, lai kā atceltu “bīstamos” tematus, vienalga, atdursies pie okupācijas. Nevaru izvairīties no zināmas skepses, runājot par šo komisiju, vēl divu apstākļu dēļ. Viens ir, ka jaunu komisiju dibināšana ne vienmēr garantē arī jaunus atklājumus. Otrs apstāklis – ja latviešu vēsturnieki gribētu kaut ko pētīt, piemēram, Polijā, tad tam nevajag nekādu komisiju. Rakstiet lūgumu, dodieties uz arhīvu, pētiet, ko vēlaties, publicējot rezultātu. Pēc tam poļu zinātnieki uzrakstīs recenziju, vai iznākums ir slikts vai vērtīgs.

Bet te mums ir nelaimīgs gadījums, kad arhīvu izdošana – turklāt daļēja, normēta – ir saistīta ar lielā mērā politisku apsvērumu radītu komisiju. Cik un ko izdos, neviens nezina. Tāpat kā to, kas īsti glabājas Krievijas arhīvos, iepretī Latvijas arhīviem, kas ir brīvi pieejami. Krievijā arhīvu izdošana saistīta ar tādu kā burkānu. Mēs kaut ko jums, jūs kaut ko mums pretī. Tas var būt diezgan bīstami. Tā vispārpieņemts, ka pieeja arhīviem ir civilizācija. Es aizbraucu, izpētu, uzrak

stu. Man raksta pretī, ka avoti nav pareizi, citāti aplam atlasīti, ir tik iznīcinoša kritika, ka es pazūdu kā akadēmiska vienība. Visādi var gadīties, taču ar veselas komisijas spēkiem var “nepacelt” pētījumu, ja tas neatbilst akadēmiskām mērauklām.

– Tātad praktiskais komisijas devums “tuvinot viedokļus” varētu izrādīties tuvs nullei?

– Ir virkne krievu zinātnieku – Hļevņuks, Sokolovs, Natālija Ļebedeva – tuvināšanos ar kuru viedokļiem mēs uztvertu kā lielu pagodinājumu. Tuvināšanās konceptuāli iespējama tad, ja abas puses daudzmaz skaidri pasaka savu koncepciju. Mēs to esam izdarījuši. Notika okupācija, sekoja aneksija, iekļaušana PSRS. Inkorporācija darbojās visos veidos, ieskaitot deportāciju, kolonizāciju, mākslīgu rūpniecības izveidošanu. Man šķiet, ka šai lietā maz kā maināma. Tā ir patiesa versija. Var būt jautājumi, cik lielā mērā varēja tam pretoties. Skaidrs, ka ir viens uzskatāms piemērs – Sniečkus Lietuvā, kurš vadīja partiju jau no 1936. gada pagrīdē un līdz 1974. (!) gadam. Viņš nebija mazāks komunists, piemēram, par Vili Lāci – droši vien bija nesalīdzināmi pārliecinātāks komunists par tiem, kas pieslējās vēlāk. Vienlaikus Sniečkus bija lietuvietis. Neaprakstāmi veikls diplomāts, kas izmantoja sakarus ar, teiksim, Suslovu. Pateicoties tam, nemetot ēnu uz nevienu nāciju, Lietuvā ir mazāk nekā 10% krievu. Domāju, par to ļoti daudzi lietuvieši viņam pateicīgi. Vietējo varu reakcija varēja būt dažāda, un mums diemžēl gadījās tā, ka Kalnbērziņa iesauka bija Zaķis, un šis Zaķis nepanāca to, ko Sniečkus. Arī šeit ir daudz jautājumu, ko pētīt, ja izmantotu krievu arhīvus. Taču atkal – tas nemaina izejas pozīciju. Attiecībā pret Lietuvu vienā kopējā krievu–lietuviešu darbā mēģināja izmantot terminu, ka notikusi “tikai” aneksija. Tas ir vēsturiski nepatiesi, jo nepastāv aneksija bez okupācijas. Tā vienkārši nevar būt.

E. Līcītis: – Profesor, uzsvērdams pirmskara deputātu spožo intelektu – vai nebūsiet aizskāris mūslaiku politiķus, kuru vidū taču arī ir ne mazums ārlietu spīdekļu?

– Pirmskara periods ir manu pētījumu objekts. No vienas puses, 1905. g. sakāve uzskatāma par lielu mūsu nelaimi – 5000 cilvēku bija spiesti doties trimdā, vēl daļu izsūtīja uz Krieviju, bet režīms bija tāds, ka varēja mēģināt bēgt. Lielais vairākums revolucionāru trimdas gadus vadīja, aktīvi mācoties un studējot. Menders mācījās pirmajā Socioloģijas institūtā pasaulē Briselē. Ģederts Eliass, terorists, uzbrucējs slepenpolicijai, vēlāk kļuva par izcilu latviešu gleznotāju. Ulmanis studēja Amerikā. Laiku izmantoja ļoti auglīgi. Negribu noniecināt šodienu, bet tobrīd tās bija dziļas, akadēmiskas zināšanas, ko ieguva vecās demokrātijas zemēs. Šodien zināšanas gūst procesā, kas arī nav sliktākais. Vēl atskatoties uz 20. – 30. gadiem, man ir simpātijas pret daudziem Latvijas krievu deputātiem.

Cik viņi turējās lojāli Latvijai un kā izprata Latvijas intereses! Skaidrs, ka šie cilvēki bija nedraudzīgi Padomju Krievijai, bet runās viņi gan aizstāvēja savas likumīgās tiesības, skolas, teātrus, gan tajā pašā laikā pauda apziņu, ka līdz kapa malai būs lojāli Latvijai kā demokrātiskai zemei. Pienāca 1940. gads, un cik daudz šo krievu izdzīvoja? “Palaimējās” tiem krievu līderiem, kā Līvenam, Diderovam, kuri nomira pāris gadu iepriekš vēl brīvā Latvijā. Arī, starp citu, minoritāšu deputātiem netrūka Latvijai uzticīgu dēlu ar vienlaikus skaidru priekšstatu, ka demokrātiska valsts garantē viņu tiesības. Kad 1927. gadā balsoja par tirdzniecības līgumu ar Krieviju, tad lielākā daļa mazākumtautību deputātu un arī krievi tam nepiekrita. Tā nav valsts, ar kuru mums jātirgojas! – viņi teica. Priekš tam ir Anglija, citas demokrātiskas zemes.

– Vai Rainis arī piedalījās ārpolitiskās debatēs, sacīdams ko mūsdienīgu?

– Rainis ir liela personība, un viņa izcilākais devums varbūt ir slavenajā 1915. g. vēstulē Cielēnam. Kad vācieši okupēja Kurzemi un daudziem nolaidās rokas, Rainis rakstīja, ka latviešu lieta nevar pazust, ka mēs esam pārāk svarīgi cilvēcei. Viņš to skatīja no tāda tvēriena, ka mūsu kultūra arī ir cilvēces daļa, nezūdoša daļa. Tāpēc neder zaudēt cerību!



January 26, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Andrejs Cīrulis: Par “Barikadopēdiju”

Andrejs Cīrulis, bijušais „Padomju Jaunatnes” redaktors

Es labprāt informētu par kādu jaunu ideju, kas tika uzņemta ar aizrautību.

Tā dzima 2011. gada 19. janvārī plkst. 13.15 Latvijas Zinātņu akadēmijas Mazās zāles pirmās rindas 4. krēslā no labās puses. Vārdu sakot, es tur sēdēju. (Ar šo piemēru es gribēju parādīt, ka fakti jādokumentē precīzi, lai tiem būtu nozīme vēstures pētnieku acīs.)

Norisinājās zinātniski praktiskā konference “Barikādes barikāžu aizstāvju acīm”.

Uzstājās daudzi tālaika cīnītāji un cīņu vadītāji. Tie bija reālie šī grūtā un varonības pilnā darba darītāji, un visu runās bija mīlestība pret Latviju un vēlme aizstāvēt Tēvzemi atkal, ja tāda vajadzība būtu.

Un vienlaikus nereti tikai pieminētas it kā nenoskaidrotas situācijas (lai gan par tām jau ir publikācijas) un nožēla par to, ka daudzi fakti sāk aizmirsties. Skumjas un it kā vainas apziņa par to, ka vēl ne viss apzināts, ne visas atmiņas uzrakstītas, ne par visiem cilvēkiem pastāstīts. Pat Piemiņas medaļas ne visi saņēmuši.

Konferences otro diskusiju vadīja Velta Puriņa. Un, Veltu redzot, es atceros viņas varonību Latvijas televīzijā puča laikā – LTV pirmo stāvu jau bija ieņēmuši omonieši, bet Velta vēl turpināja vadīt tiešraidi, skatoties mums tieši acīs. Bez bailēm. Tā bija patiesa un cēla drosme, bet retais to vairs tik precīzi atceras…

Un pēkšņi man radās ideja, par kuru gribējās pateikt visiem – jo tā bija ļoti atbilstoša konferences garam. Un Velta man uzreiz arī ļāva runāt.

Tā, kā bija Barikādēs, mums nekad vairs nebūs. Nekad vairs nebūs situācijas, kad ģimenes no mazpilsētām brauca uz Rīgu, kabatās ielikuši lapiņas ar asinsgrupām. Kad dievnams kļuva par cilvēku nakts atpūtas un apsildīšanās vietu, un pilnīgi viss bija sagatavots, lai tas kļūtu arī par lazareti – Domā bija mediķi, pārsienamie, nestuves, kruķi, šinas. Kad cilvēki bija gatavi pilnīgi visam. Ne mūžam vairs nebūs tādas vispārējas vienotības kopējo briesmu priekšā. Mums bija 500.000 drosmīgu vīriešu, sieviešu un pusaudžu, kas pulcējās Daugavas krastmalā Lietuvas atbalsta mītiņam. Par to nevar runāt bez trīsošas sirds. Un skudriņas skrien pa muguru, dokumentālajos kadros skatoties, kā tauta ar vienprātīgu “Jā” atbild Romualda Ražuka vaicājumam – vai mēs esam gatavi aizstāvēt mūsu Augstāko Padomi, valdību, Latvijas Radio un televīziju?

Šīs atmiņas ir milzīga nacionālā un garīgā bagātība, kas jāuzkrāj un jādara pieejama ikvienam Latvijā. Un šī mana ideja ir – izveidosim kaut ko līdzīgu Vikipēdijai, citiem vārdiem sakot, virtuālo pašapkalpošanās enciklopēdiju internetā. Nu nosauksim to kaut vai par Barikadopēdiju, Barikadupēdiju, Barikadpēdiju vai kaut kā savādāk. Kaut kā latviskāk. Lai gan tagad vārds “barikāde” ir nevis svešvārds, bet ļoti latvisks vārds. Gan jau pa visiem kopā izdomāsim!

Lai katra ģimene tur var ievietot savas atmiņas, lai dienasgaismu ierauga uzrakstītie, bet vēl nepublicētie raksti, fotogrāfijas, skaņu un videoieraksti. Lai šajā interneta portālā vietu atrod tālaika avīžu raksti, vēstules, protokoli, uzsaukumi, arhīvu materiāli par tolaik slepenajām LKP CK sēdēm un Interfrontes intrigām. Te varētu atrast materiālus par Latvijas Tautas fronti, par dievkalpojumiem un par tām ļoti daudzajām sabiedriskajām organizācijām, kas radās viena pēc otras ar vienu vienīgu mērķi – cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Portālā vieta jāatrod katram cīnītājam un katram pagastam. Lai vērtīgi materiāli no muzeju krātuvēm un arhīvu plauktiem uznirst uz datoru ekrāniem katrā mājā un katrā dzīvoklī jebkurā diennakts stundā.

Interneta portāls jāizveido tāds, lai tajā varam mācīties patriotismu un ikdienas grūtajos brīžos pasmelties optimismu. Tāds, kas ar saviem stāstījumiem, ar attēliem, ar fotogrāfijām un filmām mums visiem rādītu, kā Latvijas tauta – latvieši, krievi, ukraiņi, ebreji, poļi, čigāni un visi citi – mīlēja Latviju Neatkarības atjaunošanas laikā.

Portāls pildītu arī pedagoģisku uzdevumu. Visticamāk būs tā, ka daudzi vectētiņi un vecmāmiņas lūgs talkā mazbērnus, kas internetu pārzina kā savu kabatu. Tādā veidā jaunā paaudze iepazīs Latvijas neseno vēsturi.

Kad es savu ideju biju pastāstījis konferences dalībniekiem, zāli pāršalca vienprātīgi atbalstošs: – Jāāā! Neko neteica tikai tie, kas nezina, kas ir Vikipēdija… Tādu nebija daudz. Es saņēmu tik daudz atbalstošu mudinājumu, tai skaitā arī no augstām valsts amatpersonām, ka uzreiz meklēju rokā Latvijas labāko IT speciālistu Neo – Ilmāru Poikānu.

Un telefona sarunā uzreiz noskaidrojās, ka Ilmāram līdzīgas domas jau sen bija rosījušās galvā. Viņš ir gatavs darboties tūdaļ pat, nekavējoši. Tikai Neo iebilst pret tēmas sašaurināšanu, un mēs jau izdomājām, ka portālam vajadzētu iekļaut visu Latvijas Neatkarības atjaunošanas periodu no 1986. gada 15. septembra līdz 1991. gada 6. septembrim, kas ir īstenā Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena de facto. Un pēc 8 mēnešiem taču būs puča 20. gadadiena, kura noslēgumā PSRS Padome atzina Latvijas Republikas neatkarību. Atsevišķi jāveido sadaļas, kas veltīta helsinkiešiem un ārzemju tautiešiem. Jēdzienu “Barikādes” var attiecināt uz visu šo posmu.

Tas būtu ļoti liels, sarežģīts darbs, ne katram pa spēkam. Bet Ilmārs Poikāns jau tagad zina, ka izdarīt to var. Un zina, kā to var izdarīt. Un Latvijas Tautas frontes muzejs ir gatavs līdzdarboties. Un Latvijas Zinātņu akadēmija Tālava Jundža personā ir paudusi pozitīvu labvēlību. Un Dainis Īvāns ir optimistiski steidzīgs.

Var teikt – internetā jau daudz kas ir. Jāiebilst, jo patlaban internetā vietnēs ir labi ja procenta tūkstošdaļa. Un vēl – “Barikadopēdijā” būtu iespēja, ka publicēties brīvi var ikviens (rēķinoties ar dzēšanas iespējām pilnīgas neatbilstības gadījumos). Tāpat kā uz Barikādēm varēja iet ikviens, pēc paša izšķiršanās.

Darbu īpaši sarežģī tas, ka jāuzvar tajā slepenajā karā, kas pēdējos 20 gados ļāva naudas varai aprīt labas idejas. Ar šo portālu naudiņa ir jānopelna tikai tik daudz, lai segtu tā izveides un uzturēšanas izdevumus, bet portāls nedrīkst kļūt par negausīgas peļņas gūšanas avotu – tad gan tā labā ideja varētu tikt sagandēta.

Ideja ir it kā utopiska, bet es ceru, ka mums visiem kopā paveiksies.

January 24, 2011 Posted by | Atmodas_laiks, Vēsture | Leave a comment

Barikādes – to tapšana, norise un noslēgums; divu dalībnieku vēstījumi

http://www.delfi.lv/news/national/politics/barikades-to-tapsana-norise-un-noslegums-divu-dalibnieku-vestijumi.d?id=36339325

Organizētība, mērķtiecība, drosme no vienas un neziņa, neizpratne, bailes no otras puses – šīs un daudzas citas it kā pretrunīgas iezīmes, barikāžu laikā bija savijušās vienkopus. Lai cik banāli tas izklausītos, barikāžu laikā valdījusi īpaša atmosfēra, un cilvēki cerējuši un ticējuši, ka Latvija kļūs par brīvu valsti, atceras barikāžu dalībnieki. Par to, kā veidojās barikādes, kas pamudināja tajās piedalīties, kāda bija atmosfēra barikāžu laikā, portālam “Delfi” stāsta divi barikāžu dalībnieki Jānis Lācis (attēlā pa labi) un Gunārs Melnis (attēlā pa kreisi).

Jānis Lācis, toreiz Saukas lauksaimniecības skolas pasniedzējs – meistars

Man 20. janvāris bija sekas laikam, kad es sāku sevi apzināties kā patstāvīgu cilvēku. Mana dzīve jau agrāk bija saistīta ar mežabrāļiem – esmu ar viņiem sadarbojies, mūsu bunkurus, cik zinu, iznīcināja kā vienus no pēdējiem visā Latvijā. Esmu darbojies kā sakarnieks un medikamentu pienesējs. Visu laiku man bija saskarsme ar cilvēkiem, kuri cīnījās par brīvību no okupācijas un brīvu Latviju. Viņi nepadevās, bet gan devās mežos. Un, nezinu, kāpēc, taču jau skolas laikā man bija pārliecība, ka krievu okupācija beigsies, un PSRS sabruks kā nebijusi.

Pienāca 1986. gads un līdzdarbojos organizācijā “Helsinki 86”, taču es biju arī Latvijas Tautas frontes dibinātājs. Toreiz es Jēkabpils rajona Saukas pagastā strādāju skolā par pasniedzēju – meistaru. Mēs izveidojām LTF Jēkabpils nodaļu, līdz ar to es biju iekļauts visā LTF republikas domē, kas lēma Latvijas tālāko likteni. Barikādes ir LTF nopelns. Barikādes neradās stihiski. Tās radīja Latvijas tautas progresīvā daļa, kas vairāk negribēja dzīvot kā līdz šim – “apakšas” vairs nevarēja samierināties ar “augšām”.

Jēkabpilī 1991. gada 11. janvārī notika ārkārtas sēde, kas bija līdz pusnaktij. Mēs nospriedām ko un kā darīt – LTF jau bija izstrādāts konkrēts, detalizēts plāns, kas nebija izplatīts. Savā vidū mēs izlēmām, ka atbalstīsim akciju, bet gala lēmums bija jāpieņem LTF visā republikas līmenī. Katra LTF nodaļa šai X stundai gatavojās. Tāpēc agrā 12. janvāra rītā es braucu uz Rīgu, uz lielo sēdi. Tieši tad, 12. janvārī, bija pieņemts lēmums par visas tautas manifestāciju krastmalā. Otrs lēmums, ko pieņēma šajā sēdē bija barikāžu rīkošana pēc tautas manifestācijas. Mēs zinājām, ka ir īstais brīdis. Nevar teikt, ka Dievs kaut ko ielika rokās, bija Dziedošā revolūcija un aizies uz “urrā”. Nē, tas bija ilgstošs pedantisks darbs, lai manifestāciju un barikādes sagatavotu. Ja nebūtu šīs organizācijas, tad nebūtu lielās tehnikas [kravas mašīnu, autobusu] pārvietošanas uz Rīgu. Bija dots ceļš, zaļā gaisma – pirmais uzdevums bija apsargāt manifestāciju, kur pulcējās desmitiem tūkstošu cilvēku. Jau toreiz visur bija omonieši – mūsu uzdevums bija neļaut viņiem sabradāt cilvēkus gaļas putrā. Un manifestācijā [viens no LTF līderiem] Romualds Ražuks paziņoja, kuri grib un kuri var, lai paliek, un sākās barikādes.

Jēkabpiliešu uzdevums bija apsargāt televīzijas torni un televīzijas ēku. Arī tas bija organizatorisks darbs – katrai nodaļai bija jāapsargā kāds konkrēts objekts. Un mums – jēkabpiliešiem – krita televīzijas tornis Zaķusalā.

LTF sapulce notika LU Lielajā Aulā. Mēs nezinājām, vai tiksim laukā. Es atceros [žurnāliste] Velta Puriņa pēc lēmuma pieņemšanas kaut kur pa kaut kādām durvīm aizskrēja. Jo pretējā gadījumā, ja pie durvīm būtu bijuši omonieši, tad tie, iespējams, viņu noķertu un aizvestu un nekad vairs neatrastu. Bija arī ļoti daudzi ārzemju žurnālistu. Toreiz bija beidzies Persijas līča karš un žurnālistu uzmanība bija pievērsta Latvijai. Tas arī bija psiholoģisks ieguvums Latvijai, jo tikko Viļņā bija šauts uz dzīviem cilvēkiem [13. janvāra notikumi Viļņā] un nedrīkstēja vairs tā darīt otru reizi. Arī Kremlim bija jādzīvo, un viņi saprata, ka padomju varai ir neizbēgams krahs.

Pats Zaķusalā ierados 13. janvārī, uzreiz pēc manifestācijas. Tie, kas varēja, tie palika uz barikādēm. Es biju iesaistīts koordinācijas darbā. Pie Zaķusalas sākumā bija lielas cilvēku masas, kas vēl nebija sadalījušās. Tad masas pārgrupējās – piemēram, Jēkabpils dodas uz turieni, Ogre – uz turieni. Mums toreiz nebija nekādu līdzekļu – tagad mums ir rācijas, datori, taču toreiz nekas… Tas bija liels pluss, jo mūs neviens nevarēja noklausīties. Cilvēki pulcējās, vakars nāk virsū – pirmais, kas nāk ļaudīm prātā – kur apmesties, kur iekurināt ugunskuru?

Ja Viļņā nebūtu tik barbariska Viduslaiku represīva rīcība – braukt virsū dzīvam cilvēkam ar tanku un izšķaidīt viņus… Taču mēs varējām viņiem izteikt tikai morālu līdzjūtību, kaut gan zinājām: vai nu mūs tāpat iznīcinās, vai arī mēs pretosimies. Es un daudzi citi arī runāja par Kārļa Ulmaņa savā laikā izdarīto izvēli – nepretoties. Vardarbība Viļņā mums radīja pārliecību. Es un daudzi citi apzinājās, ja paliek uz barikādēm, tad es varu atgriezties mājās un mani var atvest mājās ar kājām pa priekšu un mani var iznīcināt un pasludināt par bezvēsts pazudušu. Taču tikai idiots var nebaidīties par savu dzīvību. Mērķis bija viens, un uz to mēs arī gājām.

Savā starpā visi bija ļoti draudzīgi un uzrunāja cits citu uz “tu” – nebija nekādu “jūs”. Taču nebija arī nekādas familiaritātes. Katrs zināja, ja kāds gribēja ēst, tad tam arī iedeva. Tur bija sievietes, kas mājās bija cepušas un tagad dalīja pīrāgus. Visi bija kā liela ģimene, ar lielāku mērķi. Vai bija bail? Ja tu kādam to prasītu, tad tev atbildētu – no kā te baidīties, taču dziļāk, personiskāk, protams, ka bija bail, taču gribējās izdzīvot un redzēt sava darba augļus. Taču bija arī visādi provokatori, piemēram, pūlī nesa alkoholu. Mūsu tautfrontiešu kārtības sargi viņus noķēra, skaidroja, kas viņi ir un sūtīja prom. Šie cilvēki mēģināja dezorganizēt barikāžu dalībniekus – dot alkoholu, radīt neapmierinātību.

Viss bija organizēts – dalīja gāzmaskas, visi brauca uz vienu diennakti savos objektos, visur bija maiņas, bija zināms, cik cilvēki ir katrā vietā – visur bija pilnīga kārtība.

Es toreiz biju spiests kādu laiku slēpties. Skolas stundas laikā mani izsauca dežurants, un tur labs cilvēks sacīja, Jāni, ja ir iespējams, tad kādu brīdi mūc. Tad es daudzus dokumentus sadedzināju. Toreiz vēl bija Padomju likumi, darbojās čeka… Ja visi dokumenti – kur bija cilvēku vārdi, uzvārdi – nonāktu svešās rokaš, saņemtu visus ciet kā cāļus. Mēs tādā gadījumā būtu nodēvēji.

Mana sieva un meita atbalstīja manu rīcību. Mēs visi trīs bijām uz manifestāciju. Bija tā, vai nu visi vai nu neviens. Daudzi bija ieradušies ar ģimenēm. Pretošanās, kas bija Latvijā, pasaules vēsturē iegājusi ar to, ka tā bija nevardarbīga. Ja kāds būtu atklājis uguni no tobrīd klāt neesošas bises vai cita ieroču, tad būtu viss, mūs samaltu lupatās. Un Kremlim būtu iemesls apspiest agresivitāti un arī Rietumi teiktu: ē, latvieši, atkal uzdarbojas, tātad, tur kaut kas bija ne tā!

20. janvārī es biju Saukā, taču bija gatavs izbraukšanai. Saukā bija aizdegusies dzīvojamā mājā un vajadzēja palīdzēt. Apšaudes laikā es dzēsu ugunsgrēku. Kad ierados Rīgā, daudz kas bija mainījies: vardarbīgais mēģinājums ieņemt Iekšlietu ministriju nostiprināja cilvēkos pārliecību, ka mēs ejam pareizu ceļu. Uzbrukums pārliecināja, nostiprināja un stabilizēja. Mūsu pretošanās palika nevardarbīga. Taču mēs cilvēkiem stāstījām, kas ir jādara un kā ir jādara uzbrukuma laikā: kā izglābt sevi, izglābt biedru un ko darīt, ja ir ievainojums. Mēs arī pieaicinājām barikāžu dalībniekiem lojālos mediķus.

Spilgtu atmiņu ir daudz. Piemēram, bija brīdis, kad biju ļoti noguris. Jēkabpiliešu bija ļoti daudz un viņus vajadzēja sūtīt uz Doma laukumu, Ministru kabinetu, Augstāko Padomi, tagad, Saeimu, televīzijas torni un citur. Ja pietrūka vienā vietā, tad sūtījām citur. Es biju Saeimas apsardzē diennakti. Mana seja bija netīra un laikam izskatījos saguris. Un tur bija sieviete, kurai bija groziņš, pīrādziņi un vēl kaut kas. Un viņai bija balts, tīrs, linu dvielis, kas bija nolikts turpat uz bruģa. Viņa man saka – eu, tu taču esi pavisam savārdzis, tev vajag vismaz karstu tēju iedzert! Un tad es pēkšņi atceros, ka man patiešām gribas ēst. Sieviete man pieripināja koka bluķi, saka – Sēdi! – un noklāj linu baltu dvieli turpat uz bruģa. Tur tēja, tur maizīte, tur pīrādziņi. Ūdens mums te nav, bet tu vari notīrīt savu seju, savas rokas dvielī! – viņa saka. Tādu cilvēku bija daudz. Brauca muzikanti un dejotāji, kas spēlēja dienām un naktīm un deva uzmundrinājumu. Tāpēc jau mēs varējām tik ilgi izdzīvot, jo cilvēks viens pats nošķirtībā nevar izdzīvot. Sabiedrības un aktivitāšu trūkuma dēļ cilvēks notrulinās.

Kādā citā brīdī Augstākās Padomes vadība atcerējās, ka pie televīzijas ēkas visa Daugava ir vaļā. Var iebraukt Padomju armija, omonieši un izcelt desantu tieši pie televīzijas ēkas. Tad mēs gājām celt dzeloņdrātis, un tobrīd bija vismaz -15 un -20 grādu aukstums. Ceļas migla, un tā nāk uz mūsu pusi. Mēs strādājam intensīvi un ar laiku mūsu kustības paliek robustas un vairs nevar palocīties. Izrādās, ka mūsu “pufaikas” bija piesūkušās ar mitrumu un kad novelk nost, tad tās var nolikt stāvot. Tās bija apledojušas, un mēs “pufaikās” bijām kā ledus čaulā.

Vēl viens pavisam jocīgs gadījums bija Doma baznīcā. Tur varēja ieiet un atpūsties. Atkal nogurums un pārgurums un uz ielas taču negulēs. Labi, ieiešu apsēdīšos uz kāda “beņķa”. Bet brīvu “beņķu” nav. Bet turpat blakus ir padomju laika visparastākās nestuves un no grīdas ir aptuveni 30 centimetru augstums. Es tās salieku, pārvelku “pufaiku” pār galvu un guļu. Tad pa miegam dzirdu, ka kāds ar mani runā un groza man galvu. Un jautā: “Dzīvs? Vai tu esi dzīvs? Kas ar tevi notiek?” Paskatos visapkārt balti apģērbi, neko nesaprotu! Viņi bija domājuši, ka es esmu kāds ievainotais, taču es biju kapitāli aizmidzis un augšā mani vairs nevarēja dabūt.

Lēmumu par barikāžu noslēgumu pieņēma LTF valde un dome. Augstākā Padome jau bija pārpilna ar dažādiem lēmumiem un bija politiska ieinteresētība. Sapratām, ka ir bezjēdzīgi stāvēt uz barikādēm un jācīnās tālāk ar citām metodēm. Tad vienkārši visus atsaucām un beidzās.

Barikādēm bija nozīme kā nevardarbīgas pretošanās piemēram, pierādot, ka var atgūt neatkarību. Tas, kas tagad notiek, ir pavisam cits jautājums, svarīgāko – brīvību – mēs izcīnījām.

Gunārs Melnis: 31 gads, jaunsaimnieks no Ķeipenes, tagad Rekrutēšanas jaunsardzes centra Jaunsardzes 3. novada vadītājs.

Visu laiku gaisā virmoja, ka kaut kas notiks – Tbilisi un Viļņā notikušais jau par to liecināja. Attieksme pret PSRS bija veidojusies ilgu laiku pirms 20. janvāra. Atceros pēc Klaipēdas Jūrniecības koledžas beigšanas neiedeva vīzu braukšanai uz ārzemēm un bijušā PSRS līdera Jurija Andropova laikā latviešu virsniekiem bija grūtības braukt jūrā. Vecāki bija ļoti nacionāli un viņiem nepatika Padomju Savienība. Es redzēju, ka man kā latvietim bija grūti atrast sev kādu nodarbošanos, un toreiz man patika tieši jūrā braukšana. Karjera kā latvietim bija nekāda.

Tad nāca vecums, kad cilvēks sāk pamazām visu saprast. No sākuma bija līdzdalība grupā “Helsinki 86”. Pretestība izpaudās arī sarunās studiju laikos Klaipēdā. Man sākumā bija uzticēts vadīt nodaļu un pēc tam rotu, tāpēc tur studējošie latvieši pie manis sāka pulcēties: uzdziedājām kādu dziesmu un tamlīdzīgi. Bet beigās par mani uzrakstīti ziņojumu, ka es esmu izveidojis nacionālu šūniņu. Tagad es varu teikt – re, kāds es esmu varonis, bet patiesībā es tāds neesmu. Nekā tur nebija – tikai saviesīgi vakari, ar piecu, sešu latviešu līdzdalību.

Par notikumiem Viļņā 1991. gada 13. janvārī zinājis vēl pirms Latvijas Radio par to ziņojis. Kāds no lietuviešu studiju biedriem piezvanījis un stāstījis par notikumiem Viļņā: “Sākas karš!” viņš teicis. Tad es sapratu, ka kaut kas briest. Es toreiz vēl zvanīju uz Latvijas Tautas fronti un nekādu skaidrību neguvu. Tad es piezvanīju kāda laikraksta krievu valodā redakcijai un prasīju – vai jūs esat par demokrātiju, vai esat pret demokrātiju? Viņi teica, ka esot par. Tikai pēc tam es jutu, kā es ceļu klausuli, tad uzreiz strāvas spriedzes kritums, šņākoņa un sākas noklausīšanās.

Tad es sadzirdēju aicinājumu Latvijas Radio doties uz Doma laukumu, devos ārā, sildīju mašīnas motoru, piekrāvu kravas automašīnu ar malku un devos uz Rīgu. Datumu neatceros, taču līdzko bija sauciens doties uz Doma laukumu, tad uzreiz arī no Ķeipenes braucu. Tā kā biju viens no pirmajiem, kas devās uz Rīgu, tad vismaz ceļš gar Kangarkalniem bija tukšs. Kad iebraucu Doma laukumā, tur jau bija daudz cilvēku. Izlādēju laukumā malku, noliku mašīnu Krastmalā, un skatījos, kas notiks. Pēc tam es agrā rītā jau atkal biju mājās un tad atkal sazinājos ar mūsu “tautfrontieti” un sadalījām, ka katrā novadā uz Doma laukumu brauks noteikti pagasti. Tāpēc turpmāk ik pa pāris dienām.

Kāpēc izlēmu braukt? Tas jau tāds smieklīgs jautājums. Tad jau nedomāja par patriotismu tādā izpratnē kā tagad, toreiz vairāk domāja par savu valsti. Bija doma, ka vajag pašam savu valsti.

Kad ierados Doma laukumā, varēja just, ka kustība ir diezgan haotiska. Cilvēkos bija liela neizpratne – it kā kaut kas jādara, bet, kas precīzi – nebija skaidrs. Kaut kas būs, kaut kas jādara, kaut kas jāņemas… Tobrīd bija sanākuši rīcībspējīgi cilvēki, kas saprot, ko nozīmē kopība. Apkārt bija drošības sajūta. Tas ir LTF lielais panākums, ka tā spēja radīt kopības sajūtu, koncentrēt vienam mērķim. Jā, cilvēki bija pārgalvīgi, jo galīgi nerēķinājās par sekām. Tur bija ne tikai vīri, bet arī sievas un pat bērni.

Doma par barikādēm uzreiz piesaistīja pie kaut kāda mērķa. Es biju pirmais, kurš iebrauca ar kravas mašīnu – man bija “gaziks”. Līdz rītam tur jau vesels pulks kravas mašīnu saradās. Bet, kad braucu atpakaļ pa Ogres šoseju brauca veselas kolonnas. Sākumā biju vienīgais ķeipenietis. Taču tad apzināju pārējos vietējos puišus. Mūsu koordinators barikādēs bija nodrošinājis autobusu, kas kursēja un nodrošināja maiņas. Vienu diennakti nodežūrējām barikādēs – ja vajadzēja arī snauduļojām pie ugunskura – tad ar autobusu atpakaļ uz mājām, lai pēc diennakts atkal atgrieztos barikādēs. Sākumā bija plusos, pēc tam palika aukstāks.

Vēlāk es sapratu, ka mēs visi pašnāvnieki. Es esmu viens no pirmajiem leitnantiem Latvijā un pēc tam, kad es analizēju tā brīža situāciju, tad es sapratu, ja kāds būtu nācis virsū, tad tur būtu palikusi tikai gaļa. Pilnīgs vājprāts! Mēs bijām pilnīgi neaizsargāti! Mana kundze arī bija uzlīmējusi uz rokas leikoplastu, kur bija uzrakstīts vārds, uzvārds, asinsgrupa. Tas visvairāk palicis atmiņā. Taču ģimene atbalstīja. Līdzi gan nebrauca, jo domāja, ka ies vaļā. Turklāt man puikas tobrīd bija mazi, un kādam jau arī bija viņi jāpieskata. Man brālis Rīgā gan nesa kafiju. Tad uz trīslitrīgā termosa bija rakstīts “Revolūcija – 1917. gads”. Cilvēki nebija apbruņoti. Tikai pēc tam runāja, ka kāds paņēmis līdzi nazi vai, kā stāstīja viens vīrs no Ķeipenes, visu laiku līdzi nēsājis nelielu cirvīti.

Nākamajās dienās braucis sargāt Latvijas Televīziju. Arī tur visu laiku bijusi sajūta, ka kaut kas var notikt. Reizi arī mēģinājām izveidot “dzīvo ķēdi” ap televīziju gadījumā, ja ēku vajadzētu fiziski aizsargāt. Beigās pat parādījās tāda kā vilšanās. Varbūt šī sajūta ir radusies ar gadiem, kas uzspiež savu viedokli. taču reizēm šķita, ka ir izspēlēts teātris. Visās valstīs uzreiz notika barikādes, protesti… Pārāk uzkrītošas likumsakarības. Viņi iekaroja Iekšlietu ministriju, bet nedarbojās tālāk. Viņi bija pārāki, taču nerīkojās tālāk. Bijām tādas kā marionetes…

“Omon” uzbrukumam visi bija gatavi. Man bija militārās zināšanas, kas gan vairāk bija saistītas ar jūras lietām. Taču es sapratu, ka mēs nebijām gatavi cīņai. Ir jābūt zināšanām. Atceros, ka pie Televīzijas ēkas bija kāds milicis no Ogres, kurš sanākušos mācīja veidot “dzīvās barjeras”, lai noturētu iespējamo spiedienu. Ja viņi gribēja mūs nožmiegt… Barikādes ir vairāk kā simbols, parāda mērķi uz ko virzīties, norāda virzienu.

Pie ugunskuriem barikāžu laikā gan runāja gluži ikdienišķas lietas: par bērniem, sadzīvi. Bija arī kaujas stāsti. Bet teikt, ka visi bija ļoti aktīvi karotāji – nē, gan. Tieši otrādi – vairāk bija sadzīviskas sarunas. Toreiz, šķiet, bija paaugstināta maizes cenas, par ko runāja. Protams, bija ļoti daudz politisku sarunu – kas ko teicis, cik katram var ticēt. Bija pārdomas par Komunistisko partiju, par LNNK, kas vēl tobrīd tikai veidojās.

Baumu nebija daudz. Šur tur varēja dzirdēt tenkas, ka varētu būt uzlidojumi. Taču vairāk cilvēki tomēr uzticējās Latvijas Radio.

20. janvāra apšaudes laikā es biju mājās, jo nebija dežūra. Taču nākamajā dežūrā jau atkal biju ierindā. Nekas nemainījās, kaut gan bija drusku mazāk cilvēku. To, ka cilvēki bija gatavi karot, pierādīja, cik liels skaits vēlāk vēlējās stāties robežsargos.

Es kopā biju sešas dienas. Uzreiz pēc 20. janvāra mūsu koordinatori pateica, ka šī ir pēdēja diena, un viss beidzās. Tagad, atskatoties, uz tā laika notikumiem, jāatzīst, ka nebija padarīta darba sajūtas. Varbūt, šādas pārdomas ir radušās līdz ar gadiem. Arī pēc barikādēm Latvijā vēl joprojām bija Padomju armija. Nebija skaidrības par Latvijas nākotni. Pats arī biju gatavojies, ka būs kauja. Nebiju domājis, ka viss būs tik vienkārši, mierīgi – nedabiski. Taču, lai gan nesapratu, kā tas notiks, man bija pārliecība, ka būs sava valsts. Nebija sajūtas, ka viss noticis, kā gaidīts un kam jānotiek, lai atgūtu neatkarību. Visu laiku ir sajūtas, ka bija kaut kādas lielas vienošanās. Varbūt es kļūdos, bet to varbūt mani mazbērni uzzinās. Bet barikādēs iet bija vērts.

Ir pārliecība, ka arī mūsdienās varētu izveidot ko līdzīgu. Aizpagājušajā gadā jau bija (smejas). Šobrīd gan vispirms notiktu pamatīga izplūkšanās savā starpā, jo cilvēkiem pārāk daudz ir nodarīts pāri. Taču vienam lielam kopīgam mērķim mēs spētu vienoties.

January 20, 2011 Posted by | Atmodas_laiks, Vēsture | Leave a comment

Bet Maskavā jautri vicināja kājas

Ilmārs Knaģis Latvijas Avīzei

Es biju barikāžu aizstāvju ierindnieks. 13. janvārī jau pašā rīta agrumā namā iepretim toreizējai Augstākai Padomei Odisejs Kostanda organizēja Vecrīgas aizstāvju grupas. Arī Juris Dobelis bija redzams. Taisnības labad jāatzīst, ka vairāk neviena ne no politiķiem, ne no valsts vadības torīt tur nebija. Kostanda dalīja cilvēkus grupās, norīkoja vadītājus, norādīja, kur kuram atrasties. Kostandas un Dobeļa turpmākā politiskā darbība jau ir no “citas operas”.

13. janvārī vajadzēja notikt Rīgas politiski represēto kluba valdes pārvēlēšanai, bet runājām tikai par notikumiem Viļņā un par to, ko mums darīt. Pārvēlēšanu nolēmām atlikt – pārāk trauksmainas bija tās stundas. Devāmies uz Daugavmalu ar sarkanbaltsarkano karogu, kas Igoram Noskovam nupat bija atsūtīts no ASV. Daugavmalā – karogu jūra! Nāca prātā, ka 1905. gadā tepat Daugavmalā, arī 13. janvārī, krievu dragūni apšāva latviešus. Arī tagad krievu tanku parādīšanās nebija izslēgta. Virs mūsu galvām plivinājās helikopters un kaisīja proklamācijas – “Vislatvijas glābšanas komitejas” uzsaukumu. Mums par uzjautrinājumu gandrīz visas lapiņas sabira Daugavā. Un tad bija gājiens pa Rīgas ielām ar karogiem un dziesmām pie Brīvības pieminekļa. Vecrīgā tapa pirmās barikādes. Ugunskuri, tēja, kafija un sviestmaizes. Un dziesmas, lūgšanas un naktis Doma baznīcā, kad daudzi, kas nebija desmitiem gadu, pat visu savu mūžu domājuši par Dievu, atcerējās par Viņa esamību, jo tik tiešām, vai viss toreiz nebija Dieva rokās?

20. janvāra vakarā izdzirdu šāvienus. No Vaļņu ielas ieraudzīju virs Raiņa bulvāra trasējošas ložu kārtas. Romualda Pipara kinokomanda skrēja pāri Līvu laukumam ar kinoaparatūru plecos.

Mazās ģildes pagrabā darbojās četri televizori un katrs rādīju ko citu. Vienā ekrānā amerikāņi bombardēja Irāku, otrā slavenais KVN Masļakovs izklaidēja publiku ar puspliku Maskavas “gerlu” kankānu, trešais rādīja notikumus Rīgā, ceturtajā skatījāmies tikko no notikumu vietas atvestās videokasetes – Viktors Kalnbērzs ar pinceti rakņājās kāda miliča sadragātajā stilbā un vilka no tā ārā kaulu šķembas.

Rādīja ievainoto Maskavas žurnālistu un kādu asinīm notašķītu ārzemnieku. Un tad Slapiņš un Zvaigzne! Un divi miliči un skolnieks Edijs Riekstiņš. ASV informēja pasauli par notikumiem Rīgā, bet Maskavā skaistas pusplikas meitenes jautri vicināja kājas.

January 19, 2011 Posted by | Atmodas_laiks, Vēsture | Leave a comment

Sociālisti grib revidēt Kara muzeja ekspozīciju

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=92535

Latvijas Sociālistiskā partija apgalvo, ka Kara muzejs to “apmelo”

Latvijas Sociālistiskā partija (LSP) pieprasījusi Latvijas Kara muzejam aizvākt no ekspozīcijas 1998. gadā sociālistu rīkota mītiņa fotogrāfiju parakstu un atvainoties par “informācijas melīgo saturu”, pretējā gadījumā draudot ar tiesu darbiem.

Ar 10. janvāri datēto vēstuli, kuras saturs pārsteidz ar savu nekaunību, parakstījis LSP priekšsēdētājs un Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks. Sociālistu dusmas izraisījušas fotogrāfijas un anotācija vēl 1999. gadā iekārtotajā ekspozīcijā muzeja 4. stāvā. Runa ir par 1998. gada notikumiem, kad, Latvijai gatavojoties iestāties NATO, tika sarīkoti vairāki krievvalodīgo masu pasākumi, kurus citādi kā par mēģinājumu destabilizēt situāciju grūti raksturot.

Pieprasām aizvākt!

1998. gada 14. maijā Vērmanes dārzā LSP bija organizējusi krievu skolu jauniešu mītiņu, lai protestētu pret Saeimā ierosinātajiem grozījumiem likumā, kas paredzēja latviešu valodu kā mācību valodu visās Latvijas augstskolās. Mītiņš izvērtās skaļā un agresīvā pasākumā, kura dalībnieki gan pieprasīja krievu valodai otrās valsts valodas statusu, gan pauda savu nepatiku pret latviešu valodas mācīšanu. Ekspozīcijā redzamas vairākas sociālistiem acīmredzot netīkamas fotogrāfijas no šī mītiņa. Anotācija vēsta: “Latvijas Sociālistiskās partijas jaunatnes grupas organizētais mītiņš pret latviešu valodu. Rīga, Vērmanes dārzs. 1998. gada 14. maijs.”

Nav dzirdēts, ka Latvijas vēsturē līdz šim būtu bijis tāds gadījums, kad politiska partija ultimatīvā tonī pieprasa valsts muzejam mainīt tai netīkamu ekspozīciju. Var tikai minēt, kādi apsvērumi vadījuši A. Rubika kūrēto LSP, kuras vēstulē teikts: “Pieprasām no Latvijas Kara muzeja administrācijas nekavējoties aizvākt nepamatotos norādījumus uz LSP un sniegt mums paskaidrojumu attiecībā pret augstāk minētās ekspozīcijas informācijas melīgo saturu, kā arī oficiāli atvainoties LSP sakarā ar publiski paustu nepatiesu viedokli par LSP politiku starpnacionālo attiecību jomā Latvijā. Šo prasību neizpildīšanas gadījumā atstājam sev tiesības vērsties tiesā, lai atjaunotu patiesību un saņemtu kompensāciju par LSP politiskās reputācijas graušanu.” Rubikieši apgalvo, ka partija “nekad” nav organizējusi mītiņus pret latviešu valodu, ka ekspozīcijā attēloto notikumu laikā LSP savas jaunatnes organizācijas neesot bijis, tāpēc “nekādi pasākumi, kurus organizēja “jaunatnes grupa”, nevarēja notikt”. Fotogrāfijās redzamā simbolika tāpat neattiecoties uz LSP un nevienā no fotogrāfijām neesot šīs partijas biedru.

Sociālistiem īsa atmiņa

“Vai tad latviešu valodas nezināšana un nemācīšanās nav vēršanās pret šo valodu? Par to visu, protams, varētu arī pasmieties, taču sociālistu tendencei izņemt no vēstures pašiem nevēlamo tomēr ir sena pagātne. Jau kopš 1917. gada viņi centās visu attēlot nevis tā, kā bija, bet tā, kā gribējās. Tas turpinās joprojām,” saka Kara muzeja direktore Aija Fleija, LSP vēstulē kļūdaini nodēvēta par “Freiju”. Direktori un muzeja ļaudis nedaudz mulsina apstāklis, ka sociālisti pamodušies tieši tagad, lai arī fotogrāfijas un anotācija ekspozīcijā atrodas jau 12 gadus. Iespējams, tā vienkārši ir situācijas zondēšana vai partijas mēģinājums atgādināt par savu pastāvēšanu. “Tomēr tas, ka viņu ieskatā pienācis brīdis, lai atļautos tādā veidā vērsties, man šķiet slikts simptoms. Varbūt arī citi gribēs izņemt no vēstures to, kas tiem traucē?” norāda Aija Fleija. Viņa atceras, ka prasību izņemt nevēlamo fotogrāfiju parakstu no ekspozīcijas vēl vasarā mutiski izteicis kāds Ingars Burlaks, kurš tobrīd balotējās Saeimas vēlēšanās no politisko partiju apvienības “Saskaņas centrs” (“SC”). Kā zināms, 10. Saeimas vēlēšanās LPSP startēja “SC” sarakstā un sociālisti ieguva četrus parlamenta mandātus.

Ja nu tagadējā LSP vadība vairs neatceras 1998. gada 14. maija notikumus, tad var atgādināt, ka Rīgas domē iesniegtais lūgums par mītiņa rīkošanu ir rakstīts uz “Politiskās organizācijas Latvijas Sociālistiskā partija” veidlapas un iesniegumā sacīts, ka atbildīgais par pasākumu Vērmanes dārzā ir Jānis Treikals – LSP biedrs, toreizējais Rīgas domnieks. Tāpat ieteicams pārlapot tā brīža latviešu un krievu presi, kurā skaidri un gaiši teikts, ka mītiņā lielākoties uzstājās un to vadīja tieši “LSP jauniešu grupa”, ka oratoru un plakātu turētāju vidū bija agresīvi jaunieši, kuru jaku piedurknes rotāja nacionālboļševiku simbolika – sarkans apsējs ar sirpi un āmuru baltā laukā. Vērmaņdārzā mītiņotāji pauda ne tikai krasi negatīvo nostāju pret pastiprinātu latviešu valodas mācīšanu krievvalodīgajās skolās, tur skanēja pat aicinājumi pasludināt krievu valodu par vienīgo (!) oficiālo valsts valodu Latvijā. Jāpiebilst, ka tolaik LSP simpātijas pret nereģistrēto nacionālboļševiku organizāciju nebija noslēpums ne avīzēm, ne Drošības policijai. Ja viss minētais nebija tiesa, tad grūti pateikt, kas kavēja sociālistus apsūdzēt melos vai visus Latvijas laikrakstus un policiju piedevām?

Minētā mītiņa notikuma fotodokumentēšanu veica arī Kara muzeja fotogrāfi, un muzeja Pēckara vēstures nodaļas vadītāja Sarmīte Baltiņa atceras: “Atmosfēra, kas tur toreiz valdīja, bija negatīva pret Latvijas valsti un latviešu valodu vispār, ne tikai pret kādu konkrētu Izglītības ministrijas lēmuma projektu. Tur bija lozungi “Doloi latišskij!” (“Nost ar latviešu valodu”) un tādā stilā.”

Jautāta, kā rīkosies tālāk, muzeja direktore Aija Fleija saka: “Mēs viņiem aizsūtīsim atbildi, ka nekas netiks mainīts. Aizsūtīsim arī kopijas no avīžrakstiem un palūgsim, lai Alfrēds Rubiks dalās ar mums savos atmiņu stāstos, jo arī tie taču var noderēt Kara muzeja arhīvam.”

January 19, 2011 Posted by | Okupācijas sekas, Vēsture | Leave a comment

Latvijas radio piedāvās īpašas barikāžu pārraides

http://www.DELFI.lv

Ceturtdien, 20.janvārī „Latvijas Radio 1” piedāvās vairākas īpašas pārraides, kas veltītas barikāžu piemiņas pasākumiem, pavēstīja radio pārstāvji.

Rīta raidījumā „Kā labāk dzīvot?” no plkst. 10:05 viesosies jaunieši, kuri dzimuši barikāžu gadā – radiožurnālisti jautās viņiem, kā viņi vērtē atceres pasākumus un vai uzskata tos par nepieciešamiem. Savukārt raidījumā „Krustpunktā” no plkst. 13:05 Aidis Tomsons sarunāsies ar Tālavu Jundzi, Ritu Aksenoku un Dainu Bleieri par to, ko barikāžu laikā cerējām iegūt un ko šajos 20 gados esam reāli ieguvuši.

Plkst. 18:00 Latvijas Radio 1 pieslēgsies barikāžu divdesmitās gadadienas atceres pasākumam Doma laukumā. Tur notiekošo klausītājiem komentēs Arita Grīnberga un Kaspars Zlidnis. Plkst. 18:30 – 19:00 tiešraidē no Doma baznīcas tiks raidīs Ekumenisko dievkalpojumu, bet plkst. 19:30 atskaņos kantāti „Vēstules uz bruģa”, kas veltīta 1991.gada barikāžu notikumiem. Pirms skaņdarba būs intervijas ar kantātes autoriem Juri Kulakovu un Normundu Beļski.

January 18, 2011 Posted by | Atmodas_laiks | Leave a comment

Austrālijas latvietis Okupācijas muzejam novēl 130 000 latu

Foto: LETA http://www.DELFI.lv

Okupācijas muzeju neilgi pēc Ziemassvētkiem sasniegusi ziņa, ka to savā testamentā pieminējis Austrālijā mūžībā aizgājušais Juris Graudiņš (19.05.1926-07.04.2010), novēlot muzejam 250 000 Austrālijas dolāru (130 000 latu), portālu “Delfi” informē Jānis Erno, Latvijas Okupācijas muzeja sabiedrisko lietu vadītājs.

Šis novēlējums ir ļoti svarīgs muzeja darba uzturēšanai finansiāli grūtajos apstākļos, uzsver muzeja pārstāvji. Tas atvieglos Okupācijas muzeja finansiālo stāvokli un palīdzēs muzejam pastāvēt, nesamazinot muzeja darbības amplitūdu un darbinieku skaitu. Šis ir līdz šim lielākais testamentārais novēlējums, ko saņēmis Okupācijas muzejs. Tāpat muzejs izsaka sirsnīgu pateicību visiem tiem, kas palīdzējuši nokārtot visas formalitātes, lai novēlējums tiktu nodots muzejam.

Ziņas par aizgājēju ir visai pieticīgas. Juris Graudiņš dzimis 1926. gada 19.maijā Tukuma apriņķī. 1944. gadā viņš devies bēgļu gaitās uz Vāciju, no kurienes ceļš tālāk aizvedis uz Austrāliju. Pēc dzīvesbiedres nāvēs 2004. gadā Juri Graudiņu aprūpēja Sidnejas Latviešu biedrības aprūpes organizācija “Laima”.

Kā uzsver muzeja pārstāvji, tā misija ir: atcerēties, kas notika ar Latviju, Latvijas tautu un zemi komunistiskās Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas režīmu valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991. gadam; pieminēt netaisni notiesātos un noslepkavotos, svešos karos kritušos, represijās un izsūtījumā cietušos un mirušos, bēgot no okupācijas varām, pasaulē izkliedētos un atgādināt pasaulei svešo varu nodarījumus Latvijas valstij, zemei un tautai.

January 18, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Toreiz vismaz tautai viss bija pa īstam

Video: Fragmenti iz latvieša īsās atmiņas vēstures

Toreiz vismaz tautai viss bija pa īstam. Kaspara Dimitera skatījums.

Skatos un liekas – neticami. Vai tiešām tie vienotie tur, tajos kadros bijām mēs?

January 18, 2011 Posted by | Atmodas_laiks, Vēsture | Leave a comment

Interfrontē tekstus montē

Interfrontē tekstus montē.  Kaspara Dimitera skatījums.

Bardaks iepatikās ne tikai 20.gadsmitam. Nu tas lepni pārsoļojis pāri pat 21.gadsmita pirmās dekādes robežai un, atiezis savu iztrupušo ilkņu rindu, dodas haosa viesuļu vērpšanas posta gājienā pāri visām robežām paceltu galvu. Precīzāk, paceltām visām bardaka pūķa galvām. Rubiks, no sava asiņainās ideoloģijas krēsla pastimulējis Slapiņa, Zvaigznes un citu nošaušanu, nu sēž Eiroparlamenta tronī. Turklāt, pārstāvot “brīvo” Latviju. Un neviens ne sāpēs ģībst, ne dusmās eksplodē. Visi visur visu tolerē (VVVT).

Toreiz tā bij interfronte, tagad cita, ne mazāk “inter”. Bardaka politikas meistari, maģistri, mistiķi, mankurti sakūda, sarīda mūs dziļāk un dziļāk. Ar politiska nacionālisma (ne tautiska) vielām kā heroīnu iedūrušies latvietības pievienotās vērtības novērtētāji reaģē līdzīgi izaicinoši un aprobežoti. Un bardaks turpina ienākties, ienākdams ne vairs ar tankiem, bet ierāpodams un ievīdamies ar smalkākiem kāpuriem un ķēdītēm. Lai kā izliekamies netolerējam to izpausmēm, atkal esam solidāri ietolerējuši apakš neafišēta “molotova-ribentorpa” pakta – zem jauno laiku transnacionālo līgumu paketes.

Materiālisms, kas mūs nomāca padomju laikos, nu visus paverdzinājis pilnīgi, padarot labprātīgi atkarīgus no ēdamās, dzeramās, aujamās, valkājamās un pārguļamās “brīvības”. Garīgo ilgu jeb ticības laiks sanāca tik īss. Mūsu pašapziņas smailes nepacēlās līdz Doma vai Pētera baziliku gaiļiem, bet palika barikāžu betona bloku un traktoru jumtu augstumā. Nekā cita mums atkal nav – tikai atmiņas. Ja senāk tās bija atmiņas par īso pirmās brīvvalsts laiku, tad tagad tās ir atmiņas par daudz daudz īsāko Atmodas un barikāžu laiku. Nekā cita jau pēc tam nav bijis. Tikai savējo pacietīgi organizēta un iemiesota tautas atslābšana globāli paģērētās un iezombētās miesas un miesīgā pielūgsmes rituālos. Šajā modernajā marksismā interfrontieši ir visi, kas to akceptē un patērē. Arī latvieši, savā tautā šo iznīcības ideoloģiju instalējuši, līdz nepazīšanai pārvērtušies cittautiešos.

January 18, 2011 Posted by | Atmodas_laiks, Vēsture | Leave a comment

Cenzūra: tumsas sulaiņi mita slēpnī un vajāja latviešu prozu

Bonifācijs Daukšts: Cenzūra: tumsas sulaiņi mita slēpnī un vajāja latviešu prozu.
Raimonds Briedis. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā. R.: LU LFMI, 2010.

„Kolīdz tiek pārkāpta robeža un iejaukšanās tekstā vairs nav pakārtota autora un darba interesēm, varam runāt par cenzūru.” (Dr.phil. Raimonds Briedis, grāmatas vāka noformējumā eksponētā atziņa.)
„Cenzūras pētniecība tikai aizsākusies.” (168. lpp.)
„Šī pētījuma uzmanības centrā nav tikai cenzūra kā politiska iestāde, lielāka uzmanība pievērsta pārmaiņām, kādas cenzūras iejaukšanās izdarījusi literatūrā, respektīvi, prozas tekstā, kā, iejaucoties prozas tekstā, dažādu līmeņu struktūras elementos (…), mainījusies teksta nozīme un lasījums.” (15.lpp.)

Laikam ir loģiski, ka tikai labi padarītā un perfekti komponētā zinātniskā darba pašā noslēgumā, vairs jau necenšoties izvairīties arīdzan no emocionālas attieksmes pret pētāmo problēmu, Raimonds Briedis atļaujas citēt vienu no spēcīgākajiem iznīcinoši raksturojošajiem izteikumiem, kas veltīti vietējās cenzūras lomai vēl tās pastāvēšanas laikā. Te nu izskan īsteni skaudrs cenzūrā

cietušā biogrāfiskā romāna „Rainis” autora, akadēmiķa Jāņa Kalniņa dvēseles kliedziens:

„Par „Raiņa” tapšanu domājot. Parasti bērnam ir viens tēvs, un, ja bērnu taisa vairāki, to sauc par maucību. Maucība kā jaunrades process pie mums ir ļoti iemīļota. Ja parasti sabiedrībā līdztēvus īpaši nedaudzina, bet visiem ir zināms, ka viņi ir gatavi katrā laikā izlīdzēt, stāv gluži noslienājušies un fiksi rīkojas ik reizi, kad uz to ir pašu iekāre, un vēl vairāk tad, kad zina – priekšnieks gaida, lai viņi rīkojas. Un tā viņi rīkojas pat tad, kad ir impotenti un visa šī izrīcība ir vienīgi pretīga šmugulēšanās, perversitāte. Bet stulbiem priekšniekiem ir ārkārtīgi izdevīgi radīt un algot šo līdztēvu bandu, kas nogrimst vēstures tumsā, kad savu lomu ir nospēlējuši.” (170. lpp.)

„Cenzūra bija viens no samaitājošākajiem padomju varas instrumentiem,” – citā pavērsienā redz Egīls Zirnis. “Lai turētu īsā saitē radošo inteliģenci, vara tai deva privilēģijas, tai pašā laikā kropļojot viņu darbus. Autors dzīvoja divkāršā diskomfortā: pirmkārt, apzinādamies, ka ir pats sevi rediģējis, otrkārt, nezinādams, kur patiesībā ir atļautā robeža, un uztraukdamies — ja nu viņš sevi ir izrediģējis pārāk daudz? Tā kā VDK arhīvi pētniekiem vēl nav pieejami, līdz galam uz to atbildēt tik drīz nevarēs.”
(Egīls Zirnis. Cenzūra. – Diena, 2005. gada 30. jūlijs)

Jāņa Kalniņa tēlaini pieminētās stulbo priekšnieku vadītās „līdztēvu bandas” ietvarā faktiski ir domāta ne tikai centrālā, institucionālā cenzūra (Latvijas PSR Ministru Padomes Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē jeb – no krievu valodas pārņemtā saīsinājumā – Glavļits (GLP), citādi sakot, cenzūra „šaurā izpratnē”, profesionālo cenzoru dienests.

Raimonds Briedis pilnīgi pareizi akcentē, ka padomju režīma hierarhijā „GLP nebija vienīgā iestāde, kas nodarbojās ar cenzūru, tā bija tikai viena daļa no plaša un sazarota kontroles mehānisma…”, bet „minot tikai šo iestādi (Glavļitu – B.D), tiek ignorēta tā informācijas kontroles sistēma, ko realizēja vesela cenzūras hierarhija – no partijas centrālās komitejas, preses komitejas, rakstnieku organizācijām, redakcijām, līdz personiskajam līmenim, pašcenzūrai vai atsevišķiem cilvēkiem un to savstarpējām attiecībām. Šie līmeņi kopumā vai atsevišķi savulaik noteica katra atsevišķa teksta likteni.” (10. lpp.)

Visu „plašo”, institucionāli sazaroto cenzūras sistēmu Padomju Savienībā vadīja PSKP CK aģitācijas un propagandas pārvalde. Latvijā — kompartijas centrālkomitejas trešie jeb ideoloģiskie sekretāri. Viens no Latvijas KP CK funkcionāriem, Kārlis Freibergs, savulaik cenzorus mēdzis dēvēt par CK propagandas un aģitācijas nodaļas mazajiem brāļiem.

To, ka cenzūru ne vienmēr realizēja Glavļits, — uzsver arī rakstnieks Alberts Bels, kura romāns „Bezmiegs” iekļuva nedrukājamo darbu skaitā, lielākajās nejēdzībās viņš vaino LKP CK kultūras daļu un propagandas un ideoloģijas daļu. “Tie iejaucās visur. Savam amatam viņi bija izvēlēti savas aprobežotības un milzīgās enerģijas dēļ.” (Egīls Zirnis. Cenzūra. – Diena, 2005. gada 30. jūlijs)

No profesionāla vēsturnieka viedokļa skatoties, ir, protams, skaidrs, ka Jāņa Kalniņa dēvētiem varas stulbeņiem un „līdztēvu bandai” nedrīkstētu gan ļaut mierīgi nogrimt vēstures tumsā, visu šo izkopti slepenīgo falangu nekādā ziņā nedrīkst nodot aizmirstībai. Elementārā veidā tā jācenšas celt atklātībā plašākā mūsu jaunās Eiropas historiogrāfijas gaismā. Jo, raugi, ikkatram apjēdzamam procesam, katrai sabiedriskai norisei, katram varoņdarbam un katram noziegumam patiesi ir zīmīgs konkrēts uzvārds, un, lai taptu pilna patiesība, tas nu sabiedrībai vienreiz būtu jāuzzina. Vēsturi un laiku taču veido reāli cilvēki, nevis abstrakti anonīmi procesi un miglas parādības.

Diemžēl cenzoru, informācijas kontrolētāju, dozētāju un pārraugu  vārdi Raimonda Brieža pētījumā (šķiet, apzināti) nemaz nav pieminēti. (Kaut gan taisnības labad jāpiezīmē, ka viens vienīgs tomēr ir nosaukts – kāds „ideoloģiskais svītrotājs” Aleksandrs Rinks 1945. gada dokumentā (90. lpp.) Interesanti, kāpēc gan te tāda pēkšņa izņēmuma nekonsekvence un tieši šim Rinkam gadījusies tik izcilus „ievērība” griezīgajā cenzoru personāliju vakuumā, kas valda grāmatā?)

Pats Raimonds Briedis (9. lpp.) taču redz tendenci un pamatoti konstatē, ka pēdējos gadu desmitos notiek jēdziena „cenzūra” un „tumsas sulaiņu” (Jānis Sudrabkalns) pakrēšļa darbības patiešām nenoliedzama mītiskošanās. Tas ir tiešs cenzūras slepenības auras un anonimitātes saglabāšanās rezultāts – jājautā, kāpēc gan lai tas nenotiktu – pateicoties acīmredzamām nekonsekvencēm un neizprotamai noklusējumu uzturēšanai zinātniskos pētījumos par cenzūru.

Tieši personāliju noklusējumi, manuprāt, ir bīstami, jo rada un stiprina – no vienas puses – gan cenzūras kā parādības zināmas mītiskošanas un demonizēšanas draudus, bet – no otras puses – gala rezultātā – ar laiku sekmē cenzūras ļaunuma banalizāciju.

Arī cenzūras upuru atmiņās abu dzimumu cenzoru slakas raksturojumā visbiežāk tiešām sastopam cenzoru  kā anonīmu, rupju un brutālu tipu vai ironiski raksturotas „visnotaļ smalkās Glavļita dāmas” (14.–15. lpp.) Sarmītei Ēlertei, savukārt, jau minētajā Egīla Zirņa intervijā – tās dāmas tiek tautiskā aspektā dzeltas kā „laipnas, kulturālas latviešu kundzes…”

Protams, Padomju Savienībā cenzūra oficiāli līdz 1980. gadu beigām, Gorbačova „pārbūvei”, vispār nosaucama nepastāvēja un „darbu autoriem vismaz oficiāli nebija tiešas saskarsmes ar cenzūru, darba cenzors nesaskārās ar cenzējamā darba radītāju. [..] Par starpniekiem starp cenzoriem un autoriem parasti kļuva augstāka līmeņa izdevniecības darbinieki, galvenie redaktori vai arī ar partiju saistītie darbinieki.” (10.-11. lpp.)

Un tomēr nav patiess apgalvojums, ka rakstnieki un dzejnieki visos laikos gandrīz bez izņēmumiem nav zinājuši un pazinuši savus cenzorus (turpat, 11. lpp.). Man nereti ir apgalvojuši pretējo, – savus īstos (vai iedomātos) cenzorus un to partejiski čekistiskos komandētājus autori reizēm ir zinājuši kā mīļos.

Toties patiess ir Raimonda Brieža pamanījums, ka mūsu sabiedrībā „ar cenzūru saistītie notikumi arvien vairāk apvelkas ar mīta čaulu, kas tiecas atteikties no vēsturiskuma, tā vietā lietojot stabilas konstrukcijas, līdz ar to, kā saka Rolāns Barts, lietām laupot „cilvēcisko jēgu un līdzdalību”. ” (13. lpp.)

Tāpēc ne tikai vēsturniekiem, padomju režīma apziņas un informācijas kontroles mehānisma un procesa pētniekiem, bet arī literatūrzinātniekam un literatūrvēsturniekam būtu jātur vērā uzdevums un pienākums censties maksimāli personificēt cenzūras hierarhiju un analizēt tās darbības „cilvēciskoto” ainu, lai cik izziņai grūti un sarežģīti tas arī nebūtu. „Zināt cenzorus sejā”. Apgalvoju, ka visas pavērtās arhīvu un citas informatīvās iespējas šai jomā nebūt nav izsmeltas.

Nevajadzētu radīt tukšumus, kur to nav. Nu kuram gan vismaz mēreni  erudītam inteliģentam var būt nepieejams noslēpums, ka 70.– 80. gadu mijā Latvijā Glavļitu vadīja A. Lucēviča, bet 80.gados to darīt turpināja dzejnieka Kārļa Pelēkā dēls Ernests Upmalis? Un Preses nama 18. stāvs bija darbavieta kādiem 20 īsti neaizklātiem cenzoriem (šis amata nosaukums gan parādījās tikai dienesta dokumentos, oficiāli viņi skaitījās redaktori). Nav jau neko daudz, bet es pats, pateicoties mūslaiku toreizējās dzīves un sadzīves apstākļiem, pārdesmit gadu posmā personiski iepazinu vismaz pusduci tādu pārraugu, dažam labam pat zināju JT numuru un kā viņu zīmoga „šaibas” izskatās. Viens no viņiem pat, riskēdams ar karjeru, regulāri brīdināja mūs, bukinistiskos tautas brāļus, par draudošajām nākošo dienu grāmatu izņemšanas akcijām, un ne tikai antikvariātā…

Cenzori mēdza būt un bija – arī cilvēki, reizēm pat visai aktīvas radošas personības, kuru likteņi, gadījās, ģimeniski un politiski savijās ar cenzūras upuru likteņiem, spēlējot savdabīgas – gan labākas, gan ļaunākas, dažādas – lomas visas sabiedrības un rakstnieku dzīves un daiļrades procesos.

Konkrēta cenzora anonimizēšana un abstrahēšana līdz vispārināta sarkanā zīmuļa, „cenzora visu redzošās acs” un „visu dzirdošās auss” štampam vispirms loģiski liek iedomāties, kāpēc tik totāli gandrīz nekad nepiemin „cenzora galvas” tēlu. Īstenībā taču visādu cenzoru, neliešu un garīgo tirānu vidū netrūka arī ar izciliem prātiem apveltītu personu. Līdzas patiešām klaji noziedzīgiem tipiem bija arī citi, izņēmuma kārtas, pat zināmā mērā pozitīvi piesaucami piemēri.

Tā vēsturnieks Heinrihs Strods savā pētījumā min GLP priekšnieku Rihardu Šneideru, kuru kā nacionālkomunistu  ar LKP  CK biroja lēmumu (to 1960. gada 11. oktobrī parakstījis LKP CK sekretārs Arvīds Pelše) atbrīvoja no amata „par politisku negatavību, kas izpaudās paaugstinātā interesē par latviešu baltemigrantu literatūru un reakcionāro literatūru, kura izdota buržuāziskajā Latvijā…” (H. Strods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā. 1940 – 1990. Rīga, Jumava. 2010, 110. lpp.) (Par Heinriha Stroda pētījumu top atsevišķa izvērsta recenzija – B.D.)

Manuprāt, zinātniskam salīdzinājumam un tādējādi problēmas dziļākai izpratnei ir nepieciešams arī vismaz vispārējs priekšstats par cenzūras īpatnībām okupācijas režīmu gados Lietuvā un Igaunijā. Jo, neskatoties uz cenzūras visai monolīto raksturu Padomju Savienībā, tomēr pastāvēja zināmas tēmu un prasību reģionālās īpatnības, savas bija arī Baltijas telpā. Notika reģionālas Baltijas Glavļitu savstarpējas konsultācijas, pieredzes apmaiņa, arī neapšaubāmi nelietīgu akciju darbības koordinācija. Zināms, piemēram, ka „politiski kaitīgās literatūras” grāmatu izņemšana tika veikta saskaņā ar PSRS Glavļita, LPSR Glavļita izdotajiem sarakstiem, kā arī pēc sarakstiem, ko apmaiņas kārtībā atsūtīja Igaunijas un Lietuvas PSR Glavļiti.

Vēl plašākā salīdzinājumā iedomājot par padomju cenzūras raksturu un atšķirību specifiku Baltijā, atmiņā nāk kaut vai Vidusāzijas izdevniecības „Ifron” izdotās vēstures tematikai veltītas grāmatas krievu valodā, kurās cenzūra reizēm laida cauri no šejienes pārraugu viedokļa gluži vai disidentiskas informācijas par Baltijas padomju laika norisēm.

Sīkāki ievērojumi. Autors divās dažādās kvalitatīvās nozīmēs lieto vārdu pašcenzūra. ”Demokrātiskā un atvērtā sabiedrībā (kāda ir mūsējā? – B.D.) cenzūra visbiežāk ir (vai cenzūra ir? – B.D.) sabiedrības pašcenzūra, kas regulē tās kā kopības pastāvēšanu un iekšējo līdzsvaru.” (31. lpp.) Citviet jau ar kritisku attieksmi viņš runā par autora pašcenzūru.

Interesanti ir Raimonda Brieža pārspriedumi par dažādu cenzūras līmeņu rīcības motivāciju. „Hierarhiski zemākais līmenis ir personiskais – ar šo (reizēm arī ar vidējo līmeni) visbiežāk saistīta cilvēku cēla vai skumja rīcība, kas spējusi ietekmēt atsevišķa darba vai kāda tā fragmenta likteni, taču nav spējusi mainīt pārraudzības sistēmu kopumā. Visi šie līmeņi ir saistīti ar oficiālo cenzūru, divi zemākie – ar pašcenzūru. Parasti to savstarpējā mijiedarbība veidojusi fonu pašcenzūras fenomenam, kas īpaši nosaka 60. – 70.gadu literārās dzīves gaisotni.” (Izcēlumi mani – B.D., 86. lpp.) Mani doma par to cenzora skumjo rīcību pilnīgi fascinē un gribas zināt konkrētos gadījumus…

Bet Elīnas Zālītes pašcenzūras apsēstības sakarā būtiski pamanīts, ka totalitārās cenzūras totāli necieš un pat kā vārdu cenšas nepieļaut ironiju, jo nespēj likt tai pretī neko citu kā tikai aizliegumu.

Nodaļās par cenzūras veiktajām pārmaiņām daiļdarbu tekstos Raimonds Briedis ļauj izsekot labotāju (cenzoru un autoru) diktētajai kodu maiņai jēdzienos. Lieliski ilustrēta ar ideoloģizācijas mērķi veiktā karošana pret varai bīstamiem vispārinājumiem. Gan presē, gan literārajā daiļradē, kā zināms, tika izslēgta visaptverošu padomju sabiedrību apdraudošu un kompromitējošu parādību un faktu parādīšanās. Toreiz virtuves lokā pat smēja, ka droši var rakstīt – „atsevišķos veikalos reizēm nav atsevišķās desas”, bet reālas briesmas draud, ja rakstīsi, ka Padomju Savienībā  trūkst pārtikas preču.

Autors secina, ka tekstos parasti tie jēdzieni, kas saistīti ar vēsturi un tās interpretāciju, bija pakļauti neitralizācijai vai svītrojumiem. Viss, kas neatbilda kanonizētajai vēstures shēmai (līdz Staļina nāvei tās pamatā bija viņa „VK(b)P vēstures īsais kurss”), tapa kvalificēts un eventuāli sodīts kā „melīgums vēsturisku notikumu atainojumā”.

Padomju režīms kā velns no krusta vienmēr ir baidījies arī no boļševistiskas vai padomju okupācijas vārda un jēdziena. Vērts palasīt uzskatāmībai, kā risinājušās Kārļa Fimbera  mocības ar okupācijām romāna „Pelēkā zeme” cenzūras gaitā (120.–121. lpp.).

Vēsturisko notikumu interpretācija ir bijusi Andreja Upīša klupšanas akmens novelē „Žurdans un Bigonets”. Daiļdarbā tēlotā pasaule Glavļitā „netiek uztverta kā atsevišķa mākslinieciska pasaule. Pāri tai pastāv kāda metapasaule, kanonizēta vēsturiska aina, ko autors spēj / vai nespēj iemiesot.” (99. lpp.)

Gribētos uzteikt Raimondu Briedi gan par perfektu, secīgu un sistēmisku, katras izglītotas personības erudīcijas attīstībā noderīgu prozas tekstu izmaiņu analīzi, gan arī par informācijas pārlūku savstarpējo attiecību maiņas vērīgo izsekojumu. Būtisks ir konstatējums, ka 60. gados GLP no valsts cenzūras (kas sevī iekļāva partijas cenzūru) arvien vairāk kļūst par partijas cenzūru. Jau 50.gadu beigās abas galvenās pārraudzības iestādes – GLP un LKP CK – hierarhiski nonāk vienā līmenī (153. lpp.) Nezin kāpēc nav minēts kādā līmenī nonāk trešais lielais – Valsts drošības komiteja (VDK)?

Savstarpēji saistītā kontrolējošo organizāciju sistēma (līdzās minētajām arī militārā cenzūra, drošības dienesta institūcijas un Kultūras ministrija) ne vien lasītājam, bet arī daudziem cenzūras tēmas grāmatu un rakstu autoriem nereti ir palikusi diezgan nemanāma, bet to nedrīkstētu nepamanīt dziļākā skata pētnieks.

„Pats bīstamākais pasaulē ir papīrs, vienalga – aprakstīts vai pusaprakstīts.” (J. Kalniņš. Rainis. Rīga, Liesma, 1977, 34. lpp.) No pieredzes atceros, ka par ne mazāk bīstamu cenzūra uzskatīja arī publiski pausto vārdu, ja tas vērsās pret iekārtu vai tās garīgajiem balstiem, nomenklatūras personāžiem un simboliem. Šai sakarā minēšu zīmīgu literāru sarīkojumu jauniešiem Jaunpilī ap 1980. gadu, kurā bijām kopā ar jauno rakstnieku Andri Puriņu un Andreja Upīša daiļrades pētnieku un dzejnieku Viktoru Līvzemnieku. Andris Puriņš, raksturojot latviešu prozaiķu daiļradi, toreiz atklāti uzsvērti un vēlreiz atkārtoti paziņoja, ka uzskata Vili Lāci par „literāro prostitūtu”. Skandālam eksplodējot, un atbildot uz jautājumu, kā viņš tādā gadījumā vērtē Annu Saksi, Andrītis paziņoja, ka arī Saksi – kā prostitūtu, bet nenoliedzami, ka viņai esot brīnišķīgas „Pasakas par ziediem”… Sekas un cenzūras rakstura konsekvences bija visiem rūgtas, bet toties man personīgi tās deva iespēju sadurties ar Viļa Lāča slimīgajiem faniem Rakstnieku savienības idejiskajā vadībā.

Viens atzinums, kas kopš tā laika liek saprast varas un cenzūras attieksmi pret Vili Lāci, ir viņa īpašā padevīgā draudzība ar 1940. gada okupācijas režisoru Latvijā, PSRS toreizējo pilnvarotās vēstniecības padomnieku un izlūkdienesta rezidentu Ivanu Čičajevu (Džonu). Čičajevs vēlāk kļuva rezidents arī  Zviedrijā, tad – kara gados – NKVD rezidents un pārstāvis sakariem ar emigrācijas valdībām Lielbritānijā. Sakarus ar Vili Lāci viņš uzturēja līdz rakstnieka mūža beigām. Faktiski tieši Čičajevs bija Viļa Lāča galvenais idejiskais cenzors un padomdevējs arī daiļrades virzības jeb, kā šajā gadījumā atkal teiktu J.Kalniņš, maucības lietās.

Piezīme par JT un īsti neapgūtajiem informācijas laukiem padomju laika izdevumu pasītēs. Piemēram, Jāņa Kalniņa romāna „Rainis” grāmatas pasītē ir minēts viņa darba priekšcenzūras cenzora (vai cenzores) personālais numurs JT 00027. Šai sakarā atceros, – man Vēstures fakultātē savulaik bija zinātniski vadāms diplomdarba autors, čalis no cenzūras, kurš izziņas gaitā zviegdams man skaidroja, ka viņa JT nozīmējot tikai vārda „jāt” saīsinājumu. „Mēs jājām, un jāsim.” Arī nopietniem literatūras vēstures pētniekiem būtu taču interesanti un noderīgi pasekot, un, liegi balstoties uz mūsdienu tehnoloģijām, sistematizēt un izpētīt, kā laika gaitā, ardami aso padomju cenzūras vagu pa literatūras un autoru likteņu plūsmu,  plosījās, virzījās karjeras gaitā un mijās šie uzzinātie (-mie) un atpazītie JT.

Un beidzot. Man tikai šķiet, – īsti nepiederas patiesi vērtīga un zinātniska darba noslēgumā, pēdējās rindkopās, no vienas puses, konstatēt, ka „cenzūra kā fenomens šobrīd ir atgriezusies pie savām dabiskajām attiecībām ar tekstu, informāciju, kultūru”, bet, no otras puses, pēc optimismu neraisošām piebildēm, nonākt pie agnosticiska virziena atziņas, ka – „tāda laikam ir dzīve savā pastāvīgajā nenoteiktībā, mainībā un neizskaidrojamībā.” (170.–171. lpp.)

Par to dzīves pastāvīgo neizskaidrojamību atļaušos Raimondam Briedim nepiekrist. Jo pats viņa pētījums ir liela un pārliecinoša svarīgas reālās dzīves tēmas izskaidrošana!

January 14, 2011 Posted by | PSRS, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: