gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Neesi pasīvs – ej paraksties par latviešu valodu

http://www.youtube.com/watch?v=3KiKIeJQp4w&feature=player_detailpage

Tuvāka informācija:
http://www.amazinglatvia.eu/

May 29, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Maskavā notiks dokumentālās filmas par latviešu bīskapu Boļeslavu Sloskānu demonstrācija

29.maijā Maskavas Kultūras centrā „Pokrovskije vorota” („Покровские ворота”) notiks pasākums, kas būs veltīts Boļeslavam Sloskānam un kura laikā tiks rādīta režisores Dzidras Smiltēnas (filmu studija “Balti”) dokumentālā filma par bīskapa dzīvi – „Lūgšana krustā”. Pasākumu atklās Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā Edgars Skuja, klātesošos uzrunās filmas autore Dzidra Smiltēna un priesteris Andris Marija Jerumanis (Beļģija, Šveice), kurš ir bīskapa B.Sloskāna beatifikācijas procesa vicepostulators un kuram ir bijusi iespēja daudzkārt satikties ar B.Sloskānu.

Filmu noskatīties ir ielūgti ārvalstu diplomātisko pārstāvniecību vadītāji, garīdzniecība, vēstures interesenti, kultūras un mediju pārstāvji. Filma tiks demonstrēta angļu valodā ar krievu valodas subtitriem. Filmu krievu valodā speciāli tās Maskavas demonstrējumam tulkojis rakstnieks Ronalds Dobrovenskis. 14.aprīlī savas vizītes laikā Vatikānā filmu pāvestam Benediktam XVI uzdāvināja Latvijas Republikas prezidents Valdis Zatlers.

Pasākums tapis ar Latvijas vēstniecības Krievijas Federācijā, Latvijas vēstniecības pie Svētā Krēsla un Vatikāna pārstāvniecības Maskavā atbalstu.

B. Sloskāns (1893-1981) dzimis Tilgalā, Latgalē, studējis Pēterburgā, kalpojis kā priesteris vairākās draudzēs Maskavā un tās apkaimē. 1926.gadā iecelts par Minskas un Mogiļevas bīskapu. Nepatiesi apsūdzēts, no 1927. – 1933.gadam pavadījis septiņpadsmit padomju cietumos, spīdzināts. 1933.gadā atgriežas Rīgā. Pēc pāvesta Pija XI uzaicinājuma bīskaps uzturas Vatikānā, lai informētu par baznīcas situāciju PSRS teritorijā. 1934.gadā B. Sloskānu ieceļ par Rīgas Garīgā semināra profesoru un garīgo vadītāju, taču vācu okupācijas rezultātā viņš ir spiests pamest Latviju un uzturas Beļģijā. No 1963. – 1965.gadam piedalījies vēsturiskajā Vatikāna II koncilā. Miris Beļģijā 1981.gadā, bet 1993.gadā B. Sloskāna mirstīgās atliekas pārvestas uz Aglonas bazilikas kriptu.

2004.gada 20.decembrī oficiāli, ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludinātu dekrētu Decretum super heroicitate virtutum, tiks atzīta B. Sloskāna tikumu varonība, un turpmāk viņu var saukt par godināmo. Tikumu varonības atzīšana nozīmē, ka Baznīca novērtē Dieva kalpa B. Sloskāna dzīves izcilību (excellentia vitae) un uzskata to par atdarināšanas vērtu. Tas ir pirmais posms ceļā uz bīskapa B. Sloskāna oficiālu pasludināšanu par svēto.

Vairāk par B.Slokānu – www.catholic.lv/Sloskans/

May 26, 2011 Posted by | Filmas, Vēsture | Leave a comment

Igaunijā atklāj VDK muzeju

Šāgada Eiropas kultūras galvaspilsētā Tallinā atklāts pirmais viesnīcas muzejs Igaunijā – VDK muzejs Viru viesnīcā.

Muzejā ir skatāma PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) lietotā tehnika, ko viesnīcas pirmajos 20 darbības gados izmantoja, lai noklausītos viesu sarunas.

Ekskursijas laikā var ne vien aplūkot ekspozīciju, bet arī iepazīties ar stāstiem par padomju viesnīcas dzīvi zem visu redzošās VDK acs.

Viru viesnīca jau izsenis ir bijusi viena no iecienītākajām apmešanās vietām Tallinas viesiem, tomēr tās pagātnē ir noslēpums, saistīts ar 23. stāvu. Lai gan liftā pēdējā poga bija līdz 22. stāvam, virs tā ir vēl viens stāvs, kas bija pieejams tikai izredzētajiem viesnīcas darbiniekiem. Šajā stāvā atrodas divas istabas, piepildītas ar spiegu filmu cienīgu tehniku, kas īstenībā bija VDK slepenas noklausīšanās iekārtas.

Slavenā Viru viesnīca ir pirmā augstceltne Igaunijā, turklāt tā uzbūvēta tikai trijos gados. Kopš atvēršanas 1972. gadā nemitīgi ir bijusi ļaužu valodās – ar dažādiem stāstiem par viesnīcu un par padomju laiku sabiedrību. VDK pārstāvju vērīgās acis un ausis arī bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa, kas visu novēroja no sabiedrībai nezināmā viesnīcas pēdējā, 23., stāva. Šīs telpas ir saglabājušās neskartas kopš 1991. gada, kad tās atstāja VDK.

Ideja par muzeja veidošanu bijusi jau pirms vairāk nekā desmit gadiem, turklāt ārvalstu tūristu interese par muzeju bijusi pat pārsteidzoši liela. “Tallina ir kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un mēs ticam, ka šis ir īstais laiks Viru viesnīcas stāstiem, par VDK lomu tajos, stāstiem par šo periodu mūsu zemē, lai viesi, kas ieradušies no tālienes, varētu iejusties un labāk izprast mūsu neseno vēsturi, ko mēs esam izdzīvojuši,” uzsver viesnīcas izpilddirektore Anu Sosāre.

“Šeit apmetās “bīstamie” Rietumu cilvēki, viesnīca kalpoja arī kā tikšanās vieta starp Rietumu un padomju cilvēkiem, tāpēc tā bija jānovēro,” stāsta Pīps Ehasalu, Viru viesnīcas pārstāvis. Radio istabu izmantoja, lai pārraidītu informāciju no padomju vēstniecības Helsinkos 70 kilometrus pāri Baltijas jūrai,  kā arī no šīs istabas bija tiešie sakari ar Maskavu. Viesnīcā strādāja aptuveni desmit VDK cilvēki, un bija vēl divas darba telpas – 307. un 315. numuriņš, no kuriem uztvēra viesu telefonsarunas, studēja viesnīcas personāla failus un pētīja gidu atskaites par darbu ar ārzemniekiem.

Muzejs atrodas viesnīcas 23. stāvā, kas līdz šim bija plašākai publikai slēgts, un var vienlaikus uzņemt līdz 25 viesus. Ekspozīciju iespējams apskatīt tikai kopā ar gidu.

http://zinas.nra.lv/izklaide/turisms/41786-igaunija-atklaj-vdk-muzeju.htm

May 26, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Okupācijas muzeja miljonais apmeklētājs — jaunietis no Krievijas

Latvijas Okupācijas muzejs sagaidīja savu miljono apmeklētāju, un tas izrādījās 25 gadus vecais jurisprudences doktorants Vladimirs Mihailovs no Krievijas galvaspilsētas Maskavas.

Goda viesi uzrunāja muzeja direktore Gundega Michele, dāvāja viņam muzeja grāmatu par Latvijas okupācijas laika vēsturi un muzeja suvenīrus. Pēc apsveikuma vārdiem gids izrādīja viesim ekspozīciju.

Pirmie apmeklētāji Latvijas Okupācijas muzejā ieradās 1993. gada 1. jūlijā, muzeja atklāšanas dienā. Kopš 2005.gada vidējais viesu skaits gadā ir pārsniedzis 100 000 cilvēku. Lielākā daļa no tiem ir rietumu valstu tūristi. Aizvien biežāk muzeju apmeklē arī tūristi no Krievijas. Otrā lielākā apmeklētāju grupa ir Latvijas un ārvalstu skolēni un studenti.

Miljonais apmeklētājs stāstīja, ka muzeja ēku nejauši ieraudzījis, ejot cauri Vecrīgai. Pirmdien viņš bijis atceļā no Izraēlas uz Maskavu un dažās stundās starp lidmašīnas reisiem bija nolēmis apskatīt Rīgu, kur līdz šim neesot bijis. Viņu ir ieintriģējis muzeja nosaukums, un viņš devies iekšā. Pēc ekspozīcijas apskates maskavietis atzina, ka bijis ļoti interesanti. ” Bija ļoti labi novadīta ekskursija. Ne mirkli nebija garlaicīgi, kā tas muzejos dažreiz gadās,” sacīja Mihailovs. Jaunā informācija liekot apdomāt to, kā veidojusies Padomju Savienība, kā tajā iekļāvās padomju republikas un kādu iemeslu dēļ tās no PSRS atdalījās. Maskavietis saņēma brīvbiļeti muzeja apmeklējumam uz visu mūžu.

Tūlīt pēc 1 000 000 apmeklētāja muzeja durvis vēra arī 1 000 001 viesis. Austrālijā dzīvojošais igaunis Hellarts Peters Pabo muzejā iegriezās pēc aizkustinošas viesošanās savā dzimtenē un tikšanās ar jauniegūtiem radiniekiem. Viņa dzīvesstāsts ir tieši saistīts ar Baltijas valstu okupāciju un līdzinās daudziem, par kuriem stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzejs. 1944.gadā vīrieša māte ar viņu un māsu bija devusies bēgļu gaitās, bet tēvs, kas dienējis armijā, palicis Igaunijā. Pēc bēgļu nometnēm Vācijā viņi pārcēlušies uz Austrāliju. Visu dzīvi vīrietis bijis pārliecināts, ka tēvs dzimtenē ir gājis bojā. Bet pagājušā gadā uzzinājis, ka tēvs tomēr palicis dzīvs, pēc gadiem apprecējies otrreiz un Igaunijā šobrīd dzīvo tēva bērni no otrās ģimenes.

Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki ir gandarīti, ka muzeja viesi augsti novērtē muzejā redzēto un turpinās uzrunāt gan tos cilvēkus, kuri līdz šim nav interesējušies par Latvijas un Austrumeiropas reģiona neseno vēsturi, gan arī tos, kas vēsturi zina caur savu personīgo pieredzi.

May 23, 2011 Posted by | Okupācija, piemiņa | Leave a comment

Ģeopolitika un uzskatu dažādība

Juris Ciganovs, vēsturnieks

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=316191:eopolitika-un-uzskatu-dadba&catid=93:la-komentri&Itemid=295

Laikrakstā “NRA” bija publicēts žurnālista un publicista Jura Paidera komentārs “Katiņas traģēdija un ģeopolitika”, kas bija veltīts nule kā iznākušajam Alena Pola grāmatas “Katiņa: Staļina noziegums un patiesības triumfs” izdevumam latviešu valodā. Vispirms gribu uzsvērt, ka esmu par uzskatu dažādību un par to, lai šo uzskatu dažādību katrs varētu izteikt sev vēlamā un pieejamā formā. 
 Kādus uzskatus pauž Paidera kungs? Minētajā publikācijā, mēģinot virspusēji aprakstīt, par ko tad ir A. Pola grāmata, Paidera kungs izsaka savas domas par Katiņas traģēdiju, proti, par vairāk nekā 10 000 sagūstīto Polijas armijas virsnieku masveida apšaušanu Padomju Savienībā 1940. gada pavasarī. Paidera kungu māc šaubas par to, kurai valstij piederošie šo masveida slepkavību ir paveikuši. Viņaprāt, nav liela māka atkārtot “šausmu stāstus par Staļina laika noziegumiem pret poļu virsniekiem, moralizējot un saucot uz Debesīm pēc atriebības”. Esot jāmeklē patiesība, kas tad nelaimīgos poļu virsniekus patiešām esot nogalinājis.Arī traģiski vēstures notikumi var būt akadēmiskās vēstures izpētes objekts. Arī vēstures zinātnē pastāv zināmas metodes, ar kuru palīdzību pētīt senus un ne tik senus notikumus. Neakadēmiskā sabiedrība jau var interpretēt šo pētījumu rezultātus pēc savas sirdsapziņas un politiskās konjunktūras. Vēsture šajā gadījumā pārvēršas par līdzīgu lētai stacijas palaistuvei, kuru katrs velk kur grib…

Paidera kungu māc šaubas. No publikācijas izriet, ka viņam tomēr liekas, ka versija par padomju soda institūciju līdzdalību poļu virsnieku apšaušanā ir apšaubāma. Zinu tikai vienu valsti, kuras varas pārstāvji oficiālā līmenī pieļauj iespēju, ka poļu virsniekus Katiņā un citās vietās būtu nogalinājuši ne padomju čekisti, bet vācieši. Pārējā pasaulē par slepkavu valstisko piederību nešaubās. Starp citu, arī Krievijas akadēmiskie vēsturnieki par to nešaubās, tikai ne vienmēr viņiem ir iespēja izteikties atbilstoši savai sirdsapziņai. Tā iet, kad politiķi sāk spēlēties ar vēsturi! Var jau šaubīties arī par citām lietām: bija vai nebija Latvijas okupācija – pēc visiem papīriem paši taču brīvprātīgi tajā Padomju Savienībā iestājāmies, padomju laiks – labi vai slikti – cēla taču rūpnīcas, kolhozos sēja labību, bija lielās padomju impērijas uz Rietumiem pavērstā seja, kultūra, raugi, mums bija utt., u.tml. Var jau teikt, ka mūsu mīļā miera labad to okupāciju aizmirsīsim, varbūt arī krievu valodai iedosim kaut kādu statusu. Lielajam un varenajam austrumu kaimiņam taču ir gāze, nafta un viss pārējais… Protams, to rakstu ar domu, ka neko tādu Paidera kungs nekad neteiks!

Un vēl: Paidera kungs pieļauj, ka Katiņā un citās padomju nometnēs ieslodzītos būtu nogalinājuši Berijas čekisti, tomēr citēju: “Ja ienaidnieks pēc nokļūšanas brīvībā sāks nogalināt tavus cīņu biedrus, tad viņu nedrīkst atbrīvot, tad viņš ir jāiznīcina (vai jātur ieslodzījumā).” Tātad gan padomju, gan vācu rīcība, iznīcinot savus politiskos un militāros oponentus, ir attaisnojama. Tā sakot, no ģeopolitiskā viedokļa. Ir gadījies Krievijas presē un diemžēl arī akadēmiskajā literatūrā, kā arī vietējos krieviski rakstošajos plašsaziņas līdzekļos lasīt atziņas par to, ka padomju varas īstenotās masu deportācijas un cilvēku iznīcināšana okupētajās Baltijas valstīs ir attaisnojamas, jo Maskava taču neitralizēja šeit pretpadomju elementu, tātad – savus potenciālos ienaidniekus. Arī sievietes, bērnus, sirmgalvjus, arī tad, ja šie cilvēki nemaz necentās kaut kādā veidā kaitēt padomju varai…

Bet es tomēr esmu par uzskatu dažādību un iespēju izteikties….

May 21, 2011 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Zurofs un Cukura problēma

Andrievs Ezergailis, Latvijas Avīze

Nesenā debatē deklarēju, ka visas tās liecības, kuras ”Mossad” līdz šim mums ir devis par Herbertu Cukuru kā “Rīgas miesnieku”, no ticamības viedokļa ir ”blēņas”. Šajos komentāros īsumā izskaidrošu sava konfrontējošā gambīta loģiku. Par  Cukura pārapglabāšanu, lai gan tā saistīta ar pierādījumiem pret Cukuru, jau daudz ir bijis teikts.

Pamatā tā ir valstiski diplomātiska problēma, kurā man nav varas, ne arī iemesla iejaukties. Daudz interesantāk ir izrunāt un izlobīt tos iemeslus, kādēļ Izraēlas valsts izmeklēšanas dienests nogalināja Cukuru. Būs jau vairāk nekā pieci gadi kopš Zurofs, šķita bez acu mirkšķināšanas, deklarēja: ”Herberts Cukurs. Noteikti vainīgs.” Vainīgs par ko? 30 000 ebreju nonāvēšanu Latvijā utt. It kā teikdams, ka viņa zināšanā ir daudz vairāk liecību nekā tas, kas ir atrodamas ”Mossad” aģenta Antona Kincles atzīšanās stāstā ”Rīgas bendes nāve”. Līdz šim Zurofs neko jaunu mums vēl nav noklājis.

Cukurs Zurofam un ”Mossad” ir daudzplākšņaina problēma, it sevišķi tādēļ, ka lielākā daļa to apsūdzējumu, kas ir celti pret Cukuru, ir vairākkārt bijuši jau iztiesāti Rietumvalstu tiesā, un tad tie juridisko caurskati neizturēja. Gandrīz paralēli apsūdzējumi, kas tika celti pret Cukuru, 70. gados bija celti pret Vili Hāzneru. Liecību sakritība šīm divām lietām ir šabloniska, jo abiem apsūdzētajiem bija un ir inkriminēti, ja ne tieši tie paši, tad līdzīgi noziegumi. Viena atšķirība ir, ka apsūdzības pret Hāzneru tiesiskā procesā, kas Amerikas valstij izmaksāja vairākus milijonus, cieta totālu sakāvi. Varētu teikt, ka Hāznera advokāts, Ivars Bērziņš, visās apsūdzējuma specifiskās detaļās iztīrīja Amerikas valsts prokuroru ”pulksteņus” (”cleaned their clocks”). Zurofam šo avāriju vajadzētu atcerēties, jo ap to laiku viņš strādāja kā vēsturnieks/padomdevējs pie OSI (Office of Special Investigation) kara noziedznieku meklētāju birojā. Mans pareģojums ir, ka tā, kā notika ar apsūdzībām pret Hāzneru, kaut kā līdzīgi būtu noticis ar apsūdzējumiem pret Cukuru.

Lai saprastu Viļa Hāznera lietu mums ir jāsaprot konteksts, kādēļ ASV 70. gados uzsākās ”kara noziedznieku” meklēšana un tiesāšana. Cukura noslepkavošana bija sava veida signālraķete šo medību iesākšanai. Hāzners bija pirmais pret kuru process tika uzsākts.

Tūlīt pēc Otrā pasaules kara ASV militārās, tiesiskās un Valsts departmenta iestādes bija draudzīgi noskaņotas pret latviešiem. Tad pie varas vēl bija Otrā pasaules kara paaudze, kas atcerējās, zināja un saprata latviešu ieguldījumu sabiedroto pūlēs atbrīvot Eiropu no nacisma. Tad Latviju uzskatīja kā nacistu okupētu, ne viņu sabiedroto zemi. Neskatoties, ka PSRS bija Latvijas okupētāja un vienlaicīgi arī daļa no Lielās alianses karā pret imperiālistisko Vāciju, ne tikai Latvijas tirzniecības flote, bet viss Latvijas diplomātiskais dienests, kas atradās sabiedroto frontes pusē, tūlīt jau ar kara sākumu iesaistījās karā pret nacismu. Atlantijas Harta bija deklarācija ap kuru apvienojās Latvijas diplomāti. No Latvijas diplomātiem vislielākās pūles pielika Stokholmā dzīvojošais Voldemārs Salnais, kurš uzņēmās saistības ar sabiedroto spiegu organizācijām, specifiski OSS (Office of Strategic Services). Viņš noorganizēja ziņu nesēju tīklu pāri Baltijas jūrai un regulāri ziņoja sabiedrotiem par notikumiem vācu frontes aizmugurē. Nekad, ne pirms, ne pēc, Latvijas telpa nebija tik sīki izspiegota kā Otrā pasaules kara laikā. Sabiedroto aģenti zināja, ka šajā izspiegošanā  roku pielikuši leģiona virsnieki un ierindnieki. Mums tagad nebūtu jābrīnās, kādēļ tūlīt pēc kara sabiedrotie uzskatīja latviešu un igauņu SS leģioniem piederošos kā savus sabiedrotos, draudzīgus kadrus, kuriem var uzticēt ieročus (ar lodi stobrā), lai apsargātu Tiesu pili un cietumu Nirnbergā, kurā mitinājās Hitlera valdības un partijas vadība. Algas šie sargi saņēma skriptos un viņi pīpēja amerikāņu cigaretes savus četrus gadus pirms tās bija pērkamas Anglijas un Francijas atklātos tirgos. Vienā gadījumā latviešu sargs (SS leģiona veterāns) pie Tiesu pils sašāva amerikāņu zaldātu, kurš pie vārtiem nebija paklausījis pavēli: ”Stāt!”

Ar 60. gadu sākumu Latvijas diplomātiskais statuss cieta smagu kritienu, ko retrospektīvi var uzskatīt gandrīz kā sakāvi: Rietumu zemēs un Padomju Savienībā jauna paaudze pārņēma vadību. Jauno dzirnakmeņu iedarbinātāji sāka meklēt ceļu uz detenti. Ar Hruščova nākšanu pie varas PSRS uzsāka agresīvu ”cīņu pret nacionālistiem,” rietumu pierobežā dzīvojošām tautām, pamatā tām, kuras Otrā pasaules kara laikā bija nacistu okupētas, dzīvojošas tajos apgabalos, kuras britu vēsturnieks Timotijs Snaiders ir nosaucis par ”bloodlands”.

No kara beigām līdz 60. gadiem Rietumos holokausts bija maz pārrunāts temats. Par holokaustu Latvijā, ne starp latviešiem, ne pasaulē vispār, nekas specifiskis nebija zināms. Valdīja ignorance. Visumā jāsaka, ka daži latvieši, lai gan nerunāja un nevienu kara noziedznieku listi nesastādīja, zināja par holokaustu vairāk nekā dzīvi palikošie ebreji, jo ebreju sastādītās listes un dažādie depozīti liecina, ka viņu zināšanas par specifiskām akcijām un vācu plāna kontekstu bija nepilnīgas, kļūdainas un pārspīlētas. Pašos pamatos nacistu plāns iznīcināt ebrejus viņiem bija neizprasts. Pārdzīvotāju listēs varēja atrast cilvēku vārdus, kuriem nebija nekas kopējs ar holokaustu, kā, piemēram, Vilis Hāzners, bet trūka to cilvēku vārdi, kam bija, piemēram, Mārtiņš Vagulāns. Visabsurdākais no pārdzīvotāju ticējumiem, bez vismazākā apstiprinājuma, bija doma, ka it kā latvieši uz savu roku uzsāka holokaustu, bez vāciešu pavēlēm, pirms vērmahta okupācijas. Par ebreju dokumentācijām varam teikt, ka, lai arī kļūdainas, pat absurdas, tomēr kaut kas bija, turpretī latviešiem bija galīgs ”tukšenieks”. Ebrejiem galvenais references darbs bija Makša Kaufmana atmiņu sējums, ”Die Vernichtung der Juden Lettlands” (1947), kas no faktuāla viedokļa bija ļoti kļūdains, bet grāmata bija bieza un tā ir ietekmējusi ne tikai daudzu ebreju atmiņu, bet arī daudzus žurnālistus, juristus un pētniekus.

Man trūkst zināšanas psiholoģijā, lai izskaidrotu vai saprastu kļūdu, bieži pat absurdu secinājumu klāstu, kas bieži parādās pārdzīvotāju atmiņās. Un es nerunāju tikai par ebreju atmiņām (Vai latviešu atmiņas par piedzīvojumiem Sibīrijā ir tikpat kļūdainas?). Teikt, ka šoks un trauma var ietekmēt atmiņu šķiet kā pseidozinātniska klišeja. Daudzās pārdzīvotāju atmiņas mēs sastopamies ar dīvainu paradoksu: pārlieku ticamību ar vienlaikus pārlieku skepticismu (Cerības mistrojums ar nāves bailēm!) Jāiegaumē, ka vāciešu plāns, pirms galīgās ebreju iznīcināšanas, bija pēc iespējas maksimāli izolēt ebrejus no ārējās pasaules. Latvijā starp pirmajiem pretebreju rīkojumiem bija atņemt ebrejiem telefonus, radio un divriteņus. Tad, kad ebreji nonāca nometnēs vai geto, ņemot vērā, ka daudzi ebreji bija vācvalodīgi, ebreji nonāca gandrīz totālā nacistu informācijas fonā. Vai Stokholmas sindroms ir tikai fikcija? Vai tas būtu jāuzņem kā pārsteigums, ka dažu pārdzīvotāju uzskati pat šodienu ir tuvāki vācu propogandai par ”bloodlands” zonā dzīvojošām tautām, nekā tai informācijai, kuru vēsturnieki atrod arhīvos?

Starp ebrejiem vislielākā, gandrīz universāla kļūda, ko Kaufmaņa grāmata par latviešiem izplatīja un kas tagad jau divdesmit gadus ir izmeklēta un pārsijāta, bija apgalvojums, kā augšpus norādīts, ka latvieši uzsāka žīdu šaušanu pirms vācu okupācijas. Ja mēs noraidītu visas tās liecības, kuras satur šo pamatfabulējumu, ”Mossad” nekas pāri nepaliktu. Ir pilnīgi saprotams un cilvēcīgi, ka terorizētu cilvēku atmiņā, kuri vairākus gadus mitinājās uz iznīcības robežas, var rasties pat absurdi ticējumi. Ja atmiņas būtu bez kļūdām, cilvēcei nebūtu ne dzejas, ne filosofijas, ne reliģijas. Ticējums par ”interregnuma” šaušanām ir specifiski ieperinājies daudzu ebreju holokausta atmiņā. Ticējums, kurš nav apstiprināts ne vāciešu ziņojumos karalaikā, ne padomju aģentu izmeklēšanas dokumentos pēc kara.
Latviešu zināšanu tukšums un neziņa par holokaustu nepalika nepiepildīts. Pienāca laiks un to aizpildīja, aizņemoties informāciju no ebreju avotiem, Padomju orgāni, kuri caur savu diplomātisko tīklu, 60. gadu sākumā, sāka pasauli appludināt ar pamfletiem, kuros dažādās variācijās tika atkārtota Kaufmaņa tēze, ka ebreju iznīcināšanu iekarotos apgabalos izveda ne vācieši, bet vietējie ”nacionālisti”. Negribu tikt pārprasts, šos kļūdainoas uzskatus KGB pārņēma no pārdzīvotājiem-ebrejiem, ne otrādi.

Retrospektīvi vēl lieku reizi var atgādināt, ka, ja latviešu emigrantu vadība 1946.gadā nebūt palaidusi garām izdevību pasauli informēt par holokausta notikumiem dzimtenē, Latvija šodien stāvētu uz drošākām diplomātiskām kājām. Tomēr ir arī jāsaka, ka emigranti nevarēja iedomāties, ka dažkārt racionāli cilvēki varētu noticēt ačgārnai, kājāmgaisā, trākeldiegiem sašūtai vēsturei.

Attiecībā uz Latviju padomju orgāni izdeva pamfletu sēriju, no kurām galvenā bija ”Kas ir ”Daugavas vanagi”?” Pamfletu galvenais autors ar segvārdu J. Dzirkalis, bija Paulis Ducmanis, starp draugiem pazīstams kā Pavļuks. Šim pamfletam bija nepieciešami kādi desmit gadi, lai to absurdismi un fantazējumi iesakņotos Amerikas pētnieku, žurnālistu un juridisko iestāžu šūnās. Bet tā kā nekāda pretspiede no latviešu vai pētnieku puses neradās, KGB iestādītās šūnas uztūka metastāzē. Ja kāds šodien grib saprast Hāznera (un Cukura) lietu, tās izcelsmi un apsūdzības saturu, tad pētnieks neatradīs labāku vadoni kā Ducmaņa pamfletus. Un ja kāds meklētu pirmavotu Ducmaņa darbam, tad tas būtu jāmeklē ebreju pārdzīvotāju depozītos, specifiski Kaufmaņa atmiņu sējumā.

60./70. gados Ducmaņa pamfleti kļuva par it kā rokas grāmatām, pēc kurām sniedzās holokausta pētnieki, žurnālisti, arī juristi, izņemot Vāciju, sagatavojot apsūdzības pret latviešu kara noziedzniekiem. Tanī laikā nebija neviena holokausta eksperta, kas būtu pārkāpis burvju loku, kuru ap holokaustu apvilka Ducmanis. Pat Deivids Sezerani (Cesarani) deklarēja: pamfletu pārbaudīja, faktus atrada par pareiziem. Bija likumsakarīgi, ka Amerikas juristi uz Hāzneru uzķērās kā pirmo, jo Ducmaņa pamfletos Hāzners bija bieži pieminēts. Pēdējā man zināmā kara noziedznieka prāva 90. gadu beigās, kas tika bāzēta un zaudēta uz Ducmaņa deklarējumu pamata, bija Kanādas kroņa tiesas lieta pret Pēteru Vītolu. Lai gan tiesa pēc tiesas atrada Ducmaņa fabulējumus bez seguma, dažādām valstīm tas maksāja daudz. Un šķiet, ka Zurofam joprojām ir grūti šķirties no Ducmaņa ”saldām patiesībām”.

Nākošajos paragrāfos mēģināšu atšķetināt to mežģīni, kas pēckara gados savijās ap latviešu tautu un kurā tika iepīti un iepinās Cukurs, Hāzners un Ducmanis, šoreiz pieminot tikai šos trijus.

Bija pilnīgi dabīgi, ka tūlīt pēc kara ebreji-pārdzīvotāji, lai izprastu savu tautas likteni uzsāktu atmiņu akumulāciju. Atmiņas/dokumentācija tika vāktas dažādos veidos: rakstiski, uz lentām un filmām. Šīs atmiņu pierakstes sākumā nebija domātas kā apsūdzības pret specifiskiem kara noziedzniekiem un tās nebija pierakstītas pēc juridiskiem kritērijiem. Ja es saprotu pareizi, tad šīs atmiņas reižu reizēm bija vāktas, kā folklora, kā savā laikā latviešiem Krišjānis Barons vāca tautas dziesmas: ja teicējs ”aizrijās” Baronam pa laikam bija iespēja pa vārdam piedzejot. Atmiņu saturs lielā mērā bija atkarīgs no tā, kādus jautājumus pierakstītājs uzstādīja un ko no teiktā viņš pierakstīja. Kā citādi izskaidrot pārdzīvotāju atmiņu vienveidību un atkārtošanos? Vienveidība un atkārtošanās ir divas īpašības, kas raksturīgas visām folklorām un no kurām stāsta pierakstītāji nevar izvairīties.

Pirmā juridiskā lieta pie kuras piestrādāja Latvijas pārdzīvotāji, it sevišķi Maksis Kaufmanis, bija sūdzība pret ebreju izcelsmes SD leitnanatu Eleki Šervicu (Scherwitz), kurš kara laiku pavadīja Rīgā, kā fabrikas „Lenta“ vadītājs. Minhenes tiesa, balstoties uz Kaufmaņa apsūdzībām, Šervicu notiesāja uz diviem gadiem. Tad 1949. gadā arī Anglijā izveidojās ”Nacistu Kara noziegumu izmeklēšanas komiteja par noziegumiem Baltijas zemēs”. Lai saprastu Hāznera un tad Cukura lietas, šīs komitejas un Minhenes tiesas savāktās pārdzīvotāju liecības ir jāizpēta, jāsalīdzina viena ar otru, kā arī ar tām liecībām, kuras pacēlās Hāznera un citās kara noziedznieku (arī Arāja) prāvās.

Pārdzīvotāju liecību īpatnības, kuras tiesas kontekstā ierobežotu to ticamību:
Atkārtojumi
Pārspīlējumi
Pārspīlē latviešu lomu
Atriebība liecības zemtekstā
Neziņa par okupācijas institucijām
Nesaskan ar vācu holokausta plānu
Trūkst dokumentālu apstiprinājumu
Satur kolektīvus, nediferencētus apsūdzījumus
Ir nesaskaņā ar krievu, vāciešu un latviešu liecībām
Liecina par pirmsokupācijas šaušanām, kuras nav notikušas

Tiesneši, advokāti, taisnības meklētāji, tādi rakstnieki kā Dostojevskis un Tolstojs, un arī mazāk pazīstami, kopš klasiskās pagātnes un turpmākie ir zinājuši, ka aculiecinieku teiktais ir visvājākā saite starp pārliecību un spriedumu. Modernos laikos krimināllietās atrasta mata DNS vienmēr negatīvā vai pozitīvā spriedumā ņem virsroku pār aculiecinieka teikto. Hamburgas tiesa notiesāja Viktoru Arāju un neviens par to nav sūrojies, balstoties uz plašu liecību klāstu: rakstiskām, dokumentālām, apzīmogotām un nozvērinātām. Arāja lietā liecinieki bija dažādu tautību: latviešu, vāciešu, un ebreju. ”Mossad”, cik es par to zinu, nav neviena rakstiska dokumenta, kas sasaistītu Herbertu Cukuru ar šaušanas akcijām. Neviens no vairāk nekā 300 Arāja komandas piederīgiem KGB tiesās izprašņātiem un zvērinātiem, nav minējuši Cukuru, kā šaušanas akciju vadītāju vai aktīvu dalībnieku.

Ja Zurofa izteikas, un pārdzīvotāju liecības šad tad norāda uz ticējumu, ka holokausts Austrumu telpā norisinājās bez vāciešiem, tad vēl biežāk Zurofa teiktais norāda uz ticējumu, ka holokausts bija emociju uzplūdu un naida (antisemītisma) rezultāts. Šāds uzskats ir konfliktā ar Raula Hilberga pētījumiem un daudzos veidos arhivālām liecībām par ”einzatcgrupu” aktivitātēm un iznīcināšanas nometņu operācijām. Nacistisko ģermāņu interesēs nebija radīt haosu, bet gan kā Štālekers to deklarēja – mērķtiecīgi iznīcināt ebrejus iekarotajos apgabalos. Iznīcināšanas akcijas bija brutālas, bet savā veidā tās arī bija racionālas.

Ir arī jāievēro, kas it kā būtu izņēmums, ka nacistu plāni arī ietvēra plānu organizēt pogromus. Šis plāns paredzēja inscinēt vietējo iedzīvotāju uzbrukumus ebrejiem, kuri it kā spontāni uzsāktu ebreju nosišanu ar koka rungām un dzelzs stieņiem. Tādu operāciju Štālekers noorganizēja Kauņā, bet to darot pārcentās, apdedzināja nagus: sarežģīti un ilgi bija tāda paveida akciju noorganizet, aktierus sameklēt. un tā izvērtās pārāk brutāla priekš ”vērmahta” ģenerāļiem. Štālekers dabūja rājienu un tālākā gaitā viņš ar tāda veida metodi vairs neoperēja.

Holokausts bija nacistu plānota ebreju iznīcināšanas operacija, kas pārkāpa visas cilvēces morālās un ētiskās normas. Bet tā arī bija teitoniski mērķtiecīga, ekonomisko resursu un darbaspēka ietilpīga operācija, kas prasīja rezultātus un atskaiti par rezultātiem. Lai tāda veida operāciju izvestu, vajadzēja savu administratīvo struktūru un uzdevumu izpildītājus. Lai gan šī plāna pilnveidošanā mēs šad tad satiekamies ar pārliekām brutalitātēm, pamatā tās bija tehnoloģiski racionālas un modernas operācijas.

Rumbulas šaušana bija lieta par sevi, bet tās šaušanas, kuras izveda Arāja komanda, neatkarīgi no tā, kā vācieši tās sauca, salīdzinot ar Kauņas ”pogromu”, bija racionālas. Tās bija militāra paveida operācijas, izvestas ārpus pilsētas robežām: divi grenedieri ar šauteni šāva uz katru upuri. Pēc šīs metodes vienam cilvēkam nebija iespēja individuāli nošaut 30 000 cilvēkus. Tādas izrēķināšanas uz ielas, cilvēku ”nopļaušana” ar mašīnpistoli Rīgā nenotika. Emocijas un dusmas Hitlera kvotu nepiepildītu. Ja Cukurs būtu vienrocīgi nogalinājis 30 000 ebreju, pār tādu stahanovismu Hitlers viņu būtu izsaucis uz ”Vilka midzeni”, iecēlis Valhallā, un apbalvojis ar Himlera krustu zeltā.

”Mossad” un tās pārstāvim tiesā nenāktu par labu, jo viņu piesauktās liecības būtu ekskluzīvi tikai no aculieciniekiem. Man šķiet, līdz šim neviena prāva nav uzvarēta balstoties tikai uz pārdzīvotāju liecībām. Un kādēļ Hāznera/Cukura lietās ebreji – pārdzīvotāji būtu bijuši vienīgie, kuri redzēja to, ko neviens vācietis vai latvietis neredzēja? Liecību ticamības problēmas nav mani izgudrojumi, jo ar līdzīgām problēmām ir sastapušies ne tikai nacistu mednieki, bet visi kuri ir paļāvušies uz aculieciniekiem.

Vilis Hāzners bija Latvijas armijas kapteinis. Pēc vācu ienākšanas darbojās Annas ielā kā pulkvežu Voldemāra Veisa un vēlāk Roberta Oša adjutants, kuru uzdevums bija trenēt un saformēt tā sauktās slēgtās vienības vai policijas bataljonus. 1942. gada rudenī viņu ieceļ par Abrenes apriņķa priekšnieku un 1943. gadā pārceļ uz leģionu, 1944. gadā Hāzneru paugstina par majoru. Pēc kara viņš bija redzama persona emigrācijā, kura vārdu visi, kas lasīja avīzes, zināja. Daudzi, it sevišķi no militārām aprindām, viņu pazina no Latvijas, bet parējie viņu zināja kā ”Daugavas vanagu” priekšnieku, kurš arī daudz rakstīja. Sevi viņš dēvēja par karavīru/žurnālistu. Hāzners ir sarakstījis divu sējumu atmiņas ”Varmācībs torņi”. Otrais sējumus veltīts šī raksta tematam.

Vilis Hāzners pirmo reizi parādās kara noziedznieku listēs 40. gadu beigās. Tad viņu apsūdzēja kā Abrenes apriņķa policijas priekšnieku, kas bija pareizi, bet, tā kā viņš bija nosūtīts uz Abreni tikai 1942. gadā, apsūdzība bija bez krimināla svara un viegli atrunājama. Par ebreju sišanu Rīgā tad vēl nekas nebija minēts. Un tāpēc, ka Abrenes ebreji bija jau nošauti 1941. gada rudenī, savukārt 1976. gada lietā Abrene vairs neparādās. Visas kriminālās apsūdzības Hāznera advokāts atspēkoja, pierādot, ka tās bija neiespējamas, ka viņš nevalkāja tādu uniformu, vai nebija ar tādu matu krāsu, kādu liecinieks viņam pierakstīja, vai arī Hāzners pierādīja, ka viņš nevarēja būt viņam inkriminēto noziegumu vietā. Par Hāznera ”vardarbībām” liecināja septiņi inteliģences pārstāvji, dažāda vecuma bijušie rīdzinieki no Izraēlas:
Bers Mandelkorns
Mendels Vulfovics
Meijers Lēvenšteins
Jēkabs Vāgenheims
Šabtajs Dolgicers
Šāva Ljaka
Jēkabs Neijs

Valsts pusei nepalīdzēja, kad pierādījās ka speciāla Izraelas policijas darbeniece Maria Radivkera bija lieciniekus sameklējusi un sagatavojusi.

Bet liecības nebija vienīgais iemesls, kādēļ prokuroru uzceltais nams sabruka pirmā saskarsmē ar likumu un rūdītu advokātu. Apsūdzības pirmie paragrāfi jau norāda, ka prokurors nonācis ”lalazemē” un viņa realitāte nav okupētas Latvijas kara laika realitāte. Apsūdzībā prokurors cenšās parādīt, ka vācu okupācija bija bez vāciešiem, ka it kā paši latvieši būtu okupējuši Latviju un apstākļus ebreju vajāšanai būtu radījuši vietējie nacionālisti. Piemēram, stāv apgalvots, ka tūlīt pēc padomju valdības aizbēgšanas Latvijā varu pārņemusi Dankera pašpārvalde, kura tad arī bijusi atbildīga par policijas darbību un ebreju vajāšanām. Prokuros nebija atradis par vajadzīgu savu zināšanu robu aizpildīt, nevienu grāmatu par Latvijas vēsturi viņš neliekas būtu lasījis. Kongresa bibliotekā viņš būtu atradis Alfrēda Bīlmaņa sastrādīto ”Latvia under German Occupation” (1943). Tas bija agrīns darbs, kuru sūtnis Bīlmanis bija sastiķējis no ziņām, kuras bija sagadājuši OSS latviešu kadri Zviedrijā. Palīdzību prokurors būtu varējis arī atrast pie vācu juristiem Hamburgā, kur tanī pašā laikā gatavoja Viktora Arāja prāvu. Arī CIP savāktie informācijas kalni prokuroriem bija pa rokai. Protams, amerikāņu prokurors šo kļūdīgo vēsturi neizgudroja, dažkārt vārdu pa vārdam viņš to bija aizņēmies no Ducmaņa pamfletiem: piemēram, gudrību, ka ”einzacgrupas”/Štālekers Latvijā ieradās tikai 1941. gada 18. jūlijā. Sajukums nevarēja nerasties, jo arī Izraelas liecinieki bija sagatavoti ne pēc vēstures tekstiem, bet Ducmaņa pamfletiem.

Kāpēc šo prāvu rezultāti bija tik bēdīgi? Tiem, kas vēlās Cukura reabilitāciju, tas var dot cerību, bet arī norādīt uz aizprostiem, kādi viņiem būtu jāpārvar. Tā nav tikai faktu vai zināšanas lieta vien, lai gan tāda tā arī ir. Hāzners uzvarēja uz faktu pamata: viņš lika liecinieku pret liecinieku, dokumentu pret dokumentu. Viņam arī laimējās, jo OSI juristi nebija pietiekoši informēti par Latviju. Un tas, ko viņi zināja, bija ideoloģiski iekrāsots. Šķiet prāvas sagatavotāji neapzinājās, ka viņu pretinieki Latvijas vēsturi pārzināja bez filtriem un vācu okupācijas laiks bija viņu nesenā pagātne. Dzīvi bija arī daudzi tā laika līdzgaitnieki. Ja Hāzneram bija tikai viens advokāts, zināšanās viņa pusē daudzkārt pārsniedza ASV valdības vienību, kurā strādāja kāds ducis.

Cukura problēma šķiet ir vairāk konceptu un publiskas domas ticamības problēma, nekā tā ir juridiska. Bet tā ir arī juridiska: Cukura ģimenei būtu jāiesūdz Izraēla tiesā un vienlaicīgi jāpārliecina pasaules publiskā doma. Jāpārliecina daudzu ietekmīgu cilvēku – ebreju, eiropiešu (it sevišķi vāciešu) un amerikāņu – domāšana, ka viņu izpratne par holokaustu Austrumeiropā ir nepilnīga un varbūt arī kļūdaina. Ka viņu zināšanas nesaskan ar to ebreju iznīcināšanas shēmu, kuru Hitlers bija priekš ebrejiem izstrādājis. Lai ticētu, ka viens cilvēks var nošaut 30 000 cilvēku prasītos izskaidrojums, kā tas notika, kur tas notika un kurš to redzēja, bet tos jautajumus tanīs dienās neviens, arī ”Mossad”, neprasīja. Un, ja neprasīja, kādēļ neprasīja?

Skeptiķi būtu jāpārliecina, ka holokausts, bija racionāls pasākums, kuru izplānoja nacistiskās Vācijas visgudrākās galvas un viņu plānā nebija atļaut ne vienam latvietim kļūt par tādu varoni kāds ebreju folklorā izauga Cukurs.

Vienkāršāk varbūt būtu izaicināt ”Mossad” uz sava veida intelektuālām derībām: Cukura ģimene atzītu ka tēvs likumīgi un pareizi sodīts, ja ”Mossad” no savas puses uzņemtos pierādīt Cukura vainu bez ebreju pārdzīvotāju liecībām – no vāciešu, krievu un latviešu avotiem.

May 21, 2011 Posted by | Vēsture | 1 Comment

PRAVOSLĀVI VAI STAĻINOSLĀVI?

Kaspars Dimiters

To, kas šogad notika Uzvaras laukumā Rīgā un Sarkanajā laukumā Maskavā, droši, ka pamanījāt. Arī to, ka Maskavā, vairāk, kā jebkad pēdējo 20 gadu laikā, svinību gājienos augstu pacelti uz mums atkal raudzījās Staļina, Molotova un pat Berijas attēli. Padomju laiki daudzu ļaužu prātos nav beigušies. Terorizēti no jauno laiku valdībām, nomocīti un cerību zaudējuši, tie atkal ilgojas pēc “tautu tēva un nāciju skolotāja”. Pat ticīgi ļaudis Krievijā ātri vien aizmirsuši, kādos skaitļos rēķināmi kopš 1917.gada nokauto, nomocīto svētkalpotāju un vienkāršu ticīgo miljoni. Arī Lielo Tēvijas karu neuzvarēja Staļins, bet gan varonīgi ļaudis, kuru sirdīs vēl bija dzīvs Dieva likums: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem”. Arī Rīgā viss tika veidots tā, lai atgādinātu nevis varonīgus ļaudis, kara upurus, bet Staļina laikus. Tas tiek darīts apzināti un tas ļoti kaut ko jaunu nozīmē. Par to priestera Dimitrija Sverdlova spēcīgajā, Staļina un režīma noziegumus atgādinošajā, rakstā. Ja pat “paravoslāvi” to gatavi piemirst Krievzemē, tad tā vairs nav “pravoslavie”, bet “staļinoslavie”. No sirds iesaku izlasīt.

http://blogs.krustaskola.lv/2011/05/11/stalinoslavie-ili-pravoslavi/


Священник Димитрий Свердлов
Десталинизация, деленинизация — христианизация

Отгремела очередная годовщина Победы – а вопрос со Сталиным так и не решен.

Президент вроде бы в конце прошлого года объявил о «десталинизации», но – возможно, я невнимательно слежу за прессой – роль «отца и учителя» заслуженную официальную оценку не получила.

Те, кто смотрел ТВ на праздники, говорят, что Сталина на экране было очень много (а также Молотова и даже Берии) – причем без оценок со стороны телевизионщиков, без комментариев… Выходит, с очередной Победой мы пропустили очередную возможность расставить точки над «и».

Сегодняшняя немота социально-индифферентного общества по поводу Сталина понятна. Понятно и молчание первых лиц государства: страна томится без сильной власти, «которая наведет порядок», и в этом случае любая критика любого сильно лидера родит множество упреков в адрес самих первых лиц.

В таком случае, может быть, Церкви стоит сказать своё веское слово? А Церкви есть, что сказать. И не только по поводу Сталина. Но и по поводу Ленина, про которого словно совсем забыли.

Историки, политологи, блоггеры могут спорить о роли в истории этих вождей бесконечно. Пусть спорят. Перед церковными людьми лежат факты, которые касаются непосредственно их самих. Нашей Церкви.

Церковным людям забывать об этих фактах – значит забывать историю Церкви, предавать тех, кто погиб от рук строителей коммунизма, свидетельствуя собой о Христе.

Факты же чудовищны в своей простоте. Христиан целенаправленно уничтожали. Начиная с 1917 года, с первых дней Советской власти.

Первым они спровоцировали убийство нашего старейшего епископа – киевского митрополита Владимира. Арестовали, держали в заточении надежду нашей Церкви, нашего патриарха Тихона – и, вероятно, уморили его.

Они разграбили наши церкви во время кампании по «изъятию церковных ценностей». Они осквернили и уничтожили мощи наших святых. Они закрыли наши лавры и монастыри, разогнали монахов, насиловали монахинь. Они закрыли, осквернили и разрушили десятки тысяч наших храмов. Они взорвали народный храм-памятник героям Отечественной войны 1812 года – Храм Христа Спасителя. Они закрыли наши академии и семинарии, они запретили нам учить наших детей нашей вере. Они убивали наших пастырей, мучили епископов, заставляли голодать семьи священников. Они наполнили тюрьмы и лагеря духовенством, а затем и теми мирянами, кто пытался им помогать.

Они пытали наших. Издевались. Забивали до смерти, не давали спать сутками, запирали в ледяных карцерах, травили собаками и крысами, отдавали на растерзание уголовникам. Принуждали становиться агентами ГПУ. Клеветать друг на друга. Оговаривать. Они наполнили Церковь своими шпионами и осведомителями. Они заставляли нас плясать под свою дудку…

Эмоции, да? Ладно, вот цифры. 1918-20 годы: расстреляно порядка 4,5 тысяч священников, монахов и церковнослужителей. 1922-ой – порядка 8 тысяч. 1929-33 в ходе коллективизации арестовано порядка 40 (!) тысяч священно- и церковнослужителей, большинство сослано…

Ссылка в советское время означала практически гибель: потому что выселяли в чистое поле, обрекая на голодную смерть, и взрослых, и особенно детей. Де-тей… В 37-м Сталин получает результаты всесоюзной переписи, где говорится, что 42% взрослого населения СССР по-прежнему считает себя верующими. И тогда в 1937-38 гг. арестовывают 165 тысяч (!!) священно- и церковнослужителей. Из которых расстреляно 107 (!!!) тысяч… В итоге в 1938-м принято решение упразднить Комиссию ВЦИК по вопросам культа, потому что вопрос с религией в СССР им казался решенным.

«Они», «им» – речь идет здесь о Ленине, Сталине, их помощниках и последователях… Вот они, те факты, которые, мне кажется, в первую очередь должны определять отношение церковных людей к личностям этих государственных деятелей.

Идеология и механика советских репрессий в отношении Христовой Церкви ставят Ленина и Сталина в ряд с Нероном и Диоклетианом, римским императорами, инициаторами самых жестоких гонений на христиан. Масштабы репрессий – ставят их на первые места в этом ряду…

И это отношение к основателям советского государства, очевидно, так и было бы однозначно негативным внутри церковного сознания, если бы не последующие исторические события.

Проблема заключается в том, что выигранная война, а главное – мифы вокруг нее, сфабрикованные в основном в сталинское время, мифы, которые живы до сих пор – спутали сознание церковных людей.

Война выиграна при Сталине – и кажется, что она выиграна Сталиным. А коли так, то победа в этой войне как-то, ну если не уравновешивает, то чуть компенсирует кровь мучеников двадцатого века, что ли… Такая вот химера рисуется, такой вот призрак бродит и пытается поселиться в умах православных сегодня. Или уже поселился и живет?

Но. Война не выиграна Сталиным ни разу. Верна мысль, которая стала популярным идеологическим штампом последнего времени, но от этого не потеряла своей актуальности – война выиграна народом.

А Сталин… Сталинский вклад в войну – это уничтожение командного состава РККА в 37-39 годах, нулевая по эффективности стратегия в довоенное время, позволившая гитлеровцам буквально сокрушить многократно превосходящую по численности и техническому вооружению советскую военную машину в первый период войны и чудовищная человеконенавистническая тактика, не считающая людские потери.

Войну выиграл советский народ (при – пусть – очевидной искусственности самого термина…) Советский народ, ценой сверхчеловеческого подвига, одержал победу в войне. Победу беспрецедентную, потому что никогда еще в истории людям не приходилось вести войну с двумя такими озлобленными и сильными противниками одновременно.

Потому что советский народ в той войне воевал одновременно на два фронта: с одной стороны, с гитлеровским безумием, с другой – пытался выжить в охоте за ним со стороны ГПУ-НКВД-МГБ, особых отделов, ГУЛАГа, заградотрядов.

Помимо Победы, церковное отношение к Сталину спутано и известным возрождением церковной жизни, при Сталине произошедшим. Но здесь тоже не гладко. Во-первых, в инициативе «потепления» в отношении к Церкви со стороны режима не было сколько-нибудь искренней мотивации – все причины сближения исключительно вынужденные. А если так, то ни о каком покаянии, которое могло бы хоть как-то примирить отношение Церкви к сотням тысяч убитых и замученных священников и к миллионам христиан-мирян, не может быть и речи.

Три причины тогда повлияли на Сталина. К 1943 году на оккупированных территориях было открыто 3732 православных храма. Это больше, чем осталось к этому времени действующих церквей на территории всего СССР.

Почва шаталась у Сталина под ногами: массовая сдача советских солдат в плен, продолжающееся наступление фашистов весь 1942-й год. Учитывая процерковные симпатии советского народа, которые так не удалось вытравить десятилетиями казней и промывки мозгов (см. выше результаты переписи 37-го), вождь начинает кампанию по заигрыванию с верующим большинством населения СССР.

Другая причина – это одно из условий открытия второго фронта со стороны США и Англии – прекращение религиозных гонений.

Третья – Сталин решил воспользоваться консолидирующей способностью церковной проповеди.

Проще говоря, когда припекло, они решили нас использовать. Они призвали нас на помощь в борьбе с Гитлером, зная, что мы любим нашу Россию, которую считаем Святой Русью. Они разрешили нам открыть некоторые храмы, разрешили молиться и проповедовать – для того, чтобы мы сплотили людей и призвали их к жертвенности во имя победы.

Они знали, что наш Бог говорит, что «нет больше той любви, как если кто положит душу свою за други своя». А им нужны были даже наши души, чтобы выиграть ту войну. Потому что их жестокие жизни висели на волоске, а о жизнях других они не привыкли особо беспокоиться. И они не побрезговали даже нашей помощью, помощью тех, кого они ненавидели и презирали.

Тогда они выпустили наших епископов из лагерей и ссылок, разрешили собрать собор и проголосовать за нового патриарха, открыть Лавру, а потом и семинарии и академии. И еще им были нужны деньги, и они знали, что мы не пожалеем денег на помощь людям, на победу. И они с удовольствием приняли от нас танки и самолеты, построенные на копейки, которые люди принесли в храмы.

Еще раз: они нас использовали. Причем это никак не повлияло на их отношение к нам. Вот снова цифры: несмотря на все «потепления» в 1943 г. было расстреляно 1 000 священнослужителей, в 1944-46 гг. – в среднем более, чем по 100 человек в год. Вот и вся любовь, вот и все «сближение»…

Потом, когда люди выиграли эту войну, они решили нас использовать дальше. Они хотели подмять под себя весь мир – мировая революция, это у них записано в доктрине. И тогда они поставили нам условие: хорошо, проповедуйте о мире, собирайте соборы, совещания, ездите по миру. А мы будем выгодно выглядеть на вашем фоне. Мы оденем в ваши рясы наших разведчиков и они будут сопровождать вас и вынюхивать то, что нам интересно. Дышите пока, до времени.

А потом им и это надоело. Они стали закрывать храмы и недавно открытые монастыри и опять начали сажать наших (в 1948-53 гг. ни один храм не был открыт, к 1949 г. закрыто 68% процентов церквей на бывших оккупированных территориях).

Поставили нас под тотальный контроль: кто, куда, когда, с кем. Наказывали за крещение детей и взрослых. Наводнили Церковь своими соглядатаями. Особо охотились за честными, умными и последовательными в своей вере и принципиальными. Зеленый свет давали пьющим и по-разному компрометирующим себя и Церковь. Окончательно запретили проповедь. Тюрьмы сменили на психушки. И в итоге еще раз составили для себя план по окончательному искоренению и ликвидации нас, православных христиан. И других христиан тоже.

Ликвидировать не получилось, но изнасиловали Церковь от души.

Ленин, Сталин – вождь, отец, учитель – кто угодно. Великий полководец, государственный строитель, мудрый стратег – всё равно. Для православных Ленин и Сталин – мучители и убийцы христиан – Нерон и Диоклетиан. Сто семь тысяч священников и монахов за один тридцать седьмой год…

Я понимаю, когда об этом не думают внешние, нецерковные люди. Я понимаю, почему выигранная при Сталине война затмевает для внешних его преступления против Церкви и человечества. Я понимаю, почему про преступления Ленина перестали говорить – у внешних другие приоритеты.

Но почему об этой крови, об этой боли плохо помнят верующие? Более того – стараются забыть. Наша Церковь ценой невероятного труда прославила в лике святых новомучеников – епископов, священников, монахов, мирян, которые были верны Христу перед лицом советских гонений. Но церковному сообществу не очень интересны эти люди. Востребованы сомнительные «старцы», но не пример действительных христиан, очевидных святых, христиан, подтвердивших своё христианство своей кровью.

Жития новомучеников издаются мизерными тиражами и не читаются. Им не служатся службы. Мы вроде и помним о том, что были гонения, но – происходит чудовищная подмена – эти гонения становятся обезличены. Мы забываем вспоминать, кто инициировал и организовал эти гонения, кто был их идейным вдохновителем, кто стоял у руля карательного аппарата, кто был идеологом убийства. Говорим «гонители», «богоборцы», но мнемся и жмемся – стесняемся сказать «Ленин» и «Сталин»…

Церковные люди забывают, что это всё имеет к каждому из нас непосредственное отношение… Как будто это все как бы не про нас. Забываем напрасно, потому, что если бы любой из нас оказался в том времени и не отрекся бы от Христа, то они танцевали бы и на наших костях…

Забываем про то, что цель не оправдывает средства. Помним про Победу – забываем про беззаконие, кровь, боль, унижение и слезы. Забываем гонителей – поименно и пофамильно забываем.

Надо уже ставить точку. Мы не сможем убедить просталинских пенсионеров, коммунистов, «патриотов», державников, государственников. Но для самих себя хотя бы – назовем вещи своими именами? Назовем сотни тысяч убитых священников – убитыми священниками, а не безымянными жертвами анонимных репрессий?

Надо Победу эту у Сталина забирать. Окончательно. У Сталина, у большевиков. Война выиграна людьми – вопреки Сталину. Война выиграна подвигом и жертвенностью – и здесь поработал Христос, а не велиар.

Надо забрать эту победу у Сталина и произнести ему суд. Надо сказать себе, что никакая победа никогда не оправдывается убийствами и пытками. И великая Победа народа никогда и не в чем, ни в малой степени не оправдывает Сталина. Как никакая военная победа римской империи никогда не сможет оправдать Нерона и Диоклетиана – в наших глазах, в глазах Церкви.

И нам надо говорить, что там, где есть поклонение Сталину, или почтение к его государственному «гению», или просто тихое умолчание о том, что он убийца – там нет и не может быть христиан.

Извините, мы пересядем за другой столик.

May 16, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, Krievija, Staļins, Vēsture | 2 Comments

Paldies Tev, 9.maij, jeb – šausmas zem sarkanām lupatām.

DĀVIS STALTS

Karavīru piemiņa ir svēta lieta, kas tiek respektēta visā pasaulē, taču nekad nenotiek lieli svētki valstīs, kurās šie karavīri saistās ar iznīcību, izvarošanām un verdzības iekārtas ieviešanu, ja arī šādi svētki notiek, tad tos parasti organizē radikāli un pretvalstiski grupējumi. Precizējot varētu teikt arī tā – nevienā zemē, kuru kāds okupējis, pēc neatkarības atgūšanas nenotiek svētki okupantu armijas piemiņai! Tā, piemēram, Īrija nesvin angļu kolonistu armijas gada dienu, Somija nesvin Karēlijas atdošanas svētkus, Gruzija nesvin atbrīvotāju ienākšanu Dienvidosetijā un Abhāzijā, utt, utjp.

Mūsu valstī padomju okupācijas karaspēks nav saistāms ne ar ko pozitīvu, jo tas pirmo reizi šeit, pretēji latviešu vairākuma gribai, ienāca jau gadu pirms vācu nacistu armijas. Ja salīdzina nacistu un komunistu iznīcināto latviešu skaitu, tad ievērojami rekordisti ir komunisti, kuri Staļina laikā represēja lielāko daļu latviešu inteliģences un nācijas kodola, nemaz nerunājot par latviešiem, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās, bēgot no komunistu nāves mašinērijas. Mūsu tautai jebkas bija labāks par sarkanā mēra atgriešanos Latvijā un tā ir svēta patiesība, jo to postu kādu še nesa sarkanais terors, latvieši nebija piedzīvojuši kopš Ivana Bargā laikiem. Ar to gribu uzsvērt, ka nekādā ziņā latvietis nav bijis nacisma ideoloģijas piekritējs, bet tikai un vienīgi koncentrējies uz cīņu pret sarkano teroru, kuru asociēja ar galveno Latvijas un latviešu apdraudētāju.

Kurp mēs ejam šodien? Vai ar savu lojalitāti Latvijā dzīvojošiem krievu tautības pārstāvjiem un viņu vēstures interpretācijai, kura pēc būtības nav mainījusies kopš PSRS laikiem, panākam lojalitāti arī no viņu puses? Vai mūsu liberālā politika pret Latvijas iebraucējiem, kuri pamazām integrējas mūsu pilsoņu kopumā, attaisnojas? Kāda pretimnākšana pa šo laiku ir sagaidīta no PSRS laikā Latvijā iebraukušiem kolonistiem un viņu pēctečiem, nemaz nerunājot par bijušām militārpersonām un to ģimenēm, kurās lielākoties nepārtraukti kultivēts naids vai pārākuma sajūta pret latviešu nāciju?

Šogad 9.maijā kopā ar Rīgas domes deputātu Jāni Mārtiņu Skuju nolēmām doties pavērot kā tiek ievērots likums, un vai policija dara visu, lai komunistiskā atribūtika netiktu lietota gājiena laikā (Papildus visam secinājām, ka vēl joprojām likumdošanā šis jautājums nav sakārtots un publiskos pasākumos šo atribūtiku lietot nav aizliegts!).

Nekur tālu nebija jāiet, jo jau pie okupācijas muzeja (cik simboliska vieta..) mēs sastapām ap simts cilvēku, kas gatavojās doties gājienā pāri akmens tiltam uz savu atbrīvotāju pieminekli (lasi Latvijas okupācijas pieminekli). Nepagāja ne pāris minūtes, kad mani pārņēma vispārējs riebums, skatoties uz šiem agresīvajiem, alkoholu pārmērīgi lietojušiem indivīdiem, kas skaļi propagandēja krievu nācijas pārākumu un Latviju kā senu krievu nācijai piederošu zemi, kuru dibinājuši rusu priekšteči. Ikreiz, galvenajam runātājam pieminot vārdu „latiši”, šo cilvēku sejās bija manāma tramīga naida izteiksme. Tika uzsvērta Latvijas valsts diskriminējošā politika pret šejienes krieviem un latgaļiem, kam šī zeme pieder, kā arī tika izsaukti saukļi, ka visiem krieviem varu un visiem krieviem ir jāturas kopā, jo krievi ir paši labākie, utt. Šos saukļus sauca kādas Baltijas kazaku organizācijas vietējais atamans, kurš ik pa brīdim uzsvēra, ka ar krieviem kopā ir Dievs.

Tad nu daži no minētajiem jauniešiem, pēc ilgāka laika Mangaļu minerālūdens pudeles malkošanas (novēroju šo jauniešu emocijas pēc katra minerālūdens iedzertā malka, kas bija līdzvērtīgās tām, kuras izrāda cilvēki, kas dzer vodku) kļuvuši pavisam drosmīgi, centās ar savām sarkanajām lupatām (speciāli izveidoti šo svētku karogi) tikt iekšā okupācijas muzejā, solot izsist logus, ja nelaidīs iekšā. Kāda sirma kundze, absolūtā mierā, iznāca no okupācijas muzeja un tālāk par ārdurvīm šos deklasētos elementus nelaida iekšā. Redzot, ka netiek ielaisti, jo rokās ir karogi – mūsu „varoņi” devās ap stūri noņēma šos karogus no kātiem un sabāza aiz krekliem, lai dotos atkal muzejā un ņirgātos par tur izstādītajām ekspozīcijām, fotografējoties ar sarkaniem karogiem un iespējams arī kaut ko apgānot vai izdemolējot (šo mēs secinājām no viņu diezgan skaļās sarunas muzeja ārpusē). Kopā ar deputātu Jāni Mārtiņu Skuju nolēmām doties muzejā kopā ar šiem jauniešiem, lai personīgi pārliecinātos, ka nekādas huligāniskas darbības netiks veiktas. Mūsu nepārtrauktā klātbūtne viņiem traucēja veikt jebkādas iepriekšminētās darbības, kā rezultātā viss ko viņi izdarīja bija okupācijas muzeja ekspozīcijas apskatīšana.

Tie bija trīs puiši vecumā no 18 -21 gadam. Redzams bija, ka viņu bravūra sakņojas pretlatviskā audzināšanā un absolūti citādā vēstures izpratnē, jo viss ko viņi redzēja un lasīja tiem šķita pretīgs, pat skaitļi par uz Sibīriju izsūtītajiem latviešiem. Viens no puišiem ar tādu naidu skatījās uz Latvijas karogu ekspozīcijas sākumā, ka jebkurš vērotājs no malas varētu saprast un secināt, ka šis indivīds darīs visu, lai ieriebtu Latvijai un latviešiem, jo to visu no sirds un patiesi nīst.

Secinājumi.

Secinājumi pagaidām man būs visai īsi un skaudri. Ir steidzami jānosaka sabiedrības integrācijas politika kā viena no galvenajām Latvijas iekšpolitikas prioritātēm gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Šobrīd mums jau jāveic seku likvidēšanas pasākumi, kuriem ilgtermiņā ir jākļūst arī kā preventīviem pasākumiem, lai mūsu valstiskums un latviešu tauta neizzustu. Šeit pamatā ir jābūt divu sabiedrības daļu kompromisam. Es teiktu, ka ir jāpanāk daudz lielāks kompromiss no Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem, nekā no latviešiem, jo savu kompromisu resursu latvieši jau lielākoties ir izsmēluši un esam tur kur esam. Vai 90.gadu sākumā un vidū kādam normālam latvietim varēja prātā ienākt, ka tik liela Latvijas iedzīvotāju daļa 21.gs. vēl turpinās Latvijā svinēt padomju okupācijas svētkus un plivinās sarkanās lupatas? Vai mēs visi kopā esam tā pamatīgi izanalizējuši tās kļūdas kāpēc esam tur, kur esam un, kāpēc ar mūsu zemi un tautu vēl joprojām manipulē un spēlējas lielais austrumu kaimiņš? Es domāju, ka ir pienācis pēdējais laiks pielikt reālas pūles, lai gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski glābtu Latviju no ilgtermiņa bojāejas. Bet varbūt ir jau par vēlu?

May 14, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, krievu impērisms, Okupācijas sekas | 1 Comment

Otrā pasaules kara vēsture: mīts mīta galā

Inesis Feldmanis, LU profesors, Dr. habil. hist. , akadēmiķis

Pirms vairākiem gadiem aizsaulē aizgājušais krievu rakstnieks un publicists Viktors Astafjevs ir teicis: “Krievi izturēja kara pārbaudījumu. Bet vai viņi spēs izturēt visu patiesību par karu?”

Lai gan kopumā krievu historiogrāfija par Otro pasaules karu ir ļoti dažāda, interesanta un daudzveidīga, tajā neapšaubāmi dominē Kremļa nostājai atbilstoša līnija. Oficiālā Krievija tagad vēlas panākt, lai Otrā pasaules kara norises lielākoties tiktu interpretētas tāpat kā padomju diktatora Josifa Staļina laikos. 2009. gada maijā Maskavā pat nodibināja īpašu komisiju cīņai pret vēstures falsifikācijām, kuras kaitē Krievijas interesēm, un jau sāka veidot “falsifikatoru” sarakstus. Kur nu vēl tālāk un trakāk! Pilnīgs absurds, mūsdienās grūti iedomājama, kur nu vēl akceptējama bezjēdzība.

Pat vēl pēc sešdesmit sešiem gadiem objektīvas Otrā pasaules kara ainas vietā Krievijas iedzīvotājiem joprojām lielākoties tiek piedāvāti kara vai padomju laikā radīti mīti. Rakstot vai runājot par attiecīgo vēstures posmu, rakstnieki un publicisti priekšplānā parasti neizvirza dokumentus un faktus, bet gan propagandistiskas leģendas un ideoloģiskus štampus.

Novecojušie mīti, kuriem varbūt bija kaut kāda pozitīva vai konstruktīva nozīme kara gados, lai uzturētu armijas rindās cīņas garu un karavīros vēlmi un apņemšanos mirt par dzimteni, tagad ir kļuvuši par bieži vien nepārvaramu šķērsli patiesās vēstures izzināšanā.

Par šo situāciju visai nopietni ir satraukušies arī vairāki Krievijas vēsturnieki. Šogad nāca klajā pazīstamā Maskavas vēsturnieka, literatūrzinātnieka un publicista Borisa Sokolova reti interesantā grāmata “Mītiskais karš. Otrā pasaules kara mirāžas”, kurā viņš izklāsta un atmasko veselus 76 mītus par Otro pasaules karu un tā norisi, kurus joprojām uztur spēkā mūsdienu krievu historiogrāfija.

Kā sākās Otrais pasaules karš?

Pieminēto grāmatu ievada stāstījums par bēdīgi slaveno Molotova–Ribentropa paktu, kuru parakstīja 1939. gada 23. augustā. Sokolovs atspēko visus padomju un krievu vēsturnieku izdomājumus, kuri izvirzīti, lai attaisnotu Maskavas neiedomājami cinisko un atklāti agresīvo rīcību. Viņš argumentēti pierāda, ka padomju un vācu neuzbrukšanas pakta slēgšana nebija saistīta ne ar neveiksmi, ar kuru beidzās triju lielvalstu (Lielbritānijas, Francijas, Padomju Savienības) sarunas par savienības izveidi (to noteica padomju puses nostāja), ne ar rūpēm par Padomju Savienības drošības nostiprināšanu vai arī ar Staļina bailēm no vācu fīrera Ādolfa Hitlera un militārā konflikta ar Vāciju, kuru viņš esot vēlējies vismaz attālināt.

Pēc Sokolova vērtējuma tikpat melīgs ir apgalvojums, ka PSRS vajadzēja parakstīt neuzbrukšanas paktu ar Vāciju, jo 1939. gada augustā pastāvējuši vienotas pretpadomju frontes (Vācija, Itālija, Lielbritānija un Francija) draudi. Viņš norāda: “Patiesībā šajā laikā pēc Čehoslovākijas okupācijas un sadalīšanas starp Hitleru un Rietumu lielvalstīm nav novērojama pat minimāla savstarpējā uzticēšanās, kas nepieciešama, lai veidotu kaut kādas kopējas politiskās kombinācijas, nemaz nerunājot par vienotu pretpadomju fronti. Turklāt bija labi zināms, ka Anglijas un īpaši Francijas politiskā vadība un sabiedriskā doma nevēlējās karot ne ar vienu: ne ar Vāciju, ne ar Krieviju.”

Atliek vien piekrist Sokolovam un norādīt, ka 1939. gada augustā nebija arī iedomājams, ka Vācija varētu viena pati uzbrukt Padomju Savienībai. Berlīne vēl nebija sagatavojusies lielam karam, ne arī izstrādājusi kaut kādus militāro operāciju plānus pret PSRS. Noslēdzot Molotova–Ribentropa paktu, Staļins sakūdīja Vāciju pret Lielbritāniju un Franciju un apzināti veicināja Otrā pasaules kara sākšanos. Sešpa-
dsmit dienas pēc vācu un poļu kara sākuma (17. septembrī) Padomju Savienība arī pati uzbruka Polijai, lai nodrošinātu sev kara laupījumu. Abu agresoru uzvaru un Polijas valsts iznīcināšanu nostiprināja 1939. gada 28. septembrī noslēgtais padomju un vācu līgums par robežu un draudzību.

Gudrais pērtiķis un divi tīģeri

Krievu autors Marks Soloņins grāmatā “Nav labuma karā” raksta, ka divu gadu laikā (1939 – 1941) Staļins trīs reizes mainījis plānus par Vāciju, tās vietu un lomu padomju ārpolitiskajā un militārajā stratēģijā. Pirmais plāns, kuru izvirzīja 1939. gada vasarā, Soloņina vērtējumā līdzinājās mēģinājumam īstenot seno ķīniešu parunu par gudro pērtiķi, kas no kalna skatās, kā cīnās divi tīģeri. Tā būtības vislabāko atspoguļojumu viņš saskata čehoslovāku komunistu grupas atskaitē par instrukcijām, ko 1939. gada oktobrī tai deva Ārlietu tautas komisariāta vadība: “Savas aprobežotības dēļ Hitlers mums sniedza iespēju vērsties pret viņu pašu. (..) Ekonomiskajā ziņā Hitlers ir atkarīgs tikai no mums, un mēs virzīsim viņa ekonomiku tā, lai karojošās valstīs sāktos revolūcija. Ilgstošs karš izraisīs revolūciju Vācijā un Francijā. (..) Karš novājinās Eiropu, tā kļūs mums par vieglu laupījumu. Tautas pieņems jebkuru režīmu, kas izveidosies pēc kara.”

Skaidrs, ka 1939. gada rudenī runa vēl nebija par konkrētiem iebrukuma termiņiem Eiropā. Karš bija nule kā sācies, un vajadzēja vēl pagaidīt līdz karojošo pušu spēku izsīkumam un pilnīgam haosam. Staļins šajā laikā Vāciju uzskatīja par vājāko valsti, kas iesaistījusies militārajā konfliktā, un tāpēc sniedza tai daudzveidīgu politisko, ekonomisko un psiholoģisko palīdzību, lai karš netiktu pārtraukts jau pašā sākumā Berlīnes spēka trūkuma dēļ. Sarunā ar Vācijas ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu, kas norisinājās Maskavā 1939. gada 27. septembrī, Staļins bez aplinkiem norādīja – ja Vācija nonāks grūtā situācijā, tā droši var rēķināties ar Maskavas palīdzību: “Padomju Savienība ir ieinteresēta stiprā Vācijā, un tā nepieļaus Vācijas sakāvi.”

Staļins baidījās no Hitlera?

Boriss Sokolovs par vienu no visizplatītākajiem mītiem padomju, mūsdienu krievu, kā arī Rietumu historiogrāfijā uzskata apgalvojumu, ka padomju un vācu kara priekšvakarā Staļins baidījies no Hitlera un par katru cenu centies novilcināt vācu uzbrukumu Padomju Savienībai. Tāpēc viņš līdz pēdējam brīdim neesot devis pavēli, lai pierobežā esošais padomju karaspēks būtu pilnā kaujas gatavībā.

Iemesli, kāpēc Padomju Savienība 1941. gada jūnijā nebija gatava vācu iebrukuma atvairīšanai, bija pavisam citi. Sokolovs norāda, ka sarkanās armijas kaujas gatavība bija ļoti zemā līmenī, un par to atbildīga bija padomju totalitārā sistēma. Taču galvenais bija apstāklis, ka Staļins gatavojās nevis aizsardzībai, bet gan uzbrukumam Vācijai. Sokolovs sniedz desmitiem pierādījumu, kas apliecina Kremļa agresīvos nolūkus. Piemēram, 1941. gada martā padomju armijas ģenerālštābs izstrādāja stratēģisko uzbrukuma plānu rietumos, kas paredzēja dot galveno triecienu Polijas dienvidos (Vācijas okupēta teritorija). Dokumentu rotā ģenerālštāba priekšnieka vietnieka ģenerāļa Nikolaja Vatutina rezolūcija – padomju dienvidrietumu frontei uzbrukums jāsāk 1941. gada 12. jūnijā.

Neraugoties uz zināmām atšķirībām uzskatos, līdzīgi Sokolovam domā arī vairāki citi Krievijas vēsturnieki. Jau pieminētais Soloņins raksta, ka otrais Staļina plāns paredzēja uzbrukt Vācijai un sākt ar to karu. Pateicoties 90. gados atslepenotajiem un publicētajiem dokumentiem, šodien ir zināms, ka šo plānu acīmredzot bija paredzēts īstenot 1942. gadā. Taču 1941. gada pavasarī Staļins esot sapratis, ka dot triecienu pirmajam ir iespējams tikai tad, ja sarkanā armija sāk uzbrukumu ne vēlāk kā 1941. gada septembrī. Līdz ar to, kā norāda Soloņins, otrais plāns palika uz papīra. Padomju Savienības militāri politiskajai vadībai nācās izstrādāt trešo plānu, kas paredzēja (vismaz daudz kas par to liecina) sākt iebrukumu Eiropā jau 1941. gada vasarā.

Padomju Savienība gatavojās uzbrukumam, bet vācieši to apsteidza. Vairāku militāro vēsturnieku skatījumā tieši ar šo faktu lielā mērā var izskaidrot, kāpēc sarkanā armija, kuras rīcībā bija četras reizes vairāk tanku un lidmašīnu, artilērijā pat pieckārtīgs pārsvars pār vāciešiem (britu vēsturnieka Jana Keršava dati), 1941. gada vasarā cieta tik graujošu un apkaunojošu sakāvi. Krievu vēsturnieks Aleksandrs Osokins šogad publicētajā darbā “Lielā Tēvijas kara lielais noslēpums” ir neparasti skarbs un nosodošs: “1941. gada 22. jūnijs – mūsu tautas un tās armijas nedzīstoša rēta un reti smags apkaunojums.”

Patiesības dēļ gan varētu piebilst, ka atsevišķi autori apgalvo (kam piekrist tomēr ir vairāk nekā pagrūti), ja Staļins būtu aizsteidzies pa priekšu Hitleram, tad arī vācieši būtu nonākuši līdzīgā situācijā. Uzbrūkošais padomju karaspēks būtu sagrāvis vācu armijas (vāciešu spēki gan bija stipri vājāki) un aizgājis līdz Berlīnei. Taču nestrīdēsimies, jo tā ir jau alternatīvā vēsture.

Reālā vēsture ir un paliek vāciešu galvu reibinošie un grūti atkārtojamie panākumi! Visus rekordus pārspēja ģenerāļa (vēlākā ģenerālfeldmaršala) Valtera Modela komandētā 3. tanku divīzija. Tai bija nepieciešamas tikai sešas dienas, lai pieveiktu attālumu no Brestas līdz Bobruiskai – 460 kilometrus. 27. jūnijā tā ienaidnieka teritorijā pavirzījās uz priekšu veselus 115 kilometrus. Unikāls sasniegums!

Par Vācijas kapitulāciju 
un māžošanos

Minētajā Sokolova grāmatā atrodamas interesantas detaļas arī par Vācijas bezierunu kapitulāciju. Autors pamatoti par mītu uzskata padomju historiogrāfijā izplatīto apgalvojumu, ka kapitulācija, ko 1945. gada 7. maijā Rietumu sabiedroto karaspēka virspavēlnieka ģenerāļa Dvaita Eizenhauera mītnē Reimsā parakstīja vērmahta virspavēlniecības operatīvās vadības priekšnieks ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls, bija separāts un nepilnvērtīgs akts. Tā bijusi tikai kapitulācija Rietumu sabiedroto priekšā. Īsto kapitulāciju, kas noslēdza Otro pasaules karu Eiropā, naktī uz 9. maiju Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstē parakstīja vērmahta virspavēlniecības štāba priekšnieks ģenerālfeldmaršals Vilhelms 
Keitels.

Saskaņā ar Reimsā parakstīto dokumentu nacistiskās Vācijas kapitulācija stājās spēkā 8. maijā plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika (Maskavas laiks – divas stundas uz priekšu). No padomju puses Reimsas aktu parakstīja padomju virspavēlniecības pārstāvis Eizenhauera štābā ģenerālis Ivans Susloparovs. Viņš veica tekstā atrunu, ka iespējama jauna kapitulācijas akta parakstīšana, ja to vēlēsies kāda no sabiedrotajām valstīm. Parakstīšanas brīdī Suslaparovs vēl nebija saņēmis atbildi no Maskavas – vai viņš drīkst parakstīt kapitulācijas aktu. Ar nokavēšanos saņemtā Maskavas atbilde bija noraidoša.

Sokolovs norāda, ka Staļins, uzzinājis par kapitulācijas parakstīšanu, neesot bijis “pārlieku sarūgtināts”. Viņš nevarēja noraidīt Reimsas aktu, jo tad Vācija varētu turpināt karadarbību pret padomju spēkiem un panāktu, lai daudzas vācu karaspēka daļas nokļūtu Rietumu okupācijas zonās, izvairoties no nokļūšanas padomju gūstā. Staļins tikai pieprasīja organizēt atkārtotu kapitulācijas akta parakstīšanu, kas arī notika Karlshorstē 8. maijā plkst. 22.43 pēc Vidus-eiropas laika (plkst. 0.43 pēc Maskavas laika), bet spēkā stājās plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika, kā to paredzēja Reimsas akts. Kapitulācijas akta teksts arī netika mainīts, jo to jau bija publiskojuši ASV prezidents Harijs Trumens un britu premjers Vinstons Čērčils. Līdz ar to Reimsas kapitulācija bija pavisam reāla un vispārēja, bet Karlshorstes kapitulācija – nekas vairāk kā tikai imitācija, pakaļdarinājums.

Daži vērtējumi

Viens no stereotipiem, kas saistībā ar Otro pasaules karu stabili iesakņojies krievu vēsturiskajā apziņā, ir atbrīvotāju mīts, kam trūkst jebkāda nopietna pamata vēsturiskajā realitātē un norisēs. Vai tad par atbrīvotājiem var uzskatīt karavīrus, kas masveidā izvaro vācu sievietes (britu vēsturnieks Entonijs Bīvors norāda, ka sarkanās armijas ieņemtajos Vācijas rajonos tika izvarotas tikpat kā visas sievietes un meitenes vecumā no 10 līdz 80 gadiem) un nogalina mierīgos iedzīvotājus? Vai tā ir atbrīvošana, ja ieņemtajā teritorijā uz gadu desmitiem tiek iedibināts totalitārs okupācijas režīms? Ceru, ka jebkurš loģiski domājošs cilvēks tam dos viennozīmīgi noraidošu atbildi.

Otrā pasaules kara vēstures mitoloģizēšana apgrūtina Krievijas attiecības ar kaimiņvalstīm, arī ar Latviju. Varētu jau šķist visai uzjautrinoši Kremļa izsenie un nepārtrauktie centieni panākt, lai tiktu izveidotas jauktas vēsturnieku komisijas (parasti otrai pusei gan visi galvenie vēstures pamatjautājumi ir pietiekami skaidri), kuras it kā varētu atrisināt visus strīdīgos vēstures jautājumus. Pieredze rāda, ka tā gluži nav, jo saduras dažādi vēstures izpratnes un uztveres līmeņi. Taču kāpēc gan nepamēģināt no jauna un vēlreiz no jauna, ja politiķi tā vēlas? Lai vismaz parādītu savu labo gribu un neitralizētu kādu no Maskavas propagandas saukļiem.

Vēsture

• 1939. gada martā Vācija iznīcināja Čehoslovākijas valstisko patstāvību. Eiropas politiskajā kartē parādījās Bohēmijas un Morāvijas protektorāts un Slovākijas neatkarīgā valsts. Dažas dienas uz papīra eksistēja arī Rūtēnija (Aizkarpatu Ukraina).

• 1939. gada pavasarī iesākās, bet augustā tika pārtrauktas trīs lielvalstu (Lielbritānijas, Francijas, Padomju Savienības) sarunas par savienības izveidi. 19. augustā Maskava izšķīrās par labu Vācijai un noslēdza Molotova–Ribentropa paktu.

• 1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kura sastāvdaļa bija slepenais papildu protokols, kurā bija noteiktas padomju un vācu interešu sfēras robežas.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=313989:otr-pasaules-kara-vsture-mts-mta-gal&catid=156:pasaul&Itemid=181

• Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs ir aprēķinājis, ka Otrajā pasaules karā krita 26,7 miljoni padomju militārpersonu un dzīvību zaudēja 15,8 miljoni civiliedzīvotāju, kopā 42,7 miljoni cilvēku.

• Minētajā grāmatā Boriss Sokolovs argumentēti pierāda, kādi mīti dominē mūsdienu Krievijas historiogrāfijā, piemēram, par dažādām kaujām, to iznākumu, it kā veiktajiem varoņdarbiem, padomju tehnikas brīnumiem utt.

May 13, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Juridiski neērtie leģionāri


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=314970:juridiski-nertie-leionri&catid=72:politika&Itemid=95

Latviešu leģionāri Saeimas deputātiem kļuvuši ne tikai par politisku neērtību, bet arī juridisku problēmu – parlaments jau vairākus sasaukumus pēc kārtas nespēj tiem atrast vietu Latvijas likumos. 
Saeima noraidīja nacionālās apvienības “VL”/”TB”/LNNK priekšlikumu iekļaut leģionārus nacionālās pretošanās kustības dalībnieku sarakstā. Tas sirmajiem karavīriem dotu ne vien oficiālu atzinību, bet arī nodrošinātu ikmēneša pabalstu no Aizsardzības ministrijas budžeta – 50 latu piemaksu pie pensijas. Likumprojekta autori aprēķinājuši, ka nākamgad no valsts budžeta tas varētu prasīt papildus aptuveni Ls 360 000. Turpmākajos gados šī summa samazinātos.

Interesanti, ka pret šo likumprojektu no Saeimas tribīnes iebilda nevis kāds no “Saskaņas centra” pārstāvjiem, bet gan “Vienotības” deputāts Kārlis Šadurskis. Viņš pauda pārliecību, ka likumprojekta autorus vadījuši cēli mērķi, bet projektu tomēr nevarot atbalstīt, jo tas esot izstrādāts juridiski neprofesionāli. “Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks ir juridisks statuss, kas ir saistīts ar starptautiskajām tiesībām. Lai arī daudzi latviešu leģiona vīri skaidri apzinājās, ka cīnās par Latviju, vienlaikus tiem mugurā bija Vērmahta formas, lai arī ar sarkanbaltsarkano vairodziņu. Formāli un juridiski leģionāri, kā zināms, bija Lielvācijas vērmahta regulārās armijas daļa. Un regulārā armija nevar būt pretošanās kustība,” skaidroja K. Šadurskis. Viņš arī piebilda, ka šāda “statusa vienādošana” Latvijai radīšot vienīgi diplomātiskās problēmas.

Savukārt Jānis Dombrava (“VL”/”TB”/LNNK) no Saeimas tribīnes atgādināja par deklarāciju, kurā cita starpā minēts, ka leģionā iesaukto un brīvprātīgi iestājušos karavīru mērķis bija nosargāt Latviju no staļiniskā režīma. “Viņi nekad nav piedalījušies hitleriešu soda akcijās pret miermīlīgiem iedzīvotājiem. Latviešu leģions, līdzīgi Somijas armijai, karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu tās dalībvalsti – PSRS, kas attiecībā pret Somiju un Latviju bija agresors,” citēja J. Dombrava. Tāpat viņš par piemēru minēja Igauniju, kas leģionāru jautājumu atrisinājusi nedaudz citādi – viņiem piešķirts brīvības cīnītāja statuss, kas nav tik juridiski ierobežots kā pretošanās kustības dalībnieks.

Balsojumā grozījumus atbalstīja tikai 28 deputāti (Nacionālā apvienība, ZZS un bezpartijiskais Visvaldis Lācis), pret bija 35 un 29 atturējās.

“”Vienotības” izpausmes liecina par vecu un nedziedināmu politiķu slimību, ko sauc par nenovīdību. Argumenti par juridiskām nepilnībām vairāk izskatījās pēc piemeklētām atrunām Arta Pabrika stilā,” balsojumu komentēja Nacionālās apvienības deputāts un jurists Dzintars Rasnačs. Pēdējo trīs Saeimas sasaukumu laikā nacionālās partijas vismaz piecas reizes neveiksmīgi centušās panākt oficiāla statusa piešķiršanu leģionāriem un darīšot to atkal. Rasnačs gan pieļāva, ka pēc sarunām ar Nacionālo karavīru biedrību varētu meklēt citu juridisko formu, piemēram, izstrādāt jaunu likumu.

K. Šadurskis, kurš debatēs iebilda pret leģionāru iekļaušanu nacionālās pretošanās dalībnieku rindās, gan nevarēja pateikt, kā juridiski un diplomātiski korekti “noformēt” leģionārus. Skaidrs esot tikai tas, ka likumā “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” viņiem neesot īstā vieta. Šadurskis arī ieteica Nacionālās apvienības pārstāvjiem nākamreiz pirms līdzīgu likumprojektu iesniegšanas konsultēties ar kolēģiem no “Vienotības”, lai panāktu plašāku politisko atbalstu.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija par deputātu noraidījumu nejutās pārsteigts: “Drīzāk man būtu pārsteigums, ja viņi būtu atbalstījuši, jo diemžēl lielā daļā sabiedrības un it īpaši mūsu politiķos valda izteikts baiļu sindroms. Vienīgi Rubiks nebaidās teikt, ko grib. Sak, mēs te esam tie uzvarētāji un jūs, pārējie, stāviet pie ratiem!” E. Skreija arī uzsvēra, ka leģionāri nebūt nealkst pēc 50 latu piemaksas, bet gan vēlas saņemt kaut nelielu, simbolisku atzinību.

May 13, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: