Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

VĒSTURE: Pirms 20 gadiem

VĒSTURE: Pirms 20 gadiem omonieši patrieca redakciju no Preses nama

1991. gada janvāris un tā paša gada turpmākie mēneši ”Latvijas Avīzes” priekštecei ”Lauku Avīzei” (”LA”) bija grūts laiks. Avīzes redakcijas ļaudis, no Preses nama omoniešu padzīti, tomēr nenokāra degunu, nepievīla savus lasītājus un uzvarēja cīņā par laikraksta izdzīvošanu.

”Mūsu laikraksts ilgi kavējās, lasītāji to velti gaidīja janvāra pirmajā nedēļā, kā tam vajadzēja būt. Nu pirmie numuri iznākuši. Visa Latvija ir cēlusies Rīgas aizstāvībai, tādēļ arī pirmie, kas šo ”Lauku Avīzes” numuru saņēma, bija Rīgas aizstāvji Doma laukumā, pie Zaķusalas telecentra un Ministru padomes,” pāršķirstot jau kopš dzimšanas uz dzeltenīga papīra iespiestās tā laika ”LA” lappuses, lasu 1991. gada 8. februāra numurā. Papīrs tolaik bija sāpīgākā izdevēju problēma. Brīžiem vajadzēja drukāties pat uz Slokā ražotā ietinamā papīra, taču tad reti kurš tādiem sīkumiem pievērsa uzmanību. Pirmo divu atjaunoto numuru ievadraksti brīdināja: ”Avīze vismaz mēnesi iznāks neregulāri, tā iznāks atkarībā no iespējām, no tā, kurā tipogrāfijā to izdosies iespiest. (..) Bet tas nav tikai mūsu avīzes liktenis. Mums tas ir jo smagāks lielā abonentu skaita dēļ, jūsu lielās uzticības dēļ.” Galvenais bija, lai laikraksts vispār iznāktu.

Šķita, kā var izdot avīzi faktiski tukšā vietā? Kad lasītāju rokās 16. janvārī nonāca pirmā krīzes ”LA”, tā bija ražošanas apvienībā ”Poligrāfists” iespiesta, divas lapas plāna un tikai 30 tūkstošu metienā. Tīrais nieks, ja atceras, ka avīzes abonentu skaits 1991. gada janvārī sasniedza 233 tūkstošus! Sasprindzinot spēkus, laikraksts iznāca reizi nedēļā. Redakcijas jaunā mājvieta atradās Lauksaimniecības ministrijas augstceltnes 22. stāvā.

”Nosargāsim mūsu valdību!” lieliem burtiem lasāms atjaunotās ”LA” numura titulā: ”Valdības rīcībā ir kļūmes, trūkumi, resoru pārsteidzības. Ir. Taču ikviens zemnieks atzīs, ka jaunā valdība kā tāda nav vainojama, turklāt viens no iemesliem ir vecā aparāta pretošanās un jaunā aparāta darbinieku pieredzes trūkums, bailība un cenšanās būt labiņiem atsevišķu grupu priekšā.” 1991. gada janvāra dienās latviešiem vairs nebija laika strīdēties savā starpā vai lamāt valdību par cenu kāpumu un preču deficītu. Uz spēles bija vēl trauslā Latvijas valstiskuma liktenis.

”Rīgu un Latviju glāba zemnieks,” 1991. gada janvāra barikāžu dienu izskaņā atgādināja avīze. Ņemot vērā ietekmi zemnieku aprindās un lauksaimnieku lielo lomu Rīgas barikādēs un valsts saimnieciskas dzīvotspējas uzturēšanā vispār, ”LA” iznākšanas nodrošināšana bija uzdevums ar politisku nozīmi. Sava nozīme lauku dzīves un politikas organizēšanā bija ”LA” publicētajiem Lauksaimniecības ministrijas, Latvijas Zemnieku federācijas un Latvijas Lauksaimnieku savienības un citu organizāciju uzsaukumiem un paziņojumiem.

Lasītājiem nepieciešamo tirāžu ”Lauku Avīze” atguva jau janvāra beigās, kad drukāšana tika pārcelta uz Daugavpils tipogrāfiju. Bija jāmeklē iespēja to drukāt jebkur, izmantojot materiālus, ko redakcijas spēja sagādāt, jo Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LKP CK) uzticības personas un omonieši, kas bija sagrābuši Preses namu, neļāva paņemt līdzi pat sludinājumu vai sagatavoto rakstu tekstus, nemaz nerunājot par ražošanas līdzekļiem. Avīze saviem lasītājiem skaidri atzinās, ka ”bez saimniecību un lauku uzņēmumu atbalsta” iznākt gluži vienkārši nespēs.

Jo grūtāku situāciju darīja tas, ka 1991. gada sākumā Latvija sevi iemeta brīvā tirgus ekonomikā. Bija jāmācās dzīvot kapitālismā – papīra, citu izejvielu, pārējo pakalpojumu, arī izplatīšanas cenas pieauga ļoti strauji, atsevišķos gadījumos pat desmitkārt. Daudzi janvārī uz ielas iztriektie preses izdevumi pirmo pusgadu pastāvīgi balansēja uz bankrota robežas, un arī ”LA” neviens nevarēja būt drošs, ka vienam avīzes numuram pēc nedēļas sekos nākamais. Avīze 1990. gadā teorētiski bija guvusi miljonu PSRS rubļu lielu peļņu, taču vēl vasarā nevarēja pie pašu nopelnītās naudas tikt, jo uz tās ”sēdēja” sabiedrība ”Preses nams”, kas bija pārņēmusi bijušās LKP CK izdevniecības kasi.

Grūtajā situācijā, kad problēmas radīja itin viss, sākot ar savlaicīgu informācijas ieguvi un beidzot ar to, kur dabūt avīžu papīru un drukāties, ”LA” palīdzēja lauku kopsaimniecības.

Vieni no pirmajiem palīdzīgu roku sniedza agrofirma ”Mārupe”. Gandrīz puse tās no saziedotajiem un Agrobankas nodaļā Rīgā ieguldītajiem 10 tūkstošiem rubļu tika iztērēti par stratēģiski svarīgu preci kļuvušā avīžpapīra iegādei. Bet februāra sākumā ziedotāju sarakstā jau bija turīgas Zemgales, Kurzemes, Vidzemes un Latgales kopsaimniecības. Ziedotāji un summas regulāri tika publicētas avīzes pirmajā lappusē, līdzās lielam ”paldies!”. Varam lasīt, ka 6. februārī Saldus rajona agrofirma ”Druva” ziedojusi, piemēram, 85 tūkstošus rubļu, kas bija ļoti iespaidīga summa. Vairākus simtus dolāru atsūtīja arī Austrālijas latvietis Rūdolfs Rubenis no Melburnas.

Pirmajos mēnešos avīze iznāca tikai ar redakcijas ļaužu izveicību un apkārtējo cilvēku atsaucību. Piemēram, drukāšana notika Daugavpilī, bet salikšana Poligrāfijas mākslas vidusskolā. Tomēr aprīļa vidū, avīzes redaktora Voldemāra Krustiņa vārdiem sakot, Daugavpilī gaisa vairs nebija. Par laimi, ”LA” radās iespēja drukāties Rīgā, jaunajā tipogrāfijā Rencēnu ielā. Avīze atkal kļuva biezuma un drukas kvalitātes ziņā solīdāka. Tipogrāfijas krāsas un citus vajadzīgos materiālus ”LA” darbinieki gādāja paši, kā nu spēja. ”Dieviņš bija ”Lauku Avīzei” labvēlīgs, un bargajiem draudzīgās Igaunijas muitniekiem deva labu prātu dažu nepieciešamu izejvielu ievešanai,” 1991. gada 4. maijā lasītājus par ”LA” izdzīvošanas cīņas gaitu informēja Krustiņa kungs.

Redakcija turpināja baudīt Lauksaimniecības ministrijas viesmīlību līdz 1991. gada rudenim, kad pēc 1991. gada augusta puča laiki beidzot bija neatgriezeniski mainījušies. Tas ļāva atkal ar pilnu sparu palaist vecā, labā Preses nama drukāšanas mašīnas.

Varam būt pateicīgi lasītājiem, kas 1991. gada krīzes dienās palika uzticīgi ”LA” – neskatoties uz neregulārajām piegādēm un neiznākušajiem numuriem, no avīzes atteicās tikai retais abonents. ”Vai domājat, ka mēs, lasītāji, nesaprotam jūsu bēdas? Mums visiem ir vairāk nekā skaidrs, ka ne jūsu vainas dēļ avīze iznāk neregulāri. Tādēļ arī es kā pastāvīga ”Lauku Avīzes” abonente varu teikt: neskumstiet, lasītāji jūs nenosoda, bet novēl visu to labāko. Gan pienāks labāki laiki ”Lauku Avīzei” un mums. Bet pagaidām pacietīsimies,” vēstulē redakcijai tālajās, grūtajās dienās rakstīja lasītāja Valija Ādamsone.


Notikumus pirms divdesmit gadiem atceras toreizējie “Lauku Avīzes” darbinieki.

Alfrēds Kundziņš (1991. gadā – avīzes atbildīgais sekretārs):

“Pēc brīvdienām agri no rīta ierados Preses namā un kā allaž ātri un steidzīgi devos gar dežuranta posteni. Bet tur 2. janvārī jau bija priekšā omonieši. Viņi mani nelaipni apturēja un paziņoja, ka caurlaide neder. Protestēju – kā neder? Vārds pa vārdam, un posteņa vecākais pasauca virsnieku, sak, šitais neklausa un nepakļaujas. Man atlauza rokas uz muguras, izgrūda ārā pa durvīm sniegā. Kamēr piecēlos, notīrīju drēbes, nāca arī Voldemārs Krustiņš. Izrunājuši notikušo, devāmies uz viņa dzīvokli, kur tapa paziņojums, ko vēlāk nolasīja Latvijas radio, ka “Lauku Avīze” zem melno berešu stobriem Preses namā nestrādās. Jau nākamajā dienā pieņēmām lēmumu pamest ieņemto ēku, bija norunāts, ka pajumti dos Lauksaimniecības ministrija, kuru vadīja Dainis Ģēgers. Sakravājām mantas un kopā ar kolēģi Arni Zvirbuli zem tukšām pudelēm maisos iznesām pāris rakstāmmašīnu un citus avīzes izdošanai nepieciešamos materiālus. Omonieši pavirši pacilāja pudeles un izlaida cauri. Tobrīd viss notiekošais radīja stipri dīvainu sajūtu, jo žurnālisti nebija piedzīvojuši, ka viņus izkrata, draud ar pielādētu ieroci, rupji un nesaudzīgi izturas. It kā jau nevienu nedzina laukā, bet palikt Preses namā nozīmēja turpmāk pakļauties Rubika cekas rīkojumiem un viņa ieceltajam administratoram Vrubļevskim ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet toreiz avīzei bija kādi 250 tūkstoši abonentu, noteikta stāja par pārmaiņām un Latvijas neatkarību. Preses namā mūs drukāja vairākas stundas, tāpēc barikāžu laiks pagāja, meklējot spiestuvi, kura daudz maz jaudātu pacelt šo ievērojamo tirāžu. Kādas avīzes nodrukājām Daugavpilī, vēlāk Rīgā, Rencēnu ielā uz valdības sagādātās iespiedmašīnas. Izdzīvojām.”

Dace Terzena (1991. gadā – avīzes nodaļas vadītāja):

“Tā kā skolā bija brīvlaiks, 2. janvārī paņēmu uz darbu līdzi desmitgadīgo Gustavu. Vēlāk vīramāte stāstīja, ka šausmās puiku ieraudzījusi “Panorāmā” – resni, melni vīri ar šaujamiem, un sīkais tur skraida apkārt, gorās. Arī man bija nereāla sajūta par to, ka tas notiek tagad un ar mums. Nezināju, vai nervozi smieties, irgoties, jo tas likās kā neiespējamā teātris ar papjēmašē ieročiem, tomēr nekā. Tā bija patiesība. Žurnālistu tauta ir diezgan lecīga, atceros, ka reizēm omoniešus, kuri Preses namā dzīvojās jau kopš rudens, mēdza tīšām pakacināt, izaicināt, bet pēc jaunā gada viņu sejas itin kā sastinga un pārvērtās – tie bija pavisam drūmi tipi. Es neteiktu, ka bija bailes no viņiem, un pirmā patiesi riebīgā sajūta bija, kad ziņoja par šoferi, kas nošauts pie Vecmīlgrāvja tilta, – jā, tad kļuva aizvien šķērmāk un šķērmāk. Bet avīze tikām jau bija iekārtojusies Lauksaimniecības ministrijā, mēs devāmies turp kā jaunā piedzīvojumā. Atklāti sakot, šodienas acīm raugoties, man 1991. gada janvāris liekas kā lielvaras totāla nespēka izpausme. Vai mums bijis garaspēks vai karaspēks, lai mēs barikādēs stāvētu čībās, krosenēs vai augstpapēžu kurpēs, neticu, ka viņi nespētu mūs sagraut un samīdīt, lupatās sadauzīt. Mēs izsprukām gluži kā pa laika cauruli, jo toreiz šai PSRS masai pietrūka kaut sīkākā argumenta, lai turpinātu eksistēšanu. Sabrukuma process acīmredzot jau bija neatgriezenisks.”

Astrīda Čukure (1991. gadā – avīzes korektore):

“1991. gadā nesen biju atgriezusies darbā pēc bērna piedzimšanas atvaļinājuma. Notikumi Preses namā man nelikās negaidīti, jo bija sajūta, ka pēc mūsu atmodas mazajām uzvarām sekos pretreakcija. Kad avīzes redakcijā nolēmām atstāt okupēto Preses namu, korektorēm jau nebija daudz tās evakuējamās mantības – dažas vārdnīcas, personīgās lietas. Toties palodzes bija nokrautas puķēm un zaļumiem. Žēl taču atstāt, jo omonieši jau augus nelaistīs! Tāpēc ietilpinājām somās puķupodus, ielocījām, kā nu varējām. Vienam kaktusam nepietika vietas. Tas palika mūsu istabā un, ziniet, sagaidīja līdz septembrim, kad atgriezāmies vecajās telpās. Kaktuss bija izdzīvojis!”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=91439

January 4, 2011 Posted by | Atmodas_laiks | Leave a comment

   

%d bloggers like this: