Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kādas agonijas anatomija


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=324511:kdas-agonijas-anatomija&Itemid=177

1991. gada 19. līdz 21. augusts. Trīs dienas, starp kurām mūsu vēsturiskajā atmiņā ir vesela mūžība. No šausmas raisošās atklāsmes, ka rupja vara un izrēķināšanās padomju impērijā kārtējo reizi ir guvušas virsroku, līdz apziņai, ka komunistu brūkošās varas agonija beidzot pietuvojusies finiša taisnei, bet Latvija ir de facto atjaunojusi savu neatkarību.

1991. gada 19. augusts man tāpat kā daudziem aizsākās ar vēsti par pučistu sazvērestību Maskavā. Atmiņā palikušas Čaikovska baleta “Gulbju ezers” ainas Vissavienības centrālās televīzijas ekrānos. Totāls informācijas trūkums. OMON kaujinieki ieņem Latvijas televīziju, radio, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, izdemolē Latvijas Tautas frontes mītni, LNNK biroju. LTF vadība paziņo, ka “situsi X stunda”. Alfrēds Rubiks pauž, ka “joki nebūs”. Desmitos vakarā paziņo par OMON sašautā mikroautobusa “Latvija” vadītāja Jāņa Salmiņa nāvi. 21. augustā, paklausot Borisa Jeļcina aicinājumam, daļa Rīgas uzņēmumu streiko, bet Latvijas Augstākās Padomes deputāti, ignorējot padomju tankus Jēkaba ielas nama tuvumā, pulcējas uz sēdi, kurā ar 111 balsīm par un 13 pret pieņem konstitucionālo likumu, pasludinot pilnīgu Latvijas neatkarību.

Divdesmit gadus pēc 19. augusta puča nevienam nopietnam politikas apskatniekam nav šaubu, ka izdošanās gadījumā tas būtu aizkavējis PSRS sabrukumu. Sazvērestības neveiksme izrādījās spēcīgākais katalizators neprognozēti straujai padomju impērijas salūšanai, kas institucionāli noslēdzās 1991. gada decembrī.
Vai PSRS sabrukšana bija dabisku apstākļu izraisīts vai tomēr vadīts process? Kāda šo iemeslu un cēloņu kopainā ir vieta 19. augusta pučam? Vai PSRS bija iespēja doties pa kādu alternatīvu ceļu? Šos un citus jautājumus uzdevu vēsturniecei, vēstures zinātņu doktorei Dainai Bleierei un politologam Pēterim Viņķelim.

D. Bleiere: – PSRS sabrukšana nebija un nevarēja būt vadīts process, jo tad tā iznākums būtu pavisam cits. Gorbačova mērķis taču bija stiprināt PSRS, nevis sagraut. Taču, ja nebūtu sākušās Gorbačova reformas, PSRS sabrukums noteikti tiktu uz kādu laiku atlikts. Reformu neizbēgamību apzinājās pat daļa PSRS elites, jo valsts sāka strauji atpalikt no ASV. Jau no 60. gadu vidus ekonomikas pieauguma tempi strauji samazinājās, turklāt radās slēpta inflācija, kuru izraisīja tas, ka iedzīvotājiem bija aizvien vairāk naudas, bet preču un pakalpojumu piedāvājums – ārkārtīgi mazs.

Galvenais PSRS sabrukuma iemesls bija sistēmas vājums. PSRS politiskā un ekonomiskā sistēma būtībā bija imūna pret reformām. Varbūt līdz 1987. gadam šo procesu vēl varēja uzlikt uz citām sliedēm, it sevišķi, ja būtu atradies cita tipa līderis. Tomēr jāņem vērā, ka politbirojs nekad nebūtu pieļāvis, lai pie varas nonāktu cilvēks, kas stipri paceltos pāri nomenklatūras vidusmēram.

P. Viņķelis: – PSRS impērijas sabrukšana bija objektīvs process. Faktiski tā bija otrā un trešā līmeņa lokālās nomenklatūras sacelšanās pret pirmā līmeņa varas eliti. Arī Latvijā taču liela daļa jaunās valsts politiskās elites īstenībā ir vecās varas otrā un trešā līmeņa darboņi. Vai PSRS iekārta bija reformējama? Iespējams, bet tie, kas mēģināja, nemācēja to paveikt. Man pat liekas, ka Gorbačovs un arī mūžībā aizgājušais Aleksandrs Jakovļevs īstenībā nemaz nevēlējās šo sistēmu reformēt un bija gatavi nolaist to pa burbuli pilnībā.

– Bet varbūt problēmu varēja atrisināt, dodoties pa Ķīnas ceļu. Šis viedoklis šobrīd Krievijā izskan jo plaši…

D. Bleiere: – Ķīnā tomēr pastāv pavisam cita vēsturiski izveidojusies politiskā kultūra, kas paredz daudz lielāku valsts un tās politiskās elites lomu. PSRS šī situācija bija cita. Turklāt problēma bija arī tas, ka padomju politiskās elites virsslāņa karjera bija veidojusies pēc Staļina 1937. – 1938. gadā veiktās iepriekšējās elites iznīcināšanas. Brežņevs, Andropovs, Čerņenko – viņi visi paniski baidījās atkāpties no kanoniem, kas viņiem bija iemācīti, un nebija gatavi pieņemt jebkāda veida politiskās un ekonomiskās reformas. Gorbačovs, Aleksandrs Jakovļevs piederēja jaunākai politiķu paaudzei. Lai PSRS varētu saglabāt pasaulē kaut kādu prestižu, Gorbačovam bija vajadzīga pārbūve un visas ar to saistītās lietas – atklātība un citas, tomēr tas noveda pie rezultāta, ka drīz šo procesu vairs nevarēja kontrolēt.

Uz āru izlauzās viss, kas bija apslēpts totalitārisma apstākļos – arī nacionālo republiku vēlme pēc patstāvības.

– Kad Gorbačovs īsti pazaudēja kontroli pār paša iesākto procesu?

– Maskava vēl varēja vairāk vai mazāk to kontrolēt līdz 1988., 1989. gada vasarai. 1989. gada rudenī šis process jau bija izlauzies ārpus kontroles – lielā mērā pateicoties Baltijas republikām un Aizkaukāzam, tomēr ļoti būtiska nozīme bija arī Ukrainai, mazāk – Baltkrievijai. Katrā ziņā 1989. gada vidū Gorbačovs aizvien vairāk sāka zaudēt kontroli pār situāciju, lavierējot starp reformu atbalstītājiem un pretiniekiem. 1990. gada sākums – it sevišķi barikāžu laiks Baltijā – savā ziņā bija arī šķirtne, kas parādīja, ka PSRS sabrukuma process jau ir nenovēršams. No šejienes – arī jaunie savienības līguma varianti, kas nebija īsti pieņemami nevienam. Faktiski situācija PSRS jau 1991. gada jūlijā bija nokļuvusi strupceļā.

– Kas būtu noticis, ja pučisti pirms 20 gadiem uzvarētu?

– Situācija Latvijā būtu līdzīga tai, kāda bija Čehoslovākijā 1968. gadā. Iespējams, notikumi būtu attīstījušies visai asiņaini, būtu represijas. No dažādiem avotiem zināms, ka represējamo saraksti jau tika veidoti. Tas pats notiktu arī citās republikās. Nezinu, kā būtu noticis Baltijā, bet, iespējams, ka citur šīs represijas izsauktu militāro pretestību. Taču PSRS būtu sabrukusi tik un tā. Iespējams, tas būtu noticis divu trīs gadu laikā, ne tik ātri, kā piedzīvojām.

– Cik liels pamats varētu būt viedoklim, ka Latvijā puča dienās toreizējais LKP CK pirmais sekretārs Jānis Vagris it kā devis pavēli neraidīt karaspēku pret civiliedzīvotājiem?

– Varētu būt, tomēr tas būtu bijis dīvaini, jo oficiāli viņš jau vairs neieņēma tādu amatu, lai varētu dot pavēles militāristiem. Iespējams, kādu lomu varēja nospēlēt tas, ka Vagris bija PSRS tautas deputāts, kā arī viņa morālā autoritāte. Tomēr tie ir vien pieņēmumi.

Pučs bija vecās padomju nomenklatūras pēdējais mēģinājums saglābt, ko var. Cita lieta, ka pučisti jau arī savā ziņā bija šīs padomju sistēmas produkts. Viņi visi bija itin labi izpildītāji, bet neviens nebija īsts politiķis, kurš varētu uzņemties vadoņa lomu. Tas redzams arī no puča attīstības – kaut vai bēdīgi slavenā preses konference, kurā viņi sēdēja trīcošām rokām. Arī no notikumiem Baltijā var secināt, ka pučisti nebija devuši īstas pavēles, kā rīkoties. Tāpēc Baltijas kara apgabala virspavēlniecība rīkojās uz savu roku. 
Protams, ir versija, ka aiz visa tā atradās pats Gorbačovs, un to nevar īsti noraidīt. Tomēr arī Gorbačovs nebija viņiem īstais cilvēks.

Viņiem vajadzēja kādu Staļinam līdzīgu, kurš uzņemtos atbildību. Ja tāds atrastos, iespējams, ka pučs uzvarētu un PSRS uz kādu laiku saglabātos.

Puča laikā situāciju pārlauza Jeļcins, kurš spēja uzņemties politisko atbildību, uzkāpjot uz tanka un pasakot: “Mēs nepadosimies.” Patiesībā nevajadzēja nemaz tik daudz, lai pučistus uzvarētu – mazliet politiskās gribas.

P. Viņķelis: – Augusta puča notikumi bija kā katalizators notikumiem, kas jau risinājās. Tie ļāva arī novērtēt, cik militāristiem un PSRS vadībai ir maza ietekme un spēks saturēt kopā savienību. 
– Cik vēsturniekiem ir pieejami dokumenti, kas vēsta par šiem it kā relatīvi nesenajiem notikumiem?

D. Bleiere: – Mūsu rīcībā ir LKP CK arhīvi, protams, cik nu dokumenti tajos nav iznīcināti. Pēc tiem var pietiekami labi izsekot Rubika vadītās kompartijas daļas uzskatu evolūcijai, bet, protams, nevar atrast represējamo sarakstus. Taču par to, ka tādi ir bijuši, var spriest no diezgan daudziem citiem avotiem. Vēsturniekiem svarīgākais būtu tikt klāt Baltijas kara apgabala materiāliem. Zinot armijā pastāvošo kārtību, nedomāju, ka viņi kaut ko iznīcināja. Šobrīd tie glabājas Maskavā Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā. Taču neticu, ka mēs piedzīvosim šīs arhīvu daļas atvēršanu. Vēl būtisks šā posma izpētei ir interfrontes arhīvs. Lai gan uztraukumā noteikti daudz kas tika iznīcināts, pieļauju, ka tas glabājas kādā privātajā arhīvā.

– Kāda bija konkrētu personību rīcības un lēmumu loma PSRS sabrukumā?

– Protams, viņi varēja rīkoties citādi, kaut kādā mērā saglabājot konfederatīvu valsti. Tas gan būtu bijis ļoti sarežģīti, prasītu spējas un vēlēšanos koordinēt politiku. Taču 1991. gadā jau bija skaidri redzams, ka Jeļcins, Nazarbajevs, Kravčuks, mazākā mērā pārējo republiku līderi – es nerunāju par Baltiju un Aizkaukāzu, jo to neatkarība bija atrisināts jautājums, – jau bija sajutuši sevi kā likteņa lēmējus, kuru rokās ir visas kārtis un katrs no viņiem var būt pietiekami patstāvīgs. Sevišķi būtiski tas bija Ukrainas un Kazahstānas gadījumā. Šajā brīdī atkal atgriezties pie kaut kāda Padomju Savienības varianta viņiem noteikti nelikās labākā doma. Toreiz jau arī vispārējais noskaņojums bija – jo vairāk patstāvības, jo labāk. Tagadējā Krievijā gan šī ideja ir veiksmīgi nolikvidēta.

– Cik lielā mērā PSRS sabrukumu varētu saistīt ar padomju elites ekonomiskās sazvērestības teoriju?

– Zināms pamats šim uzskatam ir, taču jāņem vērā, ka arī padomju elites bija ļoti dažādas. Jaunākās paaudzes elite ļoti ātri saprata, kādu labumu var gūt no Gorbačova ekonomiskajām reformām. Arī Latvijā pieredzējām, ka kooperatīvi bija ļoti labs iegansts, lai privatizētu valsts īpašumu jau pirms oficiālā procesa sākšanās. Taču jaunie kapitālisti faktiski izauga nevis no augstākās, bet vidējās nomenklatūras aprindām. Liela loma bija arī bijušajiem VDK darbiniekiem – it sevišķi tiem, kuri bija nodarbojušies ar ekonomisko noziegumu apkarošanu. Viņi varēja izmantot savu varas autoritāti un iepriekš izveidotos sakarus. Tomēr ne visa iepriekšējā laika elite bija gatava šai izlaupīšanai un, galvenais, saprata, kā kapitālisma sistēma darbojas.

Jāņem arī vērā, ka atšķirībā no Baltijas citās bijušajās PSRS republikās sabiedrības dalība politiskajos procesos bija pasīva. Tāpēc daudzviet vecajai elitei izdevās gan saglabāt, gan atgūt varu – arī ekonomisko.

– Vai ir kādas iespējas kaut daļējai impērijas atdzimšanai?

– Par PSRS atjaunošanu nevar būt ne runas, jo tās ideoloģija jau ir lielā mērā mirusi. Taču ideja par stipru Krieviju šobrīd šajā valstī ir ārkārtīgi populāra. Ir ļoti daudzi, kas būtu priecīgi, ja izdotos to atjaunot 1917. gada robežās. Vai tas ir reāli? Tas būtu pret šā brīža pasaules attīstības tendencēm. Jo teritoriālā ekspansija šobrīd ir ārkārtīgi neaktuāla. Tās vietā ir nākusi ekonomiskā integrācija, pēc kuras Krievija šobrīd tiecas, cenšoties īstenot ekonomisko un muitas savienību starp vairākām bijušajām PSRS republikām – Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, Kazahstānu. Tomēr šīs valstis nekādā veidā nav ieinteresētas zaudēt savu patstāvību.

Krievijai pašlaik galvenais ir atgūt globālo ekonomisko konkurētspēju, jo šobrīd tā ir tikai lielvara, kam pieder kodolarsenāls un kas balstās uz naftas un gāzes piegādēm Rietumeiropai. Taču pat tad, ja Krievija spētu ap sevi panākt ekonomisko un politisko integrāciju, tai tomēr būtu grūti īstenot ES veida modeli. Šāda integrācija var notikt tikai ap ekonomiski spēcīgu kodolu – kā ES gadījumā Vācija un Francija, Beniluksa valstis.

Runājot par Krieviju, noteikti radīsies jautājums – cik lielā mērā tā ir spēcīgāka par apkārtējām valstīm un cik tā spēs sponsorēt šo apvienošanās procesu.

Turklāt grūti iedomāties, ka Ukraina, Kazahstāna vai kāda cita valsts Krieviju kādreiz spēs uztvert kā partneri, kurš negribēs diktēt savus noteikumus.

P. Viņķelis: – Krievijas politiskā sistēma šobrīd ir slima. Progresu ierobežo masveida korupcija visos varas slāņos un tiesu varas pilnīga atkarība no politiskās varas. Bez politiskas un ekonomiskas modernizācijas Krievija ir nolemta stagnācijai vai pat dezintegrācijai. Risku Ukrainai un Kazahstānai es saredzētu autoritāri stipras, ekonomiski plaukstošas Krievijas centienos ar spēku pievienot šīs valstis 1917. gada Krievijai. Bet, kamēr Krievijas pašas stabilitāte ir vislielākajā mērā atkarīga no naftas cenas pasaules tirgū, nevaru īsti iedomāties, ka Krievijas vadītāji varētu riskēt ar tādu avantūru. Vēl jo vairāk tāpēc, ka citiem globālajiem spēlētājiem (piemēram, Ķīnai) ir svarīga Kazahstānas un Ukrainas politiskā neatkarība. Baltkrievijas gadījums ir sarežģītāks, jo tur nav izveidojusies tik stipra Krievijas varai alternatīva nacionālā politiskā elite.

– Cik drīz varam sagaidīt apkopojošu vēstures pētījumu par PSRS sabrukuma laiku?

D. Bleiere: – Apkopojošajiem darbiem ir jābalstās uz pētniecību, bet tā par šīm tēmām arī līdzekļu trūkuma dēļ šobrīd noris visai fragmentāri. Taču nevar teikt, ka Latvijā nekas šajā ziņā nav darīts. Pirmais nopietnais mēģinājums bija 1998. gadā publicētais darbs “Latvijas valsts atjaunošana. 1986 – 1993”. Ir diezgan daudz dokumentu un atmiņu publikāciju, kā arī raksti par atsevišķām šā laikposma problēmām, piemēram, tikko iznākušajā konferences materiālu krājumā “1990. gada 4. maija deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti”. Latvijas 20. gadsimta vēstures grāmatā mēģināju sniegt vispārēju apskatu, tomēr labi apzinos, ka tas ir nepilnīgs un virspusējs – un tieši tādēļ, ka daudzi jautājumi nav pētīti pietiekami dziļi. Līdzīga situācija ir arī Krievijā, kur šajā ziņā dominē vēsturiskā publicistika, bet nopietnu akadēmisku pētījumu gandrīz nav (lai gan ir daži iepriecinoši izņēmumi, piemēram, profesora Zubova redakcijā 2009. gadā izdotā “Krievijas vēsture. XX gadsimts. 1939 – 2007”). Arī Lietuvā 2005. gadā Arvīda Anušauska redakcijā iznāca grāmata par šīs valsts vēsturi 1940. – 1990. gadā. Neatkarības atgūšanas process tajā ir aplūkots visai pamatīgi. Autori ir centušies ieskicēt arī laika posmu no 1991. gada līdz 2004. gadam, bet vien paplašinātas notikumu hronoloģijas veidā. Taču esmu pārliecināta, ka drīz jāpienāk laikam, kad vēsturnieki izrādīs lielāku interesi par 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma notikumiem. Lielas cerības lieku uz jaunās paaudzes vēsturniekiem.

August 21, 2011 - Posted by | Atmodas_laiks, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: