Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

1941. gadā sākās Lielā laišanās lapās

 RIHARDS TREIJS, profesors

“Kurš pirmais?” – ar tādu intriģējošu, pat mazliet provokatīvu nosaukumu apgāds “Jumava” izdevis krievu publicista un neakadēmiskā vēsturnieka Aleksandra Ņikonova (1964) ap 400 lappušu biezu grāmatu, kuras būtība paskaidrota apakšvirsrakstā: “Otrā pasaules kara galvenā mīkla”.

Autors sāk stāstījumu ar vārdiem “vēsturi raksta uzvarētāji…” un apgalvojumu, ka zinātne Krievijā līdz pat šim laikam ir konstruēta ar Staļina lekāliem un sen ir laiks nokratīt no pleciem pagātnes mītus. Viņaprāt (par ko var diskutēt no rīta līdz vakaram), viens no tādiem ir pieņēmums, ka 20. gs. 40. gadu lielo tautu slaktiņu gatavoja un sāka tikai Hitlervācija, bet staļiniskā padomija domāja vienīgi par aizstāvēšanos.

A. Ņikonovs, protams, vēstījumu sāk ar sarkanbrūno 1939. gada augusta līgumu: “Par laimi, slepenos protokolus, kas bija pievienoti Molotova–Ribentropa paktam, Kremļa gudrinieki neiznīcināja. Taču PSRS ir vienmēr noliegusi tāda dokumenta eksistenci, kas apliecina Staļina vainu Otrā pasaules kara izraisīšanā.”

Autors ironiski turpina: “Bet Staļins ir paipuisītis. Staļins bija ļoti miermīlīgs, viņš okupēja tikai Igauniju, Latviju, Lietuvu, Besarābiju, Bukovinu, uzbruka Polijai, Irānai, pāris reižu Somijai – un viss. Vai tas ir daudz? Vai tas ir agresors? Nē, mums apgalvo krievu vēsturnieki (ne gluži visi. – R. T.), Staļins nav agresors. [..] Un viņš negribēja uzbrukt Vācijai! Kā vispār var ienākt prātā tāda doma?”

Taču dokumenti un citi vēstures avoti liecina par pretējo. Sarkanās armijas doktrīna bija uzbrūkoša doktrīna, kas izrietēja no aizsardzības tautas komisāra K. Vorošilova populārā formulējuma “sist ienaidnieku viņa paša teritorijā”, t. i., vajadzēja būt gataviem ne tikai atbildēt triecienam ar prettriecienu, bet arī pašiem dot prettriecienu (zemtekstā – Vācijai). Padomju propagandas aparāts to bija aizvadījis vai līdz katram cilvēkam, turklāt to apstiprināja iegūtā pieredze: tā bija Polijā, tā bija Somijā, tā Tālajos Austrumos (Halhin–Gola), kur ienaidnieku sita viņa teritorijā. Līdzīgās domās bija PSKP CK Politbiroja sēde 1939. gada 19. augustā, bet jau konkrētāk – ne tik sen publiskotajā 1941. gada 15. maija padomju kara plānā, kas paredzēja sarkanās armijas preventīvu triecienu Vācijai. To bija izstrādājuši maršals S. Timošenko un Ģenerālštāba priekšnieks armijas ģenerālis G. Žukovs. Pēc plānu publicēšanas sacēlās liela brēka. Neviens neapšaubīja tā patiesumu, vien neostaļinisti kliedza, ka plāns ir fantāzijas auglis. Taču tajā bija skaidri formulēta doma – armiju vajag koncentrēt, apsteidzot pretinieku, un vajag uzbrukt tad, kad vācu armija atrodas izvēršanās stadijā, nav paguvusi noorganizēt fronti un uzbrukumu.

A. Ņikonovs citē vairākus ārzemju, kā arī dažu krievu vēsturnieku un militāristu uzskatus, ka runa jau bija ne vairs vispār par karu ar nacistisko Vāciju, bet visizdevīgāko laiku, kad to vajadzēja sākt.

Par diviem diktatoriem

Pētījuma autors liek vienlīdzības zīmi starp Staļinu un Hitleru iedaļā ar trāpīgu nosaukumu “Kurš no abiem vēsturei mātei mīļāks?” Viņš ar skaitļiem un faktiem rokās pārliecinoši pierāda, ka tie abi bija pār vienu kārti metami. Te nav vietas atkārtot šos datus, bet nevar bez intereses lasīt autora daudzos spilgtos salīdzinājumus. Tikai daži no tiem:

Hitleram – gestapo. Staļinam – NKVD. Hitleram – Osvencima, Buhenvalde, Dahava. Staļinam – GULAGS. Hitleram – Babijars. Staļinam – Katiņa. Hitlers – nogalināja miljonus. Staļins – arī miljonus. Hitlers sevi neapkāra ar ordeņiem. Arī Staļins neapkāra. Hitlers valkāja pusmilitāru formu bez atšķirības zīmēm. Arī Staļins pusmilitāru formu bez atšķirības zīmēm.

Pirms gadiem 15 – 20 izraisījās liels skandāls, kad Rīgā iznāca latviski Hitlera ticības apliecība grāmata “Mana cīņa”. Kam interesē aktuālāks “fīrera” domu gājiens, iesaku ielūkoties A. Ņikonova monogrāfijā, kur, šķiet, pirmo reizi latviskotas (gan nedaudz saīsinātas) viņa runas, sākot karu ar PSRS (to gan radiofonā nolasīja Gebelss) un 1941. gada oktobrī. Reproducēsim vispirms 22. jūnijā teikto par Latviju, Lietuvu un Igauniju: “Tiecoties ar militāru spēku pakļaut ne vien Somiju, bet arī Baltijas valstis, Krievija pēkšņi sāka motivēt savas darbības ne tikai ar melīgiem, bet pat smieklīgiem apgalvojumiem, ka šīs valstis vajag aizstāvēt pret ārējo apdraudējumu vai arī to novērst. [..]. Pēc kāda Molotova personīgā paziņojuma 1940. gada pavasarī, tikai Baltijas valstīs vien atradās 22 krievu divīzijas.” Rudenī Hitlers jau bez kautrēšanās deklarēja: “Kāds trieciens mums bija Baltijas valstu sagrābšana, var saprast tikai tas, kurš zina, ka tur nav neviena kvadrātkilometra, ko vācu celmlauži reiz nebūtu piesaistījuši cilvēces kultūrai un civilizācijai…”

Krievu tanki pret krieviem

Pētījuma autors sarkastiski norāda – daudzi domā, ka 1941. gada 22. jūnijā sākās Lielais tēvijas karš – LTK. Tā vis nav. Patiesībā tad sākās LLL – Lielā laišanās lapās. Izdzirdot vārdus “vācieši!”, kareivji nometa šautenes, pameta tankus, mīnmetējus, pārgrieza lielgabalus velkošo zirgu streņģes… Un laidās lapās.

Grāmatā atgādināti vispārzināmi dažu dienu un nedēļu laikā zaudēto ieroču pārsteidzošie daudzumi un uzbrucēju ieņemto teritoriju apjoms. Taču uzmanību vairāk saista konstatējums, ka vācieši kā jau punktuāli ļaudis savāca pamesto bruņojumu un daļu no tā, īpaši tankus T–34, vērsa pret to vakardienas saimniekiem. Hitleram bija maz un sliktas šīs kaujas mašīnas, turpretim Staļins bija koncentrējis pie robežām daudz tanku, tostarp pavisam jaunus, tikko no konveijera. T–26 raidīja pret sarkanarmiju Smoļenskas kaujā. Vācieši izmantoja tos pie Maskavas, Ļeņingradas un Sevastopoles, vēlāk pat Varšavas rajonā. Iebrucēji forsēja Dņepru lejpus Kijevas ar krievu pamesto teicamo pontontilta parku, kāda nebija nevienā Rietumu armijā. Lieti noderēja arīdzan padomju 152 mm haubice.

A. Ņikonova slēdziens ir apokaliptisks. Viņš retoriski vaicā: “Kas būtu noticis, ja Staļins būtu uzbrucis pirmais?” Un pats arī atbild: “Protams, viņš būtu sagrābis visu Eiropu. Tūlīt (vai nedaudz pirms Eiropas “atbrīvošanas” kara beigām) viņš būtu uzbrucis arī Turcijai, ko sagrautu ar dubultu triecienu – caur Kaukāzu un Bulgāriju. Eiropa pārklātos ar blīvu koncentrācijas nometņu tīklu, dažas pat nevajadzētu radīt no jauna, varētu izmantot tās, ko bija izveidojuši vācieši.”

June 17, 2011 - Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: