Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Izpildot savus dienesta pienākumus


Jānis Riekstiņš, LA

Latvijas valdība pēc PSRS 1940. gada 16. jūnija ultimāta nepieņēma nekādu lēmumu par slepeno dokumentu iznīcināšanu. Tomēr atsevišķi augstākie ierēdņi laikus parūpējās, lai viņu vadīto iestāžu visslepenākie materiāli nekļūtu par iebrucēju trofejām, ko izmantot pret Latvijas pilsoņiem. 


Latvijā pēc 1940. gada 17. jūnija praktiski visi arhīvi nokļuva jauno varas iestāžu un PSRS specdienestu rokās. Tas tiem ļāva ātri sagatavot daudzu “kaitīgo elementu” arestus, bet 1941. gada 14. jūnijā arī plašo deportācijas akciju.

Taču bija arī izņēmumi. Jau 1940. gada 16. jūnijā pēc Latvijas armijas štāba operatīvās daļas informācijas nodaļas vadītāja pulkveža Friča Celmiņa rīkojuma sadedzināja daudzus šīs nodaļas dokumentus. Celmiņš vēlāk nošāvās. Bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, kuram izdevās izkļūt no Latvijas, atmiņās “Kad priekškars aizveras” par dokumentu iznīcināšanu raksta, ka 17. jūnijā daudzas slepenas aktis ar ministrijā krāto informāciju par “sabiedrības noskaņojumam visās aprindās pilsētās un laukos” pēc viņa rīkojuma sadedzinātas ministrijas centrālapkures krāsnī.

Rīkojums – sadedzināt

Pēc PSRS ultimāta vissmagākajā situācijā, protams, atradās Politiskās pārvaldes darbinieki. Labi zinot par staļinisko teroru PSRS, viņi nešaubījās, ka par “spiegošanas organizēšanu pret PSRS” vai par “revolucionārās kustības apkarošanu” gan viņus, gan viņu aģentus sagaida nenovēršamas represijas. Tamdēļ 1940. gada 16. jūnijā tika pieņemts lēmums iznīcināt daudzus slepenos dokumentus. Kā tas notika, liecina izvilkums no svarīgo lietu izmeklēšanas tiesneša N. Haritonovska ziņojuma: “1940. gada 16. jūnijā, pēc tam, kad Latvijas valdība pieņēma SPRS (tā tekstā. – J. R.) valdības priekšlikumu par papildu karaspēka kontingentu ievešanu Latvijas teritorijā, iekšlietu ministrs Veidnieks sasauca augstāko policijas priekšnieku apspriedi, kurā, starp citu, piedalījās drošības departamenta direktors Fridrihsons-Skrauja, kārtības departamenta direktors Austrums un policijas inspektors Ķīselis. Apspriedes dalībnieki griezās pie ministra Veidnieka dēļ atļaujas iznīcināt slepenos dokumentus, kas atradās viņu pašu un viņiem padoto ierēdņu rīcībā. Veidnieks lūgto atļauju arī deva. Dokumenti, kurus vajadzēja iznīcināt, bija Latvijas policijas pretpadomju darbības pierādījumi.

Starp šiem dokumentiem bija: apriņķu priekšnieku, prefektu, dzelzceļu policijas un kriminālās policijas pārvaldes priekšnieka mēneša ziņojumi par politisko un ekonomisko stāvokli valstī, zemāko policijas ierēdņu ziņojumi par to pašu, lietas par sodīšanu administratīvā kārtā par politiskiem pārkāpumiem un slepenā dienesta sarakstīšanās.

Saņēmuši Veidnieka atļauju iznīcināt augšminētos slepenos dokumentus, direktori sāka spert attiecīgus soļus. Austrums sasauca ārkārtēju Rīgas prefektūras iecirkņu priekšnieku un to palīgu apspriedi. Austrums klātesošiem lika priekšā iznīcināt viņu rīcībā esošo slepeno sarakstīšanos. Šīs apspriedes laikā un arī vēlāk tanī vakarā policijas inspektors Ķīselis telefoniskās sarunās visiem apriņķu priekšniekiem (izņemot klātesošo Ritumu – Rīgas apriņķa priekšnieku. – J. R.) un provinces prefektiem paziņoja par priekšā stāvošo sarkanās armijas ienākšanu Latvijā un lika katram no tiem priekšā iznīcināt augšminētos slepenos dokumentus. Šo Ķīseļa priekšlikumu – rīkojumu vēlāk arī izpildīja Daugavpils un Liepājas prefekti un visi apriņķu priekšnieki, izņemot Jēkabpils apriņķa priekšnieku, kas uzskatīja Ķīseļa rīkojumu attiecībā uz dokumentu iznīcināšanu par neoficiālu, nesaistošu un nelikumīgu.

Austruma rīkojumu par slepenās sarakstīšanās iznīcināšanu vēlāk izpildīja Rīgas apriņķa priekšnieks, Rīgas prefekta sekretārs un daži Rīgas prefektūras iecirkņu priekšnieki.

Tanī pašā vakarā uz policijas virsnieku lūgumu ar Austruma rīkojumu no kārtības departamenta arhīva tika izņemtas un iznīcinātas aptaujas lapas, kurās pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma policijas virsnieki sniedza Ulmaņa valdībai ziņas par savu politisko uzticamību un savu pretkomunistisko darbību pagātnē. Drošības pārvaldē slepenie dokumenti un sarakstīšanās tika iznīcināti uz šī departamenta direktora Fridrihsona-Skraujas un aģentūras nodaļas priekšnieka Štiglica rīkojuma. No izmeklēšanas materiāliem izriet, ka augšminētie dokumenti tika iznīcināti “katram gadījumam”, lai atņemtu iespēju spriest par Latvijas policijas pretpadomju darbību un par atsevišķu personu lomu šinī darbībā, it īpaši par policijas komandējošā sastāva lomu.” Haritonovskis vēl piebilst, ka lietā “par dokumentu iznīcināšanu un varas bezdarbību un pārkāpšanu” pie atbildības sauktas 49 personas.

“Pildīju savu pienākumu”

Daudzus Latvijas politiskās policijas darbiniekus apcietināja okupācijas pirmajās dienās, citus vēlākajos mēnešos. Viņus vispirms pratināja Rīgā, pēc tam etapēja uz Maskavu, kur nodeva PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) Valsts drošības galvenās pārvaldes (VDGP) izmeklētāju rīcībā. Pratināšana ilga mēnešiem. Daudziem kā vissmagākais “noziegums” tika uzrādīta tieši slepeno dokumentu iznīcināšana. Par to pienācās nošaušana. Vienam otram piesprieda “mīkstāku” soda mēru – gulaga nometni vai cietumu uz 8 – 10 gadiem.

Apjomīgās krimināllietas uzskatāmi parāda, kā dokumentu iznīcināšana notikusi. Kādā no daudzajām pratināšanām Jānis Fridrihsons-Skrauja par politiskās policijas preses galda vadītāju N. Dāvi liecināja: “Padomju karaspēka ienākšanas dienā 1940. gada jūnijā Štiglics ar manu ziņu iedeva Dāvim, lai viņš noslēptu, 5 paketes ar aģentūras nodaļas slepeniem materiāliem. No šīm 5 paketēm 2 paketes, kurās bija politiskās policijas ikmēneša pārskati par pēdējiem 2 gadiem un provokatora Kurļa, kurš darbojās ar segvārdu “Liesma”, ziņojumi, Dāvis paspēja sadedzināt. Pārējās 3 paketes es Dāvim atņēmu un tās nodevu iekšlietu ministra biedram Latkovskim.”

Politpārvaldes Rīgas rajona policijas uzraugu grupas priekšnieks V. Sniedze 1940. gada 24. augusta pratināšanā liecināja, ka Roberts Štiglics “savācis 2 čemodānus ar slepeniem dokumentiem un aizbraucis ar taksometru”. Savukārt Valmieras rajona politiskās policijas priekšnieks A. Ramānis kādā no pratināšanām apliecināja, ka R. Štiglics 1940. gada 22. jūnijā no Valmieras aizbraucis uz Igauniju. A. Ramānim par slepeno dokumentu iznīcināšanu un “komunistiskās pagrīdes apkarošanu” PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija 1941. gada 7. jūlijā piesprieda nāvessodu. Pēc sprieduma pasludināšanas viņš paziņoja: “Sevi par vainīgu neatzīstu, jo izpildīju savus dienesta pienākumus.”

Politiskās policijas izmeklēšanas nodaļas vadītāja J. Krūzes pārziņā atradās “galvenā kartotēka” ar ziņām par komunistiem un kreisi noskaņotām personām. Tāpat arī padomju pārstāvniecības Latvijā darbinieku akti ar fotokartītēm, vēstuļu kontroles materiāli, kā arī citi svarīgi dokumenti. Pēc sarkanarmijas iebrukuma Latvijā J. Krūze visus šos dokumentus iznīcināja. 17. jūnijā pēc Rīgas rajona politiskās policijas priekšnieka J. Vintera rīkojuma tika iznīcināti visi aizdomīgo personu, tajā skaitā sarkanās armijas militārpersonu izsekošanas materiāli. Tāpat rīkojās politiskās policijas vecākais uzraugs H. Bertulsons. Viņa izmeklēšanas lietas 1941. gada 26. maija apsūdzības slēdzienā norādīts, ka 1940. gada 16. jūnijā tas sadedzinājis politpārvaldē uzkrātās ziņas par sarkanās armijas karaspēka daļām, kas 1939. gadā sāka bāzēties Liepājā un Ventspilī.

1940. gada 13. novembrī arestētais Daugavpils rajona politiskās policijas priekšnieks A. Reinbahs PSRS IeTK VDGP izmeklētājam leitnantam Ivanovam paskaidrojumā par dokumentu iznīcināšanu rakstīja:

Iztrūkstošie materiāli tika sadedzināti 1940. gada 17. jūnijā, kad pirmo reizi pie rajona [politiskās policijas] telpām parādījās demonstrācija un kad varēja pieļaut, ka rajona telpas tiks sagrautas.” PSRS IeTK VDGP izmeklēšanas daļas priekšnieka vietnieks kapteinis Rodoss secināja, ka tas “atmasko arestētā A. Reinbaha naidīgo darbību”, pierāda vēlmi “noslēpt savu aktīvo cīņu pret revolucionāro kustību un Latvijas strādnieku šķiru”.

1940. gada 11. novembra pratināšanā bijušais Rēzeknes rajona politiskās policijas priekšnieks J. Žīgurs pastāstīja, ka slepeno dokumentu iznīcināšanu sācis 1940. gada jūnijā, kad caur Rēzeknes rajonu sāka virzīties padomju karaspēks. Tika iznīcināta pilnīgi slepenā rajona politiskās policijas sarakste ar pārvaldi Rīgā, kā arī politiskās policijas pilnīgi slepenie cirkulāri, priekšraksti par aģentūras darba organizāciju, pretizlūkošanas darba izvēršanu un cīņu ar citu valstu spiegošanu Rēzeknes rajonā. “Es iznīcināju arī ģenerālštāba priekšnieka Rozenšteina priekšraksta kopiju visiem garnizonu priekšniekiem Latvijā jautājumā par vienota plāna izstrādi kopīgai politiskās policijas un prefektu cīņai tajā gadījumā, ja Latvijā notiktu revolucionāra uzstāšanās,” liecināja J. Žīgurs.

1940. gada 25. novembra pratināšanā uz izmeklētāja jautājumu: “Kādus dokumentus konkrēti jūs iznīcinājāt?” bijušais Jelgavas rajona politiskās policijas priekšnieks J. Ritums paskaidroja: “Vadoties no Štiglica norādījumiem, kurus vēlāk apstiprināja arī Fridrihsons, es iznīcināju visus slepeno ziņotāju ziņojumus, visu politiskās policijas slepeno saraksti ar Kurzemes divīzijas komandieri Jelgavas garnizona priekšnieku ģenerāli Buku, kā arī ar šīs divīzijas pretizlūkošanas daļu. Es iznīcināju arī materiālus par to Latvijas pilsoņu izstrādi, kuriem bija tuva saskare ar sarkanās armijas karavīriem.”

Pārliecīgā vaļsirdība

Iznīcināto dokumentu trūkumu PSRS represīvie dienesti centās kompensēt ar ziņām, kuras ieguva pratināšanās. Diemžēl daudzi apcietinātie bija ļoti “vaļsirdīgi”, stāstīja kā par slepenā darba lietām, tā par saviem darbiniekiem un ziņotājiem.

“Paraugu” rādīja pats bijušais politiskās policijas priekšnieks J. Fridrihsons-Skrauja, kurš kā Rīgā, tā Maskavā līdz savai nāvei 1941. gada 12. augustā Astrahaņas cietumā paspēja atklāt ļoti daudzus Latvijas valsts noslēpumus, nosaucot daudzu PSRS specdienestu meklēto personu vārdus.

Pēc katras šādas “atzīšanās” tūlīt sekoja rīkojums sākt minēto personu meklēšanu un veikt viņu arestus. Fridrihsona-Skraujas apjomīgā izmeklēšanas lieta bija tik vērtīga, ka to kā izziņas avotu PSRS specdienesti aktīvi izmantoja arī Otrā pasaules kara laikā un vēl ilgi pēc. Tikpat “vaļsirdīgs” bija bijušais Rēzeknes rajona politiskās policijas priekšnieks J. Žīgurs, kurš tikai vienā – 1940. gada 1. oktobrī – pratināšanā nosauca 43 aģentu vārdus.

Tomēr tas, ka iekšlietu ministra Kornēlija Veidnieka 1940. gada 16. jūnija rīkojums par slepeno dokumentu iznīcināšanu kopumā tika izpildīts laikā un precīzi, daudzu politiskās policijas darbinieku un aģentu atklāšanu aizkavēja gadiem ilgi. Latvijas PSR Centrālā valsts vēsturiskā arhīva direktors A. Ceplis 1971. gada 4. februāra iesniegumā LKP CK sekretāram Aleksandram Drīzulim rakstīja: “LPSR CVVA glabājas buržuāziskās Latvijas bijušās Politiskās pārvaldes aģentūras materiāli, kuri līdz šim līdz galam nav izstrādāti. Latvijas ohrankai 1940. gadā, tās likvidācijas periodā izdevās iznīcināt savu slepeno ziņotāju un aģentu sarakstus. Taču neiznīcinātas palika gandrīz visas šo, ar pseidonīmiem aizsegto aģentu ziņojumu kopijas (apmēram 400 aģenti).” Norādot, ka arhīva darbinieki šos pseidonīmus atšifrēt nevarot, A. Ceplis tālāk rakstīja: “Šajā jautājumā es personīgi vairākas reizes mutiski griezos pie bijušā LPSR Ministru padomes Arhīvu pārvaldes priekšnieka biedra A. Kadiķa, bet viņš vienmēr atbildēja, ka aģentu atšifrēšanu viņš veiks pats un ka nekādu komisiju veidot nevajagot.”

July 8, 2011 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. Hi

    I am Janis Fridrihsons’ grand daughter and I would like to inform you of the facts about the end of my grand father’s life and what he had done to try and save Latvia. Also I can tell you how Mr R. Stiglica saved himself and his wife. I am sorry I do not speak Latvian which I regret.

    The information I have I am sure would be very useful to you.

    Anita Morvant

    Comment by Anita Morvant | October 18, 2011 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: