Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Bet Maskavā jautri vicināja kājas

Ilmārs Knaģis Latvijas Avīzei

Es biju barikāžu aizstāvju ierindnieks. 13. janvārī jau pašā rīta agrumā namā iepretim toreizējai Augstākai Padomei Odisejs Kostanda organizēja Vecrīgas aizstāvju grupas. Arī Juris Dobelis bija redzams. Taisnības labad jāatzīst, ka vairāk neviena ne no politiķiem, ne no valsts vadības torīt tur nebija. Kostanda dalīja cilvēkus grupās, norīkoja vadītājus, norādīja, kur kuram atrasties. Kostandas un Dobeļa turpmākā politiskā darbība jau ir no “citas operas”.

13. janvārī vajadzēja notikt Rīgas politiski represēto kluba valdes pārvēlēšanai, bet runājām tikai par notikumiem Viļņā un par to, ko mums darīt. Pārvēlēšanu nolēmām atlikt – pārāk trauksmainas bija tās stundas. Devāmies uz Daugavmalu ar sarkanbaltsarkano karogu, kas Igoram Noskovam nupat bija atsūtīts no ASV. Daugavmalā – karogu jūra! Nāca prātā, ka 1905. gadā tepat Daugavmalā, arī 13. janvārī, krievu dragūni apšāva latviešus. Arī tagad krievu tanku parādīšanās nebija izslēgta. Virs mūsu galvām plivinājās helikopters un kaisīja proklamācijas – “Vislatvijas glābšanas komitejas” uzsaukumu. Mums par uzjautrinājumu gandrīz visas lapiņas sabira Daugavā. Un tad bija gājiens pa Rīgas ielām ar karogiem un dziesmām pie Brīvības pieminekļa. Vecrīgā tapa pirmās barikādes. Ugunskuri, tēja, kafija un sviestmaizes. Un dziesmas, lūgšanas un naktis Doma baznīcā, kad daudzi, kas nebija desmitiem gadu, pat visu savu mūžu domājuši par Dievu, atcerējās par Viņa esamību, jo tik tiešām, vai viss toreiz nebija Dieva rokās?

20. janvāra vakarā izdzirdu šāvienus. No Vaļņu ielas ieraudzīju virs Raiņa bulvāra trasējošas ložu kārtas. Romualda Pipara kinokomanda skrēja pāri Līvu laukumam ar kinoaparatūru plecos.

Mazās ģildes pagrabā darbojās četri televizori un katrs rādīju ko citu. Vienā ekrānā amerikāņi bombardēja Irāku, otrā slavenais KVN Masļakovs izklaidēja publiku ar puspliku Maskavas “gerlu” kankānu, trešais rādīja notikumus Rīgā, ceturtajā skatījāmies tikko no notikumu vietas atvestās videokasetes – Viktors Kalnbērzs ar pinceti rakņājās kāda miliča sadragātajā stilbā un vilka no tā ārā kaulu šķembas.

Rādīja ievainoto Maskavas žurnālistu un kādu asinīm notašķītu ārzemnieku. Un tad Slapiņš un Zvaigzne! Un divi miliči un skolnieks Edijs Riekstiņš. ASV informēja pasauli par notikumiem Rīgā, bet Maskavā skaistas pusplikas meitenes jautri vicināja kājas.

January 19, 2011 Posted by | Atmodas_laiks, Vēsture | Leave a comment

Sociālisti grib revidēt Kara muzeja ekspozīciju

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=92535

Latvijas Sociālistiskā partija apgalvo, ka Kara muzejs to “apmelo”

Latvijas Sociālistiskā partija (LSP) pieprasījusi Latvijas Kara muzejam aizvākt no ekspozīcijas 1998. gadā sociālistu rīkota mītiņa fotogrāfiju parakstu un atvainoties par “informācijas melīgo saturu”, pretējā gadījumā draudot ar tiesu darbiem.

Ar 10. janvāri datēto vēstuli, kuras saturs pārsteidz ar savu nekaunību, parakstījis LSP priekšsēdētājs un Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks. Sociālistu dusmas izraisījušas fotogrāfijas un anotācija vēl 1999. gadā iekārtotajā ekspozīcijā muzeja 4. stāvā. Runa ir par 1998. gada notikumiem, kad, Latvijai gatavojoties iestāties NATO, tika sarīkoti vairāki krievvalodīgo masu pasākumi, kurus citādi kā par mēģinājumu destabilizēt situāciju grūti raksturot.

Pieprasām aizvākt!

1998. gada 14. maijā Vērmanes dārzā LSP bija organizējusi krievu skolu jauniešu mītiņu, lai protestētu pret Saeimā ierosinātajiem grozījumiem likumā, kas paredzēja latviešu valodu kā mācību valodu visās Latvijas augstskolās. Mītiņš izvērtās skaļā un agresīvā pasākumā, kura dalībnieki gan pieprasīja krievu valodai otrās valsts valodas statusu, gan pauda savu nepatiku pret latviešu valodas mācīšanu. Ekspozīcijā redzamas vairākas sociālistiem acīmredzot netīkamas fotogrāfijas no šī mītiņa. Anotācija vēsta: “Latvijas Sociālistiskās partijas jaunatnes grupas organizētais mītiņš pret latviešu valodu. Rīga, Vērmanes dārzs. 1998. gada 14. maijs.”

Nav dzirdēts, ka Latvijas vēsturē līdz šim būtu bijis tāds gadījums, kad politiska partija ultimatīvā tonī pieprasa valsts muzejam mainīt tai netīkamu ekspozīciju. Var tikai minēt, kādi apsvērumi vadījuši A. Rubika kūrēto LSP, kuras vēstulē teikts: “Pieprasām no Latvijas Kara muzeja administrācijas nekavējoties aizvākt nepamatotos norādījumus uz LSP un sniegt mums paskaidrojumu attiecībā pret augstāk minētās ekspozīcijas informācijas melīgo saturu, kā arī oficiāli atvainoties LSP sakarā ar publiski paustu nepatiesu viedokli par LSP politiku starpnacionālo attiecību jomā Latvijā. Šo prasību neizpildīšanas gadījumā atstājam sev tiesības vērsties tiesā, lai atjaunotu patiesību un saņemtu kompensāciju par LSP politiskās reputācijas graušanu.” Rubikieši apgalvo, ka partija “nekad” nav organizējusi mītiņus pret latviešu valodu, ka ekspozīcijā attēloto notikumu laikā LSP savas jaunatnes organizācijas neesot bijis, tāpēc “nekādi pasākumi, kurus organizēja “jaunatnes grupa”, nevarēja notikt”. Fotogrāfijās redzamā simbolika tāpat neattiecoties uz LSP un nevienā no fotogrāfijām neesot šīs partijas biedru.

Sociālistiem īsa atmiņa

“Vai tad latviešu valodas nezināšana un nemācīšanās nav vēršanās pret šo valodu? Par to visu, protams, varētu arī pasmieties, taču sociālistu tendencei izņemt no vēstures pašiem nevēlamo tomēr ir sena pagātne. Jau kopš 1917. gada viņi centās visu attēlot nevis tā, kā bija, bet tā, kā gribējās. Tas turpinās joprojām,” saka Kara muzeja direktore Aija Fleija, LSP vēstulē kļūdaini nodēvēta par “Freiju”. Direktori un muzeja ļaudis nedaudz mulsina apstāklis, ka sociālisti pamodušies tieši tagad, lai arī fotogrāfijas un anotācija ekspozīcijā atrodas jau 12 gadus. Iespējams, tā vienkārši ir situācijas zondēšana vai partijas mēģinājums atgādināt par savu pastāvēšanu. “Tomēr tas, ka viņu ieskatā pienācis brīdis, lai atļautos tādā veidā vērsties, man šķiet slikts simptoms. Varbūt arī citi gribēs izņemt no vēstures to, kas tiem traucē?” norāda Aija Fleija. Viņa atceras, ka prasību izņemt nevēlamo fotogrāfiju parakstu no ekspozīcijas vēl vasarā mutiski izteicis kāds Ingars Burlaks, kurš tobrīd balotējās Saeimas vēlēšanās no politisko partiju apvienības “Saskaņas centrs” (“SC”). Kā zināms, 10. Saeimas vēlēšanās LPSP startēja “SC” sarakstā un sociālisti ieguva četrus parlamenta mandātus.

Ja nu tagadējā LSP vadība vairs neatceras 1998. gada 14. maija notikumus, tad var atgādināt, ka Rīgas domē iesniegtais lūgums par mītiņa rīkošanu ir rakstīts uz “Politiskās organizācijas Latvijas Sociālistiskā partija” veidlapas un iesniegumā sacīts, ka atbildīgais par pasākumu Vērmanes dārzā ir Jānis Treikals – LSP biedrs, toreizējais Rīgas domnieks. Tāpat ieteicams pārlapot tā brīža latviešu un krievu presi, kurā skaidri un gaiši teikts, ka mītiņā lielākoties uzstājās un to vadīja tieši “LSP jauniešu grupa”, ka oratoru un plakātu turētāju vidū bija agresīvi jaunieši, kuru jaku piedurknes rotāja nacionālboļševiku simbolika – sarkans apsējs ar sirpi un āmuru baltā laukā. Vērmaņdārzā mītiņotāji pauda ne tikai krasi negatīvo nostāju pret pastiprinātu latviešu valodas mācīšanu krievvalodīgajās skolās, tur skanēja pat aicinājumi pasludināt krievu valodu par vienīgo (!) oficiālo valsts valodu Latvijā. Jāpiebilst, ka tolaik LSP simpātijas pret nereģistrēto nacionālboļševiku organizāciju nebija noslēpums ne avīzēm, ne Drošības policijai. Ja viss minētais nebija tiesa, tad grūti pateikt, kas kavēja sociālistus apsūdzēt melos vai visus Latvijas laikrakstus un policiju piedevām?

Minētā mītiņa notikuma fotodokumentēšanu veica arī Kara muzeja fotogrāfi, un muzeja Pēckara vēstures nodaļas vadītāja Sarmīte Baltiņa atceras: “Atmosfēra, kas tur toreiz valdīja, bija negatīva pret Latvijas valsti un latviešu valodu vispār, ne tikai pret kādu konkrētu Izglītības ministrijas lēmuma projektu. Tur bija lozungi “Doloi latišskij!” (“Nost ar latviešu valodu”) un tādā stilā.”

Jautāta, kā rīkosies tālāk, muzeja direktore Aija Fleija saka: “Mēs viņiem aizsūtīsim atbildi, ka nekas netiks mainīts. Aizsūtīsim arī kopijas no avīžrakstiem un palūgsim, lai Alfrēds Rubiks dalās ar mums savos atmiņu stāstos, jo arī tie taču var noderēt Kara muzeja arhīvam.”

January 19, 2011 Posted by | Okupācijas sekas, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: