Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Otrā pasaules kara vēsture: mīts mīta galā

Inesis Feldmanis, LU profesors, Dr. habil. hist. , akadēmiķis

Pirms vairākiem gadiem aizsaulē aizgājušais krievu rakstnieks un publicists Viktors Astafjevs ir teicis: “Krievi izturēja kara pārbaudījumu. Bet vai viņi spēs izturēt visu patiesību par karu?”

Lai gan kopumā krievu historiogrāfija par Otro pasaules karu ir ļoti dažāda, interesanta un daudzveidīga, tajā neapšaubāmi dominē Kremļa nostājai atbilstoša līnija. Oficiālā Krievija tagad vēlas panākt, lai Otrā pasaules kara norises lielākoties tiktu interpretētas tāpat kā padomju diktatora Josifa Staļina laikos. 2009. gada maijā Maskavā pat nodibināja īpašu komisiju cīņai pret vēstures falsifikācijām, kuras kaitē Krievijas interesēm, un jau sāka veidot “falsifikatoru” sarakstus. Kur nu vēl tālāk un trakāk! Pilnīgs absurds, mūsdienās grūti iedomājama, kur nu vēl akceptējama bezjēdzība.

Pat vēl pēc sešdesmit sešiem gadiem objektīvas Otrā pasaules kara ainas vietā Krievijas iedzīvotājiem joprojām lielākoties tiek piedāvāti kara vai padomju laikā radīti mīti. Rakstot vai runājot par attiecīgo vēstures posmu, rakstnieki un publicisti priekšplānā parasti neizvirza dokumentus un faktus, bet gan propagandistiskas leģendas un ideoloģiskus štampus.

Novecojušie mīti, kuriem varbūt bija kaut kāda pozitīva vai konstruktīva nozīme kara gados, lai uzturētu armijas rindās cīņas garu un karavīros vēlmi un apņemšanos mirt par dzimteni, tagad ir kļuvuši par bieži vien nepārvaramu šķērsli patiesās vēstures izzināšanā.

Par šo situāciju visai nopietni ir satraukušies arī vairāki Krievijas vēsturnieki. Šogad nāca klajā pazīstamā Maskavas vēsturnieka, literatūrzinātnieka un publicista Borisa Sokolova reti interesantā grāmata “Mītiskais karš. Otrā pasaules kara mirāžas”, kurā viņš izklāsta un atmasko veselus 76 mītus par Otro pasaules karu un tā norisi, kurus joprojām uztur spēkā mūsdienu krievu historiogrāfija.

Kā sākās Otrais pasaules karš?

Pieminēto grāmatu ievada stāstījums par bēdīgi slaveno Molotova–Ribentropa paktu, kuru parakstīja 1939. gada 23. augustā. Sokolovs atspēko visus padomju un krievu vēsturnieku izdomājumus, kuri izvirzīti, lai attaisnotu Maskavas neiedomājami cinisko un atklāti agresīvo rīcību. Viņš argumentēti pierāda, ka padomju un vācu neuzbrukšanas pakta slēgšana nebija saistīta ne ar neveiksmi, ar kuru beidzās triju lielvalstu (Lielbritānijas, Francijas, Padomju Savienības) sarunas par savienības izveidi (to noteica padomju puses nostāja), ne ar rūpēm par Padomju Savienības drošības nostiprināšanu vai arī ar Staļina bailēm no vācu fīrera Ādolfa Hitlera un militārā konflikta ar Vāciju, kuru viņš esot vēlējies vismaz attālināt.

Pēc Sokolova vērtējuma tikpat melīgs ir apgalvojums, ka PSRS vajadzēja parakstīt neuzbrukšanas paktu ar Vāciju, jo 1939. gada augustā pastāvējuši vienotas pretpadomju frontes (Vācija, Itālija, Lielbritānija un Francija) draudi. Viņš norāda: “Patiesībā šajā laikā pēc Čehoslovākijas okupācijas un sadalīšanas starp Hitleru un Rietumu lielvalstīm nav novērojama pat minimāla savstarpējā uzticēšanās, kas nepieciešama, lai veidotu kaut kādas kopējas politiskās kombinācijas, nemaz nerunājot par vienotu pretpadomju fronti. Turklāt bija labi zināms, ka Anglijas un īpaši Francijas politiskā vadība un sabiedriskā doma nevēlējās karot ne ar vienu: ne ar Vāciju, ne ar Krieviju.”

Atliek vien piekrist Sokolovam un norādīt, ka 1939. gada augustā nebija arī iedomājams, ka Vācija varētu viena pati uzbrukt Padomju Savienībai. Berlīne vēl nebija sagatavojusies lielam karam, ne arī izstrādājusi kaut kādus militāro operāciju plānus pret PSRS. Noslēdzot Molotova–Ribentropa paktu, Staļins sakūdīja Vāciju pret Lielbritāniju un Franciju un apzināti veicināja Otrā pasaules kara sākšanos. Sešpa-
dsmit dienas pēc vācu un poļu kara sākuma (17. septembrī) Padomju Savienība arī pati uzbruka Polijai, lai nodrošinātu sev kara laupījumu. Abu agresoru uzvaru un Polijas valsts iznīcināšanu nostiprināja 1939. gada 28. septembrī noslēgtais padomju un vācu līgums par robežu un draudzību.

Gudrais pērtiķis un divi tīģeri

Krievu autors Marks Soloņins grāmatā “Nav labuma karā” raksta, ka divu gadu laikā (1939 – 1941) Staļins trīs reizes mainījis plānus par Vāciju, tās vietu un lomu padomju ārpolitiskajā un militārajā stratēģijā. Pirmais plāns, kuru izvirzīja 1939. gada vasarā, Soloņina vērtējumā līdzinājās mēģinājumam īstenot seno ķīniešu parunu par gudro pērtiķi, kas no kalna skatās, kā cīnās divi tīģeri. Tā būtības vislabāko atspoguļojumu viņš saskata čehoslovāku komunistu grupas atskaitē par instrukcijām, ko 1939. gada oktobrī tai deva Ārlietu tautas komisariāta vadība: “Savas aprobežotības dēļ Hitlers mums sniedza iespēju vērsties pret viņu pašu. (..) Ekonomiskajā ziņā Hitlers ir atkarīgs tikai no mums, un mēs virzīsim viņa ekonomiku tā, lai karojošās valstīs sāktos revolūcija. Ilgstošs karš izraisīs revolūciju Vācijā un Francijā. (..) Karš novājinās Eiropu, tā kļūs mums par vieglu laupījumu. Tautas pieņems jebkuru režīmu, kas izveidosies pēc kara.”

Skaidrs, ka 1939. gada rudenī runa vēl nebija par konkrētiem iebrukuma termiņiem Eiropā. Karš bija nule kā sācies, un vajadzēja vēl pagaidīt līdz karojošo pušu spēku izsīkumam un pilnīgam haosam. Staļins šajā laikā Vāciju uzskatīja par vājāko valsti, kas iesaistījusies militārajā konfliktā, un tāpēc sniedza tai daudzveidīgu politisko, ekonomisko un psiholoģisko palīdzību, lai karš netiktu pārtraukts jau pašā sākumā Berlīnes spēka trūkuma dēļ. Sarunā ar Vācijas ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu, kas norisinājās Maskavā 1939. gada 27. septembrī, Staļins bez aplinkiem norādīja – ja Vācija nonāks grūtā situācijā, tā droši var rēķināties ar Maskavas palīdzību: “Padomju Savienība ir ieinteresēta stiprā Vācijā, un tā nepieļaus Vācijas sakāvi.”

Staļins baidījās no Hitlera?

Boriss Sokolovs par vienu no visizplatītākajiem mītiem padomju, mūsdienu krievu, kā arī Rietumu historiogrāfijā uzskata apgalvojumu, ka padomju un vācu kara priekšvakarā Staļins baidījies no Hitlera un par katru cenu centies novilcināt vācu uzbrukumu Padomju Savienībai. Tāpēc viņš līdz pēdējam brīdim neesot devis pavēli, lai pierobežā esošais padomju karaspēks būtu pilnā kaujas gatavībā.

Iemesli, kāpēc Padomju Savienība 1941. gada jūnijā nebija gatava vācu iebrukuma atvairīšanai, bija pavisam citi. Sokolovs norāda, ka sarkanās armijas kaujas gatavība bija ļoti zemā līmenī, un par to atbildīga bija padomju totalitārā sistēma. Taču galvenais bija apstāklis, ka Staļins gatavojās nevis aizsardzībai, bet gan uzbrukumam Vācijai. Sokolovs sniedz desmitiem pierādījumu, kas apliecina Kremļa agresīvos nolūkus. Piemēram, 1941. gada martā padomju armijas ģenerālštābs izstrādāja stratēģisko uzbrukuma plānu rietumos, kas paredzēja dot galveno triecienu Polijas dienvidos (Vācijas okupēta teritorija). Dokumentu rotā ģenerālštāba priekšnieka vietnieka ģenerāļa Nikolaja Vatutina rezolūcija – padomju dienvidrietumu frontei uzbrukums jāsāk 1941. gada 12. jūnijā.

Neraugoties uz zināmām atšķirībām uzskatos, līdzīgi Sokolovam domā arī vairāki citi Krievijas vēsturnieki. Jau pieminētais Soloņins raksta, ka otrais Staļina plāns paredzēja uzbrukt Vācijai un sākt ar to karu. Pateicoties 90. gados atslepenotajiem un publicētajiem dokumentiem, šodien ir zināms, ka šo plānu acīmredzot bija paredzēts īstenot 1942. gadā. Taču 1941. gada pavasarī Staļins esot sapratis, ka dot triecienu pirmajam ir iespējams tikai tad, ja sarkanā armija sāk uzbrukumu ne vēlāk kā 1941. gada septembrī. Līdz ar to, kā norāda Soloņins, otrais plāns palika uz papīra. Padomju Savienības militāri politiskajai vadībai nācās izstrādāt trešo plānu, kas paredzēja (vismaz daudz kas par to liecina) sākt iebrukumu Eiropā jau 1941. gada vasarā.

Padomju Savienība gatavojās uzbrukumam, bet vācieši to apsteidza. Vairāku militāro vēsturnieku skatījumā tieši ar šo faktu lielā mērā var izskaidrot, kāpēc sarkanā armija, kuras rīcībā bija četras reizes vairāk tanku un lidmašīnu, artilērijā pat pieckārtīgs pārsvars pār vāciešiem (britu vēsturnieka Jana Keršava dati), 1941. gada vasarā cieta tik graujošu un apkaunojošu sakāvi. Krievu vēsturnieks Aleksandrs Osokins šogad publicētajā darbā “Lielā Tēvijas kara lielais noslēpums” ir neparasti skarbs un nosodošs: “1941. gada 22. jūnijs – mūsu tautas un tās armijas nedzīstoša rēta un reti smags apkaunojums.”

Patiesības dēļ gan varētu piebilst, ka atsevišķi autori apgalvo (kam piekrist tomēr ir vairāk nekā pagrūti), ja Staļins būtu aizsteidzies pa priekšu Hitleram, tad arī vācieši būtu nonākuši līdzīgā situācijā. Uzbrūkošais padomju karaspēks būtu sagrāvis vācu armijas (vāciešu spēki gan bija stipri vājāki) un aizgājis līdz Berlīnei. Taču nestrīdēsimies, jo tā ir jau alternatīvā vēsture.

Reālā vēsture ir un paliek vāciešu galvu reibinošie un grūti atkārtojamie panākumi! Visus rekordus pārspēja ģenerāļa (vēlākā ģenerālfeldmaršala) Valtera Modela komandētā 3. tanku divīzija. Tai bija nepieciešamas tikai sešas dienas, lai pieveiktu attālumu no Brestas līdz Bobruiskai – 460 kilometrus. 27. jūnijā tā ienaidnieka teritorijā pavirzījās uz priekšu veselus 115 kilometrus. Unikāls sasniegums!

Par Vācijas kapitulāciju 
un māžošanos

Minētajā Sokolova grāmatā atrodamas interesantas detaļas arī par Vācijas bezierunu kapitulāciju. Autors pamatoti par mītu uzskata padomju historiogrāfijā izplatīto apgalvojumu, ka kapitulācija, ko 1945. gada 7. maijā Rietumu sabiedroto karaspēka virspavēlnieka ģenerāļa Dvaita Eizenhauera mītnē Reimsā parakstīja vērmahta virspavēlniecības operatīvās vadības priekšnieks ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls, bija separāts un nepilnvērtīgs akts. Tā bijusi tikai kapitulācija Rietumu sabiedroto priekšā. Īsto kapitulāciju, kas noslēdza Otro pasaules karu Eiropā, naktī uz 9. maiju Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstē parakstīja vērmahta virspavēlniecības štāba priekšnieks ģenerālfeldmaršals Vilhelms 
Keitels.

Saskaņā ar Reimsā parakstīto dokumentu nacistiskās Vācijas kapitulācija stājās spēkā 8. maijā plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika (Maskavas laiks – divas stundas uz priekšu). No padomju puses Reimsas aktu parakstīja padomju virspavēlniecības pārstāvis Eizenhauera štābā ģenerālis Ivans Susloparovs. Viņš veica tekstā atrunu, ka iespējama jauna kapitulācijas akta parakstīšana, ja to vēlēsies kāda no sabiedrotajām valstīm. Parakstīšanas brīdī Suslaparovs vēl nebija saņēmis atbildi no Maskavas – vai viņš drīkst parakstīt kapitulācijas aktu. Ar nokavēšanos saņemtā Maskavas atbilde bija noraidoša.

Sokolovs norāda, ka Staļins, uzzinājis par kapitulācijas parakstīšanu, neesot bijis “pārlieku sarūgtināts”. Viņš nevarēja noraidīt Reimsas aktu, jo tad Vācija varētu turpināt karadarbību pret padomju spēkiem un panāktu, lai daudzas vācu karaspēka daļas nokļūtu Rietumu okupācijas zonās, izvairoties no nokļūšanas padomju gūstā. Staļins tikai pieprasīja organizēt atkārtotu kapitulācijas akta parakstīšanu, kas arī notika Karlshorstē 8. maijā plkst. 22.43 pēc Vidus-eiropas laika (plkst. 0.43 pēc Maskavas laika), bet spēkā stājās plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika, kā to paredzēja Reimsas akts. Kapitulācijas akta teksts arī netika mainīts, jo to jau bija publiskojuši ASV prezidents Harijs Trumens un britu premjers Vinstons Čērčils. Līdz ar to Reimsas kapitulācija bija pavisam reāla un vispārēja, bet Karlshorstes kapitulācija – nekas vairāk kā tikai imitācija, pakaļdarinājums.

Daži vērtējumi

Viens no stereotipiem, kas saistībā ar Otro pasaules karu stabili iesakņojies krievu vēsturiskajā apziņā, ir atbrīvotāju mīts, kam trūkst jebkāda nopietna pamata vēsturiskajā realitātē un norisēs. Vai tad par atbrīvotājiem var uzskatīt karavīrus, kas masveidā izvaro vācu sievietes (britu vēsturnieks Entonijs Bīvors norāda, ka sarkanās armijas ieņemtajos Vācijas rajonos tika izvarotas tikpat kā visas sievietes un meitenes vecumā no 10 līdz 80 gadiem) un nogalina mierīgos iedzīvotājus? Vai tā ir atbrīvošana, ja ieņemtajā teritorijā uz gadu desmitiem tiek iedibināts totalitārs okupācijas režīms? Ceru, ka jebkurš loģiski domājošs cilvēks tam dos viennozīmīgi noraidošu atbildi.

Otrā pasaules kara vēstures mitoloģizēšana apgrūtina Krievijas attiecības ar kaimiņvalstīm, arī ar Latviju. Varētu jau šķist visai uzjautrinoši Kremļa izsenie un nepārtrauktie centieni panākt, lai tiktu izveidotas jauktas vēsturnieku komisijas (parasti otrai pusei gan visi galvenie vēstures pamatjautājumi ir pietiekami skaidri), kuras it kā varētu atrisināt visus strīdīgos vēstures jautājumus. Pieredze rāda, ka tā gluži nav, jo saduras dažādi vēstures izpratnes un uztveres līmeņi. Taču kāpēc gan nepamēģināt no jauna un vēlreiz no jauna, ja politiķi tā vēlas? Lai vismaz parādītu savu labo gribu un neitralizētu kādu no Maskavas propagandas saukļiem.

Vēsture

• 1939. gada martā Vācija iznīcināja Čehoslovākijas valstisko patstāvību. Eiropas politiskajā kartē parādījās Bohēmijas un Morāvijas protektorāts un Slovākijas neatkarīgā valsts. Dažas dienas uz papīra eksistēja arī Rūtēnija (Aizkarpatu Ukraina).

• 1939. gada pavasarī iesākās, bet augustā tika pārtrauktas trīs lielvalstu (Lielbritānijas, Francijas, Padomju Savienības) sarunas par savienības izveidi. 19. augustā Maskava izšķīrās par labu Vācijai un noslēdza Molotova–Ribentropa paktu.

• 1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kura sastāvdaļa bija slepenais papildu protokols, kurā bija noteiktas padomju un vācu interešu sfēras robežas.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=313989:otr-pasaules-kara-vsture-mts-mta-gal&catid=156:pasaul&Itemid=181

• Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs ir aprēķinājis, ka Otrajā pasaules karā krita 26,7 miljoni padomju militārpersonu un dzīvību zaudēja 15,8 miljoni civiliedzīvotāju, kopā 42,7 miljoni cilvēku.

• Minētajā grāmatā Boriss Sokolovs argumentēti pierāda, kādi mīti dominē mūsdienu Krievijas historiogrāfijā, piemēram, par dažādām kaujām, to iznākumu, it kā veiktajiem varoņdarbiem, padomju tehnikas brīnumiem utt.

May 13, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Juridiski neērtie leģionāri


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=314970:juridiski-nertie-leionri&catid=72:politika&Itemid=95

Latviešu leģionāri Saeimas deputātiem kļuvuši ne tikai par politisku neērtību, bet arī juridisku problēmu – parlaments jau vairākus sasaukumus pēc kārtas nespēj tiem atrast vietu Latvijas likumos. 
Saeima noraidīja nacionālās apvienības “VL”/”TB”/LNNK priekšlikumu iekļaut leģionārus nacionālās pretošanās kustības dalībnieku sarakstā. Tas sirmajiem karavīriem dotu ne vien oficiālu atzinību, bet arī nodrošinātu ikmēneša pabalstu no Aizsardzības ministrijas budžeta – 50 latu piemaksu pie pensijas. Likumprojekta autori aprēķinājuši, ka nākamgad no valsts budžeta tas varētu prasīt papildus aptuveni Ls 360 000. Turpmākajos gados šī summa samazinātos.

Interesanti, ka pret šo likumprojektu no Saeimas tribīnes iebilda nevis kāds no “Saskaņas centra” pārstāvjiem, bet gan “Vienotības” deputāts Kārlis Šadurskis. Viņš pauda pārliecību, ka likumprojekta autorus vadījuši cēli mērķi, bet projektu tomēr nevarot atbalstīt, jo tas esot izstrādāts juridiski neprofesionāli. “Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks ir juridisks statuss, kas ir saistīts ar starptautiskajām tiesībām. Lai arī daudzi latviešu leģiona vīri skaidri apzinājās, ka cīnās par Latviju, vienlaikus tiem mugurā bija Vērmahta formas, lai arī ar sarkanbaltsarkano vairodziņu. Formāli un juridiski leģionāri, kā zināms, bija Lielvācijas vērmahta regulārās armijas daļa. Un regulārā armija nevar būt pretošanās kustība,” skaidroja K. Šadurskis. Viņš arī piebilda, ka šāda “statusa vienādošana” Latvijai radīšot vienīgi diplomātiskās problēmas.

Savukārt Jānis Dombrava (“VL”/”TB”/LNNK) no Saeimas tribīnes atgādināja par deklarāciju, kurā cita starpā minēts, ka leģionā iesaukto un brīvprātīgi iestājušos karavīru mērķis bija nosargāt Latviju no staļiniskā režīma. “Viņi nekad nav piedalījušies hitleriešu soda akcijās pret miermīlīgiem iedzīvotājiem. Latviešu leģions, līdzīgi Somijas armijai, karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu tās dalībvalsti – PSRS, kas attiecībā pret Somiju un Latviju bija agresors,” citēja J. Dombrava. Tāpat viņš par piemēru minēja Igauniju, kas leģionāru jautājumu atrisinājusi nedaudz citādi – viņiem piešķirts brīvības cīnītāja statuss, kas nav tik juridiski ierobežots kā pretošanās kustības dalībnieks.

Balsojumā grozījumus atbalstīja tikai 28 deputāti (Nacionālā apvienība, ZZS un bezpartijiskais Visvaldis Lācis), pret bija 35 un 29 atturējās.

“”Vienotības” izpausmes liecina par vecu un nedziedināmu politiķu slimību, ko sauc par nenovīdību. Argumenti par juridiskām nepilnībām vairāk izskatījās pēc piemeklētām atrunām Arta Pabrika stilā,” balsojumu komentēja Nacionālās apvienības deputāts un jurists Dzintars Rasnačs. Pēdējo trīs Saeimas sasaukumu laikā nacionālās partijas vismaz piecas reizes neveiksmīgi centušās panākt oficiāla statusa piešķiršanu leģionāriem un darīšot to atkal. Rasnačs gan pieļāva, ka pēc sarunām ar Nacionālo karavīru biedrību varētu meklēt citu juridisko formu, piemēram, izstrādāt jaunu likumu.

K. Šadurskis, kurš debatēs iebilda pret leģionāru iekļaušanu nacionālās pretošanās dalībnieku rindās, gan nevarēja pateikt, kā juridiski un diplomātiski korekti “noformēt” leģionārus. Skaidrs esot tikai tas, ka likumā “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” viņiem neesot īstā vieta. Šadurskis arī ieteica Nacionālās apvienības pārstāvjiem nākamreiz pirms līdzīgu likumprojektu iesniegšanas konsultēties ar kolēģiem no “Vienotības”, lai panāktu plašāku politisko atbalstu.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija par deputātu noraidījumu nejutās pārsteigts: “Drīzāk man būtu pārsteigums, ja viņi būtu atbalstījuši, jo diemžēl lielā daļā sabiedrības un it īpaši mūsu politiķos valda izteikts baiļu sindroms. Vienīgi Rubiks nebaidās teikt, ko grib. Sak, mēs te esam tie uzvarētāji un jūs, pārējie, stāviet pie ratiem!” E. Skreija arī uzsvēra, ka leģionāri nebūt nealkst pēc 50 latu piemaksas, bet gan vēlas saņemt kaut nelielu, simbolisku atzinību.

May 13, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: