gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Nacionālā apvienība atbalsta un atbalstīs karavīru piemiņas pasākumus 16. martā

Plašsaziņas līdzekļos izskanējusi maldinoša informācija par to, ka Nacionālā apvienība atbalstot 16. marta pasākumu pārcelšanu uz 17. martu. Šī informācija neatbilst patiesībai un visticamāk ir apzināti izplatīta, lai kaitētu Nacionālās apvienības tēlam.

16. marts ir ne tikai latviešu karavīru atceres diena, bet arī nacionālās pretestības simbols. Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību savu brīvības cīnītāju piemiņai, neskatoties uz ārvalstu nesapratni un pašu valsts amatpersonu spiedienu. Datuma maiņa būtu mākslīgs pasākums, kas sasniegtu negatīvu rezultātu. 16. marta tradīciju iedibinājuši kareivji, kuru vairs nav mūsu vidū, un nevienam no mums nav morālu tiesību šīs tradīcijas mainīt.

Nacionālā apvienība ir diskutējusi par iespējām atcerēties arī 17. marta vēsturiskos notikumus, lai paspilgtinātu 16. marta kā brīvības cīnītāju piemiņas dienas nozīmi. Runa ir par iespējamu jaunu tradīciju rašanos, nevis 16. marta aizstāšanu.

16. martā iespējami vairāk Latvijas pilsoņiem jāpiedalās karavīru godināšanas pasākumos, neatkarīgi, vai mūs grezno politiķu, studentu vai leģionāru laikabiedru tituli. Šī ir nacionālās pretestības un vienotības diena, kad arī pretrunīgākajos ārējos apstākļos protam saglabāt uzticību galvenajam – sarkanbaltajam karogam… Par to cīnījās arī leģionāri.

Raivis Dzintars
Nacionālās apvienības Visu Latvijai! – TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

February 29, 2012 Posted by | 16.marts, piemiņa | Leave a comment

Kalniete: ES vienota pieeja arhīvu datiem dotu Briselei “spēcīgāku” balsi sarunās ar Maskavu

Rīga, 28.febr., LETA.
Vienoti noteikumi attiecībā uz pieeju valsts arhīviem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs ļautu Briselei vienotā balsī runāt arī ar Maskavu par vēsturnieku piekļuvi Krievijas arhīviem, aģentūrai LETA sacīja Eiropas Parlamenta deputāte, neformālās eiroparlamentāriešu Eiropas vēstures izlīguma grupas priekšsēdētāja Sandra Kalniete (V).

Patlaban ES pastāv vairāki sadarbības tīkli, kas izveidoti pēc ES institūciju iniciatīvas, informācijas un pieredzes apmaiņai arhīvu jautājumos, taču vienota pieeja arhīvu izmantošanā nepastāv. “Tas ir ES interesēs, jo arhīvu dokumenti un to krājumi ir mūsu kopīga vēsture,” pārliecināta Kalniete.

Viņa arī uzskata, ka vienota pieeja darītu ES balsi “spēcīgāku” sarunās par piekļuvi arhīviem ar bijušajā PSRS teritorijā esošajām valstīm. Piemēram, interese piekļūt Krievijas arhīviem ir ne tikai bijušajām padomju bloka valstīm, bet arī Rietumu pētniekiem, kuri arhīvu datiem piekļūst selektīvā kārtā.

Šodien Briselē notika neformālās Eiropas Parlamenta Eiropas vēstures izlīguma grupas sanāksme. Tikšanās reizē spriests par arhīvu stāvokli ES dalībvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot postpadomju telpai. Kalniete atzina, ka piekļuvi arhīviem apgrūtina personu datu aizsardzība, kā arī mēģinājumi politiski cenzēt arhīvus un tos noslepenot. Tāpat bieži nacionālās drošības vārdā tiek liegta pieeja drošības dienestu un militārās izlūkošanas arhīviem.

Eiropas vēstures izlīguma grupas dalībnieki pauduši viedokli, ka ES kandidātvalstīm būtu nepieciešams izvirzīt prasību savu nacionālo likumdošanu saskaņot ar ES normām, kas saistītas ar dalīšanos informācijā un sadarbību informācijas jomā.

Gada otrajā pusē Eiropas vēstures izlīguma grupa plāno organizēt konferenci, lai spriestu par arhīvu stāvokli ES dalībvalstīs. Konferencē varētu īpašu uzmanību pievērst Grieķijas, Portugāles un Spānijas pieredzei, atbrīvojoties no diktatūrām un vienlaikus saglabājot arhīvu datus.

Valsts drošības komitejas arhīvi no Latvijas savulaik aizvesti un Maskavu, kā arī liela daļa tikuši iznīcināti. Vienlaikus zināms, ka dokumentu dublikāti tikuši nosūtīti uz Krievijas galvaspilsētu. Latvijas vēsturnieku piekļuve arhīvu dokumentiem Maskavā pastāvīgi ir Latvijas un Krievijas divpusējo attiecību dienas kārtībā.

February 28, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

«Daugavas Vanagi Latvijā» neatbalsta brīvības cīnītāju godināšanu 17.martā

http://www.delfi.lv/news/national/politics/daugavas-vanagi-neatbalsta-brivibas-cinitaju-godinasanu-17marta.d?id=42167492

Biedrība «Daugavas Vanagi Latvijā» neatbalsta nacionālās apvienības «Visu Latvijai»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK) priekšlikumu brīvības cīnītāju godināšanu pārcelt no 16.marta uz 17.martu, teica biedrības līderis Jānis Atis Krūmiņš.

Viņš uzskata, ka nacionālā apvienība ar savu priekšlikumu ir iecerējusi pārtraukt latviešu karavīru dalīšanu sarkanajos un baltajos. «Manas rūpes vienmēr ir bijušas par leģionāriem. Pieļauju, ka kaut kad nākotnē varētu pāriet uz brīvības cīnītāju godināšanu 17.martā, bet tagad pēkšņi nevar pārtraukt atceres pasākumu rīkošanu 16.martā,» teica Krūmiņš.

Viņš uzskata, ka 16.marts nepaliks tukšs un, ja šai dienai nebūs klāt veselais saprāts, tad būs daudz un dažādu provokāciju. «Es zinu, ka pērkoņkrustietis Igors Šiškins noteikti 16.martā būs pie Brīvības pieminekļa, tāpat arī citi grupējumi, kurus būs viegli izprovocēt pretējai pusei, ko tā vienmēr gaida, lai varētu safilmēt labus kadrus un atkal noniecināt leģionārus,» teica Krūmiņš.

Viņš ar nacionālās apvienības priekšlikumu iepazinies un to noraidījis, jo «Daugavas Vanagu Latvijā» līdera mērķis ir rūpēties par leģionāru godu un cieņu, kā tas noteikts 1998.gada 29.oktobrī Saeimas pieņemtajā deklarācijā «Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā», un panākt, lai šiem vīriem tiktu piešķirts nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss, uzsvēra Krūmiņš.

Kā ziņots, VL-TB/LNNK brīvības cīnītāju godināšanu rosinās pārcelt no 16. uz 17.martu – dienu, kad 1944.gadā Konstatīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) sagatavoja memorandu, kurā Latvijas politiskie un kultūras darbinieki aicināja atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti.

Laikraksts «Diena» rakstīja, ka VL-TB/LNNK drīzumā uz šādu diskusiju aicinās koalīcijas partnerus, bet šogad vēl pieminēs leģionāru piemiņu tāpat kā līdz šim, 16.martā noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un dodoties uz Lestenes Brāļu kapiem.

Ar šo iniciatīvu VL-TB/LNNK valdē nākuši klajā deputāti Einars Cilinskis un Imants Parādnieks, to atbalsta arī tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš un vēl vairāki kolēģi. Taču valde atzinusi, ka šogad šo ideju nav iespējams īstenot un par to jāatsāk diskusijas pēc 16.marta. Klātesošo vidū ir bijuši partijas biedri, kas 16.marta aizstāšanu ar 17.martu neatbalsta.

LCP, kas dibināta 1943.gada augustā nacistiskās okupācijas laikā, cīnījās par neatkarības atjaunošanu un pret abām okupācijas varām, cenšoties par to informēt Rietumu sabiedrību. Tā apvienoja vairākus politiskos spēkus, kas darbojās Latvijas brīvvalsts laikā, to vidū bija arī Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un Zemnieku savienība. Viens no LCP mērķiem bija Latvijas armijas izveide, cerībā, ka te liela loma būtu ģenerāļa Jāņa Kureļa vadītajai militārajai vienībai. Savukārt K.Čaksti ievēlēja par LCP priekšsēdētāju ar domu, ka pēc neatkarības atjaunošanas viņš varētu kļūt par Latvijas prezidentu. Memorandu parakstīja sabiedrībā ievērojami cilvēki, kā viens no pirmajiem to izdarīja pēdējās Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš. Memoranda oriģināls tika atrasts tikai 2001.gadā, to var apskatīt Latvijas Kara muzejā.

February 28, 2012 Posted by | 16.marts, Leģions, piemiņa | 2 Comments

Rosinās brīvības cīnītājus godināt 17.martā

Tā ir diena, kad tapis Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes memorands
http://www.ir.lv/2012/2/28/rosinas-brivibas-cinitajus-godinat-17-marta
Karogi_atcere_andrejs_terentjevs-media_large

Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu varētu godināt nevis 16., bet 17.martā, un drīzumā uz šādu diskusiju partnerus aicinās Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!-TB/LNNK”, kuras biedri šogad vēl atzīmēs leģionāru piemiņu tāpat kā līdz šim, 16.martā noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un dodoties uz Lestenes Brāļu kapiem. Par to otrdien vēsta laikraksts “Diena”.

Taču, lai noņemtu spriedzi, ko radījis sabiedrībā šis datums, Nacionālā apvienība varētu rosināt noteikt kā atzīmējamu dienu 17.martu – 1944. gadā šajā dienā Konstatīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome sagatavoja memorandu, kurā Latvijas politiskie un kultūras darbinieki aicināja atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti, vēsta BNS.

Ar šo iniciatīvu Nacionālās apvienības valdē nākuši klajā deputāti Einars Cilinskis un Imants Parādnieks, to atbalsta arī tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš un vēl vairāki kolēģi. Taču valde atzinusi, ka šogad šo ideju nav iespējams īstenot un par to jāatsāk diskusijas pēc 16.marta. Klātesošo vidū ir bijuši partijas biedri, kas 16.marta aizstāšanu ar 17.martu vēl neatbalsta.

“Mēs vēlamies godināt brīvības cīnītājus un atrast veidu, kā to izdarīt vislabāk, jo par neatkarību cīnījās ne tikai leģionāri. Ir iespēja šo godināšanu pārnest uz citiem pamatiem,” teica Parādnieks. Viņaprāt, 1944.gada 17.martā pieņemtais LCP memorands ir kā 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarācija, kas diemžēl netika īstenots. Memoranda sagatavošanas diena varētu būt nopietns pamats, “lai panāktu šiem notikumiem plašāku ietvaru”, sacīja Cilinskis.

Arī tieslietu ministrs Bērziņš, kurš valdes diskusijā par šo jautājumu nepiedalījās, uzskata, ka te ir iespēja plašākā kontekstā sabiedrībai skaidrot, ka bija cilvēki, kuri cīnījās pret abām okupācijas varām.

Latvijas Centrālā padome (LCP), kas dibināta 1943.gada augustā nacistiskās okupācijas laikā, cīnījās par neatkarības atjaunošanu un pret abām okupācijas varām, cenšoties par to informēt Rietumu sabiedrību. Tā apvienoja vairākus politiskos spēkus, kas darbojās Latvijas brīvvalsts laikā, to vidū bija arī LSDSP un Zemnieku savienība.

Viens no LCP mērķiem bija Latvijas armijas izveide, cerībā, ka te liela loma būtu ģenerāļa Jāņa Kureļa vadītajai militārajai vienībai. Savukārt Konstantīnu Čaksti ievēlēja par LCP priekšsēdētāju ar domu, ka pēc neatkarības atjaunošanas viņš varētu kļūt par Latvijas prezidentu. Memorandu parakstīja sabiedrībā ievērojami cilvēki, kā viens no pirmajiem to izdarīja pēdējās Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš. Memoranda oriģināls tika atrasts tikai 2001.gadā, to var apskatīt Latvijas Kara muzejā.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem darbīgi cilvēki nāca klajā ar ideju Rīgā uzcelt Čakstes pieminekli, kam tika vākti līdzekļi, bet ideja netika īstenota. Arī to nolēmusi aktualizēt Nacionālā apvienība.

Šogad apvienības politiķi tāpat kā līdz šim piedalīsies 16.marta pasākumos – Bērziņš dosies uz Lestenes Brāļu kapiem, bet Parādnieks nolikšot ziedus arī pie Brīvības pieminekļa. Gājienā no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli plāno doties Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs, kurš to pamato ar Saeimas deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kas pieņemta 1998.gada oktobrī. Tajā ir teikts, ka Latvijas valdības pienākums “ir rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”.

Tā paša gada jūnijā Saeima likumā par svētku un atceres dienām noteica, ka 16.marts ir Latviešu karavīru atceres diena, bet 2000. gada martā šo normu no likuma svītroja.

Pēc Saeimas priekšsēdētājas un “Vienotības” līderes Solvitas Āboltiņas domām, Saeimas deputātiem un ministriem nevajadzētu piedalīties leģionāru piemiņas gājienā.

February 28, 2012 Posted by | 16.marts, piemiņa, pretošanās | Leave a comment

Prezidents: leģionāri nav noziedznieki

16.marta leģionāru piemiņas pasākumi ir jāskaidro Latvijas sabiedrībai un pasaulei, bet nav pamata šī datuma atzīmēšanu kritizēt. Latvijas iedzīvotāji, kuri 2.pasaules kara laikā nonāca fašistiskās Vācijas armijas rindās, nav noziedznieki, tā, komentējot sakāpināto gaisotni pirms 16.marta, intervijā LNT izteicās Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Viņš atgādināja vēstures faktus, ka jau 1950.gadā ASV Pārvietoto personu komisija secinājusi, ka latviešu leģionāri nav kara noziedznieki, arī PSRS Augstākā padome 1955.gadā pieņēmusi lēmumu par viņu reabilitāciju. «Uzskatīt viņus par noziedzniekiem – tas ir ārpus saprāta robežām,» sacīja prezidents.

Viņš uzsvēra, ka Otrā pasaules kara leģionāru Latvijā ir vairs mazāk kā 500 un viņu vidējais vecums ir virs 90 gadiem. «Kur tur ir briesmas no viņiem? Tā ir tik negodīga spēle! Tas ir vēl lielāks absurds nekā referendums,» emocionāli teica Bērziņš.

Politiķis tieši neatbildēja uz vairākkārt uzdoto jautājumu, vai valstij leģionāru piemiņa 16.martā būtu jāgodā kaut kā īpašāk, vien sakot, ka «ignorēt nevajag neko». «Kāpēc noliegt to, kur cilvēki ir tik daudz dzīvības zaudējuši, ieguldījuši sevi ar domu par Latvijas nākotni? Neredzu pamatu, kāpēc to noliegt,» piebilda prezidents.

Viņš pauda nožēlu, ka, laikam ejot, atsevišķi cilvēki uz šo notikumu rēķina grib gūt sev politisko kapitālu. «Ne tikai šeit uz vietas. Ir pieteikušies [protestētāji] no daudzām valstīm, pat no tādām, kas atzina, ka šie cilvēki nav noziedznieki. Tāpēc man tas šķiet pilnīgi nepieņemams veids, kā pazemot Latviju un šos cilvēkus, kuru priekšā būtu galva jānoliec,» uzsvēra Bērziņš.

Prezidents arī aicināja 16.marta noliedzējus lasīt grāmatu «Karojošā piemiņa. 16.marts un 9.maijs». «Lai runātu par lietām, ir jāsaprot būtība,» viņš piebilda.

Viņš ir pārliecināts, ka visas iespējamās nekārtības šajā atceres dienā tiks novērstas. «Ir pilna pārliecība, ka mūsu spēka struktūrām ir pietiekama pieredze, ka [16.martā] tiks nodrošināta kārtība un saukti pie atbildības tie, kas rīkojas ārpus loģikas ietvariem,» teica prezidents.

Jau vēstīts, ka Rīgas domē (RD) pašlaik ir pieteikti jau astoņi pasākumi pretrunīgi vērtētajai Leģionāru piemiņas dienai 16.martā. Pasākumus pieteikuši gan «Daugavas vanagi», gan «Apvienība pret nacismu», biedrība «Autonomā darbība», «Gustava Celmiņa centrs» un Uldis Freimanis.

Drošības policijas (DP) priekšnieks Jānis Reiniks atzinis, ka šogad 16.martā ir augstāks risks sabiedriskajai kārtībai un drošībai nekā citus gadus, jo nekad nav bijis tik daudz pieteiktu pasākumu. Arī nesen notikušā krievu valodas referenduma iespaidā riski šogad ir augstāki.

DP rīcībā ir informācija, ka 16.martā varētu ierasties 30 līdz 40 personu no Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas, Krievijas, Vācijas. «Tur ir dažādi radikāļi, ekstrēmisti. Būs arī robežsardzei jāstrādā pastiprinātā režīmā,» norādīja Reiniks un piebilda, ka Drošības policija strādās pie tā sauktā melnā saraksta, atbilstoši kuram ārzemniekiem varētu liegt iebraukt Latvijā.

February 28, 2012 Posted by | 16.marts, Leģions | Leave a comment

Kā Padomju Savienībā tika veidots krievu tautas pārākuma kults 


Jānis Riekstiņš

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=342681:k-padomju-savienb-tika-veidots-krievu-tautas-prkuma-kults-&catid=156:pasaul&Itemid=181

Lielkrievu šovinisms – ideja par krievu valodas, kultūras un pašas tautas kvalitatīvu pārākumu pār citām tautām – tika kultivēts ne tikai cara laikos. Tas turpinājās pat ”internacionālajā” PSRS – kāds gan brīnums, ja sastopamies ar to arī mūsdienās.

Kad 1918. gadā boļševiki par savas valsts himnu izvēlējās francūža Eižēna Potjē 1871. gadā sarakstīto ”Internacionāli”, viņi tobrīd cerēja uz vispasaules revolūciju. E. Potjē ”Internacionāles” vārdi ”Uz cīņu mostiet, darba ļaudis, tu visu zemju vergu bars!” šķita atbilstoši tā laika noskaņojumam. Taču jaunajā, 1944. gada, PSRS himnā ”Par brīvu un varenu republiksaimi” uzsvars tika ne vairs ”visu zemju vergu baram”, bet ”diženajai Krievzemei”, kas tautas apvienojusi ”brīvā un varenā republiksaimē”. Varēja rasties jautājums: kāpēc Krievzeme, nevis Krievija un kamdēļ no visām 15 republikām tieši tai bija jābūt tai ”diženajai”?

Tikai ”spēle”

Carisma gados kultivētais lielkrievu šovinisms arī ”proletariāta diktatūras valstī” nekur pazudis nebija. Oficiālais viedoklis par tā laika padomju nacionālās politikas būtību 1923. gadā tika noformulēts Krievijas boļševiku partijas XII kongresā un partijas centrālkomitejas speciālajā konferencē par nacionālo jautājumu. Galvenais secinājums bija, ka nekrievu republikās nepieciešams attīstīt nacionālās valodas, izaudzināt un atbildīgos amatos izvirzīt nacionālos kadrus. Klajas lielkrievu šovinisma izpausmes tolaik vēl nosodīja. Bet samērā līdzsvarota nacionālā politika neturpinājās ilgi.

1921. gada jūnijā Aizkaukāza novada partijas konferencē Staļins paziņoja, ka nepieciešams likvidēt nacionālistiskās paliekas un ”satriekt nacionālisma hidru”. Savu pozīciju viņš izteica 1922. gada 22. septembra vēstulē Ļeņinam: ”Mēs pārdzīvojam tādu attīstības posmu, kad jaunās paaudzes komunisti nomalēs ”neatkarības spēli” atsakās pieņemt kā spēli un neatlaidīgi, atzīstot vārdus par neatkarību kā ”īstu monētu”, pieprasa no mums īstenot dzīvē neatkarīgo republiku konstitūcijas burtu.” Tātad Krievijas boļševiku partijas centrālkomitejas ģenerālsekretārs Staļins neatkarīgo republiku savienības izveidošanu patiesībā uzskatīja tikai par spēli, kuru nacionāļi uztvēruši nopietni. 1933. gadā Kazahijas novada kompartijas komitejas sekretāram L. Mirzojevam nosūtītajā telegrammā Staļins pamācīja:

”Kazahu boļševiku aktuālais uzdevums ir tāds, lai, cīnoties pret lielkrievu šovinismu, sakoncentrētu uguni pret kazahu nacionālismu. (..) Cīņa ar vietējo nacionālismu ir jāpastiprina visādos veidos, lai radītu apstākļus ļeņiniskā internacionālisma ieviešanai Kazahijas tautību darbaļaužu vidū.”

Apsūdzības ”nacionālajā novirzienā” vērsās pret daudzu republiku, apgabalu un novadu boļševiku partijas un valsts darbiniekiem. 1937./1938. gada lielā terora laikā tika represēti un iznīcināti daudzi armēņu, baltkrievu, gruzīnu, kazahu, turkmēņu, ukraiņu, kā arī citu tautību nacionālnovirznieki, nacionālā inteliģence, ierindas strādnieki un zemnieki. Nežēlīgas represijas vērsās arī pret PSRS dzīvojošajiem latviešiem – iznīcināja latviešu tautības militāros un saimnieciskos darbiniekus, strādniekus un latviešu koloniju iedzīvotājus, Latvijas kompartijas vadošos darbiniekus un ierindas biedrus. Slēdza latviešu skolas, kultūras un izglītības iestādes, Padomju Savienībā iznākošo latviešu presi.

PSRS ”ģimenes galva”

Kad Kremļa saimniekiem likās, ka ”nacionālisma hidra” satriekta, darba kārtībā arvien noteiktāk un uzbrūkošāk nāca lielās krievu tautas un tās diženuma propaganda. 1936. gada decembrī Staļins līdz tam plaši skandētā tautu brālības lozunga vietā ieviesa tautu draudzības metaforu. To saturiski piepildīja ar padevību krieviem, krievu kultūrai un Krievijas Padomju Federatīvajai Republikai. Tajā pašā laikā Staļins paziņoja, ka nekrievu tautu neuzticība krieviem esot pārvarēta. Ar to arvien vairāk sākās krievu pārākuma idejas kultivēšana. Laikraksta ”Pravda” 1936. gada 1. februāra ievadraksts norādīja: ”Visas [PSRS] tautas – lielās sociālistiskās celtniecības dalībnieces – var lepoties ar savas darbības rezultātiem. Visas tās, no pašām mazākajām līdz pašām lielākajām, vienādā mērā ir padomju patrioti. Taču pirmā līdzīgo vidū ir krievu tauta, krievu strādnieki, krievu darba ļaudis, kuru loma Lielajā proletāriskajā revolūcijā, sākot no pirmajām uzvarām līdz tagadējam spožajam tās celtniecības posmam, bija ārkārtīgi liela.” Staļins šajā laikā krievu tautu nosauca par visaktīvāko, vistalantīgāko pasaulē. Krievu nācija skaitījās visrevolucionārākā. Saprotams, propagandisti un boļševiku partijas visu līmeņu funkcionāri ”lielā vadoņa” vārdus uztvēra kā direktīvu visām ideoloģiskā darba jomām.

Plaši sāka izplatīt un kultivēt tēzi par milzīgo ”brālīgo palīdzību”, kuru krievu tauta sniedzot nekrievu tautām, un pateicību un mīlestību, ko tautas tagad izjūtot pret krieviem.

”Stiprās PSRS tautu ģimenes centrā”, kā bija apgalvots vienā no tā laika rakstiem, ”stāv lielā krievu tauta, pirmā līdzīgo vidū, kuru kvēli mīl visas PSRS tautas.” “Varonīgā, pašaizliedzīgā krievu strādnieku šķira” esot palīdzējusi citām Krievijas tautām ”uz visiem laikiem nomest nacionālās apspiestības jūgu”.

Krievu tautas kultūra, kļūstot pieejama visām padomju tautām, ”atklājusi varenu un auglīgu ietekmi uz PSRS brālīgo tautu kultūras attīstību”. Protams, netika aizmirsta arī krievu valoda – ”savstarpējās saskarsmes un pasaules sociālisma klasiķa valoda”. Tika noteikts, ka turpmāk krievu valodas mācīšanās visās nekrievu skolās būs obligāta. Tikpat obligāti visām nekrievu tautām pienācās apgūt ”lielās krievu tautas” kultūru.

1941. gada vasaras Vācijas uzbrukums PSRS rosināja ”noderīgās pagātnes” meklējumu kampaņu. Piemēram, PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs kara pirmajā dienā radiorunā atcerējās par 1812. gada Tēvijas karu. Vēlāk ķērās pie Aleksandra Ņevska un vācu bruņinieku sakāves 1242. gada Ledus kaujā. Kaut kara pirmajos mēnešos diezgan daudz runāja arī par ”tautu draudzību”, tomēr visi padomju patriotisma aicinājumi reducējās vienīgi uz krievu tēmām. Preses slavinātie vēstures varoņi, kā likums, bija tikai krievi. Augsta ranga boļševiku vēsturnieks J. Jaroslavskis tolaik ”Pravdā” paziņoja, ka boļševiki esot krievu tautas lielās un slavenās pagātnes likumīgie mantinieki un krievi stāvot visu citu tautu priekšgalā. Drīz pēc tam arī kompartijas centrālkomitejas galvenais ideologs A. Ščerbakovs atklāja: ”Krievu tauta PSRS tautu saimē, pirmā līdzīgo vidū, cīņā ar vācu okupantiem iznes galveno cīņas smagumu.” Kā zināms, Staļina tosts pieņemšanā par godu uzvarai pār Vāciju 1945. gada maijā skanēja: ”Es gribu pacelt šo tostu par mūsu padomju tautas, vispirms par krievu tautas, veselību. Vispirms par krievu tautas veselību dzeru tamdēļ, ka tā ir visizcilākā nācija no visām nācijām, kuras ietilpst Padomju Savienības sastāvā. (..) Tai piemīt skaidrs prāts, stiprs raksturs un pacietība.” Atklāti pretnostatot krievus citām PSRS dzīvojošām tautām, Staļins ar savu tostu oficiāli atbalstīja etniskās hierarhijas atjaunošanu.

”Internacionāle” krieviski

Latvijas PSR Mazā enciklopēdija apgalvo, ka ”Internacionāle” 1919. gada padomju Latvijas laikā un kopš 1940. gada līdz 1944. gadam bijusi arī Latvijas PSR himna. Dažos 1940./1941. gada dokumentos norādīts, ka ”Internacionāle” tikusi arī izpildīta. Piemēram, 1940. gada decembrī notikušā Latvijas kompartijas IX kongresa dokumentos citēti Jāņa Kalnbērziņa noslēguma vārdi: ”Lai dzīvo biedrs Staļins! (Ilgi aplausi un ovācijas. Kongresa dalībnieki dzied ”Internacionāli”.) Paziņoju Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas IX kongresu par slēgtu. (Aplausi. Visi pieceļas un dzied ”Internacionāli”.).” Dokuments diemžēl nenorāda, kādā valodā kongresa delegāti himnu dziedājuši. Var pieņemt, ka krievu valodā. Un ne tikai tamdēļ, ka krievu delegātu šajā kongresā bija krietni daudz, bet arī tamdēļ, ka latviešu valodā esošais ”Internacionāles” teksts, pēc padomju varas iestāžu domām, nebija lietojams. Kā apstiprinājums tam kalpo 1940. gada 23. oktobra Latvijas kompartijas centrālkomitejas skolu nodaļas komisijas sēde, kurā piedalījās tās pārzinis F. Dombrovskis, kā arī J. Niedre, J. Jansons un A. Jablonskis. Sēdes darba kārtībā bija viens punkts: ”Biedra Dombrovska ziņojums par skolas grāmatas korektūras caurskatīšanas rezultātiem.” Dombrovskis ziņoja, ka strādnieku himnas (ziņojumā nav minēts, ka tā ir arī LPSR himna. – Aut.) teksts tiekot nepareizi iespiests avīzēs, skolas grāmatās un revolucionāro dziesmu krājumos. Grāmatas korektūrā esot iekļuvuši arī divi pavisam kaitīgi gabali: A. Dziļuma stāsts ”Zirga jūgšana” un K. Skalbes dzejolis ”Mīlēt un strādāt”.

Pēc apspriešanās komisija cita starpā atzina: ”Lūgt LK(b)P CK dot rīkojumu Galvenās literatūras pārvaldei rūpēties, lai strādnieku himnas – “Internacionāles” – tekstu iespiežot jaunā izdevumā, tiktu iespiests vecais tulkojums ”Ne cars, ne varonis, ne dievi …” un tiktu strīpoti vārdi ”Ne zelts, ne valdnieki, ne dievi …”, tāpat, lai tiktu iespiests ”Un ja pār ienaidnieku bariem …” un strīpoti vārdi ”Un ja pār asins suņu bariem”. ” Apspriedē tāpat nolēma noņemt kā kaitīgus Dziļuma rakstu ”Zirga jūgšana” un Skalbes dzejoli ”Mīlēt un strādāt”.

Slava krievu tautai

Kad PSRS himnas statusā ”Internacionāli” nomainīja S. Mihalkova ”Par brīvu un varenu republiksaimi”, izmaiņas notika arī savienoto republiku himnās. Tagad savienotajām republikām atļāva sacerēt, dziedāt un spēlēt pašām savas himnas.

Tomēr ”lielās brāļu tautas” slavināšana tajās palika obligāta. 1944. gada februārī, izveidojot komisiju Latvijas PSR valsts himnas sacerēšanai, Latvijas kompartijas centrālkomitejas birojs īpaši ieteica himnas tekstā atspoguļot ”krievu un latviešu tautas vēsturisko draudzību”.

Himnas konkursa dalībnieki partijas norādījumu ievēroja, kā nu prata. Lūk, daži citāti no konkursam iesniegtajiem jaunās himnas tekstiem: Lilija Pērse – Lilija Pētersone: ”Tautu vienības vadone Krievija,/ Ved mūs uz laimi sev līdz!”; Šalkonis: ”Lai saules mūžs lielajai krievu tautai, /Kas tautu saimē pulcēja mūs!”; Jānis Čavars: ”Kur lielais Staļins mīt,/ Kur rīta saule aust,/ Kur zvaigžņu vainags vīts,/ Kur krievu draugi mīt.”; Arvīds Grigulis: ”Lec austrumos saule un tur mūsu brāļi./Ir krievi tā tauta, kas latviešu draugs.”; Anna Kupše: ”Mēs stipri un brīvi tai brālīgā valstī,/ ap Krievzemi Lielo, kur Staļins ar mums.”; Andrejs Upīts: ”Varenā tauta sniedz brālīgu roku/ Latviju saulē un brīvībā vest.”; Jūlijs Vanags: ”Lai mūžam zeļ Latvija Brīvvalstu saimē,/Ko padomēs pulcēja Krievzemes balss./ Mums Krievzeme dižena kā māsa./ Pie viņas pleca tautas mieru rod./ Padomju Latvija mūžos lai dzīvo/ Krievzemes atbalstā diženajā.”; Fricis Rokpelnis: ”Biedros ar Krievzemi/ Naidniekus veikusi,/ Kļuvusi mums uzticamais sargs./ Bet biedros ar Diženās Krievzemes tautu/ Mēs kļuvām par spēku, kas naidniekus veic.”

Radošajā sacensībā piedalījās arī citi dzejotāji, kuru ”diženās krievu tautas” slavinājumi skanēja līdzīgi citētajiem. Par uzvarētājiem konkursā pasludināja F. Rokpelni un J. Vanagu. Konkursu noslēdza 1945. gada 17. jūlijā Staļina parakstītais PSRS Tautas komisāru padomes lēmums ”Par Latvijas PSR valsts himnu”, kas ļāva par himnu pieņemt komponista A. Liepiņa mūziku ar dzejnieku F. Rokpeļņa un J. Vanaga tekstu. Parakstot dokumentu, Staļins acīmredzot bija apmierināts kā par ”diženās Krievzemes” slavināšanu, tā arī viņam veltītajiem vārdiem. Pēc Staļina nāves turpmākajos gados himnas tekstā izdarītās izmaiņas bija niecīgas – vārdu ”naidnieks” aizstāja ar ”pretvara”, ”Staļinu” nomainīja ”oktobra karogs”. Taču ”diženās Krievzemes tautas” slavinājums kā bija, tā palika.

February 27, 2012 Posted by | krievu impērisms, Vēsture | Leave a comment

Dumpji, masu nemieri un nesankcionētas demonstrācijas PSRS

Dumpji, masu nemieri un nesankcionētas demonstrācijas PSRS. Baltijas nemierus nepieminot. Pirmoreiz – atklātāks saraksts. 1990.

No Bonifacija Daukšta vietnes

February 25, 2012 Posted by | pretošanās, Vēsture | Leave a comment

Karavīri: Rīgas Dome vainojama politizētā attieksmē pret 16. marta un 9. maija pasākumiem

http://zinas.nra.lv/latvija/politika/66819-karaviri-rigas-dome-vainojama-politizeta-attieksme-pret-16-marta-un-9-maija-pasakumiem.htm

Latvijas sabiedriskās karavīru organizācijas publiskā paziņojumā kritizē Rīgas Domes amatpersonu attieksmi sakarā ar Otro pasaules karu Latvijas vēsturē un kritušo karavīru atceres pasākumiem16. martā un 9. maijā.

Savā paziņojumā karavīri akcentē: Latvijas sabiedrībā tradicionāli ir pieņemts, ka kritušo karavīru piemiņa ir svēta un tā ir jāciena, neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē, kurā armijā karavīrs ir karojis. Tam veltītie pasākumi jāveic pieklusināti, lai varētu saklausīt arī upuru balsis. Mēs uzskatām, ka ir neētiski kritušo karavīru piemiņas pasākumus pārvērst svinībās ar komerciālu pieskaņu un izmantot tās politisko mērķu sasniegšanas interesēs.

Otrais Pasaules karš it kā sen jau beidzies, tomēr Latvijas sabiedrībā nerimst kaislības un dažkārt pat savstarpēji apvainojumi, kurus pavada šovinisma apsēstu grupu huligāniska un neētiska rīcība kā tas katru gadu 16. martā notiek pie Brīvības pieminekļa. Mēs uzskatām, ka tas ir iespējams ne tikai sabiedrībā esošu pretēju viedokļu dēļ, daļai iedzīvotāju vēl atrodoties padomju ideoloģijas ietekmē, nezinot ne kara vēsturi, ne Latvijas vēsturi, bet arī, pateicoties Rīgas Domes divkosīgai, apzināti vai neapzināti konfliktu provocējošai un sabiedrību šķeļošai darbībai un pašplūsmā atstātam izskaidrošanas darbam.

Rīgas Dome ir vainojama politizētā attieksmē pret 16. marta un 9. maija pasākumiem. Pieļaujot pie Brīvības pieminekļa vairākus pasākumus vienlaikus un vienviet, pilsētas Dome liedz bijušajiem leģionāriem netraucēti godināt savus svešumā kritušos biedrus. Savukārt ziedu nolikšana pie pieminekļa Pārdaugavā katru gadu pārvēršas komunismu un staļinismu slavinošā un pārējo sabiedrību sašķeļošā akcijā ar koncertu un mielastu, kuram nav nekāda sakara ar civilizētu, kristīgām tradīcijām atbilstošu savu kritušo karavīru godināšanu. Šajā sakarā būtu svarīgs un vērā ņemams kristīgās baznīcas konfesiju viedoklis. Mēs arī nesaprotam kāpēc tās klusē.

Mēs uzskatām, ka ne 16. marts, ne arī 8. vai 9. maijs nav tie datumi, kad kaut kas būtu jāsvin. Tās labākā gadījumā varētu būt tikai Pasaules kara upuru piemiņas dienas. Ne bijušie latviešu strēlnieki, ne leģionāri arī neko nesvin. Latviešu leģiona kritušo karavīru piemiņas pasākumos nekādā veidā netiek slavināts nacisms, ne arī izmantota nacistiskās Vācijas simbolika, pretēji tam, kā tas ir vērojams 9. maijā ar padomju simboliku. Vai Rīgas Domes un Latvijas valsts amatpersonas to nezina?

Kāpēc š.g. janvārī Ungārijā varēja atklāti notikt vairāki Otrā pasaules kara vācu vērmahta sabiedrotās ungāru 2. armijas 1943. gada janvārī Donas augštecē traģiski bojā gājušo karavīru oficiāli sēru ceremonijas pasākumi ar valsts un BS amatpersonu, karavīru, sabiedrisko organizāciju, kā arī ārvalstu armiju delegāciju piedalīšanos? (skat. Regnum.ru 30.01.2012). Pat Krievija ir sapratusi, ka kritušajiem karavīriem ir jāizrāda cieņa un savā teritorijā ir atļāvusi uzstādīt pieminekļus vācu pusē kritušajiem karavīriem, bet Rīgā pat ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir pārvērsta politizētā pasākumā.

Mēs labi saprotam, ka ievērojamai daļai bijušo padomju pilsoņu uzvara pār nacismu ir pašapziņas un iedvesmas avots, tāpēc arī līdz šim ļoti iecietīgi esam izturējušies pret staļinisma un komunisma slavināšanu. Tomēr mums nav pieņemama šāda pasākuma norise arī turpmāk un tāpēc sakām – pietiek.

Pirmkārt, jau tāpēc, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijas Republika bija neatkarīga valsts, Nāciju Līgas dalībniece. Karš Latvijai bija divu totalitāru režīmu uzspiests un tā iznākums traģisks. Latvija nav atbildīga ne par kara izraisīšanu, ne arī šī kara norisi un sekām. Latvija ir šī kara upuris, tā karā zaudēja ne tikai savu neatkarību, bet arī ievērojamu daļu savas tautas, latviešus un krievus, kā arī citu nacionālo minoritāšu pārstāvjus. Šo karu uzsāka divu lielvalstu politiķi, bet kara grūtības un upurus izcieta un iznesa karavīri un iedzīvotāji. Tagad ir atradušies „nezinīši”, pat veselas to organizācijas, kas ar šovinistiskiem lozungiem un antifašistiskiem karogiem mēģina visu vainu un kolektīvu atbildību uzvelt karavīriem. Tā noteikti nebija ne latviešu leģionāru, ne strēlnieku vaina, ka abās frontes pusēs mūsu karavīri bija spiesti karot par lielvalstu interesēm, svešos formas tērpos un zem svešiem karogiem, tomēr drošsirdīgi un varonīgi. Šajā jautājumā nevienam nav tiesību latviešiem kaut ko pārmest, bet mums nav par ko taisnoties! Vienlaikus paliek neatbildēts jautājums: kāpēc, karam beidzoties, netika atjaunota valsts neatkarība. Tā vietā pēc kara šeit ieplūdināja ievērojamu skaitu cittautiešu ar mums svešu padomju cilvēka mentalitāti, kardināli mainot iedzīvotāju nacionālo sastāvu. Šie ļaudis un viņu pēcnācēji arī veido 9. maija svinību dalībnieku vairākumu, viņiem ir iestāstīts, ka viņi kopā ar visu progresīvo sabiedrību šeit svin uzvaru pār nacismu.

Otrkārt, arvien vēl tiek noklusēti tagad jau atslepenotie milzīgie bijušās PSRS iedzīvotāju un Sarkanās armijas karavīru zaudējumi, kas ilgus gadus bija pakļauti kompartijas cenzūrai. Saskaņā ar Krievijas un Baltkrievijas vēsturnieku B. Sokolova un S. Zahareviča pētījumiem kara laikā krituši un miruši 26 milj. 548 tūkst. PSRS karavīru pret 3,950 milj. bojā gājušiem (no tiem 2,608 milj. Austrumu frontē), kas karoja Vācijas armijā. Tātad attiecība ir 1 : 10,1 par sliktu Sarkanajai armijai. Kopējais frontē un aizmugurē kara laikā bojā gājušo PSRS iedzīvotāju skaits minēts 43,448 milj. cilvēku. PSRS šī kara rezultātā atkārtoti okupēja Baltijas valstis, ieguva kontroli pār Centrālās un Austrumeiropas valstīm, samaksājot par to ar asiņu, asaru, ciešanu un postījumu jūru (Соколов Б.В. Правда о Великой Отечественной войне.1998., Захаревич С.С. Большая кровь: как СССР победил в войне 1941 – 1945 гг. Минск. 2009.).

Treškārt, Pasaules kara laikā arī Latvijas teritorijā abās frontes pusēs bija ievērojami upuri. Saskaņā ar oficiāliem datiem šeit krituši un apbedīti 166-168 tūkst. sarkanarmiešu un 96-100 tūkst, vācu armijas karavīru. Vai šādā situācijā ir morāls pamats Uzvaras dienas svinībām? Varbūt tomēr jāieklausās tajā krievu dziesmā, kurā ir vārdi par svētkiem ar asarām acīs?

Ceturtkārt, PSRS uzsāka Otro pasaules karu 1939. gada 17. septembrī nacistiskās Vācijas pusē, uzbrūkot Polijai. Pēc neilga laika ieveda savu karaspēku Baltijas valstīs, kā arī uzbruka Somijai. Tomēr sabiedrotie – PSRS un Vācija – savstarpējo pretrunu dēļ vienoties nespēja un kara turpinājumā nostājās pretējās pusēs. Kara nobeiguma posmā, kad abām karojošām pusēm izsīka cilvēku resursi, ievērojams skaits austrumeiropiešu (arī latviešu karavīri) ne tikai karoja abās pretējās pusēs, bet, saņemti gūstā, piespiedu kārtā paspēja karot arī otrā frontes pusē. Tas izskatās šokējoši, bet toreiz tam nebija ideoloģisku šķēršļu.

Piektkārt, 2014. gadā Rīga gatavojas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Šeit būtu vietā jautājums Kultūras ministrijai un Rīgas Domei, vai 9. maija koncerts un mielasts šajā Karātavu laukumā arī būs pieejams ārzemju tūristiem. Ļoti iespējams, ka neko tādu šajā dienā citur Eiropā nevarēs redzēt.

Tomēr, neskatoties uz mūsu traģisko vēsturi, mēs visiem skaidrosim, ka mums ir kopējas vērtības, ar kurām varam lepoties. XX gadsimtā Latvijas tauta divas reizes cīnījās par savu neatkarību zem sarkanbaltsarkanā karoga un abas reizes uzvarēja. Vispirms tas bija 1918.-1920. gados. Šajās Brīvības cīņās par neatkarīgu Latviju piedalījās kā latvieši, tā minoritāšu pārstāvji. Ar Lāčplēša Kara ordeni Latvijas armijas karavīru vidū bez latviešiem bija apbalvoti 47 vācieši, 15 krievi, 11 lietuvieši, 9 poļi, 6 igauņi, 4 ebreji un 3 baltkrievi. Brīvības cīņas jau ar nevardarbīgas cīņas metodēm atkārtojās 1989.-1991.gados, un brīvība tika atgūta.

Diemžēl atsevišķi sabiedrības pārstāvji nezina vai izliekas, ka nezina Latvijas vēsturi, un par savas darbības mērķi ir izvēlējušies Latvijas niecināšanu, naida kurināšanu starp tautībām un sabiedrības šķelšanu.

Mēs, karavīru sabiedrisko organizāciju pārstāvji, aicinām:

– Latvijas televīzijas kanālus un citus plašsaziņas līdzekļus izvērtēt savu līdzšinējo darbību Otrā pasaules kara un ar to saistīto atceres pasākumu atspoguļošanā, padarot to objektīvāku, atspēkojot latviešu karavīru un leģionāru apmelojumus, palīdzot saliedēt sabiedrību, izmantojot kā pamatu faktus un dokumentus, nevis mītus un melus par karu.

– Latvijas Iekšlietu ministriju un Rīgas pilsētas Domi beidzot ieviest kārtību minētajos sabiedriskajos masu pasākumos un kontrolēt to norisi.

Atklāto paziņojumu sabiedrisko karavīru organizāciju vārdā parakstījuši:

Latviešu virsnieku apvienības valdes priekšsēdētājs,  atvaļināts kapteinis (paraksts) Aleksejs Ozoliņš
Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs (paraksts) Edgars Skreija
Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs, atvaļināts kapteinis (paraksts) Ojārs Stefans
Latviešu Strēlnieku apvienības priekšsēdētājs, atvaļināts pulkvežleitnants (paraksts) Jānis Aivars Baškers

February 24, 2012 Posted by | 16.marts, piemiņa | Leave a comment

Par 23.februāri un Dž.Dudajevu

Par 23.februāri un Dž.Dudajevu
23.februāra deportācijas

http://visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156320148

Daudzi 23.februāri joprojām atzīmē kā “armijas dienu” (mūsdienu Krievijā – “tēvzemes aizstāvja dienu”), kad padomju nostaļģijas pārņemti ļaudis var apsveikt savus kolēģus – vīriešus ar puķi vai grādīga dzēriena pudeli. Tomēr šis datums simbolizē arī kādas mazas, vajātas un svešumā aizdzītas tautas cīņu par savu pastāvēšanu. 1944.gada sākumā – kad netālu no Latvijas austrumu robežas vēl notika cīņas pie Volhovas, Ostrovas un Lugas, Ziemeļkaukāzā bija pilnībā atjaunota padomju vara. Tolaik tur divu radniecīgu tautu – čečenu un ingušu apdzīvotajā teritorijā atradās Čečenijas un Ingušijas autonomija Padomju Krievijas sastāvā.

Šīs autonomijas ziemeļrietumu nostūri apmēram 12 nedēļas bija okupējis nacistu karaspēks. Ar to pietika, lai PSRS armijas virspavēlniecība visus čečenus un ingušus – sākot ar bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem – apsūdzētu sadarbībā ar nacistiem. Dažu dienu laikā abu šo tautu piederīgos deportēja uz Vidusāziju. No iedzīvotājiem “atbrīvoto” teritoriju sadalīja starp Ziemeļosetijas un Dagestānas autonomijām, kā arī izveidoja jaunu – Groznijas apgabalu Krievijas sastāvā. Nezinu, ko par notikušo Ziemeļkaukāzā zināja latviešu leģionāri, bet arī viņiem bija bažas par līdzīgu latviešu likteni.

23.februārī deportēto čečenu un ingušu bija apmēram 500 tūkstoši; līdz 1948.gadam gāja bojā apmēram 140 tūkstoši no viņiem. Pēc tam čečenu un ingušu skaits sāka atkal lēnām pieaugt – un 1957.gadā viņiem ļāva atgriezties dzimtenē. Ap to pašu laiku atjaunoja Čečenijas-Ingušijas autonomiju – tiesa, nedaudz mazākā teritorijā. Ingušu apdzīvoto rajonu Prigorodnij “uzdāvināja” Ziemeļosetijai. Ingušus, kuri atgriezās uz dzīvi šajā rajonā, osetīni galīgi izdzina 1992.gada rudenī veiktajās etniskajās tīrīšanās ar Krievijas karaspēka palīdzību.

1987.gadā mācījos Krievijā (МИЭТ – Maskavas elektroniskās tehnikas institūts). Mūsu PSKP vēstures pasniedzējs G.Černišovs, kurš bija arī atvaļināts VDK virsnieks, vienā no lekcijām 200 studentu auditorijai padalījās ar savu jaunības dienu pieredzi. Dažas nedēļas pirms operācijas „Čečevica” viņu NKVD karaspēka sastāvā nosūtīja uz kādu ingušu ciemu. Lai nepievērstu sev uzmanību, čekas karavīri tur it kā nodarbojās ar zemes uzmērīšanu un ceļu remontu, bet faktiski viņiem bija jānovēro mājas un to iedzīvotāji. Izsūtīšanas brīdī ģimenēm tikusi dota pusstunda laika mantu sakravāšanai. Dažu dienu laikā operācija esot sekmīgi pabeigta. Maniem toreizējiem studiju biedriem par godu jāsaka – mēs drīz uzrakstījām savas fakultātes dekanātam kolektīvu sūdzību par pasniedzēju Černišovu, kur uzskaitījām viņa grēkus un Gorbačova pārbūves kursam neatbilstošos uzskatus, un nākošajiem pirmkursniekiem 1988.gadā viņš lekcijas vairs nevadīja.

Nākamais Čečenijas prezidents Džohars Dudajevs deportācijas brīdī bija vien 8 dienas vecs. Viņš izsūtījumā Kazahstānā izdzīvoja, atgriezās Čečenijā, kur Groznijā beidza vidusskolu un vēlāk Tambovas karaskolā kļuva par aviācijas inženieri. Vēl pēc 20 gadu dienesta viņš kļuva par PSRS aviācijas ģenerālmajoru Tartu izvietotajā stratēģisko bumbvedēju divīzijā.

Ar ko atšķiras Igaunija?

John Dunlop grāmatā „Russia confronts Chechnya” (Cambridge University press, 1998.g.) aprakstīta Dž.Dudajeva karjera, kalpojot Baltijas kara apgabalā: „From 1987 through March 1991, Dudaev commanded a division of nuclear-armed, long-range bombers from a base located in the Estonian city of Tartu, and also served as chief of that city’s military garrison. His tenure there coincided with a sharp upsurge in Estonian nationalism („The Estonian revolution”) which eventually prepared the way for that republic’s full political independence. Dudaev reportedly refused to take part in the Soviet regime’s harsh repressive actions conducted against Estonia in early 1991 [seko atsauces]. (Future historians will want to examine this episode carefully.)”.

1991.gada sākumā Viļņā un Rīgā bija barikāžu laiks; bruņoti desantnieki, specdienestu karavīri un OMON nogalināja civiliedzīvotājus, okupēja preses namu un televīziju. Tikmēr Igaunijā saglabājās miers, strādāja igauņu neatkarības centieniem uzticami mēdiji. Mēs nezinām katra cilvēka lomu šajā laikā, bet redzam rezultātu, ko radīja godprātīgu PSRS armijas virsnieku, tostarp Dž.Dudajeva nevēlēšanās karot pret civiliedzīvotājiem. Miermīlīga dziesmotā revolūcija bija labs sākums Igaunijas valsts veidošanā.

Jau 1991.g. martā Dž.Dudajevs tika atvaļināts no PSRS armijas, atgriezās dzimtajā Čečenijā, kur aktīvi iesaistījās republikas politiskajās norisēs. Krievijas vadība vēlāk izprovocēja divus postošus karus Čečenijā. Toties drosmīgā čečenu komandiera piemiņas vietas ir visās trīs Baltijas valstīs, Ukrainā un Polijā, godinot viņa ieguldījumu PSRS sabrukumā un tautu brīvībā.

Latviskums un cilvēce

Bieži sakām, ka mūsu valsts pamatvērtība ir latviskums. Kā saprast šo vārdu? Vai tas nozīmē vienīgi interesi pašiem par sevi? Tādu Latvijas vēsturi, kas no 13.gadsimta pārlec uzreiz uz 19.gadsimtu, kurā ignorējam citu tautu piederīgos? Nemainīgu etalonu, kas nosaka, kura valodas izloksne ir pareizā, kuras tradīcijas ir īstās, kuri ēdieni ir latviskie?

Manuprāt, mūsu latviskuma mantojums ir ļoti daudzpusīgs – visas atzīstamās lietas un vērtības, kuras te kopuši un sargājuši mūsu tautas locekļi, draugi un sabiedrotie. Latvisks ir Juris Alunāns, kurš apliecināja latviešu valodas iespējas, tulkojot Eiropas tautu dzeju. Latvisks ir Francis Trasuns un viņa domubiedri, kuri panāca Latgales pievienošanos Latvijai, novērsa vienu otru pārpratumu un aizspriedumu un turpināja attīstīt latgaliešu valodu. Latviski ir arī tālas zemes izstaigājušie strēlnieki, brīvības cīņu dalībnieki, un mūsu izcilais diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics. Latviski ir kultūras biedrību dibinātāji, kuri mobilizēja poļus, ebrejus, ukraiņus, krievus, lietuviešus un baltkrievus atbalstīt Latvijas neatkarību no PSRS. Un latviski ir tie mūsu līdzpilsoņi, kuri svešumā būdami atminas par Latviju un cenšas tai darīt labu.

Viens no latviskiem ideāliem, kurš ir vienlaikus vispārcilvēcīgs – tā ir saderība. Saderība, ar kuru novēršam savstarpējus kašķus un spējam pārvarēt svešinieku kurināto naidu. Saderība, kura 1905.g. rudenī Rīgā nepieļāva ebreju grautiņus– kaut melnsimtnieki tos centās izraisīt. Saderība, ko pauda 20-to gadu izglītības ministrs Rainis, uzstājot, ka baltkrieviem ir jāmācās dzimtā valoda – ka brīvajā Latvijas valstī neklājas ļaut viņus asimilēt citām tautām. Protams, arī saderība un solidaritāte pašu latviešu starpā, arī atbalsts Latgalei un latgaliešu kultūrai.
Pieminot Dž.Dudajeva dzīves sasniegumus, mums nevar būt pa ceļam ar tiem, kuri grib mazākumtautības „močīt atejā”. Arī tādēļ, ka tas nav latviski – tas nesakrīt ar mūsu tautas vēsturisko pieredzi, vēlmi sev uzticēto saglabāt un attīstīt, nevis kādu iznīcināt, iekarot un pakļaut. Tikpat vienoti kā aizstāvot latviešu valodu, mums jāiestājas par Latvijā dzīvojošo minoritāšu tautību tiesībām mācīties dzimto valodu un netikt pārkrievotiem, par pilnvērtīgu informācijas telpu un saimniecisko attīstību Latgalē. Un jāaptur SC politikāņu centieni likvidēt Dž.Dudajeva piemiņu Rīgā. Kamēr ir šāda iela, tā ir mūsu apdrošināšanas polise pret visa veida šovinismu un neiecietību.

Kalvis Apsītis, 
“Visu Latvijai!” biedrs

February 23, 2012 Posted by | Okupācijas sekas, piemiņa | Leave a comment

23. februāris – čečenu un ingušu deportāciju piemiņas diena

180 ešelonu, 2740 cilvēku ešelonā

no http://vip.latnet.lv/lpra/chech60.htm:

… Kā toreizējam PSRS Valsts drošības iekšlietu tautas ģenerālkomisāram L. Berijam pilnīgi slepeni adresētajā dokumentā ziņojis NKVD konvoju karaspēka priekšnieks ģenerālmajors Bočkovs, “ešelonu nosūtīšana sākusies 23.02.44. un pabeigta 20.03.44.”.

Arī viss pārējais iegrāmatots tikpat skrupulozi:

* konvojēšanai pieņemti un nosūtīti pavisam 180 ešeloni ar 65 vagoniem katrā;
* kopējais pārvietojamo cilvēku skaits – 493 269, vidēji 2740 cilvēku ešelonā;
* nodoti galapunktos 180 ešeloni ar 491 748 cilvēkiem;
* ceļā piedzimuši 56, nodoti ārstniecības iestādēs 285, miruši – 1272 cilvēki;
* saslimšanas dēļ ar izsitumu tīfu atvienoti 70 vagoni (ar 2896 cilvēkiem), kas vēlāk pievienoti citiem ešeloniem.

Gandrīz vai padomju humānisma apstiprinājumam minēts aprēķins: mirušo skaits uz 1000 deportētajiem bijis vidēji 2,6 cilvēki, kamēr, pēc KPFSR 1943. gada oficiālās statistikas datiem, vidējā mirstība Čečenijā–Ingušijā – 13,2 cilvēki uz 1000.

Tas, ka operācija sākās 23. februārī, kad arī kaukāzieši svinēja Padomju armijas dienu, šo notikumu vērš tikai kontrastaināku. Ciematu laukumos bija sakurti ugunskuri. Karavīri dziedāja, dejoja, līksmojās arī vietējie. Tad čečenus sāka arestēt – gan laukumos iznākušos, gan mājās palikušos. Kamēr cilvēki bailēs kliedza un suņi rēja, virsnieki skaļi lasīja oficiālo spriedumu: “Visi čečenu un ingušu iedzīvotāji apsūdzēti nodevībā un pakļauti piespiedu pārvešanai uz Centrālo Āziju.”

Sievietes, bērnus un vīriešus, kuriem līdzņemt bijis ļauts vienīgi rokas bagāžu, salādēja amerikāņu kravas mašīnās, lai nogādātu dzelzceļa stacijās. Sākās viņu ciešanu ceļš uz austrumiem. Tur sagaidīja ne tikai skarbais klimats. Vietējiem iedzīvotājiem bija stingri piekodināts nepalīdzēt atbraucējiem, jo “tie visi ir nodevēji”. Čečenus un ingušus apvainoja par to, ka laikā, kad hitleriešu armija bija sagrābusi plašu Ziemeļkaukāza teritoriju, viņi visi it kā pārgājuši vācu pusē.




February 23, 2012 Posted by | genocīds, noziegumi pret cilvēci, piemiņa, PSRS, Staļins, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: