Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Latvija top krustā kalta»


 Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks


1941. gada 14. jūnijs mūsu tautas vēsturē apzīmogots ar melno krāsu. Bez jebkāda tiesiska pamata uz Sibīriju lopu vagonos tika deportēti nevainīgi cilvēki. Tajā padomju okupācijas laikā, ko mēs saucam par Baigo gadu, tika izsūtīti, Centrālcietumā, Baltezerā, Liepājas “Zilajā putnā”, Rēzeknē un citviet Latvijā nomocīti un nošauti vairāk nekā 22 tūkstoši cilvēku.

Starp tiem bija arī dzejnieces Elzas Ķezberes vīrs, Latvijas armijas virsnieks Osvalds Ķezberis.

1990. gadā Ņujorkā intervijā dzejniece ar smaidu pastāstīja, ka, braucot no Vācijas uz Ameriku, viņa atvedusi līdzi vīra Latvijas armijas formastērpu un zobenu, kuru tad vienmēr devusi visos latviešu patriotiskajos pasākumos, kamēr kāds aizmirsis to atdot. Grūti iedomāties, kā trauslā sieviete ar diviem maziem bērniem pie rokas uz daudzajām valstu robežām izskaidroja vīra zobena nepieciešamību, bet dzejniecei tas tomēr izdevās.

1992. gadā, kad Elza Ķezbere vienīgo reizi ieradās Latvijā, man bija tas gods pēc 50 atšķirtības gadiem viņu vest uz satikšanos ar vīru, kurš bija izturējis Sibīrijas lēģeri. Ko dzejniece sirdī izjuta, to neviens nevar iedomāties. Šis it kā atkalredzēšanās prieks manī viesa skumjas, vērojot abu pastaigu pa Osvalda ziedošo dārzu, jo bija taču pavasaris.

Kāpēc tik nežēlīgs liktenis, kas 14. jūnijā izpostīja divu cilvēku ģimenes laimi, lai viņi satiktos vien vecumdienās, jo dzīvoja šķirti katrs savā pasaules malā?

Ar dzejnieci daudz runājām, un viņa stāstīja par 14. jūnija notikumiem Gulbenē toreiz. Tās sabiedrībai ir maz zināmas lappuses – par to, kā šī trauslā sieviete bija iesaistījusies palīdzībā nacionālajiem partizāniem.

Iepinusies 
bīstamā lietā

“Bez vīra ziņas biju iepinusies diezgan bīstamā lietā. Vēlāk, kad nonācām Gulbenes tuvumā – Litenes-Ostroviešu meža nometnē –, man gadījās satikties ar vīra bijušajiem skolniekiem, kuri tagad bija karavīri un partizānu pretestības kustības dalībnieki. Gulbenes komercskolas skolotājs Driķis un arī citi vāca ieročus un nogādāja mežos partizāniem. Puikas savās karaspēka daļās zaga ieročus krieviem, tie nelabprāt sūdzējās, jo pašiem draudēja sods un izmeklēšana. Paši ieroču vācēji netika ārā no nometnes bez sevišķa iemesla, tādēļ lūdza mani, vai nevaru, uz Gulbeni pēc produktiem un citās vajadzībās braukājot, aizvest pa ierocim, gan ietītus mazgājamā veļā, gan citādi paslēptus. Vīram nedrīkstēju to teikt, jo viņš varbūt man aizliegtu to darīt.

Bija pienācis 13. jūnijs. Nometnē, apkārtnē un uz Pededzes tilta bija pastiprināta sardze. Stāvēja tikai krievu posteņi un pamatīgi caurskatīja dokumentus un kontrolēja saiņus. Todien uz Gulbeni brauca daudz krievu kareivju. Kad taisījos nometnes vidū kāpt smagajā auto (Elza Ķezbere dzīvoja nometnes teritorijā. – P.K.), pie šofera sēdēja viens kareivis. Varēju tikai pati tur iesēsties, bet koferīti lika dot augšā, kur sēdēja krievu zaldāti. Bet man koferītī bija divas armijas pistoles, ietītas mazgājamā veļā. Vari iedomāties, kā es jutos. Koferis nebija arī aizslēgts. Un uz Pededzes tilta apturēja kontrole. Ja koferis būtu pie manis, tad liktu to atvērt un pārbaudītu. Un, ieročus redzot, droši vien mani nošautu turpat uz tilta. Bet šoreiz mani glāba tas, ka koferītis bija auto kulbā pie krieviņiem. Tā es aizbraucu uz Gulbeni. Man laimējās ieročus nodot un tikt atpakaļ nometnē.

Bija rīkojums, ka virsniekiem to nakti jāguļ karavīru teltīs pie savām daļām. Arī mans vīrs un citi pazīstami virsnieki pēc vakariņām devās prom no mūsu mājeles uz teltīm. Nezinājām, ka tas būs pēdējais vakars nometnē. Noskaņa bija smaga. Neziņa, tikai krievu ziņas un propaganda… Neviens jau nebēga, jo visiem bija ģimenes. Turklāt manam vīram bija vēl ļaunāk, jo es ar bērniem biju tieši pašā nometnē. Tā pienāca 14. jūnijs, sestdiena ap pusdienas laiku.

Nometnes ceļā sastājās vairāki desmiti smago auto, kur virsniekiem bija jāsasēžas. Uzkrītoši bija, ka pie šoferiem iesēdās daļa komisāru, vienību poļitruki, bet pie virsniekiem augšā uz auto platformām iekāpa daži krievi-mongoļi ar mašīnšautenēm.”

Pie visa pierod

Elza Ķezbere ir bijusi dažas stundas vēlāk tajā vietā, kur arestēja un atbruņoja Ostroviešu nometnes virsniekus (Osvalds Ķezberis bija šajā nometnē), sasienot rokas uz muguras un liekot tupēt mašīnā uz ceļiem, lai, braucot cauri pilsētai, tie neskatītos uz ļaudīm. Gulbenes stacijā viņa mēģināja satikt vīru, lai nodotu paciņu ar veļas kārtu, skūšanās piederumus un papirosus. Bet krievu kareivji, kas apsargāja vagonus, tomēr neļāva tuvoties…

“Kad 15. jūnijā raudādama aizskrēju atpakaļ to lielo gabalu kājām no Gulbenes uz nometni, kur bija palikuši bērni, sākās manis pratināšana un arests. Bet biju tik apdullusi no bēdām, ka man tajā brīdī viss bija gluži vienalga. Kas tad nu galu galā draudēja – tikai nošaušana. Bet tā bija nieka lieta tajās dienās… Un pie visa pierod. Es jau 1941. gadā biju divas reizes īslaicīgi arestēta – ziemā, kad mani pratināja Rīgā, un pavasarī, kad arestēja Balvos. Balvos tas bija par mutes palaišanu pret boļševikiem, toreiz tur spridzināja Brīvības pieminekli.”

Kā stikla siena

Saistībā ar notikumiem, kas tobrīd risinājās, Elza Ķezbere bija gājusi pie rakstnieka un ministra Jūlija Lāča uz pieņemšanu, sakot, ka viņš laikam nezina, kas notiek Latvijā. Viņa piebilda, ka Jūlijs Lācis bijis brīnumjauks cilvēks, tikai bailīgs, mīksts un maigs. Kad jūnija beigās Elza ieradās Tirzā pie tēva, viņa jau bija apraudāta, jo bija pienākusi ziņa, ka viņa nošauta nometnē tūlīt pēc vīra aresta… “Tēvs gan bija laimīgs, mani atkal redzot, bet raudzījās kā spokā. Viņš bija lielā izmisumā un ļoti mani mīlēja, bet kaut kas viņā bija pārtrūcis. Tas bija satriecoši un savādi. Bet tagad es viņu saprotu, jo tas pats vēlāk notika ar manām jūtām pret vīru.”

Vairākus gadus vēlāk dzejniece saņēmusi viltus ziņu par vīra nāvi… “Es smagi cietu. Bet tad kaut kas pārlūza manī. No dvēseles dziļumiem it kā izauga kaps – apauga ar zāli un puķēm. Es sāku par bijušo domāt kā par skaistu pasaku, par brīnumainu notikumu. Un man beidzot visa bijusī laimīgā dzīve sāka likties ne kā manis pašas, bet kā grāmatā izlasīts jauks stāsts. Starp mani un bijušo cēlās neredzama stikla siena…”

“Laikam 
es toreiz nomiru”

Te nu ir tā atbilde uz jautājumu, kas man radās, vērojot abu dzīves draugu tikšanos Jelgavā 1992. gadā. Drausmīgie notikumi satricināja dzejnieces Elzas Ķezberes dvēseli līdz pašiem pamatiem. “Laikam es toreiz nomiru. Droši vien jau toreiz daudz kas manī pārvērtās, es biju kļuvusi citāda – cietāka, skarbāka. Es gan dzīvoju un valkāju to pašu vārdu un izskatījos kā senāk, bet tā mīlošā, maigā un vārīgā sieviete bija mirusi – vai nu no neredzamas čekistu lodes, vai kādā stundā vīru barā, aresta teltī, vai pie partizāniem mežā, vai tajā upuru pilnajā klaušu ceļā, vai toreiz, kad dzina nošaut uz pagastmāju. Varbūt arī vēlāk, ejot 180 kilometru pa meža ceļu uz Smilteni, tad pa Pleskavas šoseju uz Rīgu. Kas zina, varbūt pamazām katru dienu pa druskai.”

Tajā brīdī bija mirusi arī romantiskā dzejniece, estētiski skaistu lietu apdzejotāja. Lielā tautas un pašas nelaime tā satricināja viņas dvēseli, ka dramatiskā dzeja nebija jāizdomā, bet tā lauzās pati ārā. Tā radās dzejas krājums “Jāapsnieg”, kas iznāca 1943. gadā. Krājums ir ar ļoti dramatiskiem dzejoļiem, ar sāpi par visas tautas likteni, ne tikai par pašas ģimenes nelaimi, tie izteica daudzu salauzto un izpostīto cilvēku dzīves pašos pamatos.

Dienā, kad izkārsim karogus ar sēru lenti, atcerēsimies arī mūsu dzejnieci, kas Ņujorkā iegājusi simt pirmajā gadskārtā par spīti patiesi traģiskiem pārdzīvojumiem savā mūžā. Atcerēsimies dzejnieci, kura garā joprojām ir stipra un moža.

June 15, 2011 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: