gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Apsūdzības grāmata

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=98395

Rihards Treijs, prof..

Par neatkarīgās Latvijas nīdējiem 1988 – 1998

Liepājas vēsturnieks Arnolds Bērzs (1940) ir ne tikai cienījams sabiedrisks darbinieks, sākot ar LTF un parlamentu, kura deputāts viņš bija 1990. – 1993. gadā, bet arī rosmīgs pētnieks un publicists. Viņa spalvai pieder vairāki simti rakstu par sava novada pagātni, memuāru divsējumnieks “Ārmalnieka šķitumi” (2000 – 2001) un tagad vairāk nekā pustūkstoš lappušu liela grāmata ar gandrīz baisu nosaukumu “Sarkanie burbuļi”, bet ar paskaidrojošu apakšvirsrakstu “Pretvalstisko sabiedrisko aktivitāšu hronika 1988 – 1998”. Piebildīsim no sevis, protams, Latvijā.

A. Bērza grāmata ir apjomīga, sadalīta četrās daļās. Pirmā saucas atkal gandrīz vai traģiski – “Vampīru dejas”. Tas bija laiks, kura sākumu iezīmēja Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki 86” nodibināšana un LTF I kongress. Pret latviešu tautas atbrīvošanas centieniem cīnījās oficiālās varas struktūras, galvenokārt PSKP un VDK. Autors norāda, ka vēl “sveštautiešu masu pašorganizētās aktivitātes nenotika”. Tās sākās pēc Latvijas Rakstnieku savienības valdes 1988. jūnija paplašinātā plēnuma, kad Mavriks Vulfsons, arī Arnolds Klotiņš, Juris Dimiters un citi runātāji atklāti deklarēja, ka 1940. gadā valstī nav notikusi nekāda sociālistiskā revolūcija, bet padomju okupācija. Vēl vairāk Latvijas kompartijas vadoņiem nepatika 1988. gada oktobrī notikušais tautfrontiešu I kongress, kurā, pēc viņu domām, J. Dobeļa, J. Vidiņa, V. Lāča, J. Rukšāna un citās uzstāšanās skanējuši pretpadomju un antipartijiski aicinājumi.

Tas vairs nebija ciešams. Pēc šī foruma sākās reālas krievvalodīgo vairākuma sabiedriskās aktivitātes sava privileģētā stāvokļa aizstāvēšanai. Tikai nepilnu nedēļu pēc 110 000 tautfrontiešu delegātu saieta ražošanas apvienības “Latvija” klubā notika Padomju Latvijas darbaļaužu internacionālās frontes dibināšanas organizatoriskā sanāksme, kurā piedalījās ap 500 cilvēku un kuru formāli vadīja Latvijas kompartijas centrālkomitejas locekļa kandidāte, uzņēmuma darba kolektīva padomes vadītāja R. Voļatovskaja (varbūt tomēr Voļatovska? – R. T.). Sapulce ievēlēja interfrontes organizācijas komiteju un pieņēma deklarāciju, kurā solīja stāties Oktobra iekarojumu aizsardzībā.

Pētnieks secina, ka vienkāršie Latvijas krievu iedzīvotāji ar īpašu aktivitāti uz IF aicinājumiem stāties organizācijā neatsaucās. “Nav pat īstas skaidrības par oficiālo interfrontes biedru skaitu, jo IF vadība sludināja nesamērīgi pārspīlētus datus.”

Taču ir pilnīgi precīzas ziņas par IF kandidātu pēc būtības izgāšanos PSRS tautas deputātu vēlēšanās 1989. gada martā. Tos ar visiem procentiem var redzēt arī apskatāmajā izdevumā. IF un Latvijas kompartijas atbalstītie pretendenti uzvarēja tikai astoņos no 42 vēlēšanu apgabaliem. Izkrita A. Belaičuks, režīma uzticamais valsts prokurors J. Dzenītis, topošais politiķis S. Dīmans, tikai pēc atkārtotas balsošanas uz Maskavu varēja doties V. Alksnis un ortodoksālais LKP Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs A. Klaucēns.

Kultūras ministrs Raimonds Pauls 1989. gada 5. maijā, apspriežot Augstākajā Padomē valodu likumu, izteicās, ka Latvijas kulturālie iedzīvotāji pilnvarojuši viņu pieprasīt, lai parlaments atzītu I. Lopatina un A. Aleksejeva darbību Latvijā par nevēlamu un lūgtu Krievijas Federācijai atļaut viņiem pierakstīties Pitalovas rajonā… To IF ilgi nevarēja piedot komponistam.

IF un kompartija cieta sakāvi arīdzan Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās. Par LTF izvirzītajiem un 138 ievēlētājiem deputātiem balsoja 57,8% no tiem, kas piedalījās vēlēšanās.

Drošība un cerība tankos

Tā A. Bērzs trāpīgi nosaucis sava apcerējuma otro daļu, uzsverot, ka no 1991. gada augusta līdz 1993. gada oktobrim, tas ir, no padomijas sabrukuma līdz Krievijas Augstākās padomes padzīšanai, kad “par galveno krievu masu organizētāju kļuva krievu atvaļināto militārpersonu organizācija, kura iestājās par PSRS atjaunošanu un cīnījās pret Krievijas armijas izvešanu no Latvijas”.

Pēcpuča laiks militāristiem un viņu rokaspuišiem sākās bēdīgi. Par piedalīšanos valsts apvērsuma mēģinājumā 15 Augstākās Padomes locekļiem, arī A. Rubikam un S. Dīmanam, anulēja deputāta mandātus. Ko tur slēpt – viņu vidū bija arī tagadējais Saeimas deputāts Aleksejs Vidavskis… 1991. gada 29. augustā parlaments pieņēma lēmumu, ka visām militārpersonām jāatvaļinās rezervē vai arī jānoliek deputāta pilnvaras. Tā kā tas netika izdarīts, šo patīkamo dokumentu pazaudēja V. Alksnis, J. Jagupecs, ģenerāļi I. Rjabins un V. Gapoņenko. Savukārt A. Rubiks pirms aresta un viņa pušelnieks centrālkomitejas sekretārs Ojārs Potreki paspēja paziņot par savu izstāšanos no PSKP, jo negribot atrasties vienā organizācijā ar nodevēju M. Gorbačovu un veidošot jaunu partiju.

Alfrēdam Petrovičam, atrodoties kroņa maizē, tas nebija iespējams, bet 1992. gada 12. septembrī I. Lopatina, V. Alkšņa un citu “kristālskaidro” dibināmās Latvijas Komunistu savienības konferencē pirmā delegāta mandāts tika uzrakstīts uz bosa A. P. vārda… LKS strādāja nelegāli un faktiski turpināja aizliegtās LKP darbību. Oficiālais organizācijas mērķis bija pretoties kapitālisma restaurācijai Latvijā, bet faktiskais uzdevums – valsts iekārtas gāšana valstī un PSRS restaurācija. Pēc būtības līdzīga, protams, neoficiāla programma bija jau pirms tam nodibinātajai armijas Veterānu tiesību aizsardzības savienībai. T. Jundža parakstītajā Aizsardzības ministrijas 1992. gada 6. oktobra paziņojumā citstarp bija teikts, ka šī organizācija “kategoriski vēršas pret Krievijas karaspēka izvešanu un piekopj aktīvu pretvalstisku darbību pret Latvijas Republiku”. Tā falsificē cilvēktiesību pārkāpumus Latvijā, dezinformē Krievijas parlamentu, citas valsts institūcijas, kā arī starptautiskas organizācijas. Tiek prasīts atjaunot bijušās PSRS armijas veterānu zaudētās privilēģijas. Viņu sapulcēs izskan aizvien uzstājīgāks aicinājums savu mērķu vārdā ķerties pie ieročiem.

Taču virsnieki un viņu civilie draugi i nedomāja mitēties. Viņu Augstākajā Padomē sarukušās frakcijas pārstāvji O. Ščipcovs un M. Gavrilovs jau pēc nedēļas iesniedza deputātu pieprasījumus ministram šajā lietā, bet juristi G. Kotovs un V. Bogdanovs nākamajā mēnesī nodibināja Latvijas Cilvēktiesību aizstāvēšanas komiteju, kuras vienā no pirmajiem uzsaukumiem varēja lasīt:

“Krievi! Ukraiņi! Baltkrievi! [..]

Ja arī tagadējais parlaments neiedrošināsies ar varu jūs izraidīt, tad Saeima noteikti deportēs! [..]

Pieņemiet Krievijas pilsonību! [..]

Ja Latvija grib dzīvot mierā ar Krieviju, lai izbeidz pazemot nelatviešus! [..]

Pie kriminālatbildības nacionālradikāļus, kas gatavo jaunu Karabahu!”

Taču tie vēl bija tikai ziediņi. Odziņas nāca, kad vārdu ņēma entais melnais pulkvedis I. Lopatins. Mati ceļas stāvus, lasot viņa teikto kārtējā sarkano burbuļu katlā 1993. gada 7. jūlijā: “Mums ir jāšķeļ Baltija, Lietuva jau sveras uz mūsu pusi (?! – R. T.). Igaunijā ir konflikta situācija. Tāpēc ar Latviju ir vieglāk runāt, bet jūs klusējat kā auni. Krievijā mūs nekas negaida, dzīvokļu tur nav un nebūs, jo nav naudas. Jāturas Latvijā, jānostiprinās, jācīnās pret reakcionāro valdību, jāgatavo tās gāšana kā te, tā Krievijā. Paies 3 – 4 gadi, un mēs sāksim dzīvot kā agrāk, bet tagad jācīnās. Jācīnās par Rubiku, par mūsu tiesībām, jāpanāk, lai Saeima ar mums rēķinās.”

Glābsim glābēju, lai glābtos

Autors tā gandrīz vai poētiski nodēvējis izdevuma trešo daļu, kura aptver posmu no 1993. gada augusta līdz 1998. gada decembrim, respektīvi, no Krievijas parlamenta atlaišanas līdz izpildvaras nodošanai Vladimiram Putinam. Latvijas pretvalstiski orientētās aprindas šajā laikā saistīja savas cerības pirmām kārtām ar baltiešiem daudzmaz lojāla prezidenta Borisa Jeļcina varas gāšanu un sadarbojās vai ar visu politisko virzienu opozicionārajām kustībām kaimiņzemē.

Tajā pašā laikā pretlatvijas un pretlatvisko organizāciju skaits turpināja augt. 1994. gada sākumā nodibinājās Latvijas Apatrīdu līga ar kreiso politologu B. Cileviču galvgalī. Tā solīja veicināt bezvalstnieku integrāciju, bet, kā konstatējis A. Bērzs, faktiski centās panākt nulles varianta realizēšanu Latvijas pilsonības jautājumā, izvēršot īpaši naidīgu propagandu valstij presē un radio. Līga 1994. gada pavasarī pat mēģināja organizēt alternatīvas pašvaldību vēlēšanas, taču šī akcija neguva atsaucību. Šīs organizācijas ideologs bija odiozais V. Buzajevs, kas, izkritis pēdējās Saeimas vēlēšanās, pats kā pa celmiem runādams latviski, tagad ar putām uz lūpām, kur vien iespējams, aģitē par krievu mēli kā otru valsts valodu.

Bet pretvalstisko apvienību skaits ar skaļiem nosaukumiem turpināja augt. 1994. gada jūlijā nodibinājās Latvijas Antihitleriskās koalīcijas cīnītāju asociācija, kuras vadītāju vidū bija tikai viens (!) latvietis. Novembrī izveidojās jauna krievu militāro pensionāru biedrība Latvijā, kuras vadonis nebija neviens cits kā atkal pulkvedis – šoreiz A. Vasiļenko. Tā paša gada decembrī sāka darbu mērena Latvijas krievu pilsoņu partija, kura orientējās uz to krievu elektorāta daļu, kura nesaistīja savu nākotni ar Latvijas atgriešanos Krievijas sastāvā. 1996. gada jūlijā uz kustības “Līdztiesība” bāzes nodibinājās partija “Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību”. Par statūtiem kā jau ierasti referēja doc. T. Ždanoka, kļūstot arī par partijas koordinatori. Koordinēties vajadzēja arī citām pretvalstiskajām organizācijām, tajā skaitā arī ekstrēmajai LKS, neraugoties uz politiskās taktikas atšķirībām. Kurss pamatā bija tas pats vecais – neatkarīgās Latvijas iekšpolitikas un ārpolitikas diskreditācija, lai ietekmētu valsts orientāciju, krievvalodīgo tiesību aizstāvēšana utt., u. tml., turklāt prasmīgi maskētā veidā, izmantojot Rietumu demokrātijas terminoloģiju, kā arī izvairoties no cīņas par PSRS restaurēšanu. Taču partijas konferencē 1997. gada februārī S. Dīmans, nopietns cilvēks, docents, kuru ievēlēja par organizācijas līderi, aizrunājās pavisam greizi: Latgalē “masveidīgi parakstās par pievienošanos Baltkrievijai. Pēdējos gados bezdarbs daudzus tūkstošus latgaliešu no Līvāniem, Rēzeknes, Daugavpils ir novedis pie pārcelšanās uz dzīvi Baltkrievijā. Latgalē daudzi parakstās par Lukašenko atbalstīšanu, pret ES.”

A. Bērzs norāda, ka 1995. gada sākumā Latvijā darbojās 26 organizācijas, kurās vairāk vai mazāk Latvijai lojālie iedzīvotāji bija iekļāvušies. Tikai dažas no tām (!) vadīja latvieši. Par vairākām jau bija īsi stāstīts šajā apskatā. Vēl jāatzīmē pēdējā laikā populāra kļuvusī Latvijas antifašistiskās cīņas dalībnieku savienība un 1905. gada revolūcijas žņaudzēju pēcteču kazaku biedrība. Šo apvienību kopums, rezumē pētnieks, centās panākt maksimālu Latvijas Republikas krievvalodīgo iedzīvotāju atbalstu galēji kreisajam sociālistiskās A. Rubika partijas un “Līdztiesības” kandidātu sarakstam kārtējās Saeimas vēlēšanās, izvērsa aktīvas pret Latviju vērstas kampaņas Maskavā, attīstīja valstī diskreditējošu darbību ārzemju politiskajās institūcijās un medijos. Viņu organizatoru un aktīvistu pulks kupls – vēl Latvijas politiskajā olimpā līdzās jau vairākkārt minētajiem A. Rubikam, T. Ždanokai joprojām ir V. Buzajevs, A. Bartaševičs (Rēzeknes mērs), L. Kurdjumovs (Rīgas domē), B. Cilevičs (Saeimā) un daudzi citi. Protams, tā ir viņu personīgā darīšana un vēlētāju griba.

A. Bērza grāmatu bagātina daudzu dokumentu un preses publikāciju fotokopijas latviešu un krievu valodā. Tai ir vairāki nozīmīgi pielikumi, ar literatūras sarakstu sākot un saīsinājumiem beidzot. Mulsina gan, ka izdevumā ir divi personu saraksti. Pirmajā ietverti, tā teikt, sliktie grāmatas varoņi, otrajā – citi. Rezultātā jūklis vien iznācis. Piemēram, Tautas saskaņas partijas pirmais priekšsēdētājs Jānis Jurkāns ir nelabais, bet Leonīds Brežņevs gandrīz vai latviešu tautas draugs.

A. Bērzam gadās pa kādam ekstrēmam izteikumam, bet kopumā vēstījums ir korekts un zinātnisks, kas balstās uz faktiem, lai cik nepatīkami tie kādam viņa oponentam liktos. Tas ir stāstījums, ja gribat, atmaskojums par indivīdiem, kopām un klaniem, kuriem atdzimusī brīvā Latvija bija kā dadzis acī un kuri alktin alka pēc revanša. Tādu netrūka grāmatā aplūkotajos desmit gados un, nav ko slēpt, nav iznīkuši arī mūsdienās.

April 29, 2011 Posted by | grāmatas, krievu impērisms, Okupācijas sekas | Leave a comment

Sadalītā pasaule

Rīgas Kongresu namā atklāta Polijas Tautas piemiņas institūta izstāde “Aukstais karš. Sadalītās pasaules īsa vēsture”. Izstādē ir izmantoti arī Latvijas Tautas frontes muzeja materiāli.

April 29, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sava valsts

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=98287 

Nacistu Ādolfu Eihmanu notiesāja pirms 50 gadiem, bet staļinistu noziegumu atklāšana joprojām tiek politiski bremzēta

Šogad aprit piecdesmit gadi kopš Ādolfa Eihmana tiesāšanas – šī prāva Jeruzalemē iesākās 1961. gada 11. aprīlī un ilga līdz decembra vidum. Kā zināms, holokausta organizētājs Eihmans pēc Otrā pasaules kara ar svešu vārdu dzīvoja Argentīnā, līdz “Mossad” aģenti viņu sagūstīja un nogādāja Izraēlā. Apsūdzētajam piesprieda nāvessodu, kas pēc apžēlošanas lūguma noraidīšanas tika izpildīts 1962. gada 31. maijā, un pakārtā Eihmana pelnus izkaisīja virs Izraēlas teritoriālajiem ūdeņiem. Tolaik daudzi apšaubīja prāvas tiesiskumu, bet Izraēlas premjerministrs Dāvids Ben Gurions, atvairīdams visus pārmetumus, to nosauca par “ebreju tautas Nirnbergu”. Francijas žurnāls “L’Histoire” citastarp publicēja šim notikumam veltītu interviju ar vēsturnieci Hannu Jablonku, kura precizē Ben Guriona pozīciju: ebreji tagad spēj apsūdzēt un tiesāt par viņiem nodarīto, “jo viņiem ir pašiem sava valsts”.

Par spīti ar Eihmana prāvu saistītajiem strīdiem, bet varbūt tieši pateicoties daudzajām diskusijām, tiesas process kļuva par pavērsiena punktu holokausta apmēru un nozīmes apzināšanā. Kas gan līdz Eiropai nonāca vēlāk. Minētās diskusijas bija arī viens no etapiem garajā ērkšķainajā ceļā uz Starptautiskās krimināltiesas izveidošanu, kura galu galā tika nodibināta 2002. gadā (mītne Hāgā) un kuras jurisdikcijā ir genocīda noziegumi, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi. Hāgas tribunāla darbība tomēr ir stipri atkarīga no mainīgās politiskās situācijas un valdošajiem politiskajiem vējiem.

Pašas Izraēlas attiecības ar starptautiskajām tiesībām un ANO pārstāvēto “starptautisko sabiedrību” vienmēr bijušas diezgan sarežģītas. Kas lielā mērā izriet no ebreju piedzīvotās traģēdijas. Tāpat kā politiskais uzstādījums, lai komunistisko totalitāro režīmu noziegumus (vai jebkurus citus) nepielīdzina nacistiskajiem, kas tādējādi varētu tikt banalizēti. Tāda ir valsts principiāli aizstāvētā pozīcija.

Savukārt baltiešiem un austrumeiropiešiem ir pamats uzskatīt – ja reiz kas bijis banalizēts, tad tas ir staļinisms. Katrā ziņā jebkura, arī komunistiskā, totalitārisma nosodījums ir svarīgs. Un mazākais, ko tautas – bijušie sociālisma nometnes iemītnieki – būtu tiesīgas no savām valstīm prasīt, ir principialitāte, kas pēc minētās nometnes sabrukuma izpaudusies visai dažādās pakāpēs. Polijas pieeja (Katiņas lieta, “Solidaritātes” jubilejas, uz kurām aicina gandrīz visus Eiropas vadītājus) un kaut vai Igaunijas nostāja atšķiras no Latvijas mazspējas. Runa nav par to, lai, teiksim, Zatlers pārvērstos par Ben Gurionu, bet bieži vien par elementāru pašcieņu.

Lai gan Latvija jau 1990. gada 4. maijā pievienojās starptautiskajai konvencijai par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci (kas paredz arī noilguma termiņa nepiemērošanu), šo noziegumu izmeklēšanas darbs ir ticis politiski bremzēts. Savukārt politbiznesa aprindas, saprotot, no kuras puses tām var atlekt labums, ātri sacerēja lozungu “atstāt vēsturi vēsturniekiem”, respektīvi, vēsturi, kas attiecas uz PSRS organizētajām masveida deportācijām un slepkavībām okupētajās Baltijas valstīs un PSRS radīto represēšanas sistēmu kopumā. Tomēr izpratne par šo sistēmu padziļinās arī Rietumeiropā. Rakstniece Sofi Oksanena nesenā intervijā “LA” (5. aprīļa numurā) gan Rietumu attieksmi pret neatkarību atguvušo Baltiju pilnīgi pamatoti dēvē par liekulīgu, taču vienmēr pastāv ne tikai politiķu, bet arī plašākas sabiedrības attieksme, kuru intelektuāļu darbs ir iespaidojis. Arī Oksanenas darbs – viņas grāmata “Attīrīšanās”, piemēram, Francijā izpelnījās vēl lielāku uzmanību un atzinību nekā Latvijā. Būtībā jau visbīstamākā ir tā liekulība, kas izriet no mūsu pašu politikas.

Šogad apritēs arī Latvijai svarīgas gadskārtas. (Tajā skaitā 14. jūnijā, kad pirms septiņdesmit gadiem valsts elites pārstāvjus un viņu piederīgos deportēja ne jau pa ātrgaitas dzelzceļu.) Atbildīgās personas varas gaiteņos jau ir ķērušās pie izjustu runu sacerēšanas.

April 28, 2011 Posted by | noziegumi pret cilvēci | Leave a comment

Kurš aizstāv staļinisko vēstures versiju?

Polijas vēstniecības Latvijā paziņojums

Šā gada 8. aprīlī laikraksts “Vesti segodņa” publicēja recenziju par amerikāņu publicista Alena Pola grāmatu “Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs”, kuras autors ir žurnālists un Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (“Saskaņas centrs”). Recenzijas beigās autors atzīmē: “.. ir pilnīgi skaidrs, kāpēc noteiktas aprindas, kas čupojas ap Okupācijas muzeju, šobrīd ceļ vai debesīs pseidovēsturnieka un pusrakstnieka grāmatu. Tikai žēl, ka Polijas vēstniecība, kura uzstājās šīs akcijas līdzorganizatores lomā, silda rusofobijas temperatūru tās uzturēšanās valsts teritorijā. It kā tai savas būtu par maz.”

Sakarā ar to, ka šis apgalvojums faktiski vērtējams kā konflikta starp Poliju un Krieviju provocēšanas veids, esam vērsušies laikraksta “Vesti segodņa” redakcijā ar vēstuli, kurā atspēkojām žurnālista N. Kabanova aizvainojošo un nepatieso apgalvojumu. Laikraksta redakcija atteicās to publicēt. Mēs vēlētos atzīmēt, ka minētā krievvalodīgā avīze ne pirmo reizi aizstāv staļinisko vēstures versiju. Polijas un Krievijas varas iestāžu vienprātīgā vērtējumā Katiņa ir komunistiskā režīma pastrādātais noziegums. Un būtu vērts to atcerēties.

Izsakām izbrīnu, ka žurnālists N. Kabanovs apsūdz Polijas vēstniecību “rusofobijas temperatūras sildīšanā”. Katiņa ir vieta, kur līdzās poļu upuriem guļ arī Staļina upuri no Krievijas, savukārt rēķinu nokārtošanai ar komunismu nav nekā kopīga ar rusofobiju. Vēl jo vairāk, ka Polijas Republikas vēstnieks Latvijā savā uzrunā grāmatas prezentācijā Okupācijas muzejā skaidri izteica atzinību Krievijas prezidentiem, kuri lūdza piedošanu par Katiņu. Vēstnieks arī izteica nožēlu, ka meli par Katiņu indēja attiecības starp poļiem un krieviem vairākus gadu desmitus.

Gribētos ticēt, ka žurnālista kungs grāmatas prezentācijas laikā vienkārši nebija klausījies uzrunas, jo pretējā gadījumā nāktos secināt, ka par Krievijas simbolisko iemiesojumu viņš uzskata Staļinu, nevis Jeļcinu, Putinu un Medvedevu.

Ar cieņu,
Polijas vēstniecība Rīgā

April 21, 2011 Posted by | krievu impērisms, Vēsture | Leave a comment

Laiks atcerēties leģionārus

Laiks atcerēties leģionārus*
Mārtiņš Sausiņš, PBLA valdes priekšsēdis.

Šobrīd no vairāk nekā 115 tūkstošiem latviešu leģionāru, kas piedalījās Otrajā pasaules karā, Latvijā dzīvi vairs palikuši pāris tūkstoši, un tikai nedaudz vairāk kā 200 bijušo leģionāru no Vācijas saņem materiālu kompensāciju par kaitējumiem, kas gūti, karojot Vācijas armijas rindās Otrā pasaules kara laikā. Pārējie nekādu papildu atbalstu no Vācijas vai Latvijas valsts nesaņem.

PBLA aicina Latvijas valdību atbalstīt vēl nedaudzos dzīvus palikušos bijušos leģionārus ar naudas pabalstu tāpat kā citus bijušos represētos. Arī latviešu leģionāri bija svešas okupācijas upuri, jo gandrīz visi viņi tika nelegāli mobilizēti, nevis brīvprātīgi pieteicās karot zem svešas varas.

PBLA arī aicina Latvijas valdību palīdzēt vēl nedaudzajiem dzīvi palikušajiem leģionāriem, kas līdz šim nav saņēmuši pabalstu no Vācijas, nokārtot kompensācijas lietu, griežoties pie Vācijas valdības.

PBLA aicina Latvijas valdību aktualizēt starpvalstu līgumu, kas nosaka Latvijai piederīgo apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā, lai veicinātu mūsu Otrā pasaules kara karavīru mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Latvijā.

PBLA aicina Latvijas valdību rūpēties arī par Otrā pasaules kara latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.

* Vēstule nosūtīta Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim

April 21, 2011 Posted by | Leģions, REPRESĒTIE | Leave a comment

Somu «antifašists» jauc gaisu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=97886

Franks Gordons

Četrdesmit gadus vecais Somijas zviedrs Johans Bekmans, “Somijas antifašistiskās komitejas” priekšsēdis, Helsinkos sasauktajā preses konferencē apgalvoja, ka izcilais Krievijas liberālais politiķis, kustības “Solidarnostj” līderis Boriss Ņemcovs esot cieši saistīts ar “nacistiem un teroristiem” un tādējādi pats tikpat kā nacists. Ne mazāk asi Bekmans uzbruka Ļevam Ponomarjovam un šaha čempionam Garijam Kasparovam, kā arī “Somijas un Krievijas pilsoņu forumam”. Bekmans lika saprast, ka minētās aprindas Krievijā un Somijā sirgstot ar rusofobiju un sekmējot graujošu darbību, kas vērsta pret Krievijas premjerministru Putinu un valdošo partiju “Jedinaja Rossija” (“Vienotā Krievija”).

Te vērts pieminēt, ka Bekmana “antifašistiskā komiteja” cieši sadarbojas ar Gončarova “Latvijas antifašistisko komiteju” un abas šīs organizācijas ietilpst īpatnējā internacionālē “Pasaule bez nacisma”, kuras iedvesmotājs ir Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresa priekšsēdis, Krievijas senators Boriss Špīgels, kurš “mobilizē spēkus” Maskavas interesēs. Virkne ebreju sabiedrisko darbinieku Izraēlā un diasporā norobežojas no Špīgela aktivitātēm.

Lietuvā iznākošajā laikrakstā “Baltijskoje obozreņije” publicēts raksts, kurā teikts, ka Bekmans 29 gadu vecumā nodibināja pats savu izdevniecību un savā vārdā nosaukto “Johan Beckman institute”. Finansējuma avotus nav grūti uzminēt, ja uzzinām, ka 2004. gadā Bekmans Pēterpilī kopā ar Krievijas FSB (drošības dienesta) veterānu Ivanu Ļeonovu saņēma padomju maršala Govorova vārdā nosaukto literāro prēmiju. Minētajā rakstā arī teikts, ka Bekmana skatījumā Somija 1939. gada oktobrī uzbrukusi Padomju Savienībai un nevis otrādi…

2006. gada oktobrī, kad Somijā, Lahti pilsētā, notika starptautiska konference, Bekmans “redzēja Putinu” un kādā no savām grāmatām par to raksta: “Putins šķiet radīts no tērauda. Kā Staļins. Kaut gan viņa vārds nav Staļins, bet Putins, t.i., kas rāda ceļu.”

Johans Bekmans ir izteikts Baltijas valstu nelabvēlis un kļuvis bēdīgi pazīstams ar savu grāmatu “Bronzas kareivis”, kurā viņš visnotaļ attaisno krievvalodīgos dauzoņas, kas 2007. gadā sarīkoja grautiņu, protestējot pret pieminekļa “Bronzas kareivis” pārvietošanu no Tallinas centra uz karavīru kapiem.

Nav nekāds brīnums, ka šis “profesionālais antifašists” un gaisa jaucējs Igaunijā un Latvijā ir nevēlama persona.

April 20, 2011 Posted by | krievu impērisms | Leave a comment

Kureliešu cīņas neaizmirstamā mācība

Biruta Gereiša, Kara muzeja kureliešu piemiņas saglabāšanas darba grupas locekle.
Piebilde “LA” 8. aprīļa publikācijai: “Kureliešu vēsture joprojām nezināma”.

Atgādināšu, ka pētījumus par kureliešiem varam lasīt dokumentālos darbos: psiholoģijas un teoloģijas zinātņu doktora Haralda Biezā darbā “Kurelieši”, vēstures zinātņu doktora Edgara Andersona un Latvijas Centrālās padomes aktīvista Leonīda Siliņa darbā “Latvijas Centrālā padome, Latvijas nacionālā pretestības kustība 1943 – 45. g.” (izdots Upsalā 1995. gadā). Periodikā par kureliešu kustību rakstījis vēstures zinātņu doktors Ēriks Jēkabsons, kā arī vēstures zinātņu doktors Dzintars Ērglis darbā “Nezināmas lappuses LCP vēsturē”.

H. Biezais atzīst, ka kureliešu kustībai ir paliekoša vieta latviešu tautas cīņā par brīvību, kas bija vērsta pret abām okupācijas varām.

Kureliešu štāba vadošie virsnieki 1944. gada 20. novembrī Liepājā tika sodīti ar nāvi, izņemot ģenerāli Kureli, kurš tika aizvests uz Vāciju ģenerāļa Bangerska gādībai.

Usmā dislocētā bataljona komandieris Roberts Rubenis krita cīņā ar vāciešiem (bataljons izrādīja bruņotu pretestību vāciešiem) 1944. gada 19. novembrī. Rubenieši cīnījās no 15. novembra līdz 8. decembrim un cīņā pret pārspēku parādīja apbrīnojamu varonību.

E. Andersons raksta: “…latviešu patrioti, kas līdz galam palika uzticīgi Latvijai un demokrātiskajiem ideāliem. Pateicoties viņiem, nevar teikt, ka latviešu tautā nebija opozīcijas nacionālsociālisma režīmam.”

Kritizētāji nopeļ kureliešus un viņu centienus un sauc par ilūzijām, jo viņi cerēja uz 1918./1919. gada situācijas atkārtošanos un rietumnieku palīdzību.

Grāmatā “LCP” varam lasīt no Zviedrijas sūtīto telegrammu kureliešiem 1944. gada novembrī: “Angļu pārstāvji dod norādījumus turēt Kurzemi līdz laikam, kad angļu amerikāņu flote ienāks Baltijas jūrā. Flotes ienākšanas laiku nevar noteikt. Atkarībā no apstākļiem un jūsu rīcībā esošiem līdzekļiem izlemiet, kā to var darīt, un rīkojieties. Kā vietējie apstākļi pielaiž, jādeklarē Latvijas valsts suverenitātes atjaunošana.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=97852

Tagad domāju, ka varbūt tā bija provokācija.

Beigšu, citējot Ērika Jēkabsona rakstīto darbā “Kureliešu traģiskie likteņi”: “Kureliešu kustība ir jāpēta… mēs nedrīkstam aizmirst nevienu tautas upuri. Mēs to nevaram atļauties, jo esam pārāk maza tauta. Vēl jo vairāk tas attiecas uz cilvēkiem, kuri pat bezcerīgā situācijā nesēdēja bezdarbībā, bet mēģināja cīnīties tā, kā tas bija iespējams un kā viņi to prata.

April 18, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, pretošanās, Vēsture | 1 Comment

Anonyma – Eine Frau in Berlin

9. maija tuvošanās sakarā aicinām noskatīties vācu/poļu filmu Anonyma – Eine Frau in Berlin (2008), 126 min. (ar tulkojumu krievu valodā).
Skatīšanās vietne: http://filmix.net/dramy/10266-bezymyannaya-odna-zhenschina-v-berline-anonyma-eine-frau-in-berlin-2008.html

В основу сценария положен дневник немецкой журналистки Марты Хиллерс, который она начала вести в берлинском бомбоубежище 20 апреля 1945 года – в день рождения Гитлера, за десять дней до его самоубийства. Она повествует, что за первые несколько дней после взятия Берлина была неоднократно изнасилована советскими солдатами. Такая же судьба постигла многие сотни тысяч немецких женщин, сообщает издание. Военные с криком «Komm Frau!» прочесывали разбомбленные города. В дневнике Хиллерс сообщается, что они предпочитали толстух; описывается сцена, как солдаты долго гонялись между руин за женой местного булочника, пока не повалили ее на землю.

Filmu var arī lejuplādēt: http://abcmovie.net/2306/download/18976/

April 17, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, Filmas, kara noziegumi, Vēsture | Leave a comment

Video – grāmatas “Katiņa” prezentācija Latvijā

Alena Pola grāmatas “Katiņa” prezentācija Latvijā

April 16, 2011 Posted by | grāmatas, Staļins, Vēsture | Leave a comment

Patiesību apslēpt var, bet ne uz mūžiem

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=97693

Amerikāņu rakstnieka un žurnālista ALENA POLA grāmata “Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs” kļuvusi par starptautisku bestselleru, piedzīvojusi vairākus izdevumus un iznākusi ne vien ASV, bet arī Polijā, Čehijā, Ungārijā, Rumānijā. 2009. gadā par grāmatu “Katiņa” A. Pols tika apbalvots ar Nopelnu ordeņa bruņinieka krustu. Nesen ceļu pie lasītāja sācis grāmatas tulkojums latviešu valodā, un tas noticis zīmīgā laikā: gadu pēc traģiskās Smoļenskas aviokatastrofas.

Alens Pols: – Nedēļu pirms šīs traģiskās aviokatastrofas es kopā ar Polijas premjerministru Tusku devos uz Smoļensku, un piemiņas pasākumā Katiņas memoriālā piedalījās arī Krievijas premjerministrs Putins. Oficiālajā delegācijā es biju vienīgais amerikānis. Putina klātbūtne Katiņā bija nozīmīga, jo viņš tur runāja par totalitārā režīma ļaundarībām, pieminēja Varšavas sacelšanos un ar to saistītās ciešanas. Kad atgriezos Varšavā, man dārgs draugs Andžejs Pževožniks, kurš Polijas politiskajās aprindās tika uzskatīts par uzlecošu zvaigzni, man vaicāja, vai es nevēlētos uz Katiņu doties vēlreiz: 10. aprīlī ar lidmašīnu, kurā lidos prezidents Lehs Kačiņskis un Polijas delegācija. Es atteicu, jo tajā laikā bija paredzēta manas grāmatas jaunā izdevuma prezentācija, bija sarunātas intervijas, tikšanās. Mans draugs bija tā kā neapmierināts, bet nākamajā rītā saņēmām ziņu, ka prezidenta lidmašīna nogāzusies. Viņam palika dzīvesbiedre un divas meitas; viņš bija katastrofas 96 upuru skaitā. Tas liecina, cik neparedzama var būt dzīve, un mēs neviens nezinām, kas ar mums būs rīt vai parīt.

– Traģiski arī, ka tikai traģēdija palīdzēja uzlabot Krievijas un Polijas attiecību gaisotni.

– Jā, tā ir… Polijā cirkulē dažādas sazvērestības teorijas, tajā skaitā versija par sabotāžu, kas izraisīja šo katastrofu. Sazvērestības teorijas nav nekas neparasts; dažādas versijas gadiem ilgi cirkulēja arī pēc prezidenta Kenedija nogalināšanas. Gribas gan cerēt, ka pozitīvu attiecību laikmets Polijas un Krievijas starpā būs ilgs. Katrā ziņā Krievijas iedzīvotāji pēc šīs traģēdijas pauda līdzjūtību.

– Un Krievijas televīzijā tika arī demonstrēta Andžeja Vajdas filma “Katiņa”.

– Ziniet, šajā filmā divas epizodes tika veidotas, balstoties uz manu grāmatu. Vienā no tām vācieši paziņo nogalināto poļu virsnieku vārdus, izmantojot skaļruņus. Otra epizode: kļūda ar nogalināto personu identifikāciju, jo viens no virsniekiem savu mēteli bija iedevis biedram. Var teikt, ka tās ir “tikai detaļas”. Tomēr bez reālistiskām detaļām nav iespējams radīt patiesu stāstu. Mēs ar Andžeju Vajdu esam pazīstami, esmu viņa darbu cienītāju skaitā.

– Kāpēc jūs, amerikāņu žurnālists, izlēmāt pievērsties Katiņas traģēdijai?

– Pēc universitātes beigšanas es strādāju “Associated Press” un meklēju vielu nopietniem rakstiem. Par Katiņas traģēdiju es uzzināju, kad 1986. gadā piedalījos papildstudiju programmā Džona Hopkinsa universitātē Boloņā. Es acumirklī sapratu, ka tas ir ārkārtīgi būtisks stāsts, kas savā ziņā simbolizēja ne vien Polijas, bet visa Austrum

eiropas reģiona vēsturi un tajā skaitā arī to, kas noticis te, Latvijā. Turklāt vienubrīd es jutos mazliet noguris no politisko runu rakstīšanas Vašingtonā; gribēju kaut ko uzrakstīt sev, savā vārdā. Uzrakstīt grāmatu. Mani pētniecības darbi ilga divus gadus, un es domāju: ko jaunu, līdz šim nezināmu es varu pavēstīt par Katiņas masu slepkavību? Tad nolēmu šo stāstu parādīt caur konkrētu cilvēku likteņiem. Caur dzīvesstāstiem ir vieglāk izskaidrot, kas notika ar valsti kopumā.

– Jūs atspoguļojat arī Čērčila un Rūzvelta lomu Katiņas traģēdijas slēpšanā, rādāt, ka padomju režīma noziegumu noklusēšana Rietumos sākās vēl pirms kara beigām. Iespējams, te sakņojas arī ASV un dažu citu valstu šodienas uzmanīgā attieksme pret Krieviju, nevēlēšanās to “sadusmot”, “aizkaitināt”. No otras puses, mēs arvien esam jutuši ASV atbalstu, jo sevišķi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

– Bet varbūt ne tik aktīvi, kā tas varētu būt, vai ne?

Par noklusēšanu: tā ir nodaļa ASV vēsturē, par ko mūsu vēsturnieki nevēlas runāt, un esmu par to arī rakstījis. Manuprāt, to nevar attaisnot, bet var izskaidrot. Rūzvelts šajā gadījumā atklājas kā naivs politiķis, kurš domāja, ka ir draugos ar Staļinu. Tas sagrauj cēlo, ikonisko tēlu, kāds mums izveidojies par Rūzveltu. Daļa ASV vēsturnieku, sevišķi tā sauktie liberālie vēsturnieki, nevēlas šai tēmai pieskarties, jo uzskata, ka Rūzvelta kritizēšana viņus nostādītu visai sarežģītā situācijā.

Negribu šai vēstures epizodei ar Rūzveltu piešķirt arī pārāk lielu svaru, tomēr tā ir nodaļa mūsu vēsturē, kas vēl nav aizvērta, un esmu personiski iesaistīts darbā, lai beidzot tiktu atslepenoti dokumenti. Piemēram, ASV Kongresa Ārlietu komitejas dokumenti, kas attiecas uz Katiņu, glabājas kastē ar norādi “Slepeni”. Esmu identificējis astoņus īpašus memorandus un ziņojumus, kas attiecas uz Katiņas traģēdijas slēpšanu, un esmu informāciju par tiem nodevis ASV vēstniekam Polijā un “Helsinku” komitejai. Tāpat nodots lūgums prezidenta Obamas administrācijai sākt izmeklēšanu, lai noskaidrotu patiesību, kā informācija par Katiņas traģēdiju ASV tika slēpta. Jo slēpšana nodarīja ļaunumu gan mums, amerikāņiem, gan poļiem un netiešāk arī jums – latviešiem.

Nedomāju, ka ASV neinteresētos par Austrumeiropas reģionu, bet tajā pašā laikā ASV ir vienīgā pasaules lielvalsts un tai ir daudz pienākumu pasaulē. Bet tāpat nebūtu godīgi aplūkot ASV attiecības ar Austrumeiropas valstīm, teiksim, ar Latviju, Poliju, Čehiju un citām atrauti no reģionālā konteksta, un šo kontekstu lielā mērā nosaka lielās attiecības ASV un Krievijas starpā. ASV jābūt daudz jūtīgākām pret to, ko domā un jūt citi spēlētāji reģionā, piemēram, Latvija, abas pārējās Baltijas valstis, Polija, Čehija. Paskatieties uz fiasko, pie kā ASV nonākusi pretraķešu vairoga izveidē! Tāpēc, manuprāt, ASV ir jāveido jebkura veida attiecības ar Krieviju, panākot un rēķinoties ar Baltijas valstu, Polijas, Čehijas un citu reģiona valstu pilnīgu atbalstu. Tad tā būtu daudz stiprāka, reālistiskāka ASV un Krievijas attiecību politika.

Simtiem gadu poļi ir skatījušies uz Rietumiem un gribējuši ar rietumvalstīm izveidot ciešas attiecības. To viņi ir sasnieguši, un to pašu ir sasniegusi Latvija. Tagad Austrumeiropas valstis, ne mazākajā mērā neatsakoties no šī vēsturiskā sasnieguma, var raudzīties arī uz Austrumiem. Kāpēc tas ir svarīgi? Ja Krievija patiešām kādreiz tiks modernizēta, tad tās modernizācija lielā mērā notiks ar Austrumeiropas valstu palīdzību. Austrumeiropas valstis to kultūras un valodas zināšanu dēļ, bet jo sevišķi Polija, kas reģionā ir lielākā un ietekmīgākā, šajā procesā spēlēs noteicošo lomu, tostarp palīdzot arī piepildīt līdz šim slikti apgādāto 140 miljonus iedzīvotāju plašo tirgu. Un, ja Krievijai nebūs stipras saiknes ar Austrum

eiropu, nez vai tā spēs izveidot stipru saikni ar Rietumeiropu, ko Krievija, šķiet, vēlas. Bet šīm saiknēm būtu jāiet caur Austrumeiropu.

– Izcilais britu vēsturnieks Normans Deiviss uzsver, ka daudzi vadoši ASV un Rietumeiropas universitāšu pasniedzēji Eiropas vēsturi izprot kā vienīgi Rietumeiropas vēsturi, Austrumeiropa viņu vēstures kartē nav iezīmēta. Vai šī attieksme ASV pēdējos gados ir mainījusies?

– Tas ir process, kas pakāpeniski notiek. Iedzīvotāju zināšanas paplašinās, cilvēki sāk arvien labāk izprast, ka būtiski ir zināt, kas notiek Austrumeiropā, jo tas var ietekmēt mūsu pašu drošību. Raugoties aizvadītajā gadsimtā – asiņainākajā cilvēces vēsturē –, lielie konflikti aizsākās Austrumos, un tas nav noliedzams.

Tā ka šajā ziņā ir pozitīvas zīmes. Mana laba paziņa ir “Associated Press” biroja vadītāja Varšavā. Viņa tur strādā septiņus gadus, un ASV laikraksti un radio arvien vairāk interesējas par ziņojumiem no Varšavas biroja. Lūk, viens praktisks indikators. Arī daudzas jaunas grāmatas ir sākušas aizpildīt baltos plankumus par Austrumeiropas vēsturi, un te var minēt Timotija Snaidera “Asinszemes”.

– Eiropas Parlaments nācis klajā ar politisku atbalstu, lai tiktu pielīdzināti totalitārā komunisma un nacisma noziegumi.

– Jūs aizskārāt būtisku lietu. 2008. gadā ap Ziemassvētku laiku nāca klajā astoņas jaunas filmas, kas stāstīja par holokaustu, un tās tika pieteiktas “Oskaram”. Poļu režisora Andžeja Vajdas filma “Katiņa” ASV netika izplatīta pat ne tik daudz, lai to būtu vērts pieminēt, un neesmu drošs, ka ASV kritiķi uzreiz ļoti atzinīgi spētu novērtēt kādu filmu, kas stāstītu par Austrumeiropu. Tas norāda, ka vēstures izpratnes karte cilvēku apziņā ir tik ļoti sagrozīta, ja jau sabiedrības līdzjūtību vienpusīgi gūst vien Hitlera režīma upuri, bet gandrīz vai ignorēti Staļina režīma upuri, kuru skaitliski bija daudz vairāk. Arī tam ir lēnām jāmainās.

Daļa no problēmas, ko mēs redzam Polijā, ir sacensība par mocekļa tiesībām… Tā visskarbāk izpaužas sacensībā starp ebrejiem un poļiem. Tā ir ļoti jūtīga tēma, jo abas puses ir daudz cietušas. Domāju, ka zināmā mērā te vainojami arī materiāli par vēsturi, kurā sagrozīti fakti. Piemēram, “New York Times” nesen publicēja rakstu par Trešā reiha politiku Polijā, pieminot “poļu koncentrācijas nometnes”. Lasītājam, kas slikti orientējas vēsturē, rodas iespaids, ka šīs koncentrācijas nometnes veidojuši un vadījuši poļi, nevis nacistiskā Vācija. Laiku pa laikam šādi atgadījumi parādās; parasti te vainojama nezināšana.

– Vai jums nerodas iespaids, ka austrumeiropieši sevi pārāk daudz šodien redz kā upurus, aizmirstot cīņu un pretestību pret padomju iekārtu?

– Es savā grāmatā cenšos parādīt, ka stāsts par Katiņu ir vairāk nekā vienīgi traģēdija, bet arī triumfs. Okupācijas gados Austrumeiropā tautas turējās pie savas valodas, kultūras, pie bezcerīgajām cerībām uz brīvību. Man nav ne vismazāko šaubu, ka latvieši nekad nav bijuši salauzti un zaudējuši garīgo brīvību, un mani ir dziļi iespaidojusi jūsu spēcīgā garīgā pretestība. Plašākā vēsturiskā kontekstā tas ir triumfs, jo jūs beidzot uzvarējāt, jūsu ideāli bija taisnības ideāli, bet padomju sistēma – apkaunojums.

– Nākamgad jums iznākšot romāns. Par ko tas būs?

– Darbība sakņojas patiesā stāstā. 1944. gadā poļu pagrīdes pretošanās kustība sāka misiju, lai iegūtu pierādījumus par Katiņas slepkavībām no vāciešiem Krakovā. Poļi plānoja tos izmantot, lai sarīkotu lielu tiesas procesu, kas atklātu Staļina sistēmas noziegumu un, kā viņi cerēja, šokētu Rietumus. Es Krakovā pavadīju piecus mēnešus, pētot šā laika vēsturiskos notikumus, un tur atgriezos, lai varētu pētniecību turpināt. Lai atklātu poļu raksturu, es kā simbolu izmantoju dzintaru. Ziniet, dzintars ir ārkārtīgi dažāds un tajā ir ieslēgumi: kukaiņi, zāles stiebri, sūnas… Arī poļu raksturam ir daudz dažādu ieslēgumu. Grāmatu plānots izdot nākamgad Polijā un ASV, un ceru, ka par to ieinteresēsies arī izdevēji Austrumeiropā.

April 16, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: