gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Trimdas problēmas Latvijas un 
diasporas lietpratēju vērtējumā

 Rihards Treijs

Akadēmiķa Tālava Jun­dža 
sastādītajā izdevumā reprezentēti 22 autori. 
Tie ir šejienes un ārzemju vēsturnieki, publicisti un kādreizējie trimdas sabiedriskie darbinieki. Tālab arī viņu publikācijas ir dažādas šā vārda vislabākajā nozīmē. Tur ir gan pētnieciski elementi – arhīvu dokumenti un materiāli, atsauces uz tiem, pat nelieli literatūras saraksti un brīvs, jādomā, nerediģēts stāstījums par darīto, redzēto un pārdzīvoto.

Cik īsti ir trimdinieku?

Nils Muižnieks (lai piedod autori, bet viņu titulus un pagodinājumus vietas ekonomijas labad parasti neminēšu) sāk iztālis, rakstot par Latvijas diasporu. Viņaprāt, tā veidojusies četros izceļošanas viļņos. Pirmais 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, ko veidoja laucinieki, kas meklēja zemi Krievijā, politiskie bēgļi pēc 1905. gada revolūcijas, galvenokārt uz ASV, un reliģiskie misionāri (šķiet, pareizāk – baptisti), galvenokārt uz Brazīliju. Otrais vilnis no 1939. līdz 1949. gadam – cilvēku masveida piespiedu izbraukšana un izsūtīšana no Latvijas galvenokārt politisku iemeslu dēļ, turklāt skarot arī vācbaltiešus un ebrejus. Trešais, mazākais migrācijas vilnis no 1950. līdz 1990. gadam. Ceturtais – pēc 1990. gada – no Latvijas uz Rietumiem. Pēdējais vilnis ir vislielākais, jo skāris līdz 100 tūkstošiem cilvēku. Te nu gribas papildināt autoru. Kā liecina Spīdolas balvas laureāta LU profesora Mihaila Hazana skrupulozie pētījumi, šis skaitlis ir divas reizes lielāks – ap 200 tūkstošiem dažādu tautību aizbraucēju. Pirms šīs pēdējās, saucot lietas īstajos vārdos, nelaimes vai sērgas, pēc N. Muižnieka datiem, 2006. gadā vairāk nekā desmitā daļa mūsu planētas latviešu – vairāk nekā 150 tūkstoši cilvēku – dzīvoja ārpus Latvijas.

T. Jundzis grāmatas priekš­vārdā norāda, ka Otrā pasaules kara beigu posmā Latviju pameta (visi brīvprātīgi vai daļa arī nacistu spiesti?) un trimdinieku gaitās nokļuva apmēram 120 tūkstoši tautiešu. Sākumā Vācijā un Zviedrijā, bet pēc tam ar lielākām vai mazākām pūlēm atrada sev mājvietas ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā un citur. Mazākas kopas izveidojās arī Francijā, Jaunzēlandē, pāris Dienvidamerikas zemēs un vēl dažās valstīs.

Cits autors, nu jau bijušais trimdinieks Eduards Bruno Deksnis, atsaucoties uz Latvijas Okupācijas muzeja datiem, atzīmē, ka kara pēdējos mēnešos dzimteni atstāja 200 tūkstoši cilvēku.

1945. gada vasarā Rietumvācijā sabiedroto okupācijas zonās atradās aptuveni 122 tūkstoši bēgļu no Latvijas. Bet pārējie? Autors norāda, ka nav zināms ne to braucēju skaits, kas gāja bojā padomju aviācijas uzlidojumos, ne arī tas, cik sarkanarmija sūtīja vai paši vēlējās atgriezties Latvijā (otro ir it kā ap 9 tūkstošiem). Tas liecina, ka pētījumi šajā virzienā ir jāturpina, un domājams, ka divi nesen notikušie kongresi – pasaules latviešu zinātnieku 3. un Letonikas 4. kongress – to neapšaubāmi sekmēs.

Trimdas politiskās aktivitātes

To netrūka, un par tām grāmatā ir vispusīgi pastāstīts. Trimdinieki jaunajās mītnes zemēs vispirms veidoja, protams, iespēju robežās, savas organizācijas un apvienības. Viņu rosība bija vienkārši apskaužama. Pirmās iemaņas tika iegūtas jau bēgļu nometnēs, kas rezultējās sākumorganizācijas “Daugavas vanagi” nodibināšanā (1945), tad Vācijas latviešu centrālā padome (1945/1951), Latviešu nacionālais fonds (jau 1947), Latviešu nacionālā apvienība Kanādā (1948), Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (1950), Amerikas latviešu apvienība (1951), Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (1951/1972), Zviedrijas latviešu centrālā padome (1953) u. c. Ne visas tās ir izturējušas laika pārbaudi, tikuši mainīti nosaukumi, bet kopš 1955. gada līdz mūsdienām visnotaļ sekmīgi darbojas, tā teikt, jumta organizācija Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), kuras valdes sēdes un citi pasākumi nu jau ilgu laiku nereti notiek arī Latvijā. Tā kā latviešu, igauņu un lietuviešu ārzemju diasporai bija faktiski viens mērķis – savu valstu neatkarības atjaunošana, viņi laika gaitā izveidoja vairākas baltiešu kopējas politiskas organizācijas, no kurām nozīmīgākā bija “Baltiešu apelācija Apvienotajām Nācijām” (“Baltic Appeal to the United Nations”, 1966), kas lobēja ANO dalībvalstu delegācijas. Ļoti nopietna trimdinieku darbošanās notika saistībā ar ASV nodibināto Eiropas apspiesto tautu asambleju (“Assambly of Captive Euoropean Nations”, ACEN), par kuras vadītāju kļuva kādreizējais Latvijas diplomāts Vilis Māsēns (1902 – 1964). Ārzemju latviešu politiķi, sabiedriskie darbinieki un žurnālisti, cik vien bija iespējams, izmantoja turienes starptautiskos raidījumus savu ideju paušanai okupētajai dzimtenei. Ilglaicīgi darbojās latviešu redakcija Vatikāna raidītājā, “Amerikas balss” un radio “Brīvā Eiropa”.

Akcijas, akcijas 
un vēlreiz akcijas

Trimdas organizācijas un to vadītāji nedomāja tu­rēt sveci zem pūra. Viņu nacionālpolitiskais darbs neaprobežojās tikai ar drau­dzēm, svētdienas skolām, avīzītēm un Dziesmu svētkiem, bet aptvēra kā savu mītņu zemju, tā dažu labu reizi pat Eiropas un pasaules mēroga jautājumus. Par to konkrēti vēstīts desmit (!) krājumā ievietotajos rakstos. Grūti šodien iedomāties, ka mazpazīstamu zemju trimdinieki var piespiest savas uzņēmējvalsts valdību atcelt kādu lēmumu. Taču tā notika Austrālijā, tagad jau tālajā 1974. gadā. Ķengurzemes valdītāji tad atšķirībā no planētas demokrātisko valstu lielākās daļas, kas neatzina Baltijas zemju inkorporāciju PSRS sastāvā, pieņēma pretēju lēmumu. Kāda bija turienes (un ne tikai!) reakcija uz šo apkaunojošo soli, stāstīts piecās (!) publikācijās (autori V. Liepiņa, Ē. Ingevics, G. Bērziņš, V. P. Karnups un U. Ozoliņš). 1974. gada 19. septembrī pie parlamenta ēkas Kanberā notika lielākā protesta demonstrācija, kuru organizēja Austrālijas Baltiešu padome un kurā piedalījās aptuveni trīs tūkstoši cilvēku. Nemaz nerunājot par latviešu un citu brīvo nāciju preses balsi. Līdzīgas akcijas notika ASV, Kanādā un citās valstīs. Pēc G. Vitlama valdības sakāves vēlēšanās 1975. gada decembrī jaunais M. Freizera kabinets atcēla lēmumu par Baltijas zemju aneksijas atzīšanu de iure. V. Liepiņa raksta: “M. Freizers kļuva par pirmo brīvās pasaules valstsvīru, kas Baltijas jautājumu iekļāva savas partijas oficiālajā vēlēšanu pro­grammā.”

Akcijai zaļajā kontinentā sekoja latviešu uzstāšanās Eiropas drošības un sadarbības apspriedē 1975. gadā Helsinkos. Par šo notikumu savās atcerēs saistoši stāsta dzimtenē atgriezies Uldis Grava.

PBLA Stokholmā iekārtoja savu informācijas štābu, jo somu galvaspilsētā to neatļautu. Taču uz turieni izbrauca latviešu demon­strantu grupa ar Baltijas valstu karogiem un lozungiem. Lai gan vairākus baltiešus, U. Gravu ieskaitot, kas tolaik vadīja PBLA, somu policija aizturēja, pateicoties vietējai un ārzemju presei, trīs anektēto kaimiņzemju tēma Helsinkos guva pietiekami plašu skanējumu.

Viņš uzsver, ka Baltijas jautājuma “aizmirstības laiki beidzās, un atdzīvojās baltiešu aktivitāte par savas tautas un valsts tiesībām. Eiropas drošības un sadarbības apspriedei sekoja periodiskas izvērtēšanas konferences dažādās Eiropas pilsētās, kurās PBLA un Pasaules baltiešu apvienības centrālajām organizācijām bija arvien lielāka loma.”

Tikpat interesanti bija lasīt Māra Graudiņa, Uģa Bērziņa un Vilmas Tenesas rakstus par Baltijas brīvības un miera kuģi, kuru pirmais autors pamatoti dēvē par atmodas priekšgājēju. Trimdinieku jaunā paaudze nofraktēja Panamā reģistrēto “Baltic Star”, sakomplektēja 311 baltiešu komandu un 1985. gada jūlijā devās no Stokholmas protesta braucienā gar okupētās Baltijas krastiem, cenšoties, cik iespējams, tuvoties Latvijai un Igaunijai neitrālos ūdeņos. Mājās Latvijā dzīvo un strādā šīs odisejas dalībnieki un organizatori Baiba Rubesa, Juris Kaža, Uldis Grava, Atis Lejiņš, Ojārs Kalniņš un citi.

Cik vien to atļāva mītnes zemju valdības, darbu ārze­mēs turpināja “vecie” latviešu diplomāti. Viņu devums trimdas diasporas problēmu risināšanā lietišķi aplūkots Aināra Lerha apcerē, turklāt plaši izmantojot Latvijas ārlietu dienesta dokumentus. Pētnieka secinājums skan: “Savu ieguldījumu neatkarības iegūšanā bija devuši arī Latvijas pirmā neatkarības laikmeta diplo­māti, to skaitā – piecdesmit gadu garumā konsekventi izstrādādami, uzturēdami un aizstāvēdami Latvijas valsts politisko un tiesisko pozīciju.”

Pēcvārda vietā

Laba, vērtīga un saistoša grāmata. Bet arī tādos izdevumos gadās kāds misēklis. Teiksim, Latvijas Nacionālo bibliotēku dēvēt par valsts bibliotēku vai pazīstamo politiķi Alfrēdu Čepāni nosaukt par bijušo Liepājas CK pirmo sekretāru. Krājumā nodrukātas autoru īsbiogrāfijas (būtu derējušas arī fotogrāfijas). Taču mulsina, ka vieniem norādīts dzimšanas gads un vieta, citiem ne. Var tikai pasmaidīt, uzzinot, ka kāds kungs vai kundze bijuši triju Saeimu deputāta kandidāts jeb ir biedrs vairākās latviešu organizācijās.

T. Jundzis krājuma sā­kum­vārdos sūkstās, ka sko­­lās joprojām nemāca latviešu trimdas vēsturi. Te gribas viņam oponēt. Tā nav jāpasniedz atsevišķi, bet jāmāca Latvijas vēstures ietvaros, kura beidzot kļuvusi par patstāvīgu disciplīnu. Bet ar viņu var būt vienisprātis, ka vajadzīga viena visaptveroša grāmata par trimdas politisko aktivitāšu vēsturi un tās nozīmi Latvijas neatkarības atjaunošanā. Apcerētais publikāciju krājums bez šaubām var būt pirmais solis šāda folianta tapšanā tuvākajā laikā. Gaidīsim!

December 28, 2011 - Posted by | grāmatas, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: