gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Salaspils koncentrācijas nometnes krematorijā dūmi kūp?

Otto Ozols, Speciāli TVNET

Tuvojoties referendumam, pieaug arī spriedze. Kārtējo reizi, šoreiz īpaši saasināti, atklājas krievu un latviešu atšķirīgā izpratne un zināšanas par vēsturi. Dažreiz dzirdot, maigi izsakoties, īpatnējās interpretācijas, vienīgā vēlme ir atmest ar roku un pat necensties turpināt diskusiju. Tomēr tas nav risinājums, jo savstarpēji neizrunāti vēstures jautājumi vienmēr tiks izmantoti politiskajām manipulācijām. Šoreiz par dažiem īpaši «populāriem» vēsturiskajiem mītiem. Tie ir ļoti svarīgi, jo gan latvieši, gan krievi tos izmanto, lai pamatotu savu uzskatu vēsturisko «patiesumu».

Neapšaubāmi vissāpīgākais ir 1940.gada Latvijas okupācijas jautājums. Lielākā daļa latviešu ir pārliecināti, ka 1940.gadā notikušais bija okupācija, un nesaprot, kā par to vispār var šaubīties. Par to šaubu nav arī pārējā pasaulē, ja neskaita burtiski dažus izņēmumus. Viens no tādiem ir Alfrēds Rubiks, kurš ir pārliecināts, ka Latvija PSRS tika iekļauta miermīlīgā un brīvprātīgā veidā. Daļa krievu domā līdzīgi, it īpaši Krievijas Ārlietu ministrijā, citi ir gatavi piekrist, ka īsti likumīgi tas nebija. Tomēr vārda «okupācija» vietā piedāvā līdzīgus – «aneksija», «inkorporācija».

Faktiski tā ir manipulēšana ar juridiskiem terminiem, lai mazinātu okupācijas fakta noziedzīgo būtību. Saprotams, ka daļai krievu tas nozīmētu tikt atzītiem par okupantiem, kas ir smagi gan emocionāli, gan arī tiesiski. Teorētiski ir iespējams, ka, piesaucot Ženēvas konvenciju, daļai no viņiem var nākties pamest Latviju. Valsti, kurā viņi faktiski nodzīvojuši visu dzīvi.

Tai pašā laikā pat visniknākie latviešu radikāļi nespēj paskaidrot, kā šāda izsūtīšana varētu notikt reāli. Lūgt viņiem aizbraukt? Ja viņi atsakās, ko tad? Ar varu aizvest uz vilcienu, izsūtīt no valsts? Policija, zemessargi staigātu apkārt un tvarstītu šos cilvēkus? Tas izklausās pēc pilnīga murga. Tomēr daļai krievu, runājot par okupācijas fakta atzīšanu, šāds, kaut teorētisks apdraudējums neliek justies droši. It īpaši tādēļ, ka daļa krievu politiķu labprāt klaigā par latviešiem, kuri katru nakti to tik vien dara, kā sapņo par krievu pazemošanu un apspiešanu.

Latvijas tēls Krievijā jau ir tik ļoti dēmonizēts, ka daudzi būtu gatavi noticēt ziņai par atjaunotu Salaspils koncentrācijas nometni, kuras krematorijā jau kūp dūmi. Latviešiem un latviešu politiķiem vajadzētu skaidri un gaiši izskaidrot savu izpratni par okupāciju, to, kā tas iespaidos Latvijā dzīvojošos krievus. Tai pašā laikā jāpiekrīt, ka «Saskaņas centram» bija sava loģika, piedāvājot risinājumu: okupācija bija, okupantu – nav. Latvijā dzīvojošajiem krieviem atzīt sevi par okupantiem un viņu pēctečiem ir gandrīz neiedomājami. Iespējams, ka viņi atzītu 1940.gadā notikušo par okupāciju, ja vien nebūtu jāstaigā ar okupantu kauna zīmogu pierē. Bet tas prasītu abām pusēm ļoti lielu pretimnākšanu un atkāpšanos no vēsturiskā paštaisnuma mierīgas sadzīvošanas labā. Pretējā gadījumā augsne konfliktiem būs vēl gadu desmitiem, vēl vismaz pāris paaudzēs.

Atgriežoties pie vēsturiskajiem faktiem un mītiem, par kuriem abas puses aktīvi strīdas, – nesen par šiem jautājumiem ļoti labu grāmatu sarakstīja somu žurnālists un lielisks Latvijas vēstures zinātājs Juka Rislaki. Savā grāmatā «Maldināšana: Latvijas gadījums» viņš ļoti precīzi skaidro šobrīd tik ļoti saasinātos vēstures jautājumus. Īsi apskatot dažus no mītiem, atsaukšos uz šo un vēl vienu viņa grāmatu. Daudzi no viņa pieminētajiem faktiem ir pārdomu vērti arī latviešiem.

Mītus centīšos skatīt no krievu oponentu viedokļa.

1. Mīts – PSRS karaspēks Baltijas valstīs ienāca miermīlīgā veidā un līdz ar to nav pamata 1940.gadā notikušo saukt par vardarbīgu okupāciju. Fakts – Rislaki savā grāmatā norāda: «1940.gadā pie Baltijas valstu robežām kaujas gatavībā bija 450 000 padomju karavīru, 8000 lielgabalu un mīnmetēju, vairāk nekā 3000 tanku un bruņumašīnu un 2600 lidmašīnu.» Baltijas valstu valdībām izteiktais ultimāts skaidri un gaiši lika saprast, kas notiks ultimāta noraidīšanas gadījumā. Somijas bēdīgā pieredze nelika šaubīties. Alfrēds Rubiks un viņa domubiedri var runāt par miermīlīgu pievienošanu. Līdzībās runājot, ja laupītāji pieliktu viņam pie galvas pielādētu ieroci un liktu izvākties no mājas, tad tā būtu miermīlīga īpašuma nodošana, nevis laupīšana?
Reklāma
Click_Here!

2. Mīts – Latvijas tauta nolēma pievienoties PSRS saskaņā ar demokrātiski ievēlētas Saeimas lēmumu. Fakts – tai pašā Rislaki grāmatā un citos avotos minēts: «1940.gada jūlija vidū okupanti sarīkoja Sarkanās armijas pārraudzībā notikušās parlamenta vēlēšanas – to sagatavošanai tika dotas desmit dienas. (..) Balotēties komunisti pieļāva tikai «darba tautas» (komunistu un bezpartejisko) sarakstiem; citiem sadomātu iemeslu dēļ atteica un to kandidātus arestēja. Jaunā «Tautas Saeima» savā pirmajā sēdē pat bez formālas balsošanas «saskaņā ar brīvo darbaļaužu cerībām» pasludināja Latviju par strādnieku un zemnieku Padomju Sociālistisko republiku, kurā vara pieder komunistu partijai. Papildus tika izteikts lūgums uzņemt Padomju Savienībā. Nekas no tā nebija apspriests vēlēšanu kampaņas laikā. Atkal bija pārkāpta Satversme, jo saskaņā ar to tik lielas pārmaiņas valsts pārvaldes sistēmā un starptautiskajā statusā bija jāizšķir ar referendumu.» Rislaki pasaka divas ārkārtīgi būtiskas lietas, ko derētu iegaumēt 1940.gada «likumības» aizstāvjiem. Pirmā – jāšaubās, vai «Saskaņas centra» vēlētāji būtu laimīgi, ja, piemēram, nākamajās vēlēšanās būtu ļauts piedalīties tikai vienam sarakstam. Piemēram, Nacionālās apvienības. Jāšaubās, vai kāds iedomātos šādas vēlēšanas saukt par likumīgām. Otrs, ļoti būtisks arguments – nav pat formāla pamata runāt par «likumīgu» pievienošanos PSRS. Tas notika, klaji pārkāpjot valsts pamatlikumu – Satversmi.

3. Mīts – Latvija militāri nepretojās, līdz ar to faktiski akceptējot Staļina lēmumu. Vajadzēja kaut vai formāli pretoties, tas būtu nācis par labu gan tautas pašapziņai, gan tiesiskā ziņā. Šis ir viens no briesmīgākajiem mītiem, ar kuru grēko abu pušu pārstāvji. Te ir pilnīgi skaidri jāsaprot, ka pretošanās būtu bijusi absolūti bezcerīga un pašnāvnieciska. To apzinājās Kārlis Ulmanis un Latvijas armijas vadība. Citā grāmatā – «Kur beidzas varavīksne» Rislaki raksta, ka lēmums nepretoties nebija Ulmaņa vienpersonisks lēmums. Tā vienprātīgi nolēma visa valdība. Pamatā tam bija armijas augstākās vadības atzinums. Rislaki raksta: «Ulmanis vēlreiz apspriedās ar ģenerāļiem. Viņi uzskatīja, ka Latvija nav sagatavota karam un ka Padomju Savienība ieņēmusi pārāk labas pozīcijas. Tagad rūpes nesagādāja vienīgi austrumu virziens – ienaidnieks atradās dienvidos (Lietuva tika okupēta mazliet ātrāk) un ziemeļos. Ģenerāļi skaidroja, ka gadījumā, ja sāktu pretošanos, armija tiktu iznīcināta, tāpat arī Rīga un liela daļa tautas. Būtu jāzaudē visi jaunie vīrieši. (..) Ulmanis vaicāja ģenerālim Rozenšteinam, cik ilgam laikam pietiktu artilērijas munīcijas. «Divām stundām,» atbildēja štāba priekšnieks.»

Pretošanās idejas aizstāvji mūsdienās piesauc Somijas piemēru, ka somi pretojās un saglabāja neatkarību. Šīs salīdzinājums ir militāri un vēsturiski analfabētisks. Vispirms – Somija militāri karu zaudēja jau pēc nepilna pusgada – 1940.gada martā tā parakstīja pazemojošu miera līgumu. Otrkārt – Staļins Somijas okupāciju tajā brīdī vienkārši atlika, jo viņam bija daudz svarīgāk koncentrēt karaspēku pie rietumu robežām un «sakārtot» Baltijas, Rietumukrainas un Polijas «jautājumus». Viņš nevarēja atļauties tērēt savus spēkus, savaldot milzīgās, aukstās un spītīgās somu zemes. Pēc Otrā pasaules kara Staļins «nenokārtoja» Somijas okupāciju līdz galam tikai tādēļ, ka bija pārāk aizņemts ar ietekmes stiprināšanu Austrumeiropā. Otra lielākā atšķirība bija tā, ka baltiešiem nebija varenā somu sabiedrotā – «ģenerāļa Ziemas». Atšķirībā no Somijas Baltijas valstīs Staļins gatavojās iebrukt vasarā. Nav šaubu, ka, ņemot vērā savu bēdīgo Somijas pieredzi, atskanot pirmajiem pretošanās šāvieniem, Sarkanā Armija pārvērstos par brutālu un milzīgu gaļas mašīnu, kas samaltu savā ceļā visu dzīvo. To lieliski apzinājās Baltijas valstu militārā vadība. Viņiem nebija ne Somijas plašumu, ne skarbā klimata. Ulmaņa valdības lēmums no mūsdienu viedokļa bija ļoti tālredzīgs. Ja latviešu tautas masveida izkaušana būtu sākusies jau 1940. gadā, tad līdz 1988. gadam Latvijā latvieši sen būtu pārvērtušies par bezcerīgu minoritāti. Sarkanajai Armijai 1939./40. gada Ziemas karš bija ārkārtīgi nežēlīga mācība. Ulmanis un viņa ģenerāļi bija rūpīgi sekojuši somu pieredzei. Viņiem nebija nekādu ilūziju par padomju karaspēka rīcību.

4. mīts. Lietuva bija visgudrākā no Baltijas valstīm, kas nepieļāva masveida migrāciju. Tas it kā nozīmējot, ka gudra tauta pat padomju okupācijas laikā varēja ietekmēt savu likteni. Tas atkal ir maldīgs pieņēmums, balstīts uz puspatiesībām. Iemeslus, kādēļ Lietuvā apmetās mazāk krievu migrantu nekā Igaunijā un Latvijā, uzskaita britu vēsturnieks Alans Palmers savā grāmatā «Baltijas jūras valstu un tautu vēsture». Viņš raksta: «Šai atšķirībai ir četri iemesli: Lietuvas katoļu ģimenēs dzima vairāk pēcnācēju nekā luterticīgajiem igauņiem un latviešiem; no vecajām robežām ar Poliju ienāca etniskie lietuvieši; Anatana Sniečkus (Anatanas Sniečkus), kas no 1936.gada līdz pat savai nāvei 1974.gadā bija vietējās izcelsmes Lietuvas komunistiskās partijas pirmais sekretārs, pārliecinošā tirgošanās ar saviem saimniekiem Maskavā; un vairāk par visu – briesmas, ar ko būtu saskārusies jebkura krievu ģimene, kas gribētu apmesties pie Baltijas tautas, kura vēl aizvien izrādīja visasiņaināko pretestību padomju okupācijai. (..) Lietuvai bija biezākie un dziļākie meži no visām trim republikām. (..) Paslēpušies šajos ziemeļu meža džungļos, mežabrāļi izcīnīja partizāņu karu vairāk nekā deviņus gadus.»

Vēl jāatceras, ka Rīgu un Jūrmalu krievi ļoti labi atcerējās vēl no cariskās Krievijas laikiem, kad viena bija reģiona metropole, bet otra – labi pazīstams kūrorts. Būtiska loma bija arī tam, ka Latvijā atradās Baltijas kara apgabala štābs un vadošie virsnieki izmantoja iespēju šeit palikt. Objektīvi vērtējot, Lietuvā bija krietni atšķirīga situācija nekā Igaunijā un Latvijā.

5. Mīts – lai kāds bija padomju režīms, ekonomiski tas daudz deva Baltijas valstīm. Fakts – jaunākajā «Rīgas Laika» numurā politologs Ivars Ījabs norāda – «Baltijas republikas vairāk maksāja kopējā PSRS budžetā, nekā saņēma no tā». Tas nozīmē, ka Baltijas valstis ekonomiski balstīja PSRS, nevis otrādi.

6. Mīts – PSRS laikā Latvijā bija mierīga tautu līdzāspastāvēšana un sekmīga divvalodība. Krievi cienīja latviešus un mācījās latviešu valodu. Fakts, ko norāda Valsts valodas komisija – pēc 1989. gada tautskaites datiem latviešu valodu prata 18 – 20 % Latvijas minoritāšu pārstāvju. Latvieši ļoti labi atceras tos laikus, kad formāli bija divvalodība, bet Rīgā un citur Latvijā faktiski pilnībā valdīja krievu valoda. Ņemot vērā, ka atsevišķos reģionos – Kurzemē un citur, it īpaši laukos, krievi labi runāja latviski, tad var iedomāties, cik patiesībā latviešu valodas pratēju bija pilsētās.

Latviešiem nav pamata domāt, ka, atkal pieļaujot divas oficiālās valodas, šī pati situācija neatkārtosies. Runājot par mierīgu tautu sadzīvošanu, jākonstatē, ka tas ir viens no vismazāk apskatītajiem mītiem. Šķiet, ka līdz pat šai dienai krievi neapzinās, cik ļoti latvieši un citas tautības padomju okupācijas laikā ienīda, nicināja vai ignorēja viņus. Protams, ka krievi toreiz to atklāti nevarēja just. Savu nicinājumu baltieši un citas tautas bija iemācījušies slēpt, jo atklāta nepatikas izrādīšana varēja radīt pamatīgas nepatikšanas. Pēc 1991.gada par šo naidu vairījās runāt, jo iemesls formāli bija zudis un tautu nīšana nav nekas tāds, ar ko varētu lepoties. Mazliet traģikomiski bija pavisam nesen dzirdēt Krievijas premjerministra Putina stāstus par Padomju Savienības laiku. Viņš apgalvoja, ka toreiz nacionālās problēmas vispār neesot bijušas. Bijušais čekists laikam nespēj iedomāties, ko tajos laikos nozīmēja būt atklātam. It īpaši viņa ieroču brāļiem.

7. Mīts – 1944./45. gadā Sarkanā Armija atbrīvoja latviešus no nacistu okupācijas. Taisnība. Liels paldies! Bet tāda pati taisnība ir tā, ka pēc atbrīvošanas tā prom vairs neaizgāja nākamos piecdesmit gadus.

Šie ir tikai daži no neizrunātajiem jautājumiem, par kuriem sen vajadzēja atrast kopīgu izpratni. Vai tas tiešām ir tik grūti tautām, kuras tik ļoti lepojas ar savu kultūru, pamatīgajām vēstures zināšanām, gadsimtiem ilgi kopto garīgumu, diženumu un cildenumu?

February 1, 2012 - Posted by | Okupācijas sekas, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: