Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dzīvot un elpot ar Latvijas ideju 


Dzīves laikā pretošanās kustības cīnītāju Gunāru Astru pazina vien retais; pēc nāves par viņu uzzināja visi, bet šobrīd Astras vārds faktiski ir simbols 60. – 80. gadu nacionālās pagrīdes strāvojumiem, kuru mērķis bija atjaunot Latvijas valsti.

Nesalaužams

Ļaudis, kas padomju varas pēdējos gadu desmitos nebaidījās izrādīt pretestību padomju režīmam un atklāti paust nepatiku pret to, parasti bijušajā PSRS tika dēvēti par disidentiem, tas ir, citādi domājošajiem. Gunāram Astram nepatika, ka viņu tā dēvē. Arī viņa domu un cīņu biedri mūsdienās uzsver, ka bijuši pretošanās kustības dalībnieki, jo uzstājušies pret PSRS impēriju kopumā, kamēr disidenti Krievijā cīnījušies nevis pret pašu impēriju, bet pret režīmu un par vārda brīvību.

Pēc Latvijas Kara muzeja pēckara vēstures nodaļas galvenā speciālista Jāņa Maurīša domām, Astras personība ir īpaša jau tādēļ vien, ka šis cilvēks bija nelokāms, gatavs pārliecības vārdā atkārtoti doties cietumā. Jānis Rožkalns, kurš pretpadomju darbības dēļ 80. gados pavadījis lēģeros vairākus gadus, kādā intervijā teicis: “Kad jau bijām izsūtīti uz nometnēm Sibīrijā, pie mums no Rīgas katru mēnesi brauca čekas darbinieki uz sarunām. Arī vietējie čekisti ne vienu reizi vien sauca uz pārrunām, piedāvājot – ja mēs nožēlosim nodarīto un būtu gatavi intervijai padomju televīzijā, tad pēc mēneša, diviem mums būs brīvs ceļš uz mājām. Ne visi tādu piedāvājumu izturēja.”

Čekisti daudzus piespieda vismaz uz jelkādu sadarbību, taču Astru tādām metodēm salauzt nevarēja. Starp citu, tieši tas bijušajiem režīma pretiniekiem kremt mūslaiku politiķos – gatavība mainīt pārliecību un uzskatus pie katra izdevīga gadījuma.

Miris – vēl bīstamāks

Padomju laikā Gunāru Astru pazina ļoti šaurs cilvēku loks, tādēļ bārstīt patētiskas frāzes, ka viņa stingrība tolaik iedvesmojusi tautu cīņai, būtu muļķīgi un pārspīlēti. Daži ar Rietumu radiostaciju starpniecību bija dzirdējuši par Astras pēdējo vārdu 1983. gada prāvā Rīgā, taču tādu nebija daudz. Vēl mazāk bija to, kuriem šī drosmīgā cilvēka vārds asociējās ar konkrētu personību. Jānis Maurītis atzīst: “Līdz 1988. gadam Astras vārdu maz kurš bija dzirdējis. Atcerēsimies, ka viņu 1988. gada februārī tikai atbrīvoja.” Līdz brīvības cīnītāja aiziešanai mūžībā aprīlī bija atlikuši vien pāris mēnešu. Taču šajos dažos mēnešos Astras atpazīstamība pieauga kā vēl nekad. Laiki bija mainījušies. Gunāra Astras dzīvesbiedres Līvijas māsa Ingrīda Titava piekrīt, ka pirms tam Astra plašākai sabiedrībai palicis nezināms, jo ticies vien ar bijušajiem lēģeru biedriem, un pašiem tuvākajiem radiniekiem. Citādi jau tolaik nemaz nevarēja. Pat daudzi radinieki metuši Astram lielu līkumu, bīstoties, ka tikšanos ar viņu var ievērot čeka ar visām no tā izrietošajām sekām.

Paradoksāli, bet par simbolu Astra kļuva pēc viņa grandiozajām bērēm Meža kapos, uz kurām ieradās ap 5000 pavadītāju. Tā arī bija pirmā plašākā Latvijas iedzīvotāju saskarsme ar Gunāru Astru.

Kara muzeja pētnieks Maurītis apšauba, vai Astras nāve bijusi kādas ļaunprātības sekas: “Esmu runājis ar Juri Vidiņu. Viņš tomēr ir ārsts. Pēc Vidiņa teiktā, ja ņem vērā medicīnisko diagnozi – sirds vārstuļa iekaisums – un tik un tā saka, ka Astra miris neizskaidrojamā nāvē, tad Latvijā šādā neizskaidrojamā nāvē ik gadu mirst ap 2000 cilvēku.” Vidiņa viedoklis – Astra bija slims, un ar minēto diagnozi viņa nāve bija likumsakarīga. Maurītis norāda, ka padomju varai Gunāra Astras nāve nemaz nebija tik ļoti pa prātam, jo miris viņš kā simbols nodarīja pat lielāku kaitējumu režīmam, nekā spēja, dzīvs būdams. Bēru rezonanse to pierāda.

Kur inteliģences atbalsts?

Salīdzinot ar pārējo PSRS, Latvijas īpatnība bija tā, ka spilgtākie režīma pretinieki nāca no strādnieku, inženieru, tātad vienkāršo ļaužu aprindām. Latviešu disidenti nebija ne profesori, ne akadēmiķi kā Krievijā. “Laikam tas sakņojas mentalitātē. Nevar taču sacīt, ka radošā inteliģence tolaik būtu pārāk nospiesta. Ekonomiskā ziņā viņu stāvoklis bija ļoti labs. Intelektuāļi vairāk rēķinājās ar savu materiālo stāvokli. Ja kāds nostātos pret režīmu, viņš momentā privilēģijas zaudētu. Strādniekiem bija mazāk ko zaudēt, un viņus bija grūtāk salauzt. Es zinu tikai vienu mākslinieka opozicionāra piemēru – Jurģis Skulme.

Arī grupu “Helsinki-86″ taču iesākumā dibināja vienkārši strādnieki. Kad viņus sāka vajāt un arestēja, no radošās inteliģences neviens nepacēla savu balsi, kaut tas jau bija 1987. gads, kad principā to jau varēja,” atgādina Jānis Maurītis.

No otras puses, Astra, apzinoties savu “pretpadomju elementa” statusu, nemaz nav alcis pēc tāda atbalsta. “Gunārs taču labi saprata, ka ar tādiem kā, piemēram, Māra Zālīte viņš nemaz nevar runāt, jo tad ar viņiem būtu cauri,” saka Līvija Astra. Viņa atceras, ka vienīgais radošās inteliģences pārstāvis, ar kuru dzīvesbiedrs ticies, bijis dzejnieks Knuts Skujenieks. “Viņu attiecības gan nebija labas,” piebilst Līvijas kundze. Astra vienlaikus apzinājies, ka tāda bijusi VDK darba metode – sarīdīt cilvēkus vienu pret otru, sēt savstarpēju neuzticēšanos.

Gatavojās lēcienam?

Vai Astra iekļautos atjaunotās Latvijas politiskajā dzīvē? Vai vēlētos tajā būt starp līderiem? Vai tas kā mainītu vēlāko notikumu gaitu? Tie ir precīzi neatbildami jautājumi, jo Gunārs Astra aizgāja, vēl pirms sāka iezīmēties reālas valstiskās patstāvības atgūšanas aprises. “Ar Latvijas ideju viņš dzīvoja un elpoja. Astra nebija tik drebelīgs, lai neteiktu, ko domāja, taču arī nebija tik naivs, lai nesaprastu, ka tiek novērots un tajos apstākļos reāli neko nevar darīt. Taču nevar noliegt – kaut kādi nodomi viņam bija. Varbūt viņš tiešām gatavojās lēcienam,” saka Ingrīda Titava.

Ingrīdas kundze atgādina, ka Astram vajadzēja būt ļoti piesardzīgam nākotnes ideju skaļā atklāšanā. Neuzmanības gadījumā viņš piesaistītu lieku čekas uzmanību gan sev, gan tuviniekiem.

Pēc atbrīvošanas pēdējos dzīves mēnešos Astru gan sākuši apmeklēt daudzi ļaudis. Līvija Astra pat saka: “Gunāru raustīja uz visām pusēm.” Pie viņa nācis arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibinātājs Eduards Berklavs. Bijuši mēģinājumi Astru iesaistīt tolaik populārajā Vides aizsardzības klubā, tomēr viņš atteicies. “Mēs norunājām – ja nu vienīgi kaut kad vēlāk…” tā Līvijas kundze. Godkārība Gunāram Astram bijusi sveša. Ingrīda Titava prāto, ka diezgan grūti iztēloties Astru kādā partijā vai tās vadībā. Viņš bijis vairāk vienpatis, taču vienlaikus nav bijis sevī noslēgts un spējis būt ļoti tolerants. Citu viedoklis Astru interesējis, un ir gadījumi, kad viņš aizrāvies nejaušā, bet viņu interesējošā sarunā pat ar gluži nepazīstamiem gadījuma pēc sastaptiem pilsoņiem. “Astra bija ļoti loģisks cilvēks. Viņš izprata gan komunistus, gan čekistus un zināja, ka pat VDK un tiesā var būt kāds, kas viņu atbalsta. Tiesnesis 
Aivars Krūmiņš viņam taču atļāva sacīt slaveno pēdējo vārdu, kaut varēja arī aizliegt,” spriež Gunāra Astras atraitne. Bet Ingrīda Titava aizrāda: “Viņš bija varonis pēc būtības. Tomēr, ja tagad dzirdētu, ka tā tiek saukts, droši vien apgrieztos kapā otrādi. Pats sevi viņš nekad tā nevērtētu.”

Uzziņa

Gunārs Astra

Dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā. Mācījies Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, strādājis rūpnīcā VEF, Rīgas radiorūpnīcā, universitātes gaismas un skaņu laboratorijā, neklātienē studējis angļu valodu. Vēlēdamies uzlabot valodas zināšanas, 1958. gadā Rīgā gadījuma pēc iepazinies ar amerikāņu diplomātiem. Kontaktu uzturēšana ar viņiem 1961. gadā noveda pie aresta. Par pretpadomju aģitāciju un propagandu Astru notiesāja ar 15 gadiem spaidu darbos. Sodu izcieta Mordovijas APSR un Permas apgabalā. Atbrīvots 1976. gadā.

1983. gadā otrreiz apcietināts par pretpadomju literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu (Džordža Orvela “1984”, Anšlava Eglīša “Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Agņa Baloža “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā” u. c.). Notiesāts ar septiņiem gadiem spaidu darbos un vēl pieciem gadiem izsūtījuma ārpus Latvijas.

1983. gada 15. decembrī tiesā savā pēdējā vārdā Astra sacīja savus slavenos vārdus: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”

Atbrīvots 1988. gada 1. februārī. Miris pēc sirds operācijas 1988. gada 6. aprīlī slimnīcā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga). Par bērēm ziņoja radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss”. Meža kapos uz atvadām pulcējās plašas ļaužu masas.

Organizācija “Daugavas vanagi” 1988. gadā nodibināja Gunāra Astras piemiņas fondu. “DV” šogad izsludinājuši latviešu jaunatnes radošo darbu konkursu “Vēstule Gunāram Astram”. 1989. gada 18. novembrī PBLA piešķīra Gunāram Astram in memoriam Tautas balvu.

1991. gadā Meža kapos atklāts Gunāram Astram veltīts piemineklis. Pie Rīgas apgabaltiesas nama Brīvības ielā 34 uzstādīta Gunāram Astram veltīta piemiņas plāksne. G. Astras vārdā Rīgā nosaukta arī iela.
Pēdējais vārds

Gunāra Astras pēdējais vārds tiesas sēdē 1983.gada 15.decembrī

“A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24.kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.

Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.

Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un Jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.

Agri sāku strādāt. Jau 25 gadu vecumā es biju VEF lielākā ceha, kur strādā ap 2000 cilvēku, priekšnieka vietnieks. Manu sociālo izcelšanos apliecina valsts apsūdzētāja izteikumi par manas sociālās bāzes izpalikšanu maniem “noziegumiem”. Mana “sociālā bāze” bija “pareiza”. Tāpēc mani centās izvirzīt, man uzticējās, un tāpēc nācās iepazīt administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas “virtuvi”. Mani centās iesaistīt Komunistiskajā partijā, atklāti paskaidrojot, ka tālākajai izvirzīšanai man vispirms “jānoformējas politiski”.

Man bija jāpiedalās kabinetu apspriedēs, kur par ļaudīm un notikumiem runāja atklāti, saucot lietas to īstajos vārdos, iepriekš sadalot posteņus un izvirzot cilvēkus, kurus vēlāk it kā ievēlēja paši darbaļaudis. “Вот этих пропустим через собрание… Мастером пусть будет Бунте, это ничего, что он латышонок…”

Mans cehs un es Pēterburgas bruņotā apvērsuma 40.gadadienā kā labākie Operas un baleta teātrī tikām svinīgi apbalvoti. Bet 50.gadadienu es sagaidīju ne tik svinīgos apstākļos – Mordovijas APSR galvaspilsētas Saranskas čekas pagrabos…

Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.).

Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.

Man sāp, un es Jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.

Man ir skumji, ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu; ka Rīgas Nameja un Aspazijas bulvāri, Valdemāra un Vaidavas ielas lielmanīgi pārdēvētas Majakovska, Gorkija, Jerjomenko, Sverdlova, Sergeja Ļuļina un daudzos citos vārdos; ka Rīgas galvenās ielas dažādie nosaukumi tik precīzi un padevīgi atspoguļo laikmeta griežus: Aleksandra, Brīvības, Ādolfa Hitlera, Ļeņina iela. Atmiņā uzpeld citi nosaukumi: Alfred Rozenberg Ring, Hermann Göring Ring, von der Goltz Ring utt.

Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša joma: šūšanas firma “Latvija”, ziepes “Latvija” u.c. (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos lietots lielais “L”, tātad nav runa par 15. vai 16.gs., bet gan par mūsu gadsimtu).

Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soja ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!”

Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē – gan ieslodzījumā, gan darbā. Ilggadējā pieredze apliecina, ka pietiekami ilgā krievu nācijas dominācija noved pie sekām, kuras es ilustrēšu ar dažiem piemēriem:

– Mordovijā mordovieši kaunas lietot savu dzimto valodu, cenšas runāt krieviski, uzdoties par krieviem;

– Mordovijas galvaspilsētas radio ik rītu sniedz 30 minūtes ilgu ziņojumu erzju un mokšu valodās, visu pārējo laiku tiek raidīta Maskava;

– Mordovijā vienīgi nomaļākajās sādžās ir skolas ar mordoviešu mācībvalodu un arī tikai līdz 4.klasei;

– Saranskā izdotās avīzes “Mokšen Pravda” rakstu saturā ikviens krievu valodas pratējs var brīvi orientēties – lielākā daļa vārdu iespiesta valstī kultivētajā žargonā, kur krievu vārdiem piekabināta mokšu galotne (kā erzju, tā mokšu ir somugru valodas, un tādēļ pilnīgi svešas ir slāviskajai krievu valodai);

– mūsu kaimiņu – baltkrievu asimilācijas process ir sasniedzis tādu stadiju, ka viņi nevēlas sevi atzīt par baltkrieviem un vārds “belorus” iemantojis nievu un pazemojumu jēgu;

– bijušajā Ukrainas galvaspilsētā Harkovā no esošajām divām ukraiņu skolām nesen vienu slēdza, bet otra knapi velk dzīvību – skolotāji vervē skolēnus; vecāki grib saviem bērniem labu un vēlas, ka viņi mācās krievu skolās.

Es minēju tikai dažus, man skaidri zināmus un pārbaudāmus faktus no milzīgās masas faktu, kas veido jēdzienu – vēsturiski jauna cilvēku kopība – padomju tauta.

Mūs visus sistemātiski un neatlaidīgi pieradina pie tā, ka ir pilnīgi dabiski rakstīt, runāt, dziedāt un domāt krievu valodā. Citēšu dažus masu informācijas līdzekļos figurējošus jēdzienus: русский лес, р. лен, р. солдат, русская красавица, русская техника, русская зима, русские узоры, русская удаль, русское поле, русский солдат свою верную службу несет.

Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu.

“Sen patiesības akās ūdens rūgts,
ar meliem sajaukts,
nedzisina slāpes…”

Apsūdzības raksta 21.lpp. teikts: “1981.gadā G.Astra savā dzīves vietā izplatīšanas nolūkā pārfotografējis ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā” tekstu un izgatavojis šīs grāmatas teksta fotonegatīvus.”

Pievērsīšos dažiem dokumentiem, ko citēšu daļēji pēc atmiņas, daļēji – pēc Maskavas laikraksta “Izvestija”.

1. Padomju varas pirmajā dekrētā – “Dekrētā par mieru” – konstatēts, ka jebkurās vēlēšanās citas valsts armijas klātbūtne ir nelikumīga un to rezultāti NAV VĒRĀ ŅEMAMI.

2. Latvijas Satversme, kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet nav to atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu – jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.

3. 1920.gada 11.augustā noslēgtā Krievijas – Latvijas miera līguma teksts: “Ievērojot Latvijas tautas noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu, Krievija svinīgi paziņo, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkurām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. No Latvijas agrākās piederības Krievijas impērijai neizriet nekādas sekas.”

4. Neuzbrukšanas un savstarpējās palīdzības līgums noslēgts starp PSRS un Vāciju 1939.gada 23.augustā. Šī līguma slepenie protokoli citēti dokumentā, adresētā PSRS, VFR, VDR un citiem adresātiem, un tā teksts atrodas krimināllietā nr.26. Slepeno protokolu fotokopijām ir jābūt Augstākās tiesas rīcībā.

Tālāk norādu uz sekojošiem notikumiem:

1. 1940.gada 17.jūnijā Sarkanās Armijas daļas šķērso minētajā mieralīgumā saskaņoto un fiksēto Latvijas-PSRS robežu un ienāk Latvijas teritorijā.

2. 1940.gada 21.jūlijā Saeimas (jādomā, tās vienīgās Saeimas, kuras darbību pārtrauca 1934.gada 15.maija apvērsums, taču – kur ir partiju deputāti??) sēdē tiek pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana.

3. 1940.gada 5.augustā PSRS Augstākā Padome pēc deputāta Ahumbajeva priekšlikuma apmierina Padomju Latvijas delegācijas lūgumu par uzņemšanu Padomju Savienībā.

Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās Armijas ienākšanai Latvijā 17.jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS-Vācijas līgumam. Ņemot vērā augstāk norādītos dokumentus – “Dekrētu par mieru”, Latvijas Satversmi un Latvijas-PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus:

1. 17.jūnija aktam nebija tiesiska pamata.

2. 21.jūlija aktam nebija tiesiska pamata.

Lūk, kādēļ esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus.

Ja 17.jūniju un 21.jūliju apmainītu vietām, tas ir, ja 17.jūnijā saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21.jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu, un mani nebūtu, par ko vajāt.

Atļaušos citēt “Izvestiju” Tur 4.lappusē teikts: “Par agresiju tiek atzīta valsts bruņoto spēku ielaušanās vai iebrukums citas valsts teritorijā, vai arī jebkura militāra okupācija, lai arī tai būtu jebkāds pagaidu raksturs, kas ir šādas ielaušanās vai uzbrukuma rezultāts (3. pants).”

Nekādi jebkura rakstura apsvērumi – politika, ekonomika, militāra vai cita rakstura nevar kalpot par agresijas attaisnojumu (5.pants.). (Agresijas definīcija, ANO. 1974.g.)

Tajā pašā dienā – 10.decembrī – pasaule atzīmēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 36.gadskārtu. Šajā Deklarācijā, starp citu, teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām.”

Kā ir pasludinājusi Padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās Deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā?.. Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības.

Apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”. Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t.i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru.

Man ir teikts – “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas – ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum – aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija – pašcenzors. Bet – kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl, – noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu “Mucā audzis, pa spundi barots.”

Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku – ja šādi argumenti ir. Pirms 9 dienām, 6.decembrī, bija Somijas valsts svētki. Helsinkos notika svinīgs kongress, veltīts Neatkarības svētkiem. Somijas valdība un somu tauta saņēma apsveikumus no visas pasaules, arī no Padomju Savienības. Šā gada 5.decembra “Izvestija” atzīmē: “PSRS un Somijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības var būt par piemēru mierīgas līdzāspastāvēšanas politikai…”

Savā laikā vienādi svinīgi Krievija paziņoja, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām gan uz Somijas zemi un tautu, gan uz Latvijas zemi un tautu, ievērojot šo tautu noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu.

Kādēļ tad Rīgā 18.novembrī nesanāca svinīgais kongress? Kādēļ 18.novembris netiek atzīmēts? Kāpēc “Izvestija” neraksta: “PSRS un Latvijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības…”? Lūk, tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki – Ribentrops (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs (netiesāts un nepelnīti aizmirsts pabeidz savas dienas kā personālais pensionārs politisko līķu rezervātā Piemaskavā) 1939.gada 23.augustā parakstīja slepenu vienošanos par “dzīves telpas” sadalīšanu Baltijā; un ne tikai Baltija viņiem maisījās pa kājām.

Rezumēju.

Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentā un šo lentu glabāšana.

Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā.

Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.

Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.

Apsūdzības uzturētājs norādīja, ka esmu bijis notiesāts par “Noziegumu pret savu tautu un dzimteni”. Šie zaimi neprasa nekādu atspēkojumu. Atgādināšu vienīgi: kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.

Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību.

Paldies par uzmanību.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=331268:dzvot-un-elpot-ar-latvijas-ideju-&Itemid=177

October 21, 2011 - Posted by | nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: