Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu pēdas citvalstu diplomātiskajos arhīvos

Oktobra beigās Apvienotajā pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresā un Letonikas 4. kongresā piedalīsies arī matemātikas zinātnes doktors LZA Goda doktors BRUNO DEKSNIS, kurš pēta trimdas vēsturisko lomu Latvijas neatkarības atgūšanā Tālava Jundža vadītā projektā letonikas programmā “Nacionālā identitāte”.

– Jūsu specialitāte ir eksaktās zinātnes un vēstures pētīšana – sirdsdarbs. Kas pamudināja izraudzīties tieši šo tematu?

B. Deksnis: – Pirms divarpus gadiem aizgāju pensijā, pēc tam pārcēlos uz Latviju. Bija diezgan stingri nosacījumi, ko es kā bijušais Eiropas Komisijas darbinieks drīkstu darīt un ko ne, piemēram, liegts strādāt par ierēdni ES jautājumos Latvijā. Tātad pietrūka intelektuāla darba. Pazīstu Tālavu Jundzi, viņš jau pirmajā Letonikas kongresā referēja par Latvijas nevardarbīgo pretošanos Latvijas Republikā no 1945. līdz 1991. gadam un rakstu krājumu par šo tematu uzticēja man pārtulkot angļu valodā. Šajā letonikas projektā iesaistītie pētnieki Heinrihs Strods, Jānis Riekstiņš, Valdis Blūzma un arī pats Tālavs Jundzis nebija aizdomājušies, kā latvieši ārzemēs šajā laika posmā būtu varējuši palīdzēt šai pretestības kustībai. Tā kā protu angļu, franču un vācu valodu, man uzticēja meklēt dokumentus – iesniegumus no indivīdiem, organizācijām, ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas diplomātiem un konsulārajiem darbiniekiem, liecības, kā trimdā dzīvojošie latvieši mēģinājuši uzrunāt savas mītnes zemes politiķus par to, ka Latvijas neatkarība jāatjauno u. c.

Tādi dokumenti izrādījās maz pētīti. Bija jāsameklē, kur atrodas visi šie arhīvi un to liecības par politiskajām aktivitātēm. Latvijas Republikas pilsoņu interešu pārstāvji dzīvoja ASV, Lielbritānijā, Austrālijā, Kanādā, kādu laiku arī Zviedrijā, Vācijā – kaut gan tur nebija neviena akreditēta diplomāta, tāpat arī Francijā, Brazīlijā un Argentīnā.

Diasporas kopienas pašreiz diskutē – ko iesākt ar trimdas arhīviem. Daļa no tiem ir atsūtīti uz Latviju, bet daļa nav, vēl citi ir nodoti vairākiem ASV arhīviem glabāšanai, jo trimdas organizācijām trūka vietas, kur tos novietot. Bieži bija viens vai divi dedzīgi cilvēki, kas savā īpašumā glabāja organizācijas ārējo saraksti. Diemžēl daži mantinieki dokumentus iznīcinājuši kā papīru kaudzi.

Esmu pētījis šejienes arhīvus un ar draugu un paziņu palīdzību ielūkojies arī Vācijas un Zviedrijas arhīvos, lai tur atrastu pēdas par latviešu politiskajām aktivitātēm.

Mēs apkoposim dokumentus bez vērtējuma ar mērķi ieinteresētam lasītājam vai studentam, kas nākotnē pievērsīsies kādam no šiem tematiem, parādīt, kurā arhīvā ko atrast.

Jo trimdas politisko norišu pētījumi līdz šim Latvijā bijuši ne visai vērienīgi. Kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem tas bijis aktuāls temats, mums ne.

– Ar ko tas izskaidrojams?

– Trūkst intereses. Ja Latvijas Universitātē ir jaunie vēstures pētnieki, kuri vēlas to darīt, viņiem būs jāpagaida, kamēr varēs atrast doktora darbam piekāpīgāku darba vadītāju.

Esmu bijis Lietuvas Emigrācijas institūtā, lai aplūkotu dokumentālas liecības no Kanādas par laiku, par kuru latviešiem tās nav saglabājušās. Lietuvā Emigrācijas institūtā strādā septiņi cilvēki. Tur ir valsts fondēta pro­gramma, kas iekļauj ne vien vecmodīgo tēmu “Kā mēs pētām savu trimdu,” bet arī papildu tematus, iedabūtus ļoti blēdīgajā sadaļā “Migrācijas pētījumi”.

Jo trimdu un tās politisko aktivitāti var raksturot arī kā migrācijas izpausmi, ja vien grib. Lietuvieši tādējādi ir atraduši sadarbības partnerus un tikuši arī pie Eiropas naudas.

Patīkamus pārsteigumus man sagādāja Kanādas Ārlietu ministrijas arhīvs. Ierados īslaicīgā komandējumā Otavā, cerēdams uz ātru piekļuvi arhīva dokumentiem. Ierakstot interneta meklētājā “baltieši”, atradu lielu skaitu dokumentu par baltiešu bēgļiem, baltiešu sadarbību utt. Lai gan šie dokumenti bija nodoti atklātībā, biju pirmais, kurš tos pieprasīja, un Kanādas Ārlietu ministrija acīmredzot nebija vēl izskatījusi, vai tajos nav aizķēries kas tāds, ko nevajadzētu rādīt. Man vajadzēja pamatot, kāpēc tos gribu redzēt, un saņēmu atbildi, ka pieejami tie būs pēc divām nedēļām. Otavā dzīvo paziņa, kam bija iespējams sagaidīt pozitīvo lēmumu un pēc atzīmēm uz dokumentu mapes redzēju, ka lielākā daļa šo dokumentu pēdējoreiz skatīti ap Helsinku konferences Noslēguma akta parakstīšanas laiku.

Diemžēl diezgan izplatīts ir viedoklis – “Latvijas neatkarību izdevās atjaunot, kāpēc gan tagad to visu pētīt”.

Taču to prasa cieņa pret 150 000 Latvijas valsts piederīgo, kuru aktivitātes 50 gadu garumā līdz šim izpelnījušās visai pieticīgu vēsturnieku uzmanību.

– Cik daudzos dokumentos esat jau ieskatījies?

– Jau no pirmās dienas, kad Latvijas diplomātiem 1940. gadā bija jācīnās par kaut kādu Latvijas Republikas turpinātu pastāvēšanu de iure, tika izstrādāts dokumentu paketes standarts – tur bija Miera līgums ar Krieviju, Molotova–Ribentropa pakta slepenie protokoli, ultimāts… Ļoti bieži šī pakete tika iesniegta atkārtoti un protokolā rakstīts, piemēram, tā: “Mēs iepazīstinājām Zviedrijas riksdaga deputātus ar Latvijas problēmām.” Ja tā raugāmies, dokumentu lappušu skaits ir neaptverams. Ja ņemam ārā to atkārtojumu, tad šobrīd Jundža kunga un manis uzņemtās digitālās fotogrāfijas sasniedz 10 000 lappušu.

Piemēram, Pasaules brīvo latviešu apvienības iesniegumā Memorandā Madrides–Helsinku procesa konferencē gandrīz simt lappusēs tiek aprakstīta situācija Latvijā, ieskaitot cilvēktiesību pārkāpumus Padomju Savienībā.

Lielbritānijas Ārlietu ministrijas arhīvā daudzas sūtņa Kārļa Zariņa sūtītās vēstules vairs nav atrodamas, taču viņa paša arhīvā to kopijas saglabātas.

Iespējams, daudz kas atrodams arī vietās, kur neesam skatījušies, piemēram, ārlietu ministru memuāros. Daudziem ārlietu ministriem ir savi personīgie pētniecības fondi, kas darbojas pie universitātēm. Katram ASV prezidentam, sākot ar Trūmenu, ir sava bibliotēka, savi fondi, kas izkaisīti pa ASV un kuros pētnieki laipni aicināti nākt iepazīties, bet mēs vienkārši nezinām, kas tajos atrodams.

Mūsu publikācija būs 150 lappušu gara, bet dokumentus, garākus par trim lappusēm, tajā neiekļausim, par tiem būs tikai norādes. Daļa dokumentu ir angļu valodā, ir arī vācu un franču valodā, tie tiks pārtulkoti.

Lai iegūtu profesionālus padomdevējus, uzrunājām redzamākos trimdas darbiniekus, kas šobrīd dzīvo Latvijā, un tā izveidojām konsultatīvo padomi. Aicinājām uzrakstīt, ko viņi veikuši dažādās politiskās akcijās. Pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresa vienā sekcijā būs šo uzaicināto cilvēku uzstāšanās, un līdz 24. oktobrim šīs atmiņas būs apkopotas arī rakstiski. Tur būs Ulda Gravas, Oļģerta Pavlovska, Valtera Nollendorfa, Kārļa Kangera stāstījumi. Arī vairāki pazīstami darbinieki, kas dzīvo ārzemēs, pārsvarā ASV un Austrālijā, krājumam atsūtījuši savus rakstus un brauks piedalīties kongresā.

Kongresa laikā Latvijas Zinātņu akadēmijā būs arī izstāde, kas atspoguļos četrus ar trimdas tautiešu politisko cīņu saistītus vēsturiskus notikumus. Iecerēts, ka vēlāk šī izstāde ceļos pa skolām, bibliotēkām, kultūras namiem utt.

Viss raksts

October 13, 2011 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: