Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvijas vēsture starp pagātni un nākotni


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=325154:latvijas-vsture-starp-pagtni-un-nkotni&catid=154:latvij&Itemid=179
Šā gada 16. un 17. septembrī notiks Latvijas vēsturnieku I kongress, kas, iespējams, iesāks Latvijas vēsturniekus pulcinošu kongresu ilglaicīgu tradīciju. Pirmais tāda veida kongress 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas liek atskatīties uz pēdējiem pārdesmit un vēl senākiem gadiem Latvijas vēstures pētniecībā un vaicāt: kur mēs esam un kurp iesim tālāk?

Katra pašapzinīga nācija un valsts jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā centās atklāt savas saknes pagātnē ar vēstures palīdzību, tādējādi veidojot savu identitāti tagadnē. Vēsture, lai gan tā ir arī akadēmiska disciplīna, kas formāli tiecas pēc objektīvas patiesības, jau no pašiem sākumiem līdzdarbojās nacionālu un politisku mītu radīšanā un arī to iedzīvināšanā. Latvieši ne vien vēlu ieguva valstiskumu, bet arī pašu rakstīto vēsturi.

Atmetot tradīcijas

Kā akadēmiska disciplīna, kas pētītu latviešu vai Latvijas vēsturi, tā izveidojās vien pēc neatkarīgas valsts izveidošanas. Turklāt mērķtiecīga, valsts varas atbalstīta pagātnes pētniecība sākās tikai pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā. Ulmaņa režīms apzināti atstūma kopš 19. gadsimta sākuma dominējušo vācbaltu vēstures pētniecību tās vāciskās pagātnes interpretācijas dēļ. 1936. gadā izveidotā Latvijas Vēstures institūta uzdevums, K. Ulmaņa vārdiem runājot, bija pētīt vēsturi “nacionālās patiesības gaismā”. Tika radīts jauns vēstures mērķis – izcelt latviešu tautu kā vēstures virzītājspēku, pretstatot to vācbaltu vēsturnieku pētītajiem “svešajiem kungiem”. Pētniecībā galveno uzsvaru lika uz 12. un 13. gadsimta “brīvības cīņām”, kā arī “labo” zviedru laiku un hercoga Jēkaba politiku. Alternatīvs skatījums pieļauts netika un tādējādi darbu Latvijas Universitātē zaudēja režīmam nelojāli vēsturnieki. Jauno nacionālo vēsturi veidoja vēsturnieki Arveds Švābe, Arnolds Spekke, Augusts Tentelis un arheologs Francis Balodis. Tomēr neviens no šiem latviešu vēstures patriarhiem savu vēstures skolu tā arī izveidot nepaspēja.

Īsajā nacionālās vēstures rakstīšanas rašanās brīdī vēl neizveidojās intelektuāli spēcīga latviešu vēsturnieku sabiedrība, un Latvijas okupācija, kā arī Otrais pasaules karš iznīcināja vārgos latviešu vēstures tradīcijas iedīgļus.

Pēc kara uz Rietumiem emigrējušos vēsturniekus nomainīja no PSRS atbraukušie, režīmam uzticīgie vēsturnieki, bet Latvijā palikušos “pārskoloja” padomju ideoloģijas garā. Lai gan A. Švābe, A. Spekke un Edgars Dunsdorfs trimdā turpināja sekmīgi pētīt Latvijas vēsturi un izdeva fundamentālus pētījumus Stokholmas latviešu izdevniecībā “Daugava”, tomēr sarežģītajos apstākļos svešatnē viņi nespēja vēstures rakstīšanas tradīciju uzturēt ilgtermiņā. Savukārt padomju Latvijā tika īstenota plānveidīga vēstures falsifikācija un ideoloģizācija. Vēsturnieka profesija nebija pateicīga, jo vēsturniekiem bija jālaipo starp režīma prasībām un savu sirdsapziņu. Daudzi latviešu vēsturnieki aktīvi sadarbojās ar padomju režīmu un aktīvi līdzdarbojās sabiedrības vēstures uztveres deformācijā. Protams, arī padomju laikā tapa nozīmīgi pētījumi, kuru autori spēja radīt unikālus skatījumus, neskatoties uz varas uzliktajām matricām. Teodora Zeida, Jāņa Zuša, Vasilija Dorošenko u. c. pētījumi tam ir pierādījums.

Brīvība un 
jaunie groži

Krītot “dzelzs priekškaram”, Latvijas vēstures izpēte kļuva par daļu no Rietumu akadēmiskās telpas. Tomēr vēsturnieki Latvijā 50 gadus bija pavadījuši intelektuāli izolēti no vēstures kā zinātnes attīstības procesiem Rietumu pasaulē. Tur pēc Otrā pasaules kara vēsture no politiska vai ideoloģiska ieroča strauji kļuva par intelektuālu disciplīnu, kas aizgūst metodes un idejas no citām humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Tikmēr vairākums latviešu vēsturnieku pēc brīvības iegūšanas turpināja strādāt, kā raduši padomju gados, mainot tikai ideoloģisko orientāciju. Latvijas vēsture joprojām bieži tiek pētīta izolēti, maz salīdzinot šeit notikušos vēsturiskos procesus un notikumus plašākā kontekstā. Latvijā sabiedrība vēsturi vēl arvien uztver kā faktu atstāstu, nevis pagātnes procesu analīzi. Vēsturnieki šīm zemajām prasībām bieži pakļaujas.

20. gadsimta 70. gados vēsture tika uzlūkota galvenokārt kā “kontrapropagandas līdzeklis emigrantu un imperiālistisko valstu melu atmaskošanai”, bet nereti arī šodien tās noderīgumu, šķiet, vērtē tikai no tādas perspektīvas.

Demokrātiskā valstī valsts vara nediktē, ko un kā vēsturniekiem pētīt, tomēr Latvijā politika visus 20 gadus saglabājusi spēcīgu ietekmi uz vēsturi. To varētu skaidrot ar sabiedrības lielo interesi par neseno, sarežģīto pagātni, kas radījusi daudz traumu un neatbildētu jautājumu. Tāpēc likumsakarīgi, ka padomju okupācija, holokausts, deportācijas un pretestības kustība ir kļuvušas par būtiskākajām tēmām pētniecībā, bet pārējiem vēstures posmiem tikusi atvēlēta maznozīmīga loma.

Aizmirstā vēsture

Viduslaikus un jaunos laikus, tātad laiku no 13. līdz 19. gadsimtam, var raksturot kā pēdējos 20 gados aizmirsto vēsturi. Nav gluži tā, ka šo laikmetu pētniecībā nebūtu veikti būtiski pētījumi – Ēvalda Mugurēviča tulkotās un izdotās viduslaiku hronikas, kā arī Andra Caunes un Ievas Oses enciklopēdiskie pētījumi par viduslaiku pilīm un baznīcām devuši būtisku ieguldījumu vēstures pētniecības attīstībā. Tomēr tas, kā trūcis, ir laikmetīgs un analītisks skatījums uz Livonijas, vēlāk Vidzemes, Kurzemes hercogistes un Baltijas provinču vēsturi. Iemesls šo laikmetu pētniecības stagnācijai ir ilglaicīgs finanšu un cilvēku resursu trūkums, kā arī jau pieminētais sabiedrības intereses trūkums. Lai rastos daudz kvalitatīvu pētījumu, šobrīd ir pārāk maz vēsturnieku, kas pētītu viduslaikus un jaunos laikus. Līdz ar to zūd iespējas piesaistīt sabiedrības uzmanību un pieradināt lasītājus pie laikmetīgas un analītiskas vēstures. Turklāt tieši tādēļ, ka vēstures rakstīšanā latviešiem vēl trūkst izkoptu un daudzpusīgu tradīciju, vēstures neprofesionāļiem diplomēto vēsturnieku rakstītie teksti nešķiet pievilcīga lasāmviela – to valoda ir akadēmiski stīva.

Paradoksāli, bet šobrīd Livonijas, Vidzemes, Kurzemes hercogistes un Baltijas guberņu vēstures aktīvākie pētnieki ir vācu, igauņu un poļu vēsturnieki, latviešiem tālu atpaliekot. Ja arī turpmāk trūks resursu un sabiedrības intereses, viduslaiku un jauno laiku vēstures pētniecība kā disciplīna pēc nākamajiem 20 gadiem Latvijā izzudīs.

Tas rada jautājumu: vai Latvijā vispār nepieciešama pašiem sava, kvalitatīva senāko laiku vēstures izpēte un vai moderna nācija un valsts var pastāvēt, neapzinoties savas saknes senākā pagātnē?

Arī 20. gadsimta vēstures rakstīšanā ir daudz aizmirstā. Lielā mērā Latvijas vēsture pēdējo gadu desmitu laikā ir rakstīta, sākot to skatīt no 1940. gada, koncentrējoties uz jautājumiem, kas skar okupācijas un režīmu īstenotās politikas nianses. Rodas iespaids, ka ar pēdējiem nacionālajiem partizāniem un nacionālkomunistiem vēstures izpēte beidzas. Bet ir virkne Latvijas 20. gadsimta vēstures problēmjautājumu, kas līdz šim nav izpelnījušies analītisku izvērtējumu. Nav uzrakstīta Latvijas Neatkarības kara vēsture, nav pētnieciski izvērtētas Latvijas parlamentārisma vēstures, nav veselas virknes Ulmaņa režīma aspektu, tāpat padomju periods kopš 50. gadu beigām pārvērties savdabīgā “baltajā plankumā”. Arī trešās atmodas procesi neatrodas vēsturnieku izpētes epicentrā. Nereti šķiet: ja nebūtu Krievijas konfrontējošās vēstures telpas, vēstures pētniecība Latvijā vispār nebūtu vajadzīga, jo tā nepalielina nacionālo kopproduktu, neveicina eksportu un to nevar kādam pārdot kā tehnoloģiju. Tomēr tiek aizmirsts, ka vēsture ir pamats, uz kā veidojas nācija, bet vēsturnieks ir tas, kas šo pamatu veido.

Ieteikumi

Vēstures nākotne

Kādas ir galvenās problēmas mūsu vēsturē? To ir daudz, bet, mūsuprāt, diskusijai par vēstures zinātnes kvalitāti jāizvirza šādas tēzes:

Pirmkārt, vēstures politikas koncentrēšanās tikai uz aptuveni 20 gadu ilgu periodu ir radījusi nevienmērīgu vēstures izpratni; pat atsevišķu vēstures periodu ”aizmiršanu”. Politiskās vēstures dominante ir aizsegusi kultūras un sociālās vēstures perspektīvas, nesniedzot atbildes uz vairākiem sabiedrības attīstībai nozīmīgiem jautājumiem.

Otrkārt, kvalitatīvu diskusiju trūkums vēsturnieku vidū un sabiedrībā ietekmē vēstures kvalitāti. Šo problēmu iespaido arī nelielais vēsturnieku skaits, jo nereti jautājumos, ar kuru izpēti citviet Eiropā nodarbojas veseli pētniecības institūti, Latvijā specializējas labi ja viens pētnieks. Tāpat atgūtās neatkarības gados praktiski nav attīstījusies recenziju un viedokļu sadursmju kultūra, kas ne tikai nodrošinātu vēstures kvalitāti, bet arī ieinteresētu sabiedrību.

Treškārt, latviešu valodā vēl arvien nav tulkoti tie būtiskie pētījumi, kas izmainīja vēstures zinātni Eiropā un pasaulē laika posmā no 20. gadsimta vidus līdz pat mūsdienām. Tādi tulkojumi nepieciešami, lai attīstītu latviešu valodu kā zinātnes valodu, kurā tiek rakstīts un domāts par vēsturi. Bez valodas iespēju paplašināšanas nav iespējama kvalitatīva vēstures rakstīšana.

Šīs problēmas nav radušās tikai vēsturnieku vainas dēļ. Atbildība par vēstures attīstību jāuzņemas arī politiķiem, kas daudz darījuši, lai attīstītu vien ”propagandai derīgo” vēsturi. Atbildība jāuzņemas arī masu medijiem, kas par vēsturi atceras tikai dažos zīmīgajos datumos.

Vēsturnieku I kongresam jāspēj apzināt un izdiskutēt problēmas, kuras ietekmēs vēstures kā zinātnes tālāko attīstību. Bez nopietnas un kritiskas diskusijas, kurā iesaistītos ne tikai vēsturnieki, bet arī sabiedrība, Latvijas vēstures turpmākā attīstība nebūs iespējama.

August 28, 2011 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: