Statusa devalvācijai – stop!

Tuvojas 25. marts. Smeldzīgajā atceres dienā pieminam tos vairāk nekā 43 000 Latvijas iedzīvotāju, kurus padomju vara deportēja uz Sibīriju. Tūkstoši nepārnāca, ik dienas rūk arī dzimtenē atgriezušos rindas. Dzīvos godina un ciena, viņus atbalsta politiski represēto statuss. Iespējams, jau vasarā varētu sākties jauna kārtība, kā turpmāk to piešķirs. Kas tad ir noticis? Sākoties krīzei, iegūt šo statusu un tam pienākošos atvieglojumus, it sevišķi iespēju doties pensijā piecus gadus agrāk, vēlas daudzi. Pēkšņi – 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – atceras, ka bijuši represēti. Kā atsijāt negodprātīgos? Un kas to darīs?

Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais jau kopš 2009. gada visām valdībām prasa pārtraukt pastāvošo kārtību politiski represētās personas statusa piešķiršanā un šo procesu centralizēt. Tad lēmēji vienmēr būtu vieni un tie paši, turklāt ar labām zināšanām likumdošanā un vēsturē, dokumentu izskatīšanā varētu piedalīties arī cilvēki no LPRA. Tā tiktu panākta vienota nostāja.

Gunārs Resnais: – Līdz šim politiski represētā statusu piešķīra pašvaldībās. Mēs, LPRA pārstāvji, bijām kontroles mehānisms. Piedalījāmies pašvaldību komisiju sēdēs un raudzījāmies, lai statusu nesaņem nepamatoti. Šodien kļūt par politiski represēto kāro daudzi Sibīrijas bērni, kas dzimuši 1957. un 1958. gadā, un vēlāk. Cerībā tikt pie atvieglojumiem daži pat uz laiku deklarējas citā pilsētā, kur domā, ka komisijas varbūt nav tik kompetentas un būs lielākas iespējas izvairīties no likuma nosacījumiem. Dažās vietās statusu piešķir aiz mīkstas sirds, kā nekā viss mūžs turpat blakus nodzīvots, turklāt prasītājs ir labs cilvēks. Ir pat bijuši gadījumi, kad statusu pieprasa nevis represēto bērni, bet personas, kas bijušas notiesātas par noziegumu un Sibīrijā izcietušas sodu. Morāle drausmīga! Kāpēc tomēr izdodas nepamatoti tikt pie represētā statusa? Mēs, politiski represētie, strauji izmir-stam – ik gadus mūžībā aiziet ap 900 LPRA biedru. Tāpēc nevaram nodrošināt pārstāvniecību 110 novados, kur lemj par statusa piešķiršanu, un bieži tas tiek darīts, apejot LPRA.

Valdība lēmusi, ka represētās personas statusu turpmāk piešķirs Iekšlietu ministrija, bet grozījumiem jāstājas spēkā 2012. gada 1. janvārī. Tikmēr jau pienāks pilna sēta! Tā ir politiski represēto statusa apgānīšana. Par laimi, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ingrīda Circene izprata mūsu jautājumu.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ingrīda Circene:

– Pirms teritoriālās reformas katra rajona pašvaldībā bija komisijas, kas lēma jautājumus par represētās personas statusa piešķiršanu, un piedalījās arī LPRA pārstāvji. Pēc reformas no 26 rajoniem, kur bija šīs komisijas, radās 110 novadi, plus vēl pilsētas. Līdz ar to bija liela problēma, pirmkārt, 110 novados (un vēl pilsētās) izveidot profesionālas komisijas. Otrkārt, jau kopš 2009. gada LPRA atzīst, ka pašvaldībās atsevišķos gadījumos likums tiek tulkots neatbilstoši un subjektīvi. Pārvietošanu traktējot nevis kā izsūtīšanu, bet gan pārvietošanu no viena kolhoza uz otru vai karadarbības joslā pārvietojot no viena pagasta uz citu. Daudzie gadījumi rādīja, ka statusa piešķiršanas līdzšinējā kārtība nevar turpināties.

LPRA vadītāja Gunāra Resnā lūgumus vairākas valdības noraidīja, atrunājoties, ka pašreizējā sistēma darbojas normāli un nav problēmu. Es tomēr redzēju problēmu. Tad mēs, komisija, pieņēmām lēmumu, ka paši virzīsim Saeimas apspriešanai izmaiņas Politiski represēto likumā, uzaicinājām arī Pašvaldību savienības pārstāvjus, kuri atzina, ka represēto statusa centralizēta izskatīšana tomēr būtu pareizāka.

Jautājums – kura ministrija uzņemsies vērtēt statusa pieprasījumus? Vairākumu pieprasījumu iesniedz Latvijā dzīvojošie. Tālab domājam, ka tā būs Iekšlietu ministrija, kuras Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir filiāles visā Latvijā. Atlicis otrais lasījums, LPRA vēlas, lai likuma grozījumi stātos spēkā jau ar 1. jūliju. Tāpēc likuma grozījumu izskatīšanai piešķīrām steidzamības statusu.

Vecumnieku novada dome ir viena no 110 novadu domēm, kur izveidota politiski represētās personas un nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa noteikšanas komisija. Tās priekšsēdētājs ir domes deputāts Arvīds Zvirbulis. Arī viņa vecvecāki un māte ir politiski represētie. – Māti paņēma uz ceļa, no skolas nākot, – viņš skumji teic. Jaunizveidotajai komisijai jāsniedz atzinumi par politiski represētā statusa pieprasījumiem no visa novada, kur seši pagasti.

– Kopš 2009. gada 1. jūlija ir pieteikušās četras personas, vienai atteicām. Sieviete izsūtījumā piedzimusi represētiem vecākiem ceturtajā gadā pēc viņu atbrīvošanas. Bet pēc likuma – jābūt dzimušam gada laikā. Reizēm skaitām mēnešus un dienas. Piemēram, ja cilvēks ticis atbrīvots 1956. gada 28. oktobrī, bet bērns piedzimis 1957. gada 3. novembrī, tad nekā – represētā statuss bērnam nepienākas. Viņa vecāki nav steigušies atpakaļ uz Latviju, tad pētām, kādi ir iemesli.

Piekrītu domai, ka politiski represētā statusa pieprasījumu izvērtēšanu vajadzētu centralizēt. IeM nodrošinātu kompetentus cilvēkus, arī darba lauks viņiem būtu plašāks – aplūkotu pieprasījumus no visas valsts. Tagad katra pašvaldība lemj, kā nu māk, un skatās pēc savas pārliecības, jo dokumenti ir tādi, kas prasa iedziļināšanos.

**

Represēto skaits Latvijā

2007 2008 2009 2010

Komun. rež. 19 962 18 961 18 345 17 461

Nacist. rež. 2516 2362 2198 2031

Represētā statusu ieguvuši

2007 2008 2009 2010

Komun. rež. 210 94 132 128

Nacist. rež. 33 10 11 3

Atvieglojumi politiski represētajām personām:

• pensijā dodas piecus gadus agrāk;

• bezmaksas medicīniskā aprūpe: nav jāmaksā pacienta iemaksa, izņemot asinsanalīzi, kad jāmaksā Ls 1,50 par vienreiz lietojamām šļircēm;

• reizi trīs gados pienākas bezmaksas sociālā rehabilitācija Jaundubultu sanatorijā;

• atvieglojumi transportā – brauc par brīvu tālsatiksmes un vietējās nozīmes vilcienos, kā arī starppilsētu un tālsatiksmes autobusos;

• nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 50% apmērā, pašvaldības var to samazināt pat līdz 90%;

• ar iedzīvotāju ienākuma nodokli papildus neapliekamā summa mēnesī Ls 108 (pensionāriem tad kopā neapliekamais minimums ir Ls 273 mēnesī).

LPRA dati:
• Likumā “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” ir noteikts, ka uz politiski represētās personas statusu var pretendēt tie cilvēki, kas ir cietuši komunistiskā vai nacistiskā režīma laikā. Šādas tiesības ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Somijas esošajiem un bijušajiem pilsoņiem un līdz 1940. gada 17. jūnijam Latvijā legāli iebraukušajiem un pastāvīgi dzīvojošajiem iedzīvotājiem, kā arī šo personu pēcnācējiem (tiem, kas dzimuši ne vēlāk kā gadu no dienas, kad vecāki saņēma atļauju atgriezties dzimtenē), kuri tika represēti (apcietināti, ieslodzīti, izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas) Latvijas teritorijā vai ārpus tās.

• Politiski represētās personas statuss netiek piešķirts personām, kas iebraukušas Latvijā saskaņā ar Latvijas un PSRS 1939. gada 5. oktobra Savstarpējās palīdzības paktu.

REĀLS STĀSTS

LPRA pārstāvis no Valmieras Imants Grāvītis: – Ne vien mans tēvs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, bet arī māte bija aktīvi aizsargi dzelzceļa aizsargu pulkā. Tēvu apcietināja un izsūtīja. Tēva brāli – Zilupes stacijas priekšnieku – izsūtīja ar visu ģimeni. Māte ar mani aizmuka. Septiņpadsmit gadu vecumā brīvprātīgi aizgāju leģionā. Pēc filtrācijas nometnes nokļuvu pie Lādogas ezera. Tad gluži kā Remarka romānā “Atgriešanās” pārnācu mājās. Apcietināja otrreiz, aizsūtīja uz Noriļsku. Piedalījos Noriļskas lielajā dumpī, vēl pēc dažiem dumpjiem aizsūtīja uz Kolimu. Nežēlīgs sals, bads. Biju kļuvis tik distrofisks, ka nevarēju mātes adresi atcerēties, lai vēstuli uzrakstītu. Reizi gadā jau to ļāva. Atgriezos 32 gadu vecumā, tad arī pirmo rezi meiteni noskūpstīju. Strādāju par elektriķi, čekas priekšnieks mani “zelēja”, apcietināja darbā, bet neko nevarēja piešūt. Ne vienreiz vien draudēja: “Grāvīti, tu atkal sēdēsi!” Bet te nu es esmu, ar Dievpalīgu! Vai pēc atmodas jutu pārmaiņas?

Jā, pavisam fiziski. Vairs negaidīju, ka klauvēs pie durvīm. Gulēt iedams, vairs nepārdomāju katru vārdu, ko dienā biju teicis.

Cieņa, gods? Pie mums jau neciena nevienu vecu cilvēku, vienalga, vai tas ir represētais vai nav. Pašvaldības atsaucību nejūtu.

Neatkarības gados ir izveidotas daudzas represēto piemiņas vietas. Bet daudzviet celiņi uz tām jau aizauguši ar zāli.