gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Bet vīri un tēvi palika mežā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=96432

Uldis Lasmanis.

1949. gada 25. martā tika izsūtītas daudzu nacionālo partizānu ģimenes

1949. gada 25. marta deportācijas Latvijā un Baltijā bija cieši saistītas ar nacionālo partizānu karu. Vairākiem simtiem izsūtīto ģimeņu deportāciju dokumenti bija noformēti kā “Aktīva bandīta ģimenes lieta”.

Tas notika represēto rehabilitācijas dienās Jaundubultos, kad savai galda biedrenei pajautāju: “Par ko jūs te?” “Mans tēvs Aloizs Vaivods bija partizāns,” skanēja atbilde un sekoja stāsts: “Tēvs tāds kļuva jau vācu gados. No iesaukšanas leģionā slēpās zem mājas plīts izraktā pagrabā. Pie visas slēpšanās 1944. gada februārī salaulājās ar manu mammu Ksaveriju. Tur nopelni priesterim Antonam Juhņevičam, kurš vienādi neieredzēja kā vāciešus, tā komunistus. Pēc krievu ienākšanas tēvs sāka dzīvot atklāti. 1945. gada 2. janvārī piedzima dēls Jānis. Drīz vien tēvs atkal slēpies zem krāsns, jo sākusies mobilizācija, aresti. Ap Līvānu pagasta prāvesta Juhņeviča vadīto Vanagu draudzi pulcējusies nacionāli noskaņota jauniešu grupa, tēvs iekļāvās tajā. Kad 1946. gada pavasarī padomju vara izsludināja amnestiju visiem Latvijas mežabrāļiem, tēvs pieteicās Līvānu milicijā un bija atkal mājās. 1946. gada beigās piedzimu es – Anna Vaivode. Tā paša gada vasarā Aloizs Vaivods atgriezās mežā, jo daudzi, kā toreiz teica, legalizējušies atkal saukti uz čeku, pratināti, sisti, arestēti. Apcietināja un pēc tam nošāva prāvestu Juhņeviču. Es to visu zinu no mammas stāstiem, jo tēvu vispār nekad neesmu redzējusi, mums pat viņa fotogrāfijas nebija. Tikai nesen saņēmu novadpētnieka Jāņa Vaivoda atrastu 1947. gada rudens partizānu grupas uzņēmumu, kur augšējā rindā pirmais no labās redzams mans tēvs.”

Nemierīgā Latgale

Lasot Latvijas Nacionālajā arhīvā 1945. – 1946. gada apriņķu ziņojumus Latvijas PSR valdībai par pagrīdes nacionālo partizānu, sauktu par “bandītiem”, darbību, šķiet – rakstīts no karalauka. Sevišķi daudz ziņu nāca no tobrīd vēl pastāvošā Abrenes apriņķa. Daugavpils apriņķī līdz 1945. gada oktobrim nošauti 129 “bandīti”, aizturēti 82, pieteikušies 270. Pēc apriņķa čekas ziņām, slēpās 187 mežabrāļi, tajā skaitā arī Līvānu pagastā. Partizāni uzbrūk un draud pagastu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, desmitniekiem, pienotavām, veikaliem, izcīna kaujas ar padomju armijas 308. divīzijas karaspēku, ar “istrebiķeļiem”, nolaupa pajūgus ar zirgiem. Faktiski atsevišķi pagasti atradās partizānu kontrolē. Lieta aiziet tik tālu, ka 1945. gada 5. oktobrī (pusgadu pēc kara beigām!) Daugavpils apriņķī aizliedza brīvu pārvietošanos. Vilcienos drīkstēja braukt tikai komandējumos, ar apriņķa caurlaidēm. Pagastu un apriņķa izpildkomitejas lūdza ļaut zemniekiem braukt uz tirgiem ar pagastu atļaujām. Citādi pilsētās sāksies bads!

Kas vadīja šo pretošanās kustību? Daļēju atbildi dod 1945. gada 13. novembra LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieka Alberta Sieka ziņojums valdībai, ka Daugavpils apriņķa Līvānu pagastā likvidēts 3. Latgales partizānu divīzijas štābs. Aizturēts divīzijas rezerves bataljona komandieris, Vanagu ciema skolas skolotājs Augusts Cars un seši viņa palīgi. Nošauts 5. Latgales pulka komandieris Juris Rudzītis.

Minētās partizānu vienības ietilpa plašākā nacionālās pretošanās organizācijā “Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība”, kuras organizēšanā roku pielika Antons Juhņevičs. Aloiza Vaivoda vārds čekas dokumentos tobrīd vēl neparādās. Pirmo reizi padomju krimināllieta viņa klātbūtni fiksē 1948. gada jūnijā Pētera Rūsiņa un Annas Kursītes izmeklēšanas un tiesāšanas dokumentos. Viņš ir “partizānu bandas” dalībnieks Līvānu pagastā. Nav notverts, kopā ar pieciem citiem “nelegāļiem” izdalīts no Rūsiņa lietas atsevišķā un nodots apriņķa čekai tālākai meklēšanai.

Uz Sibīriju

Latvijas Nacionālais arhīvs glabā 1949. gada 25. marta izsūtīšanas krimināllietu “Nr. 1459”, kas dokumentē Vaivodu izsūtīšanu no Daugavpils apriņķa Līvānu pagasta Vanagu ciema. Izsūta 23 gadus veco Ksaveriju, 67 gadus sasniegušo Mariju, četrus gadus veco Jāni un trīsgadīgo Annu. No visas Latvijas 25. martā svešumā devās 13 624 ģimenes. Bet dokumentos tikai 235 apzīmēja ar “Ģelo na semju ģeistvujuščego bandita” (“Aktīva bandīta ģimenes lieta”). Pēc krājuma “Aizvestie” sastādītāju apkopotās, taču nepublicētās statistikas par izsūtīto saistību ar nacionālo pretošanos kustību, līdzās minētiem “aktīvajiem” vēl izsūtīja: 403 notiesāto, 296 nogalināto, 441 notiesātā atbalstītāju un 563 legalizējušos partizānu ģimenes. Ksaverijas liktenis neatšķīrās no citu tūkstošu golgātas: pratināšana, mērdēšana, sitieni, izspiegošana un zākāšana. Pēc konvoja ierašanās māte satraukumā bērnus nav no rokām izlaidusi. Paldies tam zaldātam, kurš norāvis no gultas palagus un tajos kā saiņos sametis visas skapja un kumodes mantas. Tālāk etaps vagonā līdz Tomskas apgabala Piškinotroickas rajonam. Sadales punktā Vaivodi palika pēdējie: kurš kolhozs pieņems ģimeni ar vienu darbspējīgu sievieti, diviem mazgadīgiem bērniem un sirmgalvi, kura pēc Sibīrijas standartiem vairs nebija dzīvotāja? Tāds kolhozs – “Posjolok Maiskij” (“Maija ciemats”) – atradās rajona vistālākajā nostūrī.

Likteņa paradokss – tieši septiņdesmitgadīgā vecmāmiņa paglāba mazo Annu un Jāni no drošas bada un sala nāves. Mātei Ksaverijai, lai saņemtu niecīgo graudu un kartupeļu devu, bija jābūt lopu fermā 12 un reizēm visas diennakts stundas. Vecmāmiņa kopā ar bērniem tikmēr vāca pirmo pavasara zāli, nātres – zupas tiesai un glābiņam. Ar veciem dēļiem, koku mizām, sūnām laboja jumtu un caurās sienas būdai, kas kolhozā tika piešķirta vientuļajai mātei – tautas ienaidnieka sievai.

Jānītis ar Anniņu 50. gadu pirmajā pusē sāka tipināt uz vietējo skolu, kur, proti vai ne, viss jāapgūst krievu valodā. No pirmās klases. Un tā līdz 1957. gadam, kad visiem pienāca laimes brīdis – ceļš mājup. Bet Latvijā “Vanagos” atpakaļ nelaida un par tēvu visi bailēs klusēja. Tikai atmodas sākumā bērni uzzināja, ka tēva līķis reizē ar diviem citiem kritušajiem biedriem atvests un nomests Līvānu tirgus laukumā. Māte par notikušo un dzirdēto klusējusi līdz mūža galam otrā gadu tūkstoša sākumā.

Viens no pēdējiem

Ne atraitnes Ksaverijaa atmiņas, ne bērnu vēlākie patiesības meklējumi neatklāja, kas ar tēvu Aloizu Vaivodu notika ģimenes izvešanas brīdī un vēlāk. Var tikai iedomāties, ko ģimenes galva pārdzīvoja, uzzinot, ka viņa darbības dēļ tuvākie cilvēki devušies nezināmā, šausmīgā prombūtnē. Ap 1949. gadu Latvijas iedzīvotāji jau zināja par 1941. gadā izsūtīto un 1945. gada pavasarī arestēto likteņiem.

Kas atlika Aloizam? Padoties? Legalizēties? Turpināt, ja ne uzbrūkošu cīņu, tad vismaz bruņotu slēpšanos ar pretuzbrukumiem nepieciešamības gadījumā? Vaivods, tāpat kā tūkstošiem citu nenotvertu mežabrāļu, izvēlējās pagrīdes variantu. Dažas ziņas par viņu atrodamas padomju krimināllietās, dažas laikabiedru atmiņās.

Partizānu komandiera Ernesta Dārziņa krimināllietā minēts, ka viņa vadītajā vienībā 1949. gada 10. jūlijā atradušies septiņi dalībnieki, arī Aloizs Vaivods. Iespējams, šajā vienībā viņš darbojies arī marta deportāciju laikā.

Čekas 1952. gada decembra beigu ziņojumā norādīts: speciālo uzdevumu vienība apakšpulkveža Čalija vadībā pie Līvāniem lenc Vaivoda grupu. Bez panākumiem.

Vēstījumos LPSR Ministru padomei 1953. gada oktobrī lasāms, ka nacionālos partizānus Līvānu–Aknīstes rajonā komandē kāds Vaivods. Savukārt 1954. gadā: visā Latvijā eksistē tikai astoņas partizānu vienības ar 27 dalībniekiem, tajā skaitā Līvānu apkaimē Vaivoda grupa ar četriem dalībniekiem.

Un tad LPSR VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera 1954. gada 5. jūlija speciālziņojums biedram Lācim, ko pēdējais 7. jūlijā atzīmējis ar “čital” (“lasīju”) un parakstu. Īsumā: Līvānu rajona teritorijā darbojās Vaivoda grupa. Noskaidrojās, ka mītne Skrebeļu vai Steporu purvā. Mēģinājums notvert 30. jūnija naktī neizdevās. Sekojot pa bandas pēdām, deviņu “istrebiķeļu” un triju čekistu specgrupa VDK majora Pastuhova vadībā bandītus nākamajā dienā ielenca Skrebeļu purva bāzē un kaujā iznīcināja. Likvidēti Aloizs Vaivods (1921), Antons Znotiņš (1915), Broņislavs Rūsiņš (1921) – visi no toreizējā Līvānu rajona.

Tātad Aloizs Vaivods bijis viens no pēdējiem pēckara Latvijas nacionālajiem partizāniem. Te nav vietas mēģināt restaurēt visus ar viņu saistītos notikumus, kur ir gan slēpšanās, bēgšana, epizodiska palīdzības meklēšana pie māsas Annas Stupānes Līvānu pagasta “Rauniešos”, gan atriebības šāvieni šķietamajam nodevējam, kas ir neizbēgami partizānu karos. Visas padomju čekistiskās operācijas un tribunāli taču notika pilnīgas slepenības apstākļos un aizdomas par nodevību varēja krist uz jebkuru.

Par Aloizu maz kas palika pēcteču atmiņās. Pēc atgriešanās no izsūtījuma mātei Ksaverijai, nerunājot par bērniem, nācās sastapties un pārciest gan baiļu pilnu klusēšanu par izsūtījumā pārdzīvoto, gan par vīra mūža pēdējiem gadiem, gan partizānu kara skarto novēršanos un naidu. Tik vien māte, dzīva būdama, paspējusi bērniem pateikt, ka tēvs, piecus gadus pa meža un purvu bunkuriem, skuju būdām dzīvodams, automātu pa lielākai daļai turējis blakus, ne rokās. Galvenokārt griezis un mērcējis kārklu klūgas, pinis grozus. Tos uzticami cilvēki, iespējams, māsa no “Rauniešiem”, vedusi pārdot uz Līvānu, dažreiz Daugavpils tirgu. Uztura naudai. Varbūt tie paši tirgus grozi uzveda čekas okšķerus uz Līvānu pēdējā nacionālo partizānu grupējuma atrašanās vietu, jo vasaras apstākļos pēdu atklāšana nav parasta lieta.

Māsa pēc tam izsaukta uz Līvānu tirgus laukumu brāļa līķa atpazīšanai. Zinoši ļaudis teikuši – Aloizs pēdējo lodi taupījis sev… Pēc citas versijas, visi trīs Skrebeļu purvā gan esot turpat uz vietas aplieti ar benzīnu un sadedzināti. Lai kā tas arī būtu, Aloiza Vaivoda liktenis 1949. gada marta represiju kontekstā iezīmējas ar faktu: neskatoties uz visu, viņš nacionālās pretošanās karogu nesa līdz galam.

Kopumā 1949. gada 25. martā no Līvānu pagasta izsūtīja 300 ģimenes. Gandrīz pusi par piederību vai sadarbību ar nacionālajiem partizāniem, toreizējā leksikā “bandītiem”. Arī tā bija maksa par “karu pēc kara”, par dalību bruņotā pretošanās kustībā pret ienīstajiem okupantiem.

March 25, 2011 - Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, represijas, REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: