Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pretoties varēja, uzvarēt – ne


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=318462:pretoties-varja-uzvart–ne&Itemid=177

Latvijas Vēsturnieku komisijas Litenes tautas namā 14. jūnijā sarīkotā konference “Latvijas armijas iznīcināšana. 1939. – 1941. gads” atklāja, ka Latvijas sabiedrībā jautājums par Latvijas armijas rīcību 1940. gada jūnija padomju okupācijas sākuma dienās joprojām izraisa debates.Konference Litenē bija pulcinājusi ap desmit pazīstamu militārās vēstures speciālistu, kas pirmskara Latvijas armijas likteni aplūkoja no ļoti dažādiem skatu punktiem, taču klātesošie visaktīvāk uztvēra Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vēsturnieka Valda Kuzmina priekšlasījumu par Latvijas armijas mobilizācijas plāniem 1939./1940. gadā. Šie plāni neapšaubāmi rāda, ka armija gatavojās valsts aizstāvībai.

Mobilizācija neglābtu?

Kara gadījumā Latvijas armijā bija plānots trīs diennakšu laikā mobilizēt vairāk nekā 143 tūkstošus vīru. Ar 1940. gada 31. janvāri sākās armijas krājumu pārvietošana atbilstoši mobilizācijai un jaunu karaspēka daļu formēšanai. Krājumu pārkārtošana un pārvietošana bija jābeidz aprīļa pēdējās dienās. “Šajos pāris mēnešos Latvijas armija veica tik fundamentālu gan karaspēka vienību, gan munīcijas un ieroču pārvietošanu, kādu tā noteikti nebija veikusi vismaz kopš 20. gadu sākuma. Ar ierobežotajiem Latvijas bruņoto spēku transporta līdzekļiem tika pārvietotas tonnu tonnas. Tā laika avīzēs varēja lasīt, ka Latvija dzīvo “miera zemē”, bet armijas dokumenti tajā pašā laikā liecina par drudžainu darbību. Armijas virsniekus, kas laikus un noteiktā kārtībā neveica uzdoto, ņēma nost no amatiem,” uzsvēra vēsturnieks. Latvijas austrumu pierobežā bija jāizvieto četras divīzijas. Tomēr jautājums ir: vai Latvija 1940. gada 15. – 16. jūnijā spētu īstenot mobilizāciju? Kuzmins norādīja, ka karaspēka vienībām vēl nebija izdalīti jaunie mobilizācijas plāni, tātad tai būtu jānorit improvizējot. Ir ziņas, ka atsevišķu vienību štābos 17. jūnijā tika atplēstas aploksnes, kuras drīkstēja atvērt vien mobilizācijas gadījumā, lai gan mobilizācija izsludināta netika. Vēsturnieka slēdziens, ka pat mobilizācija nemainītu notikumu gaitu, jo Latvijas bruņotie spēki jebkurā gadījumā militāriem līdzekļiem nevarētu nosargāt valstiskumu pret pārspēku, raisīja klātesošā militārvēsturnieka Aivara Pētersona iebildes, ka tāds uzskats par Latvijas armijas nevarīgumu nākot no “padomju propagandas”.

Lai izlīdzinātu domstarpības, kājās cēlās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube. Viņš atzina, ka ātrums, ar kādu pirmskara Latvijas armija plānojusi veikt mobilizāciju, ir pārsteidzošs pat no šodienas viedokļa. Graube aizrādīja, ka mazu un lielu valstu izpratne par to, kas ir “uzvaroša aizsardzība”, atšķiras. Lielas valstis ar to saprot pretinieka izdzīšanu no savas valsts teritorijas, taču Latvijas rīcībā nebija ne tādu resursu, ne kaujas tehnikas. “Mūsdienu izpratnē Latvijai jāspēj aizsargāties tik ilgi, kamēr kāds atnāk palīgā. Tas laiks ir konkrēts un izmērāms,” atzīstot, ka tādu resursu nav arī tagad, sacīja ģenerālmajors. Protams, Latvija noteikti varēja aizstāvēties, taču nevarēja uzvarēt, izdzīt no valsts lielo pārspēku. “Pat somi to nevarēja izdarīt uzvarošā aizsardzības kaujā. Runa ir par to, kāda būtu cena un ko mēs saprastu ar savas aizsardzības uzvaru,” viņš piebilda.

Viens nav karotājs

Ne tagad, ne arī toreiz Latvija nespētu aizsargāties viena, bet tikai sadarbībā ar kaimiņiem, un tas ir galvenais 1940. gada notikumu stratēģiskais secinājums. Vēstures profesors Ēriks Jēkabsons te atgādināja, ka 1940. gada 17. jūnijā sarkanā armija ienāca Latvijā tieši no Lietuvas puses. Latvijas teritorijā turklāt jau atradās ap 23 tūkstošu lielais sarkanās armijas kontingents, kas te bija ielaists 1939. gada rudenī: “Uzvarēt klasiskā formā vienkārši nebija iespējams. Varbūt vienīgi vajadzēja izplatīt attiecīgu Valsts prezidenta paziņojumu – norādīt, ka pretoties ir bezcerīgi, taču mēs to darām politisku apsvērumu dēļ.” Jēkabsons uzsvēra, ka armija ievēro disciplīnu un pilda valsts vadības pavēles. Ja tādas nebija, nevarēja arī pretoties, savukārt vadība noticēja padomju solījumiem, ka “Latvijas neatkarība saglabāsies un nekas ļauns nenotiks”.

Precizējot savu priekšlasījumu, Valdis Kuzmins norādīja, ka Latvijas armija 1939./1940. gadā gatavojusies iespējamajai karadarbībai ļoti profesionāli un darījusi visu, kas tās spēkos, lai nodrošinātu valsts aizsardzību: “Veids, kādā tā mainīja savus aizsardzības un mobilizācijas plānus, kā tā mācījās no citu armiju kļūdām, bija apbrīnas vērts, no kura mācīties vēl šodien. Bet brīdī, kad padomju tanki jau atradās uz Bauskas šosejas, bija praktiski neiespējami izcīnīt tādu uzvaru, kādu izcīnīja somi. Ģeogrāfisku un citu apstākļu dēļ.” Tomēr vairākkārt izskanēja iebildes, ka pretošanās varēja būt sekmīga, jo tās sarkanās armijas daļas, kas tika ievestas Latvijā 1939. gadā, lielākoties bija slikti apmācīti, cīņai nemotivēti jauniesauktie. Kaut padomju tehnikas pārsvars Latvijas armijas iespējas pārsniedza desmitiem un pat simtiem reižu, citējot vēsturnieku Edgaru Engīzeru, “tur bija šoferi, kas nekad nebija braukuši ar kravas auto, un artilēristi, kas ne reizes nebija šāvuši”. Protams, pie Latvijas austrumu robežas tajā laikā atradās pusmiljons sarkanarmiešu. Tas arī bija galvenais okupantu militārais potenciāls.

Nolasītos referātus un debates Vēsturnieku komisija plāno gada beigās izdot atsevišķā grāmatā.

June 17, 2011 - Posted by | Okupācija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: