gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atceroties “Mirušo ceļu”

Aplūkojot Krasnojarskas Memoriāla vietnē nesen publicētos “Mirušā ceļa” fotouzņēmumus, gribas atgādināt arī par šo vietu apmeklējumu Ilmāra Knaģa 1988. gada Igarkas ekspedīcijas ietvaros.

Ilmārs Knaģis.  ATGRIEŠANĀS (fragments). 1988.

… Toreiz Igarka piedzīvoja savus ziedu laikus. Līdz šim galvenā Igarkas rūpniecības nozare — kokmateriālu sagatavošana eksportam, — atvirzījās otrā plānā, bet pirmo un galveno vietu ieņēma dzelzceļa būve.

Bija paredzēts, ka jaunais dzelzceļš savienos Polāros Urālus, Vorkutas dzelzceļa līniju ar Ziemeļsibīriju, pēc tam ar Tālajiem Austrumiem. Citiem vārdiem, savienos Saļehardu pie Obas ar Igarku, pēc tam ar Aldanu un Kolimu. Bez tam atzarojums uz Noriļsku. No Saļehardas līdz Igarkai ir apmēram 900 km. Tundra, purvi, daudz upju un strautu, ezeri. Mūžīgais sasalums ar visu, kas no tā izriet Un sākt tādu būvi tūlīt pēc kara, kad simtiem pilsētu gulēja drupās, kad tauta dzīvoja skrandās un pusbadā, tāda ideja varēja rasties tikai tādu cilvēku smadzenēs, kuriem nebija ne mazākās jēgas par ziemeļiem un kuri pilnīgi nerēķinājās ar cilvēkiem. Lai veiktu tādu būvi, nepieciešama tehnika, kādas mums nav vēl šodien. Tehnika uz gaisa spilveniem, dirižabļi, speciāli materiāli un daudz kas cits, par ko pagaidām varam tikai sapņot un pilnībā nevaram pat paredzēt.

Toreiz visu plānoja galvenā kārtā uz darbaspēku, kurš strādā tikai par balandu viras bļodu. Visa tundra starp Saļehardu un Igarku bija piedzīta pilna ar arestantiem. Tikai pēc oficiāliem, nesen publicētiem datiem, šis dzelzceļš izmaksāja apmēram 50 miljardus rubļu. 50 miljardi rubļu aprakti purvos Un arī cilvēku . . .

Patiesības labā gan jāpiebilst, ka šajā dzelzceļa būvē ieslodzīto apstākļi bija labāki nekā iepriekšējās Staļina laika celtnēs. Tas galvenokārt bija paša celtniecības priekšnieka Barabanova nopelns. Atsauksmes par viņu toreiz bija ļoti labas.

Jāatzīst arī, ka šī celtniecība atstāja lielu iespaidu uz Igarkas kultūras līmeni. Uz Igarku un apkārtējam apdzīvotām vietām atsūtīja simtiem politisko izsūtīto. Tos, kuri bija palikuši dzīvi pēc trīsdesmito gadu Staļina koncentrācijas nometnēm un čekas cietumiem. Ar daudziem no tiem sastapos jau Maskavas cietumā, ceļā uz ziemeļiem un pēc tam Igarkā. Visi viņi bija nosēdējuši savus 10 gadus, padzīvojuši brīvībā pusgadu, gadu — kā nu kuram laimējās, kad 1949. gada viņus atkal apcietināja. Visi viņi bija lieliski cilvēki, inteliģenti, izglītoti.

Dzelzceļa celtniecības inženiertehniskais korpuss sastāvēja no izsūtītajiem un ieslodzītajiem.

Uz teātri, kurš bija Maskavas un Ļeņingradas teātru līmenī, aktierus no zonas veda konvojs. Restorānā varēja dzert spirtu un uzkost stori pie Ļeņingradas profesora C. vijoles skaņām.

Tā jau agrā jaunībā es kļuvu ne tikai par savas, bet arī par daudzu citu tautu traģēdijas liecinieku. Jo katra šo cilvēku dzīve bija traģēdija.

Ziemeļos izgāju īstu internacionālisma skolu. Tādos apstākļos nokļuvušos cilvēkus apvienoja un tuvināja vispirmām kārtām tīri cilvēciskas īpašības.

1952. gadā Jeņisejas kreisajā krastā, 100 km uz dienvidiem no Igarkas, gandrīz tieši uz paša polārā loka izauga jauna pilsēta — Jermakova un turpināja augt līdz 1954. gadam. Visa kūsājošā lielās dzelzceļa celtniecības dzīve no Igarkas pārcēlās uz šejieni. Šajā vietā dzelzceļam bija jāšķērso Jeņiseja. Tam nolūkam bija paredzēts īpašs prāmis. Šo ārzemēs būvēto prāmi atpludināja uz Jermakovu pa Ziemeļu Ledus okeānu. Tas saucās «Poļarnij». Tagad tas pārceļ dzelzceļa vagonus pāri Kerčas šaurumam un saucas «Južnij».

1953. gadā, tūlīt pēc Staļina nāves, dzelzceļa būvi pārtrauca. Likvidēja nometnes. Sākās vispārēja amnestija. Cits pēc cita uz mājam devās politiskie. Kad es tagad atceros 1953. gada pavasari, man liekas, ka visu laiku spīdēja saule. Beidzot bija pienākusi atpestīšanas diena visai tautai.

Visu atlikušo 1953. un 1954. gadu strādāja likvidācijas komiteja. Ņēma nost sliedes, kuras bija uzliktas jau gandrīz visā trases garumā. Arī vilcieni jau kursēja visā trases garumā, bet tikai no upes līdz upei. Uz daudzām upēm balsti jau bija uzbūvēti, bet salaiduma posmus, kuri bija pārsviesti pāri, nonesa pirmie palu ūdeņi.  Tagad tundrā un purvos stāv pamestas staciju ēkas, depo, vagoni un lokomotīves. Uzbērumu aprijuši purvi.

Šo dzelzceļu savā dokumentālajā romānā «Mirušais ceļš» aprakstījis pazīstamais ģeodēzists Pobožijs. Romānu 1962. gadā publicēja žurnāls «Novij mir». Tas bija uzrakstīts to laiku atļautības robežās.

Pasta kuteris mūs izsēdina krastā pie Jermakovas. Desmitiem māju. Dažas vēl ciešamā stāvoklī. Dažas nodedzinātas, daudzas nojauktas un aizvestas. Daudzas pamestas pusizjauktas.

Ka jau parasti tādos gadījumos, norakstītais ir jālikvidē. Likvidkoms visu norakstīja, bet iznīcināt nepaspēja. Nebija vairs pa spēkam. Pat, lai visu to izjauktu, iznīcinātu, bija vajadzīgs darbaspēks.

… Milzīga jaunu kirzas zābaku kaudze. Vecis ar cirvi rokā ņem no kaudzes zābakus, liek uz bluķa un — šņaks! — zābaka galva uz pusēm. Simtiem tūkstošu jaunu zābaku miljoniem cilvēku nebija, ko aut kājās un ģērbt mugurā.. Tāds pats liktenis piemeklēja vatētās jakas un bikses. Un tas notika laikā, kad miljoniem cilvēku nebija ko aut kājās un ģērbt mugurā.

Dodamies meklēt nometni, kurai jābūt kādus 8—10 kilometrus no Jermakovas. Atrodam dzelzceļa uzbēruma paliekas un ejam pa tām. Lokomotīvju depo, diezgan labi vēl saglabājies. Pussagruvusi, drīzāk gan pussagrauta pirts. Līdzās pirtij milzīga apaļa metāla tvertne ar durtiņām sānos. Iekšā vairākās rindās metāla āķi. Mani ceļa biedri nevar saprast, kas tā par ierīci. Es šajā virzienā esmu vairāk izglītots un noprotu, ka šeit bijis atutošanas punkts, tā saukta prožarka. Uz āķiem sakāra drēbes un tvertnē ielaida pārkarsētu tvaiku. Utis bira zemē kā pupas.

Krūmos ieaugusi, stāv lokomotīve. Tālāk vēl viena —apgāzta. Trešā jau daļēji sagriezta ar autogēnu. Kādu simts metru garumā vēl saglabājies sliežu ceļš. Un pēkšņi aiz līkuma — nometne. Augsti torņi, kurus sākumā noturējām par sargtorņiem, bet izrādās, tas ir kaut kādas milzīgas rūpnīcas ventilācijas caurules. Krūmos guļ nogāzts skurstenis Beidzot nākam pie secinājuma, ka tā ir bijusi ķieģeļu rūpnīca. Sēta, kas apjoza nometni, vairs tikko manāma. Tikai viens sargtornis ir palicis stāvam.

Laužamies cauri īstiem džungļiem. Ka kādreiz maiju un inku pilsētas, viņu senā kultūra, aizauga ar džungļiem, tāpat šeit Staļina «kultūra» ieaugusi Sibīrijas džungļos.

Visas barakas diezgan labi saglabājušas. Apmetums no iekšpuses un ārpuses. Katrā telpā pa vidu ķieģeļu krāsns. Divstāvu nāras. Katrā barakā apmēram 120 vietas. Tādas barakas saskaitījām kādas 12. Liels klubs, kinozāle. Blakus virtuve. Milzīgā plītī iemūrēti 8 katli metru diametrā.

Redzams, nometne būvēta tā, lai kalpotu gadu desmitiem. Tagad tikai mazliet pielabot un tā atkal varētu uzņemt jaunus iemītniekus . . .

Vai starp Obu un Jeņiseju vēl saglabājušās citas tādas nometnes? Es zinu, ka Rīgā ir vēl cilvēki, kas šo dzelzceļu būvēja no pretējās puses — no Saļehardas. Kaut kur pusceļā starp Saļehardu un Igarku — Urengojā latvieši tagad būvē ceļus naftas atradnēs. Vairs ne ieslodzītie. Vai viņiem zināms par šo mirušo ceļu?

Laukums iepretī kluba durvīm noklāts ar biezām, tagad jau pilnīgi satrunējušām plankām. Tepat Goda dēlis — tīri labi saglabājies.

Laužamies tālāk caur alkšņiem, bērziem un puķēm. Viss vienos sarkanos un violetos ziedos.

Kādā barakā atrodam latviešu avīzes driskas. Vienā pusē Staļina portrets, otrā — ziņojums par viņa nāvi. 1953. gads.

Spīd spoža saule. Mēs guļam zālē barakas pakājē. Visapkārt puķes. Virs mums, piestiprināts pie barakas pakša, vējā pland sarkanbaltsarkanais karogs.

Mūsu ceļojums ir galā, Ziņa par Staļina nāvi un sarkanbaltsarkanais karogs pār kādreizējo koncentrācijas nometni — tāds ir mūsu ceļojuma simboliskais nobeigums.

Стройка 501-503. Фото И.Г.Кузнецова, И.Ю.Шароватова (doroga501.ru)

www.doroga501.ru


February 20, 2012 - Posted by | deportācijas, gulags, Sibīrija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: