gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atgādinās par Latvijas armijas iznīcināšanu

Litenē 14. jūnijā notiks plaša vēstures konference

Atzīmējot 70. gadskārtu kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām un traģiskajiem Litenes notikumiem, šogad minētajā datumā Litenē notiks plaša vēstures konference ”Latvijas armijas iznīcināšana, 1940. – 1941. gads”, kurā, iespējams, piedalīsies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Konferenci organizē Valsts Prezidenta administrācijas paspārnē esošā Latvijas Vēsturnieku komisija sadarbībā ar Gulbenes novada domi.

Pēc pasākuma koordinatora LU Vēstures un filozofijas asociētā profesora Ērika Jēkabsona teiktā, referāti noteikti atklās arī ko jaunu, jo absolūtais dalībnieku vairums ir jaunās paaudzes vēsturnieki – maģistri un doktoranti no Kara muzeja un LU Vēstures un filozofijas fakultātes. Pēc šīs konferences referāti tiks publicēti – tātad pētītais un pateiktais neizies vējā.

Pasākuma provizoriskā programma liecina, ka runāts tiks gan par pirmskara Latvijas armijas iznīcināšanu valsts sovjetizācijas procesā kopumā, gan par atsevišķām epizodēm – dažādu armijas dienestu likvidēšanu, 24. teritoriālā korpusa karavīru un virsnieku likteņiem, tāpat par Latvijas armijas aizsardzības plāniem un gatavošanos pretoties okupantiem 1939./1940. gadā.

Gulbenes novada domes pārstāve Guna Švika informēja, ka konference notiks Litenes tautas namā un prezidents Valdis Zatlers izteicis vēlēšanos tajā piedalīties, taču oficiālas atbildes vēl nav.

Litene kā norises vieta nav izvēlēta nejauši. 1941. gada vasarā tās apkaimē atradās no bijušās Latvijas armijas daļām izveidotā padomju 24. teritoriālā korpusa vasaras nometne. 1941. gada 14. jūnijā PSRS Iekšlietu karaspēks nometnē īstenoja masveida latviešu virsnieku apcietināšanu. Tos, kuri pretojās ieroču atņemšanai un arestam, nogalināja. Tādā veidā Litenē tika noslepkavoti vairāk nekā desmit cilvēku, bet kopumā nometnē apcietināja 430 virsniekus. Vēl aptuveni 130 tika arestēti Rīgā. Kopā ar lietuviešu un igauņu armijas virsniekiem latviešus lielākoties deportēja uz Noriļskas soda nometnēm PSRS galējos ziemeļos. Lielākā daļa šo virsnieku necilvēcīgo dzīves un darba apstākļu dēļ gāja bojā. Ap 180 latviešu virsnieku piesprieda nāvessodu. Dzimtenē 50. gados atgriezās vien nepilni 80 uz Noriļsku izvesto.

Ēriks Jēkabsons norādīja, ka 1941. gada jūnija notikumu gaita Litenē vēsturniekiem ir skaidra un restaurējama, taču trūkst padomju represīvo orgānu pavēļu par akcijas veikšanu. ”Kamēr mums nav pieejas Krievijas arhīviem, mēs arī neko vairāk nenoskaidrosim,” viņš atgādināja.

Traģiskos notikumus Litenē ik gadu Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā tradicionāli piemin Aizsardzības ministrijas un NBS vadība un virsnieki. Pagājušajā gadā piemiņas pasākumu Litenē arī apmeklēja Valdis Zatlers.

Atpakaļ

March 31, 2011 Posted by | gulags, konferences, REPRESĒTIE | 1 Comment

Lietuvas valdība piekrīt neattiecināt noilgumu uz padomju vai nacistiskās okupācijas genocīdu

http://www.delfi.lv/news/world/baltics/lietuvas-valdiba-piekrit-neattiecinat-noilgumu-uz-padomju-vai-nacistiskas-okupacijas-genocidu.d?id=37703481

Lietuvas valdība piekrīt neattiecināt noilgumu uz padomju vai nacistiskās okupācijas genocīdu

Lietuvas valdība atbalstījusi ierosinājumu neattiecināt noilgumu uz padomju vai nacistiskās okupācijas varas represijām gadījumos, kad cietušās personas pieprasa atlīdzināt tām nodarīto kaitējumu.

Šobrīd Lietuvas likumdošana tādu iespēju neparedz, bet, kā atzinusi Konstitucionālā tiesa, šādu normu trūkums Lietuvas likumdošanas aktos ir pretrunā ar Konstitūcijā paredzētajiem tiesiskas valsts un taisnīguma principiem.

Balstoties uz Konstitucionālas tiesas atzinumu, izstrādāti grozījumi likumā “Par atbildību par genocīdu pret Lietuvas iedzīvotājiem”. Tie paredz, ka persona, kam genocīda dēļ nodarīts kaitējums, ir tiesīga pieprasīt no vainīgajām personām atlīdzību gan mantiskā, gan nemantiskā izteiksmē bez jebkāda noilguma.

Kā norādījis Lietuvas tieslietu ministrs Remigijs Šimašus, likvidējot šo spraugu likumdošanā, tiks garantēts, ka genocīda vaininieki nevarēs izvairīties no atbildības neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks pagājis kopš šiem nodarījumiem, savukārt cietušās personas jebkurā laikā varēs pieprasīt kaitējuma atlīdzināšanu.

Tuvākajā laikā šis likuma grozījumu projekts tiks izskatīts Seimā.

March 30, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latvijas vēsture krieviem jāstāsta valodā, ko viņi saprot

Okupācijas muzejs: Latvijas vēsture krieviem jāstāsta valodā, ko viņi saprot

Latvijas Okupācijas muzejs ir sagatavojis un ievietojis muzeja interneta mājas lapā grāmatas Latvija Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varā 1940-1991 versiju krievu valodā, portālu Diena.lv informēja muzeja pārstāve Līga Strazda.

L.Strazda pastāstīja, ka Okupācijas muzeju apmeklē daudzi tūristi no Krievijas un citām valstīm, kurās lieto krievu valodu, pieaudzis pieprasījums pēc ekskursijām krievu valodā, kā arī projekta “Muzeju nakts” ietvaros starp muzeja apmeklētājiem bija daudzi krievu valodā runājoši Latvijas iedzīvotāji.

“Muzejam pietrūka materiālu krievu valodā. Ar Rīgas domes finansiālo atbalstu tagad varējām pārtulkot muzejā sagatavoto grāmatu krieviski. Mēģinām būt maksimāli ieinteresēti un pretimnākoši. Ja mēs gribam, lai viņi saprot Latvijas vēsturi, informācijai ir jābūt pieejamai viņiem saprotamā valodā”, uzsver muzeja pārstāve.

Grāmata ir tiešs tulkojums no latviešu valodas un elektroniskā izdevuma teksts nav koriģēts atbilstoši Krievijā populārajai vēstures interpretācijai, kurā par vienīgo atbildīgo Otrā pasaules kara izraisīšanā tiek uzskatīta nacistiskā Vācija un netiek atzīta Latvijas okupācija, secina Diena.lv.

“Tas ir stāsts par Latvijas tautu un valsti 20.gadsimtā. Latvijas valsts tapa uz Pirmā Pasaules kara rezultātā sabrukušo impēriju drupām. Latvija piedzīvoja īsu, uzplaukuma pilnu neatkarības periodu, bet pēc tam kļuva par divu varaskāru totalitāru lielvaru upuri. Tas ir stāsts par komunistiskās Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas nodevīgo politiku un abu režīmu trim okupācijas periodiem, kas pusgadsimta garumā noveda Latvijas tautu līdz fiziskas un garīgas izdzīvošanas robežai”, teikts izdevuma ievadvārdos.

Ar muzeja ziedotāju gādību grāmatu krievu valodā līdz vasarai plānots izdot arī papīra formātā, informēja L.Strazda. Tikmēr elektroniskā versija nosūtīta Latvijas vēstniecībām Krievijā, Baltkrievijā un citās valstīs, kurās tiek lietota krievu valoda. Saite uz grāmatas lejuplādējāmo versiju izvietota arī Latvijas Institūta mājaslapā. Grāmatas sastādītājs un redaktors ir muzeja ārlietu direktors Valters Nollendorfs.

Grāmatu var lasīt un lejuplādēt šeit.

March 28, 2011 Posted by | grāmatas, Vēsture | Leave a comment

Uz Sibīriju triju gadu vecumā

Latvijas vēsturē viena no drūmākajām dienām ir 25. marts. Pirms 62 gadiem liela daļa Latvijas iedzīvotāju bija spiesti pamest dzimtās mājās un doties uz Sibīriju. Komunistiskā režīma deportācijas nesaudzēja nevienu, kas bija iekļuvis “melnajā” sarakstā, — ne sirmgalvjus, ne bērnus. Sibīrijas gulaga (Glavnoje uprav­ļeņije lagarej jeb ieslodzījumu vietu galvenā pārvalde — aut.) šausmas piedzīvoja arī skrīveriete Dzintra Karjagina.

Aizsargi “melnajā” sarakstā

Dzintra Karjagina dzimusi Jēkabpilī. Pēc neilga laika vecāki ar mazo meitiņu pārcēlušies uz Viesīti. “Nebijām nekādi lielie saimnieki vai bagātnieki. Viens no vecākiem strādāja aptiekā, otrs veikalā. Taču viņi bija aktīvi aizsargu organizācijas dalībnieki. Tēvs aizsargos ieņēma vienu no vadošajiem amatiem, tāpēc mēs bijām tie, kuri bija nonākuši padomju ideoloģijas melnajā sarakstā. Es biju tēva mīlule,” saka Dzintras kundze. Liktenīgajā vakarā Dzintra bijusi pie vecāsmātes. “Pēc mātes stāstītā, tajā vakarā es negribēju doties mājās, bet māte to ļoti vēlējās. Ja būtu palikusi pie vecāsmātes, kas zina, kā liktenis būtu iegrozījies. Uz Sibīriju noteikti neaizbrauktu, jo vecāmāte palika Latvijā.”

Smadzenēm “bremzes”

Tajā marta vakarā atnāca jaunās varas pārstāvji un ģimeni zirga pajūgā aizveda nezināmā virzienā. “Es toreiz biju trīs gadus vecs bērns un neko daudz neatceros. Zinu tikai, ka vecākiem bija iespēja paņemt līdzi nepieciešamākās mantas, bet Jēkabpilī, no kurienes mūs veda uz Sibīriju, viss līdzpaņemtais bija jāsadala,” stāsta Dzintra Karjagina. “Kā un pa kuru laiku vecāki to paspēja izdarīt, es nezinu. Katrā ziņā tas bija ļoti smags brīdis. Tagad esmu runājusi ar psihologiem, un viņi teic, ka šajā vecumā pārlieku liela psiholoģiskā trauma smadzenēm “uzliek bremzes”, laikam tāpēc pats brauciens uz Sibīriju no manas atmiņas ir izdzisis.” Dzintras kundze atceras, ka krievu bērnu attieksme bija diezgan nievājoša: “Lai arī biju maza, atminos, ka viens no iecienītākajiem krievu bērnu teicieniem bija:   “Latiš, kuda ļeķiš, pod stolom govno kļevatj?   (“Latvieti, kur lido, zem galda mēslus knābāt?” — aut.)”

Dzīves apstākļi bija drausmīgi. “Iztikām, kā varējām. Vasarā skraidījām basām kājām, ziemā pa dienu ārā negāju, jo nebija ko vilkt kājās. Vakarā, kad māte atnāca no meža, man deva savus velteņus, tad varēju iziet ārā. Bet tie man bija daudz par lielu un noberza ciskas. Mājā bija žurkas, un viena man sakoda pirkstu, tas bija briesmīgi,” saka Dzintras kundze. Pēc nepilna Sibīrijā pavadītā gada Dzintras kundzes māte uzzināja, ka tēvs izsūtījumā miris. “Nezinu, kā māte to uzzināja, tikai atceros, ka viņa ļoti raudāja.”

Maizes drupačas tik saldas!

Spilgtas epizodes no Sibīrijas laika Dzintras kundzei ir par maizi un ēdienu. “Mājā, kurā dzīvojām, īpaši daudz mēbeļu nebija, tikai gulta, skapis, galds un krēsls. Uz skapja māte lika maizi, cik jau nu tās bija. Man ļoti gribējās ēst, bet maizi aiztikt nedrīkstēja, tad es piestūmu pie skapja krēslu, pakāpos un ar samitrinātu pirkstu uzlasīju no maizes nobirušās drupačas, tās šķita tik saldas,” stāsta Dzintras kundze. “Man toreiz bija kādi seši gadi, nesaprotu, no kurienes man bija tāda apziņa, ka visu maizi apēst nedrīkst.”
Reklāma

Arī pirmais pēriens mazajai Dzintrai bija ēdiena dēļ. “Pie mājas māte bija iekopusi nelielu dārzu. Tur audzēja arī gurķus. Tā kā ar ēdienu bija ļoti trūcīgi, es apēdu gurķu stādiem ziedus. Māte, pārnākot no darba, prasīja, kur ziediņi palikuši, atbildēju, ka nezinu, tad gan māte mani par melošanu pirmo reizi dzīvē nopēra.”

Garšīgākais ēdiens Dzintrai bija cepti ciedru priežu čiekuri, kurus māte nesusi no meža.

Pēc pieciem gadiem uz mājām

Pēc pieciem Sibīrijā pavadītiem gadiem Dzintra Karjagina varēja atgriezties mājās. “Sākumā viena negribēju braukt, bet mātei izdevās mani pierunāt. Atgriezos ar pēdējo vilcienu,” stāsta skrīveriete. “Nezinu, kur māte rada spēku, bet atvadoties viņa neraudāja, saprata: ja sāks raudāt, tad es nekur nebraukšu.”

Arī mājupceļš nebija viegls. “Man bija biezi, gari mati. Lai brauciena laikā nepiemestos utis, māte man noskuva matus. Vagonā, kurā braucu, nebija nekādu labierīcību, un visas dabiskās vajadzības bija jākārto spainī vagona stūrī. Pieturvietās mūs ārā nelaida. Gulējām uz dēļu lāvām,” stāsta Dzintras kundze. “Kopš šā brauciena nevaru ieēst siļķi, pat tās smaka izraisa nepatīkamas asociācijas, jo vienīgais, ko mums ceļā deva ēst, bija siļķe un rupjmaize.”

Atgriežoties Latvijā, Dzintras kundze divas nedēļas pavadīja karantīnā.

“Atceros, ka iegājām telpās, bet tur smaržoja pēc zupas. Vēl tagad atceros šo smaržu! Mēs jau bijām aizmirsuši, kā smaržo normāls ēdiens.”

Nav pat kapa kopiņu!

Vēlāk Dzintrai bija jāpiedzīvo vēl kāds traģisks notikums: “Apmēram pēc trim gadiem uzzinājām, ka māte izsūtījumā gājusi bojā. Viņai bija jāstrādā mežā un darba laikā uzgāzās koks,” ar asarām acīs saka Dzintra Karjagina. “Es pat nezinu, kur mani vecāki apbedīti, viņiem nav pat kapa kopiņu! Viņi, kā lielākā daļa izsūtīto, atdusas kaut kur Sibīrijas plašumos. Arī arhīvos nekādu ziņu nav, kādreiz biju domājusi uz turieni aizbraukt, bet ko gan es tur atradīšu?”

Uz skolu saplēstos apavos

Taču arī Latvijā Dzintras kundzei neklājās viegli. “Kad atgriezos mājās, dzīvoju pie vecāsmātes. Tāpēc, ka viņas meita bija izsūtītā, vecaimātei bija atņemta pensija, līdz ar to mums nebija nekādu iztikas līdzekļu. Lai iegūtu izglītību, biju spiesta doties pie tēva māsas uz Aizputi. Tur gan nebiju mīlētākais bērns,” saka Karjaginas kundze.

Vienīgie ienākumi bija no vecāsmātes austajiem un adītajiem rokdarbiem. “Mums nebija pat naudas, par ko man normālus ziemas apavus nopirkt. Zābaki bija saplīsuši, tos atdeva kurpniekam salabot. Šajā laikā katru dienu no rīta uz skolu un vakarā mājās vecāmāte mani veda ragavās. No rīta pie durvīm izlaida un vakarā sagaidīja,” atminas Dzintras kundze. “Bet tajā laikā neviens par mani nesmējās, bērni toreiz bija labāki.”

Kaut smagi pārdzīvots, Dzintra Karjagina savas dzīves laikā palīdzējusi ļoti daudziem cilvēkiem. Apguvusi medicīnas māsas profesiju un strādājusi slimnīcā — sākumā Neretā un pēc tam daudzus gadus Aizkrauklē.

Staburags, 2011. g. 25. martā

March 26, 2011 Posted by | represijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Joprojām skarbas ķengas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=96436
M. M. Putniņš Jūrmalā.

 

Tālā 1949. gada 25. marta rīts mana tēva māsas Martas Krievs ģimenei sākās ar mantu kraušanu ragavās, lai dotos ceļā uz Tālo Austrumu Amūras apgabalu. Zirgi, gotiņas un citi kūts dzīvnieki palika vecmāmiņas gādībā. Gala mērķi – Tigdas staciju – lopu vagona pasažieri sasniedza pēc vairāku nedēļu ceļojuma.

Šāds “atpūtas brauciens” ģimenei ar diviem nepilngadīgiem bērniem (manu māsīcu Skaidrīti un brālēnu Jāni) bija piešķirts par “dzimtenes nodevību”, par to, ka mans krusttēvs Jānis Krievs 1946. gadā uz 10 gadiem katorgā bija notiesāts “par sadarbību ar partizāniem”. Pēc soda izciešanas Sibīrijas zelta raktuvēs pie Ļenas upes viņam tika liegtas tiesības atgriezties Latvijā.

Tur arī verdzība, bez tiesībām ģimenei savā starpā sarunāties dzimtajā valodā, turpinājās. Ja līdz vietējā politvadītāja ausīm nonāca ziņa par šā noteikuma pārkāpumu, tad vainīgais “tika pazemināts amatā” – no laukstrādnieka vai mežstrādnieka pienākumiem bija jāpilda kāds ļoti nepatīkams darbs – jāizmēž sapuvušu kartupeļu pagrabs vai kas tamlīdzīgs. Tad zināsi, kā runāt savā “suņu valodā”.

Ģimene pēc “brīvlaišanas” pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados atgriezās Latvijā, atstājot Tigdā pašu uzceltu māju ar saimniecības ēkām un iekoptu dārzu. Latvijā toreizējā vara ģimeni gan visai laipni neuzņēma. Vietējais politvadītājs deva norādījumu: no kurienes atbraucāt, uz turieni arī dodaties.

Pēc vairāku mēnešu dzīves vietas un darba nesekmīgiem meklējumiem (ģimenes personīgo saimniecību apdzīvoja sveši cilvēki) ģimene nolēma atgriezties iekoptajā saimniecībā Tigdā – Pioņerskaja 5.

2009. gada vasarā apciemojām savus radus šajā 14 000 kilometrus attālajā vietā. Nolikām svaigi grieztus ziedus uz manas krustmātes Martas Krievs kapa. Paviesojāmies pie māsīcas Skaidrītes meitām, kurām Zejas pilsētā katrai ir iekopta naturālā saimniecība ar apmēram vienu ha lielu koptu dārzu. Māsīcas triju meitu ģimenēs latviski vairs nerunā…

Lieki teikt, ka “Daļņevostočnoje televidiņje” katru vakaru no plkst. 19 stundas garumā piedāvā skarbi ķengājošus raidījumus par Baltijas valstīm, īpaši par Latviju. Pārliecinājāmies, ka sēkla kritusi auglīgā augsnē. Uzzinājuši, ka mēs esam no Latvijas, mazi, apmēram deviņus gadus veci zēni, atgājuši no mums dažu soļu attālumā, skaļā balsī uz mums sauca: “Gitler kaput!”

Jautājums mūsu valsts institūcijām: vai Latvijas ārlietu ministrs kādreiz ir vērsies pie lielās “brāļu tautas” vadības ar notu par naida kurināšanu starp tautām?

Ar cieņu,
M. M. Putniņš Jūrmalā

*******

Atbild Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Sīlis:

Par “Latvijas Avīzes” lasītāja vēstulē minētiem gadījumiem, kad Latvija Krievijas plašsaziņas līdzekļos tikusi parādīta neobjektīvā gaismā vai sadzīves līmenī tikuši nolamāti Latvijas valsts piederīgie, formālas notas Latvijas Ārlietu ministrija nav sūtījusi. Tomēr šī tēma daudzu gadu garumā regulāri ir uzrunāta, gan tiekoties ar Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas amatpersonām, gan abu Ārlietu ministriju oficiālajās konsultācijās. Tas regulāri tika darīts laika posmā, kad pēc Krievijas socioloģiskajām aptaujām Latvija bija Krievijas ienaidnieks nr. 1. Latvijas diplomāti vienmēr ir uzsvēruši, ka šādas negatīvas un neobjektīvas informācijas kultivēšana neveicina sadarbību un saticību ne mūsu tautu, ne valstu starpā.

Jāatzīst, ka šobrīd negācijas par Latviju Krievijas publiskajā telpā ir stipri mazinājušās.”

March 25, 2011 Posted by | represijas, REPRESĒTIE | 1 Comment

Atmiņas par sāpju ceļiem

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=96402

Pociema skolēni izpētījuši represēto dzīvesstāstus

“Visbriesmīgākais bija, ka izsūtīja bērnus un viņiem bija jābrauc lopu vagonos,” tā par 1949. gada 25. martu saka Friča Bārdas Pociema pamatskolas 7. klases audzēkne Alma Anna Purvīte.

Viņa, skolas pasākumā iepazīstinot vienaudžus ar Pociema mazpulcēnu projektā “Sāpju ceļos rūdītie” apkopotajām represēto ļaužu atmiņām, uzsver, ka no Katvaru pagasta vien uz Sibīriju 1949. gadā tika izvesti 164 cilvēki. Mazpulcēni ir dokumentējuši 27 cilvēku dzīves stāstus. Vēstures stundās par šiem notikumiem mācīs tikai 9. klasē. Tad jaunieši spēs salikt kopā faktus – ka 1949. gadā pavisam no Latvijas tika izsūtīts 42 271 cilvēks, un viņu vidū bija arī tie, kas tagad dzīvo tepat kaimiņos.

Toreiz 24. marts daudziem šeit bija pēdējā mierīgā skolas diena, jo nākamajā viņus no Alojas stacijas veda prom uz Sibīriju.

Mazpulcēnu vadītāja Edīte Melne stāsta, ka 178. Pociema mazpulks projektu “Sāpju ceļos rūdītie” veica pērn, gatavojoties savai divdesmit gadu jubilejai. Pie represētajiem, kuri dzīvo ārpus centra, skolēnus ar savu mašīnu aizveda Līga Magone, “LA” konkursa “Sieviete Latvijai 2010” laureāte. Tagad, kad atmiņas pierakstītas, nākamais solis būs izdot tās grāmatā. Edīte un Līga cer, ka šo projektu atbalstīs Amerikas Latviešu institūta priekšsēdis Arvīds Bļodnieks.

Pociemietei Pārslai Lūsei 1949. gada martā bija deviņi gadi. Vectēvu un tēvu kā bijušo aizsargu padomju vara no ģimenes izrāva jau agrāk, kara laikā, un nosūtīja uz gulagu Novosibirskas apgabalā. Pēc kara saimniecībā, kur bija divi zirgi un četras govis, visus darbus veica mamma Antonija un pusaudzis dēls Jānis. Viņam izsūtīšanas brīdī bija 17 gadi. 1949. gadā Antonija, padzirdējusi par plānotajām izvešanām iepriekš, izņēma Pārslu no skolas jau 24. martā un pavadīja pie savas vecākās, precētās meitas. Pati ar dēlu mēģināja slēpties. Taču miliči dežurējuši pie mājas augu diennakti. Mamma, baidoties, ka tie neparauj prom mazgadīgo meitu vienu pašu, pārnākusi mājās… Pēc tam ģimene Alojā iesēdināta lopu vagonā un pēc mokošā ceļa attapusies Omskas apgabala Trusovkas sādžā.

Pārsla, rādot fotogrāfiju, kur redzami likteņa biedri, teic, ka vienam no puišiem sirdsdraudzene nolēmusi braukt līdzi labprātīgi, bet nomirusi ceļā no dizentērijas… “Trusovka bija nabadzīga sādža,” atceras P. Lūse. “Mums, trim ģimenēm, ierādīja vienu istabiņu. Lai tajā nokļūtu, bija jāiet cauri cūku un vistu kūtij… Istabā atradās trīs koka lāviņas. Kāda sieviņa ar savu dēlu gulēja uz vienas, mēs ar mammu – uz otras, vecā tantiņa uz trešās un mans brālis – zemē pie krāsns.”

Tā nodzīvoti četri gadi, pēc tam Lūši uzcēluši savu mājiņu. Mamma ziemā strādājusi mežā, vasarā ķieģeļu cehā, brālis – kalēja smēdē.

1955. gadā ģimeni sameklēja no nometnes atbrīvotais tēvs. Bērni drīkstējuši atgriezties Latvijā 1956. gadā. Tad Pārsla dzīvoja Smiltenē pie māsas un mācījās vakarskolā krievu valodā, jo pēc Sibīrijas domājusi, ka mācības latviešu valodā nesekmēsies. Vēlāk, kad Latvijā pārradās arī citi ģimenes locekļi, Lūši devās atkal uz Pociemu, taču savā kādreizējā mājā netika ielaisti. Viņiem ierādīja citu – vecu remontējamu ēciņu.

Pārsla arī pēc apprecēšanās palika Lūses uzvārdā, jo vīru sauca tieši tāpat kā brāli – Jānis Lūsis. Viņa ir strādājusi lauku brigādē, vēlāk konfekšu cehā, ēdnīcā, par audzinātāju bērnudārzā, noliktavā par vadītāju. Atskatoties uz garo mūžu, teic – ja nebijis 25. marta, noteikti būtu vairāk skolojusies un ko vairāk sasniegusi, jo atzīmes skolā bija labas, izņemot vienu priekšmetu – PSRS konstitūciju… Pārsla izaudzinājusi trīs dēlus, ir jau četri mazbērni.

Kad vaicāju, ko Lūses kundze novēl Latvijai nākotnē, viņa atbild īsi: “Vadītājus, kuri liek savus gudros prātus kopā un domā valstiski.”

March 25, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vienas dzimtas stāsts

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=96435

Manās rokās nonāca manas draudzenes Intas divas fotogrāfijas, kas saistītas ar izvešanu. Pirmajā fotokartītē Inta Ozollapa vienu gadu veca savas vecmāmiņas rokās, Sibīrijā. Otrajā tā pati Inta pēc 60 gadiem ar savu mazdēlu Mārtiņu Mārupē.

1949. gada 25. martā visu Ozollapu ģimeni izveda uz Omskas apgabalu, Moskaļonku rajonu. Visus desmit šīs ģimenes locekļus – vecmāmiņu, divus zīdaiņus, divus lielākus bērnus, māti Zelmu Ozollapu un viņas vīru Robertu, vecmāmiņas audžumeitu u. c.

Kad bija jākāpj vagonā, atdalīja vīriešus, lai vestu uz citurieni. Tad Intas mamma ar visiem trīs bērniem nostājās priekšā savam vīram un teica karavīram, lai nošauj visus tepat dzimtenē, bez vīra nebrauks. Vīrs tikko kā bija atkopies pēc atgriešanās no lēģera, kur tika pēc kara aizsūtīts par slēpšanos mežā. Vai nu pateicoties Zelmas uzstājībai, vai karavīra cilvēcībai, tēvam atļāva braukt kopā ar ģimeni.

Vagonā visu ceļu esot dziedājuši, skaidri zinot, ka brauc nāvē. Daudzi ceļā mira. Dievs sargāja, un viņi nokļuva Sibīrijā. Tur arī 1950. gadā Inta piedzima. Moskaļonku rajonā strādāja kolhozā lauku darbos un garo brunču kabatās reizēm izdevās atnest mājās sasalušus kartupeļus, kādu zirņu sauju, lai nenomirtu badā. Pēc kāda laika kāda enerģiska latviete teica: “Mēs taču mākam šūt!” Redzot, cik ļoti vietējās sievietes grib pucēties, viņa nodibināja ateljē darbnīcu, šuva visu, pat kažokus. Tur strādāt tika arī Ozollapu sievietes, un tas stipri atviegloja dzīvi izsūtījumā. Bērni varēja iet skolā, mazie bērnudārzā.

1957. gadā ģimene atgriezās Latvijā, Dundagā. Arī mazā Inta. Tagad Zelmas tante jau Dieva valstībā. Viņa bija ļoti gaišs cilvēks, ar skaistu balsi, enerģiska, pilna optimisma, darbīga līdz savai pēdējai dienai.

Tagad Inta (nu jau Miķelsone) pati ir divu bērnu māte un bagāta ar trīs mazbērniem. Iepazinos ar viņu, kopā strādājot Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā, un esam ģimenes draugi. Tas ir mazs stāsts par mūsu tautas vēsturi.

Ar cieņu,
Maija Skudra,
VSIA “Meliorprojekts” tehniskā arhīva vadītāja

March 25, 2011 Posted by | represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Bet vīri un tēvi palika mežā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=96432

Uldis Lasmanis.

1949. gada 25. martā tika izsūtītas daudzu nacionālo partizānu ģimenes

1949. gada 25. marta deportācijas Latvijā un Baltijā bija cieši saistītas ar nacionālo partizānu karu. Vairākiem simtiem izsūtīto ģimeņu deportāciju dokumenti bija noformēti kā “Aktīva bandīta ģimenes lieta”.

Tas notika represēto rehabilitācijas dienās Jaundubultos, kad savai galda biedrenei pajautāju: “Par ko jūs te?” “Mans tēvs Aloizs Vaivods bija partizāns,” skanēja atbilde un sekoja stāsts: “Tēvs tāds kļuva jau vācu gados. No iesaukšanas leģionā slēpās zem mājas plīts izraktā pagrabā. Pie visas slēpšanās 1944. gada februārī salaulājās ar manu mammu Ksaveriju. Tur nopelni priesterim Antonam Juhņevičam, kurš vienādi neieredzēja kā vāciešus, tā komunistus. Pēc krievu ienākšanas tēvs sāka dzīvot atklāti. 1945. gada 2. janvārī piedzima dēls Jānis. Drīz vien tēvs atkal slēpies zem krāsns, jo sākusies mobilizācija, aresti. Ap Līvānu pagasta prāvesta Juhņeviča vadīto Vanagu draudzi pulcējusies nacionāli noskaņota jauniešu grupa, tēvs iekļāvās tajā. Kad 1946. gada pavasarī padomju vara izsludināja amnestiju visiem Latvijas mežabrāļiem, tēvs pieteicās Līvānu milicijā un bija atkal mājās. 1946. gada beigās piedzimu es – Anna Vaivode. Tā paša gada vasarā Aloizs Vaivods atgriezās mežā, jo daudzi, kā toreiz teica, legalizējušies atkal saukti uz čeku, pratināti, sisti, arestēti. Apcietināja un pēc tam nošāva prāvestu Juhņeviču. Es to visu zinu no mammas stāstiem, jo tēvu vispār nekad neesmu redzējusi, mums pat viņa fotogrāfijas nebija. Tikai nesen saņēmu novadpētnieka Jāņa Vaivoda atrastu 1947. gada rudens partizānu grupas uzņēmumu, kur augšējā rindā pirmais no labās redzams mans tēvs.”

Nemierīgā Latgale

Lasot Latvijas Nacionālajā arhīvā 1945. – 1946. gada apriņķu ziņojumus Latvijas PSR valdībai par pagrīdes nacionālo partizānu, sauktu par “bandītiem”, darbību, šķiet – rakstīts no karalauka. Sevišķi daudz ziņu nāca no tobrīd vēl pastāvošā Abrenes apriņķa. Daugavpils apriņķī līdz 1945. gada oktobrim nošauti 129 “bandīti”, aizturēti 82, pieteikušies 270. Pēc apriņķa čekas ziņām, slēpās 187 mežabrāļi, tajā skaitā arī Līvānu pagastā. Partizāni uzbrūk un draud pagastu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, desmitniekiem, pienotavām, veikaliem, izcīna kaujas ar padomju armijas 308. divīzijas karaspēku, ar “istrebiķeļiem”, nolaupa pajūgus ar zirgiem. Faktiski atsevišķi pagasti atradās partizānu kontrolē. Lieta aiziet tik tālu, ka 1945. gada 5. oktobrī (pusgadu pēc kara beigām!) Daugavpils apriņķī aizliedza brīvu pārvietošanos. Vilcienos drīkstēja braukt tikai komandējumos, ar apriņķa caurlaidēm. Pagastu un apriņķa izpildkomitejas lūdza ļaut zemniekiem braukt uz tirgiem ar pagastu atļaujām. Citādi pilsētās sāksies bads!

Kas vadīja šo pretošanās kustību? Daļēju atbildi dod 1945. gada 13. novembra LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieka Alberta Sieka ziņojums valdībai, ka Daugavpils apriņķa Līvānu pagastā likvidēts 3. Latgales partizānu divīzijas štābs. Aizturēts divīzijas rezerves bataljona komandieris, Vanagu ciema skolas skolotājs Augusts Cars un seši viņa palīgi. Nošauts 5. Latgales pulka komandieris Juris Rudzītis.

Minētās partizānu vienības ietilpa plašākā nacionālās pretošanās organizācijā “Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība”, kuras organizēšanā roku pielika Antons Juhņevičs. Aloiza Vaivoda vārds čekas dokumentos tobrīd vēl neparādās. Pirmo reizi padomju krimināllieta viņa klātbūtni fiksē 1948. gada jūnijā Pētera Rūsiņa un Annas Kursītes izmeklēšanas un tiesāšanas dokumentos. Viņš ir “partizānu bandas” dalībnieks Līvānu pagastā. Nav notverts, kopā ar pieciem citiem “nelegāļiem” izdalīts no Rūsiņa lietas atsevišķā un nodots apriņķa čekai tālākai meklēšanai.

Uz Sibīriju

Latvijas Nacionālais arhīvs glabā 1949. gada 25. marta izsūtīšanas krimināllietu “Nr. 1459”, kas dokumentē Vaivodu izsūtīšanu no Daugavpils apriņķa Līvānu pagasta Vanagu ciema. Izsūta 23 gadus veco Ksaveriju, 67 gadus sasniegušo Mariju, četrus gadus veco Jāni un trīsgadīgo Annu. No visas Latvijas 25. martā svešumā devās 13 624 ģimenes. Bet dokumentos tikai 235 apzīmēja ar “Ģelo na semju ģeistvujuščego bandita” (“Aktīva bandīta ģimenes lieta”). Pēc krājuma “Aizvestie” sastādītāju apkopotās, taču nepublicētās statistikas par izsūtīto saistību ar nacionālo pretošanos kustību, līdzās minētiem “aktīvajiem” vēl izsūtīja: 403 notiesāto, 296 nogalināto, 441 notiesātā atbalstītāju un 563 legalizējušos partizānu ģimenes. Ksaverijas liktenis neatšķīrās no citu tūkstošu golgātas: pratināšana, mērdēšana, sitieni, izspiegošana un zākāšana. Pēc konvoja ierašanās māte satraukumā bērnus nav no rokām izlaidusi. Paldies tam zaldātam, kurš norāvis no gultas palagus un tajos kā saiņos sametis visas skapja un kumodes mantas. Tālāk etaps vagonā līdz Tomskas apgabala Piškinotroickas rajonam. Sadales punktā Vaivodi palika pēdējie: kurš kolhozs pieņems ģimeni ar vienu darbspējīgu sievieti, diviem mazgadīgiem bērniem un sirmgalvi, kura pēc Sibīrijas standartiem vairs nebija dzīvotāja? Tāds kolhozs – “Posjolok Maiskij” (“Maija ciemats”) – atradās rajona vistālākajā nostūrī.

Likteņa paradokss – tieši septiņdesmitgadīgā vecmāmiņa paglāba mazo Annu un Jāni no drošas bada un sala nāves. Mātei Ksaverijai, lai saņemtu niecīgo graudu un kartupeļu devu, bija jābūt lopu fermā 12 un reizēm visas diennakts stundas. Vecmāmiņa kopā ar bērniem tikmēr vāca pirmo pavasara zāli, nātres – zupas tiesai un glābiņam. Ar veciem dēļiem, koku mizām, sūnām laboja jumtu un caurās sienas būdai, kas kolhozā tika piešķirta vientuļajai mātei – tautas ienaidnieka sievai.

Jānītis ar Anniņu 50. gadu pirmajā pusē sāka tipināt uz vietējo skolu, kur, proti vai ne, viss jāapgūst krievu valodā. No pirmās klases. Un tā līdz 1957. gadam, kad visiem pienāca laimes brīdis – ceļš mājup. Bet Latvijā “Vanagos” atpakaļ nelaida un par tēvu visi bailēs klusēja. Tikai atmodas sākumā bērni uzzināja, ka tēva līķis reizē ar diviem citiem kritušajiem biedriem atvests un nomests Līvānu tirgus laukumā. Māte par notikušo un dzirdēto klusējusi līdz mūža galam otrā gadu tūkstoša sākumā.

Viens no pēdējiem

Ne atraitnes Ksaverijaa atmiņas, ne bērnu vēlākie patiesības meklējumi neatklāja, kas ar tēvu Aloizu Vaivodu notika ģimenes izvešanas brīdī un vēlāk. Var tikai iedomāties, ko ģimenes galva pārdzīvoja, uzzinot, ka viņa darbības dēļ tuvākie cilvēki devušies nezināmā, šausmīgā prombūtnē. Ap 1949. gadu Latvijas iedzīvotāji jau zināja par 1941. gadā izsūtīto un 1945. gada pavasarī arestēto likteņiem.

Kas atlika Aloizam? Padoties? Legalizēties? Turpināt, ja ne uzbrūkošu cīņu, tad vismaz bruņotu slēpšanos ar pretuzbrukumiem nepieciešamības gadījumā? Vaivods, tāpat kā tūkstošiem citu nenotvertu mežabrāļu, izvēlējās pagrīdes variantu. Dažas ziņas par viņu atrodamas padomju krimināllietās, dažas laikabiedru atmiņās.

Partizānu komandiera Ernesta Dārziņa krimināllietā minēts, ka viņa vadītajā vienībā 1949. gada 10. jūlijā atradušies septiņi dalībnieki, arī Aloizs Vaivods. Iespējams, šajā vienībā viņš darbojies arī marta deportāciju laikā.

Čekas 1952. gada decembra beigu ziņojumā norādīts: speciālo uzdevumu vienība apakšpulkveža Čalija vadībā pie Līvāniem lenc Vaivoda grupu. Bez panākumiem.

Vēstījumos LPSR Ministru padomei 1953. gada oktobrī lasāms, ka nacionālos partizānus Līvānu–Aknīstes rajonā komandē kāds Vaivods. Savukārt 1954. gadā: visā Latvijā eksistē tikai astoņas partizānu vienības ar 27 dalībniekiem, tajā skaitā Līvānu apkaimē Vaivoda grupa ar četriem dalībniekiem.

Un tad LPSR VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera 1954. gada 5. jūlija speciālziņojums biedram Lācim, ko pēdējais 7. jūlijā atzīmējis ar “čital” (“lasīju”) un parakstu. Īsumā: Līvānu rajona teritorijā darbojās Vaivoda grupa. Noskaidrojās, ka mītne Skrebeļu vai Steporu purvā. Mēģinājums notvert 30. jūnija naktī neizdevās. Sekojot pa bandas pēdām, deviņu “istrebiķeļu” un triju čekistu specgrupa VDK majora Pastuhova vadībā bandītus nākamajā dienā ielenca Skrebeļu purva bāzē un kaujā iznīcināja. Likvidēti Aloizs Vaivods (1921), Antons Znotiņš (1915), Broņislavs Rūsiņš (1921) – visi no toreizējā Līvānu rajona.

Tātad Aloizs Vaivods bijis viens no pēdējiem pēckara Latvijas nacionālajiem partizāniem. Te nav vietas mēģināt restaurēt visus ar viņu saistītos notikumus, kur ir gan slēpšanās, bēgšana, epizodiska palīdzības meklēšana pie māsas Annas Stupānes Līvānu pagasta “Rauniešos”, gan atriebības šāvieni šķietamajam nodevējam, kas ir neizbēgami partizānu karos. Visas padomju čekistiskās operācijas un tribunāli taču notika pilnīgas slepenības apstākļos un aizdomas par nodevību varēja krist uz jebkuru.

Par Aloizu maz kas palika pēcteču atmiņās. Pēc atgriešanās no izsūtījuma mātei Ksaverijai, nerunājot par bērniem, nācās sastapties un pārciest gan baiļu pilnu klusēšanu par izsūtījumā pārdzīvoto, gan par vīra mūža pēdējiem gadiem, gan partizānu kara skarto novēršanos un naidu. Tik vien māte, dzīva būdama, paspējusi bērniem pateikt, ka tēvs, piecus gadus pa meža un purvu bunkuriem, skuju būdām dzīvodams, automātu pa lielākai daļai turējis blakus, ne rokās. Galvenokārt griezis un mērcējis kārklu klūgas, pinis grozus. Tos uzticami cilvēki, iespējams, māsa no “Rauniešiem”, vedusi pārdot uz Līvānu, dažreiz Daugavpils tirgu. Uztura naudai. Varbūt tie paši tirgus grozi uzveda čekas okšķerus uz Līvānu pēdējā nacionālo partizānu grupējuma atrašanās vietu, jo vasaras apstākļos pēdu atklāšana nav parasta lieta.

Māsa pēc tam izsaukta uz Līvānu tirgus laukumu brāļa līķa atpazīšanai. Zinoši ļaudis teikuši – Aloizs pēdējo lodi taupījis sev… Pēc citas versijas, visi trīs Skrebeļu purvā gan esot turpat uz vietas aplieti ar benzīnu un sadedzināti. Lai kā tas arī būtu, Aloiza Vaivoda liktenis 1949. gada marta represiju kontekstā iezīmējas ar faktu: neskatoties uz visu, viņš nacionālās pretošanās karogu nesa līdz galam.

Kopumā 1949. gada 25. martā no Līvānu pagasta izsūtīja 300 ģimenes. Gandrīz pusi par piederību vai sadarbību ar nacionālajiem partizāniem, toreizējā leksikā “bandītiem”. Arī tā bija maksa par “karu pēc kara”, par dalību bruņotā pretošanās kustībā pret ienīstajiem okupantiem.

March 25, 2011 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Kas ir piedošana? Pārdomas par 25. martu no Kanādas

Hilda E. Smekis

Es tēvu zemei noliecos pār viņas sāpju tēlu,
Par tautu tumsas verdzībā, par katru viņas dēlu.
Es karsdams saucu svešumā –
Dievs, vienu garu lemi:
Vest galā tautas cīniņu
par brīvu valsti, zemi.

Andrejs Eglītis

Ir atkal 25. marts – tautas lielā sēru diena, kad tūkstoši tika izrauti no savām mājām un savas zemes un novesti mūža mežos – uz mūžu! Bet tīri tā nenotika, kā vara bija nolēmusi. Daļa trimdinieku atgriezās, un visi tie ciemi un kolhozi, kas bija viņus turējuši verdzībā, šodien ir atpakaļ dabas klēpī. Un tie, kas 1949. gadā bija mazi, nav vairāk jauni. Laiks kā kāds pūķis no pašas elles turpina aprīt noziegumu pēdas. Un lielākā nelaime – Latvijā tie, kas it kā vada mūsu valsti, nepārzina pavisam neseno Latvijas vēsturi.  Kad viņiem uzbrūk, viņi nezina, ka taisnība ir viņu pusē. Viens mīļš cilvēks man no Latvijas raksta, ka tiekot cilāta doma par kaut kādu PIEDOŠANU kaut kam. Kam lai piedotu tie, kas ir nogrimuši masu kapos? Viņiem bija tiesības uz dzīvi, kuru viņiem nolaupīja, un tas, ka viņi ir miruši, nenozīmē, ka viņi nepieder pie cilvēces.

Protams, pasaules miers var pastāvēt tikai caur piedošanu, bet no latviešu tautas neviens piedošanu nav prasījis. Un tiem, kas paši nav bijuši taigās, stepēs un gulagos, nav nekādas tiesības PIEDOŠANU piedāvāt par notikušajiem noziegumiem.

Kā pēc lieliem apvērsumiem lai dzīve ieslīdētu godīgās sliedēs? Vispirms ļaundariem ir jāizcieš sods un jāatzīstas noziegumā. Pirmais pēckara Rietumu Vācijas kanclers Dr. Adenauers maksāja sāpju naudu Izraēlai par nacistu grēkiem – viņš uzņēmās atbildību par to, kas bija noticis viņa dzimtajā zemē. Maksāja un nomaksāja, kaut Vācija bija noslaucīta no zemes kā ar dzelzs slotām un līdzekļu nebija, bet paskatīsimies uz Vāciju šodien! Godīgu darbu Dievs svētī!

Tikai tādā gadījumā, ja slepkavas atzīstas savos noziegumos, var būt runa par PIEDOŠANU.

Bet kā ir ar AIZMIRŠANU? Holokaustu pārdzīvojušie un viņu pēcnācēji nebūt nav gatavi aizmirst, kas notika. Mācīsimies no viņiem. Citādi līdzīgi noziegumi var turpināties tālāk – atkārtoties tuvākā vai tālākā nākotnē bez aizspriedumiem.

Pārdomām pievienoju izvilkumu no kādas Latvijā šā gada 20. martā rakstītas vēstules:

“…Zini,  tagad  jau  gaisā  sāk  virmot  tāda  izlīdzināšanas,  piedošanas  smaka  un  no  vairākiem  runātājiem. Tik  daudz  gadu  esot  pagājis.  Upuri  esot  sajaukušies  ar  varmākām  tik  ļoti,  ka  jādod  visu  aizmirstībai,  un  cik  nu  to  upuru  vairs  esot  palicis.

Varbūt  to  vajag  aizmirst  arī  manai  mammai,  to  izpostīto  dzīvi – un  brucelozo  lopu  fermu  6 km  attālumā  no  ciema,  bez  ceļa,  un  pusotrmetrīgo  sniegu,  kur  katras  dienas  brauciens  uz  to  lopiņu  barošanu  un  slaukšanu  bija  ar  domu,  ka  jāatgriežas,  jo  mājās  vesels  bariņš  plikpakaļainu  bērnu. Un  neēd  viņi  to  strebēkli  (pohļobku) no  porcelāna  šķīvja,  nedzer  no  krūzītes  ar  apakštasīti  un  iet  gulēt  migā,  kur  sen  vairs  nav  tā,  ko  sauc  par  palagu,  un  segas  vietā  ir  kaut  kāds  murškulis (nav  man  cita  vārda  tam  veidojumam).  Vai  es  varu  to  aizmirst?

Kad  es  saku,  ka  mums  nebija  naida  no  to  vietējo  puses  un  netikām  diskriminēti,  tas  vēl  nenozīmē  ka  mēs  ik  brīdi  neatcerējāmies  to  vietu,  kuru  mēs  vienmēr  saucām   par  MĀJĀM.

Un  tagad  kāds  paģērē  mums  to  aizmirst,  tā,  it  kā  nekas  nebūtu  bijis. Gribētu  gan  tie,  kas  papildināja  savu  mantu  daudzumu  ar  mūsu  palagiem  un  tikko  izaustām  segām,  ēdot  no  šķīvja  ar  sudraba  karotēm,  uz  kurām  gravējums  ar  iniciāļiem – kāzu  dāvana  tēvam,  mammai.

Grib,  lai  aizmirstu un  nezinu,  neredzu,  ka  tas  pats  upuris  tiek  vēl  tāpat  aplaupīts,  un  to  dara  tie  paši  varmākas.”

March 25, 2011 Posted by | represijas | Leave a comment

Ierēdņiem pierādījumi stiprāki par morāli

“Čekas izdotajiem dokumentiem tic nešaubīgi, bet represiju dzīviem lieciniekiem ne…”

Desmit gadus Inčukalna novada iedzīvotāja Astra Ozoliņa izmisīgi pūlas pierādīt atjaunotās Latvijas ierēdņiem, ka viņai ir tiesības saņemt kompensāciju par viņas mātesbrālim Vilim Voitam piederējušo, savulaik čekistu atņemto dzīvokli un mantu.

Varasiestādēs savukārt uzskata, ka politiski represētajai nekas nepienākas. Kompensāciju par padomju varas represijās zaudēto dzīvokli un kustamo mantu viņa ir saņēmusi. Tā kā mātesbrālis dzīvojis vienā dzīvoklī kopā ar viņas ģimeni, viņam nevarēja būt atsevišķas mantas un iedzīves.

Ozoliņas kundze, kurai pēc mēneša apritēs dzīves 79. gadskārta, man stāsta, ka jūtoties kā divreiz represēta. Pirmoreiz – pirms 62 gadiem, 1949. gada 25. martā, kad Ropažu stacijā čekisti ielādēja viņu lopu vagonā un kopā ar vecākiem un trim māsām izveda uz Amūras apgabalu Krievijas Tālajos Austrumos. Otrreiz tas notiekot tagad atjaunotajā Latvijā. A. Ozoliņa teic, ka viņai vairs pat nevajagot naudu, ar ko nevar atlīdzināt padomju okupantu nodarīto viņas ģimenes piederīgajiem. Par tā saukto kompensāciju, ko viņa bija saņēmusi 1990. gadā – vēl Latvijas rubļos, iznācis viens ziemas zābakpāris… “Viens pāris zābaku par septiņiem atņemtajiem pašiem labākajiem dzīves gadiem.” Vecumdienās viņa gribot gūt kaut vai morālu gandarījumu un pārliecību, ka taisnība ir viņai, nevis ierēdņiem.

Līdz 1949. gada izvešanai A. Ozoliņas sešu cilvēku ģimene dzīvoja Rīgā lielā dzīvoklī kopā ar mātesbrāli V. Voitu. Viņam, bijušajam Latvijas armijas virsniekam, savas ģimenes nebija. Dzīvoklī viņš apdzīvoja divas istabas, bet ar Ozoliņas ģimeni kopīga saimniecība viņam neesot bijusi, viņa istabām bijis atsevišķs elektrības skaitītājs. Kā stāsta A. Ozoliņa, Voits saimniekojis savrup, pārtiekot ar paša nopelnīto.

A. Ozoliņa atminas, ka pirms kara viņas mātesbrālis bijis turīgs cilvēks, daudz braukājis uz ārzemēm, bieži uzturējies tā laika augstākajā sabiedrībā. Viņa apdzīvotajās istabās bijušas dārgas cēlkoka mēbeles, porcelāna trauki, bronzas skulptūras, zelta un sudraba izstrādājumi, vērtīgas pazīstamu mākslinieku gleznas.

1945. gada decembrī V. Voitu čekisti apcietināja, pratinādami par sadarbību ar nacionālajiem partizāniem Limbažu pusē. Apcietināšanas brīdī V. Voita istabas čekisti noslēdza un aizzīmogoja. Savukārt viņas vecāki baidījušies atvērt tās uz savu roku, lai saglabātu radinieka iedzīvi un mantu. Čekas sevišķā apspriede jeb “troika” piesprieda V. Voitam desmit gadu izsūtījumu nometnē Mordovijā “par dzimtenes nodevību un piedalīšanos pretpadomju organizācijā”. Kad vēlāk – 1949. gada 25. marta naktī – no dzīvokļa uz Ropažu staciju aizveda arī A. Ozoliņas ģimeni, dzīvoklis palika tukšs. Pēc atbraukšanas no izsūtījuma 1956. gadā dzīvoklī vairs atgriezties nebija iespējams – tur bija ievākušies citi iemītnieki, bet manta – pievākta vai izvazāta.

V. Voits aizgāja viņsaulē 1988. gadā, nepiedzīvodams reabilitāciju, kuru Augstākā tiesa atzina desmit gadus pēc viņa nāves. A. Ozoliņa to sagaidīja un lūdza izmaksāt kompensāciju arī par nelikumīgajās represijās viņas mātesbrālim Vilim piederējušo mantu. 1992. gada 26. maijā ar valdības lēmumu apstiprinātajā nolikumā “Par kārtību, kādā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība personām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR vai KPFSR sastāvā iekļautās Latvijas PSR teritorijas daļas atzīta par nepamatotu” noteikts, ka nelikumīgi apcietinātajai vai izsūtītajai personai vai tās mantiniekiem izmaksājama 500 latu kompensācija, ja nav saglabājušies dokumenti, kas apliecinātu zudumā gājušās mantas sastāvu.

Taču Rīgas domē prasību noraidīja, jo, lūk, neesot pierādījumu tam, ka apcietināšanas laikā V. Voitam vispār kaut kas būtu atņemts. Čekas sevišķās apspriedes krimināllietā lasāms, ka V. Voits ticis sodīts ar desmit gadiem izsūtījumā “bez mantas konfiskācijas”.

Kopā ar māsām A. Ozoliņa mēģināja panākt taisnību tiesā, prasot atzīt nelikumīgi represētā radinieka zaudētās mantas sastāvu ar liecinieku liecībām. Rīgas rajona tiesa to atzina. Taču apgabaltiesā, kurā Rīgas dome pārsūdzēja šo lēmumu, noraidīja. Tāds pats noraidījums A. Ozoliņas prasībai pēc tam sekoja Augstākajā tiesā.

Nelabvēlīgie tiesnešu spriedumi balstīti būtībā uz tiem pašiem Rīgas domes ierēdņu apgalvojumiem, proti, neesot pierādījumu tam, ka Ozoliņas mātesbrālim pašam bijusi kāda manta un ka apcietināšanas brīdī tā tikusi konfiscēta vai pārdota. Kaut arī cilvēki bijuši izsūtīti uz ilgiem gadiem, viņu dzīvokli un iedzīvi tajā neviens neesot atņēmis… Iznāk, ka pēc atgriešanās no izsūtījuma gan A. Ozoliņa, gan V. Voits būtu varējuši atgriezties dzīvoklī, ja vien paši to būtu gribējuši…

A. Ozoliņa uzskata, ka tādus lēmumus var pieņemt ļaudis, kuriem ir vienaldzīgi represēto cilvēku likteņi. Pats skumjākais, ka mūslaiku ierēdņiem nav pat vēlēšanās kaut vai uz mirkli iedomāties, ko izjūt cilvēks, kuram pusnaktī pusstundas laikā liek saposties un kuru ielādē lopu vagonā. “Čekas izdotajiem dokumentiem viņi tic nešaubīgi, bet padomju okupācijas īstenoto represiju dzīviem lieciniekiem ne,” viņa piebilst.

***

Viedoklis

Zvērināta advokāte Ilze Krastiņa teic – ar likumu gan ir noteikts, ka valsts un pašvaldību institūcijām un to amatpersonām pēc politiski represēto personu, kā arī citu ieinteresēto personu iesniegumu saņemšanas būtu jāgādā, lai tiktu novērstas totalitāro režīmu radīto civilo, ekonomisko un sociālo tiesību ierobežojumu izraisītās sekas, atlīdzināti šo režīmu radītie materiālie zaudējumi, to nodarītais fiziskais un morālais kaitējums.

Diemžēl, 15 gadus nodarbojoties ar politiski represēto cilvēku reabilitācijas un mantojuma atzīšanas lietām, ar ierēdņu un tiesu varas nevērīgo un amorālo attieksmi pret politiski represētajiem viņa saskārusies vairākkārt.

Advokāte domā – tas apstāklis, ka Astras Ozoliņas mātesbrālis bijis notiesāts bez mantas konfiskācijas, nevar būt iemesls, lai neatzītu mantas piederību un mantinieces tiesības saņemt kompensāciju. Šajos gadījumos galvenais ir pats apcietināšanas un izsūtīšanas fakts, kas ir pierādīts. Turklāt kompensācija 500 latu apmērā, ja tā arī tiktu izmaksāta, nekad neatsver tos materiālos zaudējumus, kādus cietuši politiski represētie cilvēki. Tā vairāk ir morāla kompensācija.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=96342

March 23, 2011 Posted by | REPRESĒTIE | Leave a comment

%d bloggers like this: