Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Albēra Kamī nāvē, iespējams, vainojama padomju VDK

Albērs Kamī 1959.gadā

http://www.diena.lv/pasaule/albera-kami-nave-iespejams-vainojama-padomju-vdk-13897011

Franču rakstnieka un filozofa Albēra Kamī nāve, iespējams, nebija nejauša – kā vēsta itāļu laikraksts “Corriere della Sera”, ir pamats domāt, ka Kamī kļuva par Padomju Savienības Valsts drošības komitejas (VDK) organizētas slepkavības upuri.

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā 1960.gada 4.janvārī 46 gadu vecumā. 102 kilometru attālumā no Prīzes automašīna, kurā Kamī brauca kopā ar savu draugu Mišelu Galimāru, nobrauca no apledojuša ceļa un ietriecās kokā. Kamī kabatā atrada neizmantotu vilciena biļeti uz Parīzi – pēc Ziemassvētku brīvdienām Provansā rakstnieks grasījās atgriezties Francijas galvaspilsētā kopā ar savu sievu un bērniem, taču pēdējā brīdī piekrita Galimāra piedāvājumu braukt kopā ar viņu automašīnā. Kamī nomira avārijas vietā, savukārt Galimārs – pēc trīs dienām.

Ilgus gadus nevienam neradās aizdomas, ka Kamī nāve nebija traģisks nelaimes gadījums. Tomēr saskaņā ar “Corriere della Sera” teoriju katastrofā vainojami padomju specdienesti. Šādu versiju izvirzījis itāļu dzejnieks Džovani Kateli, kas čehu dzejnieka un tulkotāja Jana Zabranas dienasgrāmatā pamanīja kādu fragmentu, kas nebija iekļauts itāļu tulkojumā.

Šajā fragmentā Zabrana raksta, ka Kamī avāriju sarīkoja padomju VDK. “Esmu dzirdējis kaut ko ļoti savādu no vīrieša, kas daudz ko zina un kuram ir ļoti nopietni informācijas avoti. Pēc viņa vārdiem, incidentu, kas maksāja Albēram Kamī dzīvību, sarīkoja padomju spiegi. Viņi sabojāja vienu no riepām ar kādu sarežģītu instrumentu, kas caurdūra to, automašīnai braucot lielā ātrumā.”

Pēc Zabranas vārdiem, PSRS ārlietu ministrs “Šepilovs pats izdeva rīkojumu”. “Tā bija reakcija uz žurnālā “Le Franc Tireur” 1957.gadā martā publicēto rakstu, kurā Kamī paziņoja, ka Šepilovs ir atbildīgs par notikumiem Ungārijā.”

Šajā rakstā Albērs Kamī nosauca Ungārijas 1956.gada sacelšanās apspiešanu par Šepilova asinspirti.

“Corriere della Sera” norāda, ka gadu vēlāk PSRS vadībai neiepatikās Kamī publiskais atbalsts Borisam Pasternakam, kas padomju varas spiediena dēļ bija spiests atteikties ko Nobela prēmijas.

August 8, 2011 Posted by | KGB, Vēsture, čeka | Leave a comment

Krievijas sirdsapziņa nometnē Perma-36

Par muzeju un ikgadēju tikšanos šajā bijušajā Gulaga vietā raksta poļu avīze Gazeta Wyborcza. Tulkojums krievu valodā Покаяние в лагере Пермь-36

Мемориальный музей "Пермь-36"

Это единственный в мире лагерь, куда попадают добровольно, да еще с целыми семьями. Пермь-36 на Урале – это дольше всего функционировавший лагерь для политических заключенных в бывшем Советском Союзе. До конца 1986 года, т.е. до памятной встречи Михаила Горбачева с Рональдом Рейганом, здесь сидели политзеки. «Горбачеву был нужен жест в сторону американцев, поэтому он ликвидировал пользовавшийся дурной славой лагерь», – рассказывает Василь Овсиенко – украинский диссидент советских времен, один из последних узников Перми-36, который провел там, в участке строго режима, шесть лет. В Перми-36 еще в начале 80-х из-за ужасных условий и ограничений на доступ к медицинскому обслуживанию погибали заключенные, среди них был украинский поэт Василь Стус или объявивший голодовку диссидент Валерий Марченко.

Сейчас в бывшем лагере находится единственный в современной России музей тоталитарных репрессий, где каждый год в последние выходные июля проходит форум «Пилорама». Он вырос из фестиваля авторской песни, которую называют в России бардовской. Несколько лет назад глава общества «Мемориал», занимающегося изучением сталинского прошлого, Арсений Рогинский предложил дополнить концерты дискуссиями с участием российских и зарубежных интеллектуалов, политиков и общественных деятелей. И так происходит уже семь лет. «”Пилорама” (название взялось от находившейся в лагере лесопилки), объяснил мне Алексей Симонов, президент Фонда защиты гласности, а одновременно глава общественного совета, формирующего программу мероприятия, – это место встреч и диалога».

В этом году главная тема форума звучала «Россия 20 лет спустя после распада СССР» (в декабре будет круглая дата конца империи). Можно было посмотреть документальные фильмы и старую кинохронику времен путча партийного болота против Горбачева в 91 году, ускорившего распад СССР, и узнать, что делали известные люди в те дни, когда вся Москва стояла на баррикадах.

Сложно поверить, что в дни сопротивления путчу, несмотря на угрозы ввести в город танки и армию, на улицы Москвы вышло больше двух миллионов протестующих. Сейчас на митинги оппозиции приходят десятки, максимум, сотни людей. И хотя до Перми-36 из-за операции на позвоночнике не доехал последний руководитель СССР Михаил Горбачев, как, впрочем, и Лех Валенса, испытывающий проблемы с сердцем, два дня форума на Урале стали поводом подвести итог тому, что изменилось в России за последние 20 лет.

«Наша страна – это архипелаг, состоящий из очень разных островов. “Пилорама” – это остров свободы», – говорит глава совета по правам человека при президенте России Михаил Федотов.

Действительно, сюда в первую очередь приезжают бывшие диссиденты, политзаключенные, политики-демократы, члены неправительственных организаций, демократически ориентированная молодежь, журналисты оппозиционной «Новой газеты». Но мероприятие поддерживают и финансируют власти Пермского края, его гостем был местный депутат Госдумы от прокремлевской «Единой России» замглавы парламентского Комитета по международным делам Андрей Климов, возможно из-за предстоящих в декабре выборов, перед которыми он хотел напомнить о себе избирателям.

«Мы избежали кровавой гражданской войны», – говорил Климов о распаде СССР. «Мы утратили стабильность, усилилось социальное неравенство, но одновременно мы обрели невиданный в истории России уровень свободы, выросло и благосостояние. 15-20 процентов россиян до сих пор живет плохо, но остальные – определенно лучше, чем при прежней системе», – считает он.

Что интересно, на “Пилораму” приезжают и противники демократических перемен, т.е. российские коммунисты, а конкретно, представители их местного молодежного отделения – одетые в красные футболки и куртки защитного цвета. Они вмешиваются в дискуссию о сталинских репрессиях, расставляют палатки с портретами создателя советских спецслужб Феликса Дзержинского и сталинского прокурора Вышинского. «Будто на наш остров приплыли жители другого, но это нам ничем не угрожает. Пусть они нас слушают, может быть, тогда они изменят свои взгляды», – говорит Михаил Федотов.

Но в ходе дискуссий публика удостаивала самых громких аплодисментов как раз коммунистов, а в особенности их высказывания о том, что демократические деятели парят в облаках, занимаются прошлым, правами человека, но не являются представителями простых людей. Во время некоторых дискуссий атмосфера была настолько накалена, что практически доходило до драки, особенно когда один из представителей коммунистов обвинил бывшего уполномоченного по правам человека Сергея Ковалева в том, что на его совести жизнь сотен погибших в Чечне российских солдат, т.к. … он высказывался против ведения той войны.

Директор музея Пермь-36 Виктор Шмыров несмотря ни на что видит в этом плюсы: «Наш фестиваль становится форумом полностью независимого обмена мнениями, которого нет в парламенте или в официальных СМИ».

«Здесь каждый год встречается совесть России, ее лучшая часть. Невелика премудрость сделать музей из славных страниц истории народа. Сложнее признаться в ошибках, назвать их, ударить себя в грудь. На самом деле Пермь-36 – это музей покаяния», – говорит Василь Овсиенко.

Оригинал публикации: Pokuta w łagrze Perm-36

August 5, 2011 Posted by | gulags, PSRS, represijas | Leave a comment

Masu slepkavošanas sacensības

Visvaldis Lācis, LA

Jeilas universitātes vēstures profesors vēlas izmainīt līdz šim izplatītos uzskatus. Jeilas universitātes vēstures profesora Timotija Snaidera grāmata “Asinszemes” (“Bloodlands”) izpelnījusies apbrīnas vērtas atsauksmes.

Tagad tā nākusi klajā arī Vācijā. Vācu žurnāls “Der Spiegel” Snaideram uzdeva jautājumu: “Par Hitlera un Staļina noziegumiem tagad jau ir milzum daudz zinātnieku darbu. Kā, pēc jūsu domām, vēl trūkst?” Snaidera atbilde: “Trūkst skaidrojuma, kas spētu iedvest ticamību par holokaustu. Un es vēlos mainīt uzskatus. Daudzi tiecas aplūkot nacistus un padomju ļaudis atsevišķi, bet asinszemēs nevar teikt, ka te slepkavoja vācieši un tur padomju cilvēki. Piedalījās gan vieni, gan otri. Kurā grāmatā par holokaustu jūs atradīsiet norādījumu, ka tajā pašā apgabalā miruši astoņi miljoni civiliedzīvotāju, kas nebija ebreji. Vai arī ka trīsdesmito gadu otrajā pusē ne jau ebreji Vācijā, bet gan poļi Padomju Savienībā bija visvairāk vajātā minoritāte Eiropā. Un kur var atrast, ka Staļina upuru vidū Otrā pasaules karā bija arī desmitiem tūkstoši ebreju?”

Snaiders uzsver, ka 20. gadsimta vidū nacisti un padomju režīms nogalināja 14 miljonus nevainīgu cilvēku, kuri nebija iesaistīti kara darbībā. Asinszemes sniedzās no Polijas vidusdaļas līdz Rietumkrievijai – caur Ukrainu, Baltkrieviju un Baltijas valstīm. Šajās zemēs pēc nacionālsociālisma nostiprināšanās Vācijā un staļinisma nostiprināšanās Padomju Savienībā varmācība sasniedza cilvēces vēsturē pirms tam vēl neredzētus apmērus.

Snaiders norāda, ka, pirms Hitlers ieguva varu Vācijā (1933. gadā), Staļins jau bija paspējis nonāvēt bada nāvē miljonus un nošāvis trīs ceturtdaļas miljona cilvēku savā valstī, nogalinot savējos tikpat radoši, iedarbīgi un ātri, kā Hitlers nogalināja citu valstu pilsoņus.

Molotova–Ribentropa paktā nosprausto līniju uz kartes, kas pirms Vācijas un Krievijas kara atdalīja abu sabiedroto armijas, viņš dēvē par Molotova–Ribentropa līniju. Nežēlīgs, mežonīgs terors skāra poļu tautu. Padomju okupācijas spēki Austrumpolijā atbrīvoja no cietumiem visus cietumniekus. Politiski notiesātos komunistus iecēla par pašvaldību vadītājiem. Padomju aģitatori mudināja zemniekus atriebties lielajiem zemju īpašniekiem. Atbrīvotie kriminālisti sāka masu slepkavības. Kādu vīru piesēja pie staba, viņam nolobīja ādu, rētās iebēra sāli un vēl lika noraudzīties, kā nobendē viņa ģimeni. Daudzus nogalināja vienkārši ar cirvi.

Grāmatā ir nodaļa “Nacionālais terors”. Autors raksta: “Cilvēki, kas pieder pie nacionālām minoritātēm, jānospiež uz ceļiem un viņi jānošauj kā suņi – tā nav runājis kāds SS virsnieks, bet kāds komunistu partijas vadonis Staļina Lielā terora nacionālo operāciju gaitā.” 1937. un 1938. gadā ceturtdaļa miljona padomju cilvēki tika nošauti tikai etniskās piederības dēļ – poļi, somi, igauņi, latvieši u. c. Trīsdesmito gadu beigu Padomju Savienību Snaiders nosauc par vēsturē nepārspētu mazākumtautību vajāšanas valsti. Viņš atzīmē, ka visvairāk vajātā nacionālā minoritāte 30. gadu otrajā pusē Eiropā bija nevis Vācijas ebreji, bet gan Padomju Savienības poļi. NKVD apgabalu nodaļām tika iedalītas kvotas ar arestējamo un notiesājamo poļu skaitu. Pavēlē N00485 bijis šāds teksts: “Ātrums un kvalitāte darbā, atklājot un arestējot poļu spiegus, būs galvenais apsvērums, kuru ņems vērā, nosakot katra vadītāja veikumu.” Vadītāji centās kā varēdami, un par poļu atzīšanās metodi kļuva kolektīvās mocīšanas un spīdzināšanas paņēmiens, ko nosauca ciniski par “konferenci”. Aizturētos poļus, kuru uzvārdus čekisti parasti atrada telefona sarakstos, sadzina kopā kādas ēkas pa­grabstāvā. Vienu no viņiem mocīja un mežonīgi spīdzināja pārējo poļu klātbūtnē. Kad upuris, nevarēdams spīdzināšanu vairs ciest, bija atzinies, čekisti arī pārējos skubināja atzīties izdomātos noziegumos. Lai aiztaupītu mokas, pārējie atzinās nekavējoties.

Snaiders piemin ebreju lielo īpatsvaru starp augstākajām NKVD amatpersonām, bet viņam nevar pārmest neko no antisemītiska. Viņš skaidro, ka tieši ebreji ir skaitliski visvairāk cietusī tauta Otrā pasaules kara laikā. Holokaustam un Staļina antisemītismam Snaiders veltījis ievērojamu grāmatas daļu. Pēc Lielā terora Staļins pakāpeniski čekas vadībā izvirzīja krievus. Pēc Snaidera aprēķina, vidēji ikvienam krievam bija 17 reizes mazāka iespēja nekā citu tautību pārstāvjiem tikt represētam vai nonāvētam Staļina varas laikā. Snaiders vēsta arī par teroru pret latviešiem. Kā Latvijas spiegi tika nošauti 16 573 latvieši, nerunājot par tālākām baltiešu deportācijām.

Svarīgākie Snaidera secinājumi ir šādi: “Pirms Otrā pasaules kara un pēc pirmajiem sešarpus Hitlera varas gadiem nacistu režīms nogalināja ne vairāk kā 
10 000 cilvēku… Vācieši masu slepkavošanā sacensties ar Staļinu sāka starp 1939. un 1941. gadu, pēc tam, kad Staļins bija atļāvis Hitleram sākt karu.” Pirms 1941. gada 22. jūnija, neskaitot gulaga nometnēs jau iepriekš mirušos, tajās atradās miljoni padomju pilsoņu. Kara laikā šis skaits pieauga vēl par 2,5 miljoniem, lēš T. Snaiders.

Latviešiem skaidras ir šādas vēsturnieka atziņas: “Lai gan termins “Molotova–Ribentropa līnija” var šķist neveikls, tas ļauj mums saskatīt kādu sevišķu joslu Eiropā, kur cilvēki izcieta trīs okupāciju posmus Otrā pasaules kara laikā: vispirms padomju, tad vācu, tad atkal padomju okupāciju.”

Grāmatas 421 lappuse balstās uz 771 atsauci – arhīvu dokumentiem, upuru atstātām dienasgrāmatām un upuru līdzgaitnieku un citu laikabiedru atmiņām, kā arī vismaz 950 Snaidera izlasītām dažādu valstu un dažādu tautu autoru grāmatām un dokumentu krājumiem.

August 4, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, boļševiki, deportācijas, genocīds, grāmatas, kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Kāpēc rakstīja Burbuļus? Saruna ar vēsturnieku Arnoldu Bērzu

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=323084:kpc-rakstja-burbuus-saruna-ar-vsturnieku-arnoldu-brzu&catid=95:intervijas&Itemid=113

“Latvijas Avīzē” viesojās LR AP bijušais deputāts, vēsturnieks un vairāku grāmatu autors ARNOLDS BĒRZS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Bērza kungs, jūsu beidzamais devums lasītājiem ir kopojums–hronika “Sarkanie burbuļi” par pretlatvisku organizāciju darbību nesenā pagātnē. Sakiet, kādus uzdevumus likāt pats sev, rakstot šo grāmatu, pētot materiālus?

A. Bērzs: – Bija divi pamatuzdevumi. Pirmais – oponēt laika gaitā radītam iespaidam, itin kā neatkarība Latvijai nokrita kā no gaisa. Gribēju parādīt, ka tai bija milzīga pretestība, nevis, kā mūsdienās apgalvo, visi “tože biļi za ņesavisimosķ”, “tože biļi na barikadah”. Patiesībā kaut vai vēlēšanu rezultāti pierāda, ka vismaz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju balsoja par neatkarības pretiniekiem, un tie bija daudzi tūkstoši. Toreiz tā robežšķirtne bija itin skaidri melnbalti noteikta. Otrs uzdevums saistījās ar vienu no krieviskā imperiālisma formām, proti, ar komunistisko ideoloģiju pamatoto imperiālismu – kā tas izpaudās savā pēdējā stadijā. Vērojot notikumus 90. gadu Krievijā, kad Jeļcins bija deklarējis “ņemiet suverenitāti, cik spējat paņemt”, gaidīju, ka lielā valsts pārvērtīsies demokrātisku valstu konfederācijā. Tomēr svārsts nāca atpakaļ, drīz vien, pēc manas izpratnes, izpaudās tas nacionālais raksturs, kas veidojies vismaz sešsimt gadus. Tas saistās ar Krievijas izplešanos, krievu zemju apvienošanu un pēc tam arī piegulošo teritoriju pievienošanu. Tas veido tautas pašapziņu, un, kolīdz šis kurss tiek apdraudēts, tā tauta nav ar mieru. Šis moments piespieda arī Jeļcinu atteikties no Čečenijas neatkarības atzīšanas, un arī Tatārijas centrbēdzes tieksmes nācās ierobežot. Padomju laikā nedrīkstēja lietot jēdzienu “nacionālais raksturs”. Taču – tas pastāv. Tas ir dabisks, lai kā citi pret šā rakstura izpausmēm attiektos. Kā, piemēram, mēs lai prasītu vienam Latvijā dzīvojošam krievam, ka te bija okupācija un tas bija slikti! Kā viņš to lai pieņem, ja viņš te dzīvo un tas bijis viņa labklājības pamatā! Viņš ir šā perioda produkts, un, ja jūs prasāt, lai šis cilvēks noliedz okupāciju, tad tiklab varat prasīt, lai viņš noliedz pats sevi. Tas ir neiespējami.

– Jūs pētījāt “sarkanos burbuļus” no 1994. līdz 2004. gadam. Vai tie jums neliekas samanāmi arī mūsdienās?

– Divos vārdos tas pateikts grāmatā: “Sāk dominēt burbuļi zilibaltsarkanā tonējumā un Kolorādo vaboles svītrojuma krāsās.” Tas – pēc Krievijas trikolora un Georga lentītēm. Beidzās etaps, kad nacionālais imperiālisms “dzīvoja” ar komunisma ideoloģiju, bet tālāk tas pārvēršas krievu lielvalstiskajā – ģeržavas – imperiālismā.

E. Līcītis: – Un kā tas izpaužas Latvijā, vai tas nav mūs apdraudošs?

– Aiz bailēm jau rakstīju to grāmatu!

V. Krustiņš: – Manā saprašanā nav pieņemami, ka vairāki kungi te rīko kampaņu, lai Latvijā krievu valodu ieviestu par valsts valodu. Turklāt bez mazākās oficiālo aprindu pretestības!

– Oficiālām aprindām ir katrai savi atbalstītāji un katrai savi mērķi. Bet es gribu teikt, ka mūsu tauta arī ir morāli degradējusies. Mēs paciešam pazemojumus. Mēs dzīvojam bailēs un pieļaujam sevi pārvaldīt, iedarbinādami pašcenzūru. Nepretojamies nepieņemamām lietām pat sadzīviskā līmenī. Nav pat tik svarīgi, kādi vīri pulcējas 16. martā uz gājienu, taču, ja kāds apzināti traucē pasākumam – vai tas nav saucams pie atbildības? Ja otru cilvēku vienkārši uz līdzenas vietas nosauc par “prokļatij fašist”, tad saucējs jāņem ciet un jāsoda. Kādas tiesības viņam tā runāt bez jebkādiem pierādījumiem? Bet iebilst – baidāmies.

– Cienījamais Bērz, vai pareizi lietojat apzīmējumu “garīga degradācija”? Mums paskaidro, ka visapkārt norisinās demokratizācija, globalizācija un eiropeizācija. Turēties pie nacionālas pašcieņas principiem neesot eiropeiski. Tas esot slikti un margināli.

– Tā Eiropa pamāca vārdos, bet darbos tā ir citāda. Lai cik tur sludina toleranci, gandrīz katra Eiropas valsts ir nacionāla pēc būtības. Nāciju pašpietiekamība savā teritorijā ir gana liela, lai mononacionālās zemēs īpaši uztrauktos par 7 – 8 procentu iebraucēju ietekmi. Ārzemnieki, kas apmetas uz dzīvi Dānijā vai Zviedrijā, vai citur, ir spiesti dāniski un zviedriski runāt, lai dabūtu darbu un baudītu dzīves ap­stākļus. Mūsu situācija ir ārkārtēja, tā nelīdzinās stāvoklim nevienā citā Eiropas valstī.

E. Līcītis: – Un jūs latviešu lielas daļas atbildi šai situācijai raksturojat īsos vārdos – nevajag kaitināt krievus.

– Tieši to es saku – ka tikai viņus neaizskarot, un pieminētajās oficiālajās aprindās tā kļūst dominējošā lieta. Bet nav vien tā “neaizkaitināšanas” politika. Ir principiālas lietas, no kurām nevar atkāpties, un, kā tās aizstāvēt, vajag mācīties no krieviem – pirmā “nepārkāpjamā” ir teritoriālā nedalāmība. Vai rodot piemēru, ka Krievija kādreiz labprātīgi piekritusi atteikties no kvadrātmetra zemes, kuram tā virsū uzlikusi savu ķepu? Cars, pagaidu valdība, komunisti vai mūsdienu valdnieki – ne soli atpakaļ. Japānai Kuriļu salas neatdos un citiem arī. Mūsu pamatprincipos ne soli nedrīkst spert atpakaļ attiecībā par okupācijas faktu. Manuprāt, okupācijas atzīšana ir viens no pamatnoteikumiem, lai varētu pamatot un atzīt mūsu suverenitāti. Ja šo faktu neatzīst, tad esam tādi – no kaut kurienes izniruši. To vajadzētu pielikt Saeimas deputāta zvēresta vārdos – es atzīstu okupācijas faktu. Vesela virkne deputātu, kā zināms, to atsakās darīt. Šāda ignorance ļauj secināt, ka līdz ar to viņi neatzīst kādu daļu Latvijas neatkarības. Nākamais, no kā neatkāpties, ir latviešu valoda kā valsts valoda, un jebkāda integrācija var notikt tikai uz latviešu valodas atzīšanas pamata. Tagad latviešu valoda tiek izspiesta. TV pārraides pa kabeļiem – tur viens kanāls ir latvisks, pāris kanālu – fragmentāri latviski, bet simti programmu paketē ir krievu valodā.

– Ko teiksiet par saukļiem, ka pienācis laiks dalīties ar “Saskaņas centru” arī politiskajā varā? Tur pat divi kungi jau pieteikti premjerēt, bet arī no latvisko partiju puses ir dzīva interese par šādu koalīciju.

– Man liekas, mums politikā no sākta gala bija nostāja, ka jāatrod saprašanās ar Maskavu. Tad būs labi. Tad uzlabosies ekonomika. Bet lai kā centušies visi mūsu prezidenti – atšķirībā no kaimiņzemju līderiem – pat pazemojoši nokļūt kādos kontaktos, tas neko nav devis. Iepriekšējais prezidents bija ar mieru pagādāt vīzas uz Eiropu, kaut viņam nebija tiesību tā solīt. Vai – dibināšot Vēsturnieku komisiju. Nav taču iespējams uzrakstīt abām pusēm pieņemamus vēsturiskus atzinumus! Vai ir iespējams, bet tad mūsu pusei jāatkāpjas no saviem uzstādījumiem. Kamēr sakām – Latviju okupēja, tikām nekāda tuvināšanās nenotiks. Lai mēs padomju vēsturi neaizmirstu, mums pašiem parādījušies jauni vēsturnieki, kuri šo izpratni atsvaidzina, padziļina – kā Paiders ar Urbanoviču.

V. Krustiņš: – Vai jums šķiet, ka Latvija tiek pārkrievota?

– Vai dieniņās – es dzīvoju pārkrievotā Latvijā! Es dzīvoju Krievijā, nevis Latvijā – dzīvoklī Pļavniekos.

V. Krustiņš: – Un kā jūs šajā kontekstā vērtējat nākamās Saeimas iespējas?

– Varu teikt tikai kā Šveiks. Lai būtu, kā būtu, ka tik kā būtu, jo tā nekad nav bijis, ka nekā nav bijis. Es esmu bailīgs. Redzu pazīmes, kas nav no patīkamajām. Klanīšanos Maskavai. Tā darījuši prezidenti, un sabiedrībai noteicošais nav likums absolūtā mērā. Dzīvesveids, tautas apziņa, attieksme – tas ir tas, kas nosaka. Aizgājis 10. Saeimas vilciens, tuvojas nākamais, un var jau manīt, ar ko tas tiek kurināts. Zatlera Reformu partija aicina – mums vajag krievvalodīgos, nāciet pie mums.

E. Līcītis: – Jā, tā ir, viņi gribot uzrunāt, nešķirot pēc etniskā principa.

– Bet viens uzrunātājs jau ir – “Saskaņas centrs”, kur iekšā šeit dzīvojošo tautību spektrs. Viņi visus vāc, sākot ar bijušajiem rubikiešiem, beidzot ar “progresīviem” latviešiem. Te jāsaka – tāds tādu var atrast un saprasties. Grūti minēt, iespējams, “Vienotība”, šajā situācijā sasveroties uz nacionālo pusi, spēj kādus punktus atgūt, ko citādi ZRF tai atņemtu. Citā variantā ir viscaur nacionālās vienotības valdība – ar “Vienotību”, Zatlera komandu un “Saskaņu”. Kas tad tur ārā paliek – Raivis Dzintars ar kompāniju, varbūt vēl kāds sīkāks.

– Jūs jau atzīmējāt, ka pirms divdesmit gadiem te bija proporcija, ka divas trešdaļas iedzīvotāju atbalsta neatkarību, bet trešdaļa turas pretī.

– Augstākajā Padomē arī, bez šaubām, bija ass pretnostatījums, taču aizejot tai izdevās sakombinēt Vēlēšanu likumu, lai 5. Saeima būtu dominējoši latviska. Krievvalodīgo frakcija sastāvēja no pieciem cilvēkiem. Taču mīkstinot likumdošanu, šī pozīcija atkal pieņēmās spēkā, Rubiks spēja apvienot četras krievvalodīgo partijas, un jau 7. Saeimā viņu deputāti nokļuva visai ievērojamā skaitā. Viņi turējās ap 25 vīriem frakcijā, tagad ir vēl vairāk, un tā arī būs, ka nacionālā sastāva proporcijas noteiks attiecības politiskajā līmenī. Nav izslēgts, ka, “sakrītot” koalīcijai, “SC” tiek varā arī visā Latvijā. Tad droši vien būs uzraksti divās valodās uz ielu plāksnītēm un būs viss pārējais.

August 4, 2011 Posted by | grāmatas, Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Vēsturnieki: Krievija melojusi par Valenberga likteni

http://www.diena.lv/pasaule/vesturnieki-krievija-melojusi-par-valenberga-likteni-13895325

Klajā nākusi grāmata, kurā iekļautas pazudušā Raula Valenberga kādreizējā kameras biedra liecības, kas pierāda, ka Krievijas amatpersonas apzināti slēpušas informāciju par zviedru diplomāta likteni, vēsta interneta izdevums The Local.

“Viņi ir pieķerti nozieguma vietā,” sarunā ar The Local atzina vēsturniece Suzanna Bergere, komentējot Krievijas rīcību. “Tas vērtējams kā viens no svarīgākajiem atklājumiem Raula Valenberga lietā pēdējo 50 gadu laikā.”

Grāmata Trešā Reiha diplomātijas noslēpumi, kuru šī gada sākumā laida klajā PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) pēcteča, Krievijas Federālā Drošības dienesta (FDD) arhīvs, satur vairāku pēc Otrā pasaules kara PSRS cietumos pabijušo nacistiskās Vācijas diplomātu nopratināšanas protokolus, tostarp Vilija Rēdela liecības. Rēdels laikā no 1945. līdz 1947. gadam atradās vienā Lefortovas cietuma kamerā ar Valenbergu.

ASV dzīvojošais krievu izcelsmes vēsturnieks Vadims Biršteins, kurš 1991. gadā piedalījās Zviedrijas un Krievijas kopīgajā darba grupā, kuras uzdevums bija izmeklēt Valenberga pazušanas apstākļus, nejauši uzdūrās jaunizdotajai grāmatai, pētot Padomju armijas Otrā pasaules kara laika pretizlūkošanas dienesta jeb tā dēvētā SMERŠ darbību. “Biju ļoti pārsteigts, FDD arhivāru sagatavotajā jaunajā grāmatā atrodot divu Rēdela rakstīto liecību tulkojumus krievu valodā,” The Local atzina Biršteins. “Gadiem ilgi FDD galvenais arhīvs Suzannai Bergerei un man rakstiski apgalvoja, ka Rēdela izmeklēšanas lieta neeksistē.”

Bergere un Biršteins uzskata, ka Valenberga kameras biedra liecību parādīšanās ir nozīmīgs pagrieziena punkts centienos noskaidrot patiesību par Valenberga uzturēšanās laiku padomju cietumos. “Tagad notikušas fundamentālas izmaiņas,” uzsver Bergere. “Mēs varam pierādīt maldināšanu (..). Viņi ir melojuši.”

Zviedru diplomāts Valenbergs, kuram Otrā pasaules kara laikā izdevās paglābt no nāves iznīcināšanas nometnēs desmitiem tūkstošiem ebreju, pazuda bez vēsts 1945. gada 17. janvārī padomju karaspēka okupētajā Budapeštā.

PSRS un vēlāk Krievijas varasiestādes ilgi apgalvoja, ka zviedru diplomāts esot miris cietumā 1947. gada 17. jūlijā, taču Valenberga ģimenes locekļi un eksperti vienmēr apšaubījuši viņa nāves apstākļu oficiālo padomju versiju.

Lai gan grāmatā iekļautās Rēdela liecības datētas pirms laika, kurā viņš atradās kopīgā kamerā ar Valenbergu, dokumenti ņemti no tās pašas 549 lapaspušu biezās lietas, no kuras ar Rēdelu saistītie dokumenti 1993. gadā tika nodoti Zviedrijas un Krievijas kopīgajai darba grupai.

Iepriekš Krievija apgalvoja, ka pētniekiem nodotie dokumenti, kas bija numurēti kā 543. līdz 549.lapaspuse attiecīgajā lietā ir vienīgie, kuri attiecas uz Rēdelu.

Taču nesen publicētie materiāli numurēti kā 477. līdz 484. lapaspuse, tādējādi ļaujot vēsturniekiem pieņemt, ka joprojām tiek slēptas vēl 57 lapaspuses, kas attiecas uz Rēdelu un kuras saskaņā ar krievu iepriekšējiem apgalvojumiem nav pastāvējušas.

“Ja saglabājušās agrīnās Vilija Rēdela liecības padomju cietumā, lai gan divas desmitgades krievu amatpersonas mums kategoriski apgalvoja, ka tās nav saglabājušās, mums nekas cits neatliek, kā domāt, ka joprojām pastāv arī nopratināšanas protokoli, kas datējami ar laiku, kad viņš tika turēts kopā ar Raulu Valenbergu,” teikts pirmdien izplatītajā Bergeres un Biršteina kopīgajā paziņojumā.

“Iespējams, tieši tas ir patiesais iemesls, kāpēc mums netiek ļauts caurskatīt 57 joprojām slepenās šī materiāla lapaspuses?” retoriski vaicā abi vēsturnieki.

Jau gadu iepriekš Bergere un Biršteins guva papildu pierādījumus tam, ka Krievijas amatpersonas nav bijušas īpaši pretimnākošas, sniedzot viņu rīcībā esošo informāciju par Valenberga likteni.

2009. gada beigās pētnieki ieguva dokumentus, kas ļauj domāt, ka Valenbergs patiesi nodzīvojis ilgāk nekā savulaik apgalvoja padomju varasiestādes. Jauniegūtie dokumenti lika Krievijai atzīt, ka pazudušais diplomāts “ar lielu ticamības pakāpi” ir tā pati persona, kas pazīstama kā “ieslodzītais numur septiņi”, kas ticis pratināts 1957. gada 23. jūlijā, tas ir, nedēļu pēc oficiālā Valenberga nāves datuma.

Pamatojoties uz jaunpublicētajām Valenberga kameras biedra liecībām, Bergere un Biršteins iesnieguši Krievijai jaunu pieprasījumu ļaut iepazīties ar pārējiem lietas materiāliem. “Ja Rēdela liecības ir saglabājušās, tad, iespējams, pastāv arī Raula Valenberga nopratināšanas lietas,” norāda Bergere. Viņa gan atzīst, ka to nespēj pierādīt, taču “sižets kļūst saspringtāks”.

Bergere uzsver, ka arī Zviedrijas valdības pienākums ir pieprasīt Krievijai dokumentu nodošanu atklātībai. “Darba grupai acīmredzami ticis melots,” piebilst Bergere, piesaucot 1993.gada zviedru un krievu amatpersonu tikšanos, kurā Maskavas pārstāvji atkārtoti noliedza papildu informācijas esamību par Rēdelu.

“Zviedrijas valdībai tiešām tam jāseko un jāpieprasa visu dokumentu pilnīga publiskošana,” norāda vēsturniece, piebilstot, ka “zviedriem ir jāpaskaidro, kāpēc viņi nepaprasa iepazīšanos ar šīm lietām”.

August 3, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas | Leave a comment

Par Sinimē notikušo igauņu leģionāru piemiņas pasākumu

Sinimägedel lehvis alistumatuse vaim

Andres Põld, Sven Harjo, (“Ohtuleht” )

Tulkojums krievu valodā: На Синимяэ витал дух непокоренности

Даже с опозданием прибывшим в Силламяэ ничто не указывает на то, что именно в это время под боком у этого русскоязычного города, на Синимяэ, в месте прошлых сражений проходит слет ветеранов Второй мировой войны, вызывающий особенно в последние годы истерические отклики в прессе России.

Слет – чтобы почтить память соратников, погибших в кровопролитнейших сражениях в истории Эстонии. Сюда собираются еще живые воины разных народов. Они воевали, кто добровольно, кто по принуждению в мундирах войск СС Германии вместе с эстонцами, схватитвшимися за оружие по призыву подпольного законного правительства Эстонии, чтобы воспрепятствовать повторному захвату Эстонии Красной армией.

Однако, люди, считающие вспоминание сражений и поминовение павших возрождением нацизма, сообщили о своем намерении явиться пикетировать сборище «фашистов», вследствие чего для предотвращения конфликта организаторы мероприятия объявили его полузакрытым и обещали применение усиленных мер безопасности.

Действительно – свернув с Нарвского шоссе в сторону Синимяэ, на глаза попадается первая полицейская машина. Как выясняется впоследствии, они и единственная. Но – vorwärts! (Вперед! (нем.) – прим. перев.). От кладбища поворот налево, и – вот он, строй пикетирующих из нескольких десятков людей, держащих плакаты и фотографии, ставшие туманными и неясными от излишнего увеличения. «Arbeit macht frei», вычитываем на одном из них. (Надпись «Arbeit macht frei» – «Труд освобождает» – располагалась над входом в Аушвиц-1 – прим. перев.).

Из-за сильного дождя мы решили сперва сфотографировать из окна машины. Тотчас начинается забавная суета, и человек с флагом России подходит для выяснения обстоятельств. Увидев удостоверение прессы он успокаивается, кричит что-то пикетчикам, и, поняв, что дело имеется с представилями журналистики, раздается мантра хором, знакомая уже с бронзовых ночей: «Фашизм не пройдет!»

Однако, до одного здоровяка сообщение его товарища о том, что мы журналисты, видимо, не донеслось. Он подходит к машине, запихивает почти весь свой торс в окно и внимательно нас исследует. После этого спрашивает, говорим ли мы по-русски? Не желая вступать с ним в длительную беседу, просим его на эстонском языке отступить – мы хотим фотографировать. Тогда он спрашивает, говорим ли мы по-английски? Затем он отступает от машины и во весь голос начинает объяснять, каким образом обстоят дела в нынешней Эстонии: фотографируют из машины, как в свое время это делал КГБ.

В последствии, уже между собой мы рассуждали о том, что вряд ли этот мужик в советское время был диссидентом, небось, знает о методах КГБ изнутри. Очевидно, где-то в этой компании была и консул России в Нарве Ольга Комарова. Которая, по ее же словам, явилась посмотреть, как в пределах ее консульских владений это событие будет освещаться в прессе. Но мы и не ведали о ней, так как налицо она нам незнакома, да и вообще не могли ожидать, что дипломат какого-либо государства мог бы участвовать в протестном мероприятии против другого государства.

Первое волнение позади, прибываем к месту слета. Охранник на миг бросает на нас равнодушный взгляд – видать, наши лица его устраивают – и мы на месте. Оказывается, контроль и происходит по опасливым лицам. «Да нам уже все известны.»,- подмигнув, роняет охранник. К нашему журналистскому разочарованию, здесь царит совершенно иная атмосфера, чем среди нервных пикетирующих. Люди спокойны, дружелюбны, беседуют малыми группами. Часть кушает солдатский суп, настолько горячий, что раздающие его обходительные члены женской организации местной обороны (наподобие Союза обороны – Kaitseliit – О.Р.) советуют подложить хлебную тарелочку. На проливной дождь никто не обращает внимания. Еще меньше достойны стать темой обсуждения где-то ниже выражающие враждебность узники своего умонастроения.

Встречаем Калью Мяттика, в свое время сидевшего в тюрьме за антисоветчину. «Эти деятели»,- имеет в виду пикетурующих Калью Мяттик, «эти умеют лить свой гнев только на мертвых. Если бы победил Гитлер, они бы кричали точно так же, только другие лозунги.»

Агрессивно одетой молодежи видно не было

Начинаются выступления. Будучи единственным официальным представителем от партий руководитель националистского крыла IRL (Союза Отечества и Республики – партии, входящей в правящую коалицию парламента Эстонской Республики Riigikogu – О.Р.) Тармо Круузимяэ, как и другие выступившие до и после него, сказал, что сражение на Синимяэ было не за Гитлера и не за национал-социализм – а просто противостояли красному варварству, в надежде задержать его до окончания войны. «Здесь, в этих схватках был смыт позор безмолвного подчинения в 1939 и 1940 гг., здесь было показано, как эстонский мужчина защищает свою землю и народ.» – объясняет Круузимяэ. «Здесь воевали во имя того, чтобы в послевоенном мире было меньше коммунистического террора»,- продолжает он. «Как можно кому-то осуждать такую цель? Такое могут только те, для кого хороши преступления коммунизма, и кто бы с удовольствием их продолжил.»

Кажется, что содержание выступлений не так уж и интересует. Важнее просто находиться здесь, отдать таким образом дань своего уважения павшим, боровшимся за свободу Эстонии. Двигаясь среди людей, можно услышать финскую немецкую и англискую речь. «Известнейший» по этой теме финн Йохан Бекман, к счастью, не явился. Пьяницы также. Агрессивно одетой молодежи не видать, лишь на считанных одиночках надеты майки на тему легионеров.

Из-под навеса – конечно, вследствие дождя! – за 50 сентов предлагают издание националистов «Koguja» («Собиратель»). У кухни под деревьями хлопочет говорящая на русском языке женщина средних лет с двумя мальчиками. Чуть поодаль, в крикливо-красной куртке за происходящим наблюдает шовинист Юри Бем.

Звучит приветствие латышей участникам слета. Один из организаторов марша латышских легионеров Гундарс Калве позже похвалит мероприятие на Синимяэ: это же как всенародный праздник, все как надо: присутствуют и мужчины в военной форме, и Молодые Орлы (Noored Kotkad), и политики; никто не боится и не стыдится.

Присутствовало до тысячи человек

Вследствие пропорции в национальном составе у них, в Риге во время марша положение куда напряженней. И единственной партией из представленных в сейме, которая осмеливается участвовать в мероприятии, является Националисты Латвии.

Речи произнесены, венки возложены, по плечам еще живых камрадов похлопали, вот и время отправляться. Кто еще отправится доесть суп, а кто приготовляется отправиться домой, а кто-то поедет посмотреть чуть позже начинающийся спектакль. К 13:30 место очистилось и от пикетирующих. И от них не осталось даже мусорного листка. Организаторы довольны. Кроме нарывающихся на кофликт журналистов никто и не обращал внимания на компанию «антифашистов». Да и они не обращали внимания. Все ладилось, и по их оценке, несмотря на дождь, присутствовало до тысячи человек.

Видимо, можно спокойно поверить обещанию Круузимяэ: «Мы никогда больше не сдадимся – и любой противник будет остановлен на границах Эстонии так же, как в 1944 году!»

Оригинал публикации: Sinimägedel lehvis alistumatuse vaim

Cita publikācija: http://rus.delfi.ee/daily/estonia/foto-v-sinimyae-pod-dozhdem-mokli-antifashisty-veterany-ss-i-politiki.d?id=50409855

August 3, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Igaunijas ĀM: Krievijas apgalvojumi par nacisma heroizācijas pieļaušanu Igaunijā ir kļūdaini

 Igaunijas ĀM: Krievijas apgalvojumi par nacisma heroizācijas pieļaušanu Igaunijā ir kļūdaini
Igaunijas Ārlietu ministrija (ĀM) uzskata par kļūdainām Krievijas ĀM apsūdzības, ka Igaunijas varas iestādes atbalsta sistemātisku nacisma heroizāciju.”Ārlietu ministrija ar nožēlu uzsver, ka Krievijas Ārlietu ministrijas šodienas [otrdienas] paziņojums bija kļūdains, balstīts uz ideoloģiskām klišejām un nav virzīts uz Igaunijas un Krievijas attiecību attīstīšanu,” sacīts Krievijas ĀM paziņojumā.

Igaunijas puse skaidro, ka “30.jūlijā Sinimē notikušais piemiņas pasākums bija parasts pasākums, kas norit pēc pilsoniskās iniciatīvas un atbilda starptautiski vispārpieņemtai praksei par Otrajā pasaules karā bojāgājušo pieminēšanu, un tamlīdzīgi pasākumi notiek arī citās valstīs”.

Tāpat Igaunijas ĀM uzskata, ka tradicionālās zemessargu militarizētās sporta sacensības “Erna”, kuru pamatā ir 1941.gada augustā Sarkanās armijas aizmugurē pastāvējušās Abvēra sabotāžas grupas maršruts, un kuras asi nosodīja Krievijas ĀM, ir “starptautiski atzīts militārs sporta pasākums”.

Tāpat komentārā norādīts, ka “Igaunijas Republika nosoda visu totalitāro režīmu, kas jebkad okupējuši Igauniju, pastrādātos noziegumus, un nosoda manipulācijas par šo tēmu”.

Krievijas ĀM otrdien pauda sašutumu par bijušo leģionāru saietu, kas sestdien notika Igaunijas ziemeļrietumos Vaivaras pagasta Zilo kalnu (Sinimaed) rajonā, un aicināja Eiropas Savienību (ES) un NATO pievērst uzmanību “nacisma heroizācijai Igaunijā”.

“Mēs vairākkārt esam pauduši sašutumu par Igaunijas ziemeļrietumu Sinimē ciematā notikušo bijušo “Waffen SS” 20.igauņu grenadieru divīzijas veterānu salidojums. Diemžēl, neskatoties uz starptautiskās un Igaunijas sabiedrības protestiem, vietējās varas iestādes atkal ļāva rīkot saietu tiem, kas saskaņā ar Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla spriedumu ir atbildīgi par daudzām slepkavībām un nežēlīgu rīcību okupētajās teritorijās,” teikts otrdien izplatītajā Krievijas ĀM paziņojumā.

Krievijas ĀM arī norāda, ka tās rīcībā esošā informācija liecina, ka no 3.līdz 6.augustam plānotas tradicionālās militārās sporta zemessargu sacensības “Erna”.

“Īpašas bažas rada tas, ka akcijām, kurās tiek slavināti fašisma sekotāji, kas sēj jauniešos neonacisma, ksenofobijas un rasisma idejas, kā arī Otrā pasaules kara iznākuma pārrakstīšanai ir sistemātisks raksturs,” uzsver Krievijas ĀM.

“Sagaidām, ka Igaunijas varas iestāžu izrādīto iecietību pret šādu pasākumu organizēšanu nepaliks bez Igaunijas partneri Eiropas Savienībā un NATO, kā arī atbildīgo starptautisko organizāciju novērtējuma,” teikts paziņojumā.

Sestdien notika “Waffen SS” 20.igauņu grenadieru divīzijas veterānu salidojums Grenadieru pakalnā Zilo kalnu rajonā.

Cīņas pie Narvas starp Sarkano armiju un Vācijas armijā mobilizētajiem igauņiem un brīvprātīgajiem sākās 1944.gada februārī. 1944.gada 26.jūlijā Vācijas armijas daļas atstāja Narvu un atkāpās uz Zilajiem kalniem, kur 1944.gada beigās notika asiņainākās Otrā pasaules kara kaujas Igaunijas teritorijā.

Katru gadu jūlijā šo kauju norises vietā Sinimē ciemā notiek bijušo leģionāru salidojums.

Igaunijas, tāpat kā Latvijas leģionāri uzsver, ka nav bijušie SS vīri, bet gan dienējuši “Waffen SS”, kuru Nirnbergas tribunāls nav atzinis par kara noziegumus pastrādājušu organizāciju. Tomēr ārvalstīs viņus dažkārt dēvē par bijušajiem esesiešiem. Lai gan oficiāli “Waffen SS” bija brīvprātīgo formējums, faktiski vairākums tur dienējušo tika mobilizēti piespiedu kārtā.

August 3, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | Leave a comment

Saeimas vēlēšanas 1940. gadā nebija demokrātiskas

Rihards Treijs, LA

Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera 447 lappušu grāmatas “Nākotnes melnraksti” priekšpēdējā nodaļa vēstī par notikumiem Latvijā no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnijam, tas ir, par laiku, kad Maskavas emisārs A. Višinskis (viņa vārds gan izdevumā nav nevienā rindiņā minēts) sastādīja tā dēvēto tautas valdību.

Kuru tikai formāli apstiprināja pēdējais Valsts prezidents K. Ulmanis, un notika tā sauktās tautas Saeimas vēlēšanas. Par šiem abiem nozīmīgajiem notikumiem izdevumā stāstīts gaužām skopi, par vēlēšanām pēc būtības nekas. Acīmredzot autoriem nebija izdevīgi to darīt, tāpēc viņi šajā jautājumā izvēlējušies noklusēšanas taktiku. Tā kā mums ir atkal priekšā balsošana, šķiet, nebūs lieki mazliet pavērt aizkaru uz notikušo akciju pirms 71 gada.

Vispirms komentāru jau neprasa fakts, ka tās parlamentu vēlēšanas visās trijās Baltijas valstīs notika vienās un tajās pašās dienās. Kā jau tas padomijā bija pieņemts, vērsim pie ragiem vispirms ķērās nevis valdība, bet partija. 1940. gada 2. jūlijā notika Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretariāta sēde. Piedaloties J. Kalnbērziņam, Ž. Spurem, A. Jablonskim, P. Kurlim un O. Augustei tā nolēma organizēt Saeimas vēlēšanas. “Sākot priekšvēlēšanu kampaņu (..), nepieciešams sastādīt strādnieku, zemnieku un inteliģences darba savienības sarakstus. Būs jāuzstāda pārstāvji no armijas. Nepieciešams izstrādāt darbaļaužu bloka platformu (sastādīs b. Spure). Sākt kampaņu par Saeimas pārvēlēšanu arī mūsu avīzēs.”

Kad to bija izdarījuši partijas bosi, Ministru kabinets ieguva tiesības 4. jūlijā pieņemt savu lēmumu šajā sakarā. Valdībai vajadzēja precīzi postulēt darāmo, sākot rezolūciju ar īsu preambulu: “Ar bijušās valdības 1934. gada 18. maija lēmumu, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, Saeimas funkcijas bija uzliktas Ministru kabinetam.

Latvijas demokrātiskās republikas valdība, atzīstot par savu pienākumu nodrošināt iespēju Latvijas tautai brīvi izpaust savu gribu uzdevumos, kuri tagadējā laikā izvirzījušies mūsu tēvijas priekšā, valsts celtniecībā un valsts pārvaldīšanā, un atzīstot, ka šajās vissvarīgākajās valsts lietās nav pieļaujama nekāda vilcināšanās, nolemj:

1. Nekavējoties izdarīt Saeimas vēlēšanas saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 6. pantu vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālas balsošanas ceļā.”

Valdība noteica parlamenta vēlēšanu laiku 14. un 15. jūlijā, pieņēma likumu par Saeimas vēlēšanām un iecēla Centrālo vēlēšanu komisiju. (CVK).

Nelikumīgs likums

Tāds bija šis kabineta dokuments, kas faktiski noteica vēlēšanu farsu. Nelikumība un nedemokrātisms izpaudās šādi:

Pirmkārt. Satversmas 49. pants noteica – “ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai”. Valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka “likumdošanas tiesības pieder Saeimai”.

Otrkārt. Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30. pantu, kas noteica reālu termiņu: “Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām “Valdības Vēstnesī” vismaz (izcēlums mans. – R. T. ) 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas.” Bet zagļiem taču jāsteidzas…

Treškārt. Gan Latvijas Satversme, gan 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem. Un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus. Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un par deputātiem kļuva arī PSRS pilsoņi J. Kalnbērziņš, O. Auguste, P. Plēsums u. c. LKP vadītāji un funkcionāri.

Ceturtkārt. Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās. Taču tādi bija ne vienā vien iecirknī, galvenokārt sarkanarmijas politvadītāju personā. Turklāt Latvija šajā laikā vēl pat nebija iekļauta PSRS sastāvā.

Aizbāž muti

Latvijas demokrātiskie politiskie spēki, pirmām kārtām pilsonība, iespējams, būdama naiva, izmantoja vēlēšanas kā pēdējo iespēju, lai saglabātu savu valsti. Ja ne pilnīgi brīvu un neatkarīgu, tad vismaz pussuverēnu. Demokrātisko latviešu vēlētāju memorandu izstrādāja P. Berģis, A. Ķeniņš, V. Zāmuēls un H. Celmiņš. To iesniedza A. Višinskim, PSRS sūtnim Latvijā V. Derevjan-
skim, kā arī Ž. Spurem un sabiedrisko lieto ministram P. Blauam, lai panāktu iespēju izvirzīt vēlēšanās alternatīvu sarakstu. Divsejainais Jānuss Višinskis pat… atbalstīja šādu nodomu.

Ar vienu roku atbalstīja, ar otru roku aizliedza. Ne jau bez viņa ziņas CVK pieprasīja, lai pirms kandidātu sarakstu iesniegšanas tiktu publicēta to vēlēšanu platforma. Šķēršļu licēji acīmredzot cerēja, ka opozicionāri to nevarēs izdarīt, jo visas spiestuves, tāpat kā laikrakstus kontrolēja A. Kirhenšteina valdība. Tomēr ar atsaucīgu patriotu palīdzību grupai izdevās nodrukāt vēlēšanu platformu “Demokrātisko latviešu aicinājums” īsa uzsaukuma veidā Rīgā un Jelgavā 100 tūkstoš eksemplāru lielā metienā.

Pret konkurējošā kandidātu saraksta iniciatoriem tika veiktas arī tiešas represijas. 9. jūlijā demokrātisko latviešu vēlētāju grupas telpās iebruka čekisti, apcietināja biroja tehnisko vadītāju, konfiscēja un iznīcināja visus vēlēšanu materiālus. Arestēja daudzus šīs grupas darbiniekus un viņu palīgus. Galu galā šis saraksts tika aizliegts. Tādējādi vēlēšanās palika tikai viens saraksts ar pretenciozu nosaukumu “Latvijas darba tautas bloks”.

Nelūgtie novērotāji

Lai “atpalikušās” Latvijas ļaudis kaut ko nesajauktu balsošanā, ne vienā vien vēlēšanu iecirknī ieradās sarkanarmijas un LKP “novērotāji”. Liepājas apriņķa Aizvīķu balsošanas iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, “pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M. Ratņikovs un 2) T. Kup-
rikovs”. Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa 1. apakšiecirkni ar savu klātbūtni “pagodināja” kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M. Sianovičs
un A. Novikovs. Uz kāda sarkanarmijas virsnieka ieteikumu Ikšķiles apakšiecirknī “atsevišķā istabā tika novietota tinte un spalva” utt., u. tml.

Kā liecina tā laika prese, ne pirms vēlēšanām, ne balsošanas dienās netrūka ne ragu mūzikas, ne kino izrāžu, ne sarkanarmiešu kazačoku un citu pļasku. Izpalika vienīgi latviešu t. s. ulmanītis un krievu vodka, jo kā vecajā, tā jaunajā vēlēšanu likumā bija noteikts, ka “vēlēšanu dienās tirgošanās ar reibinošiem dzērieniem aizliegta”.

Tā noritēja pirmās “brīvās” vēlēšanas Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma un valsts okupācijas. Vai tad kāds brīnums, ja ticam CVK ziņojumam, ka vēlēšanās esot piedalījušies 94,8% pilsoņu (bet cik nepilsoņu?), no kuriem 97,8% balsojuši par Latvijas darbaļaužu bloka kandidātiem. Salīdzinājumam – pat 20. gados un 30. gadu pirmajā pusē, kad vēlēšanas bija patiesi demokrātiskas, 1. Saeimas vēlēšanās piedalījās 82,2% balsstiesīgo, 2. Saeimas – 74,9%, 3. Saeimas – 79,3% un 4. Saeimas – 80%. Bet tad ar koku un mūziku uz iecirkni nedzina un pilsonis varēja izvēlēties, par ko balsot.

Lai apskatāmās grāmatas “troika” neapvainotu šo rindu autoru plaģiātismā, gribu norādīt, ka šis raksts balstās uz manu vairāklaidienu apceri “Par Latvijas okupāciju 1940. gadā” avīzes “Latvijas Vēstnesis” 2000. gada 14., 16., jūnija, 12. un 14. jūlija numurā. Tiem, kam patīk kritizēt bez lasīšanas, varu paskaidrot, ka ar minēto foliantu esmu iepazinies no vāka līdz vākam.

August 1, 2011 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Vēsturnieks: Pieminekļi veido kolektīvo apziņu

Voldemārs Krustiņš un Ģirts Vikmanis |Latvijas Avīze

Vēsturnieks: Pieminekļi veido kolektīvo apziņu

Redakcijā viesojās vēsturnieks, Latvijas Universitātes doktorants Edgars Engīzers, kurš nesen izteicās pret Uzvaras kolonnas kā atsevišķa arhitektoniska kompleksa atjaunošanu. Viņš tēmas skaidrojumu paplašina. Ar vēsturnieku sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Vikmanis.
V. Krustiņš: – Pastāstiet par sevi. Kāpēc ķērāties klāt tik nerentablai nozarei kā vēsture?

E. Engīzers: – Es negribētu piekrist, ka vēsture ir nerentabla. Ja dari no sirds, jebkurā nozarē ir iespējams nopelnīt. Gribēju studēt to, kas patika, tādēļ izvēlējos vēsturi, par nākotni īpaši nedomājot, un neesmu to nožēlojis. Esmu beidzis Krimuldas vidusskolu, bet tagad studēju Latvijas Universitātes doktorantūrā, kur strādāju pie disertācijas par militāri politiskajiem procesiem Latvijā no 1938. līdz 1940. gadam. Ceru pierādīt, ka 1939. gads neizšķīra Latvijas valsts likteni, kā tas lielākoties tiek uzskatīts. Strādāju skolā, lasu lekcijas augstskolā, esmu arī deputāta Anša Saliņa (“Vienotība”) palīgs Saeimā. Iepriekš vēsturnieka darba gaitas vedušas gan vairāku muzeju gaiteņos, gan Rīgas domes struktūrās.

– Vai pieminekļu jautājumi nav kļuvuši par instrumentu politikā? Nupat tiem piesaista pat Dudajeva ielas nosaukuma apspriešanu.

– Pieminekļi pēc būtības ir vairāk politisks nekā vēsturisks instruments, jo attiecas uz mūsdienu sabiedrību. Varam uzlikt pieminekli jebkam – kaut vai Gajam Jūlijam Cēzaram aiz cieņas pret viņa personību. Tālāk jau ir runa par politiku – ko mēs ar šādu pieminekli vēlētos pateikt. Pieminekļi ir svarīgs medijs, viens no veidiem, kā pasniegt vēsturi. Praksē pieminekļus neliek vēsturnieki, bet gan politiķi un privātpersonas, kas cenšas ietekmēt politiku. Ja runājam par pieminekļiem, tad runājam arī par kolektīvās atmiņas veidošanu.

– Kungi no Rīgas Pieminekļu aģentūras sauks: nevajag politizēt!

– Pats esmu tur savulaik strādājis, un es kungiem teikšu: nevajag liekuļot. Tā ir politika, un tā ir nauda. Diemžēl liela daļa līdzekļu nes līdzi kāda intereses.

– Atcerieties – turīgu kungu grupa ieteica būvēt pieminekli Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem. Tomēr neizdevās.

– Jautājums ir par to, vai pieminekļu politika ir valsts interesēs vai pret tām. Tas nav pareizi, ka mūsu pirmajam prezidentam Jānim Čakstem vienīgais piemineklis Rīgā ir kapos. Abi Čakstes ir pelnījuši ievērības cienīgus pieminekļus, jo ir daudz darījuši valsts labā. Vispirms jau Jānis, ko pelnīti atzīmē starp 100 nozīmīgākajiem demokrātiem pasaulē. Konstantīns Čakste bija viens no retajiem latviešu politiskajiem darbiniekiem, kas darbojās 2. pasaules kara laikā Latvijas neatkarības atjaunošanas labā. Latvijas Centrālās padomes stāsts ir bēdīgs. Toreiz bija sarkanie un brūnie, un ne vieni, ne otri necīnījās par Latvijas neatkarību. Latvijas Centrālā padome līdz šim ir atstāta novārtā. Ir publicētas dažas grāmatas, un man patika arī filma “Dancis pa trim”, kur mākslinieciskā valodā centās runāt par kureliešiem, bet ar to ir par maz.

Ģ. Vikmanis: – Uzvaras kolonna – kādas intereses aiz tās stāv?

– Tas ir piemineklis par godu Krievijas impērijas uzvarai pār Francijas impēriju. Krievijas impērija nav saistāma ar Latvijas valsti. No otras puses – impērijas laikā Krievijā kultūra bija augsti attīstīta, tāpēc arī latviešu kultūra varēja veidoties. Uzvaras kolonnas izcelšana ir kārtējais mēģinājums uzsvērt Krievijas kultūras lielo nozīmi arī Latvijas kultūrtelpā, kas neapšaubāmi tāda arī ir. Cik un kam ir politiski svarīgi to šobrīd uzsvērt tik uzkrītoši? Varam paskatīties atsevišķu politisko spēku, atsevišķu personu virzienā. Viņu atbalstītāju loks varētu būt mērķauditorija.

– Plašsaziņas līdzekļos šo jautājumu iztirzāt rosināja domnieka Viļņa Gavara sašutums par novārtā pamestiem pieminekļiem. Kā vērtējat šo soli?

– Situācija ap pieminekli brieda jau vismaz piecus gadus, taču tā ir daļa no bēdīgāka stāsta. Daudzi pieminekļi iet bojā, Lielie kapi no kultūrvēsturiskā viedokļa ir izpostīti. Daži pieminekļi atrodas novietnē pie krematorijas, daži – citur. Uzvaras kolonna ir spilgtākais no tiem. Gavara kunga iniciatīva bija atrast spilgtāko piemēru un runāt par kultūrpolitiku un kā Rīgā izturas pret kultūras mantojumu. Pilsētas vēsturisko mūru fragments ir tikko sabrucis, daudzi vēstures pieminekļi ir zuduši vai uz izzušanas robežas. Rīgā ir palikuši arī pieminekļi ar naidīgām tendencēm Latvijas Republikai – kaut vai tie paši pieminekļi “atbrīvotājiem”. Ieslēdzas šībrīža politiskie mehānismi – ir pieminekļi, pie kuriem noteiktā datumā iet viena sabiedrības daļa, un ir pieminekļi, pie kuriem iet cita tās daļa – citos datumos. Rīgā dzīvo teju puse Latvijas iedzīvotāju, un šeit norisinās lielākā daļa politisko notikumu. Uzvaras kolonnu var vizualizēt, un lielai daļai ir priekšstats, kāda tā izskatās. Bet, piemēram, “Koka Frici” pie Tieslietu ministrijas nevar atcerēties, un tas paliek ārpus informācijas telpas un nav aktuāls vai arī apzināti tiek par tādu padarīts, kaut gan šie pieminekļi savā būtībā ir salīdzināmi.

V. Krustiņš: – Kam apspriestā kolonna ir aktuāla?

– Es pieļauju, ka ne tikai atsevišķiem politiskajiem spēkiem, bet arī privātpersonām, piemēram, tiem, kas atjaunoja Pētera I pieminekli, kas uzstādīja pieminekli A. Puškinam. Ir arī tādi cilvēki, kas nav pretvalstiski noskaņoti, taču identificē sevi ar citām kultūras sastāvdaļām. Rīgā ir krievu, vācu, ebreju, igauņu, lietuviešu, poļu, zviedru, romu un vēl citu kultūru pēdas. Ja cilvēks ir mecenāts un darbojas kultūras jomā, tas ir saprotami. Varētu, teiksim, Trafalgara laukumā Londonā nolikt pieminekli Kanādas ģenerālgubernatoram Aleksanderam, kurš 1919. gadā vadīja landesvēru Latvijā. Tikai ar vienu piebildi – ja atļaus. Trafalgaras laukums tam nav paredzēts. Un tieši šeit sākas politika. Pieminekļu jomā Rīgā lielākoties darbojas trīs iestādes – Rīgas Pieminekļu padome, Rīgas Pieminekļu aģentūra un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija – visas tās ir patstāvīgas institūcijas, vadošie cilvēki tajās, vismaz daļa no tiem, darbojušies ilgu laiku, un nevarētu teikt, ka viņi visi būtu saistīti ar politisko varu, daļa, protams, ir. Tomēr ar kultūrpolitiku, sevišķi ar kolektīvās atmiņas veidošanu caur pieminekļiem Rīgā ir pašvaki.

– Jūs esat gatavs teikt, ka kolonna ir kultūrvēsturiska, bet Pēteris I ne?

– Nekāda gadījumā, abi šie mākslas darbi saistīti nes kultūrvēsturisko mantojumu. Napoleona karagājiena laikā Rīgas ģenerālgubernators nodedzināja priekšpilsētas, un tas ir ļoti sāpīgs Rīgas vēstures posms. Tomēr ir jāatceras: ja uzliekam pieminekli pilsētā – tā ir politika, jo tieši ietekmē mūsdienu sabiedrību, ja novietojam to muzejā – tā jau ir kultūrpolitika, kas nav tik strīdīga. Par to ir jārunā, taču muzeja formātā, kāda, piemēram, Lietuvā ir padomju pieminekļu ekspozīcija, kura nav politiska. Tas ir labs piemērs. Gandrīz jau visi pieminekļi ir saistīti ar politisko vēsturi, jā, arī ar politiku. Ja kolonnu noliek pilsētā, tiek pievērsta pastiprināta uzmanība Krievijas impērijas laikam, jautājums ir – kāpēc?

Ģ. Vikmanis: – Kāda izskatītos Rīga, ja uzstādītu Uzvaras kolonnu un to redzētu ārzemnieki? Kāds iespaids viņiem rastos par Rīgu?

– Iespējams, kādam varētu rasties iespaids, ka atrodas Krievijā. Tūristi lielākoties ir slinki iedziļināties sarežģītās vēstures konstrukcijās. Svarīgi ir tas, kā mēs pasniedzam savu valsti. Ja es aizbraucu uz Parīzi, mani tur vispirms interesē franču pieminekļi, franču un Francijas vēsture. Pieminekļi pilsētas ārtelpā ir valsts vizītkarte. Ja tajā iekļauj mantojumu, kas neattiecas uz šo valsti vai pat nonāk ar to pretrunā, tā jau ir politiska konstrukcija. Būtu vairāk jārunā par latviešu kultūru senākos laikos – pavisam nav tā, ka Livonijas laikā mēs bijām maza tautiņa, kas ganīja cūkas, ir gana daudz liecību par bagātu kultūras mantojumu. Vairāk jārunā par neatkarīgās Latvijas laiku no 1918. līdz 1940. gadam un arī kopš 1991. gada. Barikāžu atcerei ir uzlikti pieminekļi, aizmirsti vēl aizvien ir kurelieši, pretošanās kustība un daudzi citi mūsdienu valstiskumam svarīgi momenti. Pamatā strīdi sabiedrībā rodas par 20. gadsimtu, un tie arī atspoguļojas lojalitātē un integrācijā. Valstī līdz šim nav bijis kultūras politikas, kas veidotu valstisku kolektīvo atmiņu un kolektīvu izpratni par pagātni, arī senāku par 20. gs.

– Kā jūs kā skolotājs vērtējat jauniešu izpratni par Latvijas vēsturi?

– Vienmēr jau var vēlēties labāk, tomēr, ja salīdzinām ar jauniešu izpratni, piemēram, Lielbritānijā, ir pat ļoti labi. Vismaz galvenos vēstures atslēgas momentus jaunieši izprot. Vēsturei, tāpat arī filozofijai, būtu jārod nozīmīgāka vieta izglītības sistēmā, jo tās palīdz cilvēkam atrast savu identitāti. Mani audzēkņi ir dažādu tautību jaunieši dažādā vecumā, un viņu mācīšanas procesā nav bijušas problēmas stereotipu dēļ. Strādāju skolā pirmo gadu, un man tas bija liels izaicinājums. Bet šajā laikā ir atrasti ceļi, kā gāzt aplamus priekšstatus un kā ieinteresēt jauniešus par vēsturi kopumā. Jābūt individuālai pieejai.

V. Krustiņš: – Ko jūs sagaidāt no vēsturnieku kongresa?

– Es sagaidu, ka vēsturnieki sāks aktīvāk sadarboties savā starpā. Kongress varētu kļūt par jaunu tradīciju, cerams, ikgadēju vai kaut vai reizi divos gados notiekošu forumu, kurā ģenerēt jaunas koncepcijas, jaunas idejas un priekšstatus par Latvijas vēsturi kopumā. Tas arī pievērsīs pastiprinātu sabiedrības interesi vēstures zinātnei, un tas ir pozitīvi.

August 1, 2011 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: