gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Maskava klusē par divpusējo komisiju 


Maskava klusē par divpusējo komisiju 

Maz ticams, ka Latvijas un Krievijas divpusējās vēsturnieku komisijas pirmā tikšanās varētu notikt, kā agrāk cerēts – 17. oktobrī, prognozēja komisijas Latvijas līdzpriekšsēdētājs Inesis Feldmanis. Kopš vasaras sākuma Krievija nav izrādījusi nekādas aktivitātes un nav pat nosaukusi savu komisijas sastāvu.

Šogad pirms Jāņiem profesors Feldmanis un Latvijas Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda Maskavā vienojās ar divpusējās komisijas vadītāju no Krievijas akadēmiķi Aleksandru Čubarjanu (attēlā), ka pirmā kopējā komisijas sēde notiks Maskavā šā gada 17. oktobrī vai 14. novembrī. Šobrīd skaidrs, ka pirmais termiņš, visticamāk, vairs nav reāls, jo ielūgumus Krievija nav atsūtījusi un arī vīzu saņemt pāris nedēļu laikā nez vai izdotos. Ne Čubarjans, ne viņa kolēģi nav nosaukuši savus desmit komisijas locekļus un vasaras gaitā nav arī atsūtījuši viedokli par Latvijas piedāvāto komisijas nolikuma projektu. Divpusējās komisijas Latvijas locekļi ir profesori Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda, Daina Bleiere, Heinrihs Strods, kā arī Irēne Šneidere, Aleksandrs Ivanovs, Rudīte Vīksne, Jānis Taurēns un Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža. Profesors Feldmanis informēja, ka šonedēļ Krievijai atgādināts par komisiju. Latvijas vēsturnieki turpina uzturēt spēkā viedokli, ka tai jāskata tikai 20. gadsimta notikumi, un Maskava līdz šim to nav apstrīdējusi. ”Ja sāks, diskutēsim atkal,” sacīja Feldmanis. Agrākā vienošanās par pirmo darba kārtības jautājumu paredz skatīt Latvijas un PSRS politiskās, ekonomiskās un kultūras attiecības pagājušā gadsimta 20. – 30. gados.

Situācija tomēr rada jautājumus, jo, pēc Lietuvas un Krievijas vēsturnieku komisijas priekšsēdētāja Alvida Nikžentaiša sacītā, akadēmiķis Čubarjans, kurš ir līdzpriekšsēdētājs arī šai divpusējai komisijai, augustā apmeklējis Viļņu. Ineša Feldmaņa rīcībā nav informācijas, ka viņš tajā laikā būtu iegriezies Latvijā.

Pazīstamais krievu vēsturnieks Boriss Sokolovs, komentējot situāciju, aizrādīja, ka izšķirošais vārds Krievijas puses sastāva izveidē un pārējos jautājumos būs nevis Čubarjanam, bet ”augstākai priekšniecībai”, iespējams, Krievijas prezidenta administrācijā. Jāatgādina, ka ideja par kopīgu vēsturnieku komisiju sarežģītu vēstures norišu pētniecībai konkrētas aprises ieguva pagājušā gada decembra beigās Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes laikā Maskavā, viņam tiekoties ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu.

Dmitrijs Medvedevs toreiz solīja atbalstu kā arhīvu atvēršanai, tā komisijas darbam. Tagad zinām, ka nākamgad Medvedevu prezidenta amatā, visticamāk, nomainīs Putins.

Vēsturnieks Boriss Sokolovs lēš, ka Krievijas pusē entuziasms noplacis, jo laikam sākotnēji tā uztverta kā zināms ”kanāls Baltijas valstu sabiedriskās domas ietekmēšanai”, varbūt pat Saeimas vēlēšanu kontekstā.

Tomēr tagad Maskavā aptvēruši, ka ietekme nebūs tik liela, kā cerēts, un ”atdzisusi”. ”Divpusējās komisijas ir Krievijas vēstures politikas daļa, kurai turklāt ir politiska nozīme,” atgādināja krievu vēsturnieks.

Tādas divpusējas komisijas tiek dibinātas gandrīz tikai ar tām valstīm, kuras kādreiz atradās PSRS sastāvā vai ietekmes sfērā.

Parasti tās reizē ir valstis, kurās uzskati par Otro pasaules karu atšķiras no Krievijas oficiālās nostājas:

”Faktiski to uzskata par elementu cīņā par Otrā pasaules kara vēsturisko mantojumu. Uzdevums ir radīt tādu vēstures ainu, kas nebūtu pretrunā ar Maskavas oficiālajām politiskajām nostādnēm.”

Vēsturnieks Boriss Sokolovs prognozēja, ka Latvijas un Krievijas komisijas nodibināšanas gadījumā Krievijai nāksies dot vismaz kaut kādus jaunus arhīva dokumentus, tomēr daudz kas būs atkarīgs no komisijas personālijām. Par oficiālu okupācijas atzīšanu no Maskavas gan nav ko cerēt, jo ”ne jau vēsturnieku komisija mainīs valsts politiku”.

Tāpat nākamās komisijas locekļiem būtu jāuzmanās no dažādiem ”pārpratumiem”, veidojot kopīgus rakstu un dokumentu krājumus. To apstiprina skandalozais incidents Polijas un Krievijas komisijā, kad poļu vēsturnieka, nelaiķa Andžeja Pševozņika rakstā par Katiņu frāzes (aptuvenā pārstāstā) ”diemžēl ar atsevišķu Krievijas Federācijas valdošo aprindu atbalstu falsifikācijas mēģinājumi Katiņas noziegumā turpinās” jēga krievu tulkojumā tika apgriezta kājām gaisā. ”Krievijas Federācijas” vietā krievu variantā bija ierakstīts ”Polijas republika”.

September 28, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Izrādes apskats: Leģionāri – pro et contra

Normunds Akots, speciāli http://www.delfi.lv
23. septembris 2011
Izrādes apskats: Leģionāri – pro et contra
Negribīgi, aiz savas pagļēvās tolerances slēpdamies, mēs joprojām maksājam parādus tiem vīriem, kurus liktenis savulaik nostādīja neapskaužamas izvēles priekšā un kuri šo izaicinājumu pieņēma bez bailēm, nezaudējot pašcieņu, jo viņu goda kodeksā dzīvi vēl bija pazīstamie Blaumaņa poēmas vārdi par savu tautu. Latviešu leģionāri nebija nekādi kara noziedznieki, viņi zināja, par ko gāja nolikt savas galvas Volhovas purvos un Kurzemes katlā, viņi ticēja, ka nākamās paaudzes viņus sapratīs un neļaus izmantot viņu vārdus varas un politikas netīrajās spēlītēs.

Līdz šim mēs to nespējām, varbūt tagad beidzot saņemsimies? Pavisam nesen JRT izrāde “Vectēvs” pieskārās leģionāru liktenim, nupat mazliet citā pavērsienā un jau ar striktāku pozīciju to izdarīja Ģertrūdes ielas teātris. Reizē cerīgi un iepriecinoši.

Valters Sīlis kopā ar līdzautoriem izrādes scenārijā ir pārstrādājuši visai apjomīgu materiālu klāstu par leģionāriem un tas ir kļuvis par neapstrīdamu garantu iestudējuma kvalitātei. Es gan neņemos spriest, cik lielā mērā zviedru valdības atvainošanās baltiešiem ir iespaidojusi viņu ieceri, taču, vērojot aktieru spēli kopā ar tēmas izvērsumu, paliek iespaids, ka arī šī nesenā fakta rīcības konteksts ir iesūcies izrādes audos un ļauj vienam no vispārinātajiem diskusijas dalībniekiem saglabāt vertikālu stāju un kļūt par līdzvērtīgu strīda partneri.

Improvizētajā diskusijā, pārcilājot 1945. gada otrās puses notikumus un internēto leģionāru likteņus, latvietim un zviedram ir par ko iekaist, jo izdošanas procesa politiskā vivisekcija, kuru uz skatuves enerģiski izvērš Kārlis Krūmiņš un Karls Alms, ļoti nesaudzīgi atklāj visas tās šmuces, kas slēpjas aiz politiķu retorikas un rīcības. No vēsturiskām personām un anonīmiem cilvēkiem precīzi un izsvērti konstruētā tēlu galerija, kurai, atklāti variējot un mainot spēles noteikumus, iziet cauri abi aktieri, ļauj katram skatītājam pašam piedzīvot un izjust to patiesību, kurai citādi būtu grūti tikt klāt.

No vienas puses mēs tikai klausāmies, ko saistībā ar šiem notikumiem viens par otru domā zviedrs un latvietis, bet no otras puses – mēs it kā kļūstam par šo notikumu līdzdalībniekiem un tiekam pat nosacīti pamudināti “mainīt vēsturi” pēc savas sirdsapziņas likumiem. Ar divu loģiku (īstenības un teātra) sajaukumu režisors panāk, ka katrs “kauslīgajā diskusijā” minētais fakts, skaidrojums, arguments vai pretarguments iet caur publikas apziņu, liek tās domām nepārtraukti svārstīties starp abu pušu apgalvojumiem un izdarīt pašai savus secinājumus par tā laika traģisko notikumu būtību, jo izrādes veidotāji nekādus vērtējumus gatavā veidā nesniedz. Vēl vairāk, caur nepastarpinātu kontaktu ar skatītāju un nelielām provokācijām, viņi maigi piespiež visus pasīvos uzmanīgi sekot līdzi domas virzībai un fiksēt savu cilvēcisko attieksmi pret minētajiem notikumiem. Kā mēdz teikt pazīstamajā televīzijas raidījumā – skaties un domā līdzi.

Lai tēmas izklāsts izrādē nekļūtu pārlieku sauss un neiestrēgtu vēsturisku faktu selektīva savirknējuma līmenī, Sīlis ņem palīgā dažus postbrehtiskus paņēmienus un atsevišķas epizodes pārvērš emocionāli piesātinātās vai asociatīvi izvērstās aktierspēles ainiņās. Leģionāra pēdējā tikšanās ar sievu, kura jau gaida bērnu no kāda cita, mēģinājums lauzītā vācu valodā zviedru sargkareivim ieskaidrot, ka dzīvs viņš neatgriezīsies no turienes, kur nonāks pēc izdošanas krieviem un lūgums nosūtīt vēstuli viņa ģimenei, izmisīga iekrampēšanās nometnes radiatoru caurulēs, kad ierodas konvojs vest viņus uz kuģi. Īsas, izteiksmē ļoti sakoncentrētas un emocionāli iedarbīgas ainas, kas ar spēcīgu līdzpārdzīvojumu ievelk skatītāju leģionāru likteņos un strīdīgo pušu svaru kausos ieliek tādu smagumu, kuru izlīdzsvarot vairs nespēj nekāda politiskā retorika. Savukārt politiķu demagoģiskās rīcības ieskicējumu režisors izrādē balsta uz trāpīgām un atjautīgām asociācijām, kuras vienlaikus ļauj atklāt notiekošā īsto būtību un aptvert plašākus patiesības lokus. Aina Sļepenkova kabinetā ar nebeidzamo plastilīna mīcīšanu, izveidoto figūriņu transformācijām un psiholoģisko presingu, piemēram, ir nepērspējama gan savā tēlainajā precizitātē, gan aktieriskajā izpildījumā.

Kaut arī visas šīs epizodes izrādē tiek atklāti pieteiktas un sagatavotas izspēlēšanai, tās nepārvēršas mehāniskās ilustrācijās un nesadrumstalo iestudējuma kopējo plūdumu, jo abi aktieri pārejas no tēla uz tēlu un atpakaļ ļoti organiski iekļauj savā šodienīgajā diskusijā.
Viedokļu sadursmes tajā reizēm kļūst visai temperamentīgas un nonāk pat līdz krēslu lauzšanai, taču repliku apmaiņa par latviešu jeb zviedru neizprotamo rīcību faktiski tikai izkristalizē tos jautājumus, kuri izrādes veidotājiem ir bijuši svarīgi. Vai, uzvelkot vācu armijas formas tērpu, cilvēks uzreiz kļūst par nacistu? Vai svarīgāk tomēr nav saprast, kāpēc viņš to darīja? Kā vārdā, ar kādu mērķi, vēl jo vairāk, ja viņš ir gatavs par to atdot savu dzīvību? Šādi un tamlīdzīgi jautājumi izrādē parādās daudz, un man ir prieks, ka Valters Sīlis mūsdienīgās teātra izpausmēs ir atradis veidu, kā tos uzdot, jo viena no mākslas funkcijām taču ir spēt izvirzīt šos vitāli svarīgos jautājumus pirms tie pagaisuši nebūtībā.

Katram domājošam cilvēkam tāpat ir skaidrs, ka ne jau leģionāru esamība, ne arī viņu rīcība ir cēlonis tām pretrunām, kuras pastāv mūsu sabiedrībā, viņi vienkārši ir padarīti par spekulāciju objektu, lai šīs pretrunas lieku reizi saasinātu un to beidzot vajadzētu apjēgt visiem šajā valstī dzīvojošajiem. Katra tauta cenšas saprast un atdot godu tiem cilvēkiem, kas ir cīnījušies par tās izdzīvošanu un brīvību, tas ir viņas pašcieņas jautājums. Teatralizētā diskusija starp zviedru un latvieti, kuri šoreiz pārstāv leģionāru likteņos iesaistīto valstu pilsoņu pozīciju, ir ne tikai iespēja palūkoties citā rakursā uz mūsu vēstures traģiskajiem notikumiem, bet arī mēģinājums atgūt pašcieņu un izprast vienkāršā cilvēka lomu varas un politikas spēlēs.

September 27, 2011 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions | Leave a comment

Aicinājumu uz piedošanu nedrīkst izmantot populistiski


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=326862:aicinjumu-uz-piedoanu-nedrkst-izmantot-populistiski&catid=170:aktuli&Itemid=306

Piedošana ir bieži lietots vārds kristīgā sabiedrībā, saka Šlesera reformu partijas/LPP/”LC” deputāta kandidāts Jānis Jurkāns savā priekšvēlēšanu reklāmas publikācijā “Valsts un sieviete jāmīl” 10. septembra “Sestdienā” un aicina cilvēkus uz piedošanu ne vien ģimenes, bet arī valsts līmenī.

“Tikai piedošana mūs atbrīvos no pagātnes,” viņš uzsver. Nav gan īsti skaidri pateikts – kam un kas mums būtu valsts līmenī jāpiedod. Vien dots mājiens, kurā virzienā domāt – “uz barikādēm tev neviens neprasīja: atzīsti okupāciju”.

Pajautāju, ko par reliģiskā piedošanas jēdziena izmantošanu šādā politikas kontekstā saka cits politiķis – partijas “Visu Latvijai” atbalstītājs, teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas mācībspēks Guntis Kalme.

Viņš teic: “Ja lieto kādu jēdzienu, tad vajadzētu to darīt ar adekvātu izpratni. Te piedošanas sakarā ir pietrūcis divu lietu. Proti, no pāridarītāja puses jābūt vārdos precīzi izteiktai grēknožēlai, par ko tieši tiek lūgta piedošana. Pāridarījums parasti ir konkrēts, tāpēc arī grēknožēlai jābūt tādai pašai. Pēc tās jānotiek restitūcijai – lietu atjaunošanai tajā kārtībā, kāda ir bijusi pirms nodarījuma. Bez šiem nosacījumiem aicinājums uz piedošanu kļūst par reliģisku populismu. Svētajos Rakstos lasām par Caķeju. Viņš bija muitnieks, okupācijas varas sadarbonis, kas, savu amatu izmantodams, ārkārtīgi iedzīvojās, ar nepamatoti uzliktiem nodokļiem iekasējot lielus ienākumus pats sev. Kad Caķejs ieraudzīja Jēzu, viņā notika lūzums. “Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi” (Lūkas evaņģēlijs 19, 8 – 9).

Piedošana nekad nav par brīvu tajā nozīmē, ka tā nedrīkst tikt izmantota kā populistisks sauklis. Ja kāds cilvēks, kas otru nopietni ievainojis, bez grēknožēlas vēlas, lai viņam tiek piedots, – tā ir bezkaunība no pāridarītāja puses jeb kristīgo vērtību izmantošana savtīgu mērķu vārdā.

Tas pats valstu attiecībās. Ir labi runāt par piedošanu, bet visam ir jānotiek lietu pareizā secībā, lai nesagrēkotu pret otro bausli: “Tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt.”

Piedošana attiecas uz cilvēkiem, nevis uz cilvēknīdēju ideoloģiju. Rīgas Augšāmcelšanās draudze, kurā kalpoju, izveidojās no politiski represētajiem, un jau kopš sākuma piedošanas jautājums bija viens no grūtākajiem. Pēc vairākiem gadiem mums bija īpašs dievkalpojums, kurā šie cilvēki izteica piedošanas vārdus, domājot par konkrētiem cilvēkiem, kas viņiem bija nodarījuši pāri. Viņu pieredze ir apkopota uz dievnama piemiņas vietas sienas kā “izsūtīto pateicības apliecība”.

Mēs nevaram augšāmcelt padomju režīma noslepkavotos cilvēkus, bet varam panākt un mums ir jāpanāk, ka dzīvojam nevis morālā haosā, bet dzīvojam kā cilvēki – morālā kārtībā, taisnībā, godprātībā. Krievijas Federācija ir pārņēmusi Padomju Savienības valstiski juridiskās saistības. Tāpēc no tās puses ir jāseko konkrētiem darbiem – okupācijas fakta atzīšanai ar visām no tā izrietošajām juridiskajām, politiskajām, ekonomiskajām u. c. sekām. Ja runājam par Latvijas divās deportācijās (1941. un 1949. gadā) izsūtītajiem, jāatgādina – katrā no tām mēs zaudējām vienu miljonu cilvēku gadu. Tas ir izteikts ekonomiskās kategorijās, bet cilvēciskās kategorijās šo zaudējumu vispār nav iespējams ne izrēķināt, ne izteikt. Nākamā jautājuma daļa ir par konsekventu okupācijas seku novēršanu, vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu.

Jānis Jurkāns runā par barikādēm. Mana dzīvesbiedre stāstīja, ka toreiz Doma baznīcas dievkalpojumā kāds cilvēks krievu tautas vārdā lūdzis piedošanu. Lielisks žests. Kāpēc Krievijas valdība nespēj šādas vienkāršas cilvēcības lietas izdarīt?

Vācu ģenerālis Klauss Vitmans stāstīja, ka 1993. gadā, kad tika spriests par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, viņš krievu ģenerālim sacīja: “Mēs, vācieši, esam tikuši daudz tālāk par jums – esam atzinuši vēsturiskos faktus, esam atzinuši savu vainu, esam to labojuši. Jūs vēl neesat pie pirmā soļa tikuši, jūs vēl neesat atzinuši pat faktus!” Tātad – jābūt faktu atzīšanai un konsekventai restitūcijai no pāridarītāja. Nedomāju, ka latviešu pusē kāds būtu ļaunpieminīgs, glabātu naidu un nevēlētos sadzīvot ar saviem kaimiņiem. Beigu beigās – mēs dzīvojam tikai vienu dzīvi un uz vienas planētas! Un mums tā ir jāprot nodzīvot kā cilvēkiem – gan kā indivīdiem, gan kā tautām un valstīm. Kristīgās vērtības tiešām ir labs pamats, lai to veiktu. Ar piebildi – ja tiek adekvāti īstenotas.”

September 14, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsture «jāiedzen» arī politiķiem

Vēsturnieki un valsts viens bez otra atbalsta iztikt nevar Nedēļu pirms Latvijas Vēsturnieku I kongresa Rīgā augstā intelektuālā un reizē lietišķā līmenī notika diskusija par vēstures lomu šodienas Latvijas sabiedrībā.

Tika pieminēta gan latviešu vēsturiskā redzesloka šaurība, gan arī konstatēts, ka strikti nošķirt vēsturi no politikas nav iespējams. Meierovica biedrības organizētajā pasākumā līdzdarbojās pārsvarā akadēmisko vēsturnieku aprindu pārstāvji un tāpat pa kādam politiķim, politologam. Kam mums komisija Skarot ”Saskaņas centra” propagandēto ideju par ”moratoriju” vēstures jautājumos, pirmkārt padomju okupācijas, politologs Nils Muižnieks izteicās, ka ”vēstures moratorijs” varētu īstenoties ja nu vienīgi autoritārā valstī: ”Diezgan neiespējami novilkt skaidru robežu starp vēsturi un politiku, jo vēsture ir mūsu ikdiena un katru dienu tiek pieņemti politiski lēmumi attiecībā uz cilvēku aktivitātēm, kas skar vēsturi. Vai tās būtu vēstures mācību grāmatas, pieminekļi, atceres dienas, tiesu prāvas.”

Tāpat vācu okupācijas varas propagandas mehānismu pētnieks Kaspars Zellis uzsvēra, ka grūti iedomāties abas sfēras nošķirtas, jo ”mūsdienu politika ir loģisks vēstures turpinājums”. Valstij nepieciešams vēsturnieku atbalsts, tāpat kā vēsturniekiem grūti iztikt bez valsts atbalsta. Politiķu uzdevums būtu garantēt vidi, lai vēsturnieki varētu darīt savu darbu – rakstīt vēsturi. Savukārt politiķi pēc tam šos pētījumus var izmantot valsts pagātnes politikas veidošanai. Pat ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis izsaucās: ”Bet loģiski, ka politiķi izmanto vēsturi! Kad mēs rakstījām 1990. gada 4. maija deklarāciju, mēs taču iekļāvām tajā faktus, kas atsaucās uz Latvijas valstiskuma iznīcināšanu! Vēsturnieki dod argumentus, un politiķi pēc tam var mērķtiecīgi un argumentēti rīkoties. Noteikti nav pareizs uzskats, ka politiķi vēsturi vienmēr izmantos nepareizi.”

Kristovskis uzsvēra, ka vēsture ir viena no Latvijas valstiskuma ideoloģijas pamatsastāvdaļām. Tikmēr krievvalodīgo pozīciju pārstāvošais avīzes ”Čas” žurnālists Igors Vatoļins, raksturojot krievvalodīgo kopienas nostāju, apgalvoja:

”Visi nosoda staļinisma noziegumus, bet nekad neatzīs okupāciju, ja to lietos kā ”pārbaudes akmeni”.” Vatoļins neslēpa, ka daļā šo cilvēku dzīvo ”uzvarētāja komplekss” un, atzīstot okupāciju, ”viņi zaudētu daļu savas identitātes”.

Spriežot par Latvijas–Krievijas divpusējās vēsturnieku komisijas lietderību, izkristalizējās viedoklis, ka tā attaisnotos vienīgi, ja latviešu vēsturniekiem rastos iespēja iekļūt līdz šim slēgtajos Krievijas arhīvos, tādos kā Krievijas Federālā drošības dienesta arhīvs. Radikālāks bija agrākais ārlietu ministrs, diplomāts Georgs Andrejevs: ”Es neredzu jēgu Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijai, jo Latvijas vēsturnieki taču nevarēs mainīt Krievijas valsts doktrīnu, ka Baltijas valstu okupācijas nav bijis. Nav jāmeklē konsensuss par faktiem, kas jau sen visiem ir pierādīti!”

Kas attiecās uz Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisiju un tās aktuālajiem uzdevumiem, vairākums klātesošo neapšaubīja komisijas veikumu un noraidīja versijas, ka tā radot kādu ”oficiālo” vai ”vienīgo pareizo” vēsturi. Nils Muižnieks atgādināja, ka savulaik Vēsturnieku komisijas radīšana patiesībā bijis politisks solis, kuru valsts spēra pēc tieša ASV senatoru delegācijas ierosinājuma. Latvija toreiz gatavojās iestājai NATO, un komisija cita starpā bija signāls, kas parādīja, ka Latvija atzīst Rietumu vērtības un nostāju, pirmkārt jau holokausta jautājumā.

Muižnieka skatījumā: ”Tagad tāda komisija, kas strādā tikai akadēmiskai publikai, tikai rada grāmatas plauktiem, nav vajadzīga. To varētu darīt arī Latvijas Vēstures institūts. Komisijai vajadzētu sākt ļoti aktīvi strādāt ar sabiedrību, popularizēt vēsturi, veicināt diskusijas.”

Neaizmirstiet senvēsturi Pirms vēsturnieku kongresa aizvien skaļāk tiek runāts par to, ka senāko gadsimtu vēstures pētniecība nonākusi izteiktā pabērna lomā iepretim 20. gadsimta vēsturei. ”Sabiedrība īpaši neinteresējas par vēsturi, kas senāka par 20. gadsimtu,” ar nožēlu konstatēja viens no diskusiju vadītājiem, viduslaiku vēsturnieks Gustavs Strenga. Kultūrvēsturnieks Imants Lancmanis izteica viedokli, ka Latvijai un arī Igaunijai raksturīgā tendence senvēsturi uztvert tikai kā apspiestības laikus novedusi pie tā, ka latviešu sabiedrība jau gadu desmitiem ilgi visu, kas noticis pirms 1918. gada, uztver kā kaut ko naidīgu: ”Latviešiem grūti tikt galā ar domu, ka viss, kas noticis pirms 1918. gada 18. novembra, nav svešs. Bet latviešiem nav tiesību izmest ārā to periodu, jo viņi tur bija, kaut nebija ne hercogi, ne muižnieki.”

Nācijas apziņā viss ar senākiem gadsimtiem saistītais sablīvējies un nu tautā veido mitoloģizētu pasaules uztveri, kurā viduslaiki jaucas ar 19. gadsimtu, bet latvieši sevi iztēlojas kā ”ideālu kopienu, kuru visi visu laiku apspiež”. Lancmaņa kungs izteicās, ka vēsturi vajadzētu ”dzīt iekšā” visiem politiķiem, jo vēsturē ”ietilpinātas visas iespējamās situācijas, kādas vien var būt un notiek arī tagad”. Tās vajag tikai atpazīt un zināt, kā rīkoties. Viduslaiku vēsturnieks Andris Levāns uzsvēra, ka sabiedrība nevar uzskatīt sevi par modernu, tādu, kas atbalsta moderno vēstures zinātni, ja tā pēta vien dažus gadu desmitus pagājušajā gadsimtā, ja vidusmēra mūsdienu latvieša vēsturiskā redzējuma horizonts sniedzas vien līdz 20. gadsimtam, bet tālāk ”nāk frāzes par 700 verdzības gadiem”.

September 13, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Karaostas cietums iekļauts starptautiskā ceļvedī “Aukstā kara pēdas”

Karaostas cietums iesaistījies starptautiskā projektā “Aukstā kara periods” (The Cold War Period), kuru vada organizācija “The Baltic Initiative and Network”, informē Liepājas reģiona tūrisma informācijas birojs.

Organizācija “The Baltic Initiative and Network” darbojas valstīs, kas atrodas ap Baltijas jūru un šobrīd izdevusi ceļvedi “Travel Guide. Traces of the Cold War Period” un izveidojusi mājaslapu, kuras izveidi finansējusi Dānijas Izglītības ministrija.

Mājaslapa ietver aprakstus par vēsturiskām vietām un muzejiem, kas saistīti ar Auksto karu, videosižetus ar aculiecinieku stāstījumiem par Aukstā kara laika norisēm dažādās vietās, informāciju par ceļojošām izstādēm, ko muzeji var izmantot eksponēšanai savās telpās, Aukstā kara liecinieku lekciju piedāvājumus interesentiem.

September 13, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sakņu sajūta palīdz dzīvot. Saruna ar Gunti Zemīti

Latvijas vēsturnieki pošas uz pirmo kongresu, kas sanāks Rīgā 16. un 17. septembrī. Šā foruma organizatoru vidū ir arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts un tā direktors GUNTIS ZEMĪTIS. Viņš ir arheologs.

Desmit vasaras racis “Rīgā pirms Rīgas” – Daugmales pilskalnā, meklējis Gaujas lībiešu varenāko – Satezeles – pili. Kā daži apgalvo, pat atklājis Jelgavas pils spoku. Radošs, demokrātisks, aizrautīgs. Viņš ir vēsturnieks, kurš neslēpj savu ciešo saikni ar paša senčiem un emocijas, kas radušās saskarsmē ar senatni. Par šo visu – arī mūsu sarunā.

– Jūsu bērnības mājām “Zvirbuļiem” Zemgales Saulgales pagastā kaimiņos atradās no vienas puses Edvarta Virzas “Billītes”, no otras – Čakstu dzimtas “Auči”. Vai šī vēsturiskā atmosfēra jūs mudināja pievērsties senatnei?

– Vienmēr esmu uzskatījis, ka ne jau skola ir tā, kas izaudzina cilvēku. Ļoti svarīgi, lai vecāki īstajā brīdī atrastu iespēju parunāt ar bērnu. Mani vecāki no mātes puses bija vieni no retajiem Zemgales saimniekiem, kas pēc padomju okupācijas bija palikuši savās mājās. Tēvu 1944. gadā paņēma sarkanajā armijā – leģionā iesaukt nepaspēja. Mātes ģimene savā laikā bija pazinusies ar Čakstes dzimtu. Vectēvs bija strēlniekos, un tēvs tik labi mācēja par to visu pastāstīt. Atceros, kā viņš mani aizveda uz Bauskas pilsdrupām vai arī iemācīja dzejoli par Tālavas taurētāju. Kādā vakarā vecāki man noslēpumaini vaicāja: “Gribi redzēt Rīgu?” Jutos nedaudz samulsis – bija vēla vakara stunda un nekas neliecināja, ka varētu kaut kur braukt. “Rīga” izrādījās milzīga 1938. gadā izdota grāmata “Latvijas pilsētas valsts 20 gados”. Vēl viena vieta, kur iepazīt vēsturi, bija klusā igauņu kapsēta Emburgā. Pašā kapu viducī atradās divi balti krusti uz granīta pamatnēm. Uz vienas no tām bija rakstīts: Karolīne Matilde Čakste, uz otras – Krišjānis Čakste. Tad kādā brīdī tie pazuda, palika tikai pamatnes.

Man vienmēr ir bijuši arī ļoti labi vēstures skolotāji – gan pamatskolā, gan Bauskas 1. vidusskolā, kur mums mākslas vēsturi pasniedza suģestējoša persona – pirmais Rundāles pils direktors Laimons Liepa. Toreiz es vēl maz zināju no vēstures. No viņa pirmoreiz apjautu, ka ir kaut kas ārpus tām dogmām, kuras mums mācīja padomju laikā. Tad es pirmo reizi sapratu, ka arī vīrietis var būt vēsturnieks.

– Esat teicis, ka jums patīk dzīvā vēsture, personības, notikumi, cilvēki. Taču arheoloģija ir vairāk lietu pasaule…

– Es to izvēlējos galvenokārt tāpēc, ka šī joma toreiz nebija tik ļoti politizēta, paverot iespēju pētīt arī to, kas ir ļoti būtisks latviešu tautai.

Institūtā strādājot, mana mīlestība uz vēsturi gāja rokrokā ar dzimtenes mīlestību. Toreiz bija ļoti modē pētījumi par baltu etnoģenēzi – 1. gadu tūkstotī pirms Kristus viņi taču dzīvoja no Volgas līdz Okai un no Daugavas līdz Vislai. Un tad nāca 6. un 7. gadsimts līdz ar slāvu migrāciju un baltu asimilāciju. Šīs zināšanas man ļāva skaidri saskatīt diezgan drūmu perspektīvu. Process, kas sākās tajos senajos laikos, 20. un 21. gadsimtā var noslēgties ar pilnīgi visu baltu asimilāciju. Tas tiešām liek aizdomāties un nekavējoties kaut ko darīt lietas labā. Tās sajūtas, kas bija 70. un 80. gados, jau nebija daudz atšķirīgas no tām, kas ir šobrīd.

– Vai nav grūti būt arheologam laikā, kad nav sistemātiska atbalsta no valsts un pieprasījuma no sabiedrības puses?

– Bija jau nedaudz skumji, kad vienā mirklī kļuvām ne tik pieprasīti. Mani vairāk satrauc, ka sabiedrībā trūkst apziņas par arheoloģisko liecību nozīmību, kas spilgti izpaužas racēju aktivitātēs. Savulaik institūts nāca ar ierosmi piešķirt visām pagātnes liecībām no vissenākajiem laikiem līdz 18. gadsimtam nacionālās bagātības statusu. Tomēr daudzas iniciatīvas joprojām ir iestrēgušas pusceļā.

Man šķiet, ka vajadzētu būt tā – tiklīdz kāds atrod kādas senvēstures liecības, šai vietai automātiski vajadzētu kļūt par aizsargājamu. Lai nebūtu kā Latgalē, kur Babravščinas pilskalnu nošķūrēja ar buldozeru, jo klīda baumas par tur ieraktām bagātībām.

Ir izaugusi vesela paaudze, kam par šīm lietām nav nekādas sajēgas. Cilvēki neapzinās savu piederību. Es to sauktu par alkatības krīzi.

Plaša mēroga izrakumi šobrīd nenotiek, taču būtu labi, ja valsts atvēlētu kaut nedaudz naudas pieminekļu apsekošanas ekspedīcijām.

– Kurš ir bijis pārsteidzošākais atklājums jūsu mūžā?

– Kā emocionālāko atceros gadījumu, kad Gaideļu-Viduču senkapos pie Jaunsvirlaukas atklājām jaunas sievietes apbedījumu, kurā viņa bija guldīta kopā ar jaundzimušu bērniņu. No kapā klātdotajām lietām varēja spriest, ka viņa nākusi no turīgas ģimenes. Droši vien mirusi no dzemdību komplikācijām. Slaida auguma, droši vien – ļoti glīta. Tā bija patiesa traģēdija, kas nu pavērās mūsu acīm. Mēs toreiz arī nolēmām rekonstruēt viņas seju ar antropologu palīdzību.

– No arheoloģijas praksēm studiju gados atceros sajūtu, kāda ir, atrodot ko tādu – šķiet, ka pieskaries īstajai, dzīvajai vēsturei…

– Šo romantisko sajūtu arheologs noteikti nedrīkst pazaudēt. Gribas taču saprast, kā dzīvoja senie cilvēki, ko juta. Uzburt laikmeta kopainu. Jo vairāk vēsturē iedziļinies, jo interesantāk kļūst.

– Bieži gadās, ka izrakumu laikā mostas arī cita veida romantiskas jūtas…

– Ar sievu Dzintru patiešām iepazināmies, kad bijām arheoloģiskā ekspedīcijā. Viņa ir beigusi Dekoratīvi lietišķās mākslas vidusskolu un darbojās izrakumos kā zīmētāja. Vēlāk, 80. – 90. gados, daudz braucām uz tiem kopā. Arheologu vidū kopīgas ģimenes nav nekas neparasts, jo mūsu dzīvesveids ir tāds, ko citiem grūti paciest. Toreiz izrakumi ilga veselu sezonu. Tas bija tik nenormēts darbalaiks, ko var salīdzināt ar jūrnieku vai policistu dzīvi. Ne katrs to var izturēt.

– Pirms dažiem gadiem izskanēja, ka, rokot Jelgavas pils senajā līmenī, atradāt šīs pils spoku. Kā tad tas gadījās?

– Galvaskausu atrada celtnieki trešā stāva nišā starp pēdējo logu rindu un loga līmeni. Es biju tas, kam tika gods viņu izcelt. Tie bija mani pirmie izrakumi trešā stāva līmenī (smaida). Biju sajūsmā, cik daudz mana kolēģe antropoloģe Gunita Zariņa vēlāk varēja par šo galvaskausu pateikt. Izrādījās, ka šis vīrietis nebija nācis no diez cik augstas kārtas, jo bija ēdis samērā vienkāršu pārtiku, sešu gadu vecumā bija pārdzīvojis badu vai smagu slimību, bet miris 40 gados. Viņa galva šajā vietā varēja nonākt kā celtnieku atriebība Bīroniem, lai pilī tiešām naktīs spokotos. Tikpat labi tas varēja būt arī kaulu ziedojums kādā brīdī, kad ar celtniecību varbūt neveicās tik labi.

– Esat nodarbojies arī ar terora arheoloģiju, meklējot Latvijas jaunāko laiku vēstures pagriezienos nomocīto cilvēku mirstīgās atliekas. Arī jūsu dzimta ir cietusi Staļina represijās…

– Manas mātes brālis ir miris Sibīrijā. Viņu apcietināja kā pavisam jaunu sko
lotāju par to, ka bija uzdrīkstējies izplatīt dziesmu “Internacionāle”, izmainot tās nosaukumu uz “Nacionāle”. Mainīti bija arī dziesmas vārdi, piemēram, šāda rinda: “Tikai pašu rokām, pašu spēkiem latvieši kļūs brīvi.”

Par to viņš dabūja desmit gadus un mira nometnē. Uzskatu, ka man ir morāls pienākums kaut kādā veidā saglabāt viņa piemiņu. Terora arheoloģiju sākām jau atmodas gados, kad izskanēja, ka Lībagu pagastā ir atrasti upuri, kurus nav šāvuši vācieši, bet čeka. Toreiz laiki vēl bija svārstīgi un ne visi gribēja ar tādām lietām nodarboties. Kad sāku braukt šajās ekspedīcijās, vēl strādāju Latvijas vēstures muzejā. Emocionāli tas tik tiešām ir ļoti smagi. Piemēram, kad reiz izrakām kāda mežabrāļa mirstīgās atliekas, mēs pat zinājām šā cilvēka vārdu un uzvārdu. Sēlijas pusē atrakām bunkuru, kur bija gan mežabrāļi, gan cilvēki, kuri slēpās no izsūtīšanas. Tur bija notikusi kauja dienas garumā. Atradām kaulus, apģērbu. Viņi visi tur gulēja uz patronu čaulām.

– Var just, ka šobrīd vēsturnieki ir aktīvi sasparojušies cīnīties pret mītiem, kas saistās ar mūsu pagātni. Bet vai nav tā, ka tas ir svarīgi tikai pašiem vēsturniekiem?

– Mīti ir ļoti cieši saistīti ar tautas pašapziņu. Raugoties mūsu vēsturē, to ir ļoti daudz. Kaut vai senlatviešu kopējā cīņa pret krustnešiem – katrai maztautai taču bija savas intereses. Vai arī mīts par baltu vienotību – īstenībā lietuvieši taču siroja un postīja Latvijas teritorijā. Profesionālie vēsturnieki šobrīd tos cenšas revidēt un atdot mums tādu vēsturi, kāda tā bija.

Taču, domājot par sabiedrību, man šķiet svarīgākais – lai par vēsturi runātu, lai tā būtu dienaskārtībā. Lai cilvēkiem tā nebūtu tumša, nevajadzīga lieta, kas varbūt pat traucē dzīvot. Domāju, ka daļa mītu noteikti saglabāsies, jo mēs jau nevaram skolā mācīt vēsturi kā diskusiju mākslu.

– No 1. septembra sestajās klasēs Latvijas vēsturi sāka mācīt kā atsevišķu priekšmetu. Jūs aizvien esat par to iestājies.

– Strādājot par pasniedzēju Biznesa augstskolā “Turība”, esmu novērojis, ka jauniešu zināšanas par vēsturi ir samērā vājas. Esmu pārliecināts, ka Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšana ir arī zināms simbols tam, ka valsts ir pietiekami pašlepna uz savu vēsturi un pievērš tai uzmanību. Mēs šobrīd satraucamies par melno arheoloģiju. Bet vai, mācot vēsturi integrēti, var atrast laiku, lai kaut ko pastāstītu, piemēram, par pilskalniem? Mācot Latvijas vēsturi atsevišķi, ir vairāk cerību, ka šī ziņa skolēnu sasniegs. Pirms kāda laika kopā ar “Turības” studentiem braucu ekspedīcijā “400 kilometri vēstures virzienā”. Devāmies uz Baltkrieviju – uz Ušaču un Vaclavovas rajonu, kur 19. gadsimtā bija izveidojusies latviešu kolonija. Šobrīd tur ir tikai latviešu kapi, kas ieauguši zālē un krūmos. Sadarbojoties ar Latvijas vēstures institūtu un korporāciju “Tālavija”, aizbraucām un tos atjaunojām, kā arī uzstādījām piemiņas zīmi. Studentiem – nevēsturniekiem – tā bija lieliska pieredze, jo daudzi par šādām latviešu kolonijām neko nebija dzirdējuši.

– Neticami, ka šis būs pirmais Latvijas vēsturnieku tik plaša mēroga forums.

– Jā, Latvijas vēsturnieki līdz šim nav sanākuši uz savu kongresu. Arheologiem šajā ziņā pat ir senākas tradīcijas. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress, 1930. gadā šeit notika II Baltijas arheologu kongress, bet 1996. gadā – Eiropas Arheologu asociācijas II kongress.

Vēsturnieku kongresa galvenais uzdevums ir apjaust, kas tad šajos 20 gados ir paveikts – turklāt visu vēstures posmu, ne vien 20. gadsimta, izpētē. Pēc šīs izvērtēšanas varbūt tiešām varētu izdoties radīt valstij kopīgu vēstures izpratni. Šajos gados vēsturnieki ir centušies atbildēt uz aktuāliem vēstures jautājumiem, kas galvenokārt skar 20. gadsimta notikumus, attīrījuši tos no padomju laika mītiem. Baltijas valstu vēsturnieki ne vienmēr ir bijuši ērti partneri ne tikai austrumu, bet arī pašapmierinātajiem rietumu un ziemeļu kaimiņiem. Pozīcija, ka bija tikai viens ļaunums – nacisms, ir bijusi samērā ērta. Baltijas valstu vēsturnieki ir daudz darījuši, lai radītu jaunu, objektīvu vēstures ainu, tomēr šī izpratne veidojas lēni un ar grūtībām. Kongress netiek organizēts, lai pašslavinātos. Tam vajadzētu parādīt vēsturnieku potenciālu, uzsvērt vēstures pētniecības nozīmīgumu, kā arī kritiski izvērtēt nepaveikto un lūkot nākotnē rast atbildes uz neatbildētajiem jautājumiem.

– Kā šobrīd klājas jūsu vadītajam Latvijas vēstures institūtam?

– Visgrūtākais brīdis bija pērn – tas bija pārejas laiks ar lielu neskaidrību par nākotni. Protams, mums neklājas tik labi kā treknajos gados, bet iztikas režīmā esam. Meklējam sadarbībai starptautiskus projektus, piedalāmies valsts programmā “Nacionālā identitāte”. Institūts izturēja arī kritērijus, lai varētu piedalīties Latviešu valodas, kultūrvēsturiskā mantojuma un radošo tehnoloģiju valsts nozīmes pētniecības centra izveidē. Priecājos, ka institūts ir ticis pie jaunas glabātavas Lielvārdes ielā, kur turpmāk 
atradīsies mūsu antropoloģiskais materiāls – arī senākie Latvijā atrastie cilvēku kauli no Burtnieku ezera. Ceram arī, ka kaut kad tuvākajā nākotnē mums izdosies iegādāties modernas tehnoloģijas – piemēram, masu spektrometru izotopu īpatsvara noteikšanai cilvēku un dzīvnieku kaulos, kā arī augsnes un ūdens paraugos. Ar to varētu izlobīt unikālo informāciju, kas tajos iekodēta.

– Agrāk vasarās vismaz divus mēnešus veltījāt izrakumiem. Vai arī šovasar izdevās kaut nedaudz nodoties šai aizrautībai?

– Diemžēl ne, bet es nesaku – nekad vairs. Jāņem arī vērā, ka šis ir vēlēts amats un es tajā esmu jau otro termiņu. Noteikti vēlos atgriezties arheoloģijā, pievērsties dažām vēl nesakārtotām lietām.

– Tas nozīmē, ka jums ir vēl kāds neatklāts arheologa sapnis?

– Vēlos uzrakstīt grāmatu par Salaspils Laukskolas ciema arheoloģiskajiem materiāliem. Tos man uzticēja apkopot kolēģe Anna Zariņa, un esmu ļoti pateicīgs, ka viņa izvēlējās tieši mani. Taču vēlos arī sakārtot savas lauku mājas, lai tur būtu patīkami aizbraukt un lai es tās varētu atstāt nākamajām paaudzēm.

Kā vēsturnieks tiešām vairāk izjūtu saikni ar saviem senčiem. Nekādā ziņā nevēlos būt tas, kurš pārrauj ķēdīti, kas ir stiepusies bezgala tālu. Cik esmu skatījies baznīcas grāmatās, mūsu lauku mājas vienmēr ir bijušas dzimtas īpašumā.

Klētiņai, kas gan nav saglabājusies, pat zināms celšanas gads – 1724.

Lai gan nekad neesmu bijis ļoti aktīvs ticīgais, padomju laikā nokristīju visus savus bērnus. Arī tāpēc, ka nevēlējos būt tas, kurš pārrauj šo pēctecību, jo paaudžu paaudzēs tā bija darīts. Lai bērni paši izvēlas, vai viņiem tas būs vajadzīgs, bet es nebūšu tas, kas viņiem to atņems. Tāpēc man arī gribas saglabāt šīs mājas. Jau mans tēvs kādreiz sūrojās, ka būs pēdējais “Zvirbuļu” saimnieks. Es arī nevēlētos būt pēdējais.

– Tik spēcīga sakņu sajūta noteikti palīdz dzīvot?

– Ļoti laba apziņa ir arī, ka tev ir dzimtas kapi. Un – jo vecāks paliec, jo labprātāk tajos iegriezies.

– Vai jums ir izdevies vēsturnieka gēnu nodot arī abiem saviem dēliem un meitai?

– Mans jaunākais dēls ir ieguvis maģistra grādu vēsturē. Šobrīd gan viņš šajā jomā nestrādā. Vecākais dēls nav studējis vēsturi, bet jau kopš agras bērnības darbojas Senās vides darbnīcā, rekonstruējot seno latgaļu un sēļu dzīvesveidu. Meita Ieva ir mazāk saistīta ar vēsturi. Ieguvusi bakalaura grādu kultūras menedžmentā, viņa pašlaik studē pedagoģiju Latvijas Universitātē. Esmu gandarīts, ka man ir izdevies bērnos radīt patriotisma dzirksti. Reizēm tāpēc man pat kļūst mazliet bail – vai nav par daudz. Jo ir grūti dzīvot, ja laid caur sevi visas apkārtējās nebūšanas, kuru taču ir tik daudz. Reizēm sevi pat tāpēc šaustu, bet cita ceļa jau nav.

Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka dzīvē jādara tas, kas visvairāk patīk. Arī saviem bērniem neko neesmu uzspiedis. Šobrīd daudzi vaicā – ko jūs darīsit ar humanitāro izglītību, kas nav nekur pieprasīta. Bet, ja cilvēks izvēlēsies profesiju tikai tāpēc, ka tā attiecīgajā brīdī ir topā, arī laba rezultāta nebūs.

GUNTIS ZEMĪTIS

• Dzimis 1955. gada 13. jūnijā Jelgavā.

• 1982. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti.

• 1995. gadā ieguvis vēstures doktora grādu, kopš 2008. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, LU Latvijas vēstures institūta direktors, Biznesa augstskolas “Turība” profesors.

• Galvenie pētniecības virzieni – simbolikas un vēlā dzelzs laikmeta problēmas, tiesību vēstures jautājumi, sabiedrība dzelzs laikmeta beigās un viduslaiku sākumā.

September 11, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pamatnostādnes bez stabila pamata

Edvīns Šnore, 2011. gada 9. septembris

Š.g. 8. septembrī Kultūras ministre S. Ēlerte publiskoja savu atbildi Okupācijas muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas (VZK) vienprātīgi paustajām bažām par LR KM integrācijas pamatnostādnēm. Kā VZK loceklis pateicos S. Ēlertei par ātro atbildi.

Piekrītu, ka pirms stādīt rīcības plānu, ir būtiski konstatēt faktus. Ja mājas celtniecības vietā ir purvs, bet projektā ieraksta “cieta grunts”, tad var sagaidīt, ka pēc uzcelšanas māja drīz sabruks.

Līdzīgi ir ar KM integrācijas pamatnostādnēm.

Problēma ir tā, ka pašas pamatlietas dokumentā ir formulētas nepareizi.

Pirmkārt, sniegta PSRS okupācijas laika iebraucēju definīcija, kas ir pretrunā ar starptautisko tiesību aktiem. Tā vietā, lai skaidri definētu PSRS kolonistu un militārpersonu nelikumīgo izcelsmi Latvijā, KM piedāvā viņu oficiālo statusu faktiski pielīdzināt, piemēram, Vācijas turku kopienai, izmantojot terminu “ilglaicīgie imigranti”, un atbilstoši arī veikt integrāciju.

Tomēr tas nav viens un tas pats.

Ja vieni ieradās kā aicināti imigranti, tad otri kā kolonisti pakļautā teritorijā ar atbilstošu attieksmi. Tādēļ mani nepārsteidz, ka šodien 20 gadus pēc neatkarības vairāki simti tūkstoši PSRS laika iebraucēju vēl ar vien nav izrādījuši vēlmi iegūt Latvijas pilsonību un apgūt vietējo valodu. 32,9% Latvijas krievvalodīgo (atpuveni 250 000 [!]) jūtas piederīgi Krievijai. Tā ir kliedzoša statistika!

Es neredzu, kā KM piedāvātā Rietumeiropas parauga integrācija var šo situāciju atrisināt. Uzskatu, ka daudz sekmīgāk to risinātu pasākumi, kas minēti Saeimas deklarācijā par Latvijas okupāciju un 2001.g. MK apstirpinātajā Integrācijas programmā, kas līdz šim NAV PILDĪTA.

Otrkārt, KM pamatnostādnēs apgalvots, ka katras valsts pienākums ir integrēt imigrantus, kas Latvijas gadījumā nozīmējot PIENĀKUMU integrēt PSRS okupācijas laikā iebraukušos kolonistus un militārpersonas.

Arī šis KM uzstādījums ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Okupētajai valstij tas nav un nevar būt pienākums, uz ko norādījis arī P. Goubls savā nesenajā rakstā Economist. Tā var būt brīva griba, bet ne pienākums.

Izvairoties formulēt lietas atbilstoši starptautiskajām normām, KM ne tikai rada legālu pamatu ANO, EDSO un Krievijai nebeidzami pārmest ar nepilsoņu problemātiku saistītu “pienākumu” nepildīšanu, bet nostāda Latviju beztiesiskā stāvoklī, atņemot tai tās fundamentālās tiesības, kas ir citām ANO valstīm.

Edvīns Šnore, Okupācijas muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas loceklis

SAISTĪTIE RESURSI:

OMB Vēstures un Zinātnes komisijas atklāta vēstule S. Ēlertei

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=326418

S. Ēlertes atbilde

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/sarmite-elerte-unikalas-un-kopigas-integracijas-problemas.d?id=40516109

P. Goubla raksts The Economist

http://www.economist.com/blogs/easternapproaches/2011/08/20-years-baltic-independence

September 9, 2011 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

Pretlatviskā plejāde

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=326309:pretlatvisk-plejde&Itemid=93

Lai gan uz televīzijas diskusijām “PCTVL” lielākoties sūta labā latviešu valodā runājošo un šķietami miermīlīgi noskaņoto Miroslavu Mitrofanovu, tas ir mānīgs iespaids. Zem “PCTVL” zīmola vēlēšanās kandidē pretlatviski noskaņotu aktīvistu plejāde, kamēr partijas līdere Tatjana Ždanoka no Briseles cīņubiedrus apgādā ar naudu.

“PCTVL” ir viens no tiem sarakstiem, kuri tiek paturēti redzeslokā, lai gan sabiedriskās domas aptaujas tam it kā neparedz iekļūšanu Saeimā. Tiek pieļauts, ka varētu būt daļa vēlētāju, kas savu izvēli slēpj – tas gan Latvijas politikai vairāk bija raksturīgs 90. gados, kad tai pašai “PCTVL” reitingi regulāri bija zemāki nekā vēlēšanu rezultāts. Šobrīd lielāko daļu kādreizējo “PCTVL” atbalstītāju ir pārvilinājis “Saskaņas centrs” – ir vērts atcerēties, ka vēl 8. Saeimā abi politiskie spēki bija kopā. “SC” turpina “aptīrīt” “PCTVL” , un arī pirms gaidāmajām 11. Saeimas vēlēšanām parādījās ziņa, ka no “Saskaņas” varētu kandidēt viens no pazīstamākajiem “PCTVL” līderiem Jurijs Sokolovskis. Vēlāk gan viņš paziņoja, ka pagaidām politikā neiesaistīsies, bet turpinās darbu TV5.

Lai novērtētu, kas šobrīd ir “PCTVL”, vērts iepazīties ar vairākām personām no šīs partijas saraksta.

“Dinozauri”

“Mūsu prasība ir stingra – kvotas krieviem visās varas institūcijās,” nesen Maskavas namā notikušajā Krievijas “tautiešu” sarīkojumā kliedza Vjačeslavs Altuhovs, kamēr zāles aizmugurē sēdošie klausītāji sačukstējās: “Radikālis…” Altuhovs, kurš kandidē ar 14. numuru no Rīgas vēlēšanu apgabala, ir ilggadējs biedrības “Latvijas krievu kopiena” vadītājs, bet CVK sniegtajā informācijā viņš norāda, ka ir arī biedrības “Latvijas krievu sabiedrības savienība” valdes priekšsēdētājs. Pirms kāda laika viņš mēdza pasākumos pieteikt sevi kā Krievijas vēstniecības “padomnieku”, bet nu tas vairs netiek norādīts. Altuhovs publiski kauninājis krievu tautības biznesmeņus un Rīgas domi, kas finansiāli neatbalstot viņa organizāciju atšķirībā no Krievijas vēstniecības.

Pirms sešiem gadiem viņš piedāvāja savdabīgu Latvijas krieviskošanas plānu ar visiem termiņiem. Atbilstoši tam jau 2010. gadā krievu valoda Latvijā bija jāatzīst par oficiālu valsts valodu. Attiecīgi šogad būtu jānosaka kvotas krievvalodīgo iedzīvotāju ievēlēšanai visu līmeņu vēlēšanās. 2012. gadā jārada viceprezidenta un vicepremjerministra amati no krievvalodīgajiem. 2014. gadā Latvijas televīzijai un radio jāizveido kanāli, kas simtprocentīgi raidītu krievu valodā. 2015. gadā jāatļauj Latvijā dzīvojošajiem krieviem pieņemt dubultpilsonību. 2016. gads – valdības izveidošana ar proporcionālu krievu ministru skaitu. Visbeidzot 2017. gads – Latvijas izstāšanās no NATO. Te pietrūkst vien lūguma uzņemt Latviju Krievijas sastāvā.

“PCTVL” Rīgas vēlēšanu apgabala saraksta lejasgalā lasāms Aleksandra Giļmana vārds – bijušais žurnālists un Rīgas domes deputāts šobrīd ir bezdarbnieks, tomēr par trūkumu sūdzēties nevar, ko apliecina diezgan prāvi uzkrājumi. A. Giļmans vēlas kļūt par parlamentārieti valstī, kuru viņš neieredz un savulaik to ir atklāti paziņojis.

“Saprotiet, ka Latvijas valsts ir tāds pats absolūtais ļaunums kā nacistu valsts, bet, par laimi, daudz vājāks un gļēvulīgāks. Tas, ka mūsu paaudze pieļāvusi tās izveidošanos, ir nepiedodama kļūda.

Piedņestrieši šādu kļūdu nepieļāva, un tur krievu skolām nekas nedraud,” par šiem vārdiem Giļmans savulaik stājās tiesas priekšā. Lai gan eksperti atzina, ka tie “nepārprotami pauž naidu pret Latvijas valsti un tās suverenitāti”, politiķis tomēr netika sodīts, jo neesot aicinājis vardarbīgi gāzt varu. Savulaik A. Giļmans izteicies arī tā: “Es – padomju cilvēks. Es tajā iekārtā izaugu, es to iemīlēju un nekad nepiedošu tiem, kas man viņu atņēma. Es balsoju pret Latvijas neatkarību – un vēlreiz nobalsotu pret to, ja rastos iespēja. (..) Es atdotu vairāk – deputāta mandātu, tas ir, četrus tūkstošus vēlētāju balsu… atdotu bez šaubīšanās, lai robeža pie Zilupes un kanādiešu pensionāre Pionieru pilī pazustu kā ļauns murgs.” Jāpiebilst, ka tolaik viņš pārstāvēja politisko spēku, kurā bija arī pašreizējie “Saskaņas centra” politiķi, tomēr neviens no šāda partijas biedra nenorobežojās.

Vladislava Rafaļska “zvaigžņu stunda” bija protesti pret krievvalodīgo skolu reformu, kuros viņš iesaistījās kā Rīgas 40. vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotājs. Rafaļska izdarības šajā laikā gan maz atgādināja pedagogu, drīzāk skolas huligānu – viņš iedziedāja pret skolu reformu vērstu dziesmu (piesavinoties grupas “Pink Floyd” melodiju), “plosījās” štābistu mītiņos, vēlāk arī 16. marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Šādi iegūtā atpazīstamība Rafaļskim noderēja, lai kļūtu par Rīgas domes deputātu. Skolotāja politiķa aktivitātes novērtēja arī Igaunijas specdienesti, iekļaujot viņu “melnajā sarakstā” un liedzot iebraukšanu kaimiņvalstī.

Jaunā gvarde

“PCTVL” jauno paaudzi pārstāv Aleksandrs Kuzmins, kurš 27 gadu vecumā jau ir diezgan pieredzējis politiķis. Arī viņa karjeras sākums bija protesti pret krievvalodīgo skolu reformu un bēdīgi slavenais “štābs”, kur A. Kuzmins veidoja “skolnieku komiteju”. Gaišmatainā, ārēji nedaudz biklā jaunekļa ievēlēšana Rīgas domē 2005. gadā bija pārsteigums tikai tiem, kuri nelasa krievu avīzes. Kā vērtīgu “kadru” viņu novērtējusi arī Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka, pieņemot par palīgu. Savā politiskajā darbībā Kuzmins cenšas neatpalikt no saviem vecākajiem kolēģiem – gatavo pārskatus par mazākumtautību “diskrimināciju” Latvijā, cīnās par Dudajeva ielas pārdēvēšanu un Rīgas Valsts valodas dienesta likvidēšanu, piedalās ždanokiešu piketos un tamlīdzīgi.

Toties tikai neilgi pirms vēlēšanām “PCTVL” pieslējies Eduards Svatkovs, kurš agrāk bija “Saskaņas centra” sabiedrotais. Kā organizācijas “Vienotā Latvija” (nosaukumā manāma līdzība ar Putina “Vienoto Krieviju”) priekšsēdētājs Svatkovs mēģinājis pievērst sev uzmanību ar skandaloziem paziņojumiem un darbībām, piemēram, pirms 9. maija dalot oranžmelnās lentītes, protestējot pret sarkanā bandīta Vasilija Kononova tiesāšanu vai Vērmaņdārzā piedāvājot mest ar kurpi pa premjera Valda Dombrovska portretu.

Tas gan īpaši nevairoja publicitāti, toties īsts atradums izrādījās ideja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

“Lai pārvarētu krīzi un spētu attīstīties, latviešiem un krieviem ir jāapvienojas, bet, lai to veiksmīgi izdarītu, krievu valodai ir nepieciešams piešķirt oficiālās valsts valodas statusu,” šā gada februārī paziņoja E. Svatkovs. No paziņojuma steidza atkratīties “SC” līderis Jānis Urbanovičs, kurš pat teica, ka tādu Svatkovu nepazīstot, toties ideju novērtēja Vladimirs Lindermans un Jevgeņijs Osipovs – tika izveidota organizācija “Dzimtā valoda” un izsludināta parakstu vākšana referenduma rosināšanai. Šobrīd E. Svatkovs ir ļoti neapmierināts, ka savāktos vairāk nekā desmit tūkstošus parakstu Lindermans esot noslēpis un neļauj tos izmantot pirmsvēlēšanu kampaņā. “PCTVL” Svatkovam atvēlējusi augsto otro numuru Rīgas sarakstā tūlīt aiz partijas līdera Jakova Plinera.

Citu kandidātu Filipu Dudinu bieži var redzēt apģērbā, kas atgādina cariskās Krievijas virsnieku formastērpu – viņš ir tā dēvētā Piebaltijas kazaku pulka dalībnieks. Turklāt tā nav nevainīga maskarāde – vietējie “kazaki” ir politizēts veidojums, kuru uzturētajā interneta mājas lapā “Rodina” tiek sludināts, ka Latvija vēsturiski ir krievu zeme, 1918. gadā dibinātā Latvija ir “mākslīgs veidojums”, un pat sarkanbaltsarkanais karogs esot Baltijas slāvu karogs. Katru gadu 9. maijā “kazaki” Rīgas centrā rīko provokatīvu gājienu ar Krievijas karogiem un plakātiem “Krievi nepadodas!” .

Maskavā dzimušais Krievijas aģentūras “Regnum” žurnālists Aleksandrs Malnačs ir ceturtais Vidzemes sarakstā. Pēc izglītības viņš ir vēsturnieks, strādājis par vēstures skolotāju (kas zīmīgi – jau pieminētajā Rīgas 40. vidusskolā, no kuras nāk arī V. Rafaļskis), vēlāk iesaistījies “štābā”, iestājies “PCTVL” un pievērsies žurnālistikai. Publicējies tādās avīzēs kā “Čas”, “Biznes & Baltija”, kā arī partijas izdevumā “Rakurs”. Bet viņa pašreizējā darbavieta ir īpašas piezīmes vērta. “Regnum” ir interneta medijs, kas provokatīvā veidā stāsta par norisēm Krievijā un tai tuvākajās ārvalstīs. Turklāt “Regnum” informācijas avotu tīkls ir tik smalks un sazarots, ka rada asociācijas ar tādu kā spiegošanas iestādi, ko vēl vairāk pastiprina tā idejiskā “tēva” – Kremlim pietuvinātā polittehnologa Modesta Koļerova – darbība. Šķiet, Malnača gadījumā ir vietā teiciens: “Roka roku mazgā.” Viņš aģentūrai piegādā politiskos apskatus, intervijas un pat dažādas aizkulises, bet “Regnum” viņam ļauj savā interneta lapā izvērst politisko propagandu, kas izpaužas gan kā nikni uzbrukumi “Visu Latvijai”/”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, gan kā “Saskaņas centra” kritizēšana un “PCTVL” slavēšana. Piemēram, te atrodami “eksperta” Sergeja Kruka spriedelējumi, ka “PCTVL” esot labas izredzes atjaunot savu pārstāvniecību 11. Saeimā, uz ko tik ļoti cer augšminētie politiķi.

September 8, 2011 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

Edvīns Šnore: Par Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politiku. Atklāta vēstule Sarmītei Ēlertei

Edvīns Šnore, Latvijas Okupācijas Muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas loceklis. Komisijas atklāta vēstule Kultūras ministrei |

07. septembris 2011
Edvīns Šnore: Par Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politiku. Atklāta vēstule Sarmītei Ēlertei
Š.g. augustā LR Kultūras ministrija nodeva sabiedriskai apspriešanai “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu (2012-2018)” projektu. Šajā dokumentā cita starpā skaidrotas PSRS okupācijas sekas un piedāvāta okupācijas laikā Latvijā ieceļojošo PSRS pilsoņu statusa definīcija:

“Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī un nav ieguvuši Latvijas pilsonību – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti.” (1)

Turpinājumā teikts:

“Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Ja līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, tad arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šai ziņā nav unikāla. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairums imigrantu šeit ieradās 20. gadsimta 50. – 80. gados.”

Uzskatām, ka mēģinājums pielīdzināt okupācijas režīma noziedzīgo kolonizācijas politiku Rietumeiropas imigrācijas politikai 50. – 80. gados, mūsuprāt, ir klaja PSRS okupācijas un tās radīto seku trivializācija.

Pirms definēt PSRS ieceļotāju statusu Latvijā Lisabonas līguma kontekstā mēs aicinām to izdarīt pirmām kārtām 1949.g. 12. augusta Ženēvas konvencijas kontekstā. Tāpat aicinām balstīties uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1983. un 1987. gada lēmumiem, kuros aplūkota PSRS piespiedu migrācija Baltijas valstīs un aicināts izskatīt šo jautājumu ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.

Mēs nepiekrītam LR Kultūras ministrijas augstāk minētajai tēzei, ka Latvijas situācija nav unikāla.

Dramatiskās etnisko proporciju izmaiņas Latvijā un Igaunijā pēckara Eiropas kontekstā ir unikālas divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tādēļ, ka tās tika realizētas militāras okupācijas apstākļos, pārkāpjot starptautisko tiesību aktus un neprasot okupēto tautu piekrišanu. Okupētājvalsts kolonistu ieceļošana Latvijā sākotnēji norisinājās pat vienlaicīgi ar vietējo iedzīvotāju deportāciju. Līdzīgā veidā etniskās izmaiņas okupētajās teritorijās veica arī nacistiskā Vācija. Jāuzsver, ka arī nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā Latviju bija plānots kolonizēt.

Otrkārt, Latvijas kolonizācijas gadījums Eiropas kontekstā ir unikāls savu apjomu dēļ.
Ja pēckara posmā Rietumeiropā imigrantu vidējā proporcija nepārsniedza viencipara skaitli, tad Latvijā šajā laikā iebrauca tāds kolonistu skaits, ka daudzviet to īpatsvars pārsniedza pat pamatnācijas īpatsvaru.

Lielākajās Latvijas pilsētās latvieši kļuva par minoritāti. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja

1987. gadā saskatīja nopietnus draudus latviešu nacionālās identitātes zaudēšanai. Vēl tagad valstsnācija ir mazākums (40,7%) valsts galvaspilsētā. Tā ir absolūti unikāla situācija ES Lisabonas līgumu parakstījušo valstu vidū.

Mūsuprāt, ir kļūda to ignorēt.

Domājam, ka, formulējot Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas
pamatnostādnes, nav pareizi izvairīties pieminēt Latvijas kolonizācijas faktu un izlikties, ka PSRS okupācijas radītītās sekas (radikāli izmainīts Latvijas etniskais sastāvs) neko daudz neatšķiras no Rietumeiropas situācijas.

Mūsuprāt, pastāv nopietns risks, ka problēmas risinājumi, kas tiek piedāvāti balstoties uz šādas maldīgas tēzes, novedīs turpat, kur līdzšinējā integrācijas politika, kas arī balstījās uz maldīgiem pieņēmumiem un arī ignorēja LR Saeimas 1996.g. “Deklarācijā par Latvijas okupāciju” ieskicētos virzienus PSRS kolonizācijas seku risināšanai.

Nobeigumā vēlamies pievienoties Rīgas Latviešu biedrības nacionālās identitātes komisijas aicinājumam attiecībā uz KM izstrādāto “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu” projektu:” dokumentā patiesi un drosmīgi nosaukt problēmas, nebaidoties nepatikt ļaudīm (par sabiedrības daļu tos grūti nosaukt), kas nevēl labu mūsu valstij. Puspatiesība ir ļaunāka par meliem, jo tai nevar ar visu sirdi piekrist un tāpat arī nevar noliegt.” (3)

(1) Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes (2012-2018) projekts, LR Kultūras ministrija, Rīga, 2011. 5.lpp.
(2)
http://www.km.gov.lv/lv/doc/starpnozares/lidzdaliba/KMPamn_100811_projekts.pdf
2 Turpat, 6.lpp.

(3) RLB Nacionālās identitātes komisija: Latvijas valsts mērķis – latviešu tautas pastāvēšana un attīstība / http://www.delfi.lv/news/comment/comment/rlb-nacionalas-identitates-komisija-latvijas-valsts-merkis-latviesutautas-pastavesana-un-attistiba.d?id=39645393

September 7, 2011 Posted by | Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

   

%d bloggers like this: