gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pretošanās kustības likvidēšana

Kā veltījums čekas 70 gadu jubilejai, 1987-88. gadā Latvijas Televīzijā  tika sagatavots raidījumu cikls par Baltijas pretošanās kustības likvidēšanu. Šajos raidījumos čekisti un to palīgi atklāj ļoti interesantas detaļas no pēckara perioda vēstures. Kā viena no galvenajām figūrām – padomju spiegs Kims Filbijs.


Filbijs

http://www.diena.lv/arhivs/filbijs-10716794

Lietuvas dienas laikraksts Lietuvos Rytas publicējis žurnālistu izmeklēšanas rezultātu rakstu “VDK taustekļi sniedzas no Anglijas uz Lietuvu”.

Tajā aprakstīta Britu slepenā dienesta un VDK superaģenta Filbija biogrāfija. Tā saucamā Kembridžas piecnieka neformālais līderis Filbijs, kuru jau 1933.gadā bija savervējuši padomju spiegi, juta «ārkārtēju mīlestību» pret toreizējām Baltijas republikām un, kā raksta publikācijas autors Alvīds Darģis, nežēloja pūļu, lai Lietuvā, Latvijā un Igaunijā likvidētu pēckara nacionālo pretestību. Ar Alvīda Darģa laipnu piekrišanu Diena publicē rakstu saīsinātā veidā.

Britu spiega K.Filbija personība interesējusi daudzus rakstniekus, žurnālistus un publicistus. Tomēr ilgi slēptā patiesība par spiega dzīvi nāca gaismā tikai tad, kad sāka runāt vecie čekisti. Žurnālistiskās izmeklēšanas autors A.Darģis ir pārliecināts, ka vēl Maskavā, Kauņā un Viļņā dzīvo ļaudis, kas personīgi pazina slaveno K.Filbiju un ir gatavi pastāstīt visai daudz interesantu detaļu.

Harolds Adrians Rasels Filbijs dzimis 1912.gada 1.janvārī Indijā. Jau bērnībā nākamo superspiegu par godu Kiplinga romāna varonim tēvs iesauca par Kimu. Slepenā aģenta karjeru K.Filbijs sāka tūlīt pēc Kembridžas universitātes absolvēšanas. Par pašu labāko spiegu organizāciju rietumos čekisti uzskatīja Britu slepeno dienestu. Jau 1918.gadā šā dienesta aģenti ar latviešu sarkano strēlnieku atbalstu organizēja apvērsumu Kremlī. Tomēr čekistiem vajadzēja 20 gadus, lai iefiltrētu savus aģentus britu dienestā. Vēl līdz šim laikam nav skaidri zināms, kas savervēja angļu aristokrātus Kimu Filbiju, Entoniju Blantu, Gaju Bērgesu, Džonu Kivenkrosu, Donaldu Makleinu darbam VDK. Kembridžas piecnieks nebija formāla organizācija – visi tās biedri darbojās katrs atsevišķi, bet vajadzības gadījumā sakarus uzturēja ar VDK kurjeru starpniecību. Grupas neoficiālais līderis bija K.Filbijs.

Kā raksta Lietuvos Rytas, Maskavā dzīvo bijušais VDK pulkvedis, vēstures zinātņu kandidāts Jurijs Modins, savā laikā Kembridžas piecnieka tiešais vadītājs, kurš izteicies: «Mūsu dēļ viņi varēja būt kaut vai kanibāli. Mums bija svarīgi saņemt viņu sniegto unikālo informāciju. K.Filbija ziņojumi tajā laikā nonāca uz J.Staļina galda. L.Berija brīdināja, ka tūlīt pat jālikvidē jebkurš čekists, ja tā vainas dēļ tiktu traucēta Kembridžas piecnieka darbība. K.Filbijam bija visas iespējas kļūt par SIS (Secret Intelligence Service) šefu. Iedomājieties – VDK aģents kļūst par pašas labākās rietumu spiegu organizācijas vadītāju.»

«MĪLESTĪBA PRET BALTIJU»

1945.gadā K.Filbiju iecēla par vadītāju SIS IX nodaļā, kas bija atbildīga par aģentūras darbību Austrumeiropā un PSRS. Viņš pats apmeklēja bēgļu nometnes un vervēja bēgļus no Baltijas republikām desanta grupām. Vēlāk viņi tika nosūtīti no zviedru salas Gotlandes uz Latvijas un Lietuvas jūrmalu. Tajā pašā laikā K.Filbijs izlūkošanas operāciju detaļas paziņoja čekistiem. Tā iesūtītos jaunos cilvēkus vai nu nogalināja, vai savervēja strādāt čekā un iesaistīja tā saucamajās radio spēlēs. Kad pirms K.Filbija nāves angļu žurnālisti viņam jautāja, vai viņam nebija žēl patriotiski noskaņotos jauniešus sūtīt drošā nāvē, viņš atbildēja, ka šiem puišiem vienkārši nav paveicies, kā karā bieži neveicoties.

1950.gadā K.Filbijs apmeklēja ASV, kur arī viņš nepalaida garām izdevību parādīt savu «mīlestību» pret Baltiju. Tajā laikā CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) gatavoja vairākas slepenas operācijas Padomju Savienības teritorijā. Spiegs K.Filbijs zināja visu par 1950.gada 3.oktobrī plānoto lietuviešu desantnieku nogādāšanu Kazlu Rūdas mežā. No padomju soda ekspedīcijas, kas viņus tur gaidīja, desantniekus paglāba liktenīgā amerikāņu lidotāju kļūda, kuri Lietuvas teritorijā sajauca desanta vietu.

1951.gada pavasarī Vašingtonā notika CIP un SIS augstāko vadītāju konference, kurā amerikāņi pārmeta angļiem, kāpēc okupētajās Baltijas valstu teritorijās izgāzās visas kā pa gaisu, tā jūru organizētās desanta operācijas. Austrumeiropas valstu nodaļas vadītājs Harijs Rosite pēc vairākiem gadiem atceras: «Mēs galu galā zaudējām vairākumu aģentu, kas tika sūtīti uz Baltijas valstīm. Neticējām, ka kāds no pretpadomju rezidentiem varētu nopietni apdraudēt Maskavu un ka viņi, nododot mums informāciju, varētu aptvert plašu PSRS teritoriju, ko vēlāk izdevās paveikt ar U-2 lidmašīnu un kosmosa pavadoņu palīdzību. Taču mēs tolaik ļoti baidījāmies no krieviem un darījām visu, ko spējām.»

1951.gadā K.Filbiju izsūtīja no ASV kā cilvēku, kas zaudējis uzticību, jo viņš kādu laiku dzīvoja vienā mājā ar atmaskoto padomju spiegu Gaju Bērgesu. Pēc gada superspiegu atlaida arī no britu SIS, pie tam izmaksājot 4000 sterliņu mārciņu naudas kompensāciju. Šajā laikā K.Filbijs daudz dzēra un drīz vien nodzēra visu saņemto kompensāciju. Londonā pat klīda runas, ka viņu varēja sastapt bāros, kur viņš lūdzās draugiem, lai samaksā par izdzerto viskiju. Lai nu kā, senie sakari palīdzēja K.Filbijam noslēgt līgumu ar divām ietekmīgām angļu avīzēm – The Observer un The Economist – un doties uz Libānas galvaspilsētu Beirūtu.

PSRS – OTRA DZIMTENE

1961.gadā tika aizturēts SIS darbinieks Džordžs Bleiks, kurš atzinās, ka sadarbojies ar VDK un nodevis 420 Padomju Savienībā un citās sociālisma valstīs iesūtītos aģentus. Par to viņš tika notiesāts uz 42 gadiem – gads par desmit nāvē aizsūtītiem cilvēkiem. Ziņa satrieca K.Filbiju, un viņš atkal sāka kārtīgi dzert. 1963.gada janvārī galīgi piedzēries superspiegs tikās ar savu Kembridžas laika biedru Nikolasu Eljotu un atzinās tam, ka no 1933.gada sadarbojas ar VDK. K.Filbijam lika nekavējoties atgriezties Londonā un tur visā atzīties. Taču no rīta K.Filbijs aizbēga uz PSRS, kur cerēja savākt visu Kembridžas piecnieku un mierīgi nodzīvot līdz vecumam. Maskavā Filbiju sagaidīja bez sevišķas sajūsmas un nometināja tā saucamajā karantīnā – Dubnā. Viņš bija spiests sīki atstāstīt visu savu dzīvi, neaizmirstot pastāstīt pat par sapņiem. Kā apgalvo Lietuvos Rytas raksta autors, spiega K.Filbija unikālais manuskripts līdz šim laikam glabājas VDK arhīvā.

Kad K.Filbijs jau dzīvoja Padomju Savienībā, 1964.gada vasarā viņš pirmo reizi apmeklēja «visinteresantākās padomju republikas» – Lietuvu, Latviju un Igauniju. Kopā ar viņu ceļoja arī Donalda Makleina ģimene. Makleinam tagad bija pase ar Marka Petroviča Freizera vārdu. Filbijs šajā laikā bija kļuvis par Klimentu Vasiļjeviču Serebrjakovu. «Ekskursantus pavadīja VDK devītās pārvaldes darbinieki, viņu parastais uzdevums bija apsargāt valdību un CK locekļus. VDK vadība neuzticējās spiegiem, un viņi to juta. Kad ekskursanti mēģināja pretoties nepārtrauktajai visas diennakts kontrolei, viņiem paskaidroja, ka padomju Baltijā vēl ir palikuši buržuāziski noskaņoti nacionālie elementi, kas var mēģināt atriebties saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem,» raksta Alvīds Darģis. Ceļojuma laikā pa Baltijas valstīm starp K.Filbiju un D.Makleina sievu sākās mīlestības romāns, kas nepatika VDK. Kad bijušais superspiegs atteicās pārtraukt attiecības ar šo sievieti, VDK sāka viņu ignorēt – atteicās no viņa konsultācijām, neatļāva izmantot dienesta auto, vairs neuzdeva analītiskus darbus. K.Filbijs atkal krita depresijā un sāka dzert. Tad VDK nolēma viņu iepazīstināt ar jaunu meiteni Rufu, kura bija no ievērojamas Viļņas ebreju dzimtas. 1971.gada nogalē K.Filbijs kārtējo reizi apprecējās. Viļņas iedzīvotājs pensionārs Ričards Vaigansks labi atceras, kā 1972.gadā K.Filbijs atbrauca uz Lietuvu. Viņš apmetās valdības villā, centās izvairīties no tā laika padomju Lietuvas vadītājiem un visiem apgalvoja, ka interesējas par saviem senčiem, kas esot no Lietuvas. R.Vaiganska atmiņā superaģents saglabājies kā vienkāršs un kārtīgs cilvēks, kam bijušas ļoti lielas simpātijas pret Lietuvu. R.Vaigansks šajā laikā strādāja Lietuvas iekšlietu daļā un ne reizi vien pavadīja K.Filbiju, apmeklējot muzejus vai restorānus. Atmiņai par kopā pavadīto laiku R.Vaigansks no K.Filbija saņēmis dāvanu – viņa atmiņu grāmatu My Silent War. Šajā grāmatā dubultspiegs raksta, ka «kopējām CIP un SIS operācijām par iekļūšanu Baltijas valstīs bija ļoti liela potenciāla nozīme un tā bija daudz svarīgāka nekā darbošanās pārējās Austrumeiropas valstīs».

Maskavā dzīvo 46 gadus vecais Vjačeslavs Saveļjevs – transporta firmas Andersens Troika ģenerāldirektors drošības jautājumos. No 1980. līdz 1991.gadam viņš strādāja VDK devītajā nodaļā un bija tas pats kapteinis Vladimirs – K.Filbija personīgais adjutants. V.Saveļjevs viņu braucienā uz Lietuvu pavadījis divas reizes – 1982. un 1984.gadā. Laikrakstā Lietuvos Rytas viņš stāsta, ka VDK neuzticējās Lietuvas slepenajiem dienestiem, jo 1980.gadā Viļņā Filbijs gandrīz gāja bojā zem smagās mašīnas riteņiem. Uzskatīja, ka tas bija mēģinājums viņu nogalināt. Taču šis incidents neatbaidīja K.Filbiju un nemazināja viņa interesi par Baltiju – te viņš jutās daudz brīvāk, jo visos Padomju Savienībā pavadītajos 25 gados nespēja aizmirst angļu dzīves stilu. V.Saveļjevs uzskata, ka K.Filbija braucieniem uz Baltiju bija arī «radošs raksturs». Te viņš meklēja pēckara pretpadomju slepenās militārās izlūkošanas operācijas Divi krusti rezidentus un dalībniekus. Kā apgalvo laikraksta publikācijas autors, viens no tiem bija latvietis Fēlikss Rūmnieks, kuru Filbijs bija savervējis strādāt britu SIS, bet pēc tam nodevis čekistiem.

Viļņā līdzīgs liktenis bija lietuvietim Jonam Deksnim. Pirmo reizi slaveno spiegu K.Filbiju padomju televīzijas skatītāji varēja redzēt 1987.gada novembrī. Taču tāda laime bija tikai rīdziniekiem, kas skatījās speciāli revolūcijas 70 gadu jubilejai veltīto raidījumu. Filbijs bija uzņemts savā Maskavas dzīvoklī, kur viņš sarunājās ar VDK ģenerāli latvieti Jāni Lukašēvicu – čekas rezidentūras Londonā vadītāju no 1970. līdz 1980.gadam. Viņi abi nežēloja asas piezīmes lietuviešiem, kas Viļņā organizējuši, kā viņi izteicās, «pretpadomju sabatu». Ar to bija domāts 1987.gada augusta mītiņš, kad pie Adama Mickeviča pieminekļa lietuviešu disidenti pieminēja Rībentropa-Molotova pakta gadadienu. Raidījumā K.Filbijs brīdināja padomju Baltijas tautas, ka rietumu slepenie dienesti aktivizējuši savu darbību un cenšas atšķelt Baltijas valstis no PSRS.

Spiega K.Filbija pēdējos dzīves gados ar viņu cieši sadraudzējās pazīstamais darbu par spiegošanas vēsturi autors Mihails Ļubimovs – padomju telepārraižu vadītāja Aleksandra Ļubimova tēvs. Pēc viņa vārdiem, padomju čekisti nekad pilnībā neuzticējās Kimam Filbijam un uzskatīja – ja cilvēks reiz ir nodevis savu dzimteni, kas var galvot, ka viņš nenodos arī PSRS. 25 gadu laikā, kad K.Filbijs dzīvoja Maskavā, viņš tikai divas reizes bija PSRS Valsts drošības komitejā. Viņš dzīvoja prestižā Maskavas rajonā, Andreja Gromiko bijušajā dzīvoklī, tomēr dzīvoja viņš atturīgi un no bagātīgā privilēģiju klāsta izvēlējās tikai divas – viskiju Long John Walker un laikrakstu The Times. 1986.gada ziemā ārsti konstatēja K.Filbijam sirds aritmiju. Pēc diviem gadiem viņš nonāca slimnīcā un drīz tur nomira. Kuncevas kapsētā viņa izvadīšanā piedalījās pats VDK šefs Vladimirs Krjučkovs. Bijušo superspiegu apglabāja tā saucamajā ģenerāļu sektorā ar atbilstošu militāru salūtu. Tā beidzās parastā angļa ar ģenerāļa privilēģijām vētrainā un neparastā dzīve, angļa, kurš savas rokas bija sasmērējis arī ar baltiešu patriotu – rezidentu asinīm.


Vai te var dabūt alu? Anšlavs Eglītis

1989. gada vasarā Anglija bija radusies liela interese par 40 ga­dus veciem notikumiem — spiegošanas un diversijas operāciju Bal­tija ar kodētu nosaukumu MI-6. Par to turpinājumos rakstīja ietek­mīgas avīzes «The Tinies» svētdienas pielikums, vienlaikus klajā naca gan televīzijas dokumentālā filma «Sarkanais zirnekļtīkls» (The Red Web), gan Toma Bovera (Tom Bower) grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Toms Bovers ir ievērojams BBC televīzijas pro­ducents un dokumentālists, vairāku gramatu autors. Rakstot «Sar­kano zirnekļtiklu», Bovers izmantojis bezgala plašu materiālu: atmi­ņas, liecības,arhīvu (arī Latvijas VDK arhīva) dokumentus.

. . . 1987. gada rudenī Kims Filbijs (Kim Philby) uzstājās Latvijas TV. Padomju spiegs atzinās, ka nacionālie nemieri, kas tajā laikā notika Baltijas valstīs, «nav Kremļa glasnost rezultāts, bet tos organizējis angļu izlūkdienests» — SIS («Secret Intelligence Ser­vice»). Pēc Filbija domām, tika atkārtota tā politika un stratēģija, kas aukstā kara laikā — 40.—50. gados.Toreiz operāciju Baltijā vadīja Harijs Kars (Harry Karr). No 1945. līdz 1955. gadam uz Baltiju tika nosūtīti vairāk nekā 40 angļu sle­penā dienesta aģenti, kuru uzdevums bija organizēt graujošu dar­bību kopā ar vietējiem pret padomju spēkiem. Latvijā iefiltrētie SIS aģenti dzīvoja vai nu līdzās «partizāniem» mežu bunkuros, vai arī kopā ar cilvēkiem, kas «simpatizēja» viņiem. Starp aģentiem bija daudz baltiešu, kas atradās trimdā un cerēja uz savas dzimtenes neatkarību.
Labi apmācītie un ar visu nepieciešamo apgādātie slepenie aģenti Latvijā ierodas galvenokart no Londonas caur Zviedriju. Laivās viņi šķērso jūru un tiek izmesti krastā Ventspilī, Užavā, Jūrkalnē, Zvejniekciemā.

Dokumentālajā filma «Sarkanais zirnekļtīkls» par šiem notiku­miem stāsta gan atvaļinātie SIS darbinieki, gan sen jau pensionētie VDK virsnieki, gan brīnumaina kārtā Sibīriju pārcietušie diversanti. Bet rakstnieks Anšlavs Eglītis, šo notikumu iedvesmots, uzrakstījis romānu «Vai te var dabūt alu?».

Vai te var dabūt  alu? Anšlavs Eglītis
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://www.mediafire.com/download.php?h7mtbycd1hs2p39 (FB2 formāts);

http://uploadingit.com/file/lgcvuqdgbcshktxn/Vai_te_var_dabut_alu(A.Eglitis).zip


Aģents, kurš saimniekus nešķiroja

Ritvars Jansons, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists

http://vip.latnet.lv/lpra/marg_vitolins.htm


Double Agent Kim Philby

http://www.youtube.com/watch?v=i6GPRKAotV0&feature=related

January 30, 2012 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Pērlhārboras mīkla

Inesis Feldmanis, LU profesors, Dr. habil. hist. , akadēmiķis

Turpinām publikāciju sēriju, kurā rakstām par pasaules vēsturē pēdējā lielākā militārā konflikta noslēpumainākajām un mazāk zināmajām lappusēm.Iepriekš “Mājas Viesī” jau varējāt lasīt Ineša Feldmaņa rakstus par brīvprātīgo pašnāvnieku vienībām, vācu “brīnumieročiem”, Otrā pasaules kara kaislībām starp Vāciju un Padomju Savienību, par to, kā Staļins pasūtīja uzrakstīt Hitlera biogrāfiju, par ASV finanšu ministra Henrija Morgentava izstrādāto velnišķīgo plānu, par vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeju Baltijas jūrā, par operāciju “Mīts” – Staļina karu ar mirušo Hitleru un citām interesantām tēmām. Šoreiz – par notikumu, kas, pēc daudzu vēsturnieku domām, patiesībā iesāka Otro pasaules karu – japāņu 1941. gada 7. decembra uzbrukumu Pērlhārborai.

Pagājušā gada nogalē apritēja tieši septiņdesmit gadi kopš Japānas uzbrukuma ASV galvenajai jūras kara bāzei Klusajā okeānā – Pērlhārborai (Havaju salās), kas izšķirīgi ietekmēja amerikāņu sabiedrisko domu un arī politiku – vienā acumirklī izolacionisms un pacifisms zaudēja jebkādu ietekmi. Tikai vienu dienu vēlāk – 1941. gada 8. decembrī – ASV un Lielbritānija pieteica karu Japānai, bet 11. decembrī Vācija un Itālija paziņoja, ka ir kara stāvoklī ar ASV. Amerikāņu prezidents Franklins Delano Rūzvelts līdz ar to bija sasniedzis savu jau pasen loloto mērķi – Amerika kļuva par karojošu lielvalsti, kas, dabiski, ļoti iepriecināja arī tās faktisko sabiedroto – Lielbritāniju. Premjers Vinstons Čērčils nespēja slēpt sajūsmu un gandarījumu. Savos memuāros “Otrais pasaules karš” viņš atstājis šā
du liecību: “Neviens amerikānis nedomās par mani slikti, ja es atklāti atzīšos, ka man par ASV nostāšanos mūsu pusē bija ārkārtīgi liels prieks.”

Daudzi vēsturnieki ir pārliecināti, ka Otrais pasaules karš īstenībā iesākās nevis 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija uzbruka Polijai, bet gan tikai 1941. gada decembrī Pērlhārborā. Līdz ar ASV iekļaušanos karā militārais konflikts kļuva globāls un aptvēra gandrīz vai visu zemeslodi. Ei-
ropas karš pilnā mērā saplūda ar karu Āzijā un Klusā okeāna baseinā. Par galveno karojošo valsti izvirzījās ASV, kas karoja vairākās frontēs – pret Japānu, kā arī Vāciju un Itāliju.

Būtiski vairs nemainījās arī galveno karojošo valstu koalīcijas. Spēcīgāko nometni veidoja ASV, Lielbritānija un PSRS, kuru interesēs bija sakaut nacistisko Vāciju. Japāna ilgu laiku nebija kopīgs šo lielvalstu ienaidnieks. Padomju Savienība Japānai karu pieteica tikai 1945. gada augustā, kad Vācija jau bija kapitulējusi.

“Negoda diena”

ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā vēsture ir ļoti interesanta un joprojām izvirza pētniekiem vairākas viennozīmīgi grūti risināmas problēmas. Amerikāņu izlūkdienestu rīcībā bija slepena informācija par to, ka japāņu valdošās aprindas ir izšķīrušās par ekspansiju dienvidaustrumu (nevis ziemeļu – pret Padomju Savienību) virzienā. Taču augstprātīgie amerikāņi ļoti zemu vērtēja japāņu militārās iespējas. Gandrīz neviens amerikāņu politiskais vai militārais vadītājs neticēja iespējai, ka Tokija varētu izšķirties par aktīvu rīcību un uzbrukt viņu galvenajai jūras kara bāzei. Viņi bija piemirsuši vēsturi. Japāna jau divas reizes bija iesākusi karu, pēkšņi uzbrūkot pretinieka flotei – 1898. gadā pret Ķīnu un 1904. gadā pret Krieviju.

Pavisam dīvaina, reizēm pat gluži neizprotama bija amerikāņu diplomātu taktika sarunās ar japāņiem par izlīgumu, kas iesākās 1941. gada vasarā, pēc tam kad Japāna bija okupējusi Franču Indoķīnu, un F. Rūzvelts pavēlējis iesaldēt Japānas aktīvus ASV un aizliedzis tai pārdot naftu un citas stratēģiski nozīmīgas izejvielas.

Amerikāņi, kuri bez jebkāda pamata bija pārliecināti, ka japāņi neriskēs pārtraukt dialogu, viņus šajās sarunās tīši izaicināja, izvirzot japāņu cieņu aizskarošas prasības. Tā novembrī ASV valsts sekretārs Kordels Halls iepazīstināja japāņu diplomātus ar tā saukto desmit punktu programmu, kas Vašingtonas skatījumā Japānai bija noteikti jāpieņem, lai nodrošinātu abu valstu saprašanos.

Tokija šo programmu uztvēra kā klaju ultimātu, jo tā saturēja daudzas Japānai galīgi nepieņemamas prasības, piemēram, armijas izvešanu no Ķīnas un Indoķīnas. “Halla nota”, kā vēlāk to abu valstu diplomāti nodēvēja, bija īsta debesu dāvana tām Japānas aprindām, kas iestājās par attiecību saasināšanu un militāru konfliktu ar ASV. Japāņu armijas un jūras spēku ģenerālštāba vadošās personas bija gandrīz vai stāvā sajūsmā: “Tā ir Dieva žēlastība. Tā atvieglo imperatoram šķērsot Rubikonu un izšķirties par karu. Tas ir lieliski, vienkārši lieliski.”

Japānas valdošās aprindas, kuras 1941. gada vasarā F. D. Rūzvelta iesākto tirdzniecības karu uztvēra kā mēģinājumu likvidēt Japānas varenību, novembrī izšķīrās par pārsteiguma uzbrukumu ASV. Novembra beigās spēcīga japāņu karakuģu vienība admirāļa Tjuiti Nagumo vadībā (seši aviācijas bāzes kuģi ar 400 kaujas lidmašīnām uz borta, divi līnijkuģi, trīs kreiseri utt.) devās ceļā no bāzes Kuriļu salās uz Pērlhārboru. 6. decembrī šī vienība sasniedza izejas pozīcijas uzbrukumam – apmēram 200 jūras jūdzes uz ziemeļrietumiem no Havaju salām.

Japāņu aviācijas uzbrukums Pērlhārborai iesākās 7. decembrī agri no rīta. Eskadriļas komandieris Mitsuo Fuhida bija cieši pārliecināts par pārdrošās operācijas sekmīgu izdošanos. Pirmās izmestās bumbas vēl nebija sasniegušas mērķi, kad viņš jau pārraidīja uz flagkuģi “Akagi” nosacīto signālu un uzvaras saucienu “Tora! Tora! Tora!” (“Tīģeris! Tīģeris! Tīģeris!”). Nepilnu divu stundu laikā japāņu lidmašīnas nodarīja amerikāņu flotei jūtamus zaudējumus. Neviens no bāzes astoņiem līnijkuģiem neizkļuva sveikā, piecus no tiem nogremdēja. Mājvietu dzelmē atrada arī trīs mīnu kuģi, iznīcināja vai sabojāja 347 amerikāņu lidmašīnas, nogalināja 2403 karavīrus. Par laimi Vašingtonai, bāzē neatradās neviens no trim amerikāņu Klusā okeāna flotes aviācijas bāzes kuģiem. Arī zemūdenes palika neskartas. Japāņi neuzbruka arī torpēdu un munīcijas noliktavām, neiznīcināja darbnīcas un degvielas noliktavas, kur atradās 400 tūkstoši tonnu mazuta.

Dienu pēc japāņu uzbrukuma runā kongresā F. D. Rūzvelts 7. decembri nosauca par amerikāņu “negoda dienu”. Šādi to uztvēra arī amerikāņu nācijas vairākums. Daudzi jutās dziļi aizskarti un apkaunoti, pārdzīvoja īstu šoku. Militāri gan ASV ciestie zaudējumi, lietojot boksa terminoloģiju, nelīdzinājās nokautam. Amerikāņi ātri atguvās, saremontēja cietušos kuģus un būvēja arvien jaunus un jaunus. “Snaudošais milzis”, kura rīcībā bija 41,7 procenti no visas pasaules militārā potenciāla, beidzot bija pamodināts.

“Naidīgie ārzemnieki”

Pēc uzbrukuma Pērlhārborai ASV pret Japānu un japāņiem uzplaiksnīja sen nepiedzīvots naids. Valsti pāršalca aklās dusmās izkliegts sauciens: “Ak, šie dzeltenie bastardi!” Prese bieži atkārtoja aviācijas bāzes kuģa “Enterprise” komandiera viceadmirāļa Viljama Halseja vārdus, kurus viņš bezspēcīgā niknumā, ieraugot lielo postažu un daudzos vrakus, izdvesa pēc kuģa atgriešanās 8. decembrī Pērlhārborā: “Tad, kad mēs viņus pievārēsim, japāņu valodā runās vairs tikai ellē.”

ASV uzbangoja kara histērija (daudzi pat pieļāva iespēju, ka Japāna var kuru katru brīdi iebrukt ASV rietumu piekrastē), valdīja aizdomīgums, spiegošanas mānija un šaubas par japāņu izcelsmes amerikāņu lojalitāti. Šādā situācijā 1942. gada 19. februārī prezidents F. D. Rūzvelts parakstīja ārkārtējo dekrētu, kas atļāva amerikāņu varas iestādēm pēc saviem ieskatiem noteiktus valsts rajonus pasludināt par “militāro zonu”, no kuras var piespiedu kārtā izsūtīt iedzīvotājus.

Iesākās ASV vēsturē lielākā deportācijas akcija, kad daudzi japāņu izcelsmes amerikāņi (ap 120 tūkstošiem), kas dzīvoja ASV rietumu piekrastē, kā arī atsevišķos citos rajonos, bija spiesti atstāt savas dzīves vietas. Lielāko vairumu no viņiem internēja, ievietoja speciālās nometnēs. Daudzus japāņus pasludināja ārpus likuma un izsekoja.

Dzīves apstākļi internēto nometnēs, kuras oficiāli sauca par “pārvietošanas militārajiem centriem”, bet daudzos vēsturnieku pētījumos gluži vienkārši par koncentrācijas nometnēm, bija spartiski askētiski, lai neteiktu – ļoti smagi un nehigiēniski. Internētos izvietoja steigā uzceltās barakās, kurās nebija ūdensvada un virtuves. Viena cilvēka uzturēšanai budžets dienā atvēlēja vidēji tikai 45 centus. Nometnes apjoza dzeloņdrātis, tās apsargāja. Zināmi gadījumi, kad sargi šāva uz personām, kas mēģināja pamest nometni.

Japāņi ārēji bija paklausīgi, formāli viņi it kā samierinājās ar savu bezpalīdzību un beztiesiskumu. Viņu bieži lietotā frāze “neko nepadarīsi” kļuva par sava veida samierināšanās simbolu šajā situācijā, cerot, protams, ka tā neturpināsies mūžīgi. Arī amerikāņu valdība ar laiku saprata, ka tās rīcība ne tuvu nav likumīga un demokrātiskas valsts cienīga. Nesagaidot pat kara beigas, 1945. gada janvārī tā atcēla visus iepriekšējos trīs gados pieņemtos likumus par piespiedu izsūtīšanu – internētie, kuri vēlējās, varēja nekavējoties atgriezties mājās vai arī kādu laiku vēl palikt nometnē. Atbrīvotie saņēma 25 dolārus un biļeti vilcienam. Pēdējo nometni ASV slēdza 1946. gadā.

1948. gadā bijušajiem internētajiem izmaksāja daļēju kompensāciju par īpašuma zaudēšanu, ko daudzos gadījumos tomēr bija grūti nosaukt pat par simbolisku. Japāņu jaunajai paaudzei, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izveidoja Kustību par pilsoņu tiesībām, izdevās panākt, ka 1976. gadā prezidents Džeralds Fords oficiāli atzina F. D. Rūzvelta administrācijas pieļauto pārrēķināšanos un kļūdaino lēmumu – internēšana “neesot bijusi pareiza”. Un, beidzot, 1988. gadā prezidents Ro-nalds Reigans parakstīja dekrētu, kurā ASV valdības vārdā atvainojās japāņiem par internēšanu, ko esot izraisījuši “rasu aizspriedumi, kara histērija un politiskās vadības kļūdas”. Bijušajiem internētajiem paredzēja materiālu kompensāciju.

Sazvērestības teorijas

Vraki-scanp

Pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai sašutusī amerikāņu sabiedrība pauda neizpratni – kā japāņu karakuģu eskadra, neatklāta un nepamanīta, varēja nobraukt sešus tūkstošus kilometru un kāpēc radara iekārtas nefiksēja uzbrūkošās japāņu lidmašīnas. Sākotnējie skaidrojumi, ka uzbrukums notika svētdienā, kad militārās iestādes strādāja brīvdienu režīmā (samazināts personāls, daudzi atvaļinājumā), nevienu īpaši nepārliecināja.

Skaidrību īsti neieviesa arī pirmā no daudzajām oficiālajām izmeklēšanas komisijām, ko vadīja Augstākās tiesas tiesnesis Ovens Robertss. 1942. gada 28. janvārī tā secināja, ka galvenie sakāves vaininieki, respektīvi, grēkāži – ir ASV Klusā okeāna flotes komandieris admirālis Hazbends Kimmels un Havaju salās dislocēto amerikāņu armijas daļu pavēlnieks ģenerālis Valters Šorts, kuri neesot pienācīgi rūpējušies par sev pakļauto militāro vienību kaujas gatavību, kā arī pieņēmuši vairākus nepareizus un vieglprātīgus lēmumus. Lai gan vēlāk notikušo dažādo izmeklēšanas komisiju (tādu bija apmēram desmit) slēdzieni īsti neapstiprināja šo versiju, to ilgi uzturēja spēkā. Tikai 1999. gada 25. maijā amerikāņu senāts pieņēma rezolūciju (52 pret 47 balsīm), kas pilnībā attaisnoja abus militāros vadītājus. Taču līdz pat šodienai daudzi ASV viņus uztver kā vainīgos par Pērlhārboras notikumiem.

Saskaņā ar sazvērestības teorijām, kuras izvirza un pārstāv vairāki amerikāņu vēsturnieki (piemēram, Džordžs Morgenšterns), Vašingtona nevarēja nezināt par japāņu nodomiem uzbrukt Savienotajām Valstīm, un tāpēc uzbrukums tai nekādā ziņā nevarēja būt pārsteigums. Vēl vairāk, ASV prezidents F. Rūzvelts un citi amerikāņu politiķi un augstu stāvošas militārpersonas esot pat apzināti provocējuši Japānas uzbrukumu Pērlhārborai, lai pārvarētu izolacionistu un pacifistu pretestību un ASV būtu neapstrīdams un nopietns iemesls iestāties Otrajā pasaules karā.

Minētā apgalvojuma pamatā ir fakts, ka Pērlhārborā japāņi iznīcināja vai izsita no ierindas visus tur atrodošos amerikāņu līnijkuģus, bet uzbrukuma brīdī bāzē neesošie aviācijas bāzes kuģi palika neskarti. Taču turpmāk tieši aviācijas bāzes kuģiem, nevis līnijkuģiem bija izšķirošā nozīme kara norisēs un uzvarās Klusajā okeānā. Šīs versijas piekritēji uzskata, ka karaspēkam un flotei Havaju salās apzināti netika dota pavēle būt visaugstākajā gatavības pakāpē, lai japāņu uzbrukums gūtu panākumus un nogremdētie līnijkuģi atstātu uz amerikāņu sabiedrisko domu tik spēcīgu iespaidu, ka tā akceptētu pilnīgu atteikšanos no neitralitātes politikas un atbalstītu ASV iestāšanos Otrajā

Daži vērtējumi

Daudzi vēsturnieki noraida pieminētās sazvērestības teorijas kā nepamatotas un izvirza dažādus vērā ņemamus un visai grūti apstrīdamus pretargumentus. Šoreiz pievērsīsim uzmanību pazīstamajam Krievijas vēsturniekam Borisam Sokolovam un viņa grāmatā “Mītiskais karš. Otrā pasaules kara mirāžas”, kas iznāca 2011. gadā, pārstāvētajām nostādnēm.

Vēršoties pret sazvērestības teorijām, Sokolovs norāda, ka līdz pat brīdim, kad ASV iestājās Otrajā pasaules karā, amerikāņu admirāļi atzina tradicionālo teoriju, ka militārajās operācijās uz jūras galvenā loma ir līnijkuģiem. Pēc viņa domām, tikai japāņu panākumi Pērlhārborā, kā arī amerikāņu fantastiskā veiksme 1942. gada vasarā, izmantojot aviācijas bāzes kuģus jūras kaujā pie Midveju salām, sekmēja uzskatu maiņu – tagad admirāļi bija pārliecināti, ka līnijkuģi vairs nav galvenais izšķirošais spēks uz jūras, tos nomainījuši aviācijas bāzes kuģi.

Līdz ar to grūti ko iebilst pret nākamo autora secinājumu: “Tieši tāpat arī politiķi tajā momentā nevarēja pat iedomāties, ka līnijkuģu laiks ir pagājis, un neriskētu tos pazaudēt.” Turklāt, lai pieteiktu karu Japānai, pietika taču ar pašu uzbrukuma faktu neatkarīgi no tā rezultātiem.

Boriss Sokolovs asi iebilst arī pret sazvērestības teoriju piekritēju tēzi, ka japāņu eskadra, dodoties uz Havaju salām, nebūtu stingri ievērojusi aizliegumu lietot radiosakarus, un līdz ar to amerikāņu slepenajiem dienestiem vajadzēja to nopeilēt. Šādam apgalvojumam faktiski nav nekādu pierādījumu. Nav atrasts neviens dokuments, kas apliecinātu, ka amerikāņi būtu uztvēruši kaut kādus signālus.

Uzziņa

Vesture2

Pēc 1939. gada 1. septembra, kad Vācija uzbruka Polijai, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts saprata (un vēlējās to panākt), ka Vašingtonai būs jāiestājas karā. Viņš necentās ievērot pasludināto neitralitāti, piemēram, 1940. gada septembrī atrodot atjautīgu risinājumu, lai iedotu Lielbritānijai it kā novecojušus 50 mīnu kuģus apmaiņā pret tiesībām ierīkot amerikāņu bāzes astoņos britu īpašumos no Ņūfaundlendas līdz Dienvidamerikas cietzemei. Britu premjers Vinstons Čērčils vēlāk to nosauca par “izteikti neneitrālu rīcību”, jo britiem kuģi bija daudz svarīgāki nekā amerikāņiem bāzes.

• Vēl 1941. gada sākumā amerikāņu tauta bija strikti noskaņota pret ASV iesaistīšanos karā. Gelapa institūta 9. janvārī veiktās aptaujas dati liecina, ka izteikts vairākums – 88% amerikāņu – neatbalstīja valsts iestāšanos karā.

• Līdzās japāņiem “naidīgo ārzemnieku” kategorijā ASV Otrā pasaules kara gados iekļāva arī vāciešus un itāliešus. Taču internēšanas pasākumi viņus tikpat kā neskāra.

• Japāņu izcelsmes amerikāņi, kas dzīvoja ASV rietumu piekrastē, nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību. Viņu internēšanas sekas bija akūts darbaspēka trūkums. Tas veicināja masveida meksikāņu imigrāciju ASV.

• 1988. gadā ASV valdība nolēma katram Otrā pasaules kara laikā internētajam japānim izmaksāt kompensāciju 20 tūkstošu dolāru apmērā. Šim nolūkam budžetā paredzēja 1,2 miljardus dolāru.

January 27, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Tviteris Hitleru un nacismu cenzēs…

Tviteris Hitleru un nacismu cenzēs, taču komūnistu noziedznieki un līdzskrējēji var berzēt rokas un turpināt sludināt.

No 26.janvāra īso vēstījumu sociālais tīkls «Twitter» sācis bloķēt nepiemērotu saturu (tā sauktos «tvītus») saskaņā ar atsevišķu valstu likumdošanu un paradumiem, paziņots «Twitter» oficiālajā blogā «Twitter Blog».

Līdz šim «Twitter» ir bijis spiests izņemt un padarīt visiem lietotājiem neredzamu saturu, kas aizliegts tikai dažās valstīs – piemēram, nacisma slavēšanu, kas aizliegta Vācijā un Francijā.

Turpmāk šāds saturs tiks bloķēts tikai attiecīgajās valstīs, par to informējot vēstījuma autoru un «Twitter» auditoriju. Tas nozīmē, ka aizliegtu saturu, piemēram, jūsmošanu par Vācijas diktatoru Ādolfu Hitleru, varēs bloķēt Vācijā un Francijā, bet to redzēs «Twitter» lietotāji citās valstīs.

Kā ziņo informācijas tehnoloģiju (IT) portāls «News.com», sakarā ar «Twitter» paziņojumu izskanējušas pirmās bažas, ka tagad autoritāras valstis, uzzinājušas par iespējām piemērot savus cenzūras standartus «Twitter» ierakstiem, šādu iespēju izmantos.

«Twitter» jurists Aleksis Mekgilvrejs atbildējis, ka «Twitter» centīsies «tvītu» bloķēšanas procesu padarīt iespējami caurskatāmu. Uzsākta arī sadarbība ar interneta izteiksmes brīvības organizāciju «www.chillingeffects.org», kas apvieno interneta lietotāju interešu aizstāvju organizāciju «Electronic Freedom Foundation» un vairākas ASV universitātes un to juridiskās fakultātes – citu starpā Hārvardu, Stenfordu un Berkleju.

«Twitter» blogā teikts, ka pagaidām jaunās vēstījumu bloķēšanas iespējas vēl nav izmantotas. Savukārt «News.com» norāda, ka pazīstamas IT kompānijas jau ir piemērojušas dažādu valstu likumos paredzētos ierobežojumus darbībai internetā. «Google» 2006.gadā piemēroja savu meklēšanas rīku Ķīnas prasībām bloķēt dažas politiskas tēmas, bet portāls «Yahoo!» no 2001.gada bloķēja ar nacismu un rasistisko organizāciju saistītu piemiņas priekšmetu tirdzniecību Vācijas un Francijas lietotājiem.

Pērn septembrī «Twitter» oficiāli paziņoja, ka sociālajam tīklam ir aptuveni 100 miljoni aktīvu lietotāju.

Pēc interneta projektu izstrādes kompānijas «Soon» līdzīpašnieka Ernesta Štāla rīcībā esošās informācijas, «Twitter» lietotāju skaits, kas saistīti ar Latviju, ir aptuveni 50 000, taču aktīvi esot tikai aptuveni 15 000. Šis skaitlis gan katru dienu pieaug.

January 27, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Cenšas pierādīt, ka holokausta iemesli meklējami ārpus Vācijas

Andrievs Ezergailis, Latvijas Avīze

Ģirta Vikmaņa raksts “Atsevišķas vācu avīzes turpina tendenciozi aprakstīt Baltijas valstis” (“Latvijas Avīze”, 20.01.2012.) vēlreiz mums atgādina, ka nacisms, neskatoties uz vairāk nekā septiņdesmit gadu ilgo tā pārvarēšanas cīņu, Vācijā vēl dzīvo – un ne tikai kā negatīvs impulss.

Vācu dvēseles cīņas galvenais mērķis ir “Vergangenheitsbewältigung!” (“Pagātnes pārvarēšana”) vai “Geschichtsaufarbeitung” (“Vēstures pārstrādāšana”). Kopumā šķiet, ka vācu tauta ir atradusi aizvēja ostu, kurā noenkurot pagātnes kuģi, bet tomēr dzimst arī jaunas atvases, kuras nevar ar pagātni sadzīvot. Šī vācu tautas iekšējā cīņa pieņem dažādus veidolus, un viens no tādiem atzariem ir pievēršanās nacionālismam, kas bieži sevi maskē aiz pārliecīga bezkompromisa humānisma, kas savā paštaisnumā jau daļēji līdzinās Hitlera doktrīnai.

Vācu jaunnacionālistus mēs atrodam gan starp žurnālistiem, piemēram, žurnāla “Der Spiegel” slejās, gan arī starp vēsturniekiem. Tā doktora Volfganga Benca vadītais Antisemītisma pētniecības centrs (“Zentrum für Antisemitismusforschung”) ir pētniecības institūts, kas pēdējos gados cenšas pierādīt, ka holokausta iegansti meklējami ārpus Vācijas. Viņu tagadējais lielākais projekts ir septiņu sējumu “Antisemītisma rokasgrāmata” (“Handbuch des Antisemitismus”), kas pats par sevi neliekas esam nekas konspiratīvs, bet, nonākot agresīvo vācu nacionālistu rokās, projekta rezultāti tiek izmantoti, lai pierādītu Hitlera absurdā deklarējuma, ka “visa pasaule ienīst ebrejus”, pareizību. No tā izriet, ka tātad arī visa pasaule ir līdzvainīga holokaustā!

Šo jaunnacionālistu grēka nastas svars viņus dažkārt noved pie intelektuāla akluma – problēmas vienpusīga risinājuma. Viņi neredz, ka savos deklarējumos tie nereti atgriežas hitleriskās pozīcijās.

Vairākos pēdējo gadu darbos šie morālisti noliedz, ka ebreju iznīcināšana Latvijā norisinājusies pēc Hitlera pavēles un bijusi vāciešu specvienību organizēts projekts. Pretēji dokumentārām liecībām viņi apgalvo, ka ebreju iznīcināšanu Latvijā labāk un pilnīgāk izskaidrojot latviešu antisemītiskais noskaņojums. Viņi paļaujas uz Hitlera laika deklarējumu, ka “atriebības pārņemti baltiešu pūļi” uzbrūk saviem līdzpilsoņiem un kaimiņiem.

Meklējot izskaidrojumu holokaustam, viņi vairāk uzticas Hitlera saukļiem par cīņu pret “žīdiem un boļševikiem” nekā tiesu procesiem un ar zvērestu pierādītām liecībām.

January 25, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lietuvas ārlietu ministrs: vienīgā atšķirība starp Staļinu un Hitleru bija ūsu garumā

BNS, 21. janvāris 2012

Vienīgā atšķirība starp Staļinu un Hitleru bija ūsu garumā, paziņojis Lietuvas ārlietu ministrs Audronis Ažubalis, komentējot vairāku Lietuvas sociāldemokrātu aicinājumu nepielīdzināt padomju un nacistu noziegumus.

“Pēc būtības, sociāldemokrātu retorika atdarina Kremļa nostāju, ka Staļins bija “labs” un Hitlers bija “slikts”. Vienīgā atšķirība starp Hitleru un Staļinu, ko iespējams atrast, ir viņu ūsās. Abu režīmu – komunistu un nacistu – sekotājus vienoja viņu naids pret demokrātiju. To pastrādāto noziegumu juridiskā kvalifikācija ir pilnīgi vienāda: tie ir kara noziegumi, genocīds un noziegumi pret cilvēci,” Ažubaļa viedoklis citēts ministrijas paziņojumā.

“Ir patētiski, ka Lietuvas sociāldemokrāti sper politiskos soļus pretējā virzienā nekā iet visa Eiropa,” uzsvēris Ažubalis.

Ministrijas paziņojumā norādīts, ka Lietuvas sociāldemokrātu politiķu deklarācija ir pretrunā ar 2009.gada Eiropas Parlamenta rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, kurā ierosināts 23.augustu pasludināt par visu totalitāro un autoritāro režīmu upuru piemiņas dienu, kā arī ar 2009.gadā Viļņā pieņemto Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Parlamentārās asamblejas rezolūciju, kas pielīdzina nacisma un staļinisma noziegumus.

Jau ziņots, ka Lietuvas sociāldemokrātu grupa parakstījusi deklarāciju, kurā noraida nacistu un komunistu varu pastrādāto noziegumu pielīdzināšanu.

Saistībā ar 70.gadadienu kopš 1942.gada Vanzē konferences, kad nacistu līderi “galīgi izlēma jautājumu par ebrejiem”, izstrādāto deklarāciju parakstījuši astoņi Lietuvas Sociāldemokrātiskās partijas politiķi.

Deklarācijā nosodīti centieni “mazināt holokausta mērogu”, lai “to varētu salīdzināt vai tas būtu līdzīgs vai pielīdzināms” komunismam.

“Nacistu un padomju noziegumu pielīdzināšana aizēno to unikalitāti,” uzsvērts deklarācijā.

Dokumentu parakstījušie politiķi nepiekrīt, ka Eiropas vēstures grāmatās nacistu un padomju noziegumi tiek pielīdzināti, ka tiek mēģināts legalizēt publisku svastikas izrādīšanu, ko, viņuprāt, izmanto fašistu un rasistu grupas. Deklarācijas autori iebilst pret holokausta un padomju režīma upuru pieminēšanu vienā un tajā pašā dienā.

Sociāldemokrāti Justins Kaross un Aļģirds Sīss sarunā ar aģentūru BNS norādīja, ka nacistu noziegumi no padomju atšķiroties ar to, ka bijuši vērsti tikai un vienīgi pret vienu tautību vai rasi, bet abu režīmu pielīdzinājums esot valdošās konservatīvās partijas “Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti” izdomājums, kas nav pieņemams nedz kreisajiem, nedz ebrejiem, kas pārdzīvojuši holokaustu.

“Pati Hitlera doktrīna bija vērsta uz konkrētas tautas iznīcināšanu. Komunistu ideoloģija bija vērsta pret sociālajiem slāņiem. Ir daudz sakritību – cilvēku iznīcināšana, slepkavības vieno, bet tās ir diezgan atšķirīgas lietas,” klāstīja Kaross, piebilstot, ka “tas aizskar visu ebreju tautu, jo viņi uz to reaģē jutīgi, kas, domāju, ir pamatoti”.

“Gan vieni, gan otri noziegumi ir vienlīdz baisi, bet nedrīkst tik ļoti šīs lietas pielīdzināt, likt vienādības zīmi, jo holokausts bija vienas tautības cilvēku rasistiska vajāšana, šausminoša vajāšana un iznīcināšana, Staļinismā rasu principa nebija,” turpināja Siss.

Viņš uzsvēra, ka katra režīma noziegumi jāvērtē atsevišķi, jo “vienlīdzības zīme ļoti aizvaino ebreju tautu”.

Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija Seimā ir opozīcijā.

January 21, 2012 Posted by | noziegumi pret cilvēci, Staļins, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Atgādinājums: Barikadopēdija jau darbojas

http://www.barikadopedija.lv/raksti/S%C4%81kumlapa

January 20, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Barikāžu laika brālība un ‘latvietības koda’ meklējumi. Saruna ar Dzintru Geku

DELFI Kultūra, 20. janvāris 2012

Kopā ar sievu Daigu. Foto no Gvido Zvaigznes ģimenes arhīva

Foto: Kopā ar sievu Daigu. Foto no Gvido Zvaigznes ģimenes arhīva
“Latviešu kinooperatori bija izcili profesionāļi. Kinostudijā tā bija sevišķa brālība. Lai iekļūtu šajā izredzēto elitē, bija vajadzīgs talants, milzīgs darbs un pleca sajūta,” atceroties barikāžu laika traģiskos zaudējumus, sarunā ar portālu “Delfi” stāsta filmas “Gvido Zvaigzne” veidotāja Dzintra Geka.
Viņa atceras, ka Juris Podnieks, izvēloties Gvido Zvaigzni par operatoru dokumentālajai lielfilmai “Mēs”, redzēja jauna cilvēka dedzību, darba spējas. “Gvido pirmā un pēdējā lielfilma “Mēs” iegājusi kino vēsturē, bet Andra Slapiņa, Jura Podnieka un Zvaigznes pāragrā aiziešana mūžībā radījusi latviešu dokumentālajam kino milzīgu zaudējumu – mēs nezinām, kādas filmas viņi uzņemtu, taču mūsu kino būtu citādāks.”

Pirmā un pēdējā filma

Par Gvido Zvaigzni cilvēki zina maz – lielākoties zināms viņa traģiskais liktenis. “Anrijs Krenbergs filmā stāstīja, ka Jura Podnieka filmas veidojot, cilvēki nepiederēja ģimenēm, bet filmai. Tas bija svarīgākais. Kino cilvēki droši vien visi apliecinās, ka tā ir. Gvido dzīve, filmējot, tika izdzēsta. Sieva Daiga viena ir izaudzinājusi bērnus… Man svarīgi likās Gvido meitas teiktais, ka viņai nav svarīgi, cik izcils operators bija viņas tēvs, bet tas, cik ļoti tēvs un māte viens otru mīlēja,” stāsta Geka.

Viņa atzīst: “Manai paaudzei barikāžu laiks palicis atmiņā ar tautas vienotības sajūtu… ,ka mēs visi kopā varam stāvēt pretim nāvei, nezināmām briesmām. Kad nošāva Slapiņu, pēc divām nedēļām aizgāja Gvido Zvaigzne – tās bija nereālas sajūtas. Kaut kas bija beidzies.

Svarīgi par to runāt, lai saglabātu mūsu paaudzei un nodotu nākamajām barikāžu atmosfēru un traģiskos notikumus, kuri sekoja… Diemžēl, nekas nav atklāts, par šāvējiem ir tikai nojausmas. Kāpēc? Kā varēja tik cietsirdīgi to izdarīt? – Lai šie jautājumi nekad nepāriet.”

‘Latvietības koda’ meklējumos

Jautāta, vai viņai, veidojot filmas arī par latviešiem Sibīrijā, izdevies atklāt “latvietības kodu” un izprast kā cilvēki savu latvietību saglabā, esot tālu prom no savas un senču dzimtenes, Geka stāsta: “Latvieši saglabā latvietību, ja tas ir iespējams, bet Sibīrijā daudzviet arī nesaglabāja. Cilvēki tika izsūtīti ,lai viņus asimilētu vai iznīcinātu un tas ir jūtams. Pagājušajā gadsimtā mēs esam zaudējuši fizisko un garīgo spēku. No 1936. Līdz 1937.gadam Krievijā latvieši tika iznīcināti pēc nacionālā sastāva apmēram 50-60 tūkstoši,1941.gada deportācija, karš, 1944.gada bēgšana uz rietumiem,1949.gada izsūtīšanas…

Intervējot vairāk kā 700 cilvēkus, kuri kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju, varu vien citēt, ka būtu jāuzceļ pieminekļi Latvijas mātēm, kuras spēja savus bērnus glābt briesmīgākajos apstākļos, atdot pēdējo maizes kumosu, mirt badā ,lai bērni izdzīvotu. Stiprās latviešu sievietes – varbūt tas ir mūsu “latvietības kods”. Joprojām visur pasaulē dzīvi “velk” latviešu sievas.”

Komentējot mūsdienās vērojamo ainu, kad mātes nereti vairs savu bērnu dēļ neziedo dzīvību, bet savus mazuļus pamet vai pienācīgi nepieskata, Geka pauž uzskatu, ka “šodien,20 gadus pēc neatkarības atgūšanas sievietes dzer vai pamet bērnus, tās ir sekas tam, kas ar tautu izdarīts. Okupācija, deportācijas, emigrācija nebeidzas vienā dienā, droši vien 40 gadus pa tuksnesi būtu jāiet”.

Cerības toreiz un cerības pašlaik

Jautāta, vai cerības, kas bija aktuālas pirms 21 gada, ir piepildījušās, viņa atzīst: “Barikāžu laika cerības  piepildījušās tādā ziņā, ka Latvija ir brīva. Tas ir vislielākais guvums, mēs ģimenē vienmēr par to runājam, stāstām bērniem, kā bija padomju laikos un viņi netic – tas ir lielākais prieks.” Tiesa, Geka arī atzīst, ka šodienas cerības ir citas.

“Es ļoti daudz ko atdotu, ja varētu Latvijas tautu vienot. Ko darīt? Barikādes, cerams, nekad neatkārtosies ,uz Sibīriju nevedīs, cilvēki paši aizbrauc… Varbūt tas izklausās naivi, bet es ticu, ka “latvietības kods” palīdzēs, cilvēki atgriezīsies un mūsu tēvu zeme ziedu laikus piedzīvos,” viņa teic.

Dzintras Gekas un scenārija autora Agra Redoviča 2011.gadā uzņemtā filma “Gvido Zvaigzne”, kas vēsta par  1991. gada 20. janvāra traģiskajiem notikumiem, kuros nošāva Andri Slapiņu un nāvīgi ievainoja Gvido Zvaigzni, kurš divas nedēļas vēlāk mira slimnīcā, televīzijas pirmizrādi piedzīvos 27.janvārī, pulksten 19.40 Latvijas Televīzijā. Īpašu noskaņu filmai piešķir Arvo Pērta un Pētera Vaska mūzika. Savukārt 25. janvārī, plkst.17:30 filmu varēs noskatīties Okupācijas muzejā.

January 20, 2012 Posted by | Filmas, piemiņa, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Tās 1991.gada barikāžu gaišās naktis

 http://www.lvportals.lv//index.php?menu=doc&id=242982
Barikādēs piedalījās dažādu tautību cilvēki, kuriem bija kopīgs mērķis. Un arī patlaban, nobīdot malā mākslīgi radīto ažiotāžu par valsts valodas problēmu, sabiedrības patiesie mērķi ir kopīgi – plaukstoša un demokrātiska Latvija.
20.janvāris ir 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Ejot gadiem, vēsture par 1991.gada barikādēm daudz jaunu faktu neatklāj, taču ikreiz, kad tās atceramies, nozīmīgi kļūst jautājumi: kas mums bija barikādes, kāda bija to loma toreiz un tagad?

Cik cilvēku piedalījās 1991.gada janvāra barikādēs? Cik bija barikāžu dalībnieku? Precīzu skaitu ne toreiz, ne tagad neviens nenosauks. Kopš pirmās barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes pasniegšanas 1996.gada janvārī tās kopumā saņēmis 31 161 Latvijas neatkarības aizstāvis.

1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums, kas izveidots, lai godinātu aktīvos Latvijas neatkarības aizstāvjus par 1991.gada janvārī un augustā parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, par ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, kā arī tām personām, kuras barikāžu dalībniekus atbalstīja morāli un materiāli.

Dalībnieki – visa tauta

45 līdz 50 tūkstoši – tik pēc ļoti aptuvenām aplēsēm varēja būt cilvēku, kuri barikāžu aizstāvēšanā piedalījās tieši, lēš Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents un 1991.gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais.

Lai arī trauksmainajās janvāra dienās pirms 21 gada pie ugunskuriem, pie betona bloku grēdām un smagās tehnikas izveidotajiem nocietinājumiem, pie stratēģiski nozīmīgo objektu durvīm pulcējās tūkstošiem aizstāvju, īstais barikāžu dalībnieku skaits ir daudz lielāks – gandrīz visa tauta, izņemot interfrontes apoloģētus, uzskata rakstniece, 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes valdes locekle Marina Kosteņecka.

“Barikādes nebija latviešiem pret krieviem, bet visiem pret totalitāro režīmu.”
Marina Kosteņecka

“Tie, kas uz barikādēm pavadīja savus tēvus, vīrus un dēlus, nezinot, vai viņi atgriezīsies; tie, kas palika mājās kopt lopus un uzturēt saimniecību, kamēr citi piederīgie devās uz Rīgu; tie, kas viņiem gādāja ēdienu un dzērienu; tie, kas nevarēja ierasties, bet dzīvoja līdzi – tie visi bija barikāžu dalībnieki,” uzsver rakstniece. Turklāt pie barikāžu aizstāvju loka neapšaubāmi piederot arī tie daudzie demokrātisko pārmaiņu atbalstītāji Krievijā, kuri šajās liktenīgajās dienās izgāja savas valsts ielās ar saukļiem: “Rokas nost no Baltijas!”

Šodien, kad sabiedrību šķeļ valodas referenduma asmens, pieminot 1991.gada janvāri, svarīgākais ir atcerēties un saprast, ka barikādes nebija latviešiem pret krieviem, bet visiem pret totalitāro režīmu, norāda M.Kosteņecka. Barikādēs gāja dažādu tautību cilvēki, kuriem bija kopīgs mērķis. Un arī patlaban, nobīdot malā mākslīgi radīto ažiotāžu par valsts valodas problēmu, sabiedrības patiesie mērķi ir kopīgi – plaukstoša un demokrātiska Latvija. “Mums patlaban nevajadzētu aizmirst tās gaišās naktis – ne tikai no ugunskuriem, bet arī no cilvēku sirds siltuma,” saka rakstniece.

Ar Atmodas enerģiju

Barikādes nebeidzās 1991.gada 20.janvārī Rīgā. To turpinājums ir tā paša gada augusts Maskavā. Daudzi to tagad nezina, bet augusta puča barikādes Maskavā būvēja pēc Latvijas parauga, atgādina M.Kosteņecka. “Pēdējie trīs cilvēki, kuriem piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu, bija šajās barikādēs kritušie. Un, kad biju viņu bērēs, šo barikāžu aizstāvji teica: bez barikādēm mēs būtu zaudējuši,” atceras rakstniece, kura tolaik par Latvijas neatkarību cīnījās, būdama PSRS Augstākās padomes deputāte no Latvijas.

“Barikādes nebija latviešiem pret krieviem, bet visiem pret totalitāro režīmu.”
Marina Kosteņecka

Ne viss ir pasakāms, gluži pareizi apgalvojot, ka Trešā atmoda izraisīs un izraisīs jautājumus, kā arī ietekmēs mūsu ikdienu vēl ilgi, barikāžu laika tālejošo dimensiju uzsver arī toreizējais Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns, kurš 13.janvāra rītā pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā.

“Atmodas brīvības ilgās un barikāžu ugunskuros rūdījies ne vien tautas raksturs tā labākajās izpausmēs, bet dzimis kopējais, vārdos neizsakāmais un Satversmē neaprakstāmais priekšstats par Latvijas nākotni. Tādi vienoti, patriotiski, pat svēti kā toreiz mēs labprāt dzīvotu šodien arī sadzīvisko raižu pasaulē, bet nesanāk,” iesaistoties Trešās atmodas notikumu liecības apkopojošā Barikadopēdijas fonda valdes darbā, pauž D.Īvāns. Viņš norāda: “Līdz Atmodas garīgam pietuvinājumam vēl garš, nogurdinošs ceļš ejams, un tagad svarīgākais ir tajā neapstāties. Tādēļ tik svarīgi joprojām izmantot Atmodas kodolreaktorā akumulēto enerģiju, meklēt jaunus ceļus, lai piekļūtu barikāžu laikā uzkrātajiem tautas garīgā un morālā spēka krājumiem.”

Par tēvzemi – vienmēr!

Pieminot barikādes, teju ik gadu līdztekus to dienu notikumu atcerei izskan arī vilšanās par nepiepildītajām cerībām, kas lolotas, Latvijai atgūstot neatkarību. Domājams, nevienam nav svešs šādās reizēs paustais viedoklis: ja šodien būtu jāaizstāv valsts neatkarība, uz barikādēm vairs neietu.

Pēc revolūcijām vienmēr ir kādi, kas jūtas vīlušies, norāda M.Kosteņecka. “Taču katrai tautai asinīs ir ierakstīts kaut kas tāds, kas tai vienmēr un jebkādos apstākļos liks iet aizstāvēt savu zemi tai bīstamā brīdī. Tas ir vēsturiski pierādījies,” uzsver rakstniece. Latviešiem 20.gadsimtā tādi brīži bijuši vairakkārt, un ikreiz tauta ir cēlusies cīņai – Ziemassvētku kaujas, Brīvības cīņas, arī Atmoda ar tās kulmināciju 1991.gada janvāra barikāžu dienās.

“Katrai tautai asinīs ir ierakstīts kaut kas tāds, kas tai vienmēr liks iet aizstāvēt savu zemi.”
Marina Kosteņecka

1918.-1920.gada Latvijas Brīvības cīņām barikāžu laiku pielīdzina arī 1991.gada barikāžu muzeja direktors R.Zaļais. Viņš nešaubās: lai gan ļaužu prātus māc ikdienas rūpes, neatkarība un demokrātija kā vērtības nekur nav zudušas, un, ja valstij rastos patiesi nopietns apdraudējums, tas sabiedrību spētu saliedēt pretsparā. Ja rastos tāda nepieciešamība, ļoti daudzi Latvijas ļaudis nekavētos doties uz barikādēm, un jaunā paaudze, kura pati nav pieredzējusi barikādes, visticamāk, būtu pirmie, kas turp aizietu, ir pārliecināta M.Kosteņecka. D.Īvāna vārdi šo viedokli apstiprina: “Laiks apzināties, ka jau pasenie notikumi uz mūžiem ierakstījušies Latvijas valstiskajā apziņā.”

Nespējot samierināties ar Baltijas valstu neatkarības centieniem, 1991.gada janvārī PSRS mēģināja pārņemt tās savā kontrolē. Pirmo triecienu saņēma Lietuva, kad 12.janvāra naktī padomju militārās vienības, nogalinot 14 un ievainojot vairāk nekā 100 cilvēku, uzbruka televīzijas tornim Viļņā. Reaģējot uz šiem notikumiem, Rīgā un Tallinā parlamenta un valdības un svarīgāko iestāžu aizstāvībai cilvēki sāka celt barikādes. Cilvēku upuri Viļņā un pēc tam arī Rīgā izraisīja plašu sašutuma vilni pasaulē un padomju vadībai nācās atkāpties no saviem nodomiem varu Baltijas valstīs pārņemt vardarbīgā ceļā.

January 20, 2012 Posted by | PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

Mūsu uzdevums ir parūpēties par leģionāriem

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=339297:pardnieks-qmsu-uzdevums-ir-parpties-par-leionriemq&catid=72:politika&Itemid=95

Igaunijā iecerēts meklēt veidus, kā likumos atzīt un godināt cilvēkus, kuri cīnījušies par Igaunijas neatkarības atgūšanu, arī bijušos leģionārus. Latvijā līdzīgu priekšlikumu gatava rosināt Nacionālā apvienība.

Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas ERR interneta versijā ziņots, ka Marta Lāra vadītā AM plāno “atdzīvināt ieceri, kura atzītu karavīrus, kas cīnījās pret sarkano armiju Igaunijā Otrā pasaules kara laikā, kā nācijas brīvības aizstāvjus”. Rakstā atgādina, ka Lāra pārstāvētā partija “Pro Patria” un arī partija “Res Publica” mēģināja pieņemt līdzīgu ieceri 2005. gadā, taču 2006. gadā tieslietu ministrija šo jautājumu atlika, skaidrojot, ka tas radītu pārāk lielu šķelšanos Igaunijas sabiedrībā. Nākamais mēģinājums bija 2010. gadā, taču arī tas netika novests līdz galam. Apņemšanās ierakstīta arī Igaunijas pašreizējās valdības koalīcijas līgumā, gan ar diezgan nekonkrētu formulējumu – “atrast veidu, kā atzīt personas, kuras cīnījušās par Igaunijas neatkarības atjaunošanu”. Aizsardzības ministrijai uzticēts sagatavot ziņojumu par šo jautājumu valdībai un parlamentam, uzsvēra Igaunijas AM Komunikācijas departamenta vadītājs Hanness Konts. Viņš sacīja, ka ministrijā topošajā ziņojumā būs skaidrojums, kuras grupas varētu saņemt sevišķu atzīšanu kā cilvēki, kas cīnījušies par Igaunijas neatkarību. Ziņojuma teksts tiks sagatavots pavasarī. Jautāts par to, vai leģionāri vai nacionālie partizāni ietilptu šajās grupās, H. Konts atbildēja, ka pagaidām par to ir pāragri runāt, jo darbs pie ziņojuma vēl nav sācies. Tomēr, pēc viņa vārdiem, cīņa pret nacistu un padomju totalitārajiem režīmiem bija daļa no Igaunijas cīņas par brīvību. “Tātad valdības un parlamenta griba godināt cīņu par Igaunijas neatkarību ir dabiska un nepārprotama,” uzsver ministrija.

“Igauņi ir malači, un mēs viņus atbalstām,” saka Latvijas Nacionālās apvienības deputāts Saeimā Imants Parādnieks. Pēc organizācijas “Daugavas vanagi” ierosinājuma Nacionālā apvienība izstrādājusi likumprojektu “Par Otrā pasaules kara pretpadomju cīnītāja statusa noteikšanu”, kuru iedvesmojušas arī līdzīga likumprojekta vēsmas Igaunijā.

Par pretpadomju cīnītājiem varētu atzīt Latvijas pilsoņus, kuri 1940. gada 17. jūnijā un laika posmā no 1941. gada 22. jūnija līdz 1945. gada 8. maijam Latviešu leģiona vai citu regulāro militāro vienību sastāvā piedalījās bruņotā cīņā pret Padomju Savienības militārajiem formējumiem.

Likumprojekts paredz, ka pretpadomju cīnītājiem tiktu izsniegta apliecība, krūšu nozīme, būtu tādas pašas tiesības kā politiski represētajiem, turklāt no Aizsardzības ministrijas viņiem izmaksātu ikmēneša pabalstu. “Mūsu uzdevums ir parūpēties par leģionāriem. Atbalstu vēlamies no koalīcijas partijām un Zaļo un zemnieku savienības,” piebilda I. Parādnieks. Aptaujātie koalīcijas partiju pārstāvji gan pagaidām ir atturīgi. Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (ZRP) teica, ka šo likumprojektu varētu apspriest frakcijas sēdē, pēc kā varētu formulēt partijas pozīciju. “Leģionāri ir cilvēki, kuriem esam parādā pateicību, un viņi jāgodā. Man gribas zināt, ko leģionāri par šo ieceri domā, lai nesanāk, ka viena partija uz ieceres rēķina ceļ savus reitingus,” teica I. Lībiņa-Egnere. Arī “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis teica, ka jautājums par likumprojektu vispirms jāapspriež frakcijā. “Mēs izturamies ar vislielāko cieņu pret cilvēkiem, kas cīnījās par Latvijas neatkarību gan vienā, gan otrā ierakumu pusē. Pret sirmgalvjiem, kas cīnījušies par Latviju, jābūt labākajai attieksmei,” uzsvēra Dz. Zaķis.

January 20, 2012 Posted by | Leģions, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

Atsevišķas vācu avīzes turpina tendenciozi aprakstīt Baltijas valstis

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=339327:atsevias-vcu-avzes-turpina-tendenciozi-aprakstt-baltijas-valstis&catid=93:la-komentri&Itemid=295

Kreisi orientētie Vācijas laikraksti “Taz. die Tageszeitung” un “Frankfurter Rundschau” atkal izcēlušies. Tās turpina sev ierasto un tendenciozo stilu – runāt par Baltijas valstīm kā vietu, kur plaukst nacisms. Šoreiz tajos publicēti materiāli par Igaunijas valdošās koalīcijas ieceri atbalstīt cilvēkus, kas cīnījušies par Igaunijas neatkarību.

Vācu avīžniekiem nepatīk, ka par tādiem varētu atzīt arī bijušos leģionārus. “FR” politikas redaktors Folkers Šmits komentārā piemin, ka “Waffen SS” veterānu kā antikomunistisko cīnītāju godināšana esot tas pats kas Vācijā teikt pie galda, ka “pie Ādolfa vismaz nebija bezdarbnieku”. Šo laikrakstu aizraušanās ar Baltijas vēstures strīdīgajām lappusēm liek atcerēties “FR” iepriekš rakstīto, ka Latvijas valdībā pie valdīšanas ir neonacisti. Izskaidrojums šādiem rakstiem ir minēto avīžu kreisās pozīcijas. Ja palūkojas uz ietekmīgiem izdevumiem, kuri ir labēji vai konservatīvi, piemēram, “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, “Sueddeutsche Zeitung”, “Die Zeit” un pētnieciskās žurnālistikas citadeli “Der Spiegel”, to slejās nevar atrast šādus stāstiņus par iespējamo nacisma heroizāciju Baltijā. Pēdējās ziņas par Latviju tajos vēsta par paniku pie “Swedbank” bankomātiem, un arī iepriekš bieži bijuši raksti par Latvijas ekonomisko situāciju un finanšu krīzes pārvarēšanu.

Pieminētos labēji orientētos laikrakstus lasa vācu vidusslānis – cilvēki ar augstāku izglītību, vadītāji, intelektuāļi. Svarīgākās tēmas Vācijas medijos pašlaik ir skandāls par Vācijas prezidenta draudiem dzeltenās preses izdevumam “Bild”. Par klasiku kļuvušas eirozonas problēmas, kuru risināšanā vadoša loma ir Vācijai. Būtisks temats ir arī politiskā situācija Zārlandes federālajā zemē, kas pašlaik ir bez vadības, un, nākot jaunai, kristīgie demokrāti var zaudēt pārsvaru Bundesrātā.

Pēc komunikācijas zinātnes teorijām, plašsaziņas līdzekļi, veidojot saturu, ņem vērā cilvēku individuālo, politisko un sabiedrības dienaskārtību un pēc tam jau rada savu dienaskārtību un šādi konstruē sociālo realitāti.

Praksē tas nozīmē, ka vācu kreisie laikraksti, iespējams, ir noguruši no eirokrīzes un valsts iekšējo problēmu aprakstīšanas, tādēļ Baltijas jautājumu apspriešana negatīvā gaismā ir veids, kā tie veido sociālo realitāti, kas uz Vācijas notikumu fona izceļas un piesaista uzmanību.

Jāņem vērā arī valsts vēsture un īpaši jūtīgā attieksme pret šīm tēmām. Jāatceras, ka arī Krievijas mediju propaganda attiecībā uz Baltiju kā vietu, kur “netiek ievērotas cilvēktiesības”, visam piemet papildu žulti. Tāpat Vācijas sabiedrības dienaskārtībā jautājums par Otro pasaules karu, tā mantojumu un neonacismu ir tēmas, kur emocijām ir liela nozīme. Vācieši saprot vienkārši – leģionāri bija “Waffen SS” sastāvā, bet nav iespējams runāt par labu “Waffen SS”. “Velns paliek melns, un nevar runāt, ka viņam ir arī gaišās puses,” sarunā ar mani atzina Vācijas mediju kritiķis Verners Lange. Tāpat ļoti liela iespēja, ka kreisie laikraksti turpinās partiju “Visu Latvijai” dēvēt par “neonacistiem” un “nacionālajiem radikāļiem”, lai kā viņiem skaidrotu patieso situāciju. Šo nostāju būs grūti mainīt, jo ar objektīvu informāciju tai nav sakara.

January 20, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: