Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lai nebūtu kā buldozers pret vēsturi


http://www.la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=321358:lai-nebtu-k-buldozers-pret-vsturi&catid=126:skola&Itemid=148

Krievvalodīgo skolēnu attieksme pret Latvijas vēstures jautājumiem un latviešu valodu kopumā Rīgā un ārpus Rīgas jūtami atšķiras – šonedēļ kultūras ministres  sarīkotā diskusijā atzina vēstures skolotājas no Rīgas, Iecavas un Jelgavas skolām, kurās apmācība notiek krievu valodā.”Problēmas ar valodas zināšanām vairāk pastāv Rīgas krievu skolās. Ārpus Rīgas tā lielākoties nav problēma,” diskusijas laikā atzīmēja Bauskas 2. vidusskolas vēstures skolotāja Iveta Jabločkina. Tam piekrita arī Jelgavas 2. pamatskolas skolotāja Jeļena Rjazanceva: ”Rīgas sabiedrība ir sadalīta diezgan spilgti. Ārpus Rīgas tā nav. Jelgavā ir trīs lielas krievu skolas. To absolventi var mācīties jebkur. Valoda viņiem nav šķērslis.” To pašu var attiecināt arī uz krievvalodīgās plūsmas vēstures skolotājiem – Rīgas skolās attieksme pret vēstures, īpaši Otrā pasaules kara notikumiem, krievu skolotājiem ir radikālāka nekā tiem, kuri nāk no citiem Latvijas novadiem. Šo atšķirību, pēc klātesošo atzinuma, var labi novērot vēstures skolotāju kvalifikācijas semināros.

Diskusija Kultūras ministrijā tika sarīkota saistībā ar ministrijas centieniem izstrādāt nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnes. Jāatgādina, ka pamatnostādņu projekts “Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi” “Latvijas Avīzē” tika publicēts 22. marta numurā un kopš tā laika avīzes slejās tas pieminēts ne vienu reizi vien.

Klātesošie skolotāji atzina, ka politikas ietekme uz vēstures mācīšanu ir ļoti liela, tāpēc mācību procesā daudz ko nosaka skolotāja godaprāts un skolas vadības kompetence. Izrādās, ka krievvalodīgās skolas ārpus Rīgas gan sasniedz Krievijas vēstniecības dāvinātās enciklopēdijas, taču Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu sējumi, kas arī tiek dāvināti skolām, ne vienmēr.

Vēstures mācīšanā lielas problēmas rodas, ja pret skolā mācīto ”kā buldozers” nostājas vecāki. To, spriežot pēc savas pieredzes, uzsvēra Iecavas vidusskolas skolotāja Sanita Kozlova: ja ģimene ir demokrātiski domājoša, problēmu nav, taču, ja skolēns nāk no bijušo padomju virsnieku ģimenes, kas Iecavas krievvalodīgo vidē nav retums, tad ”ko pāraudzināt un ietekmēt ir ļoti grūti”. Problēma tāpat ir tā, ka daudzi krievvalodīgie, kuru vecvecāki Latvijā iebraukuši pēc Otrā pasaules kara, ir ”zaudējuši jebkādu identitāti”. ”Viņiem vairs nav nekādas saistības ar Krieviju, bet viņi nejūtas piederīgi arī Latvijai. Tomēr drīzāk tas attiecas tikai uz tām ģimenēm, kurās vērojama degradācija, uz tām, kas dzīvo vien kādās atmiņās. Uz ģimenēm, kas iet sabiedrībā un piedalās, tas neattiecas,” bilda skolotāja Kozlova. ”Gadās, ka bērni gribētu ko darīt, taču vecāki nesaprot, kādēļ tas jādara, jo viņiem tāpat ir labi. Ja vecāki ir 70. gados te iebraukuši, šo laiku nodzīvojuši, tad nesaprot, kāpēc kaut kas jāmaina,” piekrita jelgavniece Iveta Jabločkina. Pavisam cita attieksme ir tiem, kuru senči pārcēlušies uz dzīvi Latvijā 19. gadsimtā vai kuru dzimtas locekļi bijuši deportēti, pārlaiduši kara laiku Latvijā, nevis Krievijā.

Skolotāju praksē ir gadījumi, kad dažs krievvalodīgais skolēns, zinot, ka nākamajās stundās tiks stāstīts par padomju okupāciju, uz šīm stundām vienkārši nenāk, tās ignorē. ”Domāju, tas tāpēc, ka viņiem ģimenēs runā ko citu.

Šie skolēni norobežojas: ja negribu, tad par to nerunāju un uz stundām nenāku,” diskusijā neslēpa skolotāja no Iecavas. Pēdējos gados tādu gadījumu gan vairs neesot bijis. Labi vārdi, debatējot par vēstures identitātes veidošanu skolēnos, tika veltīti Latvijas Okupācijas un Kara muzejiem: ”Bērni ļoti grib iet uz muzejiem, jo vecāki viņus tur neved.”

Sarunās Kultūras ministrijā izskanēja viedoklis, ka neizmantots potenciāls piederības izjūtas raisīšanai Latvijai ir 20. – 30. gadu pozitīvie vēstures stāsti, piemēri no pirmskara minoritāšu dzīves, teiksim, vecticībnieku iedzīvošanās Latvijā. Protams, jautājums, vai tiem, kuru vecāku atmiņas par Latviju sākas 50. gados, maz iespējams veidot identitātes tiltu ar tautiešu dzīvi pirms Otrā pasaules kara. Tomēr būtu tikai saprātīgi bērniem vēstures stundās vispirms izstāstīt par 30. gadu dzīvi un saimnieciskajiem panākumiem un tad ļaut pašiem izdarīt secinājumus, kādu ”atbrīvošanu” nesa 1940./1941. gads.

July 16, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atbrīvo Viļņas slaktiņā apsūdzēto Krievijas pilsoni

http://www.diena.lv/sabiedriba/arvalstis/atbrivo-vilnas-slaktina-apsudzeto-krievijas-pilsoni-13892496

Austrija sestdien atbrīvojusi Krievijas pilsoni Mihailu Golovatovu, kurš apsūdzēts par dalību 1991.gada 13.janvāra asiņainajos notikumos Viļņā, un Lietuva Vīnei jau pieprasījusi “pārliecinošu skaidrojumu” par tās rīcības motīviem.

Kā ziņots, pamatojoties uz Lietuvas izdotu Eiropas aresta orderi, Glavatovs ceturtdien tika aizturēts Vīnē.

“Mēs gaidām uz pārliecinošu Austrijas skaidrojumu par iemesliem, kas noveduši pie lēmuma [par aizturētā atbrīvošanu] un kāpēc lēmums tika pieņemts tik steidzīgi,” paziņojis Lietuvas ārlietu ministrs Audroņus Ažubalis.

Oficiāla nota Austrijas vēstniekam gan tiks iesniegta tikai pirmdien.

Lai gan Lietuva oficiāli paziņojusi, ka tai nav zināmi Golovatova atbrīvošanas iemesli, kāds diplomāts, kurš vēlējās saglabāt savu anonimitāti, atzina, ka pastāv aizdomas par Krievijas iejaukšanos.

“Mums ir aizdomas, ka Krievija uz Austriju izdarīja spiedienu,” sacīja Lietuvas ārlietu ministrijas amatpersona.

Golovatovs 1991.gadā komandēja PSRS Valsts drošības komitejas specvienību “Alfa”, kas ieņēma Viļņas televīzijas torni. Viņš dienējis arī Afganistānā un strādājis PSRS Valsts drošības komitejas sistēmā. Lēmums par Eiropas ordera izdošanu viņa arestam pieņemts pērn.

Piektdienas vakarā, pavisam neilgi pirms Golovatova atbrīvošanas, Ažubalis pa tālruni sarunājās ar savu austriešu kolēģi Mihaelu Špindelegeru. Telefonsarunas laikā ministrs uzsvēra, ka taisnīguma panākšana 13.janvāra lietā ir “nacionālas nozīmes jautājums”.

1991.gada 13.janvārī īpašās padomju karaspēka vienības ar spēku ieņēma Viļņas televīzijas torni un Televīzijas un radio komiteju un pārtrauca televīzijas un radio raidījumus, mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, kas 1990.gada martā bija paziņojusi par valstiskās neatkarības atjaunošanu. No lodēm un zem tanku kāpurķēdēm pie televīzijas torņa gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki, un vairāki simti tika ievainoti.

Pēc šiem traģiskajiem notikumiem tika sākta pirmstiesas izmeklēšana saskaņā ar tobrīd spēkā esošā kriminālkodeksa pantiem par kaitniecību, publisku aicināšanu graut Lietuvas Republikas suverenitāti, pretvalstisku organizāciju veidošanu un dalību to darbībā, slepkavībām ar iepriekšēju nodomu vainu pastiprinošos apstākļos un citiem nodarījumiem.

1996.gadā krimināllieta pret 48 personām tika nodota izskatīšanai Viļņas apgabala tiesā, bet dažus mēnešus vēlāk tiesa nošķīra un pāradresēja atpakaļ prokuratūrai pirmstiesas izmeklēšanu attiecībā uz 42 neaizturētajām personām.

1999.gada augustā Viļņas apgabala tiesa notiesāja sešas padomju laika amatpersonas par to lomu šajos notikumos, piespriežot bijušajam Lietuvas un Padomju Savienības Komunistiskās partijas līderim Burokevičam 12 gadu cietumsodu, bet viņa līdzgaitnieku Jozu Jermalaviču notiesājot ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem.

Tiesa atzina viņus par vainīgiem pretvalstisku organizāciju veidošanā un darbībā, atklātos aicinājumos vērsties pret Lietuvas suverenitāti, kā arī līdzdalībā daudzu cilvēku nogalināšanā vainu pastiprinošos apstākļos. Pārējie apsūdzētie saņēma īsākus cietumsodus.

Vienlaikus tiesa atzina, ka viņi jau ir izcietuši daļu soda, jo atradušies Viļņas iepriekšējās izmeklēšanas cietumā kopš 1994.gada. 2006.gadā Burokevičs kā beidzamais no notiesātajiem atstāja cietumu.

Visā izmeklēšanas laikā Lietuva izsūtījusi 94 tiesiskās palīdzības lūgumus. No 2006. līdz 2010.gadam izsūtīti 69 šādi lūgumi Baltkrievijai, Krievijai un Vācijai, bet saņemtas tikai noraidošas atbildes.

Konkrēti Lietuvai līdz pat šim laikam nav izdevies saukt pie atbildības ģenerāli Vladimiru Ushopčiku, kura komandētie karavīri piedalījās 1991.gada 13.janvāra uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim. Viņš vēlāk kļuva par Baltkrievijas aizsardzības ministra vietnieku, un Minska nav viņu izdevusi Lietuvai.

Pērn apsūdzības 23 personām tika pārkvalificētas par apsūdzībām noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos.

Pagājušā gada nogalē pieņemtie grozījumi Lietuvas kriminālkodeksā paredz, ka noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem nav noilguma un maksimālais sods par tiem var būt mūža ieslodzījums, turklāt apsūdzētos var saukt pie atbildības arī neklātienē, ja nav iespējams panākt viņu izdošanu.

13.janvāra lietā kopumā figurē 23 apsūdzētie, tai skaitā 21 Krievijas pilsonis un divi Baltkrievijas pilsoņi. Viņu aizturēšanai izdoti arī Eiropas aresta orderi.

Šai krimināllietā ir 455 sējumi, tajā jau nopratināti vairāk nekā 3000 liecinieki, veikts vairāk nekā 1200 ekspertīzes un 180 kratīšanas.

July 16, 2011 Posted by | kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci | Leave a comment

   

%d bloggers like this: