gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Igaunijas bijušo leģionāru salidojumu neļaus traucēt

Igaunijas varas iestādes naktī uz sestdienu Tallinas ostā aizturējušas un deportējušas uz dzimteni Somijas Antifašistiskās savienības priekšsēdētāju Johanu Bekmanu, kurš vēlējās doties uz piketu netālu no paredzētā bijušo leģionāru saieta Igaunijas ziemeļrietumos Vaivaras pagasta Zilo kalnu (Sinimaed) rajonā.

“Devos uz SS 20.igauņu grenadieru divīzijas veterānu salidojumu, kas notiks Sinimē, un uz alternatīvo antifašistu protesta piketu, kuram jānotiek netālu,” aģentūrai “Interfax” paziņojis Bekmans.

Viņš skaidroja, ka divus viņa domubiedrus, kas arī atradās uz prāmja, ielaida Igaunijā.

Somijas antifašistu aktīvists norādīja, ka viņu jau agrāk nav ielaiduši Igaunijā uz antifašistiskiem pasākumiem, tomēr vēlāk Igaunijas tiesa ir atzinusi, ka iekšlietu ministra lēmums iekļaut viņu to personu melnajā sarakstā, kurām liegta iebraukšana Igaunijā, bijis nelikumīgs.

“Šobrīd atrodos uz prāmja, kas dodas uz Helsinkiem, bet, kad tur ieradīšos, uzreiz vērsīšos pie Somijas ārlietu ministra Erki Tuomiojas ar prasību nosūtīt Igaunijai notu un pieprasījumu paskaidrot,” klāstīja Bekmans.

Sestdien paredzēts “Waffen SS” 20.igauņu grenadieru divīzijas veterānu salidojums Grenadieru pakalnā Zilo kalnu rajonā.

Cīņas pie Narvas starp Sarkano armiju un Vācijas armijā mobilizētajiem igauņiem un brīvprātīgajiem sākās 1944.gada februārī. 1944.gada 26.jūlijā Vācijas armijas daļas atstāja Narvu un atkāpās uz Zilajiem kalniem, kur 1944.gada beigās notika asiņainākās Otrā pasaules kara kaujas Igaunijas teritorijā.

Katru gadu jūlijā šo kauju norises vietā Sinimē ciemā notiek bijušo leģionāru salidojums.

Igaunijas, tāpat kā Latvijas leģionāri uzsver, ka nav bijušie SS vīri, bet gan dienējuši “Waffen SS”, kuru Nirnbergas tribunāls nav atzinis par kara noziegumus pastrādājušu organizāciju. Tomēr ārvalstīs viņus dažkārt dēvē par bijušajiem esesiešiem. Lai gan oficiāli “Waffen SS” bija brīvprātīgo formējums, faktiski vairākums tur dienējušo tika mobilizēti piespiedu kārtā.

July 31, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions | Leave a comment

Nomuļļātais atbalsts 
Lietuvai


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=322480:nomutais-atbalsts-lietuvai&catid=93:la-komentri&Itemid=295

Lietuvas seima Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Emanuels Zingeris savam Latvijas kolēģim Ojāram Kalniņam (“Vienotība”) atsūtījis vēstuli, kurā pauž pateicību par “stingro un savlaicīgo atbalstu Lietuvas pozīcijai saistībā ar Austrijas lēmumu neizdot Lietuvai bijušo PSRS īpašo uzdevumu vienības “Alfa” komandieri Mihailu Golovatovu”.

Tomēr lietuvieši ar savu pateicību ir nedaudz pasteigušies. 10. Saeima pēdējā sēdē tiešām varēja rīkoties izlēmīgi un politiski atbalstīt kaimiņvalsti. Tā vietā lēmumprojekts “Par Austrijas Republikas lēmumu atbrīvot noziegumos pret cilvēci apsūdzēto personu”, kuru it kā atbalstīja visas Saeimas frakcijas, izņemot “Saskaņas centru”, tika nomuļļāts un tagad “iesprūdis”  Ārlietu komisijā. Cerības, ka tas varētu tikt virzīts tālāk, ir mazas.

Šobrīd Saeimas darbu vairs īsti nevar uzskatīt par pilnvērtīgu, jo līdz ar referendumu tā ir atlaista. Ārlietu komisija gan bija iecerējusi šonedēļ izskatīt lēmumprojektu, taču sēde tika atcelta, jo jau iepriekš bija skaidrs, ka kvorums tāpat nesanāks. Lai sēde varētu notikt, tajā jāpiedalās vismaz sešiem no desmit deputātiem, bet gatavi ierasties bija tikai divi tautas kalpi – lēmumprojekta iniciators Jānis Dombrava (“VL”/”TB”/LNNK) un komisijas priekšsēdētājs O. Kalniņš. Deputāti Atis Lejiņš (“Vienotība”) un Valentīns Grigorjevs (“SC”) esot nokļuvuši slimnīcā, bet Imants Lieģis (“Vienotība”) pašlaik atrodoties Madridē. Arī komisijas priekšsēdētāja vietniece Iveta Grigule (ZZS) esot izbraukusi no Rīgas, bet ar pārējiem deputātiem komisijas darbiniekiem neesot izdevies sazināties.

Staņislavs Šķesters (ZZS) man telefonsarunā paskaidroja, ka neesot bijis informēts par to, ka vakar bija ieplānota komisijas sēde. “Tagad taču ir brīvdienas! Saeima ir atlaista un nestrādā pēc parastā režīma. Ja komisija grib strādāt, tad varēja vismaz īsziņu atsūtīt un es būtu ieradies,” pukojās deputāts, kurš vakar devās tikties ar vēlētājiem Mākoņkalnā. Savukārt Imants Lieģis (“Vienotība”) gan bija informēts par komisijas sēdi, bet neesot varējis ierasties, jo šonedēļ devies uz Spāniju savākt savas mantas, kuras bija palikušas Madridē vēl no laikiem, kad viņš pildīja Latvijas vēstnieka pienākumus.

Komisijas priekšsēdētājs  neplāno tuvākajā laikā sasaukt vēl vienu komisijas sēdi, jo, visticamāk, arī uz to nesanākšot pietiekams deputātu skaits. Komisijas locekļi apšaubīja, vai lēmumprojektu vispār nepieciešams virzīt tālāk. Galvenais arguments – līdz tā pieņemšanai paiešot tik daudz laika, ka tas vairs nebūšot aktuāli. Deputāti jūtas darbu padarījuši. “Vēlos uzteikt mūsu Ārlietu ministriju, kas šajā gadījumā ļoti laicīgi reaģēja. Arī es kā Ārlietu komisijas vadītājs jau pagājušonedēļ izteicu savu nožēlu par Austrijas rīcību. Atļāvos šādi rīkoties, jo pieredze liecina, ka oficiāla lēmuma pieņemšanas procedūra šādos gadījumos ir ilga. Lietuva šo solidaritātes soli ir pamanījusi un novērtējusi, ko apliecinājusi savā vēstulē. Arī ES zina mūsu viedokli,” teica O. Kalniņš. Kalniņa kungs tiešām parasti nekautrējas paust skaidru viedokli, taču parlamenta lēmumam šajā gadījumā būtu daudz lielāks svars nekā Ārlietu komisijas priekšsēdētāja paziņojumam. Arī “smagnēju lēmumu pieņemšanas procedūru” šeit vainot būtu nevietā. Ja reiz uz komisijas sēdi no desmit deputātiem ierodas tikai divi, tad ir jādomā nevis par procedūru, bet gan par likumdevēju attieksmi pret saviem tiešajiem pienākumiem. Bet vēlētājiem atliek secināt, ka pareizi darījuši, padzenot neizdarīgos tautas kalpus.

LIETAS BŪTĪBA

Lēmumprojekts par Austrijas nosodīšanu “iesprūdis” Saeimas Ārlietu komisijā un, iespējams, nemaz netiks pieņemts

July 28, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Staļinistu atliekas globalizējas
. Kas šos rēgus finansē? 


Franka Gordona raksts LA

Maskavas staļinistu vietnē http://svoim.info/ publicēts paziņojums, kuru lasot nākas pavīpsnāt – labs humors, vai ne? Bet tūdaļ rodas itin nopietns jautājums: kas šos rēgus finansē?

Nu spriediet paši. Te teksts: “Trešais vispasaules kongress par draudzību un solidaritāti ar padomju tautu notiks 2011. gada 9. – 11. septembrī Toronto, Kanādā. Kongresa galvenais mērķis: “Dižā Padomju Savienība deva gigantisku impulsu revolucionārajai proletāriskajai un nacionālās atbrīvošanās kustībai visā pasaulē. Tagad pienākusi mūsu kārta atdot parādu un sniegt maksimālu atbalstu mūsu padomju biedriem viņu cēlajā misijā – atjaunot PSRS un gāzt melīgo korumpēto satrunējušo mafiozo režīmu Krievijā, un sakaut imperiālistus, kas to atbalsta.”

Kongresā piedalīšoties delegāti no diviem desmitiem valstu, tostarp Čīles, Indijas un Nepālas kompartijām, Kurdistānas marksistu-ļeņiniešu partijas, kā arī no Ziemeļkorejas (ja viņiem dos vīzu). Gaida ierodamies amerikāņu profesoru Groveru Ferru (kas sarakstījis slavinošu grāmatu par Staļinu) un kādu Berriju Cviku (no “Kustības par 2001. gada 11. septembra notikumu patiesīgu izpēti”).

Tiktāl viss skaidrs. Atliek vaicāt – no kurienes naudiņa?

July 28, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturnieks: jāsāk ar nevainīgiem tematiem

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=322309:vsturnieks-jsk-ar-nevaingiem-tematiem-&catid=154:latvij&Itemid=179

Veidojot Latvijas un Krievijas divpusējo vēsturnieku komisiju, nav pareizi darba kārtībā neiekļaut jautājumus, kas attiecas uz 17. – 19. gadsimtu, un koncentrēties tikai uz sāpīgo 20. gadsimtu, uzskata Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube, kurš līdz nesenam laikam pildīja LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāna pienākumus.

”Lai Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas darbam būtu kāds pozitīvs iznākums, jāsāk ar ļoti vienkāršām un nepolitizētām lietām, nevis jākoncentrējas tikai uz 20. gadsimtu,” stāstot par iespaidiem nesen Maskavā rīkotajā starptautiskajā konferencē “Kaimiņattiecības Baltijas reģionā: Krievija, Zviedrija un Baltijas valstis uz laikmetu un notikumu fona no 17. līdz 20. gadsimtam”, sacīja Straube. Profesors pats gan nav jaunveidojamās divpusējās komisijas loceklis un uzsver, ka teiktais ir tikai viņa personiskais viedoklis. ”Zinot Krievijas sāpīgo reakciju un atceroties Lietuvas piemēru, var gadīties, ka, koncentrējoties tikai uz lietām, kas saistās ar pagājušo gadsimtu, komisija tiek lemta neveiksmei. Protams, galvenais ir 1940. gads, bet pie tā komisija agri vai vēlu nonāks. Pirms tam jākausē neuzticības ledus.”

Latvijas un Krievijas vēsturnieki jūnija beigās vienojās, ka pirmā kopīgā komisijas sēde notiks Maskavā šā gada 17. oktobrī vai 14. novembrī un pirmais darba kārtības jautājums būs Latvijas un PSRS politiskās, ekonomiskās un kultūras attiecības pagājušā gadsimta 20. – 30. gados. Sākotnēji Krievijas vēsturnieki izteica priekšlikumu runāt arī par 17. – 19. gadsimta notikumiem, tomēr Latvijas sarunvedēji pret to iebilda, jo pastāvēja bažas, kas tas varētu būt veids, kā izvairīties no Latvijai svarīgiem, bet Krievijai neērtiem nesenās vēstures jautājumiem. Divpusējās komisijas vadītājs Latvijā ir profesors Inesis Feldmanis, Krievijā atbildīgais ir akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans.

Straube atzīst, ka ārpus oficiālām konferencēm, neformālos apstākļos tiekoties, latviešu un krievu vēsturniekiem bieži vien nav domstarpību, taču, no tribīnes runājot, jārēķinās, ka teiktajam var būt politiskas sekas. Profesors gan ironizē, ka krievu kolēģu sejās nekas nav mainījies, kad viņš minētajā konferencē, nedaudz provocējot, runājis par Pētera I īstenoto Rīgas un Vidzemes okupāciju Lielā Ziemeļu kara laikā 18. gadsimta sākumā. Neko nav teikuši arī poļu un zviedru vēsturnieki, kad pieminēti Latvijas poļu un zviedru okupācijas laiki. Gvido Straubes ieskatā, tāda nevainīgu tematu aplūkošana no taktikas un psiholoģijas viedokļa būtu tikai vēlama, lai pamazām radītu sapratni. Vēsturnieks neslēpj, ka par trīs četrus gadsimtus seniem notikumiem viņam pašam ir gluži profesionāla interese. Nebūt ne viss ir skaidrs, piemēram, par krievu–zviedru Lielā Ziemeļu kara gaitu Latvijas teritorijā, un būtu interesanti palasīt, ko par to savulaik rakstījuši Pētera I armijas virsnieki. LU Vēstures un filozofijas mācībspēks netic pieņēmumam, ka tik seni notikumi Latvijas sabiedrībai nebūtu interesanti. Viss atkarīgs no tā, kā šo interesi modina. ”Ja vēsturnieki nerunā interesanti, tad dabiski, ka interese sabiedrībā neveidojas. Es domāju, ka daudzus varētu ieinteresēt Hanzas vēsture, ja kāds vēsturnieks populārā žurnālā eleganti uzrakstītu par kuģiem un tirgotājiem. Tāpat sabiedrības interesi par vēstures notikumiem neapšaubāmi veidojat jūs, žurnālisti. Bieži vēsturnieki dusmojas par sabiedrības intereses trūkumu, taču paši pie tā ir vainīgi.”

July 27, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pie Austrijas vēstniecības Rīgā pulcēsies protestētāji

Piektdien, 22.jūlijā plkst. 16:00, pie Austrijas vēstniecības Elizabetes ielā 15 notiks pikets. Tā mērķis – paust nosodījumu Austrijas Republikai par tās lēmumu atbrīvot starptautiskajā meklēšanā esošo Krievijas pilsoni Mihailu Golovatovu, kas apsūdzēts 1991. gada 13. janvārī Viļņā notikušā slaktiņa organizēšanā.

Piketi notiks visās trīs Baltijas valstīs vienlaicīgi.

Piketa rīkotāji uzskata, ka, atbrīvojot noziegumos pret cilvēci apsūdzētu personu, Austrija grauj Eiropas valstu solidaritāti un ES pamatvērtības: cilvēktiesības, fundamentālo brīvību, demokrātiju un likuma varu. Tāpēc piketa dalībnieki aicināti ierasties pie Austrijas vēstniecības, līdzi ņemot divus ziedus un svecītes, tā norādot uz bērēm ES solidaritātei, kā arī Baltijas valstu cīņai par taisnību un vēsturisko sapratni.

Šis pikets tiek rīkots ne tikai, kā atbalsta akcija lietuviešiem, un nosodījums Austrijai, bet arī kā solidaritātes piemērs starp Baltijas valstu nacionālajām jauniešu organizācijā, jo piketi notiks visās trīs Baltijas valstīs vienlaicīgi. Viļņā piketu rīko Lietuvas Nacionālās jaunatnes savienība un Tallinā piketu rīko Igaunijas Nacionālistu kustības dalībnieki. Piketa laikā visās trīs Austrijas vēstniecībās tiks iesniegtas vēstules no organizācijām, gan nacionālajā valodā, gan angļu valodā.

Vienlaicīgi notiks Lietuvas Nacionālās jaunatnes savienības un Igaunijas Nacionālistu kustības rīkoti piketi pie Austrijas vēstniecībām arī Viļņā un Tallinā.

July 22, 2011 Posted by | kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci | Leave a comment

Golovatovs: Bija skaidrs, ka Krievija mani neatdos

Par līdzdalību Viļņas 1991.gada 13.janvāra slaktiņā apsūdzētais bijušais padomju specvienības “Alfa” komandieris Mihails Golovatovs piektdien publicētā intervijā apliecina, ka, vēl atrodoties apcietinājumā Vīnē, viņam bijis skaidrs, ka Krievijas varasiestādes viņu nepametīs un neatdos Lietuvas izsludinātā Eiropas aresta ordera izpildīšanai.

Viļņā 14 cilvēku nogalināšanā vainotais specvienības komandieris intervijā ziņu aģentūrai “RIA-Novosti” klāsta, ka, atrodoties apcietinājumā Vīnē, Krievijas diplomātu darbošanās radījusi drošības sajūtu.

“No Krievijas sūtņa un drošības virsnieka darbībām šīs situācijas atrisināšanā bija skaidrs, ka nepametīs, neatdos,” sacīja Golovatovs.

Krievijas vēstniecības drošības jautājumu darbinieks, kurš lielāko “Alfas” virsnieka apcietinājuma laiku bijis ar viņu kopā, sekmējis to, ka tiek saglabāta kontrole par situāciju.

Austriešu advokāts, kuru 14.jūlijā arestētajam Golovatovam bija sarūpējusi Krievijas vēstniecība, ieradies nākamajā rītā ap plkst.10.

Viņš paskatījies uz aresta orderi un “viennozīmīgi konstatējis”, ka tas sastādīts nekorekti, atceras “Alfas” komandieris.

“Orderi nevar izpildīt nedz Austrija, nedz kāda cita Eiropas Savienības valsts, jo visas apsūdzības, kas tajā figurē, ir politiska rakstura, bet politiski motīvi netiek izskatīti,” norādīja Golovatovs.

Vienlaikus viņš pauda cerību, ka no Krievijas Ārlietu ministrijas puses uz viņa aizturēšanu sekos noteikta reakcija.

“Krievija ir PSRS tiesību mantiniece, un es esmu šīs valsts pilsonis. (..) Valstij ir jāaizstāv savi karavīri, kas, riskējot ar dzīvību, pildījuši īpašos uzdevumus cīņā ar terorismu un ekstrēmismu. Ja, nedod Dievs, lieta aizies līdz Hāgas tribunālam, tad – šodien es, bet rīt tādu būs vairāki desmiti tūkstošu. Šodien Lietuva, rīt – Latvija vai Igaunija.”

Vaicāts, kādi Vīnes incidenta kontekstā varētu būt Baltijas valstu mērķi, bijušais specvienības komandieris atbildēja: “Uzskatu, ka jaunā Lietuvas pieprasījuma, kā arī citu Baltijas republiku prasību mērķis, manuprāt, ir iegūt zināmas preferences no Krievijas. Attiecībā uz savu valstu apgādi ar energoresursiem. Runa varētu būt par naftas un gāzes cenu.”

“Ja raugās no politikas skatu punkta, Lietuvas vadība apšauba valsts virspavēlnieka, kas tajā laikā bija Mihails Gorbačovs, darbību un pavēļu likumību,” norādīja “Alfas” komandieris.

Golovatovs 14.jūlijā tika arestēts Vīnes lidostā, pamatojoties uz Lietuvas 18.oktobrī izsniegto Eiropas aresta orderi. No apcietinājuma viņu atbrīvoja 15.jūlija pēcpusdienā, kad kopš aresta brīža nebija pagājušas pat 24 stundas.

Austrija skaidroja, ka Lietuva nav sniegusi pieprasīto papildu informāciju, tomēr lietuviešu puse šo versiju noraidīja, uzstājot, ka visa pieprasītā informācija sniegta.

Atsaucoties uz informācijas avotiem Krievijas ārlietu struktūrās, mediji ziņoja, ka Austrija atbrīvojusi arestēto Golovatovu, pakļaujoties Maskavas spiedienam.

Golovatovs Lietuvā tiek apsūdzēts par saistību ar 1991.gada 13.janvārī Viļņā padomju spēku sarīkoto slaktiņu, kurā tika nogalināti 14 cilvēki un aptuveni 800 guva ievainojumus.

Kā Krievijas laikrakstam “Kommersant” apliecināja avoti Krievijas ārlietu struktūrās, “caur Ārlietu ministrijas un mūsu vēstniecības Vīnē līniju mēs nosūtījām demaršus, kuros austriešu partneriem skaidrots, ka Golovatova lieta ir politizēta. Viņi to paanalizēja un izdarīja secinājumus”.

“Par lietas iznākumu tur [Ārlietu ministrijā] ir pilnīgi apmierināti,” rakstīja avīze.

Par Golovatova atbrīvošanu priecājas arī citu pēc PSRS sabrukuma Baltijas valstīs ierosināto krimināllietu figuranti.

Vīnes lēmums bija pareizs, uzskata Piedņestras Valsts drošības ministrijas vadītājs Vladimirs Antjufejevs, kurš, būdams Rīgas kriminālmeklēšanas priekšsēdētāja vietnieks, piedalījās 1991.gada janvāra notikumos Latvijas neatkarības pretinieku pusē, vēsta “Kommersant”.

Latvijas varasiestādes viņu izsludinājušas meklēšanā saistībā ar apsūdzībām par bruņotu mēģinājumu sagrābt varu.

“Tas, ko pieraksta man un [PSRS Valsts drošības komitejas specvienībai] “Alfai” – meli. Mēs, padomju virsnieki, pildījām savu pienākumu un bijām uzticīgi zvērestam,” laikrakstam norādīja Antjufejevs.

“Pie kriminālatbildības jāsauc tie, kas toreiz organizēja bruņotas provokācijas, – Latvijas un Lietuvas fašistiskie nacionālisti un viņu līdzdalībnieki no Rietumu specdienestu vidus. Bet tas diemžēl nav iespējams,” klāsta Piedņestras ministrs.

http://www.diena.lv/sabiedriba/arvalstis/golovatovs-bija-skaidrs-ka-krievija-mani-neatdos-13893733

July 22, 2011 Posted by | Atmodas_laiks, kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci, Vēsture | Leave a comment

Sibīrijas stāsti 3,4

Guntis Ščerbinskis

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=321628:sibrijas-ststi-iv&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

Latviešu pēdās. Omska–Jekaterinburga–Soļikamska–Vjatlags–Kirova. Ceļā uz Soļikamsku – vienu no baismīgākajām vergu darba vietām, kur izdzisa tūkstošiem, tajā skaitā simtiem latviešu dzīvība, – šķērsojam Urālu kalnus.

Milzu pelēkbalti uzbērumi, ko sastopam tālākā ceļā, liecina, ka esam pietuvojušies Soļikamskai. Vēl tuvāk pilsētai sākas augsti betona un dzeloņstiepļu žogi. Tie atgādina par Soļikamskas vēsturi – pirmie izsūtītie te parādījušies jau 16. gadsimtā, bet pagājušā gadsimta 30. gados šo zemi nosēja gulaga nometnes, veidojot Usoļlagu ar centru Soļikamskā. Pēc vēsturnieku aplēsēm, 1941. gada vasarā Soļikamskas sāls raktuvēs un meža darbos strādāja līdz 800 ieslodzīto latviešu.

Melnais “Baltais gulbis”

Soļikamskā aizvien atrodas viena no stingrākajām ieslodzījuma vietām Krievijā, kas nes “Baltā gulbja” vārdu. Vietējie jaunieši, ar kuriem cenšos aprunāties uz ielas, stāsta par drūmo noskaņu, kādu pilsētas dzīvē ienes šī soda izpildes vieta. Kamēr mūsu grupas uzraugs aizgaiņā vaļsirdīgos stāstītājus, viņi vien atgādina, ka “Baltajā gulbī” zvērīgi nogalināts arī kādreizējais čečenu kaujinieku līderis Salmans Radujevs un ka pilsētā bijuši nopietni terorisma draudi. Soļikamskā mūs rūpīgi uzmana.

Gida pavadībā apmeklējam Trīsvienības klosteri, kur no 1937. līdz 1987. gadam darbojās Staļina režīma izveidots cietums. Lai gan oficiāli šeit ieslodzītie netika šauti, vēlāk uzietie kauli saglabājuši ložu pēdas, mēmi liecinot par asinsdarbiem.

Kā ar ideoloģiju šodien?

Arī mūsu gida Soļikamskas novadpētniecības muzeja zinātniskā līdzstrādnieka Grigorija Zaharenko ģimene savulaik cietusi no represijām par to vien, ka vectēvs cītīgi saimniekoja. “Es nekādā gadījumā neattaisnoju tos, kas tika sodīti par reāli pastrādātiem noziegumiem, bet izsaku līdzjūtību tiem, kas tika represēti tikai par domas brīvību vai tikai par to, ka kādam bija par vienu govi vairāk nekā citam,” spriež muzeja līdzstrādnieks. “Tas faktiski bija nabagu karš pret tiem, kas kaut ko spēja un varēja,” teic G. Zaharenko. Viņaprāt, sākotnēji represijas nav balstījušās noteiktā ideoloģijā, tā vienkārši esot bijusi jaunās varas izmisīga cīņa par pastāvēšanu.

Bet kā ar ideoloģiju šodien? Lūdzu G. Zaharenko vērtējumu par to, ka viņa valsts vēstnieks Latvijā, piemēram, ignorē represēto piemiņas pasākumus. “Pašreizējā Krievijas valdība dara ļoti daudz, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu. Pieņemu, ka bija citi nepolitiski iemesli, kāpēc vēstnieks neapmeklē kādus pasākumus. Visticamāk, pie vainas būs bijusi diplomāta aizņemtība,” sliecas domāt sarunas biedrs. Viņš turpina uzskaitīt, kā Krievijas valsts atdod zemes īpašumus ģimenēm, kam tā atņemta represiju laikā, kā maksā kompensācijas vai piemaksas pie pensijām represētajiem.

Kā pārdurti baloni

Nepatīkams pārsteigums sagaida muzejā, kas Soļikamskā iekārtots kā soda izpildes darba nometņu slavas zāle: pie sienām uzplečotu priekšnieku fotogrāfijas un viņu saņemtie apbalvojumi. Muzejnieki mums cenšas iebarot informāciju par darba ražīgumu nometnēs, dižojoties ar sagatavotās koksnes apjomiem. Kad mācītājs Guntis Kalme klātesošajiem arī krievu valodā stāsta par ļaunuma impēriju, kurā pati tauta kļuva par tautas ienaidnieku, muzeja darbinieki, Dzintras Gekas vārdiem runājot, kļūst kā pārdurti baloniņi. Vēlāk viņi arī bikli atvainojas un pateicas par mūsu iecietību pret iestādes muzeja pārstāvjiem. Jautāti par iespēju ielūkoties savulaik ieslodzīto tuvinieku dokumentos, atbilde ir, ka arhīvi pārvesti. Tā kā dokumenti vairs neatrodas uz vietas, arī piekļuve tiem esot sarežģītāka.

Vēstulīte ceļā 70 gadus

Pulcējamies Soļikamskas kapsētā, kur Ilmārs Knaģis ar domubiedriem savulaik uzstādījis piemiņas krustu izsūtījumā nobendētajiem latviešiem. Saviļņojošs ir brīdis, kad Liveta Sprūde te atstāj dārgu ģimenes relikviju – vēstulīti, kuru savulaik vecmāmiņa rakstīja vectēvam Rūdolfam Vītolam. Ģimeni izsūtīja un izšķīra 1941. gadā: jau nākamā gada pavasarī vectēvs Usoļlagā mira, vecāmāte kopā ar Livetas mammu Ainu sākotnēji nometinātas Krasnojarskas apgabalā. “Mans draugs, kā Tev klājas? Jau ilgu laiku esam šķirti un neko viens par otru nezinām. Es ticu, ka šīs rindas Tevi sasniegs. Mēs ar Ainu dzīvojam un strādājam Pirmā maija kolhozā. Veselība ir tā neko. Tuvojas pavasaris, top siltāks, un ap sirdi kļūst mazliet līksmāk. Kad saņemsi šīs rindas, raksti atpakaļ – mūsu adrese ir otrā pusē. Tava sieva un meita Aina. Karsti Tevi skūpstu,” 1942. gada 14. martā rakstīja Livetas vecmāmiņa. Taču adresātu šīs rindas tolaik nesasniedza, jo tika rakstītas desmit dienas pēc vectēva nāves, par ko mīlošā sieva tobrīd, protams, nezināja. Turklāt šī vēstulīte nekad arī netika nosūtīta, jo drīz pēc tam vecmāmiņa kopā ar Livetas mammu iesēdinātas kuģī, lai tiktu aizvestas uz vēl tālāku pasaules malu.

Sibīrijas ceļos lasu Valentīnas Freimanes grāmatu “Ardievu, Atlantīda!”. Nodaļu par 70 gadus senajiem notikumiem baisajā naktī uz 14. jūniju ievada dzejnieka Paula Celana vārdi: “Kas aizmirst upurus, tas nogalina viņus otru reizi un galīgi.”

Valsts atbalsts neatrodas

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijas valsts attieksme pret 1941. – 1949. gada genocīdu aprobežojas ar oficiāliem pasākumiem noteiktās piemiņas dienās. Izsūtīto piemiņas iemūžināšana, vēstures liecību vākšana, kā arī cīņa par piekļuvi represēto arhīvu dokumentiem Krievijā lielā mērā atstāta entuziastu un pašu represēto tuvinieku ziņā. Īpaši izceļama Ilmāra Knaģa 90. gadu vidū sāktā kustība, uzstādot krustus Sibīrijā nobendēto latviešu piemiņai, kā arī režisores Dzintras Gekas nenovērtējamais veikums, dokumentējot izsūtīto likteņstāstus, kam valsts finansiālais atbalsts tā arī neatrodas.

Ekspedīcijas noslēguma cēlienā ierodamies Vjatlaga nometņu zirnekļtīkla centrā Ļesnajā. Nakts melnumu pamalē kliedē asinssarkans saulriets. Mūs izmitina Staļina laika kopmītnē, kas, šķiet, kopš celšanas nav piedzīvojusi nekādas pārmaiņas. Tāpat kā viss Ļesnaja ciems ir uz sabrukšanas robežas, lai gan mitinās šeit nevis ieslodzītie, bet gan viņu uzraugi.

Nākamajā dienā mūsu ceļš ved uz slepenā Iekšlietu ministrijas dzelzceļa staciju “Ļesnaja”. Tālāk ar drezīnu ierodamies Jagodnajā, kur savulaik līdz pat Padomju Savienības pēdējam pučam atradās 7. lēģerpunkts. Šeit iznīcināti vairāk nekā 900 latviešu vīru, kuru mirstīgās atliekas sagrūstas purvā.

Krusts vecvectēvam

Kaspars Stūrmanis (32) no Latvijas līdzi atvedis pašgatavotu krustu. Tas tiek atstāts ieslodzīto latviešu vīru masu apbedījuma vietā, godinot šeit mirušā Kaspara vecvectēva Jāņa Niedras piemiņu. Par J. Niedras likteni represijās nošķirtā un izsūtītā ģimene uzzināja tikai 80. gadu beigās, kad Latvijas presē publicēti Vjatlagā nobendēto Latvijas pilsoņu saraksti. Kasparam par izsūtījuma laiku daudz bija stāstījis vectēvs Edgars Niedra, un mazdēls stingri izlēmis doties godināt represijās bojāgājušos tuviniekus. “Vectēvs sākumā pārdzīvoja, ka dodos uz Sibīriju, bet vēlāk atbalstīja. To es jutu brauciena laikā,” stāsta Kaspars, kurš ceļā ar vectēvu apmainās īsziņām. “Vēlāk mamma teica, ka vectēvs sev priekšā uz avīžu galdiņa turēja karti un sekoja manam braucienam. Tas priecē, ja kāds ir domās kopā ar tevi.” Kad Kaspars pēc atgriešanās Rīgā Sibīrijas brauciena bildes nosūta vectēva māsai Raitai, viņa visu vakaru raud, veroties, kurā kapu kalniņā dus viņas tēvs. Raita pateicas Dievam un Kasparam, ka šis ceļojums ir noticis. Nu viņa guvusi sirdsmieru. Savukārt Kasparam, paša vārdiem runājot, tagad ir āķis lūpā – viņš izlēmis apmeklēt arī vecvecmāmiņas Elzas Niedras kapavietu, kas mirusi izsūtījumā Dudinkā.

Bijām ļoti tuvu

Līdzās Kaspara atvestajam krustam Vjatlagā atstājam Latvijas karogu, kas Daumanta Birznieka dzimtā glabāts kopš pirmās brīvvalsts laikiem. Daumants savos 87 gados te ieradies godināt tēva Jāņa Birznieka piemiņu. Nākamajā dienā Daumants man teic, ka naktī pa ilgiem laikiem sapnī redzējis tēvu: “Tas nozīmē, ka bijām ļoti tuvu viņa kapavietai.” Uz Krasnojarskas apgabalu izsūtītais Daumants, viņa brālis un mamma par ģimenes galvas nāvi Vjatlagā caur Sarkano Krustu uzzināja tikai 1961. gadā, lai gan tēva miršanas datums ir 1942. gada 21. janvāris.

Piemiņas brīdis masu apbedījuma vietā drīz jābeidz, jo mūsu uzraudzītāji informē, ka jāatgriežas Ļesnajā – drezīnai jāatbrīvo sliežu ceļš ieslodzīto transportēšanai. Ļesnajas ciemā joprojām mitinās ap 4000 iedzīvotāju, kas pamatā nodarbināti cietumnieku apsardzē. Necaurejamu purvu joslā ieskautajā reģionā turpina darboties neskaitāmas ieslodzījuma vietas un darba nometnes. Kopumā Vjatlagā pašlaik esot izvietoti 108 000 ieslodzīto, to vidū kriminālnoziedznieki no visas plašās Krievzemes. Esot arī čečeni, bet nupat ievesti ap 800 Krievijas miliču, kas aizturēti, sākoties rindu tīrīšanai, pirms milicija pārtop policijā.

Ievērojot apkaimes slepeno raksturu, prombraucot mūs cītīgi pavada divi neatliekamās palīdzības busiņi. Acīmredzot nevis tāpēc, lai gādātu par Latvijas viesu veselību, bet gan tāpēc, lai nenovirzāmies no kursa.

Trauksme par arhīviem

Kirovā tiekamies ar Krievijas vēsturniekiem Vladimiru Veremjevu, kurš ir krājuma “Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938 – 1956 (2567 Vjatlaga mocekļu īsbiogrāfijas)” līdzautors, un Viktoru Berdinski, kurš nopietni pētījis Vjatlaga vēsturi. Jau iepriekš mūsu brauciena laikā dzirdējām bažas par represiju vietu arhīvu politiku Krievijā. Aizvien biežāk bijušo polit-
ieslodzījuma vietu arhīvu speciālistus amatos nomaina bijušās militārpersonas, arhīvi tiek glabāti absolūti nepiemērotās vietās, tie kļuvuši nepieejami pat Krievijas vēsturniekiem. Palaikam dokumenti mēdz sadegt it kā nejaušos ugunsgrēkos. Tās ir pazīmes, kas rada pamatu bažām par šo arhīvu likteni. Arī Krievijas vēsturnieki zvana trauksmi. Kā uzsver V. Veremjevs, svarīgākais ir ieslodzīto kartotēkas saglabāšana, jo bez tās neatgriezeniski zudībā ies būtiskākās vēstures liecības. Bažas rada arī Krievijas likumi, kas noteic arhīvu glabāšanas termiņu 75 gadus – drīz tie aprit, tad dokumentu iznīcināšana var iegūt arī likuma spēku.

July 21, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lai nebūtu kā buldozers pret vēsturi


http://www.la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=321358:lai-nebtu-k-buldozers-pret-vsturi&catid=126:skola&Itemid=148

Krievvalodīgo skolēnu attieksme pret Latvijas vēstures jautājumiem un latviešu valodu kopumā Rīgā un ārpus Rīgas jūtami atšķiras – šonedēļ kultūras ministres  sarīkotā diskusijā atzina vēstures skolotājas no Rīgas, Iecavas un Jelgavas skolām, kurās apmācība notiek krievu valodā.”Problēmas ar valodas zināšanām vairāk pastāv Rīgas krievu skolās. Ārpus Rīgas tā lielākoties nav problēma,” diskusijas laikā atzīmēja Bauskas 2. vidusskolas vēstures skolotāja Iveta Jabločkina. Tam piekrita arī Jelgavas 2. pamatskolas skolotāja Jeļena Rjazanceva: ”Rīgas sabiedrība ir sadalīta diezgan spilgti. Ārpus Rīgas tā nav. Jelgavā ir trīs lielas krievu skolas. To absolventi var mācīties jebkur. Valoda viņiem nav šķērslis.” To pašu var attiecināt arī uz krievvalodīgās plūsmas vēstures skolotājiem – Rīgas skolās attieksme pret vēstures, īpaši Otrā pasaules kara notikumiem, krievu skolotājiem ir radikālāka nekā tiem, kuri nāk no citiem Latvijas novadiem. Šo atšķirību, pēc klātesošo atzinuma, var labi novērot vēstures skolotāju kvalifikācijas semināros.

Diskusija Kultūras ministrijā tika sarīkota saistībā ar ministrijas centieniem izstrādāt nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnes. Jāatgādina, ka pamatnostādņu projekts “Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi” “Latvijas Avīzē” tika publicēts 22. marta numurā un kopš tā laika avīzes slejās tas pieminēts ne vienu reizi vien.

Klātesošie skolotāji atzina, ka politikas ietekme uz vēstures mācīšanu ir ļoti liela, tāpēc mācību procesā daudz ko nosaka skolotāja godaprāts un skolas vadības kompetence. Izrādās, ka krievvalodīgās skolas ārpus Rīgas gan sasniedz Krievijas vēstniecības dāvinātās enciklopēdijas, taču Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu sējumi, kas arī tiek dāvināti skolām, ne vienmēr.

Vēstures mācīšanā lielas problēmas rodas, ja pret skolā mācīto ”kā buldozers” nostājas vecāki. To, spriežot pēc savas pieredzes, uzsvēra Iecavas vidusskolas skolotāja Sanita Kozlova: ja ģimene ir demokrātiski domājoša, problēmu nav, taču, ja skolēns nāk no bijušo padomju virsnieku ģimenes, kas Iecavas krievvalodīgo vidē nav retums, tad ”ko pāraudzināt un ietekmēt ir ļoti grūti”. Problēma tāpat ir tā, ka daudzi krievvalodīgie, kuru vecvecāki Latvijā iebraukuši pēc Otrā pasaules kara, ir ”zaudējuši jebkādu identitāti”. ”Viņiem vairs nav nekādas saistības ar Krieviju, bet viņi nejūtas piederīgi arī Latvijai. Tomēr drīzāk tas attiecas tikai uz tām ģimenēm, kurās vērojama degradācija, uz tām, kas dzīvo vien kādās atmiņās. Uz ģimenēm, kas iet sabiedrībā un piedalās, tas neattiecas,” bilda skolotāja Kozlova. ”Gadās, ka bērni gribētu ko darīt, taču vecāki nesaprot, kādēļ tas jādara, jo viņiem tāpat ir labi. Ja vecāki ir 70. gados te iebraukuši, šo laiku nodzīvojuši, tad nesaprot, kāpēc kaut kas jāmaina,” piekrita jelgavniece Iveta Jabločkina. Pavisam cita attieksme ir tiem, kuru senči pārcēlušies uz dzīvi Latvijā 19. gadsimtā vai kuru dzimtas locekļi bijuši deportēti, pārlaiduši kara laiku Latvijā, nevis Krievijā.

Skolotāju praksē ir gadījumi, kad dažs krievvalodīgais skolēns, zinot, ka nākamajās stundās tiks stāstīts par padomju okupāciju, uz šīm stundām vienkārši nenāk, tās ignorē. ”Domāju, tas tāpēc, ka viņiem ģimenēs runā ko citu.

Šie skolēni norobežojas: ja negribu, tad par to nerunāju un uz stundām nenāku,” diskusijā neslēpa skolotāja no Iecavas. Pēdējos gados tādu gadījumu gan vairs neesot bijis. Labi vārdi, debatējot par vēstures identitātes veidošanu skolēnos, tika veltīti Latvijas Okupācijas un Kara muzejiem: ”Bērni ļoti grib iet uz muzejiem, jo vecāki viņus tur neved.”

Sarunās Kultūras ministrijā izskanēja viedoklis, ka neizmantots potenciāls piederības izjūtas raisīšanai Latvijai ir 20. – 30. gadu pozitīvie vēstures stāsti, piemēri no pirmskara minoritāšu dzīves, teiksim, vecticībnieku iedzīvošanās Latvijā. Protams, jautājums, vai tiem, kuru vecāku atmiņas par Latviju sākas 50. gados, maz iespējams veidot identitātes tiltu ar tautiešu dzīvi pirms Otrā pasaules kara. Tomēr būtu tikai saprātīgi bērniem vēstures stundās vispirms izstāstīt par 30. gadu dzīvi un saimnieciskajiem panākumiem un tad ļaut pašiem izdarīt secinājumus, kādu ”atbrīvošanu” nesa 1940./1941. gads.

July 16, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atbrīvo Viļņas slaktiņā apsūdzēto Krievijas pilsoni

http://www.diena.lv/sabiedriba/arvalstis/atbrivo-vilnas-slaktina-apsudzeto-krievijas-pilsoni-13892496

Austrija sestdien atbrīvojusi Krievijas pilsoni Mihailu Golovatovu, kurš apsūdzēts par dalību 1991.gada 13.janvāra asiņainajos notikumos Viļņā, un Lietuva Vīnei jau pieprasījusi “pārliecinošu skaidrojumu” par tās rīcības motīviem.

Kā ziņots, pamatojoties uz Lietuvas izdotu Eiropas aresta orderi, Glavatovs ceturtdien tika aizturēts Vīnē.

“Mēs gaidām uz pārliecinošu Austrijas skaidrojumu par iemesliem, kas noveduši pie lēmuma [par aizturētā atbrīvošanu] un kāpēc lēmums tika pieņemts tik steidzīgi,” paziņojis Lietuvas ārlietu ministrs Audroņus Ažubalis.

Oficiāla nota Austrijas vēstniekam gan tiks iesniegta tikai pirmdien.

Lai gan Lietuva oficiāli paziņojusi, ka tai nav zināmi Golovatova atbrīvošanas iemesli, kāds diplomāts, kurš vēlējās saglabāt savu anonimitāti, atzina, ka pastāv aizdomas par Krievijas iejaukšanos.

“Mums ir aizdomas, ka Krievija uz Austriju izdarīja spiedienu,” sacīja Lietuvas ārlietu ministrijas amatpersona.

Golovatovs 1991.gadā komandēja PSRS Valsts drošības komitejas specvienību “Alfa”, kas ieņēma Viļņas televīzijas torni. Viņš dienējis arī Afganistānā un strādājis PSRS Valsts drošības komitejas sistēmā. Lēmums par Eiropas ordera izdošanu viņa arestam pieņemts pērn.

Piektdienas vakarā, pavisam neilgi pirms Golovatova atbrīvošanas, Ažubalis pa tālruni sarunājās ar savu austriešu kolēģi Mihaelu Špindelegeru. Telefonsarunas laikā ministrs uzsvēra, ka taisnīguma panākšana 13.janvāra lietā ir “nacionālas nozīmes jautājums”.

1991.gada 13.janvārī īpašās padomju karaspēka vienības ar spēku ieņēma Viļņas televīzijas torni un Televīzijas un radio komiteju un pārtrauca televīzijas un radio raidījumus, mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, kas 1990.gada martā bija paziņojusi par valstiskās neatkarības atjaunošanu. No lodēm un zem tanku kāpurķēdēm pie televīzijas torņa gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki, un vairāki simti tika ievainoti.

Pēc šiem traģiskajiem notikumiem tika sākta pirmstiesas izmeklēšana saskaņā ar tobrīd spēkā esošā kriminālkodeksa pantiem par kaitniecību, publisku aicināšanu graut Lietuvas Republikas suverenitāti, pretvalstisku organizāciju veidošanu un dalību to darbībā, slepkavībām ar iepriekšēju nodomu vainu pastiprinošos apstākļos un citiem nodarījumiem.

1996.gadā krimināllieta pret 48 personām tika nodota izskatīšanai Viļņas apgabala tiesā, bet dažus mēnešus vēlāk tiesa nošķīra un pāradresēja atpakaļ prokuratūrai pirmstiesas izmeklēšanu attiecībā uz 42 neaizturētajām personām.

1999.gada augustā Viļņas apgabala tiesa notiesāja sešas padomju laika amatpersonas par to lomu šajos notikumos, piespriežot bijušajam Lietuvas un Padomju Savienības Komunistiskās partijas līderim Burokevičam 12 gadu cietumsodu, bet viņa līdzgaitnieku Jozu Jermalaviču notiesājot ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem.

Tiesa atzina viņus par vainīgiem pretvalstisku organizāciju veidošanā un darbībā, atklātos aicinājumos vērsties pret Lietuvas suverenitāti, kā arī līdzdalībā daudzu cilvēku nogalināšanā vainu pastiprinošos apstākļos. Pārējie apsūdzētie saņēma īsākus cietumsodus.

Vienlaikus tiesa atzina, ka viņi jau ir izcietuši daļu soda, jo atradušies Viļņas iepriekšējās izmeklēšanas cietumā kopš 1994.gada. 2006.gadā Burokevičs kā beidzamais no notiesātajiem atstāja cietumu.

Visā izmeklēšanas laikā Lietuva izsūtījusi 94 tiesiskās palīdzības lūgumus. No 2006. līdz 2010.gadam izsūtīti 69 šādi lūgumi Baltkrievijai, Krievijai un Vācijai, bet saņemtas tikai noraidošas atbildes.

Konkrēti Lietuvai līdz pat šim laikam nav izdevies saukt pie atbildības ģenerāli Vladimiru Ushopčiku, kura komandētie karavīri piedalījās 1991.gada 13.janvāra uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim. Viņš vēlāk kļuva par Baltkrievijas aizsardzības ministra vietnieku, un Minska nav viņu izdevusi Lietuvai.

Pērn apsūdzības 23 personām tika pārkvalificētas par apsūdzībām noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos.

Pagājušā gada nogalē pieņemtie grozījumi Lietuvas kriminālkodeksā paredz, ka noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem nav noilguma un maksimālais sods par tiem var būt mūža ieslodzījums, turklāt apsūdzētos var saukt pie atbildības arī neklātienē, ja nav iespējams panākt viņu izdošanu.

13.janvāra lietā kopumā figurē 23 apsūdzētie, tai skaitā 21 Krievijas pilsonis un divi Baltkrievijas pilsoņi. Viņu aizturēšanai izdoti arī Eiropas aresta orderi.

Šai krimināllietā ir 455 sējumi, tajā jau nopratināti vairāk nekā 3000 liecinieki, veikts vairāk nekā 1200 ekspertīzes un 180 kratīšanas.

July 16, 2011 Posted by | kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci | Leave a comment

Austrijā aiztur 1991.gada 13.janvāra Viļņas notikumos apsūdzētu personu

http://www.apollo.lv/portal/news/articles/244056

Austrijā saskaņā ar Lietuvas izdotu Eiropas aresta orderi aizturēta persona, kas apsūdzēta par dalību 1991.gada 13.janvāra asiņainajos notikumos Viļņā. Šādu informāciju piektdien no Austrijas tiesībsargāšanas iestādēm saņēmusi Lietuvas Ģenerālprokuratūra.

Šī persona aizturēta ceturtdien, un Austrijas Republika lems par tās izdošanu Lietuvai.

1991.gada 13.janvārī īpašās padomju karaspēka vienības ar spēku ieņēma Viļņas televīzijas torni un Televīzijas un radio komiteju un pārtrauca televīzijas un radio raidījumus, mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, kas 1990.gada martā bija paziņojusi par valstiskās neatkarības atjaunošanu. No lodēm un zem tanku kāpurķēdēm pie televīzijas torņa gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki, un vairāki simti tika ievainoti.

Pēc šiem traģiskajiem notikumiem tika sākta pirmstiesas izmeklēšana saskaņā ar tobrīd spēkā esošā kriminālkodeksa pantiem par kaitniecību, publisku aicināšanu graut Lietuvas Republikas suverenitāti, pretvalstisku organizāciju veidošanu un dalību to darbībā, slepkavībām ar iepriekšēju nodomu vainu pastiprinošos apstākļos un citiem nodarījumiem.

1996.gadā krimināllieta pret 48 personām tika nodota izskatīšanai Viļņas apgabala tiesā, bet dažus mēnešus vēlāk tiesa nošķīra un pāradresēja atpakaļ prokuratūrai pirmstiesas izmeklēšanu attiecībā uz 42 personām, kuru precīza atrašanās vieta nebija zināma.

1999.gada augustā Viļņas apgabala tiesa notiesāja sešas padomju laika amatpersonas par to lomu šajos notikumos, piespriežot bijušajam Lietuvas un Padomju Savienības Komunistiskās partijas līderim Burokevičam 12 gadu cietumsodu, bet viņa līdzgaitnieku Jozu Jermalaviču notiesājot ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem.

Tiesa atzina viņus par vainīgiem pretvalstisku organizāciju veidošanā un darbībā, atklātos aicinājumos vērsties pret Lietuvas suverenitāti, kā arī līdzdalībā daudzu cilvēku nogalināšanā vainu pastiprinošos apstākļos. Pārējie apsūdzētie saņēma īsākus cietumsodus.

Visā izmeklēšanas laikā Lietuva izsūtījusi 94 tiesiskās palīdzības lūgumus. No 2006. līdz 2010.gadam izsūtīti 69 šādi lūgumi Baltkrievijai, Krievijai un Vācijai, bet saņemtas tikai noraidošas atbildes.

Konkrēti Lietuvai līdz pat šim laikam nav izdevies saukt pie atbildības ģenerāli Vladimiru Ushopčiku, kura komandētie karavīri piedalījās 1991.gada 13.janvāra uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim. Viņš vēlāk kļuva par Baltkrievijas aizsardzības ministra vietnieku, un Minska nav viņu izdevusi Lietuvai.

Pērn apsūdzības 23 personām tika pārkvalificētas par apsūdzībām noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos.

Pagājušā gada nogalē pieņemtie grozījumi Lietuvas kriminālkodeksā paredz, ka noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem nav noilguma un maksimālais sods par tiem var būt mūža ieslodzījums, turklāt apsūdzētos var saukt pie atbildības arī neklātienē, ja nav iespējams panākt viņu izdošanu.

13.janvāra lietā kopumā figurē 23 apsūdzētie, tai skaitā 21 Krievijas pilsonis un divi Baltkrievijas pilsoņi. Viņu aizturēšanai izdoti arī Eiropas aresta orderi.

Šai krimināllietā ir 455 sējumi, tajā jau nopratināti vairāk nekā 3000 liecinieki, veikts vairāk nekā 1200 ekspertīzes un 180 kratīšanas.

July 15, 2011 Posted by | kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci | Leave a comment

%d bloggers like this: