gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Sibīrijas stāsti

Guntis Ščerbinskis

http://www.la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=321224:sibrijas-ststi-ii&catid=154:latvij&Itemid=179

Lai godinātu izsūtījumā nomocītos Latvijas tēvus un vectēvus un dokumentētu gaistošās liecības par šo vēstures posmu, jūnijā gandrīz trīsdesmit cilvēku grupa no Latvijas izbrauca daļu Sibīrijas zemes.

Arī man šoreiz bija iespēja mērot tālo ceļu kopā ar kinorežisori, ekspedīcijas vadītāju Dzintru Geku, vēstures jautājumos erudīto mācītāju Gunti Kalmi, izsūtījumā augušiem Latvijas bērniem, lēģeros nošauto vai nobendēto Latvijas tēvu dēliem un meitām, mazbērniem un pat mazmazbērniem.

Gaiši un viegli

No Rīgas caur Maskavu ielidojam Omskā, tālāk 3500 kilometru maršrutā Omska–Jekaterinburga–Soļikamska–Vjatlags–Kirova mērojam autobusā, šķērsojot Urālu kalnus, Āzijas un Eiropas robežšķirtni.

Sib3_SSccerbinskis1_6

 

No Kirovas Rīgā atgriežamies ar lidmašīnu. Lai arī tālajā ceļā ar autobusu mūs pavada ap 30 grādu karstums un tālie pārbraucieni dažbrīd ilgst visas dienas garumā (pasažieru vidū ir arī daudzi cienījama vecuma ļaudis), ceļš tiek aizvadīts pārsteidzoši gaiši un viegli. To acīmredzot noteica brauciena svētīgais mērķis. Mācītāja G. Kalmes vārdiem runājot, mēs izpildām daudzu svešumā pāragri aizgājušo latviešu pēdējo gribu.

“Vagonā braucu dziedādams,” mātes stāstīto par ceļu uz Sibīriju atceras Didzis Gaņģis, kurš 1949. gada 25. martā četru gadu vecumā tika izsūtīts kopā ar ģimeni – mammu Arvīdu, vecāko brāli Kārli un māsu Elzu. Ģimene nonāca Omskas apgabala Moisejevkā. Tēvs, kuram kā Doles pagasta mežsargam “pierakstīja” neziņošanu par tā sauktajiem mežabrāļiem, tika arestēts un ieslodzīts Vjatlaga soda nometnēs jau 1947. gadā. Tēvs ļoti ilgojās pēc ģimenes un tik cītīgi strādāja, ka piespriesto desmit gadu verga darba normu paveica astoņos gados. 1955. gadā viņam bija ļauts atgriezties pie izsūtītās ģimenes, tomēr lēģeris bija sabendējis veselību un tēvam bija lemts dzīvot vēl tikai divus gadus. Pirms aresta viņš bija ražens vīrs ap 108 kg svarā, bet lēģerī novājināts līdz pat 56 kg – gājis un vējš šūpojis, tā tēva stāstīto pēc pārnākšanas no nometnes atceras dēls. Didzim aizlūst balss, kad viņš atceras savu māti, kurai, gādājot par ģimeni, smagais darbs izgriezis kaulus: “Piemineklis viņai būtu jāuzceļ…”

Ciemos pie tēva

Didža bērnības atmiņas saistās ar stepes plašumiem, kur varēja auļot zirga mugurā, ganot lopus. Moisejevkā sāktas arī skolas gaitas un iemantoti pirmie draugi. Tomēr tagad, pēc 52 gadiem, ciems viņam šķiet gluži svešs. Daudzas mājas sabrukušas vai nojauktas, arī skolas ēka gājusi zudībā. Satiktie cieminieki ar nostalģiju atminas latviešus, kuru tagad apkaimē vairs tikpat kā neesot. Sākotnēji te dzīvojušas vairāk nekā desmit latviešu ģimenes. Latviskie uzvārdi vēl tagad ierakstīti ļaužu atmiņā, un, šķetinot tālāk, nonākam arī līdz kādreizējam sovhoza brigadierim Volodjam Ševčenko, kurš atminas arī Gaņģu ģimeni un toreiz vēl mazo puišeli Didzi. Drīz vien uzrodas arī ciema pēdējais latvietis – Valdis Miezis. Viņš dzimis un audzis kaimiņu ciemā Dobiševā, bet tagad ieprecējies Moi-sejevkā. Šeit iekārtota dzīve, un par pārcelšanos uz Latviju viņš neprāto. Tēvzemi pēdējo reizi apciemojis 1990. gadā, vēlāk tas kļuvis sarežģītāk gan vīzas kārtošanas, gan ceļa dārdzības dēļ.

Kopā ar Valdi mūsu ceļš aizved pie Didža tēva kapa, ko tuvinieki nebija apciemojuši 52 gadus, kopš atgriezušies Latvijā. Tagad, pēc pusgadsimta, tēva kapavieta iesvētīta un smilgās ieaugušajā Moisejevkas kapsētā līdzās senajam krustam nu aug arī no Latvijas atvests kociņš.

 

Sib8_SSccerbinskis1_6

Atgriešanās rūgtums

Gaņģu ģimene Latvijā atgriezās 1959. gada 8. martā. Didzis ar rūgtumu stāsta, kāda attieksme sagaidījusi dzimtenē. Māte vienmēr ar labu vārdu pieminējusi virsnieku, kas 1949. gadā atbraucis pēc ģimenes un aicinājis ņemt līdzi pēc iespējas vairāk noderīgu mantu, jo “tur jūs nekas labs nesagaida”. Tā māte paņēmusi arī “Singer” šujmašīnu, kas labi kalpojusi visu izsūtījuma laiku un pēc tam atkal atceļojusi uz Latviju. Toties skarbi bijuši vietējie padomju Latvijas ierēdņi, kas dažkārt no izsūtījuma pārnākušajiem atļāvušies aizskaroši izmest: “Ko jūs te meklējat? Brauciet turp, no kurienes esat atbraukuši!” Izsūtījumā mātes centīgo darbu vietējais sovhozs novērtēja, ģimenei bez maksas piešķirot grūsnu telīti. Pēc atgriešanās Latvijas PSR izrādījās, ka smagais darbs Sibīrijā pensijas stāžā netiek skaitīts, tāpēc mātei pienācās vien 12 rubļu vecuma pensija, kuru viņa nemaz negāja saņemt. “Runa jau nav par naudu, bet par attieksmi,” piebilst Didzis. Tāpēc cilvēki pēc atgriešanās no izsūtījuma ilgu laiku nav daudz stāstījuši par pārdzīvoto, jo baidījušies par apkārtējo reakciju.

Atceļā uz Omsku iegriežamies arī Drobiševā, kur apmeklējam kapsētu – arī te ierīkots latviešu apbedījumu stūrītis. Kapsētā atrodam trīs noturīgus krustus, kuros iemūžināti latviešu vārdi: Berta Līcis (dz. Celiņa), Jānis Nagliņš un Anna Tikums (dzim. Bikša). Saviļņojošs ir brīdis, kad, stāvot pie Annas kapa, sazvanām viņas tuviniekus Latvijā.

“Kādreiz domājot par to, kādā veidā ļaunums izplatās cilvēcē, cik baisu nelaimju un traģēdiju tas nodara un cik daudz cilvēku vilšus vai nevilšus ir kļuvuši tam par darbarīkiem un instrumentiem, tā atbilde ir viena – jo vairāk mēs esam līdzīgi kungam Kristum, jo mazāk mēs esam līdzīgi tiem, kas kļuva – gribot vai negribot, apzinoties vai ne – par jūdasiem. Tie varbūt ir grūti un smagi vārdi, bet tie ir patiesi vārdi,” iesvētot latviešu kapus Drobiševā, sacīja mācītājs G. Kalme. “Cilvēki aizgāja bojā daudz agrāk, nekā viņi varētu būt nodzīvojuši savu mūžu, veltot to savām ģimenēm, draudzēm, savai tautai, valstij. Viņi aizgāja bojā vienīgi un tikai tādēļ, ka apliecināja savu cilvēcību. Viņus izsūtīja vienīgi un tikai tādēļ, ka tā vara baidījās no cilvēcības. Acīmredzot šī vājā cilvēcība ir daudzkārt stiprāka, daudzkārt varenāka nekā jebkurš ļaunuma spēks.”

————————————————————————————-

Kā stāsta Omskas Latviešu biedrības vadītājs Andris Tupesis, apgabalā kopumā dzīvo vairāk nekā 2000 latviešu, bet biedrībā aktīvi ir līdz 60 biedru. Šeit mācās latviešu valodu, te kopā tiek svinēti latviešu godi un vietējie svētki. Bet biedrības pērle ir Rajas Bakanovas vadītā tautas folkloras kopa “Daina”, kas dibināta 1997. gadā, vairākkārt arī koncertējusi Latvijā un gatavojas dalībai nākamajos Dziesmu svētkos Rīgā. Raja spējusi aizraut tik cieši, ka neviens kopas dalībnieks neatļaujas kavēt vai izlaist mēģinājumu. “Daina” vienmēr ir arī pirmajās rindās, pārstāvot latviešu kultūru dažādos pasākumos Omskā. Folkloras kopā iesaistījušies 20 Omskas latvieši. Mēģinājumi norisinās reizi nedēļā no dienas vidus līdz pat septiņiem vakarā. Vecākajai kopas dalībniecei ir jau 75 gadi, bet tas nav šķērslis, lai aktīvi muzicētu, dziedātu un dejotu.

Omskas apgabalā dzīvojošos latviešus var iedalīt trīs grupās. Pirmie ir tie, kuru senči te cara laikā atbrauca, brīvās zemes vilināti. Otrie – kā bērni paši piedzīvoja 1949. gada deportācijas vai ir jau šeit dzimuši izsūtīto latviešu pēcnācēji. Trešā grupa ir latvieši, kas padomju gados ieceļoja reģionā. Domājot par bērnu nākotni Staļina režīma apstākļos, no Latvijas izsūtītās sievietes dažkārt centās nomainīt savu latvisko vārdu un uzvārdu, centās aizmirst savas saknes. Tagad latviešu biedrību uzmeklē arī tādi ļaudis, kas latvietību zaudējuši. Kādai kundzei, kura pat nenojauta par savām latvietes saknēm, māte pirms nāves tomēr vēlējusi: “Atrodi latviešus!” Un viņa tos atradusi tieši šeit – Omskas Latviešu biedrībā. Te lieliski iejūtas arī nelatvieši, kas saprecējušies ar latviešiem. Šogad biedrība svinēs pastāvēšanas 20. gadskārtu, bet pirmsākumus tai var meklēt jau 1913. gadā, kad Omskā tika dibināta pirmā latviešu brīvprātīgā sabiedrība, kļūstot par piemēru citiem.

Nāca uz brīvām zemēm

Ādams un Ieva Mucenieki Omskas apgabalā ieradās 1901. gadā un atveda līdzi arī Rajas Bakanovas vectēvu – mazo Pēterīti. Ģimene atbrauca uz brīvajām zemēm. Tika ierādīta zeme viensētai, piešķirta noteikta naudas summa, sēkla un zirgs. Kā stāstījuši Rajas senči, zeme te bijusi tikpat smilšaina un ainava tāda pati kā Latvijā – pakalniņi kā Cēsīs un Valmierā. Skaisto vietu sauc Kurzemes Ozolciems, tā atrodas 12 kilometrus uz ziemeļiem no plašāk zināmajiem latviešu Augšbebriem. Krietnie latvieši tā saimniekojuši, ka jau pirmajā gadā spējuši valstij atmaksāt piešķirto sākuma kapitālu.

Statistika rāda, ka laikā no 1894. līdz 1914. gadam Sibīrijā šādā veidā tika dibinātas 200 latviešu kolonijas, kurās veiksmīgi saimniekoja, izglītojās latviešu valodā un uzturēja latvietību kopumā 200 000 latviešu.

Tomēr visam svītru pārvilka Staļina noziedzīgā kolektivizācija Padomju Krievijā. Pagājušā gadsimta 30. gados nežēlīgām represijām tika pakļauti arī tie latviešu ieceļotāji, kas savulaik te bija iekopuši brangas saimniecības.

Zīdaiņus sildīja, ietītus matos

Gar Rajas vecvecāku viensētu gāja ceļš uz drūmo Kulaja purvu. Turp varēja nokļūt tikai ziemā, bet laukā spēja izkļūt retais. Te 30. gadu represiju laikā cilvēki tika dzīti drošā nāvē. Kādu dienu klauvēja arī pie Rajas vectēva Pētera durvīm. Sacīja: tev ir zirgs, tu šodien vedīsi cilvēkus uz purvu. Pētera ratos tika iesēdināta sieviete ar zīdaiņiem – dvīnīšiem. Lai arī pavēle bija bezpalīdzīgos cilvēkus izgrūst purvā, Rajas vectēvs to nespēja un nelaimīgajiem pagādāja vismaz kādu egļu zaru. Nākamajā dienā ieradās pēc paša vectēva, aizveda viņu nezināmā virzienā. Rajas ģimenei līdz pat šai dienai nav ziņu, kas noticis ar Pēteri. Bet jauno sievieti ar dvīnīšiem vēlāk ļaudis sazīmēja pēc viņas skaistajiem garajiem matiem. Protams, atrasti tika vairs tikai trīs skeleti – abus zīdaiņus māte līdz pēdējam bija centusies pasargāt no sala, ietinot savos garajos matos. Tagad Kulaja purvā ir uzstādīts piemineklis tiem, kas tur tika sadzīti un nolemti nāvei.

“Tā bija ar mūsējiem, kas bija devušies uz brīvajām zemēm. Visi, protams, tika patriekti no iekoptajām sētām. Vecvecāku saimniecību nodedzināja,” nopūšas Raja, paužot neizpratni, kā vārdā tas viss tika darīts. Tagad jau dokumentāli apstiprināts, ka tolaik no Maskavas bija atsūtīta pavēle, cik cilvēku jānošauj, cik jāiemet cietumā.

“Un, ja bija pavēle par 4000 cilvēku nošaušanu, tad mūsu apgabala vadība atbildēja, ka varam nošaut 7000, kas arī tika akceptēts un izpildīts,” stāsta Raja.

Viņa atgādina, ka vēlākajos gados tiem, kas pārdzīvoja šīs represijas, bija jāpārvar centieni iznīcināt visu latvisko: “Centās aizliegt pat domāt latviski.” Arī 1949. gadā izsūtītos latviešus turēja pa gabalu no agrākajiem latviešu ieceļotājiem. “Biju tikai dzirdējusi no vecāku sarunām, ka ir tādi latvieši, kas izsūtīti uz šo apgabalu, bet neko vairāk par viņiem nezinājām,” atceras R. Bakanova.

“Novērotāji” un uzvaras

Omskas Latviešu biedrībai šogad 18. novembrī tiks svinēta 20. gadskārta. Biedrības ļaudis stāsta, ka tās darbības sākumā vietējās varas iestādes raudzījušās ar aizdomām. “Novērotāji” allaž bijuši klāt visās pulcēšanās reizēs. Šķiet, arī šī reize, kad Omskā ieradusies mūsu kuplā delegācija, bez attiecīgo iestāžu uzmanības nepaliekam. Savulaik Omskas Latviešu biedrībai Draudzības nama vadībai nācies pierādīt, ka latviešu kalendārā 14. jūnijs patiešām ierakstīts kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Kad administrācija tomēr nav vēlējusies pieļaut šīs dienas atzīmēšanu, tā aicināta iznākt pie sanākušajiem – represijās cietušajiem – un pavēstīt šo aizliegumu, skatoties viņiem acīs. Tam drosmes pietrūcis, un tādējādi Omskas latvieši izcīnījuši tiesības atzīmēt arī 14. jūniju.

Mūsu brauciena laikā Omskas Latviešu biedrībai nododam piemiņas plāksni aizvestajiem latviešu bērniem. Trīs gadu laikā šāda plāksne novietota jau astoņās vietās visā plašajā Sibīrijā. Omskas latvieši apņemas vienoties ar vietējo varu, lai plāksni novietotu Omskas represiju upuru piemiņas vietā.

July 15, 2011 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: