Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lai nebūtu kā buldozers pret vēsturi


http://www.la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=321358:lai-nebtu-k-buldozers-pret-vsturi&catid=126:skola&Itemid=148

Krievvalodīgo skolēnu attieksme pret Latvijas vēstures jautājumiem un latviešu valodu kopumā Rīgā un ārpus Rīgas jūtami atšķiras – šonedēļ kultūras ministres  sarīkotā diskusijā atzina vēstures skolotājas no Rīgas, Iecavas un Jelgavas skolām, kurās apmācība notiek krievu valodā.”Problēmas ar valodas zināšanām vairāk pastāv Rīgas krievu skolās. Ārpus Rīgas tā lielākoties nav problēma,” diskusijas laikā atzīmēja Bauskas 2. vidusskolas vēstures skolotāja Iveta Jabločkina. Tam piekrita arī Jelgavas 2. pamatskolas skolotāja Jeļena Rjazanceva: ”Rīgas sabiedrība ir sadalīta diezgan spilgti. Ārpus Rīgas tā nav. Jelgavā ir trīs lielas krievu skolas. To absolventi var mācīties jebkur. Valoda viņiem nav šķērslis.” To pašu var attiecināt arī uz krievvalodīgās plūsmas vēstures skolotājiem – Rīgas skolās attieksme pret vēstures, īpaši Otrā pasaules kara notikumiem, krievu skolotājiem ir radikālāka nekā tiem, kuri nāk no citiem Latvijas novadiem. Šo atšķirību, pēc klātesošo atzinuma, var labi novērot vēstures skolotāju kvalifikācijas semināros.

Diskusija Kultūras ministrijā tika sarīkota saistībā ar ministrijas centieniem izstrādāt nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnes. Jāatgādina, ka pamatnostādņu projekts “Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi” “Latvijas Avīzē” tika publicēts 22. marta numurā un kopš tā laika avīzes slejās tas pieminēts ne vienu reizi vien.

Klātesošie skolotāji atzina, ka politikas ietekme uz vēstures mācīšanu ir ļoti liela, tāpēc mācību procesā daudz ko nosaka skolotāja godaprāts un skolas vadības kompetence. Izrādās, ka krievvalodīgās skolas ārpus Rīgas gan sasniedz Krievijas vēstniecības dāvinātās enciklopēdijas, taču Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu sējumi, kas arī tiek dāvināti skolām, ne vienmēr.

Vēstures mācīšanā lielas problēmas rodas, ja pret skolā mācīto ”kā buldozers” nostājas vecāki. To, spriežot pēc savas pieredzes, uzsvēra Iecavas vidusskolas skolotāja Sanita Kozlova: ja ģimene ir demokrātiski domājoša, problēmu nav, taču, ja skolēns nāk no bijušo padomju virsnieku ģimenes, kas Iecavas krievvalodīgo vidē nav retums, tad ”ko pāraudzināt un ietekmēt ir ļoti grūti”. Problēma tāpat ir tā, ka daudzi krievvalodīgie, kuru vecvecāki Latvijā iebraukuši pēc Otrā pasaules kara, ir ”zaudējuši jebkādu identitāti”. ”Viņiem vairs nav nekādas saistības ar Krieviju, bet viņi nejūtas piederīgi arī Latvijai. Tomēr drīzāk tas attiecas tikai uz tām ģimenēm, kurās vērojama degradācija, uz tām, kas dzīvo vien kādās atmiņās. Uz ģimenēm, kas iet sabiedrībā un piedalās, tas neattiecas,” bilda skolotāja Kozlova. ”Gadās, ka bērni gribētu ko darīt, taču vecāki nesaprot, kādēļ tas jādara, jo viņiem tāpat ir labi. Ja vecāki ir 70. gados te iebraukuši, šo laiku nodzīvojuši, tad nesaprot, kāpēc kaut kas jāmaina,” piekrita jelgavniece Iveta Jabločkina. Pavisam cita attieksme ir tiem, kuru senči pārcēlušies uz dzīvi Latvijā 19. gadsimtā vai kuru dzimtas locekļi bijuši deportēti, pārlaiduši kara laiku Latvijā, nevis Krievijā.

Skolotāju praksē ir gadījumi, kad dažs krievvalodīgais skolēns, zinot, ka nākamajās stundās tiks stāstīts par padomju okupāciju, uz šīm stundām vienkārši nenāk, tās ignorē. ”Domāju, tas tāpēc, ka viņiem ģimenēs runā ko citu.

Šie skolēni norobežojas: ja negribu, tad par to nerunāju un uz stundām nenāku,” diskusijā neslēpa skolotāja no Iecavas. Pēdējos gados tādu gadījumu gan vairs neesot bijis. Labi vārdi, debatējot par vēstures identitātes veidošanu skolēnos, tika veltīti Latvijas Okupācijas un Kara muzejiem: ”Bērni ļoti grib iet uz muzejiem, jo vecāki viņus tur neved.”

Sarunās Kultūras ministrijā izskanēja viedoklis, ka neizmantots potenciāls piederības izjūtas raisīšanai Latvijai ir 20. – 30. gadu pozitīvie vēstures stāsti, piemēri no pirmskara minoritāšu dzīves, teiksim, vecticībnieku iedzīvošanās Latvijā. Protams, jautājums, vai tiem, kuru vecāku atmiņas par Latviju sākas 50. gados, maz iespējams veidot identitātes tiltu ar tautiešu dzīvi pirms Otrā pasaules kara. Tomēr būtu tikai saprātīgi bērniem vēstures stundās vispirms izstāstīt par 30. gadu dzīvi un saimnieciskajiem panākumiem un tad ļaut pašiem izdarīt secinājumus, kādu ”atbrīvošanu” nesa 1940./1941. gads.

July 16, 2011 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: