Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Masu slepkavošanas sacensības

Visvaldis Lācis, LA

Jeilas universitātes vēstures profesors vēlas izmainīt līdz šim izplatītos uzskatus. Jeilas universitātes vēstures profesora Timotija Snaidera grāmata “Asinszemes” (“Bloodlands”) izpelnījusies apbrīnas vērtas atsauksmes.

Tagad tā nākusi klajā arī Vācijā. Vācu žurnāls “Der Spiegel” Snaideram uzdeva jautājumu: “Par Hitlera un Staļina noziegumiem tagad jau ir milzum daudz zinātnieku darbu. Kā, pēc jūsu domām, vēl trūkst?” Snaidera atbilde: “Trūkst skaidrojuma, kas spētu iedvest ticamību par holokaustu. Un es vēlos mainīt uzskatus. Daudzi tiecas aplūkot nacistus un padomju ļaudis atsevišķi, bet asinszemēs nevar teikt, ka te slepkavoja vācieši un tur padomju cilvēki. Piedalījās gan vieni, gan otri. Kurā grāmatā par holokaustu jūs atradīsiet norādījumu, ka tajā pašā apgabalā miruši astoņi miljoni civiliedzīvotāju, kas nebija ebreji. Vai arī ka trīsdesmito gadu otrajā pusē ne jau ebreji Vācijā, bet gan poļi Padomju Savienībā bija visvairāk vajātā minoritāte Eiropā. Un kur var atrast, ka Staļina upuru vidū Otrā pasaules karā bija arī desmitiem tūkstoši ebreju?”

Snaiders uzsver, ka 20. gadsimta vidū nacisti un padomju režīms nogalināja 14 miljonus nevainīgu cilvēku, kuri nebija iesaistīti kara darbībā. Asinszemes sniedzās no Polijas vidusdaļas līdz Rietumkrievijai – caur Ukrainu, Baltkrieviju un Baltijas valstīm. Šajās zemēs pēc nacionālsociālisma nostiprināšanās Vācijā un staļinisma nostiprināšanās Padomju Savienībā varmācība sasniedza cilvēces vēsturē pirms tam vēl neredzētus apmērus.

Snaiders norāda, ka, pirms Hitlers ieguva varu Vācijā (1933. gadā), Staļins jau bija paspējis nonāvēt bada nāvē miljonus un nošāvis trīs ceturtdaļas miljona cilvēku savā valstī, nogalinot savējos tikpat radoši, iedarbīgi un ātri, kā Hitlers nogalināja citu valstu pilsoņus.

Molotova–Ribentropa paktā nosprausto līniju uz kartes, kas pirms Vācijas un Krievijas kara atdalīja abu sabiedroto armijas, viņš dēvē par Molotova–Ribentropa līniju. Nežēlīgs, mežonīgs terors skāra poļu tautu. Padomju okupācijas spēki Austrumpolijā atbrīvoja no cietumiem visus cietumniekus. Politiski notiesātos komunistus iecēla par pašvaldību vadītājiem. Padomju aģitatori mudināja zemniekus atriebties lielajiem zemju īpašniekiem. Atbrīvotie kriminālisti sāka masu slepkavības. Kādu vīru piesēja pie staba, viņam nolobīja ādu, rētās iebēra sāli un vēl lika noraudzīties, kā nobendē viņa ģimeni. Daudzus nogalināja vienkārši ar cirvi.

Grāmatā ir nodaļa “Nacionālais terors”. Autors raksta: “Cilvēki, kas pieder pie nacionālām minoritātēm, jānospiež uz ceļiem un viņi jānošauj kā suņi – tā nav runājis kāds SS virsnieks, bet kāds komunistu partijas vadonis Staļina Lielā terora nacionālo operāciju gaitā.” 1937. un 1938. gadā ceturtdaļa miljona padomju cilvēki tika nošauti tikai etniskās piederības dēļ – poļi, somi, igauņi, latvieši u. c. Trīsdesmito gadu beigu Padomju Savienību Snaiders nosauc par vēsturē nepārspētu mazākumtautību vajāšanas valsti. Viņš atzīmē, ka visvairāk vajātā nacionālā minoritāte 30. gadu otrajā pusē Eiropā bija nevis Vācijas ebreji, bet gan Padomju Savienības poļi. NKVD apgabalu nodaļām tika iedalītas kvotas ar arestējamo un notiesājamo poļu skaitu. Pavēlē N00485 bijis šāds teksts: “Ātrums un kvalitāte darbā, atklājot un arestējot poļu spiegus, būs galvenais apsvērums, kuru ņems vērā, nosakot katra vadītāja veikumu.” Vadītāji centās kā varēdami, un par poļu atzīšanās metodi kļuva kolektīvās mocīšanas un spīdzināšanas paņēmiens, ko nosauca ciniski par “konferenci”. Aizturētos poļus, kuru uzvārdus čekisti parasti atrada telefona sarakstos, sadzina kopā kādas ēkas pa­grabstāvā. Vienu no viņiem mocīja un mežonīgi spīdzināja pārējo poļu klātbūtnē. Kad upuris, nevarēdams spīdzināšanu vairs ciest, bija atzinies, čekisti arī pārējos skubināja atzīties izdomātos noziegumos. Lai aiztaupītu mokas, pārējie atzinās nekavējoties.

Snaiders piemin ebreju lielo īpatsvaru starp augstākajām NKVD amatpersonām, bet viņam nevar pārmest neko no antisemītiska. Viņš skaidro, ka tieši ebreji ir skaitliski visvairāk cietusī tauta Otrā pasaules kara laikā. Holokaustam un Staļina antisemītismam Snaiders veltījis ievērojamu grāmatas daļu. Pēc Lielā terora Staļins pakāpeniski čekas vadībā izvirzīja krievus. Pēc Snaidera aprēķina, vidēji ikvienam krievam bija 17 reizes mazāka iespēja nekā citu tautību pārstāvjiem tikt represētam vai nonāvētam Staļina varas laikā. Snaiders vēsta arī par teroru pret latviešiem. Kā Latvijas spiegi tika nošauti 16 573 latvieši, nerunājot par tālākām baltiešu deportācijām.

Svarīgākie Snaidera secinājumi ir šādi: “Pirms Otrā pasaules kara un pēc pirmajiem sešarpus Hitlera varas gadiem nacistu režīms nogalināja ne vairāk kā 
10 000 cilvēku… Vācieši masu slepkavošanā sacensties ar Staļinu sāka starp 1939. un 1941. gadu, pēc tam, kad Staļins bija atļāvis Hitleram sākt karu.” Pirms 1941. gada 22. jūnija, neskaitot gulaga nometnēs jau iepriekš mirušos, tajās atradās miljoni padomju pilsoņu. Kara laikā šis skaits pieauga vēl par 2,5 miljoniem, lēš T. Snaiders.

Latviešiem skaidras ir šādas vēsturnieka atziņas: “Lai gan termins “Molotova–Ribentropa līnija” var šķist neveikls, tas ļauj mums saskatīt kādu sevišķu joslu Eiropā, kur cilvēki izcieta trīs okupāciju posmus Otrā pasaules kara laikā: vispirms padomju, tad vācu, tad atkal padomju okupāciju.”

Grāmatas 421 lappuse balstās uz 771 atsauci – arhīvu dokumentiem, upuru atstātām dienasgrāmatām un upuru līdzgaitnieku un citu laikabiedru atmiņām, kā arī vismaz 950 Snaidera izlasītām dažādu valstu un dažādu tautu autoru grāmatām un dokumentu krājumiem.

August 4, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, boļševiki, deportācijas, genocīds, grāmatas, kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Kāpēc rakstīja Burbuļus? Saruna ar vēsturnieku Arnoldu Bērzu

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=323084:kpc-rakstja-burbuus-saruna-ar-vsturnieku-arnoldu-brzu&catid=95:intervijas&Itemid=113

“Latvijas Avīzē” viesojās LR AP bijušais deputāts, vēsturnieks un vairāku grāmatu autors ARNOLDS BĒRZS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Bērza kungs, jūsu beidzamais devums lasītājiem ir kopojums–hronika “Sarkanie burbuļi” par pretlatvisku organizāciju darbību nesenā pagātnē. Sakiet, kādus uzdevumus likāt pats sev, rakstot šo grāmatu, pētot materiālus?

A. Bērzs: – Bija divi pamatuzdevumi. Pirmais – oponēt laika gaitā radītam iespaidam, itin kā neatkarība Latvijai nokrita kā no gaisa. Gribēju parādīt, ka tai bija milzīga pretestība, nevis, kā mūsdienās apgalvo, visi “tože biļi za ņesavisimosķ”, “tože biļi na barikadah”. Patiesībā kaut vai vēlēšanu rezultāti pierāda, ka vismaz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju balsoja par neatkarības pretiniekiem, un tie bija daudzi tūkstoši. Toreiz tā robežšķirtne bija itin skaidri melnbalti noteikta. Otrs uzdevums saistījās ar vienu no krieviskā imperiālisma formām, proti, ar komunistisko ideoloģiju pamatoto imperiālismu – kā tas izpaudās savā pēdējā stadijā. Vērojot notikumus 90. gadu Krievijā, kad Jeļcins bija deklarējis “ņemiet suverenitāti, cik spējat paņemt”, gaidīju, ka lielā valsts pārvērtīsies demokrātisku valstu konfederācijā. Tomēr svārsts nāca atpakaļ, drīz vien, pēc manas izpratnes, izpaudās tas nacionālais raksturs, kas veidojies vismaz sešsimt gadus. Tas saistās ar Krievijas izplešanos, krievu zemju apvienošanu un pēc tam arī piegulošo teritoriju pievienošanu. Tas veido tautas pašapziņu, un, kolīdz šis kurss tiek apdraudēts, tā tauta nav ar mieru. Šis moments piespieda arī Jeļcinu atteikties no Čečenijas neatkarības atzīšanas, un arī Tatārijas centrbēdzes tieksmes nācās ierobežot. Padomju laikā nedrīkstēja lietot jēdzienu “nacionālais raksturs”. Taču – tas pastāv. Tas ir dabisks, lai kā citi pret šā rakstura izpausmēm attiektos. Kā, piemēram, mēs lai prasītu vienam Latvijā dzīvojošam krievam, ka te bija okupācija un tas bija slikti! Kā viņš to lai pieņem, ja viņš te dzīvo un tas bijis viņa labklājības pamatā! Viņš ir šā perioda produkts, un, ja jūs prasāt, lai šis cilvēks noliedz okupāciju, tad tiklab varat prasīt, lai viņš noliedz pats sevi. Tas ir neiespējami.

– Jūs pētījāt “sarkanos burbuļus” no 1994. līdz 2004. gadam. Vai tie jums neliekas samanāmi arī mūsdienās?

– Divos vārdos tas pateikts grāmatā: “Sāk dominēt burbuļi zilibaltsarkanā tonējumā un Kolorādo vaboles svītrojuma krāsās.” Tas – pēc Krievijas trikolora un Georga lentītēm. Beidzās etaps, kad nacionālais imperiālisms “dzīvoja” ar komunisma ideoloģiju, bet tālāk tas pārvēršas krievu lielvalstiskajā – ģeržavas – imperiālismā.

E. Līcītis: – Un kā tas izpaužas Latvijā, vai tas nav mūs apdraudošs?

– Aiz bailēm jau rakstīju to grāmatu!

V. Krustiņš: – Manā saprašanā nav pieņemami, ka vairāki kungi te rīko kampaņu, lai Latvijā krievu valodu ieviestu par valsts valodu. Turklāt bez mazākās oficiālo aprindu pretestības!

– Oficiālām aprindām ir katrai savi atbalstītāji un katrai savi mērķi. Bet es gribu teikt, ka mūsu tauta arī ir morāli degradējusies. Mēs paciešam pazemojumus. Mēs dzīvojam bailēs un pieļaujam sevi pārvaldīt, iedarbinādami pašcenzūru. Nepretojamies nepieņemamām lietām pat sadzīviskā līmenī. Nav pat tik svarīgi, kādi vīri pulcējas 16. martā uz gājienu, taču, ja kāds apzināti traucē pasākumam – vai tas nav saucams pie atbildības? Ja otru cilvēku vienkārši uz līdzenas vietas nosauc par “prokļatij fašist”, tad saucējs jāņem ciet un jāsoda. Kādas tiesības viņam tā runāt bez jebkādiem pierādījumiem? Bet iebilst – baidāmies.

– Cienījamais Bērz, vai pareizi lietojat apzīmējumu “garīga degradācija”? Mums paskaidro, ka visapkārt norisinās demokratizācija, globalizācija un eiropeizācija. Turēties pie nacionālas pašcieņas principiem neesot eiropeiski. Tas esot slikti un margināli.

– Tā Eiropa pamāca vārdos, bet darbos tā ir citāda. Lai cik tur sludina toleranci, gandrīz katra Eiropas valsts ir nacionāla pēc būtības. Nāciju pašpietiekamība savā teritorijā ir gana liela, lai mononacionālās zemēs īpaši uztrauktos par 7 – 8 procentu iebraucēju ietekmi. Ārzemnieki, kas apmetas uz dzīvi Dānijā vai Zviedrijā, vai citur, ir spiesti dāniski un zviedriski runāt, lai dabūtu darbu un baudītu dzīves ap­stākļus. Mūsu situācija ir ārkārtēja, tā nelīdzinās stāvoklim nevienā citā Eiropas valstī.

E. Līcītis: – Un jūs latviešu lielas daļas atbildi šai situācijai raksturojat īsos vārdos – nevajag kaitināt krievus.

– Tieši to es saku – ka tikai viņus neaizskarot, un pieminētajās oficiālajās aprindās tā kļūst dominējošā lieta. Bet nav vien tā “neaizkaitināšanas” politika. Ir principiālas lietas, no kurām nevar atkāpties, un, kā tās aizstāvēt, vajag mācīties no krieviem – pirmā “nepārkāpjamā” ir teritoriālā nedalāmība. Vai rodot piemēru, ka Krievija kādreiz labprātīgi piekritusi atteikties no kvadrātmetra zemes, kuram tā virsū uzlikusi savu ķepu? Cars, pagaidu valdība, komunisti vai mūsdienu valdnieki – ne soli atpakaļ. Japānai Kuriļu salas neatdos un citiem arī. Mūsu pamatprincipos ne soli nedrīkst spert atpakaļ attiecībā par okupācijas faktu. Manuprāt, okupācijas atzīšana ir viens no pamatnoteikumiem, lai varētu pamatot un atzīt mūsu suverenitāti. Ja šo faktu neatzīst, tad esam tādi – no kaut kurienes izniruši. To vajadzētu pielikt Saeimas deputāta zvēresta vārdos – es atzīstu okupācijas faktu. Vesela virkne deputātu, kā zināms, to atsakās darīt. Šāda ignorance ļauj secināt, ka līdz ar to viņi neatzīst kādu daļu Latvijas neatkarības. Nākamais, no kā neatkāpties, ir latviešu valoda kā valsts valoda, un jebkāda integrācija var notikt tikai uz latviešu valodas atzīšanas pamata. Tagad latviešu valoda tiek izspiesta. TV pārraides pa kabeļiem – tur viens kanāls ir latvisks, pāris kanālu – fragmentāri latviski, bet simti programmu paketē ir krievu valodā.

– Ko teiksiet par saukļiem, ka pienācis laiks dalīties ar “Saskaņas centru” arī politiskajā varā? Tur pat divi kungi jau pieteikti premjerēt, bet arī no latvisko partiju puses ir dzīva interese par šādu koalīciju.

– Man liekas, mums politikā no sākta gala bija nostāja, ka jāatrod saprašanās ar Maskavu. Tad būs labi. Tad uzlabosies ekonomika. Bet lai kā centušies visi mūsu prezidenti – atšķirībā no kaimiņzemju līderiem – pat pazemojoši nokļūt kādos kontaktos, tas neko nav devis. Iepriekšējais prezidents bija ar mieru pagādāt vīzas uz Eiropu, kaut viņam nebija tiesību tā solīt. Vai – dibināšot Vēsturnieku komisiju. Nav taču iespējams uzrakstīt abām pusēm pieņemamus vēsturiskus atzinumus! Vai ir iespējams, bet tad mūsu pusei jāatkāpjas no saviem uzstādījumiem. Kamēr sakām – Latviju okupēja, tikām nekāda tuvināšanās nenotiks. Lai mēs padomju vēsturi neaizmirstu, mums pašiem parādījušies jauni vēsturnieki, kuri šo izpratni atsvaidzina, padziļina – kā Paiders ar Urbanoviču.

V. Krustiņš: – Vai jums šķiet, ka Latvija tiek pārkrievota?

– Vai dieniņās – es dzīvoju pārkrievotā Latvijā! Es dzīvoju Krievijā, nevis Latvijā – dzīvoklī Pļavniekos.

V. Krustiņš: – Un kā jūs šajā kontekstā vērtējat nākamās Saeimas iespējas?

– Varu teikt tikai kā Šveiks. Lai būtu, kā būtu, ka tik kā būtu, jo tā nekad nav bijis, ka nekā nav bijis. Es esmu bailīgs. Redzu pazīmes, kas nav no patīkamajām. Klanīšanos Maskavai. Tā darījuši prezidenti, un sabiedrībai noteicošais nav likums absolūtā mērā. Dzīvesveids, tautas apziņa, attieksme – tas ir tas, kas nosaka. Aizgājis 10. Saeimas vilciens, tuvojas nākamais, un var jau manīt, ar ko tas tiek kurināts. Zatlera Reformu partija aicina – mums vajag krievvalodīgos, nāciet pie mums.

E. Līcītis: – Jā, tā ir, viņi gribot uzrunāt, nešķirot pēc etniskā principa.

– Bet viens uzrunātājs jau ir – “Saskaņas centrs”, kur iekšā šeit dzīvojošo tautību spektrs. Viņi visus vāc, sākot ar bijušajiem rubikiešiem, beidzot ar “progresīviem” latviešiem. Te jāsaka – tāds tādu var atrast un saprasties. Grūti minēt, iespējams, “Vienotība”, šajā situācijā sasveroties uz nacionālo pusi, spēj kādus punktus atgūt, ko citādi ZRF tai atņemtu. Citā variantā ir viscaur nacionālās vienotības valdība – ar “Vienotību”, Zatlera komandu un “Saskaņu”. Kas tad tur ārā paliek – Raivis Dzintars ar kompāniju, varbūt vēl kāds sīkāks.

– Jūs jau atzīmējāt, ka pirms divdesmit gadiem te bija proporcija, ka divas trešdaļas iedzīvotāju atbalsta neatkarību, bet trešdaļa turas pretī.

– Augstākajā Padomē arī, bez šaubām, bija ass pretnostatījums, taču aizejot tai izdevās sakombinēt Vēlēšanu likumu, lai 5. Saeima būtu dominējoši latviska. Krievvalodīgo frakcija sastāvēja no pieciem cilvēkiem. Taču mīkstinot likumdošanu, šī pozīcija atkal pieņēmās spēkā, Rubiks spēja apvienot četras krievvalodīgo partijas, un jau 7. Saeimā viņu deputāti nokļuva visai ievērojamā skaitā. Viņi turējās ap 25 vīriem frakcijā, tagad ir vēl vairāk, un tā arī būs, ka nacionālā sastāva proporcijas noteiks attiecības politiskajā līmenī. Nav izslēgts, ka, “sakrītot” koalīcijai, “SC” tiek varā arī visā Latvijā. Tad droši vien būs uzraksti divās valodās uz ielu plāksnītēm un būs viss pārējais.

August 4, 2011 Posted by | grāmatas, Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

   

%d bloggers like this: