gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ungārijā ar likumu nosaka sociālistu atbildību par komunistu noziegumiem

http://www.diena.lv/pasaule/ungarija-ar-likumu-nosaka-socialistu-atbildibu-par-komunistu-noziegumiem-13923312

Ungārijas parlaments, kurā dominē centriski labējā partija Fidesz,  pieņēma likumu, ka opozīcijas sociālisti ir atbildīgi par savulaik valdījušās komunistu partijas noziegumiem.

Teksts, kurā kompartija un tās mantinieki nodēvēti par “noziedzīgām organizācijām”, tiks iekļauts jaunajā konstitūcijā, kas stāsies spēkā svētdien. “Kā Ungārijas Sociālistiskās strādnieku partijas likumīgā mantiniece (..) Ungārijas Sociālistiskā partija (MSZP) dala atbildību, kas gulstas uz valsts partiju,” teikts konstitūcijas papildinājumā.

MSZP ir atbildīga “kā nelegāli iegūtās bagātības mantiniece, kā labuma guvēja no nelikumīgās peļņas, kas iegūta diktatūras vai pārejas laikā, kā arī personāla nepārtrauktības dēļ, kas saista veco partiju ar jauno partiju”.

MSZP ir lielākā opozīcijas partija, un pēc demokrātiskās iekārtas atjaunošanas tā trīs reizes uzvarējusi parlamenta vēlēšanās. 1990. gadā tā tika izveidota uz Sociālistiskās strādnieku partijas pamata, kas Ungārijā valdīja no 1947. līdz 1989. gadam.

Tāpat kā daudzās citās bijušajās komunistu valstīs Ungārijā pāreja uz demokrātiju un tirgus ekonomiku notika mierīgi, piedaloties daudziem vēl nesen visu varenās partijas līderiem.

Piektdien pieņemtais likums sākas ar vārdiem – “Ungārijas valsts nevar balstīties komunistu režīma grēkos”, kura līderi bija atbildīgi par “despotiskā režīma uzturēšanu un īstenošanu, kas pārkāpa likumu un nodeva tautu”.

Noziegumu vidū ir pilsoniskās demokrātijas apspiešana Otrā pasaules kara beigās ar Padomju Savienības palīdzību, pilsoņu nogalināšana un spīdzināšana, diskriminācija politiskās pārliecības dēļ, privātās dzīves nelegāla uzraudzība, 1956.gada pretpadomju sacelšanās apspiešana.

Līdz ar jauno likumu bijušajām kompartijas augstākajām amatpersonām tiek anulētas vai samazinātas valsts pensijas.

Tiesa gan, bijušie komunistu funkcionāri atrodami arī partijas Fidesz biedru vidū, no kuriem pazīstamākie ir kompartijas centrālkomitejas locekļi Matiašs Surošs un Imre Požgai, kas Fidesz sarīkojumos redzami prominento viesu vidū.

December 31, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

«Zinātniskais» antilatviskums 


 Franks Gordons 

Labi atceros Hruščova valdīšanas gadus, kad visnotaļ tika popularizēts t. s. zinātniskais ateisms, ko tautā dēvēja par “atejismu”. Patlaban, 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, zināmi “mācīti vīri” acīmredzot kultivē, var teikt, “zinātnisku” antilatviskumu.

Ar traktātu “Emigrācijas loma Latvijas neatkarības tapšanā” nācis klajā Rīgā mītošais Viktors Guščins, vēstures zinātņu kandidāts, “Baltijas vēsturisko un sociālpolitisko pētījumu centra” (!) direktors. Apcerējumā, kas publicēts Maskavas lielkrievu šovinistu portālā “Nacionaļnije interesi” un izvilkumos atstāstīts Rīgas krievvalodīgajā avīzē “Vesti segodņa”, Guščins uzsver, ka Baltijas republikām bijusi noteicošā loma, sekmējot PSRS “traģisko” sabrukumu.

Guščins apgalvo, ka Latvijā atšķirībā no Krievijas nav bijusi kaut cik nozīmīga disidentu kustība un “separātisma” uzplūdus 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā lielā mērā noteikuši radikāli noskaņotie latviešu emigranti rietumvalstīs. Atmodas laikā un pēc 1991. gada Latvijā esot atgriezušies vairāk nekā 30 000 latviešu no dažādām pasaules valstīm. Un tieši šie trimdas ļaudis uzkurinājuši “zooloģisko” rusofobiju un antisovjetismu, kas tik raksturīgs “otrajai” Latvijas republikai, raksta Guščins.

 

Neganta antilatviskuma apsēsts ir arī Rīgā mītošais vēsturnieks un novadpētnieks Vlads Bogovs, kurš avīzē “Čas” nācis klajā ar plašu rakstu: “Latvietība pret krieviskumu”.

 

“Latviešu kultūras vērtības”, uz kurām atsaucas integrācijas programmas sastādītāji, viņaprāt, īsumā esot šādas: “Latviešu valoda, naids pret krieviem, pret Krieviju, bezierunu zemošanās Rietumu priekša, pašaizliedzīga ticība 1940. gada okupācijai.” Bogovs savu krieviskumu pretstatī latvietībai, dižodamies, ka krievu tautas “rakstiskā vēsture” ilgst jau 1000 gadus, sākot ar Kirillu un Metodiju. Un krievu filozofija! Dostojevska radītais “Raskoļņikova tēls ar Nīčes starpniecību vēlāk ietekmēs visu XX gadsimta ģeopolitiku”. Uz šāda fona, turpina Bogovs, “latviešu filozofijas kā savdabīgas parādības vispār nav”.

Dainas Bogovs, protams, ignorē. Viņš norāda, ka latviešu nacionālo epu “Lāčplēsi” sacerējis Andrejs Pumpurs 1888. gadā, “kamēr Eiropā pirmais eps parādījās jau XI gadsimtā un to sauca “Beowulf”. Krievu biļinas parādījās XIV gadsimta beigās un XV gadsimta sakumā”.

Bogovs nicīgi atgādina, ka laicīgā literatūra latviešiem radās samērā vēlu – XIX gadsimta otrajā pusē, “kamēr citās kultūrās jau attīstījās daudzi literāri virzieni (klasicisms, romantisms, naturālisms, reālisms)”.

Viss pārējais – tādā pašā garā. Ar ko “vēsturnieka un novadpētnieka” Bogova prātojumi atšķiras no, teiksim, “vācu tautas pārākuma” doktrīnas, ko sludināja nacisma ideologs Alfreds Rozenbergs?

December 29, 2011 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

Trimdas problēmas Latvijas un 
diasporas lietpratēju vērtējumā

 Rihards Treijs

Akadēmiķa Tālava Jun­dža 
sastādītajā izdevumā reprezentēti 22 autori. 
Tie ir šejienes un ārzemju vēsturnieki, publicisti un kādreizējie trimdas sabiedriskie darbinieki. Tālab arī viņu publikācijas ir dažādas šā vārda vislabākajā nozīmē. Tur ir gan pētnieciski elementi – arhīvu dokumenti un materiāli, atsauces uz tiem, pat nelieli literatūras saraksti un brīvs, jādomā, nerediģēts stāstījums par darīto, redzēto un pārdzīvoto.

Cik īsti ir trimdinieku?

Nils Muižnieks (lai piedod autori, bet viņu titulus un pagodinājumus vietas ekonomijas labad parasti neminēšu) sāk iztālis, rakstot par Latvijas diasporu. Viņaprāt, tā veidojusies četros izceļošanas viļņos. Pirmais 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, ko veidoja laucinieki, kas meklēja zemi Krievijā, politiskie bēgļi pēc 1905. gada revolūcijas, galvenokārt uz ASV, un reliģiskie misionāri (šķiet, pareizāk – baptisti), galvenokārt uz Brazīliju. Otrais vilnis no 1939. līdz 1949. gadam – cilvēku masveida piespiedu izbraukšana un izsūtīšana no Latvijas galvenokārt politisku iemeslu dēļ, turklāt skarot arī vācbaltiešus un ebrejus. Trešais, mazākais migrācijas vilnis no 1950. līdz 1990. gadam. Ceturtais – pēc 1990. gada – no Latvijas uz Rietumiem. Pēdējais vilnis ir vislielākais, jo skāris līdz 100 tūkstošiem cilvēku. Te nu gribas papildināt autoru. Kā liecina Spīdolas balvas laureāta LU profesora Mihaila Hazana skrupulozie pētījumi, šis skaitlis ir divas reizes lielāks – ap 200 tūkstošiem dažādu tautību aizbraucēju. Pirms šīs pēdējās, saucot lietas īstajos vārdos, nelaimes vai sērgas, pēc N. Muižnieka datiem, 2006. gadā vairāk nekā desmitā daļa mūsu planētas latviešu – vairāk nekā 150 tūkstoši cilvēku – dzīvoja ārpus Latvijas.

T. Jundzis grāmatas priekš­vārdā norāda, ka Otrā pasaules kara beigu posmā Latviju pameta (visi brīvprātīgi vai daļa arī nacistu spiesti?) un trimdinieku gaitās nokļuva apmēram 120 tūkstoši tautiešu. Sākumā Vācijā un Zviedrijā, bet pēc tam ar lielākām vai mazākām pūlēm atrada sev mājvietas ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā un citur. Mazākas kopas izveidojās arī Francijā, Jaunzēlandē, pāris Dienvidamerikas zemēs un vēl dažās valstīs.

Cits autors, nu jau bijušais trimdinieks Eduards Bruno Deksnis, atsaucoties uz Latvijas Okupācijas muzeja datiem, atzīmē, ka kara pēdējos mēnešos dzimteni atstāja 200 tūkstoši cilvēku.

1945. gada vasarā Rietumvācijā sabiedroto okupācijas zonās atradās aptuveni 122 tūkstoši bēgļu no Latvijas. Bet pārējie? Autors norāda, ka nav zināms ne to braucēju skaits, kas gāja bojā padomju aviācijas uzlidojumos, ne arī tas, cik sarkanarmija sūtīja vai paši vēlējās atgriezties Latvijā (otro ir it kā ap 9 tūkstošiem). Tas liecina, ka pētījumi šajā virzienā ir jāturpina, un domājams, ka divi nesen notikušie kongresi – pasaules latviešu zinātnieku 3. un Letonikas 4. kongress – to neapšaubāmi sekmēs.

Trimdas politiskās aktivitātes

To netrūka, un par tām grāmatā ir vispusīgi pastāstīts. Trimdinieki jaunajās mītnes zemēs vispirms veidoja, protams, iespēju robežās, savas organizācijas un apvienības. Viņu rosība bija vienkārši apskaužama. Pirmās iemaņas tika iegūtas jau bēgļu nometnēs, kas rezultējās sākumorganizācijas “Daugavas vanagi” nodibināšanā (1945), tad Vācijas latviešu centrālā padome (1945/1951), Latviešu nacionālais fonds (jau 1947), Latviešu nacionālā apvienība Kanādā (1948), Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (1950), Amerikas latviešu apvienība (1951), Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (1951/1972), Zviedrijas latviešu centrālā padome (1953) u. c. Ne visas tās ir izturējušas laika pārbaudi, tikuši mainīti nosaukumi, bet kopš 1955. gada līdz mūsdienām visnotaļ sekmīgi darbojas, tā teikt, jumta organizācija Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), kuras valdes sēdes un citi pasākumi nu jau ilgu laiku nereti notiek arī Latvijā. Tā kā latviešu, igauņu un lietuviešu ārzemju diasporai bija faktiski viens mērķis – savu valstu neatkarības atjaunošana, viņi laika gaitā izveidoja vairākas baltiešu kopējas politiskas organizācijas, no kurām nozīmīgākā bija “Baltiešu apelācija Apvienotajām Nācijām” (“Baltic Appeal to the United Nations”, 1966), kas lobēja ANO dalībvalstu delegācijas. Ļoti nopietna trimdinieku darbošanās notika saistībā ar ASV nodibināto Eiropas apspiesto tautu asambleju (“Assambly of Captive Euoropean Nations”, ACEN), par kuras vadītāju kļuva kādreizējais Latvijas diplomāts Vilis Māsēns (1902 – 1964). Ārzemju latviešu politiķi, sabiedriskie darbinieki un žurnālisti, cik vien bija iespējams, izmantoja turienes starptautiskos raidījumus savu ideju paušanai okupētajai dzimtenei. Ilglaicīgi darbojās latviešu redakcija Vatikāna raidītājā, “Amerikas balss” un radio “Brīvā Eiropa”.

Akcijas, akcijas 
un vēlreiz akcijas

Trimdas organizācijas un to vadītāji nedomāja tu­rēt sveci zem pūra. Viņu nacionālpolitiskais darbs neaprobežojās tikai ar drau­dzēm, svētdienas skolām, avīzītēm un Dziesmu svētkiem, bet aptvēra kā savu mītņu zemju, tā dažu labu reizi pat Eiropas un pasaules mēroga jautājumus. Par to konkrēti vēstīts desmit (!) krājumā ievietotajos rakstos. Grūti šodien iedomāties, ka mazpazīstamu zemju trimdinieki var piespiest savas uzņēmējvalsts valdību atcelt kādu lēmumu. Taču tā notika Austrālijā, tagad jau tālajā 1974. gadā. Ķengurzemes valdītāji tad atšķirībā no planētas demokrātisko valstu lielākās daļas, kas neatzina Baltijas zemju inkorporāciju PSRS sastāvā, pieņēma pretēju lēmumu. Kāda bija turienes (un ne tikai!) reakcija uz šo apkaunojošo soli, stāstīts piecās (!) publikācijās (autori V. Liepiņa, Ē. Ingevics, G. Bērziņš, V. P. Karnups un U. Ozoliņš). 1974. gada 19. septembrī pie parlamenta ēkas Kanberā notika lielākā protesta demonstrācija, kuru organizēja Austrālijas Baltiešu padome un kurā piedalījās aptuveni trīs tūkstoši cilvēku. Nemaz nerunājot par latviešu un citu brīvo nāciju preses balsi. Līdzīgas akcijas notika ASV, Kanādā un citās valstīs. Pēc G. Vitlama valdības sakāves vēlēšanās 1975. gada decembrī jaunais M. Freizera kabinets atcēla lēmumu par Baltijas zemju aneksijas atzīšanu de iure. V. Liepiņa raksta: “M. Freizers kļuva par pirmo brīvās pasaules valstsvīru, kas Baltijas jautājumu iekļāva savas partijas oficiālajā vēlēšanu pro­grammā.”

Akcijai zaļajā kontinentā sekoja latviešu uzstāšanās Eiropas drošības un sadarbības apspriedē 1975. gadā Helsinkos. Par šo notikumu savās atcerēs saistoši stāsta dzimtenē atgriezies Uldis Grava.

PBLA Stokholmā iekārtoja savu informācijas štābu, jo somu galvaspilsētā to neatļautu. Taču uz turieni izbrauca latviešu demon­strantu grupa ar Baltijas valstu karogiem un lozungiem. Lai gan vairākus baltiešus, U. Gravu ieskaitot, kas tolaik vadīja PBLA, somu policija aizturēja, pateicoties vietējai un ārzemju presei, trīs anektēto kaimiņzemju tēma Helsinkos guva pietiekami plašu skanējumu.

Viņš uzsver, ka Baltijas jautājuma “aizmirstības laiki beidzās, un atdzīvojās baltiešu aktivitāte par savas tautas un valsts tiesībām. Eiropas drošības un sadarbības apspriedei sekoja periodiskas izvērtēšanas konferences dažādās Eiropas pilsētās, kurās PBLA un Pasaules baltiešu apvienības centrālajām organizācijām bija arvien lielāka loma.”

Tikpat interesanti bija lasīt Māra Graudiņa, Uģa Bērziņa un Vilmas Tenesas rakstus par Baltijas brīvības un miera kuģi, kuru pirmais autors pamatoti dēvē par atmodas priekšgājēju. Trimdinieku jaunā paaudze nofraktēja Panamā reģistrēto “Baltic Star”, sakomplektēja 311 baltiešu komandu un 1985. gada jūlijā devās no Stokholmas protesta braucienā gar okupētās Baltijas krastiem, cenšoties, cik iespējams, tuvoties Latvijai un Igaunijai neitrālos ūdeņos. Mājās Latvijā dzīvo un strādā šīs odisejas dalībnieki un organizatori Baiba Rubesa, Juris Kaža, Uldis Grava, Atis Lejiņš, Ojārs Kalniņš un citi.

Cik vien to atļāva mītnes zemju valdības, darbu ārze­mēs turpināja “vecie” latviešu diplomāti. Viņu devums trimdas diasporas problēmu risināšanā lietišķi aplūkots Aināra Lerha apcerē, turklāt plaši izmantojot Latvijas ārlietu dienesta dokumentus. Pētnieka secinājums skan: “Savu ieguldījumu neatkarības iegūšanā bija devuši arī Latvijas pirmā neatkarības laikmeta diplo­māti, to skaitā – piecdesmit gadu garumā konsekventi izstrādādami, uzturēdami un aizstāvēdami Latvijas valsts politisko un tiesisko pozīciju.”

Pēcvārda vietā

Laba, vērtīga un saistoša grāmata. Bet arī tādos izdevumos gadās kāds misēklis. Teiksim, Latvijas Nacionālo bibliotēku dēvēt par valsts bibliotēku vai pazīstamo politiķi Alfrēdu Čepāni nosaukt par bijušo Liepājas CK pirmo sekretāru. Krājumā nodrukātas autoru īsbiogrāfijas (būtu derējušas arī fotogrāfijas). Taču mulsina, ka vieniem norādīts dzimšanas gads un vieta, citiem ne. Var tikai pasmaidīt, uzzinot, ka kāds kungs vai kundze bijuši triju Saeimu deputāta kandidāts jeb ir biedrs vairākās latviešu organizācijās.

T. Jundzis krājuma sā­kum­vārdos sūkstās, ka sko­­lās joprojām nemāca latviešu trimdas vēsturi. Te gribas viņam oponēt. Tā nav jāpasniedz atsevišķi, bet jāmāca Latvijas vēstures ietvaros, kura beidzot kļuvusi par patstāvīgu disciplīnu. Bet ar viņu var būt vienisprātis, ka vajadzīga viena visaptveroša grāmata par trimdas politisko aktivitāšu vēsturi un tās nozīmi Latvijas neatkarības atjaunošanā. Apcerētais publikāciju krājums bez šaubām var būt pirmais solis šāda folianta tapšanā tuvākajā laikā. Gaidīsim!

December 28, 2011 Posted by | grāmatas, Vēsture | Leave a comment

Padomju represiju rēgs Ukrainā

Atis Klimovičs
Centrālās Ukrainas iedzīvotāji uzskata, ka viņi dzīvo depresijā, kuru nosaka katastrofāli zems uzticības līmenis valsts vadībai. Nav drošības par rītdienu un cerību uz dzīves uzlabošanos. Vairākums uzskata, ka neatkarīgajā valstī aizvadītos 20 gadus var dēvēt par mīņāšanos uz vietas, jo valdošajai elitei pietrūcis skaidrības par to, kāds ceļš ejams ekonomikā un politikā. Krīze ir dziļa, un, atskatoties beidzamajā nepilnus simts gadus nesenajā vēsturē, iemeslus šīsdienas grūtībām iespējams skaidrot arī ar traģiskajiem XX gadsimta notikumiem. Šīs vēstures aculieciniekus, kas, piemēram, piedzīvojuši trīsdesmito gadu drausmīgo Golodomoru, ir iespējams satikt.

Lielais bads bija padomju varas izplānots noziegums, kas, pēc daudzu ukraiņu vēsturnieku domām, būtu jāatzīst par genocīdu. Izrēķināšanās ar Ukrainas laukiem 1932., 1933. gadā bijusi iespaidīga, un lielākā daļa tajā izdzīvojušo no sāpīgajām traumām nav spējuši atbrīvoties arī visā turpmākajā dzīvē. Daudzus visu mūžu pavadījušas bailes, un pat tagad ne vien viens ukrainis nevēlas vaļsirdīgi stāstīt par nepilnus astoņdesmit gadus senajiem notikumiem. No daudziem tolaik turīgiem ukraiņu kazaku ciemiem, kur dzīvojuši strādīgi zemnieki, vairs nav ne vēsts. Tagad tur redzamas pamestas mājas, bet apdzīvotajās satiekami veci cilvēki vai alkoholiķi. Kā retas salas šo seno ciemu teritorijā redzamas dažu prasmīgi saimniekojošu zemnieku mājas.

Pret padomju varu

Pirms deviņdesmit gadiem lielajā mežu masīvā Holodnij jar (Aukstā grava) nedaudz vairāk par diviem simtiem kilometru uz dienvidiem no Kijevas bijuši redzami brīdinoši uzraksti: «Volodinja Holodnogo jaru. Projizd čekistam surovo zaboroņenij!» (Holodnij jar īpašumi. Iebraukšana čekistiem stingri noliegta! – ukraiņu val.). Tāda bijusi ukraiņu zemnieku atbilde uz jaunās – padomju – varas centieniem nodibināt savu kārtību. Centrālās Ukrainas zemnieki nav atbalstījuši boļševiku varu, jo saskatījuši tajā draudus. Holodnij jar bijusi 7000 hektāru liela mežaina teritorija, kur pret padomju varu cīnījušies apmēram 20 tūkstoši zemnieku, kas nav nolikuši ieročus piecus gadus līdz pat 1923. gadam.

Vēsturnieks, Kamjankas pilsētas novadpētniecības muzeja vadītājs Jurijs Ļaško Dienai pastāstīja, ka šajos piecos gados padomju vara bijusi tikai tur, līdz kurienei varējusi aizšaut sarkanās armijas bruņuvilcienu artilērija. Galvenie zemnieku cīņas vadītāji bijuši divi brāļi – lauku skolotājs Vasils un mūzikas pasniedzējs Petro Čučupaki, abi gājuši bojā 1920. gadā. «Bija atgriezies batjkas Hmeļņicka gars, te vienmēr valdīja brīvais kazaku gars. Te Hmeļņickis poļus sasita. Brīvības gars nebija pazudis, un zemnieki uzsāka cīņu. Tolaik atjāja no meža jauni puiši ar zobeniem, atnāca veci bruņojušies vīri, ieradās meitas, un visi dziedāja, tas bija Hmeļņicka gars,» stāstīja vēsturnieks.

Atbildēja ar Golodomoru

Kopā ar J. Ļaško aizbraucam uz Žabotinas ciemu. Daudz pamestu māju. Dodamies pie babas Katjas, kas dzimusi 1926. gadā un pieredzējusi badu. Ceļš beidzas, un līdz viņas mājiņai cauri koku pudurim un pāri nelielam strautam aizejam kājām. Sieviete smaida, atbraucis dēls, atvedis maizi. Ar motociklu atbrauc kaimiņš, atvedis Katjai pensiju – 845 grivnas (aptuveni 60 latu). Vaicāju, vai daudzi gājuši bojā bada laikā. «Kā nu ne – tepat blakus mājā bija deviņi bērni. Astoņi brālīši un māsiņa Marija. Visi nomira, turpat pagalmā arī apraka, vienīgi Marija izdzīvoja. Nāca uz mājām, pārbaudīja un, ko atrada, visu atņēma,» stāstīja sieviete. Žabotinas ciems atrodas pie meža, un tas devis papildu iespējas izdzīvot. «Lasījām čiekurus, ogas, arī medījām – ezi, zaķi vai putnu. Lasījām lapas, žāvējām. Pavasarī pārstaigājām kartupeļu lauku, kartupeļus sajaucām ar saberztajām lapām un tad cepām,» stāsta Katja.

1920. gadā šajā ciemā, pēc J. Ļaško stāstītā, bija 600 bruņotu zemnieku. Pēc piecu gadu ilgās, nogurdinošās karošanas un dzīves mežā zemnieki noticējuši boļševiku pasludinātajai amnestijai, arī jaunajai ekonomiskajai politikai jeb nepam. Gribējuši atgriezties mājās. J. Ļaško izpētījis, ka daudzu dzīves aprāvušās jau pirmajos gados pēc cīņas pārtraukšanas. Viņus nogalinājusi čeka. Golodomors, domā J. Ļaško, bijusi Maskavas atbilde uz ukraiņu neatkarības centieniem.

Kāds netālu esošā Balandines ciema iedzīvotājs, atceroties badu, stāstījis: «Mūsu ielā dzīvoja babka Riboka. Bija 18 bērnu. Trīs no viņiem nebija precēti. 15 bērni bija precējušies, tiem bija savas ģimenes. Visi bērni kopā ar savām ģimenēm nomira.»

Arī senās Boguslavas pilsētas vēsturniece Oksana Abramova ir pārliecināta, ka golodomoru vajadzētu uzskatīt par genocīdu. «Nomirt no bada Ukrainā ar tik auglīgu zemi – tas ir neiedomājami. Šeit lika nomirt, piemēram, pilnībā noslēdzot daudzus ciemus, tas ir tīšs genocīds,» teica O. Abramova. Viņasprāt, 8-10 miljoni cilvēku – tik liels ir padomju varas upuru skaits Ukrainā. «Golodomors un citas represijas ir veicinājušas verga gēna attīstību, un no tā ukraiņiem jāatbrīvojas,» Dienai teica vēsturniece.

December 27, 2011 Posted by | genocīds, Golodomors, PSRS | Leave a comment

Latviešu sociālantropoloģes V.Skultāne & B.Bela – jaunajā rakstu krājumā

Baltic Biographies at Historical Crossroads

Edited by Aili Aarelaid-Tart, Li Bennich-Björkman

Published December 13th 2011 by Routledge – 220 pages

This book brings together life stories from five generations of Balts, living through the diverse and recurring transformations of the twentieth century: occupations, war, independence, totalitarianism, and democratic rule and market economy. The twentieth century history of the Baltic countries has often been deeply tragic. Lying on the coastline of the Baltic Sea, these rather small but strategically well located territories have historically found themselves in the middle of many power struggles between larger states, empires and other power-holders: the Teutonic Knights, Swedish kings, Tsarist Russia, Nazi Germany, the Soviet Union. Today, they are once again forced to stand up to the Russian Federation.

Biographical interviewing is a field focused on individuals, and on how those individuals choose to re-create and present their lived lives, make meaning of it through the narratives they tell. To interpret the biographical narrations of Lithuanians, Latvians and Estonians, shaped by complex and controversial historical background, the authors use Pierre Bourdieu’s concept of social and cultural capitals, the principles of Erving Goffman’s framing analysis and Alessandro Portelli’s distinction of private and public spheres, Anton Steen’s investigations of post-Socialist elites and Piotr Sztompka’s theory of cultural trauma, etc. Given analyses of particular biographical narrations are supplemented by brief historical and sociological overviews, which allow the reader to better understand the contexts of lived lives, and the mental atmosphere in which the interviews were conducted.

http://www.routledge.com/books/details/9780415681100/

December 25, 2011 Posted by | grāmatas | Leave a comment

Par Voldemāru Kalpiņu

Latvijas padomju laikā ar latvisku stāju.
Par kultūras cilvēku un kultūras vadītāju Voldemāru Kalpiņu


Andrejs Grāpis “Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks”,
2011, 408 lpp.

Šis staltais, elegantais vīrs, talsinieks (1916-1995), Ulmaņlaika politieslodzītais gribēja kļūt par žurnālistu. Par tādu viņš uz kādu laiku arī kļuva avīzē “Cīņa” (1940-1941, 1949-1952), redaktoru sarkanarmijas latviešu divīzijas laikrakstā “Latviešu Strēlnieks” (1942-1946) un populārā nedēļraksta “Literatūra un Māksla” vadītāju (1949-1952, 1954-1958). Apspiestās Latvijas dižvīriem kara dalībnieka, demobilizētā majora, protams, partijnieka, kandidatūra šķita pietiekami piemērota un uzticama iecelšanai 1953.gadā par tikko nodibinātās Kultūras ministrijas šefa pirmo vietnieku.

Ar šo laiku pēc būtības sākas stāstījums apjomīgā, labi ilustrētā foliantā “Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks”, kuru sakārtojis vairāku literatūrpētnieciska rakstura grāmatu autors, kultūrvēsturnieks un muzejnieks Andrejs Grāpis (1960). Daudzo autoru stāstījumus viņam palīdzējusi pierakstīt literatūrvēsturniece Līvija Volkova. Šīs pašas zinātnes vecmeistars Latvijā Ilgonis Bērsons izdevumu rezumē ar plašu (351.-371.lpp.) zinātnisku apceri, kurai dots visnotaļ trāpīgs nosaukums “Protestēšana un kalpošana”. Viņam, to veidojot, bija visas kārtis rokās – personiskajā arhīvā esošā V.Kalpiņa dienasgrāmatas mašīnraksta kopija (1961-1963, 1981-1985) un līdzīgs viņa dzīvesbiedres Veras (Vera Kacena, 1912-1999) mantojums, kā arī atmiņas un tikšanās ar atraitni divu gadu garumā, lai apzinātu abu literātu manuskriptus. Jādomā, ka A.Grāpis pats ir sarūpējis savas grāmatas varoņu vēstules un arhīvu/muzeju dokumentus, kuri uzskatāmi atspoguļo V.Kalpiņa krišanu partijas nežēlastībā.

Ministrijā

Tā saucas izdevuma pirmā pamatdaļa (43.-193.lpp.), kurā stāstīts par ministrijas vadītāja rūpēm un raizēm, gandrīz desmit gadus (1953-1962) atrodoties kultūras resora galvgalī – aptuveni pusi kā ministra pirmais vietnieks un nedaudz mazāk kā galvenā persona impozantajā namā Antonijas ielā, kur tagad atrodas Krievijas vēstniecība. Minētās lappuses ievada pēc apjoma un saturīguma I.Bērsona apcerei līdzīgs Jāņa Petera raksts ar tikpat, sacīsim, precīzu nosaukumu “Kalpiņa laiks. Ilūzijas. Slazdi” (45.-68.lpp.) un diskutablu apakšvirsrakstu “Vai latviešu pirmais eirokomunists?”. Sākot jau ar pirmo teikumu: Viņš “atstājis paliekošas pēdas gan padomju Latvijas kultūras norisēs, gan ar savu ieguldījumu netieši ietekmējis latviešu kultūras attīstību mūsdienas. Īpaši tas sakāms par Kalpiņam tuvo tautas mākslu visos tās žanros un kultūras mantojuma saglabāšanu”. Un beidzot ar vienu no pēdējiem: “Runā, ka Voldemārs Kalpiņš no dzīves aizgājis sarūgtināts par Atmodas konsekvencēm. Vēl jo vairāk tāpēc viņu drīkst uzskatīt par eirokomunistu līdz galam, jo pati ideja viņu nodarbināja kā mūžīgs aicinājums un meklējums.” Vairāki citi autori šo neordināro personību sauc vienkārši par ideālkomunistu vai nacionālkomunistu. Šī virziena visspilgtākais pārstāvis, V.Kalpiņa frontes biedrs Eduards Berklavs (1914-2004) izsakās visasāk par viņa duālo pozīciju, aizrunājoties pat tik tālu, ka par šo cilvēku nevajadzētu izdot grāmatu, bet pats uzrakstot tai “Atmiņu grubuļos”. Tajās viņš sevišķi kritiski izsakās par V.Kalpiņa publikāciju “Galvenais un pakārtotais”, “Cīņas” 1959.gada 17.oktobra laidienā (žēl, ka tā nav pārdrukāta jaunajā grāmatā), kurā autors “savu agrāko nostāju latviešu kultūras mantojuma izvērtēšanā atzina par nepareizu un nožēloja savu kļūdīšanos. Tā bija nepārprotama grēkošana pret savu sirdsapziņu, iztapšana Pelšem [LKP CK sekretāram], vēlēšanās kaut par tādu cenu palikt ministra amatā”. Līdzīgās domās ir arī I.Bērsons. Taču grēksūdze nelīdzēja ne avīzē, ne Centrālkomitejas biroja sēdē, un V.Kalpiņam uzlika stingru partijas sodu. Attiecīgā krājumā ievietotā dokumenta, kā tagad saka, atslēgas vārds bija “nacionālistisks”, ar teātru repertuāru sākot un attieksmi pret krievu kultūru beidzot.

Bet kā patiesībā tās lietas tika darītas? Par to sīki un konkrēti vēstīts apakšnodaļās, kas veltītas V.Kalpiņa veikumam Latgales kultūras atdzimšanā, kino un teātra laukā un citās nozarēs un objektos. A.Grāpis ievadvārdos raksta, ka, V.Kalpiņam jau sākumā faktiski kļūstot par republikas kultūras dzīves vadītāju, “pirmais solis, kas iezīmē pārmaiņas, ir Dziesmu svētku norises pārcelšana no Esplanādes uz Mežaparku. Ikreizēju pagaidu būvju vietā top pastāvīga estrāde [..]. Tas pats sakāms par Dzintaru koncertzāles piebūvi Jūrmalā. Kalpiņš ir arī Rīgas Brāļu kapu reabilitācijas iniciators.”

Viņš bija viens no galvenajiem Latviešu mākslas un literatūras dekādes organizētājiem Maskavā 1955.gada decembrī, kurā piedalījās ap 1000 izpildītāju: Operas un baleta, Drāmas un Dailes teātris, Valsts koris un simfoniskais orķestris, tautas deju ansamblis “Sakta”, folkloras ansambļi, rakstnieki un mākslinieki. Dižskate izdevās. Runājot J.Petera vārdiem, V.Kalpiņš oficiāli akceptēto dekādi “izmanto par pamatu un vairogu latviskās kultūras attīstībai un vienlaikus – aizsardzībai no vulgārā padomju marksisma ietekmes”.

Savukārt, iniciējot līdzīgu Latgales kultūras nedēļu Rīgā 1958.gada decembrī, viņam bija jādomā, kā nepieļaut Latvijas trešās zvaigznes pievienošanu Baltkrievijai (runas par tādiem lielkrievu šovinistu plāniem klīda) un reanimēt latgaliešu garīgo dzīvi. Šīs skates laikā pa īstam noskanēja Terēzijas un Staņislava Broku vadītie Daugavpils kori un Ulda Baloža diriģētais Rēzeknes koris, Barkavas un Nīcgales etno­grāfiskie ansambļi un vēl, un vēl. Arī šo rindiņu rakstītājs, lai gan kurzemnieks, iegriezās kādā pārnovadnieku koncertā Universitātes Lielajā aulā…

Rēzeknē atvēra lietišķās mākslas vidusskolas filiāli, kura drīz vien kļuva par patstāvīgu mācību iestādi. Pateicoties V.Kalpiņa uzstājībai, drīz vien Latgales keramiķiem piešķīra tautas daiļamata meistaru statusu un kolhozu priekšsēdētāji vairs nedrīkstēja viņus saukt par liekēžiem. Censošos nu varēja uzņemt Mākslinieku savienībā un piešķirt Latvijas goda nosaukumus. Jasmuižā 1972.gada jūlijā pat iekārtoja Latgales keramikas muzeju. 50.gadu beigās Daugavpilī izveidoja Muzikāli dramatisko teātri ar latviešu un krievu trupu (otrā gan jau darbojās agrāk). Jānis Streičs savas grāmatā ievietotās atmiņas nosaucis “Viņš nosargāja trešo zvaigzni”. Varbūt mazliet par skaļu, bet kinorežisors jau pats labāk zina. Šī mākslas paralēle, kā redzams grāmatā, arī V.Kalpiņam nebija sveša. Par to liecina viņa vēstules J.Streičam, kā arī raksts “Jūsu nākamā filma, biedri režisor?”, kas arī diemžēl nav publiskots krājumā, bet lasāms tikai cunftes kolēģa Rolanda Kalniņa labvēlīgā komentāra veidā. Tikai neliels citāts:

“Viņš nav piesardzīgi sīkumains vadītājs, bet gan stratēģiski domājošs varas pārstāvis, kuram rūp latviešu nacionālā kinomāksla. Kalpiņš diezgan precīzi norāda attīstības svarīgākos uzdevumus. Viņš akcentē nepieciešamību pēc profesionāli strādājošiem latviešu scenāristiem, režisoriem.”

Vēl tuvāka V.Kalpiņam bija Melpomenes mūza. Viņa ministrēšanas laikā, neraugoties uz pelšistu riešanu, tautai tika atdoti R.Blaumaņa darbi. “Skroderdienas Silmačos” (“budžu mājas” idealizācija), nemaz nerunājot par citiem darbiem, 1955.gadā tika iestudētas gan Liepājā, gan Drāmas teātrī. Repertuārā atgriezās Ā.Alunāns. Lai gan Aspazija negāja V.Kalpiņam pie sirds, pie skatītājiem nonāca viņas drāmas “Vaidelote” un “Sidraba šķidrauts”. Viņš, lai gan nesekmīgi, savās vēstulēs, kuras tagad publiskotas, aicināja M.Zīvertu atgriezties Latvijā, un “Āksts” un “Minhauzena precības” ar Hariju Liepiņu un Viju Artmani guva dzimtenē galvu reibinošus panākumus. Viņš ne tikai bija lietas kursā par repertuāru un gādāja par to, bet neizpalika arī pieņemšanas izrādēs un, pats par sevi saprotams, skatītāju zālē, bieži āva kājas ceļam uz Liepājas un Daugavpils teātri, bija savs cilvēks aktieru saietos un vakarēšanās. Sava veida punktu uz “i” V.Kalpiņš šajā laikā uzlika, cieši sadarbojoties ar Teātru biedrības priekšsēdētāju Lidiju Freimani, nodibinot 1976.gadā E.Smiļģa mājā Pārdaugavā Teātra muzeju. Par to var daudz interesanta uzzināt, izlasot grāmatā nodrukāto abu organizatoru audioieraksta atšifrējumu.

Muzejā

Kālab V.Kalpiņš krita nežēlastībā un uz 14 gadiem nokļuva Zinātņu akadēmijas J.Raiņa Valsts literatūras muzeja direktora amatā, var uzzināt aplūkojamā izdevuma 112.-113.lpp., kur nodrukāts kompartijas Centrālkomitejas biroja 1961.gada 2.decembra lēmums, kurā teikts: “Atbrīvot b. Kalpiņu Voldemāru Kriša d. no Latvijas PSR kultūras ministra un Latvijas PSR ārlietu ministra (šis leļļu amats tolaik tika “piemests” klāt sabiedriskā kārtā – R.T.), pienākumiem par pieļautajām buržuāziski nacionālistiska rakstura kļūdām, nopietniem trūkumiem kultūras iestāžu praktiskajā vadībā un darbībā un šo trūkumu nenovēršanu.” Šodien var pasmaidīt, bet tolaik šā sprieduma otrais punkts bija jāsaprot nopietni: “Lūgt PSKP CK apstiprināt šo lēmumu.” Punkts un āmen.

Kamēr “cekisti” atrada jaunu vietu, vēl tikai 45 gadus vecais “nacionālists” varēja astoņus mēnešus atpūsties un pārdomāt sastrādāto. 1962.gada 27.jūnijā viņš ierakstīja dienasgrāmatā: “Esmu bijis redaktors, priekšnieks (Mākslas lietu pārvaldes 1952.gadā – R.T.), ministrs. Direktors vēl nē! Nu komplekts ir pilns.” 28.augustā: “Pieņēmu muzeju. Tik ātri vis neiet, kā gribētos. Fondi izvazāti.”

Lai kā tas arī būtu bijis ar iecelšanu un mantojumu, bet jaunais, negaidītais darbs V.Kalpiņam gāja pie sirds. Un, kā liecina ne viena vien bijušā kolēģa atsauksmes grāmatā, neskatoties uz dažu skauģu un intrigantu šaubām, tas viņam bija pa zobam. Īpaši nozīmīgas ir L.Volkovas – ilggadējās muzejnieces Tadenavā un Rīgā – atceres “Mūsu direktors”. Tās nav komplimentāras, bet ļoti lietišķas, vairākos punktos parādot V.Kalpiņa galvenos uzstādījumus praktiskajā muzeoloģijā, kurus vajadzēja realizēt centrā un filiālēs. Diemžēl te nav vietas un varbūt arī vajadzības tos atstāstīt, bet jāaprobežojas tieši ar viņa patiesi lielās lomas pasvītrošanu muzejmāju izveidošanā Latvijas novados. Šī akcija, kā tagad smalki teiktu, sākās jau tālajos 50.gados, kad ar V.Kalpiņa gādību un svētību tika likti pamati R.Blaumaņa “Brakiem” un kad trīsdesmit ziemvasaras vēlāk tika īstenoti viņa ieteiktie papildinājumi. L.Volkova liecina: “Voldemāram Kalpiņam “Braki” bija un palika tā vieta, uz kuru viņš – pēc paša vārdiem – devās kā uz katra latvieša svētvietu.”

Šādas svētvietas 60. un 70.gados ar viņa atsaucību un rūpēm izauga daudzās Latvijas vietās. Vispirms jau V.Kalpiņa otrās lielās mīlestības – Raiņa dzimtajā pusē. Viņu, kā titulēts kādas apceres virsrakstā, mūžīgā laikabiedra personība interesēja jau kopš jaunības gadiem. Rūpes un raizes sākās ar dzejnieka bērnības vietu Tadenavā un “jauno dienu zemi” Jasmuižā. “Raini politiķi direktors atstāja Majoru vasarnīcas visaptverošajai ekspozīcijai.” (L.Volkova).

Izmantojot viņas terminoloģiju, jāatzīmē, ka viņa pušelnieks, iekārtojot Druvienā Jānim Porukam, lielajam grāmatniekam Jānim Misiņam, komponistam Jānim Straumem un citiem, novadpētniecības muzeju, bija literatūrvēsturnieks un bibliogrāfs druvēnietis Kārlis Egle. Kopdarbā tapa arī Jāņa Jaunsudrabiņa “Riekstiņi” Neretā. Partijas uzraugu dēļ pēc būtības pusratā palika V.Kalpiņa plāni Friča Bārdas Pociema “Rumbiņās”. Režīmam gan vairāk pieņemams bija Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna “Jāņaskolas” muzejs Jaunpiebalgā.

Ieslodzījums, fronte un mūžīgais stress darīja savu – direktors 1982.gadā aizgāja pensijā. Oficiālajā valsts pensijā, nevis paaugstinātajā partijas personālajā. Taču lai nu kas, bet viņš rimties nevarēja – sekoja darbs desmit gadu garumā (1983-1993) vecākā zinātniskā līdzstrādnieka amatā māsas Veltas vīra Viļa Lāča memoriālajā muzejā Mežaparkā. Jau pirms tam arī tikpat ziemvasarās (1970-1980) kopā ar literatūrzinātnieci Birutu Gudriķi (1928-2004) sastādīja radinieka, drauga un domubiedra Kopotos rakstus 26 (!) sējumos. Vēl vajadzēja izlasīt arī vairāk nekā desmit tūkstoš rakstnieka saņemto vēstuļu, un tikai tad varēja stāties pie ekspozīcijas veidošanas. Bet paralēli muzejnieka dienestam ceturtdaļgadsimta ilgumā top teātra apskati un scenāriji, literatūrkritika un publicistika. Ar savu stāju, latvisku stāju.

Taču tā saļodzījās, cik tas paradoksāli arī neizklausītos, sākoties Atmodai. V.Kalpiņš šķīrās no dzīves 1995.gada 4.februārī. Par mirušiem tikai labu vai neko, skan sens padoms. Lai piedod aizgājēja tuvinieki un draugi, bet šoreiz tas diemžēl būs jāpārkāpj. Visplašāk par šo jautājumu izteicies apskata sākumā minētais autoritatīvais literatūrpētnieks I.Bērsons. Tālab dažas vietas no viņa vērtējuma.

V.Kalpiņa politiskā biogrāfija 80.gadu beigās nonāca pretrunā ar nacionālās atbrīvošanās kustību, kļuva konservatīva, ko iesvārstīja bezgalīga kalpošana sociālismam. “Protesta gars joprojām dzīvo, tikai diemžēl tas vēršas pret tautas atmodas darbiniekiem.” Viņam nav pieņemama ne ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa pirmās deportācijas atceres dienā 14.jūnijā, ne mītiņi 23.augustā. Viņš nopeļ radošo savienību plēnumu, īpaši Mavriku Vulfsonu, kas pirmais atklāti pateica, ka 1940.gadā Latvija tika okupēta. Piezīmes par Tautas frontes kongresu V.Kalpiņš noslēdz ar teikumu: “Redzēs, ar ko tā šļura beigsies!”

Pilnīgi pievienojoties I.Bērsona vārdiem, gribas tomēr beigt stāstījumu uz mažoras nots, citējot J.Peteru: “Arī Voldemārs Kalpiņš ir netieši formējis manu personību. Viņš, pēc mana ieskata, ir pats erudītākais, inteliģentākais un talantīgākais no ideālkomunistiem, kurš līdz nacionālā garā domājošo padomju darbinieku sagrāvei paspēja [..] organiski un pēc būtības aizstāvēt un atbalstīt kara laikā izpostītās Latvijas kultūras dzīvi.”

… A.Grāpis un viņa talcinieki ir atzīstami pastrādājuši. Par godavīru, kā V.Kalpiņš vairākas atcerēs dēvēts, uzrakstīts godīgi, gan savu reizi arī pārslavējot, gan savu reizi pārāk peļot. Piemineklis uzcelts tiešā (uz vāka) un pārnestā nozīmē. Labāka varēja būt zinātniskā puse. Prasījās visur redzēt avotu norādes un atmiņu tapšanas gadus. Nākamajiem pētniekiem lieti noderētu bibliogrāfija.

Bet, lai arī tā, “Stāju” kā Ziemassvētku dāvanu, šķiet, priecīgs būs saņemt katrs grāmatmīlis.

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs

December 24, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Залізна Сотня

Filma par Ukraiņu nacionāliem partizāniem Залізна Сотня (pilna versija, ukraiņu valodā). 1:34. Ukraina/Austrālija
Events of the film “The Company Of Heroes” take a place in 1944-1947 in the territory of Western Ukraine and Eastern Poland. Characters of the film, which is based on real facts, are young Ukrainians who consciously join rows of the Ukrainian Insurgent Army (UPA). In cruel grasp of war, where life and death always go hand in hand, they passed their way up to the end and remained unbroken and young…

Западная Украина, 1944 год. Сотня бойцов УПА, возглавляемая Громенко, нападает на отряд немецких нацистов. Послевоенные годы — повстанцы в лесистых карпатских горах ведут партизанскую войну с силами НКВД и частями Войска Польского, целью которых является выселение украинцев с их исконных земель.

Впрочем, первоначально повстанцы чувствуют себя вполне свободно — заходят в сёла, где население встречает их с радостью, даёт продовольственные припасы. А пышнотелые украинские девушки с удовольствием флиртуют с молодыми бойцами. Даже играют свадьбы. Впрочем, и духовная жизнь имеет место, особенно после того, как воины спасают священника православной церкви отца Шевчука. Он проводит молебны, организует празднование Пасхи под открытым небом, венчает новобрачных.

Однако ситуация меняется, когда поляки депортируют всех украинцев из Закерзонья. С другой стороны активизируется и НКВД, который ликвидирует лесной бункер, где находились раненные бойцы. Сотня УПА вынуждена уйти из родных мест в американскую оккупационную зону в Баварии.

«Железная сотня» — хит сезона?

Ольга Брюховецкая

Среди традиционных развлечений нашего праздника 24 августа было одно довольно экзотическое: премьера фильма «Железная сотня» Олеся Янчука в кинотеатре «Жовтень». Вопреки мифу о коммерческой несостоятельности украинского кино, здесь были очереди за билетами, зрители, выстаивавшие весь фильм в проходах, толпы желающих, не попавших в зал.

Независимое кино

Кинотеатр «Жовтень» — уникален среди столичных кинотеатров не только репертуарной политикой (именно здесь сенсационно успешно стартовал альтернативный прокат «артхауз-трафик», преследующий цель продемонстрировать, что так называемые художественные фильмы могут приносить деньги), но и тем, что он стремится выйти из рамок узкокоммерческих целей. Так, недавно здесь реконструировали малый зал, предназначенный, в частности, для художественного кино, а в фойе второго этажа открыта «Стена любви», состоящая из фотографий украинских, советских и зарубежных актеров и деятелей кино. Этот старейший из действующих киевских кинотеатров (построенный в 1930 году) во главе с директором Людмилой Горделадзе превращается в оплот синефилии.

Вполне логично, что именно «Жовтень» поддержал угасшую веру в желание украинского зрителя смотреть украинское кино. Уместность фильма Олеся Янчука в День независимости не только в том, что он касается тематики, ставшей легитимной в 1991 году, но и на более радикальном уровне, в том, что это — независимый фильм, у него нет рокового в своей неизбежности титра: «По заказу Министерства культуры и искусств Украины». «Железная сотня» — независима на уровне базиса: это не государственный заказ, а Олесь Янчук, продюсерским способностям которого надо отдать должное, — едва ли не единственный из украинских продюсеров, кому удается находить негосударственные источники финансирования.

Правда, фильм «Железная сотня» едва ли можно считать полноценным рыночным продуктом. Он, как и остальные украинские кинофильмы, сделан в режиме меценатства, но, в отличие от них, меценатом здесь является не государство, а частное лицо, австралийский миллионер Юрий Борец, который, просмотрев предыдущий фильм Олеся Янчука «Непокоренный» о Романе Шухевиче, предложил режиссеру экранизировать собственные мемуары об участии в борьбе УПА, в так называемой Железной сотне, возглавляемой сотником Громенко. Этот фильм делался как страница из учебника истории Второй мировой войны, истории, переписанной по-новому, с точки зрения независимой Украины. Разве не такое кино должно заказывать государство? Поэтому парадокс состоит в том, что государственную идеологию создает независимое кино, которое, вообще-то должно развенчивать эту идеологию.

Кинолубок

Ситуация в послевоенной Западной Украине, в частности партизанская борьба УПА, переселение украинцев с территории Закерзонья, перешедшего к Польше, составляет исторический фон картины. Именно фон, ибо в центре фильма — жизнь людей, воинов УПА. В фильме Янчука их будни показаны довольно игриво. За исключением нескольких театральных пантомим, которые, по-видимому, должны были изображать батальные сцены, на поле боя господствует эрос. Возможно, это концепция сценариста (Василий Портяк), а может, именно эти эпизоды запечатлелись в памяти австралийского миллионера.

Вот воины приходят к девушке, которая учит их лепить вареники, но тесто у них выпадает из рук, поскольку бойцы не могут оторвать взгляд от пышной груди, выглядывающей из-под рубашки. Вот Миша, бывший воин Советской Армии, перешедший в УПА, идет за 15 километров на свидание к пышнотелой Катрусе, спасшей ему жизнь. Вот их первая брачная ночь с обнаженными сосками молодой и цветочками, дрожащими от страсти молодого.

Конечно, есть и темные моменты — все же война. Так, в начале фильма воины УПА спасают девушку, изнасилованную советскими солдатами. Девушка остается с воинами, но постоянно пребывает в депрессии. Переломный момент наступает после разговора с врачом, интеллигентное пенсне которого излучает отцовскую заботу. «Как мне жить, доктор?» — спрашивает девушка. В ответ врач делится тайнами своей профессии («Как доктор скажу: чем глубже рана, тем дольше она заживает») и делает оптимистичный прогноз («Ты еще молода, тебя еще кто-то полюбит, и ты кого-то полюбишь»). Как это часто бывает, доктор словно в воду глядел: однажды поздним вечером сотник Громенко (Николай Боклан), подкладывая в печку дрова, вдруг остановил завороженный взгляд на девушке и произнес: «Я так долго тебя искал».

Воины УПА готовы ко всяческим неожиданностям. Один из них (Олег Примогенов), идя по лесу, заглядывает под дерево, а там, словно гриб, сидит мальчик с соколом на руке. «Почему твой сокол не летает?» — не растерялся воин. «У него поломаны крылья», отвечает тот и молча идет за воином. Мальчик еще несколько раз безмолвно появлялся среди воинов с неизменным соколом на руке, но это, кажется, никого не удивляло. В конце фильма мы видим изображение заснеженного леса, по которому бредет одинокий мальчик с соколом, и его лицо крупным планом, именно в тот момент, когда сокол расправил крылья. Какая метафора!

«Железная сотня» — наивное кино, и, как у любого наива, у него есть свое очарование. Фактически это кино аттракционов, в котором нарративная логика почти полностью отсутствует. А кто сказал, что фильм должен быть логичным и последовательным? Ведь и сама наша реальность едва ли может этим похвалиться.

Станет ли «Железная сотня» хитом? После премьеры зал аплодировал стоя. И только единичные неудовлетворенные лица портили эту эйфорию. Но это были интеллектуалы, а интеллектуалы, как известно, всегда чем-то недовольны.

zn.ua

December 24, 2011 Posted by | Filmas | Leave a comment

Apsēstais “nacistu mednieks” jauc un putro

Franks Gordons

“Vīzentāla centra” pārstāvis Jeruzalemē Efraims Zurofs sarakstījis jau otru grāmatu par savām “nacistu mednieka” gaitām. Intervijā, ko viņš šajā sakarā devis Berlīnes laikrakstam “Die Tageszeitung” (taz.de), Zurofs nu jau kuro reizi vēršas pret 2008. gada “Prāgas deklarāciju”, kurā komunisms nostādīts līdzās nacismam.

Šajā ziņā Zurofs nav pateicis neko jaunu. Toties patiešām pārsteidzošs, pat murgains ir šāds Zurofa apgalvojums: “Okupācijas muzejs Rīgā tagad skaidro, ka nacisti noslepkavojuši ebrejiskos latviešus (juedische Letten) tāpēc, ka viņi bija latvieši.”

Tas nu ir, piedodiet, galīgs “sviests”. Neko tamlīdzīgu Okupācijas muzejs paust nevarēja, un no Berlīnes avīzē citētā vācu teksta var spriest, ka Zurofs, kurš tiešām pabijis Okupācijas muzejā, nekā nav sapratis pat viņa dzimtajā angļu valodā (viņš dzimis 1948. gadā Ņujorkā), vai arī viņš apzināti jauc un putro.

December 21, 2011 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gruzīnu žurnālists par krievu koloniālismu Baltijā

Acīmredzot, postpadomju valstīm vēl būs jāpārvar daudzi šķēršļi, lai tiktu vaļā no padomju pagātnes paliekām un izrautos no Krievijas ietekmes orbītas. Spriežot pēc Maskavas un tās pārstāvju aktivitātēm, ceļš būs grūts, “- raksa pazīstamais gruzīnu žurnālists Dāvids Naorošvili, norādot, ka “fašista Lindermana”  vadībā Latvijā notiek parakstu vākšana par krievu valodu.

Журналист: в странах Балтии расцветает сорняк русского колониализма

http://www.ves.lv/article/198341

«Очевидно, что постсоветским государствам придется преодолеть еще много преград, чтобы окончательно побороть пережитки советского прошлого и выйти из орбиты действия России. Судя по активности Москвы и ее представителей, этот путь будет трудным и тернистым», – пишет известный грузинский журналист Давид Наорошвили, отмечая, что под предводительством «фашиста Линдермана» в Латвии проходит сбор подписей за русский язык.

По мнению Наорошвили у русских есть хорошая поговорка – не лезь в чужой монастырь со своим уставом. Эта мудрость, пожалуй, вполне точно отражает общепринятые взгляды людей на поведение тех, кто находится рядом с ними. Однако сами выходцы из России почему-то не спешат следовать собственным заветам.

«Всю свою историю путем насильственного захвата чужих территорий русский народ строил одно из крупнейших государств мира. Однако XX век ознаменовался не слишком приятными событиями для подобного строительства.

Развал СССР стал причиной раскола и отделения территорий, которые, казалось бы, стали уже неотъемлемой частью «исконно русских земель». Выяснилось, что коренные народы, проживающие на них, все это время вовсе не считали себя частью России», утверждает он в своей статье на портале «Грузия Online».

Он уверен, что смириться с подобными потерями было невыносимо для российского руководства: «И хотя сейчас не XV век и даже не XIX-й, на наших глазах вновь расцветает сорняк русского колониализма, причем ни где-то, а в странах Балтии, традиционно являющихся хранителями европейских традиций».

Несмотря на то, отмечает журналист, что эти республики непосредственным образом пострадали от принудительного включения в состав СССР в 1940 году, что на 50 лет затормозило их развитие, они и сегодня вынуждены бороться за свое право быть независимыми и проводить самостоятельную политику на собственной же территории. Только на этот раз силами, препятствующими их спокойной жизни, являются не коммунисты, а русские националисты, желающие видеть Прибалтику придатком России.

«В советские годы Москва проводила мощную политику русификации этих территорий путем заселения туда русскоязычного населения, что привело к значительному росту его численности», указывает он, добавляя, что к 1989 году русские насчитывали 34% от населения Латвии (для сравнения 8% – в 1897 году), 9,4% – в Литве (5,1% – в 1879), и 30,3% от населения Эстонии (по сравнению с 4% 1879 года). За один только XX век число русских в Прибалтике увеличилось от 2 до 8 раз. При этом национальными языками республик к 1989 году из них владело: в Латвии – 22,2%, в Литве – 37,5%, а в Эстонии – всего 14,9%.

Наорошвили считает, что целью российских коммунистов, способствовавших столь небывалому изменению демографической ситуации, было вовсе не обучение русских тамошним обычаям и языку. Это был пример классического колониализма со всеми вытекающими из него последствиями.

«С обретением независимости странами Прибалтики в 1991 году, ее русскоязычное население вовсе не собиралось мириться с новыми реалиями. Несмотря на то, что небольшая его часть предпочла, все-таки, стать частью европейской семьи, а другая – уехала в Россию, большинство, тем не менее, обособилось в определенную маргинальную общность, которая, не желая принимать местных обычаев, противопоставила себя всему остальному населению Прибалтики», поясняет он.

Наорошвили уверен, что официальное введение в Латвии и Эстонии института «безгражданства» было вполне оправданной мерой властей этих прибалтийских государств, поскольку она способствовала «сохранению стабильности и идентичности»: «Согласно законодательству Латвии и Эстонии лица, чьи семьи переселились в эти республики после 1940 года (т.е. в период советской оккупации), в отличие от остальных, не могут автоматически получить гражданство и имеют особенный статус «неграждан», которым выдается специальный паспорт. Данная мера призвана обеспечить сохранение стабильности и идентичности этих небольших государств. Хотя данная мера накладывает некоторые ограничения в правах «неграждан», их можно спокойно преодолеть, пройдя процедуру «натурализации».»

У него вызывает недоумение тот факт, что в большинстве своём русскоязычные жители стран Балтии отказываются проходить процедуру «натурализации», демонстрируя вместо этого своё полное нежелание знать местную историю и, мало того, демонстративно обозначают враждебность к стране проживания: «В Латвии, например, для этого необходимо соблюдение всего лишь нескольких условий, а именно: проживание на территории страны в течение 10 лет (5 из которых в статусе постоянного жителя), прохождение экзамена по знанию государственного языка и истории Латвии, а также соблюдение технических формальностей. Примерно те же требования предъявляет и законодательство Эстонии».

По его мнению, очевидно, что здесь нет никакой трудности для людей, чье пребывание на территории Прибалтики насчитывает несколько десятков лет. Однако, вместо того, чтобы пройти процедуру «натурализации» и стать полноправными гражданами, русскоязычное население Прибалтийских республик демонстративно не желает обучаться не только местной истории, но даже языкам, при этом открыто демонстрируя враждебную позицию в отношении стран своего пребывания.

В качестве наглядного примера Давид Наорошвили приводит события четырёхлетней давности, когда в апреле 2007 года в Таллине и других городах Эстонии вспыхнули массовые беспорядки, связанные с решением правительства о сносе Мемориального комплекса Воинам-Освободителям от фашистов в центре Таллина.

«Так, в апреле 2007 года представители движения «Ночной дозор», вместе с активистами кремлевской молодежи из движения «Наши», организовали массовые беспорядки в Таллине и других городах Эстонии. Под предлогом защиты советского памятника «Бронзовому солдату», который власти города планировали перенести на военное кладбище, они в течение длительного времени демонстративно собирались возле монумента, а когда их попытались оттеснить, устроили масштабные погромы в самом центре эстонской столицы. Все это сопровождалось небывалой политической активностью российского руководства и пропаганды, которые обвинили Эстонию в «фашизме», указывает Наорошвили.

Примечательно, пишет он, что за день до беспорядков активист «Ночного дозора» Дмитрий Линтер предупредил о «сюрпризах», которые ждут «власти Эстонии». Однако, эта акция, устроенная кремлевскими движениями в традициях средневековых дикарей, была настолько политической, что вызвала лишь осуждение со стороны мирового сообщества в адрес ее участников и вдохновителей.

«Теперь на очереди встала Латвия. Там Владмир Линдерман, бывший активист российского движения «Национал-большевиков», инициировал сбор подписей для проведения референдума по вопросу придания русскому языку статуса второго государственного (!)», негодует в своей публикации грузинский журналист.

Он подчёркивает, что хотя в самой России «Национал-большевистская партия» запрещена за экстремизм и фашистскую идеологию, а ее лидер Эдуард Лимонов периодически подвергается преследованиям, действия ее сторонников за рубежом, как видно, ни в чем не отличаются от «Наших».

«Борьба народов за свои права характерна для многих стран Европы. И нет ничего удивительного, если кто-то пытается отстоять свой язык. Но здесь мы имеем дело совсем с другой ситуацией. Эта демонстративная акция пренебрежения со стороны тех, кто живет в Латвии и даже не пытается стать частью ее общества, представляет собой ярчайший пример паразитизма на демократических свободах человечества и злоупотребления европейскими ценностями. Прекрасно понимая, что отказать им в законном праве никто не посмеет (Латвия – это ведь не Россия), представители русской общины под предводительством фашиста Линдермана начали сбор подписей за установление русского языка в качестве второго государственного и продвинулись в этом деле весьма успешно. За 6 недель ими было собрано 12000 автографов. Следующий этап – сбор 154 тысяч подписей, после которых они смогут поставить вопрос о внесении соответствующего законопроекта на рассмотрение сейма, или – о проведении референдума (в случае, если парламент (сейм) проголосует против)», ужасается Наорошвили.

Он отмечет, что происходящее уже вызвало крайнее недоумение и досаду в латвийском обществе. Многие ее жители, судя по материалам прессы, дали крайне негативную оценку действиям русскоязычных активистов, в первую очередь потому, что их акция, также как и события 2007 года в Эстонии, имеет явный политический подтекст, направленный против Латвии: «Очевидно, что инициатива г-на Линдермана изначально не несет никакого логического смысла, поэтому вряд ли стоит ожидать ее поддержки латвийским сеймом. Тем более невозможно ее принятие в ходе всенародного референдума. Но те, кто организовывает и участвует в подобных акциях, стремятся лишь к тому, чтобы продемонстрировать пренебрежение к Прибалтийским странам».

Вместо того, по мнению Наорошвили, чтобы самим принять европейские ценности, и интегрироваться в европейское сообщество, привнеся туда свои идеи, культуру и способности, они наоборот, всячески вставляют палки в колеса народам и государствам, желающим идти по европейскому пути. Там, где они не могут применить взятки и подкуп, они действуют общинно, устраивая провокации и находя лазейки в законах. Более того, официальная Москва, вместо того, чтобы признать советскую оккупацию Прибалтики, раскаяться и выплатить компенсации ее населению, еще и морально поддерживает все сомнительные акции против них, а также «предъявляет счеты» за предприятия и объекты, которые коммунисты понастроили на чужих территориях.

В заключение своих размышлений Давид Наорошвили предупреждает, что постсоветским государствам для преодоления пережитков коммунистического прошлого предстоит ещё долгий и тернистый путь, также как и для выхода из под влияния России. Такой вывод автор делает на основе кажущейся ему активности Москвы и её представителей, которые, как он пишет, даже в XXI веке продолжают лезть в чужой монастырь со своим уставом.

«Стоит ли удивляться после этого, почему Россию не любят во стольких странах мира, а русский язык и культуру считают признаками колониализма?» – заключаетР Наорошвили.

December 19, 2011 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

Kaut kas līdzīgs ir bijis arī 1953. gadā Staļina nāves sakarā…

December 19, 2011 Posted by | Staļins | Leave a comment

%d bloggers like this: