Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pret Latvijas vēstures krievināšanu

Franks Gordons

Kādā veidā Rīgas krievvalodīgā avīze “Čas” atzīmēja Latvijas Republikas 93. gadskārtu? Ar atgādinājumu, ka “18. novembrī liktenīgi notikumi norisinājās ne tikai 1918. gadā. Tā, piemēram, taisni pirms 300 gadiem Rīgā pirmoreiz ieradās imperators Pēteris Lielais. Maģistrāts sagaidīja viņu tālu ārpus pilsētas robežām, kaut gan toreiz par pilsētas galvu vēl nedienēja Nils Ušakovs”.

“Čas” pasniedz šo atgādinājumu anonīmi, redakcijas vārdā. Cik daudz tajā tverts!

Sarmīte Ēlerte portālā “Delfi” veltījusi tam pašam Nilam Ušakovam trāpīgu apcerējumu: “Kaķi, okupācija un latviešu valoda”. Pie reizes bijusī kultūras ministre pieskaras Ušakova lēmumam atjaunot reakcionārās krievu impērijas varenības zīmi – Uzvaras kolonnu. “Rīgā nav vajadzīgs piemineklis kādai no reakcionārās Krievijas uzvarām karā. Tad jau pieminekli drīzāk būtu pelnījis Napoleons, kurš iekarotajās zemēs ieviesa progresīvas pārmaiņas, citu starpā, atcēla dzimtbūšanu, inkvizīciju, kur tā Dienvideiropā vēl pastāvēja, spīdzināšanu kā līdzekli kriminālprocesā un iedibināja Napoleona kodeksu, kas likts pamatā modernajiem Eiropas valstu civillikumiem, tai skaitā arī Latvijas šobrīd spēkā esošajam 1937. gadā pieņemtajam Civillikumam.”

Lieliski pateikts! Un ne jau gluži pa jokam uzdrošinos ierosināt: Rīgā pie Tiesu pils fasādes piestiprināt plāksni par godu Napoleonam, jo “Code Napoléon” patiešām likts eiropeiskās tiesvedības pamatā. Tā būtu pienācīga atbilde Ušakova, Guščina, Altuhova nodomam nākamgad Rīgā ar cieņu, bijību, pat sajūsmu pieminēt 200. gadskārtu kopš Krievijas uzvaras pār Napoleonu 1812. gada Tēvijas karā.

Kāds gan Vidzemes, Kurzemes, Latgales latviešiem bija labums no tā, ka Napoleons cieta sakāvi Krievijas sniegos un cars Aleksandrs I kā uzvarētājs 1814. gadā iejāja Parīzē? Vīnes kongress 1815. gadā nostiprināja visdrūmākās reakcijas triumfu Eiropā un t. s. Svētā alianse Krievijas vadībā apslāpēja brīves alkas visā kontinentā.

Tātad – goda plāksni Napoleonam pie Rīgas Tiesu pils fasādes. Un nav ko nolikt ziedus Barklaja de Tolli piemineklīša pakājē pie Esplanādes – priekš kam?

Varšavā nupat atklāts piemineklis bijušajam ASV prezidentam Ronaldam Reiganam, kurš Polijā tiek godāts par viņa ieguldījumu dzelzs priekškara sabrukumā. Un Rīgā? Kad beidzot Latvijas galvaspilsētā tiks uzsliets piemineklis Konstantīnam Čakstem, kad ieraudzīsim pieminekli Gunāram Astram? Lai nu Pēteris Pirmais paliek rūsējam aiz Gomberga autostāvvietas žoga…

Lielkrievu šovinisms, kas šoruden tiek pausts parakstu vākšanas ietvaros, ir baiss un biedīgs: attiecīgie plakāti, kas grezno avīzes “Vesti segodņa” un “Čas”, ļoti atgādina Staļina un Hitlera laiku aģitpropa paraugus, kas redzami Edvīna Šnores filmā “Padomju stāsts”: uz sarkana fona, matiem vējā plīvojot, jaunietis, lūpas spītīgi sakniebis, tur asinssārtu karogu ar saukli “Krievu valodai valsts statusu!”. Un gaišmataina slāvu meitene, drūmi raudzīdamās lasītājā, izstiepj prasīgu roku, vaicājot: “Vai esi parakstījies par krievu valodu?” Pēc piedurknes spriežot, viņa tērpusies ādas jakā – plintniece vai?

Noskurinājos un meklēju kādu gaismas stariņu starp tumšajiem naida padebešiem – un ieraudzīju! Kaut kā man pagāja secen (vecuma aizmāršība?), ka uzņēmēja Valērija Belokoņa apgāds “Hercogiste Media” jau pērnā gada aprīlī sāka laist klajā ikmēneša žurnālu krievu valodā “Otkritij gorod” (“Atvērtā pilsēta”) 10 000 eksemplāru metienā, kas domāts lasītājiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Galvenā redaktore Tatjana Fasta un viņas vietnieks Vladimirs Vigmans bija spiesti aiziet no avīzes “Telegraf” redakcijas, kad šis laikraksts mainīja īpašniekus.

“Otkritij gorod” nešķielē Kremļa zvaigžņu virzienā un ir brīvs no naida. Jaunākais – novembra – numurs sākas ar rubriku “Pilsētai un cilvēkiem”. Savā ievadrakstā Tatjana Fasta mierīgā tonī aplūko trauksmainos pēdējo nedēļu notikumus Latvijā. Galvenais – ne kripatiņas naida! Konstatējot, ka etniskā spriedze aug, Tatjana Fasta noslēgumā raksta: “Bet ziniet, kas mierina? Ka liela daļa latviešu elektorāta izprot nepieciešamību – laist krievus piedalīties varā. Par to liecina gan prese, gan aptaujas. Te nu prasītos līderis, kurš atradīs sevī drosmi to pārbaudīt.”

Katrs vārds rūpīgi izsvērts. Neviens nevarēs piesieties, ņemot vērā sakarsēto gaisotni, tas ir ļoti svarīgi.

Rubrika “Ideju fabrika”. Kas šajā žurnālā analizē notikumus Eiropā, Krievijā, pasaulē? Dmitrijs Bikovs – pazīstams rakstnieks un publicists, demokrāts, Putina režīma kritiķis un pretinieks.

Vārdu sakot, paldies Valērijam Belokoņam!

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)

November 29, 2011 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: