Cenzūra: tumsas sulaiņi mita slēpnī un vajāja latviešu prozu

Bonifācijs Daukšts: Cenzūra: tumsas sulaiņi mita slēpnī un vajāja latviešu prozu.
Raimonds Briedis. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā. R.: LU LFMI, 2010.

„Kolīdz tiek pārkāpta robeža un iejaukšanās tekstā vairs nav pakārtota autora un darba interesēm, varam runāt par cenzūru.” (Dr.phil. Raimonds Briedis, grāmatas vāka noformējumā eksponētā atziņa.)
„Cenzūras pētniecība tikai aizsākusies.” (168. lpp.)
„Šī pētījuma uzmanības centrā nav tikai cenzūra kā politiska iestāde, lielāka uzmanība pievērsta pārmaiņām, kādas cenzūras iejaukšanās izdarījusi literatūrā, respektīvi, prozas tekstā, kā, iejaucoties prozas tekstā, dažādu līmeņu struktūras elementos (…), mainījusies teksta nozīme un lasījums.” (15.lpp.)

Laikam ir loģiski, ka tikai labi padarītā un perfekti komponētā zinātniskā darba pašā noslēgumā, vairs jau necenšoties izvairīties arīdzan no emocionālas attieksmes pret pētāmo problēmu, Raimonds Briedis atļaujas citēt vienu no spēcīgākajiem iznīcinoši raksturojošajiem izteikumiem, kas veltīti vietējās cenzūras lomai vēl tās pastāvēšanas laikā. Te nu izskan īsteni skaudrs cenzūrā

cietušā biogrāfiskā romāna „Rainis” autora, akadēmiķa Jāņa Kalniņa dvēseles kliedziens:

„Par „Raiņa” tapšanu domājot. Parasti bērnam ir viens tēvs, un, ja bērnu taisa vairāki, to sauc par maucību. Maucība kā jaunrades process pie mums ir ļoti iemīļota. Ja parasti sabiedrībā līdztēvus īpaši nedaudzina, bet visiem ir zināms, ka viņi ir gatavi katrā laikā izlīdzēt, stāv gluži noslienājušies un fiksi rīkojas ik reizi, kad uz to ir pašu iekāre, un vēl vairāk tad, kad zina – priekšnieks gaida, lai viņi rīkojas. Un tā viņi rīkojas pat tad, kad ir impotenti un visa šī izrīcība ir vienīgi pretīga šmugulēšanās, perversitāte. Bet stulbiem priekšniekiem ir ārkārtīgi izdevīgi radīt un algot šo līdztēvu bandu, kas nogrimst vēstures tumsā, kad savu lomu ir nospēlējuši.” (170. lpp.)

„Cenzūra bija viens no samaitājošākajiem padomju varas instrumentiem,” – citā pavērsienā redz Egīls Zirnis. “Lai turētu īsā saitē radošo inteliģenci, vara tai deva privilēģijas, tai pašā laikā kropļojot viņu darbus. Autors dzīvoja divkāršā diskomfortā: pirmkārt, apzinādamies, ka ir pats sevi rediģējis, otrkārt, nezinādams, kur patiesībā ir atļautā robeža, un uztraukdamies — ja nu viņš sevi ir izrediģējis pārāk daudz? Tā kā VDK arhīvi pētniekiem vēl nav pieejami, līdz galam uz to atbildēt tik drīz nevarēs.”
(Egīls Zirnis. Cenzūra. – Diena, 2005. gada 30. jūlijs)

Jāņa Kalniņa tēlaini pieminētās stulbo priekšnieku vadītās „līdztēvu bandas” ietvarā faktiski ir domāta ne tikai centrālā, institucionālā cenzūra (Latvijas PSR Ministru Padomes Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē jeb – no krievu valodas pārņemtā saīsinājumā – Glavļits (GLP), citādi sakot, cenzūra „šaurā izpratnē”, profesionālo cenzoru dienests.

Raimonds Briedis pilnīgi pareizi akcentē, ka padomju režīma hierarhijā „GLP nebija vienīgā iestāde, kas nodarbojās ar cenzūru, tā bija tikai viena daļa no plaša un sazarota kontroles mehānisma…”, bet „minot tikai šo iestādi (Glavļitu – B.D), tiek ignorēta tā informācijas kontroles sistēma, ko realizēja vesela cenzūras hierarhija – no partijas centrālās komitejas, preses komitejas, rakstnieku organizācijām, redakcijām, līdz personiskajam līmenim, pašcenzūrai vai atsevišķiem cilvēkiem un to savstarpējām attiecībām. Šie līmeņi kopumā vai atsevišķi savulaik noteica katra atsevišķa teksta likteni.” (10. lpp.)

Visu „plašo”, institucionāli sazaroto cenzūras sistēmu Padomju Savienībā vadīja PSKP CK aģitācijas un propagandas pārvalde. Latvijā — kompartijas centrālkomitejas trešie jeb ideoloģiskie sekretāri. Viens no Latvijas KP CK funkcionāriem, Kārlis Freibergs, savulaik cenzorus mēdzis dēvēt par CK propagandas un aģitācijas nodaļas mazajiem brāļiem.

To, ka cenzūru ne vienmēr realizēja Glavļits, — uzsver arī rakstnieks Alberts Bels, kura romāns „Bezmiegs” iekļuva nedrukājamo darbu skaitā, lielākajās nejēdzībās viņš vaino LKP CK kultūras daļu un propagandas un ideoloģijas daļu. “Tie iejaucās visur. Savam amatam viņi bija izvēlēti savas aprobežotības un milzīgās enerģijas dēļ.” (Egīls Zirnis. Cenzūra. – Diena, 2005. gada 30. jūlijs)

No profesionāla vēsturnieka viedokļa skatoties, ir, protams, skaidrs, ka Jāņa Kalniņa dēvētiem varas stulbeņiem un „līdztēvu bandai” nedrīkstētu gan ļaut mierīgi nogrimt vēstures tumsā, visu šo izkopti slepenīgo falangu nekādā ziņā nedrīkst nodot aizmirstībai. Elementārā veidā tā jācenšas celt atklātībā plašākā mūsu jaunās Eiropas historiogrāfijas gaismā. Jo, raugi, ikkatram apjēdzamam procesam, katrai sabiedriskai norisei, katram varoņdarbam un katram noziegumam patiesi ir zīmīgs konkrēts uzvārds, un, lai taptu pilna patiesība, tas nu sabiedrībai vienreiz būtu jāuzzina. Vēsturi un laiku taču veido reāli cilvēki, nevis abstrakti anonīmi procesi un miglas parādības.

Diemžēl cenzoru, informācijas kontrolētāju, dozētāju un pārraugu  vārdi Raimonda Brieža pētījumā (šķiet, apzināti) nemaz nav pieminēti. (Kaut gan taisnības labad jāpiezīmē, ka viens vienīgs tomēr ir nosaukts – kāds „ideoloģiskais svītrotājs” Aleksandrs Rinks 1945. gada dokumentā (90. lpp.) Interesanti, kāpēc gan te tāda pēkšņa izņēmuma nekonsekvence un tieši šim Rinkam gadījusies tik izcilus „ievērība” griezīgajā cenzoru personāliju vakuumā, kas valda grāmatā?)

Pats Raimonds Briedis (9. lpp.) taču redz tendenci un pamatoti konstatē, ka pēdējos gadu desmitos notiek jēdziena „cenzūra” un „tumsas sulaiņu” (Jānis Sudrabkalns) pakrēšļa darbības patiešām nenoliedzama mītiskošanās. Tas ir tiešs cenzūras slepenības auras un anonimitātes saglabāšanās rezultāts – jājautā, kāpēc gan lai tas nenotiktu – pateicoties acīmredzamām nekonsekvencēm un neizprotamai noklusējumu uzturēšanai zinātniskos pētījumos par cenzūru.

Tieši personāliju noklusējumi, manuprāt, ir bīstami, jo rada un stiprina – no vienas puses – gan cenzūras kā parādības zināmas mītiskošanas un demonizēšanas draudus, bet – no otras puses – gala rezultātā – ar laiku sekmē cenzūras ļaunuma banalizāciju.

Arī cenzūras upuru atmiņās abu dzimumu cenzoru slakas raksturojumā visbiežāk tiešām sastopam cenzoru  kā anonīmu, rupju un brutālu tipu vai ironiski raksturotas „visnotaļ smalkās Glavļita dāmas” (14.–15. lpp.) Sarmītei Ēlertei, savukārt, jau minētajā Egīla Zirņa intervijā – tās dāmas tiek tautiskā aspektā dzeltas kā „laipnas, kulturālas latviešu kundzes…”

Protams, Padomju Savienībā cenzūra oficiāli līdz 1980. gadu beigām, Gorbačova „pārbūvei”, vispār nosaucama nepastāvēja un „darbu autoriem vismaz oficiāli nebija tiešas saskarsmes ar cenzūru, darba cenzors nesaskārās ar cenzējamā darba radītāju. [..] Par starpniekiem starp cenzoriem un autoriem parasti kļuva augstāka līmeņa izdevniecības darbinieki, galvenie redaktori vai arī ar partiju saistītie darbinieki.” (10.-11. lpp.)

Un tomēr nav patiess apgalvojums, ka rakstnieki un dzejnieki visos laikos gandrīz bez izņēmumiem nav zinājuši un pazinuši savus cenzorus (turpat, 11. lpp.). Man nereti ir apgalvojuši pretējo, – savus īstos (vai iedomātos) cenzorus un to partejiski čekistiskos komandētājus autori reizēm ir zinājuši kā mīļos.

Toties patiess ir Raimonda Brieža pamanījums, ka mūsu sabiedrībā „ar cenzūru saistītie notikumi arvien vairāk apvelkas ar mīta čaulu, kas tiecas atteikties no vēsturiskuma, tā vietā lietojot stabilas konstrukcijas, līdz ar to, kā saka Rolāns Barts, lietām laupot „cilvēcisko jēgu un līdzdalību”. ” (13. lpp.)

Tāpēc ne tikai vēsturniekiem, padomju režīma apziņas un informācijas kontroles mehānisma un procesa pētniekiem, bet arī literatūrzinātniekam un literatūrvēsturniekam būtu jātur vērā uzdevums un pienākums censties maksimāli personificēt cenzūras hierarhiju un analizēt tās darbības „cilvēciskoto” ainu, lai cik izziņai grūti un sarežģīti tas arī nebūtu. „Zināt cenzorus sejā”. Apgalvoju, ka visas pavērtās arhīvu un citas informatīvās iespējas šai jomā nebūt nav izsmeltas.

Nevajadzētu radīt tukšumus, kur to nav. Nu kuram gan vismaz mēreni  erudītam inteliģentam var būt nepieejams noslēpums, ka 70.– 80. gadu mijā Latvijā Glavļitu vadīja A. Lucēviča, bet 80.gados to darīt turpināja dzejnieka Kārļa Pelēkā dēls Ernests Upmalis? Un Preses nama 18. stāvs bija darbavieta kādiem 20 īsti neaizklātiem cenzoriem (šis amata nosaukums gan parādījās tikai dienesta dokumentos, oficiāli viņi skaitījās redaktori). Nav jau neko daudz, bet es pats, pateicoties mūslaiku toreizējās dzīves un sadzīves apstākļiem, pārdesmit gadu posmā personiski iepazinu vismaz pusduci tādu pārraugu, dažam labam pat zināju JT numuru un kā viņu zīmoga „šaibas” izskatās. Viens no viņiem pat, riskēdams ar karjeru, regulāri brīdināja mūs, bukinistiskos tautas brāļus, par draudošajām nākošo dienu grāmatu izņemšanas akcijām, un ne tikai antikvariātā…

Cenzori mēdza būt un bija – arī cilvēki, reizēm pat visai aktīvas radošas personības, kuru likteņi, gadījās, ģimeniski un politiski savijās ar cenzūras upuru likteņiem, spēlējot savdabīgas – gan labākas, gan ļaunākas, dažādas – lomas visas sabiedrības un rakstnieku dzīves un daiļrades procesos.

Konkrēta cenzora anonimizēšana un abstrahēšana līdz vispārināta sarkanā zīmuļa, „cenzora visu redzošās acs” un „visu dzirdošās auss” štampam vispirms loģiski liek iedomāties, kāpēc tik totāli gandrīz nekad nepiemin „cenzora galvas” tēlu. Īstenībā taču visādu cenzoru, neliešu un garīgo tirānu vidū netrūka arī ar izciliem prātiem apveltītu personu. Līdzas patiešām klaji noziedzīgiem tipiem bija arī citi, izņēmuma kārtas, pat zināmā mērā pozitīvi piesaucami piemēri.

Tā vēsturnieks Heinrihs Strods savā pētījumā min GLP priekšnieku Rihardu Šneideru, kuru kā nacionālkomunistu  ar LKP  CK biroja lēmumu (to 1960. gada 11. oktobrī parakstījis LKP CK sekretārs Arvīds Pelše) atbrīvoja no amata „par politisku negatavību, kas izpaudās paaugstinātā interesē par latviešu baltemigrantu literatūru un reakcionāro literatūru, kura izdota buržuāziskajā Latvijā…” (H. Strods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā. 1940 – 1990. Rīga, Jumava. 2010, 110. lpp.) (Par Heinriha Stroda pētījumu top atsevišķa izvērsta recenzija – B.D.)

Manuprāt, zinātniskam salīdzinājumam un tādējādi problēmas dziļākai izpratnei ir nepieciešams arī vismaz vispārējs priekšstats par cenzūras īpatnībām okupācijas režīmu gados Lietuvā un Igaunijā. Jo, neskatoties uz cenzūras visai monolīto raksturu Padomju Savienībā, tomēr pastāvēja zināmas tēmu un prasību reģionālās īpatnības, savas bija arī Baltijas telpā. Notika reģionālas Baltijas Glavļitu savstarpējas konsultācijas, pieredzes apmaiņa, arī neapšaubāmi nelietīgu akciju darbības koordinācija. Zināms, piemēram, ka „politiski kaitīgās literatūras” grāmatu izņemšana tika veikta saskaņā ar PSRS Glavļita, LPSR Glavļita izdotajiem sarakstiem, kā arī pēc sarakstiem, ko apmaiņas kārtībā atsūtīja Igaunijas un Lietuvas PSR Glavļiti.

Vēl plašākā salīdzinājumā iedomājot par padomju cenzūras raksturu un atšķirību specifiku Baltijā, atmiņā nāk kaut vai Vidusāzijas izdevniecības „Ifron” izdotās vēstures tematikai veltītas grāmatas krievu valodā, kurās cenzūra reizēm laida cauri no šejienes pārraugu viedokļa gluži vai disidentiskas informācijas par Baltijas padomju laika norisēm.

Sīkāki ievērojumi. Autors divās dažādās kvalitatīvās nozīmēs lieto vārdu pašcenzūra. ”Demokrātiskā un atvērtā sabiedrībā (kāda ir mūsējā? – B.D.) cenzūra visbiežāk ir (vai cenzūra ir? – B.D.) sabiedrības pašcenzūra, kas regulē tās kā kopības pastāvēšanu un iekšējo līdzsvaru.” (31. lpp.) Citviet jau ar kritisku attieksmi viņš runā par autora pašcenzūru.

Interesanti ir Raimonda Brieža pārspriedumi par dažādu cenzūras līmeņu rīcības motivāciju. „Hierarhiski zemākais līmenis ir personiskais – ar šo (reizēm arī ar vidējo līmeni) visbiežāk saistīta cilvēku cēla vai skumja rīcība, kas spējusi ietekmēt atsevišķa darba vai kāda tā fragmenta likteni, taču nav spējusi mainīt pārraudzības sistēmu kopumā. Visi šie līmeņi ir saistīti ar oficiālo cenzūru, divi zemākie – ar pašcenzūru. Parasti to savstarpējā mijiedarbība veidojusi fonu pašcenzūras fenomenam, kas īpaši nosaka 60. – 70.gadu literārās dzīves gaisotni.” (Izcēlumi mani – B.D., 86. lpp.) Mani doma par to cenzora skumjo rīcību pilnīgi fascinē un gribas zināt konkrētos gadījumus…

Bet Elīnas Zālītes pašcenzūras apsēstības sakarā būtiski pamanīts, ka totalitārās cenzūras totāli necieš un pat kā vārdu cenšas nepieļaut ironiju, jo nespēj likt tai pretī neko citu kā tikai aizliegumu.

Nodaļās par cenzūras veiktajām pārmaiņām daiļdarbu tekstos Raimonds Briedis ļauj izsekot labotāju (cenzoru un autoru) diktētajai kodu maiņai jēdzienos. Lieliski ilustrēta ar ideoloģizācijas mērķi veiktā karošana pret varai bīstamiem vispārinājumiem. Gan presē, gan literārajā daiļradē, kā zināms, tika izslēgta visaptverošu padomju sabiedrību apdraudošu un kompromitējošu parādību un faktu parādīšanās. Toreiz virtuves lokā pat smēja, ka droši var rakstīt – „atsevišķos veikalos reizēm nav atsevišķās desas”, bet reālas briesmas draud, ja rakstīsi, ka Padomju Savienībā  trūkst pārtikas preču.

Autors secina, ka tekstos parasti tie jēdzieni, kas saistīti ar vēsturi un tās interpretāciju, bija pakļauti neitralizācijai vai svītrojumiem. Viss, kas neatbilda kanonizētajai vēstures shēmai (līdz Staļina nāvei tās pamatā bija viņa „VK(b)P vēstures īsais kurss”), tapa kvalificēts un eventuāli sodīts kā „melīgums vēsturisku notikumu atainojumā”.

Padomju režīms kā velns no krusta vienmēr ir baidījies arī no boļševistiskas vai padomju okupācijas vārda un jēdziena. Vērts palasīt uzskatāmībai, kā risinājušās Kārļa Fimbera  mocības ar okupācijām romāna „Pelēkā zeme” cenzūras gaitā (120.–121. lpp.).

Vēsturisko notikumu interpretācija ir bijusi Andreja Upīša klupšanas akmens novelē „Žurdans un Bigonets”. Daiļdarbā tēlotā pasaule Glavļitā „netiek uztverta kā atsevišķa mākslinieciska pasaule. Pāri tai pastāv kāda metapasaule, kanonizēta vēsturiska aina, ko autors spēj / vai nespēj iemiesot.” (99. lpp.)

Gribētos uzteikt Raimondu Briedi gan par perfektu, secīgu un sistēmisku, katras izglītotas personības erudīcijas attīstībā noderīgu prozas tekstu izmaiņu analīzi, gan arī par informācijas pārlūku savstarpējo attiecību maiņas vērīgo izsekojumu. Būtisks ir konstatējums, ka 60. gados GLP no valsts cenzūras (kas sevī iekļāva partijas cenzūru) arvien vairāk kļūst par partijas cenzūru. Jau 50.gadu beigās abas galvenās pārraudzības iestādes – GLP un LKP CK – hierarhiski nonāk vienā līmenī (153. lpp.) Nezin kāpēc nav minēts kādā līmenī nonāk trešais lielais – Valsts drošības komiteja (VDK)?

Savstarpēji saistītā kontrolējošo organizāciju sistēma (līdzās minētajām arī militārā cenzūra, drošības dienesta institūcijas un Kultūras ministrija) ne vien lasītājam, bet arī daudziem cenzūras tēmas grāmatu un rakstu autoriem nereti ir palikusi diezgan nemanāma, bet to nedrīkstētu nepamanīt dziļākā skata pētnieks.

„Pats bīstamākais pasaulē ir papīrs, vienalga – aprakstīts vai pusaprakstīts.” (J. Kalniņš. Rainis. Rīga, Liesma, 1977, 34. lpp.) No pieredzes atceros, ka par ne mazāk bīstamu cenzūra uzskatīja arī publiski pausto vārdu, ja tas vērsās pret iekārtu vai tās garīgajiem balstiem, nomenklatūras personāžiem un simboliem. Šai sakarā minēšu zīmīgu literāru sarīkojumu jauniešiem Jaunpilī ap 1980. gadu, kurā bijām kopā ar jauno rakstnieku Andri Puriņu un Andreja Upīša daiļrades pētnieku un dzejnieku Viktoru Līvzemnieku. Andris Puriņš, raksturojot latviešu prozaiķu daiļradi, toreiz atklāti uzsvērti un vēlreiz atkārtoti paziņoja, ka uzskata Vili Lāci par „literāro prostitūtu”. Skandālam eksplodējot, un atbildot uz jautājumu, kā viņš tādā gadījumā vērtē Annu Saksi, Andrītis paziņoja, ka arī Saksi – kā prostitūtu, bet nenoliedzami, ka viņai esot brīnišķīgas „Pasakas par ziediem”… Sekas un cenzūras rakstura konsekvences bija visiem rūgtas, bet toties man personīgi tās deva iespēju sadurties ar Viļa Lāča slimīgajiem faniem Rakstnieku savienības idejiskajā vadībā.

Viens atzinums, kas kopš tā laika liek saprast varas un cenzūras attieksmi pret Vili Lāci, ir viņa īpašā padevīgā draudzība ar 1940. gada okupācijas režisoru Latvijā, PSRS toreizējo pilnvarotās vēstniecības padomnieku un izlūkdienesta rezidentu Ivanu Čičajevu (Džonu). Čičajevs vēlāk kļuva rezidents arī  Zviedrijā, tad – kara gados – NKVD rezidents un pārstāvis sakariem ar emigrācijas valdībām Lielbritānijā. Sakarus ar Vili Lāci viņš uzturēja līdz rakstnieka mūža beigām. Faktiski tieši Čičajevs bija Viļa Lāča galvenais idejiskais cenzors un padomdevējs arī daiļrades virzības jeb, kā šajā gadījumā atkal teiktu J.Kalniņš, maucības lietās.

Piezīme par JT un īsti neapgūtajiem informācijas laukiem padomju laika izdevumu pasītēs. Piemēram, Jāņa Kalniņa romāna „Rainis” grāmatas pasītē ir minēts viņa darba priekšcenzūras cenzora (vai cenzores) personālais numurs JT 00027. Šai sakarā atceros, – man Vēstures fakultātē savulaik bija zinātniski vadāms diplomdarba autors, čalis no cenzūras, kurš izziņas gaitā zviegdams man skaidroja, ka viņa JT nozīmējot tikai vārda „jāt” saīsinājumu. „Mēs jājām, un jāsim.” Arī nopietniem literatūras vēstures pētniekiem būtu taču interesanti un noderīgi pasekot, un, liegi balstoties uz mūsdienu tehnoloģijām, sistematizēt un izpētīt, kā laika gaitā, ardami aso padomju cenzūras vagu pa literatūras un autoru likteņu plūsmu,  plosījās, virzījās karjeras gaitā un mijās šie uzzinātie (-mie) un atpazītie JT.

Un beidzot. Man tikai šķiet, – īsti nepiederas patiesi vērtīga un zinātniska darba noslēgumā, pēdējās rindkopās, no vienas puses, konstatēt, ka „cenzūra kā fenomens šobrīd ir atgriezusies pie savām dabiskajām attiecībām ar tekstu, informāciju, kultūru”, bet, no otras puses, pēc optimismu neraisošām piebildēm, nonākt pie agnosticiska virziena atziņas, ka – „tāda laikam ir dzīve savā pastāvīgajā nenoteiktībā, mainībā un neizskaidrojamībā.” (170.–171. lpp.)

Par to dzīves pastāvīgo neizskaidrojamību atļaušos Raimondam Briedim nepiekrist. Jo pats viņa pētījums ir liela un pārliecinoša svarīgas reālās dzīves tēmas izskaidrošana!