Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Grūts darbs pie grūtās vēstures

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs ANDRIS TEIKMANIS par topošo Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisiju.

– Nesen bijāt Maskavā, kur prezidentu līmenī notika vienošanās par Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas veidošanu.

A. Teikmanis: – Tas, ka abu valstu vēsturnieki sanāks kopā, lai akadēmiskajā līmenī apspriestu vēstures tēmas, noteikti nāks par labu vēstures izpētei. Vēstures zinātnē domu apmaiņa ir nepieciešama. Otrkārt, komisija ir instruments, kas mūsu valsts vēsturniekiem ļautu piekļūt arhīviem Krievijā. Vēsturnieks bez arhīviem ir kā astronoms bez teleskopa. Ja Latvijas valstij ir interese piekļūt Krievijas arhīviem, tad mums jādomā, kā to izdarīt. Treškārt, komisija pavērs iespēju arī akadēmiskajā līmenī diskutēt par vēstures jūtīgajām tēmām. Tie vēstures jautājumi, kas ir starp Latviju un Krieviju, ir jautājumi par Krievijas pašas vēstures izpratni. Tos Krievijas zinātniekiem un politiķiem būtu sev pašiem jāuzdod un jāatrod atbildes. To, ka šajā virzienā ir iespējama attīstība, apliecinājusi visai būtiska Krievijas un Polijas attiecību iekustēšanās pēc Krievijas un Polijas Grūto jautājumu komisijas izveidošanas. No tā, ka Katiņas tēmai tika noņemts tabu, necieta Krievijas un Polijas tautu un valstu attiecības. Tā ka mums ar Krieviju ir jāmeklē sadarbības instrumenti, kuri dod iespēju diskutēt par jūtīgiem jautājumiem, lai tie vēlāk nonāktu līdz politiķu aprindām.

Nav gan runa, ka mūsu vēsturnieki varētu izdarīt kādus pilnīgi jaunus secinājumus. Mēs savu vēsturi nepārrakstīsim un arī negrasāmies to darīt. Ne vismazākajās līnijās. Jāskatās arī, kāda ir attīstība pašā Krievijā: no vienas puses, mēģinājumi radīt kaut kādas dīvainas vēstures pārrakstīšanas apkarošanas komisijas, no otras – Katiņas faili ir ielikti internetā. Krievija patiešām ir sarežģīta zeme, un tur bieži vien notiek attīstība pretējos virzienos.

– Grūti gan iedomāties, kā šī Latvijas un Krievijas starpvalstu vēstures komisija strādās, ja Krievijas prezidenta administrācijas paspārnē jau ir komisija, kuras uzdevums ir apkarot “vēstures viltošanu”.

– Šī komisija, kuras uzdevums ir apkarot “vēstures pārrakstīšanu”, tā pa īstam darbu nav sākusi. Tieši tādēļ arī svarīgi, ka šī divpusējā Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija nebūs valstu prezidentu administrācijas paspārnē; tā būs neatkarīga, un to veidos akadēmiķi. Jāskatās, kā ar līdzīgām komisijām veicies poļiem un lietuviešiem. Lietuvas un Krievijas vēsturnieku komisija darbojas jau vairākus gadus un izdevusi divus rakstu sējumus. Tāpēc es uz topošo Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisiju raugos visai cerīgi. Tā varētu dot pozitīvu efektu, par šiem jūtīgajiem jautājumiem mūsu valstu starpā tuvinot diskusiju arī politiskajā līmenī. Tajā pašā laikā Krievijai ir svarīgi, lai vēstures jautājumi to neiedzītu stūrī un nepazemotu. Lai netiktu aizskartas Krievijā svētas lietas, tādas kā uzvara Otrajā pasaules karā, kara grūtums, ko iznesusi Krievijas armija. Krievijai ir svarīgi, lai šie kara veterāni netiktu aizvainoti. Protams, jāprasa vēsturniekiem, kāds būs komisijas darba plāns, bet es nedomāju, ka mūsu akadēmiķu pirmā vēlme uzreiz būs pazemot Krievijas valsti.

– Vai fakti nozīmē pazemošanu? Krievijā ne vien politiskajā, arī vēsturnieku vidē turpina noliegt starptautiski atzītus vēstures faktus, tostarp Latvijas okupāciju. Šogad pēc Cilvēktiesību tiesas sprieduma sarkanā partizāna Kononova lietā Krievijas Ārlietu ministrija apgalvoja, ka spriedums it kā cenšoties pārskatīt “virkni politisko un tiesisko principu, kādi pieņemti pēc Otrā pasaules kara”.

– Jā, te es redzu pretrunu – gan Krievijas attieksmē, gan pašā Krievijas vērtējumā. Arī kara laikā Krievijā pastāvēja lauku kara tiesas, kuras par līdzīgiem nodarījumiem pret civiliedzīvotājiem, kādus veica Kononovs, vainīgos nošāva uz vietas. Kononovs gan padarīts par varoni, un acīmredzot Krievijai ir grūti atteikties no šīs pozīcijas. Šajā sakarā Krievijā tiek piesaukta “vēstures pārrakstīšana” un citi argumenti. Tas rāda, cik ļoti grūts un pretrunīgs ir vēstures izvērtēšanas process pašā Krievijā. Reakcija bija tik asa, jo skarta bija Krievijas uzvaras vērtība Otrajā pasaules karā, ko Krievija politiski nekad neļaus samazināt.

– Krievijas politiķu atzinumā Kononova lietas sakarā uzvaras vērtība tomēr ir saistīta ar Latvijas okupācijas atzīšanu.

– Starptautiskā tiesa deva juridisku vērtējumu Kononova darbībām, Krievijas Ārlietu ministrija – politisku. Jācer, ka politiķu izpratne var mainīties.

– Minējāt, ka vairākus gadus strādā Lietuvas un Krievijas vēsturnieku komisija. Vai Latvijas puse informējusi Igauniju par nodomu izveidot šādu vēsturnieku komisiju ar Krieviju?

– To izdarīja Latvijas prezidents. Pēc vizītes viņš piezvanīja abiem Baltijas valstu prezidentiem un viņus īsi informēja par vizītes rezultātiem.

– Tikai pēc atgriešanās no Krievijas, tā teikt, pēc notikušā?

– Jā.

– Vai tā, ka Latvijas vēsturniekus pēc komisijas izveidošanas varētu pielaist pie Krievijas arhīvu šobrīd neizsniegtajām lietām, ir tikai Latvijas Ārlietu ministrijas cerība? Vai arī šis pieņēmums balstās uz signāliem, kas saņemti no Krievijas?

– Ļoti nopietns signāls ir, ka zaļo gaismu šādai komisijai devis Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs.

– Ja daudzi Krievijas arhīvi ir slēgti vietējiem krievu vēsturniekiem, kāpēc lai Krievija ar Latvijas vēsturniekiem taisītu izņēmumu? Krievijas likumi šādus izņēmumus ārvalstniekiem neparedz.

– Tas ir mazliet plašāks jautājums, kāpēc Krievijai vispār vajag nodarboties ar savu vēsturi. Krievijai ir pašai jāmeklē izlīgums ar savu vēsturi, sevišķi pretrunīgo 20. gadsimta vēsturi. Un, tā kā Krievija sevi ir deklarējusi par Eiropas valsti, tas daļēji būtu izlīgums ar pārējo Eiropu. Jo cik ilgi Krievija var atšķirīgi interpretēt vēsturi, kas ir kopīga Eiropai?

– Rodas iespaids, ka komisijas veidošana Latvijā bijusi vairāk politiska. Ar iniciatīvu par tās veidošanu nāca klajā Ārlietu ministrija un prezidenta kanceleja.

– Tāpēc jau ir politiķi, lai viņi virzītu lietas uz priekšu. Par vajadzību intensificēt pētījumus vēstures laukā mūsu vēsturnieki jau paziņojuši. Politiķi vien atbildējuši uz vēsturnieku izteikto nepieciešamību.

– Komisijas priekšsēdētājs no Latvijas puses profesors Inesis Feldmanis izteicies, ka pirms prezidenta Zatlera vizītes Maskavā Latvijas puses komisijas vēsturnieku vārdi vispārējās līnijās tikuši saskaņoti ar Krieviju. Šķiet, ka pašu vēsturnieku aprindās diskusijas sarīkotas formāli. 16. decembrī, īsi pirms prezidenta vizītes uz Krieviju, notika prezidenta tikšanās ar Latvijas vēsturniekiem. Uzreiz pēc tam Zatlera kungs tikās ar Krievijas vēstnieku Latvijā Vešņakova kungu un paziņoja, ka no Latvijas puses komisiju vadīšot Feldmaņa kungs.

– Par to, kā notikusi informācijas apmaiņa valstu starpā saistībā ar komisijas veidošanu, droši vien jāvaicā prezidenta kancelejai. Ārlietu ministrijai par to nav informācijas; acīmredzot šāda iniciatīva bijusi prezidentam. Bet ko jūs uzskatāt par saskaņošanu?

– Kā žurnāliste es profesora Feldmaņa teikto saprotu tā, ka Latvijas puse prasījusi Krievijai: vai jums, lūdzu, šie mūsu vēsturnieki komisijā būtu pieņemami?

– Es uzskatu, ka katras valsts kompetencē ir veidot savu vēsturnieku sarakstu, un otrai pusei te nebūtu nekādas veto tiesības. Nedomāju, ka tika lūgts akcepts Krievijas pusei.

– Saeimas Ārlietu komisijas sēdē vairāki deputāti izbrīnījušies par jūsu teikto, ka jūs nezināt nevienu Latvijas vēsturnieku, kuram būtu liegts iebraukt Krievijā. Vai komisijas izveidošana ļaus izbēgt no turpmākas Latvijas vēsturnieku neielaišanas Krievijā?

– Jūs, rakstot par šo sēdi, apgalvojāt, ka pirms vizītes Teikmanim it kā būtu grūtības ar atmiņu. Pretēji tam varu apliecināt, ka man ar atmiņu viss ir kārtībā un gatavošanās vizītei to nekādi neietekmēja. Saeimas Ārlietu komisijā uz jautājumu par konkrētu vēsturnieku es sniedzu konkrētu atbildi. Pārējie avīzes secinājumi acīmredzot radušies, saņemot manis sacītā neprecīzu pārstāstījumu. Klusie telefoni nekad nav bijis efektīvākais saziņas veids, tādēļ vislabāk man uzdot jautājumus tieši. Manā rīcībā nav ziņu, ka kādam no mūsu vēsturniekiem tīri politisku iemeslu dēļ būtu liegta iebraukšana Krievijā. Tas nenozīmē, ka Latvijas vēsturnieki būtu brīvi baudījuši iespēju veikt pētījumus Krievijā atbilstoši viņu vēlmēm un plāniem. Lai atceramies situācijas, kad nācās sniegt palīdzību gan Henriham Strodam, gan Ritvaram Jansonam. Tāpēc es gribu cerēt, ka arī attiecībā uz Latvijas vēsturnieku ielaišanu Krievijā arhīvu izpētei komisijas izveidošana būs pozitīvs faktors.

– Vai kādi Krievijas puses vēsturnieki nav ielaisti Latvijā?

– Nav bijis gadījuma, kad kāds Krievijas akadēmiskās vēstures pētnieks nebūtu ielaists Latvijā.

– Nav skaidrības par komisijas finansējumu. Ir minējumi, ka komisiju finansēšot Krievijas puse. Bet kas maksā, tas pasūta mūziku.

– Tradicionāli šādas divpusējas komisijas finansē divas puses, katra puse – savas puses darbību. Ja rīko konferences, apaļos galdus, tad šīs izmaksas sedz uzņemošā puse.

– Komisijas darbības izdevumi iekļauti Latvijas Ārlietu ministrijas vai prezidenta kancelejas budžetā?

– Pagaidām nekur. Bet, ja ir pieņemts lēmums par šādas komisijas izveidošanu, tad Latvijas valstij savas vēsturnieku komisijas finansējumam nauda atradīsies. Ir jāatrodas. To prasa mūsu valsts pašcieņa.

***

P.S. Vēlāk saņēmām ziņu, ka Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas finansējums Latvijas pusei paredzēts Valsts prezidenta kancelejas budžetā un šogad būs 4000 lati.

Intervija notika 2010. gada nogalē

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=92086

January 10, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: